Es jau 18 gadus pieskaitu sevi kristiešu pulkam.
Ja kāds man pašā sākumā būtu teicis, ka tik daudz laika būs vajadzīgs, līdz izcīnīšu uzvaru pār alkohola lietošanu un smēķēšanu, domāju, ka būtu pārstājis turpināt savus garīgos meklējumus. Atmestu ar roku, jo jāmirst tāpat – ar ļuļķi zobos un pudeli rokā. Bet tā kā par laimi neviens nevarēja pateikt manu nākotni, tad turpināju sekot Jēzum, slepeni turpinot kvēpināt un regulāri krītot grēkā ar alkoholu. Es mīlu Dievu tagad, un mīlēju Viņu arī tad. Es negribēju Dievu sarūgtināt, gribēju Viņam patikt un Viņam kalpot. Tas bija brīnums, kā es, būdams alkoholiķis, sagrabināju naudiņu, lai iešūtu sev ampulu. Tas man deva iespēju palikt cilvēku, nevis lopu kārtā. Tā es varēju turēties darbā,  mācīties vakara ģimnāzijā un pat kalpot draudzē.

 

Ar cigaretēm bija savādāk. Atklāti es nesmēķēju un domāju, ka par šo noslēpumu zinām tikai mēs trīs: Dievs, velns un es. Naivais! Zināja visi, kam vien kaut cik strādā deguns.

 

Es pārcēlos dzīvot no Ogres uz Rīgu un sāku apmeklēt citu draudzi. Kādā dievkalpojumā es iemetu vajadzību grozā zīmīti ar lūgumu Dievam, lai Viņš atbrīvo mani no smēķēšanas. Notika brīnums un es saņēmu brīvību. Kaut gan es nesmēķēju divus gadus, tomēr atkal atsāku. Pats neatceros, kādu „objektīvu” iemeslu dēļ.

 

No ārpuses es izskatījos kā brālis, kam viss kārtībā. Sāku jau pierast pie stāvokļa, ka eju uz draudzi un tajā pašā laikā dzīvoju grēkā. Kad man implantēja kārtējo depo preparātu („ampulu”), es, gulēdams uz operāciju galda, jokodams teicu: „Dakter, cik tad man jau to caurumu ir? Septiņi vai astoņi?” Tobrīd es neticēju, ka varu saņemt brīvību no Dieva, bet cerēju ar miesīgam metodēm cīnīties ar alkoholu cik vien varēšu, kaut vai mana āda būs vienos caurumos. Tomēr man bija iekšēja trauksme, ka tā turpināties ilgi nevar.

 

Tad pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm: ārsti paziņoja, ka man atklāts plakanšūnu vēzis labajā plaušā. Cigaretes savu „darbu” bija padarījušas. Labo plaušu man izņēma ārā. Bet piektajā dienā pēc operācijas, tikko ārsts man bija atļāvis celties no gultas, pirmais, ko es darīju, aizgāju uz tualeti uzpīpēt. Nu ko, nopīpēt arī otru plaušu un nomirt? To man tā kā vēl negribējās. Nebija arī īsti spēka un pārliecības lūgt Dievu, jo reiz jau Viņa žēlastību izmetu atkritumu kastē.

 

Tad kāds mans paziņa teica: „Aizbrauc uz inkaunteru, ko rīko draudze „Kristus pasaulei” un tās mācītājs Mārcis Jencītis”. Godīgi sakot, braucu uz turieni bez īpašas ticības, ka vēl kaut kas varētu mainīties. Mans smēķētāja stāžs bija 33 gadi. Bet tomēr aizbraucu uz inkaunteru un notika brīnums! Pirmās nedēļās pēc tam es ieklausījos sevī: vai tiešām vairs negribas uzsmēķēt? Jā patiešām – vairs „nevelk”. Ar bailēm gaidīju savu kārtējo kritienu ar „sīvo”. Bija jau pieredze, kāda „ķēdes reakcija” strādā dzērumā. Kaut arī pēc kāda laika man vēl bija „plosts”, tomēr smēķēt neatsāku!

 

Taču prieka par šo atbrīvošanu bija maz, jo ”zaļais pūķis” spēja sagādāt ciešanas manā dzīvē arī bez cigaretēm. Sieva ierosināja man braukt uz vēl vienu inkaunteru, un pat palīdzēja ar naudu, jo savu pensiju es biju „noplītējis” pa tīro. Es uzņēmu šo ideju skeptiski, jo kas tad ir Dievs? Džins no pudeles, kas uz manu pavēli izdara to, un izdara šito? Vai ne par daudz tu, Sergej, gribi? Tomēr alternatīvas man nebija, un es braucu atkal, tagad – lai tiktu vaļā no žūpošanas. Šobrīd jau astoto mēnesi es nepīpēju un piekto mēnesi nepieskaros alkoholam. Iesaistos video kalpošanā draudzē un arī fiziski jūtos daudz spēcīgāks. Slava un pateicība Dievam par Viņa žēlastību!

 

Sergejs Tihomirovs.