Lai arī vecāku rūpes un raizes par saviem bērniem ir saprotamas, mēdz gadīties, ka mamma vai tētis pārāk pieķeras bērniem un sāk tik ļoti pārdzīvot par viņu neveiksmēm un kļūdām, ka tas pārvēršas kontrolē. Tā notika ar Simonu – viņa kļuva tik atkarīga no meitas rīcības, ka savai dzīvei vairs neredzēja jēgu, jo spēja domāt vienīgi par meitu. Taču pēc “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojuma Simona ieguva sirdsmieru un, tuvojoties Dievam, spēja atbrīvoties no nevajadzīgās kontroles.

“Man agrāk bija tendence kontrolēt savus ģimenes locekļus. Pirms es iepazinu Dievu, nepratu pareizi tikt galā ar problēmām. Savā izmisumā centos piespiest savus bērnus dzīvot pareizi, bet galu galā sabojāju attiecības un pati grimu grūtsirdībā. Atceros, kā pārāk raizējos par savu vecāko meitu, vai viņai izdosies izvēlēties pareizo dzīvesdraugu, kā arī kļūt par veiksmīgu cilvēku. Vēlāk, kad mana jaunākā meita – astoņpadsmitgadniece, sāka pavadīt aizvien vairāk laika ārpus mājas ar citiem jauniešiem un veidot attiecības ar dažādiem puišiem, es nespēju to pieņemt. Gribēju, lai viņas rīcība atbilstu maniem ieskatiem un dzīves principiem, tāpēc sāku viņu kontrolēt. Mani nomāca tas, kā viņa tik bezrūpīgi izturas pret savu dzīvi un attiecībām ar pretējo dzimumu. Bieži mēdzu šausmināties, kādas būs sekas šādai rīcībai, domājot, ka viņa pieļaus kļūdas, kuras vēlāk būs grūti vai pat neiespējami izlabot. Kad viņa devās uz kārtējo ballīti, mēdzu savā prātā uzburt šausmīgas ainas par to, kā viņa tur lieto daudz alkohola un pavada naktis ar puišiem. Man vajadzēja zināt, kad un cikos viņa būs mājās, tāpēc nemitīgi zvanīju un sūtīju īsziņas. Ja viņa necēla telefonu, tad pēcāk tur bija desmit neatbildēti zvani no manis. Zinu, ka stresa pārņemta, pārāk daudz sūtīju viņai īsziņas un uzbāzos ar savām pamācībām. Vēlāk meita atzinās, ka katru vakaru, kad bija ārpus mājās, jau gaidīja kārtējo “bombardēšanu” pa telefonu.

No pārdzīvojumiem naktī nespēju gulēt. Bija gadījumi, kad gaidīju, kamēr meita atgriezīsies un tikai tad spēju iemigt. Kad viņa pārnāca, es devos uz meitas istabu un sāku pārmest, kāpēc viņa atkal ir nepareizi rīkojusies. Protams, tas izsauca strīdus, biežas apvainošanās un nerunāšanu vienai ar otru. Gribēju, lai viņa redz, kā es ciešu un tādēļ pārdomā savu rīcību, taču meita vēl vairāk distancējās no manis. Es ļoti daudz raudāju, un mani pārņēma grūtsirdība un bezcerība. Biju kļuvusi atkarīga no meitas rīcības un tā pārņemta ar viņas problēmām, ka tās kļuva par manējām, un nespēju nošķirt, kur esmu es pati un kur sākas otra cilvēka atbildība. Mana dzīve šķita tukša un bezmērķīga, nespēju pat padomāt par to, ko vajadzētu man pašai un kā paveikt ikdienas darbus, piemēram, pagatavot ēdienu vai kaut ko iegādāties. To visu darīju ar lielu piespiešanos un sevis pārvarēšanu. Rūpes un satraukums par saviem bērniem nav nekas nepareizs, bet šajā gadījumā manas pašas dzīve bija pārvērtusies par murgu. Biju kļuvusi līdzatkarīga. Es zināju, kā būtu jādzīvo manai meitai, bet biju aizmirsusi par savu dzīvi, jo pārspīlēti centos glābt savu bērnu.

Zināju, ka Dievs var palīdzēt un visu šo laiku, cik spēju un kā mācēju, lūdzu Viņu. Reiz kāds labs draugs ieteica paskatīties internetā mācītāja Mārča Jencīša svētrunas. Sāku ikdienas klausīties un tās mani uzmundrināja un palīdzēja mierīgāk izturēties pret meitu. Pēc neilga laika uzzināju, ka pie mums Ventspilī notiks draudzes ”Kristus Pasaulei” atvēršanas un dziedināšanas dievkalpojums. Es nolēmu, ka noteikti to apmeklēšu. Sākumā mācītājs iznāca priekšā un sacīja, ka Dievs viņam atklāj, ka grib dziedināt kādu cilvēku no smagām dvēseles sāpēm. Mani sāka kratīt drebuļi, un asaras plūda kā straumes, jo sapratu, ka tas cilvēks esmu es! Tas bija pārdabiski, un es jutu Dieva klātbūtni. Dievkalpojuma noslēgumā par mani aizlūdza un es tiešām saņēmu brīvību no kontroles pār meitu. Manī ienāca miers un paļāvība uz Dievu, ka ar viņu viss būs kārtībā.

Pēc šī dievkalpojuma sāku apmeklēt mājas grupiņu Ventspilī. Es pieņēmu tur teikto un apguvu Bībeles mācību par dažādām dzīves jomām, kas ļāva man sakārtot savu ikdienu. Ļoti palīdzēja mājas grupiņas vadītājas atbalsts – grūtos brīžos varēju ar viņu izrunāties un kopā lūgt par visu, kas uz sirds. Pati mājās sāku ik dienas lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Tas man radīja lielu drošības sajūtu, ka vairs neesmu viena un varu pilnībā paļauties uz Dievu.

Tā, kādu dienu lūgšanu laikā Dievs man lika saprast, ka meita man ir kā elks, ko es pielūdzu, atdodot viņai visu savu dzīvi, jo ne par ko citu nespēju domāt. Sapratu, ka tiešām esmu pārspīlējusi ar viņas kontroli. Nolēmu, ka vēlos, lai Dievs man ir pirmajā vietā un neturpināšu pielūgt elkus. Es pārstāju nemitīgi sūtīt meitai īsziņas, uzspiest viņai savu gribu un bez apstājas viņu pamācīt ar saviem ieteikumiem. Ļāvu viņai rīkoties tā, kā pati uzskata par pareizu. Ja arī kādreiz vēl jutos noskumusi vai sāpināta par meitas rīcību, es lūgšanās uzvarēju šis negatīvās emocijas. Es sapratu, ka man ir jāpievērš uzmanība savai dzīvei un ka nedrīkstu grūtsirdībai tik ļoti sevi ietekmēt. Nolēmu respektēt meitas privāto telpu, tāpēc vienmēr, kad gribēju ar viņu parunāt, pieklauvēju pie istabas durvīm un tikai pēc viņas atļaujas devos iekšā. Viņa bija pārsteigta par šādu rīcību un brīnījās, ka arī vakaros vairs neredz manus daudzos neatbildētos zvanus un īsziņas. Sāku beidzot dzīvot savu, nevis meitas dzīvi, domājot par to, kā veidot attiecības ar Dievu un veikt ikdienas pienākumus. Esmu brīva no raizēm un sirdssāpēm. Tagad naktīs varu mierīgi gulēt un vairs neraudu, uztraucoties par meitas nākotni – to esmu atdevusi Dieva rokās. Pamanīju, ka mūsu attiecības izmainās un es vairs nepaceļu balsi sarunas laikā, arī meita sāk ieklausīties manos padomos. Es nepārdomāju briesmīgas ainas, kas ar viņu varētu notikt, kad viņa ir prom. Man ir cerība, miers un paļāvība. Tagad man vairs nav sevi jāspiež, lai kaut ko paveiktu, jo es visu daru ar prieku. Es dzīvoju, lai kalpotu Dievam, nevis kontrolētu savu meitu.

Esmu laimīga un ikdienas pateicos Dievam par brīvību no kontroles un manas dvēseles dziedināšanu. Tās patiesi ir lielas pārmaiņas manā dzīvē! Es ļoti vēlos redzēt, kā cilvēki iepazīst Jēzu Kristu un nodod savas dzīves Viņam, jo, – kas gan var būt vēl brīnišķīgāks, kā redzēt cilvēkus glābtus, dziedinātus un patiesi laimīgus. Tādus mūs var darīt vienīgi Dievs! Novēlu ikvienam, kurš savās bēdās un stresā par tuviniekiem, ir sācis viņus kontrolēt vai arī pats tiek kontrolēts, lūgt Dievu, lasīt Bībeli un apmeklēt dzīvu draudzi, kur var saņemt aizlūgšanas, atbalstu un dziedināšanu no Dieva! Īsta brīvība ir tikai ar Jēzu Kristu!” ar prieku saka Simona.

Simonas Ostrovskas liecību pierakstīja Laura Gruševa