“Man ir grūti atrast iemeslu, kāpēc es izaugu tik kompleksaina, taču jau kopš mazotnes man bija problēmas komunicēt ar cilvēkiem. Mans draugu loks bija tikai mana ģimene, radi un tuvinieki. Tiklīdz bija jārunā ar svešiem un nepazīstamiem cilvēkiem, no uztraukuma sāku stostīties un arī sejas muskuļi raustījās tā, ka pat no malas bija redzams. Prātā juka domas un es nespēju tās skaidri izteikt. Vienmēr runāju pārāk klusu. Skolā man draugu praktiski nebija un biežākais komentārs no skolotājas stundā, kad es atbildēju, bija: “Runā skaļāk un skaidrāk!”

Kad bija jāiet uz valsts iestādēm kārtot lietas, man bija ļoti grūti saņemties un turp doties vienai. Vajadzēja kādu, kurš nāktu līdzi un iedrošinātu. Arī pirmajā darbavietā mani iekārtoja māsa. Priekšniecībai es nespēju normāli palūgt lietas, kas man bija nepieciešamas, lai veiktu savu darbu. Kad man vajadzēja paskaidrot kaut ko sīkāk, es parasti teicu: “Es nezinu!”

Atceros, ka pusaudžu gados tāda doma, ka man vajadzētu Dievu, nemaz nebija. Dažkārt ar mammu aizgājām uz vietējo baznīcu, taču tur notiekošie rituāli mani galīgi neinteresēja. Dažus gadus vēlāk kāda kolēģe, kura apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei”, arī mani aicināja uz tās pasākumiem. Sākumā atteicu, bet tad, kādā reizē, kad biju brīvāka, intereses pēc nolēmu aiziet un apskatīties. Tā bija mājas grupiņa un palika atmiņā ar patīkamo atmosfēru un cilvēkiem, kuri izrādīja neviltotu interesi par mani. Tur notiekošais mani pamazām sāka ieinteresēt. Tomēr atceros, ka sākumā mājas grupiņā nespēju izteikt savu viedokli, jo man vienkārši tāda nebija. Kad mani aicināja padalīties ar saviem uzskatiem, es parasti atbildēju: “Es nezinu” vai “Es padomāšu!”.

Interesanti, ka daudzas lietas pie sevis, ar kurām es agrāk samierinājos un pat biju sākusi uztvert kā normu, tagad vēlējos mainīt. Ja agrāk es nebiju apmierināta ar savu dzīvi kopumā, bet man bija tikai miglaina nojauta, kāda es vēlos būt patiesībā, tad, apmeklējot mājas grupiņu un vēlāk arī klausoties mācītāja svētrunas dievkalpojumos, man izkristalizējās, ka nav visu mūžu jāpaliek noslēgtai, sasaistītai un mazvērtīgai. Biju pieradusi domāt par sevi negatīvi. Dieva spēkā es varu būt droša, komunikabla un atvērta pret cilvēkiem! Sapratu, – ja gribu, lai mana dzīve izmainās, tad tieši šeit ir tā vieta un šeit ir tie cilvēki, kas man var palīdzēt. Sāku apmeklēt dievkalpojumus regulāri un pēc vairākiem mēnešiem, kādu dienu lūdzot savā istabā Dievu, pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, skaidri zinot, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

Ar laiku sāku kalpot draudzē – sagaidīt apmeklētājus, sasveicinoties ar viņiem. Sākumā tas bija ļoti grūti, taču es biju pieņēmusi lēmumu mainīties, jo vēlējos brīvi komunicēt. Nolēmu stāties pretī savai problēmai un ar to cīnīties. Lai cik grūti arī nebūtu, centos viņiem uzsmaidīt, būt mīļa un atvērta. Kaut vai pati iekšēji trīcēju un drebēju, tomēr pārvarēju savas bailes, kautrību un gāju pie cilvēkiem, lai pati uzsāktu ar viņiem sarunu. Protams, arī lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz man mainīties, dod spēku un drosmi. Apliecināju, ka Jēzū Kristū esmu brīva. Sāku par sevi domāt pozitīvākas domas un arī tas palīdzēja komunikācijā, jo vairojās mana pašapziņa. Arī mājas grupiņā par mani lūdza.

Tagad esmu ļoti priecīga un laimīga, jo Dieva spēkā esmu uzvarējusi savas bailes komunicēt. Šo laiku, kad es raudādama cīnījos, atceros ar prieku, jo Dievs strādāja pie manas sirds. Tagad man vairs nav problēmas brīvi paust savas domas. Patlaban es kalpoju cilvēkiem un vadu mājas grupiņas, regulāri sazvanos un viņus uzklausu. Varu brīvi uzdot jautājumus un sniegt padomus. Arī nepazīstamiem cilvēkiem es stāstu par Dieva mīlestību. Man ir viegli formulēt savas domas un tās skaidri izteikt. Ir pazudušas barjeras, kas mani šķīra no citiem cilvēkiem. Man vairs nav bail un es nejūtos neērti viņu klātbūtnē. Draudzē man ir ļoti daudz draugu un paziņu, tie vairs nav tikai ģimenes locekļi kā agrāk. Ar prieku varu nokārtot lietas, organizēju pasākumus un varu to izdarīt bez citu cilvēku palīdzības. Esmu brīva un laimīga! Tagad es zinu, kas esmu un ko vēlos!”

Ivetas Vītolas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija