Skaties uz sevi

Jāņa 2. vēstulē, 1. nodaļas 18. pantā ir teikts: “Lūkojieties uz sevi [..]”. Lūkojies uz sevi jeb “Skaties uz sevi!” – tāda ir svētrunas tēma. Manā skatījumā šī pamācība ir ļoti vērtīga. Šī tev būs vērtīgākā pamācība aiz personīgām attiecībām ar Dievu.

Skaties uz sevi! Vienmēr, kad tev šķiet, ka pret tevi kāds netaisni izturas, vai tā ir ģimene vai draudze, mājas grupiņa vai darba kolektīvs, kad tev šķiet, ka pret tevi nepareizi izturas, vienmēr, pirmkārt, skaties uz sevi. Šis ir ļoti vērtīgs padoms. Jebkurā situācijā, pirmkārt, skaties uz sevi.

Darba sapulcē palūdzu, lai man kāds iedod spogulīti, tagad man ir veseli divi. Zini, kad tev gribās kādu vainot savās problēmās, paņem spogulīti. Spogulīša princips. Kad tu esi kādās dzīves krustcelēs, praktiski jebkādās dzīves situācijās, vienmēr dažādas situācijas ir saistītas ar cilvēkiem, tad, pirmkārt, vienmēr atceries spogulīša principu. Man ir iedots vīrišķīgāks spogulītis un dāmu spogulītis, kas ir mazāks un tādu var kabatā nesāt līdzi, un, droši vien, ka somiņā visām tāds ir, mums, vīriešiem, gan tādu nav līdzi, varbūt arī tāpēc vīrieši ir tādi paštaisnāki.

Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. (Jēkaba vēstule 1:23-24)

Jēkaba vēstulē ir rakstīts, ja cilvēks, kurš ir ielūkojies spogulī un pēc tam aiziet tāds pats, kā bijis, tāds cilvēks nav īpaši apveltīts ar kritisku domāšanu, šāda rīcība nav īpaši pozitīva, jo, kad mēs ieskatāmies spogulī, mēs ieskatāmies sevī, mēs analizējam sevi, salīdzinām, pirmkārt, ar Dieva Vārdu, nevis meklējam problēmas apstākļos vai kādos citos cilvēkos, un, kad esam ieskatījušies spogulī, mēs aizejam labāki nekā, kad esam ieskatījušies spogulī, jo esam sapratuši paši savu atbildību. Dažādās situācijās ne vienmēr ir tā, kā tev šķiet pirmajā acumirklī. Ir tāds latviešu sakāmvārds, varbūt ne tikai latviešu, bet: “Neskati vīru pēc cepures,” kas nozīmē, ka ne vienmēr tas pirmais iespaids ir pareizais. Es pat teiktu tā, ka ļoti bieži pirmais iespaids ir mānīgs. Tas jau ir ļoti labi, ka mēs esam ietrenējušies, uztrenējuši savu prātu, savu intuīciju, ka protam novērtēt situāciju jau no pirmā acu skatiena, no dažiem vārdiem, un reizēm tā arī ir, ka pirmais iespaids ir pareizs, bet ļoti bieži tas nav pareizs un nav bieži tā, kā mums tas šķiet. Tāpat arī dažādi apstākļi, kur mums gribās teikt, ka apstākļi ir vainīgi vai ģimenē tava otra puse ir vainīga, bērni ir vainīgi, mācītājs ir vainīgs, valdība ir vainīga, un valdība ir gan vainīga, bet, ja mēs ieskatīsimies spogulī, šo valdību ievēlam tomēr mēs paši.

Dažādās situācijās, kad tev gribas vainot dažādus apstākļus vai cilvēkus, ja tu tomēr velti laiku, nevis paļaujies uz mirkļa iespaidu, un ieskaties spogulī, ieskaties sevī, tu noteikti visā atradīsi pats savu atbildību, tā vienkārši ir jāatrod – pašam sava atbildība, pat tajos gadījumos, kad pret tevi patiešām nepareizi izturas. Pat tajos gadījumos, ja tu ieskatīsies spogulī, tu atradīsi pats savu virzienu, tas, kā tev ir jārīkojas, un pats savu atbildību. Veiksmīgs cilvēks un, pirmkārt, mēs, kristieši, mums ir jāsaprot, ka mēs paši esam savas laimes kalēji.

Es beidzot izlasīju grāmatu “Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā”, kuru man uzdāvināja Māris Šveiduks, kad mēs iepazināmies. Es viņam apsolīju, ka es izlasīšu, jo viņš izlasīja arī kādu pārīti manu grāmatu, ko es viņam iedevu, mēs apmainījāmies ar grāmatām. Un pienāca tas brīdis, kad es šo grāmatu izlasīju, tas bija Robinsonu šovs, kas ir ļoti populārs pasaulē, kurā faktiski uz vientuļas salas izmet izdzīvotājus, kur ir izbalsošana un tā tālāk, izdzīvošana pusotru mēnesi. Viņš bija smagsvarnieks, bija uztrenējis jeb uzkačājis savus muskuļus, un viņš zaudēja ļoti daudz kilogramu, ēdot gliemežus, pārvarot skorpionu kodienus un visu citu, kas tur bija jāpārdzīvo un viņš uzvarēja šīs sacīkstes. Viņus rīdīja vienu pret otru, vienu parāda televīzijā, bet bija pavisam kas cits, ko viņi patiešām tur darīja, kā jau šovā, kā to pasniedz skatītājiem, lai dramatizētu. Bija pēdējais pārbaudījums, kad palikuši pēdējie trīs cilvēki, un viņš uzvar. Viss ir beidzies, un visi tā domā, ka viss ir beidzies un pēkšņi spēļu vadītājs saka, ka, jā, tu esi uzvarējis, bet tomēr gala uzvarētājs tiks noteikts pēc pus gada pēc skatītāju balsojuma. Iedomājies? Pagāja pus gads un arī skatītāju balsojums deva vēl papildus punktus, un Māris tāpat palika uzvarētājs. Interesanti, ka tu esi pilnīgi pārliecināts, ka esi uzvarējis, bet izrādās, ka tu neesi uzvarējis, ka viss nav tā, kā tu domāji, viss nav tā, kā tev izskatījās. Un tāpat ir arī ar skatīšanos uz sevi, ar ieskatīšanos spogulī, ka pirmais, ko tu redzi, kamēr tu neesi sevī ieskatījies, var būt pilnīgi citādāks nekā tad, kad tu būsi pārdomājis un salīdzinājis ar Dieva vārdu, un ne tikai ar Dieva vārdu, bet arī iejūtoties otra cilvēka ādā. Jo ir divi svarīgākie baušļi, ko Jēzus saka: pirmais – mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta, un spēka, un otrais tam līdzīgs – mīli savu tuvāko kā sevi pašu.

Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Tātad šis spogulīša likums realitātē ir otrais bauslis. Un ne tikai otrais, viņš ir arī pirmais bauslis, jo tu salīdzini savu rīcību ar Dieva vārdu un ne tikai ar Dieva vārdu, bet arī centies iejusties otra cilvēka ādā. Visās šajās situācijās ieliec sevi otra cilvēka vietā un padomā, kā tu gribētu, lai pret viņu izturas. Lūk, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Jo mēs neuzdrošināmies sevi pieskaitīt vai pielīdzināt tādiem, kas paši sevi liela; bet tie, sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi. (2. Korintiešiem vēstule 10:12)

Pāvils saka, ka viņš ar saviem kalpotājiem neuzdrošinās sevi pieskaitīt vai pielīdzināt tādiem, kas paši sevi liela. Viņš norāda uz kādiem cilvēkiem, kas šķeļ draudzi, ka tie paši ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami nedara prātīgi. Pāvils saka, ka ir cilvēki, kuri spogulī skatās nepareizi. Viņi skatās spogulī un salīdzina ar sevi, ar savām izjūtām, ar to, kā viņš vēlētos. Un Pāvils saka, ka tā nav pareizi, jo ir jāsalīdzina ar tuvāka mīlestības principu, kā tu gribētu, lai pret tevi izturas, un salīdzināt ar Dieva Vārdu. Pāvils saka, ka tie cilvēki nedara prātīgi, ja viņi sevi pašus mēro ar sevi. Tā ir arī lielākā pasaules problēma, ka cilvēkiem nav augstāka atskaites punkts un, kas var būt precīzāks atskaites punkts kā no Dieva, Viņa vārds, Viņa principi, no Dieva, kurš radījis debesis un zemi. Un paldies Dievam par Bībeli, par dievišķiem principiem, kuri ir atklāti Dieva vārdā, kurus studējot mēs varam atklāt un saprast, kāds ir Dievs un, kādi ir Viņa principi. Un ja mēs ieskatāmies spogulī, tas nozīmē, ka mēs pārdomājam un salīdzinām ar Dieva Vārdu un iejūtamies arī otra cilvēka lomā. “Kas paši sevi liela; bet tie, sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi.” Sevi ir jāpielīdzina Dievam, nevis sev.

Jo ne tas ir derīgs, kas pats sevi uzteic, bet tas, ko uzteic Tas Kungs. (2. Korintiešiem vēstule 10:18)

Svarīgi ir ne tas, ko tev cilvēki teiks vai arī ne tas, ko tu pats par sevi domā, bet svarīgāk ir tas, ko saka Dievs. Kad tu ieskaties spogulī, tas nozīmē, ka tu salīdzini sevi ar Dieva vārdu, ar Dieva gribu, ko saka Dievs. Kādreiz bija populāras aprocītes, ko taisīja un visur pārdeva, es domāju, ka tagad arī kristīgās grāmatnīcās tādas ir ar uzrakstu angļu valodā “What Would Jesus Do?” – “Ko darītu Jēzus?”, lai tu vienmēr atceries, kad tev jāizlemj, kā rīkoties, tad tu padomā, kā Jēzus rīkotos un galu galā ne tikai kā Jēzus rīkotos, bet vispār Bībeles konteksts, un ne tikai pats Bībeles konteksts, bet arī saprast otru cilvēku, kāpēc viņš tā rīkojās, kur ir tava loma tajā, un ko man dos, ja es pretošos, ko man dos, ja es padošos, kā man šajā situācijā rīkoties, tā jau arī ir tā Dieva vadība, ieskatīties spogulī un salīdzināt sevi ar Dievu. Ne tas ir derīgs, kas pats sevi uzteic, bet to, ko uzteic Tas Kungs, nevis pats sevi.

Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. (Filipiešiem vēstule 2:1-4)

Pāvils māca par attiecībām draudzē, bet tas attiecas ne tikai uz draudzi, tas attiecas uz ģimeni, uz jebkādu cilvēku kopu, uz mājas grupiņu, un arī pasaulē šis princips būs derīgāks un labāks nekā cita veida principi. Ka tu neraugies tikai uz savām vajadzībām, kas tev ir nodarīts, kas trūkst, bet skaties arī uz citu vajadzībām.

Tālāk ir teikts:

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem vēstule 2:5-11)

Jēzus tika paaugstināts tad, kad Viņš pazemojās. Krusta nāve jau nav tas, ko Viņš vēlējās, viņš gāja Ģetzemanes dārzā lūgšanās un lūdza, lai tas biķeris iet garām.

Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja evaņģēlijs 26:42)

Varbūt var citādi atrisināt šo grēku problēmu? Bet tāds bija Dieva prāts: mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un savu tuvāko kā sevi pašu. Bībele saka, ka Viņš uzņēmās visus pasaules grēkus. Lūk, Dieva jērs, kas nes visu pasaules grēku! Viņš domāja par cilvēkiem, par mani, par tevi. Iet pie krusta vai neiet pie krusta, gribas vai negribas? Viņš ieskatās spogulī, Viņš pavada laiku ar Dievu. Tā bija? Kad mācekļi, kas pēc tam Viņu nodeva, gulēja, Viņš pavadīja laiku ar Dievu, pārdomāja, salīdzināja sevi ar Dieva vārdu, ielika sevi arī pretējā lomā, tas ir cilvēka lomā. Kas var glābt cilvēci? Un Viņš izdarīja pareizu lēmumu.

“Vienoti, ar vienu mērķi,” Pāvils saka, līdzīgi kā Kristus pazemībā, vienoti ar vienu mērķi, citus uzskatīdami augstākus par sevi, un neskatoties tikai uz savām problēmām, vajadzībām, bet arī uz citu vajadzībām. Pazemība ir karaliska īpašība.

Pazemība ir karaliska īpašība! Ja vēlies, lai Dievs tevi paaugstina, tad esi pazemīgs Viņa un cilvēku priekšā.

Tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi (Filipiešiem vēstule 2:2)

Es jau minēju šo rakstvietu, 2. pantā “vienoti ar vienu mērķi” un tālāk ir rakstīts “citus uzskatīdami augstākus par sevi” un “arī uz citu vajadzībām skatoties”. Ja draudzei vai ģimenei, vai citai organizācijai nav vienotu mērķu, šajā gadījumā par draudzi ir runa, tad nav nepieciešams būt pazemīgam. Ja nav vienotu mērķu, tad priekš kam mums draudzē vajag mācīt par to, ka vajag piedot? Kam tas ir vajadzīgs tieši draudzē? Pašam cilvēkam – jā, kad viņš ir piedevis, viņam labāk, un tomēr, kāpēc ir vajadzīga šāda mācība draudzei, kāpēc Pāvils to māca draudzei? Viņš saka: “Vienoti ar vienu mērķi.” Un draudzei ir savs uzdevums no Dieva. Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa, un viss ir zem mūsu kājām, zem Viņa kājām caur draudzi, jo draudze ir patiesības balsts un pamats. Kristus ir galva, mēs esam Viņa miesa, mēs esam tie, kas realizē Viņa plānu. Tu cel draudzi un draudze ceļ tevi, tas ir iespējams tikai tad, ja mēs esam pazemīgi un cits ar citu sadzīvojam. Redzi, cik svarīgi!

Es tūlīt pateikšu kaut ko tādu, par ko, es domāju, ka lielākā daļa pat nav iedomājušies. Tikko bija ziņa. Es neesmu Dziesmu svētku fans, kas uz katru sapulci skrien un skatās, bet es tos atzīstu kā labus priekš mūsu tautas. Protams, būtu labāk, ja tur Kristus būtu centrā, kā tas sākotnēji bija paredzēts. Bet, ja runa ir par to, ka mūsu tauta vēl ir, tad tie vieno mūs, ja Kristus nevieno, tad vismaz tā dziesma kaut kā satur kopā vēl. Kur tālāk tas viss vedīs, to redzēs, bet vienotība ir. “CNN” paziņo, ka nerādīs mūsu Dziesmu svētkus, lai gan tas ir pasaules līmeņa notikums. Kāpēc? Pārāk daudz nacionālisma. “CNN” pasaka, ka par daudz nacionālisma. Kā tu domā, kāpēc? Kāpēc “CNN” negrib rādīt mūsu Dziesmu svētkus? Redzi, tas nav globālistu interesēs, globālistu interesēs ir internacionālisms. Bet es to attiecinu arī uz draudzi un uz jebkuru organizāciju. Pirmkārt, uz draudzi. Un Pāvils šo principu zināja. Draudzē ir jābūt internacionālismam. Kāpēc? Tādēļ, ka citādi tā nevar doties uz priekšu un izpildīt savu uzdevumu. Draudze nevar pildīt savas funkcijas un arī katru individuāli stiprināt. Kur nu vēl evaņģēlija izplatīšana, kur nu vēl vērtību pārstāvēšana politikā, kur nu vēl “lai nāk Dieva valstība kā debesīs, tā virs zemes”. Par to vispār var aizmirst. Tas iespējams, tikai, ja mēs esam vienoti, un vienotībā, ja cits uz citu neskatās kā uz pārāku, tad tas nav iespējams. Šāda draudze vispār nevar pastāvēt. Jēzus saka: “Ja sātans pats ar sevi sanīdies, kā tad šī pilsēta pastāvēs tādējādi.” Lūk, kāpēc viens no iemesliem, ne tikai tāpēc, ka tas ir taisnīgi, bet draudzē tas ir svarīgi kopumā, lai draudze varētu funkcionēt un uzvarēt. Tādi cilvēki, kas regulāri komandā sprēgā, viņi ar laiku izkrīt. Nevar nepārtraukti sprēgāt. Un, lai nesprēgātu, tev jāiemācās spogulītī paskatīties. Es arī apzinos, ka es esmu tāds pats cilvēks, kā visi citi. Arī Jēzus tapa cilvēkiem līdzīgs un Viņš bija kā visi citi, tajā pašā laikā, būdams Dievs. Mēs katrs esam īpaši un tajā pašā laikā esam cilvēki, un neesam viens pret otru kā īpaši augstāki, labāki vai sliktāki. Lūk, internacionālisms. Un, ja tu saproti, kas notiek pasaulē, kādas tendences, tad saproti, ka viņiem vajag, lai cilvēkiem nav nacionālisma, lai var sajaukt visas pasaules tautas vienā masā bez tautības un bez dzimuma. Dzimumi būs, to būs tik daudz, ka tu vairs nezināsi, pie kura tu tur piederi, bez dzimuma, bez tautības, bez ādas krāsas. Nezinu, vai viņi to pilnībā izskaudīs. Viena tāda viegli manipulējama masa. Šo tendenci var saukt par sazvērestības teoriju, bet to var redzēt, ka tādas lietas pasaulē notiek. Pasaki, kas bija viens no galvenajiem uzstādījumiem Padomju Savienībā? Internacionālisms. Tajā pašā laikā krievu komunisms un imperiālisms kā tur bija, tā arī palika. Tu to neievēro pats, vienmēr kaut kādas lietas tiek pasniegtas kā labu, cēlu mērķu vārdā, lai visi būtu vienādi un tā tālāk. Bet šie mērķi nav cēli, tie ir bezdievīgi. Bet pats princips, ka cilvēki, kas to veido, ir apzinājušies, ja viņi tādu internacionālu politiku neizveidos, tad viņu plāni neizdosies. Tas ir princips, kas ir bībelisks princips, kas ir vispārīgi veselā saprāta princips. Arī draudzē, ja šeit sāks savā starpā katrs vilkt uz savu pusi, kāda tam ādas krāsa, kāda tam valoda un tā tālāk, ja katram ambīcijas, tad šāda draudze pastāvēt nevar. Lūk, kāpēc Pāvils māca būt pazemīgiem. Vai tad, kad cilvēki precas draudzē, vai tad es šeit nemācu, ka labāk ar tādu cilvēku, ar kuru tev ir līdzīga domāšana, līdzīgas vērtības? Tu jau vari precēties, ar ko tu gribi, bet ja jums atšķiras vērtības, vai tad jūs nesaprotat, ka jums pēc tam būs problēma? Tāpēc, ja draudzē, arī ģimenē nav vienotas vērtības, ja ģimenē nav kopīga mērķa, tad kāpēc jābūt pazemīgam? Kāpēc ir jābūt pazemīgam? Ja cilvēki vienkārši dzīvo kopā, neapprecas, nav nekāda laulības līguma, tad kāpēc kādam no viņiem jābūt pazemīgam? Kamēr emocijas ir, es neredzu visus trūkumus, bet pēc kāda laika, kad tu jau sāc manīt, ka viņš nav nemaz tāds, kādu tu caur “rozā brillēm” esi redzējis pirms tam, tad, kad tu to sāc saprast, tu saki: “Es apprecēju citu cilvēku.” Nē, tu apprecēji to pašu cilvēku. Mums ir pirmslaulību konsultācijas, tāpēc mēs esam daudz un katrs cilvēks ir redzams, un tāpēc jau var kaut kādu raksturojumu dot arī. Katram cilvēkam tiek dots raksturojums, kad cilvēki precas. Tu pats izvēlies. Tev pasaka konkrētas lietas. Nē, pats labākais vīrietis pasaulē, cik viņš ir gudrs, cik viņš ir labs, un viņš kalpos Dievam! Ja viņš nekalpo tagad Dievam, viņš nekalpos rīt, atskaitot brīnumus, kas notiek 0,1%. Es apprecēšos un lūgšu Dievu par viņu, lai viņš sāk kalpot Dievam, lai manas vērtības būtu viņa vērtības, lai mēs būtu vienoti. Zini, es nedomāju, ka tev viss ir kārtībā ar tavu galviņu. Pēc tam tu apprecies un domā, ka teica taču kaut kur. Tu neko neesi dzirdējis, tu visu aizmirsis, ko tev vispār teica. Viņš nekalpo Dievam, tu apprecēji šo cilvēku, kāda starpība, kāda nozīme tam, kalpo Dievam vai nekalpo Dievam – tas ir cilvēks, ko tu izvēlējies. Grāmatas ir, Bībeles skola ir, visur māca, kā pareizi precēties. Katru reizi, kad šeit notiek laulības, viens un tas pats. Viens tautas instruments, ko nedrīkst lietot, bet kuru tik un tā pēc tam lieto. Tikai tāpēc, ka tu negribi spogulītī paskatīties. Tu visā redzi cilvēkus. Un tiem, kam šī slimība ieilgst galvā, viņi pēc tam sāk vainot vēl draudzi, Dievu. Nepiedošana, pēc tam citiem vēl piemetas dažādas slimības. Bet tā taču ir tava izvēle – neskatīties spogulī –, tava izvēle neskatīties spogulī, tava izvēle ir neņemt vērā veselo saprātu, un arī visiem redzamas lietas, kuras arī tev pasaka, vienkārši neņemt vērā. Un tā ir tā kristīgā tumsonība. Tā tas ir parasts kristīgajā pasaulē – Dievs izmaina, Dievs darīs, Dievs vadīs, un tev nav ne jāvada, ne jādara, ne jādomā. Es kā lūgšu Dievu, tā izmainīsies cilvēks. Tu esi tā salūdzies, ka jau sāc: “Kad tu mainīsies? Es tevi neapprecēju tādu! Es tevi apprecēju ar domu, ka tu mainīsies!” Tā ir lielākā kļūda – pārtaisīt vienam otru. Lielākā kļūda pārtaisīt vienam otru! Lielākā kļūda!

Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. (Jēkaba vēstule 4:3)

Un tad, kad jūs lūdzat, kā Jēkaba vēstulē rakstīts, lai šķiestu savās kārībās. Nevis spogulī skatoties uz sevi, bet uz viņu: “Dievs, atbrīvo mani no viņa! Dievs, dod man citu! Dievs, maini viņu!” Bet tev būtu jālūdz: “Maini, Dievs, mani! Dievs, maini mani!” Pie tā, kā tad Dievs maina tevi, arī vēl pieskarsimies. “Dievs maini mani, es gaidu, Dievs, kad Tu mani izmainīsi.” Nost ar šo kristīgo tumsonību!

Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. (2. Jāņa vēstule 1:8-9)

Mums ir jālūkojas uz sevi, ka mēs esam Viņa mācība. Nevis tā vienkārši abstrakti: man ir Dievs, es ticu lielam Dievam, bet esi Viņa veselīgā mācībā, veselīgā draudzē. Skatīties vispirms vajag uz sevi, lai paliktu Kristus mācībā, kuras centrā ir Kristus upuris.

Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos. (2. Jāņa vēstule 1:10-11)

Skatīties uz sevi nenozīmē draudzību ar jebkuru cilvēku, jo nepareiza draudzība var novērst no Kristus. Bet tas neattiecas pilnā mērā, kad tu esi apzināti izvēlējies otru pusi un pēc tam pateikt, ka es ne to apprecēju. Tas uz to neattiecas. Vai tas tevi ietekmēs? Protams, ietekmēs. Skaidrs, ka ir lielas problēmas, viss ir crazy un kaut kas ir jādara, lai pats nepazustu. Rakstīts: “Ko Dievs ir savienojis kopā, to cilvēks lai nešķir.” Tev nav jāspiež otram mainīties, bet jāmainās pašam. Arī tad, ja pret tevi netaisnīgi izturas.

Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts. (1. Jāņa vēstule 3:3)

Nevis Dievs izmaina pārdabiskā veidā, bet tu mainies, skatoties spogulī, saprotot, kas tev ir jāmaina, tu par to lūdz, saproti un trenē, piestrādā pie sevis un maini sevi. Ir lietas, kuras maina tikai Dievs. Kad mēs pieņemam Kristus upuri, notiek pārmaiņas, kā kuram, kā kurā situācija, bet rodas liela vēlme dzīvot pēc Dieva gribas.

Tas ir ļoti labi. Reizēm ir tā ka, tajā brīdī, kad esi Kristu pieņēmis, tev ir kaut kādas atkarības, tu tās liec prom, to nav. Manā gadījumā tā bija, tas ir fenomenāli, pārdabiski, Dieva brīnums. Bet jebkurā gadījumā man pēc tam nācās strādāt ar sevi. Ir lietas, kuras tiešām Dievs atņem, bet tie, kas paļaujas, ka Dievs atņems, tas ir pretrunā ar šo rakstvietu. “Viņu, kam ir cerība uz Dievu, šķīsta sevi pašu,” kādā veidā? Skaties spogulī un strādā. Attiecības ģimenē, attiecības draudzē, attiecības tur vai šur, vispār situācijas dažādas. Un kā to izdarīt?

Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā. Un pasargait sevi Dieva mīlestībā, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. (Jūdas vēstule 1:20-21)

Šķīstiet paši sevi, pasargājiet paši sevi, skatāties uz sevi – kādā veidā? Lūgdami Dievu. Lūdziet Dievu, šādā veidā jūs stiprināt savu ticību. Ticība ir paklausība, un tas nozīmē – ieskaties spogulī un paklausi Dieva vārdam. Un rīkojies tā, kā grib Viņš. Personīgas attiecības ar Dievu ir skatīšanās uz sevi, nevis pātaru skaitīšana. Dievs svētī mammu, tēti, bērnus, mācītāju, tas ir labi un to arī vajag, bet pašā pamatā attiecībās ar Dievu, tomēr ir pirmkārt: mīli Dievu un savu tuvāko, kā sevi pašu. Lai tu varētu mīlēt savu tuvāko, tev, pirmkārt, ir jāskatās pašam uz sevi.

Lai tu varētu mīlēt Dievu, jāskatās ir arī uz sevi, lūgšana ir tā vieta, kur tu ieskaties sevī un audzē ticību. Es jums varu garantēt, ja tu esi palaidis personīgas attiecības ar Dievu, tev nekas nepalīdz. Tu nemainīsies. Nevar mainīties, ja neskatās spogulī.

Kā tad tu domā sakārtot savu emocionālo pasauli bez spogulīša, savu rīcību attiecībā pret Dievu un cilvēkiem bez personīga laika? Personīgais laiks ar Dievu, ir laiks jau arī ar sevi. Dievs ir, Dievs radīja debesis un zemi. Dievam ir savi principi, un Viņš sūtīja Savu vienīgo Dēlu Jēzu Kristu uz zemes, kurš nomira un cēlās augšup par mūsu grēkiem, bet mums ir jāskatās spogulīti un jāsalīdzina pašiem sevi. Un tam ir vajadzīgs laiks.

Skaties, to Pāvils raksta mācītājam, savam palīgam kalpotājam Timotejam.

Es svēti piekodinu Dieva un Kristus Jēzus un izredzēto eņģeļu priekšā: turi šīs lietas bez aizsprieduma, nedarīdams neko ne aiz naida, ne aiz draudzības. Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem, sevi pašu glabā šķīstu. (1. Timotejam vēstule 5:22)

Kāds domā, ka mans līderis parūpēsies, lai es esmu šķīsts, mans līderis parūpēsies, lai man ģimenē viss ir normāli. Man ir lielais līderis Dievs, man ir mazie līderi, mācītājs, viņi visi par mani parūpēsies. Mācītājs visu smuki māca, ko viņš iemācīja šodien? Kabatā jābūt spogulītim. Nu tas ir skaidrs, ka ir nestandarta situācija, skaidrs, ka pie mācītāja var pakonsultēties. Neaizraujaties, cilvēkiem pašiem ir jāmācās skatīties uz sevi un sadzīvot ģimenēs. Tu nevari piespiest cilvēkam rīkoties šā vai tā, un ja kāds tevi atstāj vai aiziet, tu to nevari ietekmēt. Tā ir viņa izvēle. Tev pašam ir jārīkojas, skatoties spogulītī. Jāļauj cilvēkiem kļūdīties. Tu esi precējies ar otru pusi, nevis grupiņas vadītāju vai mācītāju. Tu atbildi Dieva priekšā pats, kā tu dzīvo. Ja vētru sēsi, vētru pļausi. Saproti, ka cilvēks nevar normāli dzīvot, ja vienmēr redz problēmas citā. Viņš būs pilns rūgtuma, nepiedošanas, visādu mēslu. Atbrīvojies no tā visa, esi brīvs no tā, uzņemies atbildību pats par savu dzīvi, un apzinies, ka nevari mainīt otru cilvēku, tāda nav normāla dzīve. Katrs mēģinājums mainīt cilvēku tevi novedīs pie lielām problēmām gan tev, gan bērniem, gan draudzē. Es tevi nevaru izmainīt, es varu sludināt, bet tu pats, skatoties spogulī, vari sevi izmainīt. Jā, tas ir mans darbs, tas ir draudzes darbs, bet gala rezultātā tās izmaiņas dara katrs pats – salīdzinot, dzirdot, vērtējot un tad rīkojoties, katrs pats. Viss ir tavās paša rokās. Un tas, kas iet pāri mūsu spēkiem jau, tas ir Dieva ziņā. Brīnumi notiek, bet tā parasti nav ikdiena. Tavā dzīvē nekas nemainīsies, kā vien tas, ko tu mainīsi – negribas mainīt, nekas nemainīsies.

Skatīties uz sevi nozīmē – darīt pareizas darbības, neskatoties uz emocijām. Esi attiecībās ar Dievu, palūdz Dievu, paskaties spogulī, apliecini, ka tu spēj rīkoties, kā vēlas Dievs, un kad tu to visu izdari, pārējais ir Dieva ziņā, bet tu esi izdarījis pareizi un vari dzīvot ar mieru sirdī. Ir tāds vārds “familiaritāte”, ko zina grupu vadītāji šajā draudzē, tie, kas skatās internetā kāds, kas kaut ko vada. Kāpēc līderībā familiaritāte ir problēma? Tāpēc, ka sāk kādas atlaides dot cilvēkiem, nāk pretī, pārāk daudz familiāri aiz draudzības, sāk domāt: man tas cilvēks patīk, es aiz draudzības piemiegšu acis. Tev ir jāizturas pret visiem vienādi, pārlieka familiaritāte ved uz neveselīgu grupiņu. Līderis ir līderis, pirmkārt. Ja tu familiāri skaties uz savu līderi vai uz mācītāju, tur var iznākt lielas auzas. Aiz draudzības, aiz kaut kādām emocijām, nevis pēc būtības iedots pareizs padoms, piemēram.

Pēc mūsu pašu domām bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. (2. Korintiešiem vēstule 1:9)

Te rakstīts, ka viņi paļāvās uz sevi, bet pienāca situācija, ka vairs ne. Tātad – uz Dievu paļauties nozīmē izdarīt visu, kas pašu spēkā, un tad viss pārējais patiešām ir Viņa ziņā.

Un Viņš sacīja uz visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas evaņģēlijs 9:23)

Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā? (Lūkas evaņģēlijs 9:25)

Ko nozīmē – sekot Kristum? Sekošana Jēzum nozīmē ik dienas skatīties spogulītī, salīdzināt sevi, tā ir pielīdzināšana un pārvarēšana. Kāds domā: “Vai cik labi jūtos, esmu laimīgs!”

Bīstami vārdi – “jūtos laimīgs”. Ja cilvēks vienmēr jūtas laimīgs, tas nozīmē, ka viņš sevi nepārvar, ka ir kaut kas jālauž savā raksturā, viņš sevi nepārvar. Nav virzības uz priekšu, ja tu sevi nepārvar, tas nevar būt vienmēr patīkami.

Tāpēc Jēzus saka: “Aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevis savu krustu,” tas ir tavs smagums Jēzus dēļ, tas kā Jēzus vēlas, lai mēs izturētos pret sevi un cilvēkiem, mums sevi ir kaut kādās lietās jālauž. Ja mēs uz priekšu nevirzāmies, sevi nelaužam, tad kurā virzienā mēs dodamies? Cilvēku sasniegumu un statuss neko nenozīmē, svarīgi ir palikt uz ceļa uz mūžīgo dzīvību. Paliec savās attiecībās ar Dievu un dzīvo ar godu! Skaties uz citiem un domā – vai, cik labi tam iet -, bet tas jau nav rādītājs un kritērijs. Kritērijs ir, vai cilvēks ieskatās spogulī un ņem krustu, un seko Kristum. Ja kas grib Dievam sekot, viņam sevi ir jāaizliedz.

Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. (Marka evaņģēlijs 4:17)

Ko nozīmē – saknes sevī? Saknes sevī veido katrs dievkalpojums, ko tu apmeklē, katra mājas grupiņa, ko tu apmeklē arī tad, kad tev negribās – tu esi tajā vidē. Saknes veido, kad tu katru reizi ieej savās personiskajās attiecībās ar Dievu, ne tikai pātarus noskaiti, bet spogulī ieskaties – tas veido šīs saknes tevī. Un tad tu spēj risināt daudz un dažādas problēmas, tas nenozīmē, ka tās problēmas tiks atrisinātas tādā veidā, kā tu gribētu, bet tu būsi ar mieru sirdī, ka tu būsi izdarījis tā, kā vēlas Tas Kungs.

Es lūdzu visus draudzē iegaumēt šo nākošo principu: draudzē visi līderi, precēti. Kāpēc Tēvs mīl Jēzu?

“Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva.” (Jāņa evaņģēlijs 10:17-18)

Jēzus būtība – neviens nav atņēmis, neviens nav piespiedis, to atdod no Sevis brīvprātīgi. Visur, ģimenē, draudzē, ir brīvprātības princips. Tu nevari prasīt no cilvēka to, ko brīvprātīgi viņš negrib dot, ja tu to darīsi, tev problēmas ir garantētas, sabojāsi attiecības, tu sabojāsi savu grupiņu, sabojāsi jebko. Tiem cilvēkiem, kas ir pieņēmuši lēmumu būt konkrētā partijā un konkrētā komandā, viņiem ir savi pienākumi, un tur vadītājs var pieprasīt. Ja viņš neprasīs, atkal būs auzas. Ja kāds izlasīja manu citātu, ko es ieliku par Napoleona dzīvi. Tur bija Napoleona bildīte un no grāmatas bija izrakstīts tekstiņš. No Napoleona iedvesmojās puse pasaules, viņš bija unikāls cilvēks, kas sasniedza neiespējamas lietas, viņš teica, ka tāds vārds “neiespējami” ir priekš muļķiem. Kad viņam pateica, ka pāri kalniem nav ceļa, viņš atbildēja “muļķības”, un viņi izbūvēja ceļu. Viņš nežēloja sevi, bet grūti strādāja un izdzenāja līdz spēku izsīkumam savus četrus sekretārus, tātad šie panākumi saistīti ar sekretāru izdzenāšanu, kuri labprātīgi bija piekrituši būt par viņa sekretāriem. Saproti, kur ir sāls? Cilvēki paši par sevi neko nedara, kamēr viņus neizdzenā. Ja cilvēks ir labprātīgi iestājies hokeja komandā, tad viņam ir jāpilda sava funkcija, jāizpilda uz 100 % un viss. Ja tevi neapmierina, kā viņš tur strādā, tu vari viņu izmest ārā, bet tu nevari viņu padzīt no Latvijas, piemēram, tu nevari kaut ko ļaunu darīt, tas attiecas tikai uz konkrēto darbu. Tāpēc draudzē es kaut kādā mērā varu izdzenāt, prasīt no līderiem. Tā kā šī nav finansiālā struktūra, bet ja ir finansējums un algas saņem visi, ja saņem algu, tad uz 100% var dzenāt, ja nesaņem, tomēr cilvēks uz brīvprātības principa darbojas, tur vajag pārpasaulīgu gudrību, lai panāktu, ka kāds vispār kustas. Mūsu draudze ir unikāls brīnums, jo te cilvēki kustas, kā tas iespējams, nezinu, jo es nevienu nedzenāju. Napoleons teica, ka viņš savus cilvēkus ir izveidojis no dubļiem.

Jo, ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi. (Galatiešiem vēstule 6:3)

Tu domā, ka esi kaut kas, bet neesi, jo spogulīša princips ir atstāts novārtā.

Tad runāja Hiskija un sacīja: “Tagad jūs esat sevi veltījuši Tam Kungam [..].” (2. Laiku grāmata 29:31)

Neviens nevar tevi veltīt Dievam, kā tikai tu pats sevi. Kad bērnus svētī, veltī Dievam, bet tas ir tikai ar atrunu, ka vecāki audzinās šo bērnu šajos ceļos, tikai tad darbosies šī svētība, ja vecāki audzinās šo bērnu Dieva ceļos, un arī kad bērns pats izaugs, un tad tomēr viņam pašam ir sava izvēle. Viņš tikai pats sevi var veltīt Dievam.

Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā. Jo ikkatram jānes sava paša nasta. (Galatiešiem vēstule 6:4-5)

Jēzus saka, ka Viņa jūgs ir patīkams un nasta ir viegla. Tas kaut ko prasa no mums, bet tas ir pareizais ceļš, šaurais ceļš, kas ved uz dzīvību, platais ceļš, kur savu cenu nemaksājam – ved uz pazušanu. Tas attiecas gan uz mūžīgo dzīvību, gan jebkurām situācijām sabiedrībā, vai tas ir darbs, vai ģimene, dažādas lietas, tas attiecas uz to, kā tu pats veidosi savu dzīvi, kā tu nodzīvosi savu dzīvi, ko tu aiz sevis atstāsi, un vai tu dzīvosi harmonijā ar Dievu un ar mieru sirdī.

Debesu Tēvs, mēs lūdzām par visām tām situācijām, vai tā būtu grupiņa, vai laulība vai ģimenes dzīve, vai darba kolektīvā, vai mācību, darba jautājums, kādās rakstura lietās, jebkas, es lūdzu par katru no šīm situācijām, Svētais Gars, ka Tu nāc patiešām pārdabiski un pieskaries caur Savu vārdu, pieskaries katram cilvēkam savā situācijā, ka viņš sāk redzēt! Lai aklie kļūst redzīgi un kurlie dzirdīgi, lai katrs ieskatās savā spogulī, lai katrs ierauga sevi un lai saskaņo savu rīcību un savu domāšanu ar Tevi, Debesu Tēvs! Lai iejūtas otra lomā, lai mīl savu tuvāko kā sevi pašu un lai mīl Tevi no visas sirds un dvēseles, prāta un spēka. Un paldies, Kungs, par unikālu draudzi “Kristus Pasaulei”, par svētītu draudzi, paldies par katru vienu, ka mēs varam būt kopā, ka varam kopīgi risināt un arī palīdzēt nest citam cita nastas! Pieskaries, Svētais Gars, maini mūsu domāšanu, palīdzi mums saņemties, palīdzi atrast laiku lūgšanai, palīdzi iztīrīt savu galvu no visa liekā! Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Skaties uz sevi!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija