Saules kauja

„Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”” (Mateja evaņģēlijs 28:17-20)

Kad mācekļi redzēja augšāmcelto Kristu, cits šaubījās, cits nokrita Viņa priekšā ceļos. Un Jēzus piegāja pie tiem, tas bija Galilejā, tieši pirms Viņa debesīs braukšanas, Viņš uzrunāja tos sacīdams: „Man ir dota visa vara, kā debesīs, tā arī virs zemes.” Visa vara – tas nozīmē neierobežotu varu, iespējas un potenciālu. Tāpēc Jēzus pavēlēja: „Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”

„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

To varu, kas pieder Kristum, Viņš ir nodevis Savai draudzei. Viņš pilnvaro mūs, lai mēs darām par mācekļiem visas tautas. Lūk, tad Viņš ir un būs ar mums līdz pasaules galam. Ir cilvēki, kristieši, uz kuriem paskatoties, saproti, ka Dievs ir ar viņiem. Ir kristieši, pie kuriem nevar redzēt, ka Dievs ir ar viņiem. Starp viņiem ir atšķirība, – vieni saprot un praktizē Kristus doto varu, otri nē. Vieni domā aprobežoti, citi domā perspektīvā uz priekšu un neierobežoti.

Sava vasaras ceļojuma laikā es vēlējos Prāgā atrast vienu lietu, un, apstaigājot antikvariātu veikalus, man tas arī izdevās. Tā ir sudraba monēta ar Jana Husa attēlu uz tās. 15.gs. sākumā katoļu inkvizīcija viņu sadedzināja uz sārta, viņš mira mocekļa nāvē. Jans Huss bija čehu katoļu garīdznieks, kurš lasīja Bībeli. Un izprata Bībeli tā, kā tur ir rakstīts, viņš pats bija piedzīvojis Dievu, bija jaunpiedzimis kristietis. Viņš ticēja Dieva vārdam nevis tāpēc, ka to prasīja kāda mode vai baznīca, bet tāpēc, ka tā bija viņa personīgā ticība Dievam. Viņa ticība Dievam bija tāda pati kā mūsu. Vēl pirms Lutera, Jans Huss bija viens no pirmajiem reformas pamatlicējiem. Reformācija nozīmē gaismu tumsībā. Ārā no tumsas un reliģijas pie dzīvā Dieva. Katoļu baznīca tajā laikā bija vispasaules baznīca. Ar uguni un zobenu, ar nenormālu vardarbību un uzspiešanu terorizēja, pakļāva un okupēja svešas tautas un uzspieda savu ticību. Tie bija krusta ticības kari. Jans Huss bija tas, kurš uzdrošinājās ticēt, savu ticību apliecināt un par to samaksāja ar savu dzīvību. Taču Janam Husam bija sekotāji – husīti. Man radās tāds jautājums – kas notiktu, ja viņi būtu apstājušies? Ja viņi nenestu tālāk visu to, ko bija piedzīvojuši ar savu mācītāju, ja viņi neapzinātos Jēzus Kristus lielo pavēli? Mums ir dota visa vara un mēs neaprobežojamies ar Čehijas teritoriju, mēs ejam tālāk. Vai arī – mēs baidāmies no sodiem un cilvēku agresijas, tāpēc mēs neejam un nenesam Dieva vārdu tālāk. Rezultātā husītus šodien mēs varam pazīt kā Brāļu draudzes jeb hernhūtiešus, kas ir precīzi mūsu tautas garīgās atmodas iesācēji. Vidzemē 18.gs. tas atnāca no Čehijas, Vācijas līdz Latvijai, Amerikai un Āfrikai, uz dažādām pasaules tautām. Un tikai pēc šīs garīgās atmodas latvieši sāka sevi apzināties kā tautu. Un tikai pēc tam radās pirmā inteliģence, un tikai pēc tam radās Latvijas valsts.

Latvijas valsts pamatā ir Jēzus Kristus. Jēzus Kristus – dzīvais Dievs, gaisma šai pasaulei, ko atnesa cilvēki. No vāciešiem mēs esam pieredzējuši daudz ļauna, bet šie vācieši bija hernhūtieši, kuri nesa dzīvu ticību. Liecības par to ir visā Latvijā. Brīvdabas muzejā var redzēt hernhūtiešu saiešanas namu. Pēdējā laikā ļoti pētīju Latvijas un Baltijas vēsturi. Un man par prieku pat internetā, neklātienes mācību skolā, septītā klasē māca veselu nodaļu arī par hernhūtiešiem. Paņemot jebkuru mācību grāmatu un atverot 18.gs., visur ir pieminēti hernhūtieši.

Tas, ko tu šodien izlasīsi, būs par tavu cīņu. Ādolfs Hitlers ir uzrakstījis grāmatu „Mana cīņa”. Varbūt nav labi salīdzināt ar Ā. Hitleru, bet viņš neapšaubāmi bija līderis un neapšaubāmi saprata to, kas ir cīņa. Un viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē neapstāties un nekad nepadoties. Viņš cīnījās līdz pēdējam. Savās saknēs es esmu limbažnieks, un es atceros, ka padomju laikā bija tāda avīze – „Progress”, tagad avīzes nosaukums ir „Auseklītis.” Tam laikam ļoti piemērots nosaukums, jo arī komunisti saprata, ka atpakaļ ceļa nav, ir tikai ceļš uz priekšu. Bet tā laika idejas nedarbojās, jo tā bija utopija, nevis dzīvais Dieva vārds. Mums ir idejas, kas darbojas, kas izmaina nācijas, izmaina sirdsapziņu un izmaina cilvēkus, un Tas ir dzīvais Dievs!

Kas tad būtu noticis, ja husīti apstātos, ja viņi nenestu tālāk to visu, ko bija piedzīvojuši? Ļoti iespējams, ka šodien draudze “Kristus Pasaulei” nebūtu, tu nebūtu glābts, es nebūtu glābts. Ja runa ir par mani, tad es noteikti būtu atrasts kāda sētmalē vai kādā kāpņu telpā nomiris no narkotiku pārdozēšanas. Es nezinu, kāds būtu tavs liktenis bez Dieva. Galu galā ir arī mūžība, ir debesis un elle, kur mēs nonāktu, mūžībā aizejot? Mēs daudzi, tai skaitā arī es, pat neapjēdzam, cik liela ietekme Dievam ir caur mūsu draudzi visā Latvijā. Pat pašos pamatos daudz kas mainās mūsu valstī ar mūsu lūgšanām un ar to, ko mēs darām. Un mēs neesam vienīgie, ir vēl daudzas draudzes Latvijā. Mums ir jāizcīna sava cīņa, lai neapstātos. Kad tu esi guvis vienu uzvaru, ir svarīgi nepalikt dusēt uz lauriem, bet iet tālāk. Un es tev varu dot garantiju, ja tu neiesi tālāk, ja tu samierināsies ar sasniegto un necīnīsies par nākamām uzvarām, kādu laiku tu baudīsi, tu dzīvosi mierīgu, labu dzīvi un varbūt pat neattapsies, kā tu būsi nonācis Dievam pretējā pusē.

„Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)

Pāvils bija cilvēks, kurš gāja līdz galam, no uzvaras uz uzvaru. Lūk, kāpēc mēs tieši Pāvila vēstules lasām Jaunajā Derībā. Ne Pētera, ne Jāņa, ne kāda cita apustuļa, bet Pāvila, kurš personīgi Kristu nepazina, jo miesā Viņu pazina divpadsmit apustuļi.

Piemēram, cilvēks iesāk savu biznesu, viņš cīnās, jo, lai to iesāktu, tiešām ir jācīnās. Viņš izcīna visu ar VID un ar valsti, kamēr visi noteikumi ir precīzi izpildīti. Šis cilvēks sāk pelnīt, sāk nodokļus maksāt, savai pensijai uzkrāt. Tas var būt kāds veikals vai uzņēmums, jebkas. Tad viņš izaug līdz tādam līmenim, kad spēj nodrošināt gan sevi, gan savu ģimeni, iespējams, arī palīdzēt kādam. Ir noteikti arī kādi panākumi, piemēram, pilsētā viņu pazīst. Un tad viņš paliek savā biznesā, neko nepaplašina, neko nemācās un nevienu neapmāca. Jo viņam viss ir labi, viņš ir nodrošināts. Šāda veida domāšana nav sliktākā, bet tā nav pareiza domāšana. Tu nekad nebūsi laimīgs, ja tu apstāsies un paliksi vienā līmenī. Laimīgs cilvēks ir tas, kuram vienmēr ir augstāki mērķi, nekā tie, kuri līdz šim ir tikuši sasniegti. Laimes formula – vienmēr kustēties uz priekšu, vienmēr attīstīties, nekad neapstāties. Līdz mūža galam vienmēr mācīties, vienmēr augt. Tā ir idille, latvieša sapnis, domājot, ka, sasniedzot noteiktas lietas dzīvē, piemēram, automašīnu, māju, ģimeni, nu tad gan būšu laimīgs! Nē, dzīvē tā nenotiek.

Labākajā gadījumā tu esi pie Dieva atvedis vienu cilvēku, bet Dieva griba ir, ka mēs ejam un darām par mācekļiem visas tautas, un tas nav viens cilvēks, jo visiem ir vajadzīgs Dievs. Tev ir vara, un tā ir Dieva griba, ka tu neatstāj nepabeigtu savu uzdevumu. Viņš grib, lai tu ej tālāk, vēl viens, vēl divi, vēl trīs cilvēki! Tu esi uzcēlis vienu mājas grupiņu un tev ir ļoti labi, tu vari piespraust sev ordeni, tu vari būt mācītāja komandā, tu esi saņēmis pat īpašu sudraba monētu, kuras dāvina mācītājs mūsu draudzes jubilejās. Tu esi ieņēmis cienīgu un stabilu vietu draudzē. Tev ir viena mājas grupiņa un tev ar to pietiek. Bet Dieva vārds saka, ka tev visa vara dota, un šī vara ir deleģēta tev, lai tu darītu par mācekļiem visas tautas. Nekad neapstājies pie viena cilvēka, nekad neapstājies pie vienas mājas grupiņas. Un kad draudzes māsai Daigai būs simts mājas grupiņas, es noteikti zinu, ka tā arī būs, tad viņai būs līderu komanda, viņai būs divpadsmit mācekļi. Kad viņai būs pilna laika kalpošana, viņa arī saņems algu par to. Ja tev būs sava līderu komanda, tev nebūs laika krāmēties ar kādām blakus lietām. Un tad tu domāsi, mums ir labi šeit, kā to teica Pēteris, kad bija apskaidrošanas kalnā, kur bija Dieva godība, gaisma, tur bija mācekļi, Jēkabs un Jānis. Kad viņus pārņēma Dieva klātbūtne, viņi vēlējās tur uzcelt teltis, lai pārnakšņotu. Bet Jēzus noraidīja šādu priekšlikumu, un tev arī būs šāds brīdis. Dieva vārds saka, ja tu apstāsies, tu vari pazaudēt to pašu, kas tev ir. Jo Dievs mums katram dod talentus, iespējas un pēc tam prasa atbildību, kā mēs esam to lietojuši. Tāpēc, ja tu neizmantosi to, ko tev ir devis Dievs, tev var atņemt to, kas tev jau pieder.

„Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mateja evaņģēlijs 19:29)

Draugs, nekad nesamierinies ar sasniegto un ej tālāk. Nevajag likt sev ordeni pie krūtīm par kādu sasniegumu, nevajag staigāt lepnam un uzpūtīgam, labāk turpini augt. Kara veterānus, protams, ir jāgodā. Uz pirkstiem var saskaitīt, cik viņi ir palikuši. Bet arī viņiem ir tāda tendence, viņiem ir ordeņi, viņi ir izcīnījuši, viņi ir zināmu darbu izdarījuši, bet, draugs, cīņa jau nav beigusies, mums joprojām vēl ir ienaidnieki. Joprojām ir problēmas, ir jāaug un par savu valsti jāpastāv. Tāpēc nepietiek ordenis par kādreiz izdarītu darbu. Ir nepieciešams saprast, ka tev ir dota visa vara Jēzus Vārdā iet un darīt par mācekļiem visas tautas. Un tas neattiecas tikai uz māceklību, tas attiecas arī uz tavu personīgo dzīvi un pie tava rakstura. Es tagad neatceros, man jūk visi tie lielie valsts vīri, bet tas bija Čērčils vai Rūzvelts, kad viņš nomira, zem viņa spilvena atrada grāmatu. Viņš līdz pēdējam brīdim lasīja, jo viņš bija līderis. Kāpēc tie bija cilvēki ar lielo burtu? Tāpēc, ka viņi vienmēr cīnījās un nekad neapstājās. Ja arī pagursti, atpūties un ej tālāk.

Karsti cilvēki dara karstas un trakas lietas. Rezultāts tam ir pēc Dieva vārda: „Es esmu ar jums līdz pasaules galam.” Rezultātā pie šiem cilvēkiem var redzēt, ka pie viņiem darbojas Dievs, jo karsta rīcība ir ticības izpausme. Silti jeb remdeni kristieši dara tādas mērenas, neriskantas lietas, mēģinot paturēt savu esošo stāvokli, komfortu, un rezultātā mēs neredzam pie viņiem Dieva darbus. Ja arī ir kāda mērena izaugsme, tad tas nav nekas ievērības cienīgs. Ja tu gribi redzēt Dieva darbus pie sevis, savā dzīvē, savā kalpošanā, tad dari karstas un trakas lietas.

Kad es rīkoju savas pirmās evaņģelizācijas, es faktiski nebiju nekas. Man nebija nekādas draudzes. Faktiski tā bija mājas grupa, ar dažiem cilvēkiem. Es sevi dēvēju par mācītāju, bet faktiski es biju mājas grupas vadītājs. Mums iesākumā bija kādi divdesmit cilvēki. Pirmajās evaņģelizācijās, kuras es rīkoju, es vienkārši zvanīju kultūras namiem un īrēju telpas, nezinot, kā to visu apmaksāt. Nezināju, kur ņemt naudu reklāmas bukletiem un reklāmai avīzē. Es zināju tikai to, ka man tas ir jādara. Es zvanīju un pieteicu, sastādīju grafikus. Pēc tam es sēdos mašīnā, nezinot, vai man pietiks nauda benzīnam. Un es braucu uz šīm pilsētām. Man atmiņā ir divas pilsētas – Talsi un Tukums. Mēs aizbraucām uz Tukumu, un es skatījos, ka netālu no kultūras nama, pat tālāk no kultūras nama, nav kur novietot automašīnu. Manas pirmās domas bija, ka tur notiek kāds pasākums un ka visi cilvēki ir tajā pasākumā, un uz manu evaņģelizāciju neviens nebūs. Bet es zināju, ka es biju spēris ļoti trakus soļus. Pēc tam mēs atradām, kur novietot automašīnu, un mēs ar grūtībām tikām iekšā kultūras namā, kurš bija stāvgrūdām pārbāzts. Talsos vestibils bija pilns ar cilvēkiem. Visi centās piekļūt tuvāk skatuvei. Zāle bija pārpildīta. Mašīnu jūklis apkārt. Es nevarēju normāli tikt iekšā telpās, mani negribīgi laida garām, jo viņi nezināju, ka es esmu tas, kas to visu organizē.

Kā tas var būt, ka kaut kāds no kaut kurienes kaut ko pa ausu galam no Dieva sadzirdējis, ka tā var darīt, ka cilvēkiem vajag dziedināšanu, ka jāieliek ir reklāma? Vienkārši tas bija jāizpilda un jābrauc. Es to izdarīju. Varēja redzēt, ka Dievs bija ar mani. Kāpēc? Vai tu esi dzirdējis, ka kāds mācītājs vairākas reizes izbraukā visu Latviju? Turklāt savu seju uzliek uz bukleta. Nekaunas pateikt to, ka viņš ir bijušais cietumnieks. Uzraksta to vēl uz bukleta un pasaka, ka Dievs dziedina un ka tevi arī var dziedināt. Un nebaidījās no tā, ka par viņu kaut ko rakstīs, un rakstīja arī. Mums viss kas ir gadījies un bijis. Dievs visu šo informāciju vienmēr ir vērsis par labu. Tāpēc, ka es pat neapzinoties darīju trakas lietas, jo man ir dota visa vara. Manam Kungam pieder visa vara, un es esmu Viņa princis, Viņa vasalis, Viņa bērns un DIEVS IR AR MANI. Ja es apstājos un pārstāju darīt tādas lietas, kas ir pāri dabiskai un normālai saprašanai, tad tas ir pirmais solis uz tādu ērtu un komfortablu dzīvi, un tad kaut kādā brīdī mēs apstājamies un galu galā var izrādīties, ka Jēzus mūs var nepazīt.

Kas būtu, ja Jēzus mācekļi apstātos? Visi apustuļi nomira vardarbīgā nāvē, izņemot Jāni. Viņus sazāģēja, nošāva, sarāva, krustā sita. Pēteri piesita krustā ar galvu uz leju. Viņš pats tā vēlējās, viņš nejutās cienīgs mirt kā Kristus. Pāvilam nocirta galvu. Kāpēc? Jo tie bija cilvēki, kuri gāja līdz galam. Viņi nekad neapstājās, viņiem vienmēr bija par maz. Es nesaku to, ka mums jādzīvo vienmēr neapmierinātiem. Esi laimīgs un apmierināts ar to, kas tev jau ir, bet vienmēr centies iet tālāk. Kas būtu, ja viņi nemaksātu cenu un neizcīnītu Dieva vārdu, un nelietotu to varu, ko Dievs piešķīris? Draugi, ir jāizpilda Kristus lielā pavēle. Tā ir lielā pavēle, tas nav ieteikums. Pēc kā var pazīt kristieti? Arī pēc tā, ka pilda lielo pavēli. Man ir dota visa vara, kā debesīs, tā arī uz zemes, un tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.

„ Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)

Eita pa visu pasauli. Pa kurieni iet? Tikai pie sava kaimiņa, pie savas māsas? Nē, pa visu pasauli. Neierobežoti, mums vienmēr pietiks darba. Nekad neapstājies, vienmēr jauni cilvēki. Vienmēr jauni, glābti un dziedināti. Vienmēr vairāk. Sludiniet evaņģēliju visai radībai.

„Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.
20 Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:17-20)

Kad Viņš palīdzēja? Kamēr viņi gāja, tikmēr palīdzēja. Jo remdenāka paliek draudze, no mazāk tur ir brīnumi, mazāk izmainītas dzīves un mazāk paliek cilvēku. Lūk, kā vienmēr beidzas visas lielās kustības. Tas ir tāpēc, ka tās samierinās ar esošo, ar sasniegto. Daudzi apprecas un sāk zāģēt savu otru pusīti, un viņiem neatliek laika kalpot Dievam.

Aplūkosim Latvijas vēsturi. Centies iedziļināties. Šodien tu uzzināsi interesantu faktu, ko es izpētīju. Mums ir interesanta draudze – Dieva vārds un vēsture. Zini, ka tauta bez savas vēstures ir kā koks bez saknēm. Tā ir kā mazs bērns, kuram var iestāstīt jebko. Ja tu nezini savu vēsturi, tad tas ir līdzīgi kā tad, ja tu esi dabūjis pa galvu un ir atmiņas zudums. Cilvēki bez vēstures ir nekas, jo viņi pieņem visu, ko citi iestāsta. Man citreiz ir tāda sajūta, ka ir grūti pateikt, ka es esmu latvietis, ka neaizvainoju kādu krievu, ebreju vai vēl kādu citu, bet katram cilvēkam ir sava tautība un ir savas saknes. Katram! Un par to nav jākaunas, bet ir labi zināt patiesību. Labi, ka tu nepieņem kādu propagandu, ko tev vēlas iestāstīt. Tā notika vēsturē ar latviešiem. Pēc Otrā pasaulei kara skolā mācīja, ka latvieši ir cēlušies no baltiem un lībiešiem. Šodien es daudz runāšu par baltiem. Skolā esot bijis mācīts, ka baltu tautu ciltis ir senākās Eiropā. Bet padomju vara esot izmainījusi vēsturi un sākusi to mācīt skolās. Arī tagad ir cilvēki, kuri Krievijā pārraksta mūsu vēsturi un pat Latvijā cenšas to propagandēt. Šādas mācības apdraud mūsu valsti. Šādi cilvēki panāca to, ka mums iemācīja, un daudzi arī noticēja, ka mums nav sakņu, mēs neesam nekas. Mums iestāstīja jebko. Viņi stāsta, ka mēs esam cēlušies no slāviem, bet tā nav patiesība. Pirms radās Krievija, pirms krievi sāka eksistēt, bija jau baltieši. Tā kā jautājums, kas no kā radies, ir stipri diskutējams. Vispār tas nav tik ļoti svarīgi, bet svarīgi ir tas, ka tev arī ir saknes.

Tev nav jākaunas no savām saknēm. Kāpēc es to mācu? Tas nav Dieva vārds, tā ir vēsture. Tāpēc, ka baltu vēsturē ir daži nozīmīgi fakti, kas papildinās šodienas Dieva vārdu un palīdzēs to saprast un dos tev arī pašapziņu, stiprāku stāju un radīs vēlmi nekad nepadoties un iet tālāk, un lietot to varu, ko Kristus ir piešķīris.

Mēs ar sievu šonedēļ bijām Āraišu ezerpilī. Pēc tam man galvā sāka tīties šīs domas un radās šodienas tēma.

Kas ir balti? Kas ir lībieši? Par pašu senvēsturi labāk nesāksim. Viens vēsturnieks ir tik gudri sarakstījis, ka mēs gandrīz esam paši krutākie no visiem. Fakts ir tāds, ka senatnē balti ir apdzīvojuši lielas teritorijas. Mēs esam nākuši no Noa dēla Jafeta, piederam pie indoeiropiešu saimes, un senatnē apdzīvojām teritorijas no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai, daļu Vācijas teritorijas un Baltkrieviju. Tagadējā Krievijas teritorija, visvairāk Austrumkrievija, piederēja baltiem. Tās bija lielas ciltis. Viņi ticēja Pērkonam, tas bija viņu galvenais dieviņš. Vēl bija Māra un citi dieviņi. Bija savi priesteri, sava reliģija, bet, diemžēl, viņu reliģija nespēja mobilizēt ciltis vienotai cīņai. Pēc Romas impērijas krišanas izveidojās katoļu impērija un Austrumu impērija jeb katolicisms un pareizticība. Viņi sāka veidot savas valstis, sāka maksāt nodevas. Gribi zināt kā viss notika no otras puses? Kā šeit nokļuva vācu bruņinieki?

Jūras piekrastē dzīvoja lībieši, kas nav baltu ciltis. Igauņi un somi ir somugri. Ja mēs gribam meklēt savas saknes – lībietis vai balts – tam nav nozīmes, jo mēs visi esam vienā „putrā”. Latvietis nav tikai balts. Tas ir lībiešu un baltu sajaukums, plus vēl dažādu tautību piejaukums, bet mēs runājam vienā valodā. Balti ir palikuši tikai Latvijā un Lietuvā. Prūsija, tie arī ir baltieši. Prūsijas vairs nav. Prūsija ir tagadējā Kaļiņingradas teritorija. Lībieši apdzīvoja Rīgu. Domu baznīca ir celta uz lībiešu kapiem. Vācija, kas bija katoļu impērija, sāka tirgoties ar lībiešiem. Viņus īsti vēl par vāciešiem nevarēja saukt. Viņi sāka tirgoties, līdz katoļu garīdznieks Meinards sadraudzējās ar lībiešiem, jo viņam vajadzēja mūsu tirdzniecības ceļus, līdz lībieši saprata, ka vāciešu patiesais mērķis ir pilnīga viņu zemju okupācija. Pāvests izsludināja krusta karu, tādu pašu kā Jeruzālemē. Krusta karotājiem apsolīja grēku piedošanu, īpašuma neaizskaramību. Bruņinieki, tie kas bija Jeruzālemē, devās uz mūsu teritoriju, lai pakļautu pagānus. Meinardam sekoja bīskaps Bertolds, kas krita pirmajā kaujā ar lībiešiem. Pēc tam sekoja bīskaps Alberts, kas dibināja Rīgu. Rīga ir vācu pilsēta, ko nodibināja vācieši, kā tirgotāju apmetni. Lai aizsargātos no vietējiem vandāļiem, viņi cēla mūra pilis. Lībiešu un baltu ciltis cēla tikai koka pilis. Vācieši bija pārāki militārajā ziņā – bruņojumā, tehniskajā pusē un vienoti ar katoļu reliģiju. Mēs bijām sadrumstaloti – kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, lībieši, igauņi. Viņi savā starpā cīnījās. Iedomājies, kādā situācijā mēs bijām. Mēs cīnījāmies vēl savā starpā. Bīskaps Alberts bija ļoti gudrs – viņš izmantoja šīs nesaskaņas. Simts gadu laikā vācieši pilnībā pakļāva Latvijas teritoriju. Latvieši vēl nebija, bija tikai balti. Latvieši sevi kā tautu saprata tikai līdz ar garīgo atmodu, hernhūtiešu atmodu. Varbūt nedaudz ātrāk bija kādas aprises. Latvijas valsts tika dibināta 1918. gada 18. novembrī. Tas bija īss ieskats, lai saprastu fonu tam, ko es stāstīšu tālāk.

Trīspadsmitajā gadsimtā latvieši dzīvoja ezerpilīs, pilskalnos, apkārt bija savas mājas. Viņi nodarbojās ar bišu audzēšanu jeb meža bišu dresēšanu, ar lopkopību, zemkopību, medībām, viņi prata arī apstrādāt bronzu, arī rotas. Politiskā iekārta, vairāk vai mazāk, bija demokrātiska. Man tā izskatās, ka viņi dzīvoja laimīgi. Viņi savā starpā arī pacīnījās. Mēs aplaupījām igauņus, igauņi mūs, savā starpā pakasījās.

Mēs šodien runāsim par 1236. gada 22. septembri. Šajā datumā Latvijā un Lietuvā svin baltu vienības dienu. No kurienes tā radusies? Toreiz tas bija pilnmēness laiks un astronomiskā rudens iestāšanās diena. Meteoroloģiskais rudens pie mums jau ir iestājies, bet 22. septembrī būs arī astronomiskais rudens. Kas notika šajā dienā? Lai saprastu, man ir jāizstāsta, kas šajā laikā valdīja Latvijā.

Latvijas vēl nebija. Bija Livonija. Vācieši simts gadu laikā bija pakļāvuši mūsu tagadējo valsts teritoriju. Arī Igaunija bija pakļauta, tur piestrādāja dāņi. Daļa Igaunijas piederēja pie Livonijas un to pārvaldīja Zobenbrāļu ordenis. Par viņiem ārzemnieki vēl šodien raksta. Tie bija īpaši cilvēki – bruņinieki. Viņu celtās pilis ir Siguldā, kur atrodas jaunās pils dārzs, aizmugurē tam ir pilsdrupas, un Cēsīs. Kad bīskaps Alberts pakļāva mūsu teritoriju, zobenbrāļi nogalināja baltiešus, viens bruņinieks varēja kādus 10–20 noslepkavot. Viens bruņinieks zirgā bija kā smagais tanks šodien. Krusta karš pret pagāniem jau bija izsludināts, mūs varēja vienkārši nogalināt, mēs nebijām cilvēki, bet tikai neticīgi pagāni. Šie bruņinieki, kas ieradās no Vācijas un citām zemēm, atbrauca, slepkavoja, nostiprinājās un uz ziemu aizbrauca. Bīskapam jeb pārvaldniekam Albertam bija vajadzība, un viņš bija ļoti gudrs, viņš panāca to, ka tagadējā Latvijas teritorijā tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, pastāvīgs militārs spēks. Tie nebija parasti cilvēki, tur bija ļoti augstas kārtas cilvēki, tā bija vesela sistēma, un šie cilvēki bija mūki, kas bija pilnībā nodevušies savai idejai, fanātiķi. Bet patiesībā viņi bija militāri bruņoti, apmācīti, kā specvienība. Viņi kļuva tik vareni Latvijas teritorijā, ka Alberts vairs netika ar viņiem galā. Viņi par palīdzību prasīja trešo daļu no visas teritorijas un visiem ienākumiem, un bīskaps arī piešķīra viņiem to visu. Kā radās šis ordenis? Vai esi dzirdējis par templiešiem? Pēc sazvērestības teorijas masoni ir cēlušies no templiešiem un pretendē uz pasaules varu. Zobenbrāļu ordenis tika izveidots tieši pēc templiešu parauga, viņi bija līdzīgi pēc formas un aprīkojuma. Zobenbrāļus papildināja sarkans zobens. Viens šāds karavīrs svēra 150 kg. Ļoti smagi un apmācīti, nepārtraukti karojoši un trenējušies cilvēki. Šis bija galvenais militārais spēks, kas palīdzēja katoļu baznīcai un Albertam valdīt. Vēlāk šāda tipa cilvēki, šie bruņinieki pārtapa par vācu baroniem, un mēs kļuvām par dzimtcilvēkiem. Viņi dabūja no katoļu baznīcas savu daļu. Tātad tas bija faktiski vienīgais spēks, kas spēja sasniegt tos mērķus, kas bija katoļu baznīcai un tirgotājiem.

Pāvests izsludināja krusta karu pret igauņu zemēm, kuršiem, zemgaļiem un lietuviešiem. Mestrs Folkvins vadīja Zobenbrāļu ordeņa karaspēku karagājienos, viņš bija viens no šiem bruņiniekiem, kurš nav karavīrs, jo bruņinieki ir augstākas kārtas un viņu bija nedaudz, kādi 50, 60, pārējie bija pakļautie, gan vietējie, gan ārzemnieki. Sāka pulcināt lielu karaspēku, sapulcināja 3000 cilvēku ar mērķi pakļaut Žemaitiju jeb Lietuvu. Livonija, toreizējā Latvija, jau bija pakļauta. Viņi virzījās tālāk uz pagānu zemēm, uz Lietuvu. Tu jau sāc apjaust par ko būs runa? Saules kauja, par kuru vēl šodien notiek diskusijas, kur īsti tā notika – Lietuvas teritorijā pie Šauļiem vai Latvijas teritorijā pie Vecsaules. Es personīgi domāju, ka pie Šauļiem, tā vairāk ir lietuviešu uzvara, nekā latviešu. Tāpēc šo dienu sauc par baltu vienības dienu, jo tā bija kopīga uzvara, bet tā nebija vienkārša uzvara. Tātad sapulcināja karavīrus, un puse no tiem bija latgaļi, lībieši un igauņi – tie, kas bija pieņēmuši katoļu ticību. Livonijas teritorijā pakļautie latvieši tika iesaukti šīs armijas rindās, kas sastādīja pusi no armijas. Otra puse bija bruņinieki un dažādi piedzīvojumu meklētāji, kas bija izdarījuši noziegumus savā zemē. Viņi brauca uz šejieni kā grēku izpirkšanā līdzīgi kā uz Jeruzālemi. Karaspēkā bija arī 200 krievi no Pleskavas. Vācietis un krievs, šī kombinācija mums nav nekas jauns. 3000 cilvēku liela smagi bruņota vienība iebruka Lietuvā un, nesastopot nekādu pretestību, laupīja, dedzināja un spīdzināja. To visu var lasīt saskaņu hronikā, tas ir dokumentēts. Starp citu, pats hronists raksta ar dusmu pret vācieti, jo viņš pārdzīvo zaudējumu. Viņi laupīja, ņēma gūstekņus, ļoti labi veicās.

Atpakaļceļā uz Livoniju, kopā ar gūstekņiem un laupījumiem, viņi nonāca pie Braslas upes. Tā vieta saucas Saule, vai tā ir Vecsaule vai Šauļi, skaidri nav zināms. Meklējot, kur tikt pāri šai upei, viņiem nostājās pretī lietuviešu kavalērija lielā pulkā un aplenca viņus. Vienīgais reālais ceļš viņiem bija lauzties cauri šajā pašā brīdī, taču viņi bija savas uzvaras augstumos un nolēma tur pārnakšņot. Pa to pašu laiku pievienojās zemgaļi, kopā tika savākta armija, aptuveni 5000 cilvēku, kā arī lietuvieši, igauņi un lībieši, kuri laicīgi aizbēga, un, iespējams, tas jau bija izplānots. Tā daļa, kas karoja vācu pusē, bija no latviešu ciltīm, balti un lībieši, viņi aizbēga pa citu ceļu. Nākamajā rītā bija pilnmēness laiks un rudens sākums, viņi uzbruka šim vācu karaspēkam ar saviem zirgiem, viņi paši svēra 150 kg un vēl zirgi. Ienaidnieks sāka grimt purvā. Apvienotais lietuviešu, latviešu karaspēks nogalināja, pirmkārt, zirgus, pēc tam bruņinieki nonāca klajā vietā, esot savā smagajā bruņojumā, tādi neveikli, un diezgan viegli tika ar viņiem galā. Faktiski mājās atgriezās tikai katrs desmitais no ienaidnieka karaspēka. Tas bija īsts slaktiņš. Krita visi augstās kārtas bruņinieki, visi grāfi un ordeņa mestri, ieskaitot galveno Folkvinu. Tiem, kas bēga un viņiem, šķita, ka viņi ir izbēguši, bet zemgaļi sagaidīja viņus mežā ar aizcirstiem kokiem, tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad okupantu karaspēks iebēga mežā, viņi šos kokus sagāza, un tā nu vēl zem kokiem palika daļa. Lietuviešu vēsturnieki par šo uzvaru saka: “Šādas uzvaras un kaujas nav ne Polijai, ne Krievijai, ne Zviedrijai, un šāda mēroga liela kauja bija tajā laikā vienīgā visā Austrumeiropā. Sekas šai kaujai bija tādas, ka kurši un zemgaļi uz 20 gadiem atbrīvojās no krustnešu jūga. Iestājās tāds kā divdesmit gadu brīvības laiks.

Maiks Koljers, angļu portāla redaktors nesen rakstā pieminējis Livonijas ordeņa zobenbrāļus un salīdzinājis tos ar “Daesh” jeb tiem, kas šobrīd karo, terorizējot Sīriju un Eiropu. Viņš raksta, ka viņi karo ar līdzīgām metodēm. Padomā, kas tas bija par spēku un kāds pie mums bija terors. “Galvu nociršana, masu slepkavības, reliģiozs fundamentālisms, piespiedu reliģijas maiņa, ķīlnieku saņemšana, svešzemju brīvprātīgie, kurus motivē reliģiska centība un vēlme pēc piedzīvojumiem, propaganda, ietekmīgi garīdznieki, apšaubāmas prasības par valstiskumu, atrašanās uz civilā kara un alianšu robežas,” lūk, tā viņš raksta. Šis Koljers norāda, ka mūsdienu teroristi lieto viduslaiku organizāciju metodes, kuras izmantoja tieši zobenbrāļi. Par šīs cīņas sekām vēsturnieki saka: “Sacēlās sāmsalieši, prūši, zemgaļi un kurši. Nākošās divas desmitgades zemgaļiem pagāja mierīgi, vācieši dziedēja rētas.” Un pareizs ir vēsturnieka spriedums: “Ja pēc Saules kaujas uzvarētāji būtu devušies pret Livoniju, to daļu, kur viņi bija nostiprinājušies, bet ordenis bija sakauts un iznīcināts, tad Livonija faktiski būtu viņu rokās. Viņi pilnībā varēja pārņemt visu teritoriju un nostiprināties, taču, ja viņi būtu devušies, Livonija droši vien beigtu vilkt elpu.” Tāda bija situācija – Livonija beigtu vilkt elpu un visas baltu un lībiešu tautas atgūtu savu brīvību un neatkarību. Ulmaņlaikos tika izdots Kārļa Fimbera romāns “Saules kauja”, un šis romāns beidzas šādi: “Tēvs, mums vajadzēja izmantot šo uzvaru un padzīt svešiniekus pavisam no Māras zemes (Livonijas, nosaukta katoļu Marijas vārdā). Mēs jūrā viņus varam ietriekt,” ierunājās Lediss. “Es jau tā teicu, bet Ringavs nenāca līdzi,” vecais saka. “Zemgaļiem šajā acumirklī nebija vadoņa, kas spētu saturēt kopā pulkus, nav vairs tā, kā agrāk, stiprās Viestura rokas, kas varēja apvienot visus zemgaļus cīņai.” Jaunais saka: “Vēl nav par vēlu, tēv, sacel zemgaļus lielai un pēdējai kaujai.” Bet tēvs saka: “Nē, ir jau par vēlu. Zemgaļiem vairs vienības nav.” Jānis Rainis savā lugā saka tā: “Mēs uzvarējām, raugiet paturēt.” Tādas bija arī Raiņa domas lugā “Saules kauja”, kuru viņš nepabeidza.

Un sekas tam, ka viņi negāja tālāk, mums ir ļoti labi zināmas. Atnāca jauni bruņinieku ordeņi, krusta karš, slepkavības, pakļaušana, verdzība simtiem gadu līdz 1918.gada novembrim. Pēc tam atkal okupācija, krievu un vācu, un nu Latvija jau drīz svinēs 25. gadadienu. Kara muzejā tieši pie ieejas var apskatīties milzīgu gleznu, autors Vimba, kurā attēlota Saules kauja. Gleznā attēlots lietuviešu un latviešu karapulks gaismā, it kā iebruktu gaismā. Jēzus ir gaisma tumsībā. Jēzus ir atbilde visām tautām. Jēzus saka: Man ir dota visa vara kā Debesīs, tā arī virs zemes, tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un nekad neapstājieties! Visā, ko tu dari – nekad neapstājies! Ātrāk, augstāk, tālāk! Uzvara pieder tev! Es zinu, kādēļ balti ir tikai lietuvieši un latvieši, kuri runā baltu valodā, un tikai Prūsijā, un šur tur Polijā un Vācijā, tas ir vienotības trūkums. Savstarpēji kari. Tā ir tautas mentalitāte, ko izmainīt var tikai Jēzus. Viņš saka, ka noliek mūsu kājas uz spēcīgas klints, ka mēs nešaubāmies un nelīgojamies. Tas attiecas kā uz tautu, tā uz katru personīgi.

Ko tu dari ar savām uzvarām? Vairāk vai mazāk mēs kaut ko esam panākuši. Katrs esam kaut ko sasnieguši, pabeiguši Bībeles skolu, saņēmuši kristību apliecības. Mēs kā draudze esam kaut ko sasnieguši, un privātajā dzīvē un raksturā tu kaut ko esi sasniedzis, savās naudas lietās un biznesā kaut ko tu esi sasniedzis, cits vairāk, cits mazāk. Nekad neapstājies pie sasniegtā! Vienmēr tālāk! Lai tev ir tāpat kā Rūzveltam vai Čērčilam, kad tu nomirsi, zem spilvena būs grāmatiņa, Bībele pats par sevi, bet arī citas grāmatas. Es lasu grāmatas par līderību, jo es nepārtraukti gribu augt kā līderis, kļūt labāks. Ātrāk, augstāk, tālāk!

Dievs, svētī Latviju! Es mīlu savu zemi un savu tautu. Nevajag meklēt, kas tu esi – vācietis, krievs vai lībietis, tu esi latvietis, Latvija pilsonis. Šī ir tava zeme un tava tauta, tavi valsts mērķi. Grāmatnīcās ir daudz literatūras par Latvijas vēsturi, man šķiet, ka pirms dažiem gadiem tās bija mazāk. Kļūst vairāk, kaut kas strādā, man šķiet, ka amerikāņi. Līdzīgi kā Saules kauja, mums ir Eiropas Savienība, mums ir NATO, un mums pašiem nekas vairs nav jādara. Tikai mēs paši esam savas laimes kalēji.

Mēs bijā partizāņu bunkuros, un tur stāstīja, ka tajos laikos, kad mežabrāļi (aptuveni 20 000) bija mežos, visi, kas nesamierinājās ar padomju varu, nepārtraukti klausījās radio, un ārzemju stacijās Amerikas balss teica: “Mēs nāksim jums palīgā, pacietieties vēl nedaudz. Būs Trešais pasaules karš, mēs jūs atbrīvosim, gatavojieties.” Viņi tam ticēja, bet visā šajā laikā tikai viens cilvēks tika nomests lejā ar parašūtu nodot informāciju, un nekāda pārtika vai ieroči tā arī neatnāca. Viņi augšā vienojās pārdot mūsu valsti. Un tagad tu domā par NATO, Eiropas Savienību, protams, tas ir labi, ka mums tas ir. Tu zini, kā Alberts pakļāva lībiešus? Viņš uzaicināja visus dižciltīgos uz mielastu, atbruņoja visus, paņēma dēlus ķīlā un pašus draudēja nogalināt, ja viņi nepiekritīs noteikumiem (celt nocietinātu vietu, tagadējo Rīgu). Riebīgi, vai ne? Un kam jūs tagad ticat? Ir tikai viens, kam var ticēt, un Viņa Vārds ir – Jēzus. Nolādēts ir tas, kas paļaujas uz cilvēkiem, nav gudri pārmērīgi likt cerību uz cilvēkiem. Paļaujies uz Dievu, Viņš ir mūsu svētību avots. Es neesmu pret NATO, tas viss ir pareizi, un mums tur ir jābūt, bet man ir kauns, ka viņi tik daudz dara, bet mēs tik maz.

Izcīni sava saules kaujas par saviem mērķiem, viens Dievs, viena ticība, viena draudze, viens mācītājs. Vienotībā. Ja kādam šķiet dīvaini, kādēļ es kristīju un laulāju tikai savas draudzes cilvēkus, kādēļ tāda vienotība, bet, draugi, vācieši bija vienoti ar Dieva vārdu. Ar ko krievi bija vienoti? Ar pareizticību. Ar ko mēs bijām vienoti, ar pagānismu? Bija ļoti sašķelta un vāja reliģija. Tie, kas tagad liek cerības uz šo pagānu reliģiju, lai zina, ka tā nav dzīvotspējīga, tā nevieno valsti, no vēstures mēs zinām, ar ko tie pagānismi beidzās. Ir tikai viens Vārds. Jēzus.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Daila Lielbārde, Inguna Kazāka un Anna Eškina, rediģēja Ieva Našeniece