Salvis ir jauns, sportisks puisis, kurš kalpo draudzē „Kristus Pasaulei”.
Pirms diviem ar pusi gadiem, atgriežoties no ārzemēm, Salvis uzreiz iekļāvās draudzē un iesaistījās visās aktivitātēs. Tomēr pirmajos mēnešos viņam bija jāizdara grūta izvēle starp kādu senu sapni – kļūt par specvienības kareivi vai pilnīgu savas dzīves nodošanu Dievam. Salvis izvēlējās pēdējo, bet tas nozīmēja maksāt cenu, mainīt dzīvesvietu un ar to saistītās grūtības. Pārceļoties uz Rīgu, lai būtu tuvāk draudzei, Salvim sākotnēji nebija ne darba, ne kur apmesties. Uzticoties Dievam, jaunais puisis ir atradis labu darbu un spēj apgādāt gan pats sevi, gan ģimeni. Par ceļu uz svētībām Salvis stāsta:

„Dzīvojot Anglijā un meklējot tur laimi, tā arī neatradu īstu piepildījumu savai dzīvei. Man paveicās, jo satiku kādu paziņu no Latvijas, kura man pastāstīja par Dievu. Pēc kāda laika atgriezos dzimtenē. Draudze „Kristus Pasaulei” man bija zināma no svētrunām internetā, kuras skatījos svešumā. Esot jau šeit, nebija jautājumu, kurp doties. Sāku apmeklēt dievkalpojumus, mājas grupiņu un tā arvien vairāk aizdegos Dievam.

Bet tobrīd man vēl bija kāds nepiepildīts sapnis – es vēlējos kļūt par Zaļās beretes īpašnieku, Speciālo uzdevumu vienības kaujinieku. Rekrutēšanas centrā pieteicos brīvprātīgajos un uzsāku dienestu Alūksnē. Tā kā esmu sportists, garo distanču skrējējs, izpildīt fiziskos normatīvus man nebija grūti. Dienests armijā, disciplīna un mācības man patika, biju tuvu tam, lai īstenotu vienu no saviem sapņiem, taču uzreiz parādījās nopietna problēma. Vairs nebija iespējams būt draudzē, dievkalpojumos un mājas grupiņā, kopā ar tiem, kuri domā un tic līdzīgi, kā es. Pat, lai lūgtu un lasītu Bībeli, bija grūti atrast gan laiku, gan vietu. Reiz jautāju kaprālim, savam komandierim: „Vai drīkstu aiziet uz kapellu?” Viņš izbrīnīti paskatījās un teica: „Vai tad ir kādas problēmas dzīvē?” Sapratu, ka dzīva ticība šeit tiek uzskatīta par vājuma izpausmi un apzinājos, ka, jo dienas, jo vairāk es zaudēju pašu dārgāko – attiecības ar savu debesu Tēvu. Manī visu laiku bija cīņa – gribēju būt speciālo uzdevumu vienības kareivis, bet tajā pašā laikā es gribēju palikt ar Dievu, jo nupat biju Viņu iepazinis un iemīlējis! Sapratu, ka nekas dzīvē, ne sports, ne armija, ne kāds cits veids, kā sevi apliecināt, nav un nedrīkst būt nozīmīgāks par To Kungu. Palikt uzticamam Dievam man nozīmēja konkrētas lietas – lūgšanu un Bībeles lasīšanu ik rītus, draudzes un mājas grupas apmeklēšanu, iesaistīšanos tās aktivitātēs un kalpošanā. Savā dzīvē biju mērķtiecīgi gājis uz panākumiem gan sportā, gan armijā. Man bija panākumi un šīs lietas patika, tomēr īstu piepildījumu tas viss nedeva. Manā sirdī bija tukšums, kuru varēja aizpildīt tikai Dievs. Izvēloties militāru karjeru, es pazaudētu pašu vērtīgāko un nozīmīgāko – attiecības ar Viņu. Sapratu, ka manas dzīves jēga ir kalpot Dievam, nevis īslaicīgi panākumi lietās, kas reiz beigsies. Pēc trim mēnešiem dienestā un smagām pārdomām es pieņēmu lēmumu nodot savu dzīvi Dievam uz 100 procentiem un atstāju armiju.

Manā gadījumā tas nozīmēja tūlītējas finansiālas grūtības, jo, laužot līgumu par profesionālo karadienestu, ir jāatmaksā valstij visi parādi un mācībās ieguldītais. Pārceļoties no Alūksnes uz Rīgu, man nebija ne darba, ne līdzekļu, ne dzīvesvietas. Sākums bija ļoti grūts, vairākas naktis pat gulēju mašīnā, tomēr, pateicoties mājas grupiņas vadītāja atbalstam un padomam, diezgan ātri sakārtoju savu dzīvi un nostājos uz kājām. Pēc kāda laika apprecējos ar meiteni no draudzes, kuru iepazinu jau pirms dienesta, un tagad man ir ģimene.

Dievs caur draudzi un tās mācību man palīdzēja kļūt vēl patstāvīgākam un saprast, ko es vēlos sasniegt. Šodien es pats esmu savas dzīves noteicējs. Es plānoju, ko un kā darīšu, nevis mani kāds cits „ieplāno” un norāda, ko darīt. Šobrīd veidoju savu biznesu un pelnu pats. Tā kā esmu maratonskrējējs, man ir pieredze sportā un grupas vadītājs reiz ieteica: „Esi treneris! Māci cilvēkiem skriet!” Toreiz pie sevis padomāju: „Vai tad kādam to vispār vajadzēs?” Izrādās, ka vajag, un kā vēl! Arī sportā ir gluži tāpat, kā armijā un mūsu ticības dzīvē – ja nav vadītāja, kurš tevi var vest cauri mīnu laukam, tad ir ļoti grūti vienam tikt tālāk. Jā, protams, var tērēt laiku un mocīties uz savu galvu, bet, ja tev ir treneris, tikai tad tu pa īstam sāc pieaugt. Pēc neilgas svārstīšanās ieliku reklāmu un mazliet vēlāk izveidoju arī pats savu lapu draugiem.lv. Tagad ir pagājuši daži mēneši, man jau ir vairāki klienti, kuri trenējas manā vadībā. Rezultāts, salīdzinājumā ar to, kā viņi skrēja pirms tam un kā to dara tagad, ir acīmredzams! Viņiem pašiem par to ir prieks un pārsteigums.

Bībelē Mateja evaņģēlijā 13:46 ir teikts: Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, (viņš) nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. 

Daudzi mani toreiz nesaprata, bet es esmu laimīgs un neko nenožēloju, jo esmu atradis savas dzīves jēgu! Jā, Dievu es nekad neesmu piedzīvojis sajūtamā vai redzamā veidā. Bet, dzīvojot tā, kā Viņš saka Savā vārdā, mana domāšana un dzīve mainās. Esmu kļuvis daudz neatlaidīgāks, noteiktāks un mērķtiecīgāks. Tas Kungs mani ir darījis par cīnītāju! Tagad pats nosaku un vadu savu dzīvi saskaņā ar Dieva gribu. Izaugsmi un rezultātu es varu redzēt visās savas dzīves jomās – darbā, ģimenē un kalpošanā draudzē. Esmu svētīts un pārticis pats, un arī mana ģimene! Bet pats galvenais – bez panākumiem un mērķtiecības man ir dzīvas attiecības ar debesu Tēvu, draudze un atbalsts, prieks sirdī un piepildījums dvēselē. Reiz atstāju karjeru armijā, lai gūtu īstu dzīves piepildījumu.

Tiem, kas šaubās, novēlu – nešaubies un notici Dievam! Rezultāts būs!”

Salvja Gruševa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums