Veģetatīvā distonija ir slimība,
kurai raksturīgas ļoti nepatīkamas izpausmes, tomēr, kad ārsti padziļināti izmeklē slimnieku, viņi parasti neko nopietnu neatrod. Interesanti, ka arī medikamentozā terapija neko daudz nelīdz un cilvēki ar veģetatīvo distoniju zaudē darbu, iegūst invaliditāti un sirgst gadiem bez redzamām izmaiņām. Tomēr tā ir kaite, kurai ļoti bieži var palīdzēt garīgi, sakārtojot cilvēka domas un lūdzot Dievu. Mūsu draudzē ir vairāki gadījumi, kad cilvēks, kurš mokās ar veģetatīvo distoniju, pieņem Dieva vārdu, izmaina savu domāšanu un īsā laikā kļūst vesels. Tieši tā notika arī ar Sņežanu. Tikai mēnesi, kopš jaunās sievietes pievienošanās mājas grupiņai, šī kaite, ar kuru viņa bez rezultātiem bija mocījusies veselu gadu, pazuda bez pēdām un tagad viņa jau vairākus gadus no tās ir brīva. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Veģetatīvā distonija man sākās negaidīti, pēc bērniņa nākšanas pasaulē. Reiz, sēžot pie datora un strādājot, es piepeši nokritu no krēsla bez samaņas. Kopš tā laika man sākās sirdsklauves, panikas lēkmes, slikta dūša un ģīboņi. Asinsspiediens svārstījās bez jelkāda iemesla un kādā reizē, kad man atkal bija lēkme, ātrā palīdzība mani nogādāja slimnīcā un es pabiju pat reanimācijā. Ārsti atzina manu stāvokli par ļoti nopietnu, veica daudz un dažādus izmeklējumus, taču neko nopietnu nevarēja atrast. Man izrakstīja zāles, kuras lietoju tikai divas dienas, jo tad man palika tik slikti, kā vēl nekad. Sāku “ārstēt” sevi ar alkoholu, taču tas, protams, nepalīdzēja nemaz. Neatrodot palīdzību pie ārstiem, slīgu alkohola atkarībā.

Šāds stāvoklis ilga apmēram gadu. Nespēju vairs strādāt un pametu darbu. Mediķi manas slimības iemeslu “norakstīja uz galvu” un ieteica doties uz psihiatrisko klīniku. Es biju izvēles priekšā. Atteicos, jo baidījos, ka tad man varētu atņemt bērnus, sabojāt visu manu nākotni un tas būtu līdzvērtīgi garīgai nāvei.

Dienā, kad man vajadzēja darīt zināmu, vai piekrītu doties uz psihiatrisko slimnīcu vai nē, es Facebook saņēmu vēstuli no nepazīstama cilvēka. Ieskatījos – simpātiska gaišmataina sieviete no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņa mani uzaicināja uz draudzes mājas grupiņu. Mani uzrunāja viņas uzaicinājums un es zināju, ka šī vēstule nāca īstajā laikā un Dievs caur to mani vēlas glābt. Tajā pašā vakarā lūdzu Dievu un nosolījos vairs nedzert. Kopš tās reizes vairs neesmu lietojusi alkoholu jau vairākus gadus. Biju piesardzīga un domāju – kā viņi varēja zināt, ka man, esot 100 km no Rīgas, šeit ir slikti? Uzrakstīju atpakaļ – varbūt viņi var atbraukt pie manis uz mājām? Mazpilsētā, kurā es dzīvoju, darbojas draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņa, un tās vadītāja pēc dažām dienām apciemoja mani mājās. Viņa bija patīkama, iejūtīga meitene, kuras klātbūtnē manas šaubas izgaisa uzreiz. Atvēru viņai savu sirdi, izrunājāmies, es uzticēju viņai savas problēmas.

Sāku apmeklēt viņas vadīto mājas grupiņu un kopš tā brīža mana dzīve sāka mainīties. Jau pašā sākumā man iepatikās atvērtie un sirsnīgie cilvēki. Piesardzība un aizdomas pret ticīgiem cilvēkiem pazuda uzreiz. Tajā pašā vakarā es nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Sākumā man vēl pat grupas sapulces laikā uznāca lēkmes un ģīboņi. Taču es regulāri sazvanījos ar savu vadītāju, viņa par mani lūdza Dievu, arī grupiņa par mani pastāvīgi aizlūdza un arī es pati ik dienas lūdzu Dievu par savu problēmu.

Kad biju apmeklējusi mājas grupiņu jau kādas četras reizes, manī notika interesanta pārmaiņa. Klausoties mācītāja svētrunas internetā un arī pašai arvien cītīgāk lasot Dieva vārdu – Bībeli, es ieraudzīju sevi kā no malas – kā brīvu, dziedinātu un spēcīgu cilvēku Kristū, kurš pie krusta ir miris par visām manām kaitēm un problēmām. Pareizi jau vien mana ģimenes ārste teica, ka veģetatīvā distonija ir dīvaini simptomi pie cilvēka ķermeņa, bet iemesls ir meklējams galvā, domāšanā, attieksmē pret dzīvi un pašam pret sevi. Jutu, ka man ir spēks sakārtot savas domas pareizi un tad es nolēmu, ka raudzīšos uz sevi tā, kā mani redz Dievs un noraidīšu visas iedomas, ka man ir distonija, depresija vai kāda cita kaite.

Pati sev skaļi teicu, ka Jēzū Kristū esmu jauns radījums un veģetatīvajai distonijai manā dzīvē vairs nav vietas. Dieva spēkā es spēju kontrolēt un pārvaldīt savu dzīvi. Kopš šī apzināšanās brīža līdz šai dienai man vairāk nav bijuši ģīboņi, sirdsklauves, panikas vai nespēka lēkmes. Toreiz šī slimība tika nogriezta kā ar nazi. Tā ir pagātne!

Pēc dziedināšanas pie ģimenes ārstes biju tikai vienu reizi, tad kad manam bērnam bija jāveic plānveida pārbaude. Es stāstīju, ka apmeklēju draudzi un jau labu laiku esmu pilnīgi vesela. Arī ārste man piekrita, ka ticība Dievam un draudze ir ļoti labas lietas, kas palīdz sakārtot domāšanu un pozitīvi ietekmē cilvēka veselību. Ģimenē arī mans vīrs ievēroja, ka, kopš eju draudzē, esmu ļoti izmainījusies un kļuvusi daudz stiprāka.

Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, kopš esmu pieņēmusi Jēzu par savu Kungu, esmu draudzē un mana dzīve ir pilnībā izmainīta. No vājas, nespēka lēkmju nomocītas un depresīvas sievietes esmu kļuvusi par laimīgu, stipru personību. Kalpoju draudzē un stāstu par Jēzu arī citiem. Tiem, kas vēl nepazīst Dievu un neredz izeju no savām problēmām, es iesaku nebaidīties no draudzes, ticības un ticīgiem cilvēkiem. Tieši draudzē, iepazīstot Dievu, es atradu risinājumu savām problēmām un ticu, ka to pašu piedzīvosi arī tu!”

Sņežanas Subotinas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums