Ļoti daudzas jaunas meitenes un arī puišus uztrauc doma, kad tad man būs ģimene? Tas liekas kā laimes standarts, kas obligāti ir jāsasniedz. Inese, pirms iepazina Dievu, ļoti gribēja atrast labu dzīves draugu un nodibināt ģimeni, kas būtu pilnīgs pretstats tām attiecībām un videi, kurā viņa bija augusi. Arī viņa šīs sakāpinātās vēlmes dēļ piedzīvoja gan nemieru, gan izmisumu. Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei” pirms vairāk kā gada, Inese saka, ka tagad viņu vairs nenomoka kāre par  varītēm apprecēties, bet sirdī ir miers un prieks. Kā tas notika? Par to viņa stāsta nelielā sarunā.

“Mana bērnība bija smaga un ģimenē nepiedzīvoju mīlestību. Mājās valdīja nabadzība, nebija, ko ēst, šad un tad mūs pabaroja un arī pieskatīja kaimiņi. Reiz vecāki bija kaut kur aizbraukuši un mūs ar brāli atstājuši vienus. Lai nekur neaizklīstu, tikām piesieti pie gultas ar vienu konservu bundžu pa vidu uz ķeblīša, ko ēst. Šādā paskatā mūs atrada kaimiņiene, atraisīja un izsauca policiju. Atbrauca bāriņtiesa un tikām izņemti no ģimenes. Tā kopš piecu gadu vecuma dzīvoju bērnu namā, bet, kad pienāca skolas laiks, mani pārcēla uz Kokneses internātskolu, taču arī tur nepiedzīvoju mīlestību. Īstu draugu nebija, tāpēc pieķēros audzinātājām un auklītēm. No sākuma viņas mani samīļoja, taču pēc tam arī viņas sāka atstumt. Laikam viņām šķita, ka es plijos virsū un vēlos par daudz mīlestības.

Izjuzdama mīlestības deficītu bērnībā, vēlāk sāku meklēt piepildījumu attiecībās ar puišiem. Ļoti ātri iemīlējos vīriešos, taču nespēju saskatīt viņos acīmredzamus netikumus un tāpēc mani mēģinājumi veidot nopietnas attiecības un nodibināt ģimeni cieta neveiksmi. Reizēm puiši aizgāja pie citas, reizēm attiecības izbeidzu pati, kad redzēju, ka manam partnerim ir atkarība no alkohola vai arī viņš ir bezatbildīgs. Vairums no maniem draugiem attiecībās neredzēja neko tālāk par gultu, bet es vēlējos nodibināt ģimeni. Centos nodoties otram cilvēkam ar sirdi un dvēseli, bet nesaņēmu pretī to, ko gaidīju. Līdz ar to mūsu mērķi īsti nesakrita un nopietnas attiecības neizveidojās.

Baidījos palikt dzīvē viena, bez atbalsta, un arī pašas uzskati par dzīvi nebija pareizi. Toreiz domāju, ka man obligāti ir jāapprecas, lai būtu laimīga. Gadi gāja, tuvojās trīsdesmit gadu slieksnis, bet vēl joprojām biju bez ģimenes. Kad cilvēki jautāja: “Inese, kad tad tu beidzot precēsies?” mani tas ievainoja kā ar nazi. Vēlme nodibināt ģimeni arvien vairāk nedeva mieru un dzina izmisumā. Dažkārt pat nevēlējos turpināt dzīvot. Bieži, kad biju viena pati, iebāzu galvu spilvenā un raudāju. Ar domu, ka visu mūžu būs jāpaliek vientuļai, nespēju samierināties un šādai dzīvei neredzēju jēgu.

Dievam ticēju, dažkārt skaitīju arī Tēvreizi, taču man nebija ne jausmas, cik Viņam ir nozīmīga loma mūsu ikviena dzīvē. Kāds paziņa uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei” un es atnācu uz dievkalpojumu. Pēc pāris nedēļām pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un kopš tās reizes sāku nākt uz draudzi regulāri. Šeit ieguvu jaunus draugus un sajutu to mīlestību, ko nebiju saņēmusi ne ģimenē, ne skolā, ne arī no saviem draugiem puišiem. 

Arvien vairāk iepazīstot Dieva gribu, sāku lūgt, lai Viņš palīdz izmainīt domāšanu un dod sirdī mieru. Noliku Dievu pirmajā vietā savā dzīvē un sāku ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu, ieliekot savu dzīvi un arī vēlmi pēc ģimenes Viņa rokās. Sakāpinātā vēlme pēc attiecībām ar pretējo dzimumu kādu laiku vēl mani nomāca.

Apmeklējot draudzi un mājas grupiņu, manas domas un arī dzīve pamazām sāka mainīties. Šā gada sākumā biju draudzes seminārā inkaunterā. Tieši šeit piedzīvoju lielas izmaiņas savā dvēselē un ieguvu sirdī pilnīgu mieru. Jo tas, ko man spēj dot Dievs, ir kaut kas nesalīdzināmi vairāk par to, ko dotu vislabākais vīrs. Joprojām vēl esmu bez ģimenes, taču tas vairs nedzen izmisumā, kā agrāk. Vieta manā sirdī, kas slāpa pēc mīlestības un ko mēģināju aizpildīt ar sapņiem par ģimeni, tagad ir piepildīta ar Dieva mīlestību. Zinu, ka Viņš ir mans Debesu Tētis mani mīl vairāk par visu pasaulē. Tas nenozīmē, ka nekad neapprecēšos. Es neesmu vientuļa un esmu pārliecināta, ka dzīves jēga nav meklējama laulībā vai ģimenes veidošanā. Zinu, ka Dievam ir plāns arī manai dzīvei, taču tagad es nekrītu izmisumā, ka gadi iet uz priekšu. Es dzenos pēc Kristus un visas pārējās lietas man tiks pieliktas.”

Ineses Antanovičas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija