Šodienas tēma būs kaut kas neikdienišķs. Es mazliet neikdienišķi mācīšu šodien un, iespējams, ne tikai šodien — iespējams, arī konferencē, arī pēc mūsu konferences, pēc 18 gadu jubilejas. 18 gadi – tā ir pilngadība. Kādam var šķist, ka kaut kas ir ne tā, kā es pirms tam esmu runājis. Salamans ir teicis, ka visām lietām ir savs laiks. Tāpat arī draudzei ir dažādi etapi, arī katram cilvēkam dzīvē ir dažādi vecuma posmi, dažādi apstākļu posmi; tāpat valsts vai pilsētas dzīvē, kopumā globāli pasaulē, ir dažādi vēsturiski posmi.
Tāpat ir arī Dieva darbībā. Kad mēs skatāmies Bībeli, sākot no 1. Mozus grāmatas līdz Apustuļu darbiem un apustuļu vēstulēm, beidzot ar Atklāsmes grāmatu, tie ir dažādi posmi vairāku tūkstošu gadu garumā, kuros Dievs ir atklājies cilvēkiem un kuros cilvēki ir atklājuši Viņu, atstājot vēsturiskas liecības, kas apkopotas Bībelē. Mēs, to studējot un lasot — ko sauc par teoloģiju — veidojam dažādas mācības, strukturētas pieejas, akadēmiski un neakadēmiski. Šādā veidā caur Dieva vārdu mēs nonākam pie izpratnes, kāds ir Dievs, pie Dieva darbības savā dzīvē, galu galā pie Dieva darbības pilsētās un valstīs, lai tēvreizes vārdi piepildītos: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā virs zemes.”
Dažādi posmi — tie ir ļoti atšķirīgi. Tāpat tas, ko mēs lasām Vecajā un Jaunajā Derībā, krasi atšķiras. Arī tas, kas šodien tiek praktizēts draudzēs, var krasi atšķirties no sapratnes, kas bija tā laika kultūras vai ģeogrāfiskajā izteiksmē.
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. (Salamans mācītājs 3:1)
Salamans ir pareizi teicis, ka visām lietām ir savs laiks, un tāpat arī mūsu draudzes evolūcijā — tas vārds var nepatikt, bet tas ir atbilstošs, jo mēs evolucionējam jeb augam, pilnveidojamies, progresējam, topam pilnīgāki augstumā, garumā, platumā. Ir dažādi posmi, kas absolūti visi ir bijuši nepieciešami, lai mēs apgūtu kādu noteiktu sfēru, lai apgūtu kādus Dieva darbības principus. Tieši tāpat ir dažādas draudzes — katrai ir kaut kas savs. Nav identisku draudžu. Pat vienā konfesijā nav identisku draudžu. Pat vienas konfesijas, īpaši lielo konfesiju robežās, teoloģijā ir diezgan būtiskas atšķirības, ja ņemam vērā akadēmisko teoloģiju. Pat tur ir nopietnas atšķirības un novirzieni. Pāvils arī ir teicis, ka novirzieniem ir jābūt — tas nav nekas slikts un nepareizs. Tāpat arī mēs kā draudze esam gājuši cauri savam evolūcijas posmam.
Tas sākās ar mani personīgi. 2000. gada marts. Tagad ir februāris, drīz būs marts — kopš tā brīža būs pagājuši 26 gadi. Viss sākās ar Svētā Gara pieskārienu. Šī draudze sākās ar Svētā Gara pieskārienu jeb ar Svētā Gara inspirētām izmaiņām manī. Viss sākās ar to, ka Svētais Gars iemājoja manī — vienā cilvēkā. Viņš to varēja izdarīt tāpēc, ka bija citi Svētā Gara cilvēki jeb Gara cilvēki, kuri bija nesuši man evaņģēlija vēsti. Ne tikai vārdos, bet Garā.
Ir teorija, un ir Gars. Ir zināšanas par Dievu, un ir reāla Dieva darbība. Ir teorētiskas zināšanas, un ir reāls, dzīvs gars. Kad Dieva Gars ir darījis tavu garu dzīvu — tāda ir atšķirība.
Viss sākās ar to brīdi, kad 17. martā aukstā, tumšā cietuma kamerā, kur es lūdzu Dievam piedošanu par saviem grēkiem, un Svētais Gars ienāca manī. Mamma man ir atdevusi atpakaļ vēstules, lai es pats tās lasu. Viņa uzskata, ka tās man ir noderīgākas. Kā, piemēram, šodien tas ir noderīgi izstāstīt, jo es neko nezināju par tādām Svētā Gara kristībām. Varbūt kaut kur biju dzirdējis šādu teikumu, bet es to neizpratu. Es neko nebiju dzirdējis par Svētā Gara dāvanām, par Svētā Gara augļiem. Es tikai vienu lietu zināju: vēl pagāns būdams, lasīju Bībeli, vēl cietumā esot, ka cirvis kokiem jau pie saknes pielikts un koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tik daudz es apmēram apjautu.
Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. (Mateja evaņģēlijs 3:10)
Sapratu, ka es neesmu labs koks un ka kaut kas ir jādara, citādi tas nebeigsies labi. Un tā arī bija — mana dzīve ripoja ellē, pazušanā. Es teiktu, ka tas bija pēdējais brīdis, kad vēl kaut ko varēja glābt. Un notika brīnums — mana dzīve mainījās. Un šajā vēstulē, ko es rakstīju uzreiz pēc jaunpiedzimšanas mammai uz mājām, ir teikts tā: “Dievs mani kristīja ar Svēto Garu.” Neesot nekādā pentakostāļu mācībā. Pentakostāļi ir tie, kas uzsver Svētā Gara kristības. Es neko par šo teoloģiju īsti nesapratu. Es nerunāju mēlēs, man nebija šīs mācības. Es biju pārliecināts, ka esmu kristīts ar Svēto Garu. Vai tādā tradicionālā nozīmē, kāda ir pentakostāļu mācībā, pēc jaunpiedzimšanas ir vēl viens piedzīvojums — kristība Svētajā Garā ar līdzejošu zīmi, runāšanu mēlēs? Vai tā ir patiesība, vai tas ir pieņēmums? Vai Dievs nevar darboties citos veidos? Šī vēstule pierāda to, ka var. Šī vēstule pierāda arī domu, par ko es šodien gribu runāt — ka Svētais Gars nav ierobežots vienas draudzes izpratnē par to, kāds ir Dievs. Svētais Gars nav ierobežots nevienā konfesionālā mācībā, jo tās ir ļoti atšķirīgas. Bet neviena no tām nenoliedz to, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies un ka Svētais Gars, kad mēs pieņemam Kristu, iemājo mūsos. Un ka mums piemīt Gara spēks, ka mēs kļūstam par gara cilvēkiem. Tas ir kopīgs visām konfesijām, tas netiek apstrīdēts, bet mācības ir dažādas. Un, ja mēs koncentrējamies uz mācību, piemēram: “Tu mēlēs runā? Nerunā. Tu neesi kristīts Svētajā Garā. Tev vajag būt kristītam Svētajā Garā, un zīmei jābūt — mēlēm,” un tad mēs koncentrējamies, uzliekam rokas, spiežam ārā: “Nu runā kaut ko! Saki zilbi, kaut kādu! Ta-ta-ta-tatata… Viss, tagad tevi Dievs kristīja ar Svēto Garu!” Es kādreiz prasīju baptistu mācītājiem, kāpēc pentakostāļiem pēc jaunpiedzimšanas ir vēl viens piedzīvojums — kristība Svētajā Garā. Viņš neteica, ka šie cilvēki nav no Dieva. Viņš teica tā: “Nu, tas ir tāds Vasarsvētku draudžu triks.” Tā ir krasa atšķirība.
Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par ietekmi, tad, visticamāk, visu laiku jaudīgākais evaņģēlists, apustulis, mācītājs un sludinātājs ir Billijs Grehems — baptistu mācītājs, kurš ir bijis blakus ASV prezidentiem no paaudzes paaudzē un kurš viņus faktiski ir pārdzīvojis. Pārdzīvojis nevis tiešā nozīmē, bet tādā, ka prezidenti mainās, bet viņš paliek. Viņam ir grāmata par Svēto Garu. Viņš konkrēti šo mācību par to, ka Svētais Gars ir jāsaņem vēlreiz — spēks pēc tam ar līdzejošu zīmi, runāšanu mēlēs — grāmatā nosauca par nepareizu mācību. Un tajā pašā laikā — vai tad Billijā Grehemā nedarbojās Svētais Gars? Kāda ir viņa ietekme? Un tajā pašā laikā šur tur var pavērot cilvēkus, kas runā mēlēs, darbojas gara dāvanās — un kāda ir viņu ietekme? Salīdzini — tā var būt pat nekāda. Svētais Gars nav ierobežots mācībā. Viņš nav pret draudzes disciplīnu, Viņš nav pret draudzes kārtību, pret draudzes vienotību. Viņš nav ierobežots. Kad mēs nosakām, kā ir jābūt, lai Viņš varētu darboties, lai Viņš varētu būt godā celts — kad mēs to nosakām, nevis ļaujam Viņam to darīt — tad neviena cilvēku mācība par to, kāds ir Dievs, nav pilnīga. Un ir pilnīgi normāli, kā Pāvils saka, ka novirzieniem ir jābūt. Ir pilnīgi normāli, ka tu piederi pie kādas draudzes, un ir arī pilnīgi normāli, ka mēs atzīstam — Svētais Gars var darboties ārpus tiem rāmjiem, kādus mēs draudzē esam pieņēmuši. Mums draudzē ir pentakostāļu mācība par Svētā Gara kristībām ar līdzejošu zīmi — runāšanu mēlēs. No otras puses, es apzinos, ka tā absolūti nav pilnīga mācība. Un tas nav būtiskākais. Būtiskākais ir, lai Svētais Gars ir tevī un ka mēs koncentrējamies nevis uz veidu, kā, bet uz to, ka Viņš ir mūsos. Ka Viņš darbojas caur mums, ka Viņš tiek godā celts caur mums un mūsu darbībām.
Svētrunas tēma šodien ir “Svētā Gara teoloģija”. Un tas, ko es tikko sacīju ievadā, varbūt tev liksies neikdienišķi. Tas neikdienišķais turpmāk būs tik ilgi, kamēr būs šis etaps — kārtējais mūsu evolūcijas etaps. Un kādēļ tas tāds ir? Un kāpēc tas tāds būs? Tas ir šodien un tas bija pagājušajā svētdienā. Tas, kas pagājušajā svētdienā šeit notika, bija Gars — tie nebija vārdi. Viss, ko tu redzēji, tev notiks, ja tu turpināsi skatīties.
“Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa evaņģēlijs 3:8)
Es esmu piedzimis no Gara un sludināšu Garā to, ko ļaušu Dievam teikt. Es ļaušu Svētajam Garam darboties. Es mācīšu par Svēto Garu, es iedziļināšos, es iegremdēšos, kā mūsu dziesmā “Es iegremdēšos Tevī”. Es esmu iegremdējies. Man nedēļas laikā ir ārkārtīgi daudz pierakstīts. Es šorīt no rīta domāju, ko lai no tā visa stāsta. Tur pietiek trim svētdienām, bet ar daļu no tā es šodien dalīšos. Es iegremdējos Svētā Gara teoloģijā, Svētajā Garā, visās Rakstu vietās — visā Bībelē, visā, kas ir par Dieva Garu. Ņemot vērā to, ka es pats esmu evolucionējis, tas nozīmē, ka gadu gaitā zināšanas neesmu ņēmis tikai no Bībeles, bet Bībeli esmu licis par pamatu veselīgai mācībai. Esmu izzinājis cilvēku uzbūvi, darbību, universālus principus, politiku, biznesu — daudzas lietas, bez kurām šodiena diez vai būtu efektīva, izprotama un ilgtspējīga. Es ticu, ka tas, ko es šodien sludinu, ir ilgtspējīgs un auglīgs, ka tās ir Svētā Gara jeb ūdens straumes, par kurām Jēzus saka: “Ja kam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer.”
Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jāņa evaņģēlijs 7:37-38)
Ja es dzeru, tad no manis plūdīs dzīvā ūdens straumes. Es iegremdējos, es dzeru — un no manis plūdīs. Tāpēc jau es pagājušajā reizē teicu, ka ne tik daudz vārdi vai teoloģija, bet vairāk Gars. Svētajam Garam ir sava teoloģija. Mēs to nevaram ierobežot vienā vai otrā draudzes mācībā, mainot mācības. Mēs paliekam pie savas mācības, bet apzināmies, ka tas ir vienotības dēļ — tie ir pieturas punkti. Visu kristīgo draudžu pašā pamatā par Gara darbību un spēku strīdu nav: Viņš ir, Viņš darbojas mūsos.
No pirmās draudzes izplešanās līdz šai dienai. Visvarenākās valsts pasaulē pamatā ir kristīgā mācība. Būtībā Amerikas trešā daļa politiķu ir evaņģēliskie kristieši. Šīs valsts pamatā ir Svētais Gars, tāpēc arī šāda jauda. Tāpēc arī brīdī, kad nomainās politiskā vara un tiek atraisīts vairāk vietas Gara darbībai, kad pārsvaru gūst cilvēki, kuri ir vairāk Garā, vairāk tam pietuvināti, Amerika tiks pacelta neredzētos, nepiedzīvotos augstumos. To dara Tā Kunga Gars. Tā ir politika, tas ir sarežģīti, bet mēs šodien runājam par kaut ko lokālāku — par mums pašiem. Vējš pūš, kur gribēdams, un tāpēc es sludināšu to, ko saņemu no Dieva katru svētdienu — tik ilgi, kamēr Dievs man to norādīs. Tas ir tas neikdienišķais. Es nekad nesaku: “Man Dievs teica,” vai ne? Bet es esmu pārliecināts, es ticu un jūtu, ka Dievs man teica: “Sludini par Svēto Garu! Sludini par Mani!” Man bija ļoti liela pārliecība, jo viss, ko kopā esam paveikuši, ir bijis tas, kam esmu ticējis. Es nevaru paveikt neko nozīmīgu, ja tam neticu. Tautas lūgšanu sapulces, arī kad iegājām politikā — es tam ticu. Draudze kā tāda tika uzcelta — es tam ticu. Kad tika apbraukātas simtiem un simtiem pilsētas — kā to atkārtot, es nezinu, to nevar atkārtot. To nevar vienkārši nolemt un aizbraukt izdarīt. Tas ir Svētajā Garā, kad tu tam tici.
Un šodien ir līdzīgs brīdis — es tam ticu. Pirmais, ko domāju, — ka tagad līderu čatā rakstīšu, ka turpmāk katru svētdienu gatavojieties, lūdziet Dievu, katru svētdienu mums šeit būs lielā atmoda, viss notiks, Svētais Gars darbosies, es sludināšu par to. Es ticu, ka Viņš darbosies. Bet es to neierakstīju. Zini, kādēļ? Es pilnībā atdodu vaļu Viņam. Tas neatceļ mācību, tas neatceļ pamatus. Es atstāju to Viņam. Jā, es ticu, ka Svētais Gars darbojas. Bet es nevaru Viņam pavēlēt: “Svētais Gars, Tu esi mans izsūtāmais zēns, darbojies tagad, staigā pa rindām!” Viņš ir Dievs, kas radījis debesis un zemi, tevi un mani. Ķēniņš. Trešā Trīsvienības Persona, klātesoša šeit, virs zemes. Nav cita klātesoša — ne Tēvs, ne Jēzus — bet Svētais Gars. Viss ir viens, bet Tēvs un Dēls šeit klātesoši ir caur Svēto Garu. Es no rīta pamodos: “Labrīt, Svētais Gars!” Viss, ko mums vajag, nav vairāk lietu pieliekamajā, bet vairāk Svētā Gara. Svētā Gara teoloģija. Tāpēc es nerakstīju, neuzliku paziņojumu. Es gribu dzirdēt no Viņa katram dievkalpojumam. Bet varu prognozēt — mums nebūs draudzes jubilejas konference, mums būs Svētā Gara konference. Mums nav jādomā, ka šī konference būs tāda, kā citur esam redzējuši. Tā būs tāda, kā Viņš grib, nevis kā mēs izdomājam. Mēs netaisīsim atmodu. Ja Viņš grib, Viņš var darīt, kā vēlas. Mums ir jāseko Viņam – Svētajam Garam. Un nevis tev būs grūti kaut ko darīt Svētajā Garā, bet būs grūti izsekot, grūti iet aiz Viņa, grūti paspēt ieraudzīt un visu izdarīt. Es jau domāju — viss sākas manī.
No kā sākas atmoda? No tevis. Varbūt ne “atmoda” — tas vārds “revival”. Vairāk Svētā Gara. Un mēs neplānojam, kā Viņam jādarbojas. Viņš var ieeļļot sistēmu. Viņš nevar bez sistēmas. Viņš nevar likt izplesties evaņģēlija vēstījumam un nevar piepildīt valsti bez sistēmas, bez draudzes, bez mācības, kas ir nepilnīgas. Tās ir Viņa rokas, Viņa kājas, tās ir nepieciešamas. Bet tajā pašā laikā, mēs nevaram noteikt Viņam veidu, kā Viņš darbosies. Vējš pūš, kur gribēdams, un tāpat ir ar tiem, kas no Gara dzimuši.
Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)
Svētais Gars, es lūdzu, ka mēs to pieņemam! Ja es būtu ielicis reklāmu, varbūt būtu atnācis vēl kāds cilvēks, bet es negribu nekādas reklāmas un nevienu aicināt. Lai Svētais Gars aicina. Vai zini, kā Viņš aicinās? Ja tu uztversi garā to, ko es no Gara šeit dodu, tev neviens nebūs jāaicina. Viņi paši tev prasīs. Tas būs pilnīgi dabiski, ka tu aicināsi. Tev nebūs jāsaka: “Oi, vajag paaicināt kādu, tev vajag Dievu.” Nē, tas būtu pilnīgi dabiski un normāli, līdzīgi kā, piemēram, vakar.
Es paķēru fotoaparātu, jo ārā bija skaists laiks. Devos apgaitā pa savu apkaimi: Ķūķu iezis, visas Amatas dabas takas, plus Amatas HES. Tur diezgan daudz kilometru sanāk doties pa sniegiem ar foto aparātiņu. Es pats fotografēju un publicēju Facebook, un es zinu tos dažus cilvēkus, kuri arī publicē fotogrāfijas un kuriem ir ļoti labas fotogrāfijas. Vienu no viņiem kādā reelā redzēju caur televīziju. Tur bija stāstīts, ka viņam bija kaut kāda dzīves traģēdija un viņš bija sācis fotografēt, un tā līdz šai dienai. Un es paņēmu foto aparātu un devos savā apgaitā. Nodomāju: man ir tāda sajūta, ka es satikšu fotogrāfus. Vienkārši sajūta. Tas nav par Svēto Garu, tas ir kaut kas nedaudz piezemētāks, bet es stāstu šo principu. Cilvēkam arī ir gars, kuram arī piemīt spējas pievilkt un ģenerēt jaudu.
Ķūķu klintīs bija 10-15 metrus garas ledus lāstekas, skaisti ledus kritumi. Es nāku atpakaļ, un cilvēks man nāk pretī un saka, ka man forša mašīna. Tur stāvlaukumā bija četras mašīnas. Es nezinu, kā viņš tur varēja saprast, kura ir mana. Viņš man saka: “Es zinu, tu esi tas mācītājs – fotogrāfs.” Es viņu atpazinu un teicu: “Ā, tu esi tas cilvēks.” Es zināju vārdu un uzvārdu un nosaucu tos. Satikās divi fotogrāfi. Mēs nekad neko nebijām runājuši. Es viņam laikus ieliku, viņš man laikus ielika. Vienkārši vērtēju viņa fotomākslu. Tas nav tā, ka viņš fotografē fotografēšanas pēc. Tas ir kaut kas no paša cilvēka. Tas kaut ko dod, un tas tomēr vairāk ir garīgi. Māksla – vienkārši kaut ko smuki uzzīmēt, ir viens, bet kad tas ir no gara, no sirds, tas ir kaut kas savādāks. Un, ja tu viņu satiec, tas bija dabiski, tas bija normāli. Man bija sajūta pirms tam, un man ir tāda sajūta, ka es viņu vēl satikšu. Bet tas neattiecas tikai uz fotografēšanu, tas attiecas uz gara cilvēkiem, uz gara piepildītu kristieša dzīvi. Tu pievelc visu labo, patīkamo, ja tas ir tevī. Tas ir dabiski, tas ir normāli. Tev neviens nav jāaicina, tu pats vienkārši aicini, pats vienkārši dari kaut kādas lietas, jo tu esi Gara pilns. Ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka gribi. Tev neliekas, ka tu kādu esi aicinājis, vienkārši tāds esi.
Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)
Vai jūs nezināt, ka Svētais Gars jūsos mājo? Tātad Pāvils saka, ka ir jāzina par Svēto Garu, kas mājo tevī, ir jāzina, ka ir jāmācās, ka jāstudē ne tikai formāli, bet ir arī jāpiedzīvo. Ir dažādi strāvojumi un konfesijas, un ir tie, kas prasa un liek uzsvaru uz pestīšanas piedzīvojumu. Ja ir bijis pestīšanas piedzīvojums, tad tu esi glābts. Nu labi, viņi tur droši vien neizslēdz arī, ka var arī būt mazliet mērenāk viss. Ja nav pestīšanas piedzīvojuma, tad tā aizdomīgi. Mīļie draugi, tā ir cilvēku teoloģija. Tā nav Svētā Gara teoloģija. Konfesionāli tā var pieņemt. Bet jāatstāj ir vieta tam, ka Dievs var darboties dažādos veidos, ne tikai caur pestīšanas piedzīvojumu. Koku pazīst pēc augļiem. Gara cilvēkiem ir gara augļi. Un es apzināti lietoju vārdu nevis Svētā Gara, bet gara cilvēki. Arī Bībelē ne vienmēr un visur Svētais Gars ir ar lielo burtu. Grieķu valodā Viņš ne vienmēr ir izcelts ar lielo burtu. Bet tajā pašā laikā arī par cilvēka garu Bībelē ir runāts, un teoloģija ir vienkārša, ka Svētais Gars sadarbojas ar mūsu garu – jeb mēs un mūsu gars, sadarbojoties ar Svēto Garu. Ne tikai prāts, bet gars. Es šeit esmu pieminējis zemapziņu, tā ir tikai daļa no mūsu gara. Mēs to nemūžam neizpētīsim. Nemūžam neviens psihiatrs neizpētīs cilvēka iekšējo būtību. Zemapziņa ir tikai daļa no tā, kas ir ļoti jaudīga smadzeņu daļa, bet tas nav viss. Tātad – gars un gara lietas ir jāstudē un jāmācās. Ja tu dodies ar automašīnu un nopērc automašīnu, un gribi braukt, tev jānoliek tiesības. Kas vispirms ir jādara, lai noliktu tiesības? Vispirms ir braukšana, teorija. Vispirms ir teorija. Tātad – studē Svēto Garu. Tas nenozīmē, ka gara teoloģija, Gara vadība nozīmē arī draudzes kārtību, veselīgu mācību. Tas nenozīmē to, ka tam nav jābūt. Vispirms ir teorija. Tu studē, mācies un caur vārdu iedziļinies. Un tad tu satver, ieej, jeb tev atklājas dziļāk Dieva Gars. Tu klausies sprediķi, klausies vārdus un caur šiem vārdiem tu ar sirdi uztver. Ne vienmēr mēs to redzam, bet ar sirdi, ar garu uztveram.
Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (Romiešiem vēstule 8:16)
Iedomājies? Te gan ir apustuļa Pāvila teoloģija, ka mums ir gars un Dievs ir Gars. Un, ka Svētais Gars apliecina, ka viņš darbojas un draudzējas ar mūsu garu. Svētais Gars apliecina, ka mēs esam Dieva bērni. Tas nozīmē, ka ne tikai zināšanas par to, ka es esmu Dieva bērns, bet tas ir dziļi garīgi. Sadraudzība ar Svēto Garu. Jēzus ar mācekļiem sēdēja pie viena galda, tā jau ir simboliska sadraudzība ne tikai starp kristiešiem, bet Kristus ir arī garīga būtne – trīsvienīgs. Šodien mēs ieejam dziļāk – vairāk Svēto Garu.
Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. (1. Korintiešiem vēstule 2:10-11)
Pāvils saka, ka tikai Gars izdibina to, kas ir mūsos. Es pat ar prātu visu nezinu, bet Gars zina vairāk, nekā es ar prātu spēju uztvert. Un tāpat arī Dieva Gars zina, kas ir Viņā. Un tu padomā šo kombināciju. Mans gars un es pats ar zemapziņu – visas tās lietas neizprotu līdz galam. Cik es zinu, ka iekšā ir kaut kas jaudīgs un ka tam ir klāt sadraudzība ar Svēto Garu. Svētais Gars, līdzīgi kā kara mākslā jeb zinātnē, izdomā, izgudro arvien jaudīgākus ieročus. Tieši tāpat arī sadraudzība ar Svēto Garu. Tas ir arvien jaudīgāk. Jo vairāk tu ar Viņu esi sadraudzībā, jo jaudīgāks tu esi, jo vairāk Viņš tevi var vadīt. Jo vairāk Viņš var darboties ar tevi, jo vairāk tu pats vari paveikt. Tātad – ir Svētais Gars un ir cilvēka gars, un viņiem ir jāsadarbojas. Un šeit es runāju par sadarbību gara līmeni, ne tikai prāta līmenī, bet gara līmenī. Pāvils saka tā:
“Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos [..].” (1. Korintiešiem vēstule 2:4)
“Man smuki jāuzraksta runa, smuki jāsakārto,” tas ir jādara, tas ir labi un viss pareizi, bet Pāvils saka, ka tas nav iemesls, kāpēc Korintiešu draudze ir jaudīga un kāpēc izplatījās kristietība. Ne jau pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē. Un tas nav tikai par brīnumiem un zīmēm, tā ir cilvēka gara izpausme. Līdzīgi kā Jēzus, te rakstīts, ka Viņš runāja kā tāds, kam vara, ne kā rakstu mācītāji, bet kā tāds, kam vara.
[..] jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:29)
Ir liela atšķirība, kā cilvēks runā, vai viņš runā no gara, pat ne no emocijām. Emocijas ir svarīgi, ka tās ir pieslēgtas, jo tas ir jaudīgāk, bet no gara. Bet tā ir, kā rakstīts:
“[..] ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1. Korintiešiem vēstule 2:9)
Kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis gara cilvēkiem. Tur ir rakstīts tā: “Tiem, kas Viņu mīl.” Tajā pašā laikā tas ir pēc rakstvietas par gara un spēka izpausmi.
Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. (Kolosiešiem vēstule 1:27)
Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. Kristus manī, Kristus tevī, Kristus draudzē – tas ir noslēpums. Tas nozīmē, ne līdz galam izprotams, bet tajā mērā, cik mēs spējam izprast, cik mēs spējam no Bībeles saņemt veselīgu mācību, cik mēs spējam iedziļināties. Tas ir noslēpumaini, noslēpumainā Gara darbība. Redzi, Kristus mūsos, tas ir Vārds gara līmenī. Noslēpums – Kristus mūsos.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Tas ir rakstīts par Jēzu Kristu, ka Vārds tapa miesa. Vārds nomira pie krusta un augšāmcēlās. Un caur Svēto Garu Viņš ir izlējis visu, ko mēs šeit redzam. Viņš ir mūsos un mūsu vidū. Tātad, vārds caur garu mūsos. Iesākumā vārds – tas nozīmē, tu klausies, iedziļinies, konkrētu tēmu studē, un tas kļūst par miesu jeb tas kļūst par daļu no tava gara. Un tieši gara līmenī sākas reāla Gara darbība. Tieši Gara līmenī sākās arī Svētā Gara vadība. Reāla Svētā Gara vadība, reālas Svētā Gara lietas, ko mēs pat ne vienmēr varam izskaidrot. Lūk, tur beidzas savā spēkā un sākas Dieva spēkā. Lūk, tur sākās Dieva spēkā. Jo ar Dievu viss ir iespējams.
Apustuļu darbos ir rakstīts par Kornēliju, romiešu virsnieku, kurš bija dievbijīgs vīrs jūdu ticībā un kurš arī bija satvēris jauno vēsmu – kristietību. Viņam atklājās eņģelis un lika iet pie Pētera, lai aicina viņu sludināt.
Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā, ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu. Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Kornēlij!” To redzēdams, viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas viņam atbildēja: “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.” (Apustuļu darbi 10:1-5)
Kāpēc viņš pats nevarēja pateikt: “Man eņģelis parādījās un es tagad gribu jums kaut ko pateikt. Ej pie Pētera, aicini viņu uz šejieni.” Viņš sūta karavīrus un dod līdzi vergus, lai ietu pie Pētera. Ko dara Pēteris tajā laikā? Ne parasti lūdz Dievu, kā parasti, bet jau garā lūdz. Viņš jau ir nedaudz citās attiecībās ar Svēto Garu nekā pirms tam. Pirms tam viņš nevarēja pat pateikt to, ka viņš Jēzu pazīst. Viņš pat to nevarēja. Kaut kas bija mainījies. Cita fāze bija iestājusies Pētera lūgšana dzīvē, Pētera garīgajā dzīvē. Kaut kas viņa garā bija mainījies. Viņš lūdz Dievu un viņam parādās ietvars un tur nolaižas dažādi nešķīsti dzīvnieki. Dievs saka: “Tu neturi tos par nešķīstiem.” Pēkšņi pie durvīm klauvēja Kornēlija cilvēki un teica, ka Kornēlijs aicina pastāstīt evaņģēliju pie mums. Nevis Pēteris pats izdomāja: “Man ir jāiet,” bet viņš tika pārdabiski sagatavots no Dieva Gara. Tā bija parādība. Mums liekās normāli, nu kas tur tāds? Nu aizgāja kaut ko tur pastāstīt cilvēkiem. Nē, mīļie draugi, arī jaunās draudzes kontekstā Svētais Gars bija tikai ūdens. Nu pagāniem tā kā Svētā Gara dāvana nav tā īsti paredzēta. Tas nebija tā vienkārši. Viņš sekoja līdzi: nu, ko viņi teiks? Bet Dievs saka caur parādību: “Seko viņiem un neturi par nešķīstiem tos pagānus. Ej, sludini viņiem evaņģēliju, ej sludini cilvēkiem, kas nav jūdu tautas, kas pie tiem nepieder. Ej pie okupantiem un sludini evaņģēliju.” Pāvils iet līdzi. Un, Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Ne vārdi, bet gars, kas Pēterī. Ne tie vārdi, ko viņš runāja, bet gars, kas Pēterī. Svētais Gars nāca caur Pēteri, kuram bija Svētais Gars. Teorija nespēj iedot garu. Teorijas nesējs, kuram pašam nav gara, kurš nav gara cilvēks, arī nevar iedot jeb nodot garu. Viņš nodod to, ka arī cits cilvēks var saņemt, kas ir šajā cilvēkā. Pēteris bija gara cilvēks. Pēteris bija kristīts ar Svēto Garu, viņš bija iegremdēts Svētajā Garā.
Lūk, atšķirība starp rakstu mācītājiem un Jēzu Kristu, atšķirība starp cilvēkiem, kas māca teoriju, bet kas gara līmenī ir vāji. Tā ir atšķirība. Tāpat jebkuram ticīgam cilvēkam, cik daudz viņš ir iegremdējies, cik daudz ir satvēris. Svētrunas sākumā es pieminēju, ka ir pagājuši 26 gadi, kā es ar Svēto Garu sāku. Ir noiets aplis, lai turpinātu ar Svēto Garu, jo es neticu, ka viens pieskāriens, bez mācības, var kaut ko mainīt. Nevis es neticu, bet tas nav iespējams. Šeit netiek atcelts tas, ka ir mācība un kārtība. Bet tajā pašā laikā šajā sistēmā, šajā kārtībā, jo Dievs ir kārtības Dievs, ir dzīvības Gars. Un ne jau precīzi tā, kā mēs esam izdomājuši, kā mūsu draudzē ir pieņemts, vai kā mūsu mācībā ir pieņemts. Nē, Viņam ir sava teoloģija. Svētais Gars, nāc un darbojies mūsu vidū! Svētais Gars nāc un darbojies ar manī. Ja Pēteris būtu cilvēks bez gara, viņš varētu runāt, varētu skaidrot, bet tas viņus neaizskartu, nekas nenotiktu. Tie nav vārdi, bet gars, jeb vārds savienojies gara izteiksmē tevī. Es mācu ļoti dziļas lietas, un tajā pašā laikā, ļoti vienkāršas lietas. Esi Gara pilns, topiet Gara pilni, staigājiet Garā, tad jūs miesas kārības savaldīsiet! Jums nebūs laika domāt par visādām jēlībām. Staigājiet Garā!
Kāda bija zeme 1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā? Neiztaisīta un tukša. Vai vārds lidinājās virs ūdeņiem? Vai zeme saprot vārdus? Nē, Gars lidinājās virs ūdeņiem. Tieši tāpat kā cilvēks, neiztaisīts un tukšs bez Dieva, bez Svētā Gara, neaptēsts un tukšs, tikai teorētiskās zināšanas labākajā gadījumā vai vispār nepareizs virziens ļaunu spēku vadībā, pūļa ietekmēts vai ziņu ietekmēts. Man atnāca ļoti svarīgais ārkārtas paziņojums, ka sniegs kritīs nākamajā dienā. Jo man bija tāda laika prognoze, ka nākamajā dienā ir saule. Es tomēr esmu Gara cilvēks un negribēju nevienu apbēdināt, jo kādam tas nepatiktu, kādam patiktu. Es domāju, ka jāieliek ir publikācija, kas arī ir ārkārtas situācija, ka rītā būs saulains. Vakar bija sniegs un no rīta ir saulains. Visapkārt ir ļoti daudz negatīvas informācijas, bet ir Gara cilvēki. Bez Svētā Gara ticīgam cilvēkam viens negatīvs komentārs var izsist visu dienu. Bet Svētajā Garā tu spēj priecāties, būt dzīvs un nemanīt visu šo negatīvu. Tas nenozīmē, ka negatīvs tev nav blakus, bet tevi tas neskar. Tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, bet tevi tas neskars.
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)
Zeme bija neiztaisīta un tukša, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1. Mozus grāmata 1:2)
Un kas notika? Dievs izteica vārdu. Tas nenozīmē, ka Dievs runāja kaut kādā valodā. Tas ir konkrēts tēls, konkrēta ideja, kam Dievs lika notikt. Kam Viņš lika notikt? Vai tu atceries kaut kādus skaistus dabas skatus? Ir kāds, kaut kur īpaši bijis skaistās vietās, kurus atcerēsies vienmēr? Tātad iedomājieties tās skaistās vietas, kur tu esi uzkāpis kaut kādās virsotnēs, kaut kādi ezeri, kaut kādi ūdens kritumi. Es nezinu kas, bet tu ieraugi un priecājies, cik Dievs ir varens. Tu biji apreibis un endorfīni izdalījās no laimes – tu laimīgs paliki. Cik daudzi ir šādās vietās bijuši, kas to piedzīvojuši? Vai nav visiem tas tā bijis? Dieva Gars radīja no neiztaisīta un tukša kaut ko skaistu, kaut ko varenu, kaut ko baudāmu, jo tāds ir Viņš. Viņš ir skaists un radošs. Un tas notiek ar Gara cilvēkiem, viņi kļūst jaudīgi, skaisti, radoši. Mēs iegremdējamies Svētajā Garā. Nu sāksim ar Apustuļu darbiem.
Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma [..]. (Apustuļu darbi 1:1)
Tātad, Lūka Teofilam māca teoriju, ko Jēzus ir darījis, kā viņi visu izpratuši un tā tālāk.
[..] Esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, [..] pēc Savām ciešanām [..] četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. (Apustuļu darbi 1:2-3)
Augšāmceltais Kristus četrdesmit dienas redzēts mācekļu vidū. Viņi Viņu aptaustīja, redzēja, ar Viņu runāja, un Viņš deva arī norādījumus. Es gribu likt uzsvaru uz otro pantu – caur Svēto Garu.
[..] Kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem [..]. (Apustuļu darbi 1:2)
Caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem. Atceries, kādi bija apustuļi pirms un pēc Svētā Gara kristībām. Pēc augšāmcelšanās Jēzus runāja ar mācekļiem caur Svēto Garu. Tu pats uzzīmē savā iztēlē vai izproti, to nevar pilnībā izprast, bet to vajadzētu satvert. Mācekļi nesastapās ar vārdu, bet ar Svētā Gara caurstrāvotu vārdu, tas bija augšāmcelts Jēzus apskaidrotā miesā. Viņš bija vienlaicīgi miesa, vienlaicīgi gars – miesa, caurstrāvota garā. Mācekļi saskarās ar garu un tai pašā laikā ar cilvēku, ar miesu, ar Dievu, ar Tēvu, ar Jēzu Kristu un ar Svēto Garu – viss vienā. Kad Vecajā Derībā Mozus nokāpa no kalna, viņa āda spīdēja, viņš bija bijis Dieva tuvumā. Pārmaiņas mācekļos notika ne caur mācību, bet caur gara darbību. Bet mācība, tie ir noteikumi, mācība ir vispirms, bet caur mācību mērķis ir kļūt gara cilvēkiem, viņi saskārās ar augšāmcelto Kristu, arī ar cilvēku, bet Svētā Gara caurstrāvotu. Jēzus spēja iziet caur aizslēgtām durvīm, Jēzus debesbraukšanas dienā tika paņemts prom, visiem redzot, un eņģeļi piestājās mācekļiem un teica: “Ko jūs brīnāties? Tāpat kā Viņš tiek paņemts prom, tā Viņš nāks atpakaļ.”
Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Apustuļu darbi 1:10-11)
Piecdesmitā dienā pēc Pasā Jēzus atnāca otrreiz caur Svēto Garu. Tas neatsver teoloģiju, ka Jēzus nāks otrreiz, bet savā ziņā Viņš jau ir atnācis, jo ir klātesošos caur Svēto Garu, kas ir Dieva trešā persona. Filips redzēja Jēzu pie Tēva labās rokas, bet Svētais Gars ir klātesošos šeit, mūsu vidū. Tev vajag darīt to un tev vajag darīt šo, ir liela atšķirība, ka tas ir garā. Kad tavs gars ir sadraudzībā ar Svēto Garu, kad tu izmanto visu to sistēmu, mācību, ko draudze piedāvā, lai būtu sadraudzībā ar Svēto Garu. Ir tāda grāmata “Debesu vīrs”. Es redzēju, kā šis mācītājs no Ķīnas liecināja. Viņš tika arestēts, un Svētais Gars izveda caur cietuma durvīm. Nav tas saprotams ar prātu, bet Bībelē ir tas minēts. Un es redzēju šo cilvēku klātienē, kad viņš liecināja. Un interesanti, kā Svētais Gars caur sievas balsi aicināja. Mēs nezinām visas šīs lietas, bet viņš tika izvests no cietuma, tāpat kā Pēteris, bija divi sargi, kas viņu sargāja, bet vārti atvērās paši no sevis, līdzīgi, kā Jēzus izgāja cauri, gara caurstrāvots. Es nemācu, lai tu tagad staigātu cauri sienām. Mācekļi saskārās ar augšāmcelto Kristu, caur Svēto Garu Viņš deva norādījumus. Kulminācija notika Vasarsvētku dienā. Četrdesmit dienas Viņš bija viņu vidū, un Viņš runāja par Dieva valstību, mācīja garā. Ir liela atšķirība, vai tas ir garā, vai tikai prātā. Mēs paši izvēlamies, kas būs mūsu sirdīs. Ilustrācija, kas notiek, ja nododam sevi nepareiziem spēkiem.
Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Apustuļu darbi 1:4)
Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. (Apustuļu darbi 1:5)
Mācekļiem pirmais jautājums, kad Jēzus uzcels debesu valstību, kas būs tronī, un vai viņi sēdēs pa labi un pa kreisi, kad būs jaunā Jeruzāleme, kad būs jaunā ķēniņu valsts? Jēzus uz to atbild: tā nav jūsu problēma, jums nav jāzina par kaut kādiem laikiem, bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums un būsiet Kristus liecinieki. Jūsu daļa ir būt Svētā Gara pilniem.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Vasarsvētki bija diena, kad visiem jūdu vīriešiem obligāti bija jāierodas templī. Bija sabraukuši jūdi no dažādam vietām, 17 dažādas valodas tika nosauktas, šie atbraukušie jūdi zināja arī vietējās valodas, un viņi dzirdēja apustuļus mēlēs runājam, Dievam lielos darbus teicam, slavējot Dievu savās valodās. Tas bija brīnums. Šī ir kulminācija, sākot no pirmās Mozus nodaļas līdz Jaunās Derības draudzes sākšanas punktam. Nevis tad, kad Jēzus izveidoja apmācītu 12 mācekļu grupu, nevis pat tad, kad Svētajā Garā mācekļi saskārās ar augšāmcelto Kristu kā garīgu būtni, bet kad Viņš iemājoja viņos, kad šis vārds mācekļos kļuva dzīvs. Kristus ir augšāmcēlies. Un tā domājat arī jūs par sevi, ka mēs esam miruši grēkam un augšāmcelti jaunai dzīvei. Galvenais mērķis, kāpēc Dievs viņus apveltīja ar Svētā Gara spēku, ir cieša vienotība ar Svēto Garu un Dievu, lai nāk Viņa valstība, lai cilvēki iepazīst Dievu, lai cilvēku dzīves mainās. Tas ir vienīgais mērķis – lai mainītos cilvēku dzīves, lai valstība ietu plašumā. Mēs katrs piedalāmies tajā, lai draudze ietu plašumā.
Jēzus ir ļoti interesants, jo Viņš visu darīja zīmīgi. Piemēram, nomira pie krusta, augšāmcēlās Pasā laikā. Pasā laikā bija iziešana no Ēģiptes. Viņi nokāva jēru, uz durvju palodām smērēja asinis, un maitātāja eņģelis pagāja garām, kur bija asinis, viņi izgāja arī caur jūru uz apsolīto zemi. Piecdesmitā diena pēc Lieldienām, Pasā svētkiem, ir Vasarsvētki. Ne jau nejauši izvēlējās tieši Vasarsvētkus. Tajā laikā nebija tādas interneta vai kabeļsistēmas, lai pēc iespējas vairāk aizsniegtu cilvēkus, tie bija vislielākie svētki, un varēja sākt ar savējiem, pilna Jeruzāleme bija ar cilvēkiem. Un viņi bija sapulcējušies vienprātībā, 120 cilvēku, tie paši brāļi, kas gāja Jēzu savaldīt, un visi kopā ar apustuļiem vienprātībā lūdza Dievu pēc Svētā Gara, kā Dievs bija apsolījis. Un tad notiek šis brīnums, šis fenomens. Viņi lūdz, un tas notiek. Bet zīmīgi, kāpēc Jēzus to darīja šajos Vasarsvētkos? Tradicionāli Vasarsvētki ir ražas svētki. Kad viņi tika piepildīti ar Svēto Garu, Pēteris sludināja, un atgriezās trīs tūkstoši vienā dienā, jo tur bija manifestācija, dažādas izpausmes, tas bija Svētā Gara ietekmē. Citi domāja – kas šeit notiek? Pēteris iznāk Svētā Gara pilns. Dievs izlies no Sava Gara pār visu miesu, un tie pravietos, ne šīs izpausmes vien, bet viņi pravietos, viņi sludinās Gara spēkā. Viņi nesīs to tālāk, viņi vairs neapstāsies.
Tajā laikā bija tāds pārejas periods, Vasarsvētkiem visā šajā reliģiskajā mācībā tika piešķirta Sinaja kalna derības atjaunošanas svētki. Vēlāk pēc 70 gada svētki tika nostiprināti, bet tas bija pārejas periods, un cilvēki, kas nāca uz svētkiem, zināja, ka šeit ir desmit baušļu došanas piemiņas svētki jeb derības atjaunošanas svētki. Bet šoreiz ne uz akmens plāksnēm, bet sirdīs rakstīti. Bet kas cilvēkam nav iespējams, Dievam visas lietas ir iespējamas, ja mēs kļūstam Viņa Gara cilvēki. Grūti saprast, ka tajā laikā varēja dzīvot gara piepildīti, dzīvot pēc Dieva prāta tajā šausmīgajā juceklī un upuru kārtībā. Kā caur to visu varēja Dievu ieraudzīt? Svētajam Garam ir sava teoloģija. Bībele saka: topiet gara pilni, dziedādami cits citam psalmos, garīgas dziesmas, un paklausiet cits citam, – te ir runa par draudzes kārtību. Aiz tā teikuma ir rakstīts: “Sievas, esiet paklausīgi vīriem,” bet tas neattiecas uz šodienu, tas attiecas uz to laiku, kad vīriešiem bija statuss, uz svētkiem bija jāiet tikai vīriešiem, sievietēm obligāti tur nebija jāiet. Tā bija pilnīgi cita kārtība. Un tāpēc draudzes darbā sieviete bija atkarīga no vīra. Tajā laikā bija cita kārtība. Un tāpēc ir teikts paklausīt saviem vīriem, lai varētu staigāt garā. Svētais Gars nedeva norādījumus par to, ka sievietei ir jāseko vīrietim. Šodien ir cita kārtība. Tā ir Svētā Gara teoloģija. Skaidrs, ka katram ir sava loma, ka vīrietis rūpējas par drošību, rūpējas par augstāko līmeņu biznesu, ir politikā augstākos līmeņos, tas neizslēdz to, ka sieviete to pati var darīt, katrs var izpausties savā dāvanā. Ja vīrietim jārūpējas par drošību, tad muskuļi par to liecina, augums, garums, par to liecina. Fizioloģiskā, bioloģiskā uzbūve liecina par to, kam bērni jādzemdē, kuram ir jāiet bērna kopšanas atvaļinājumā. Kurš dzemdē bērnus, tas iet, un vīrietis strādā. Vasarsvētki bija derības atjaunošanās svētki, ražas svētki. Kas notika šajā dienā? Vārds nonāca Garā. Mums ir teoloģija, bet ar piebildi, es vienmēr esmu tā mācījis, ka tas nav akmenī kalts, bet mēs esam tā pieņēmuši.
Jautājums: vai Vecajā Derībā cilvēkiem bija Svētais Gars vai nebija? Vai Jēzus asinīm bija tik milzīgs spēks, ka Viņš atvēra durvis uz Svēto Garu cilvēkos? Spried pats par to. Bet mana versija ir tāda. Ir pasaulē atzīti teologi. Ir daudz konfesiju. Mēs esam ļoti tuvu katoļu teoloģijai par Svēto Garu. Visās konfesijās ir arī dažādi strāvojumi ar citiem uzskatiem un citu teoloģiju. Un par Veco Derību – vai Svētais Gars bija cilvēkos? Gars jau lidinājās virs ūdeņiem, zeme bija neiztaisīta un tukša – Viņš bija pieejams arī tajā laikā. Un, ja cilvēks iegremdējās arī tajā laikā, viņš varēja būt Svētā Gara pilns arī tajā laikā. Un te ir dažādas mācības, bet mūsu mācībā bija punkts, ka Vecajā Derībā Svētais Gars nebija pieejams visiem cilvēkiem, bet es apskatītu dažādas versijas. Taču, ņemot vērā dažādu draudžu teoloģiju, ir četri pamatvirzieni, kas attēloti ar procentuālu sadalījumu:
1) Svētais Gars Vecajā Derībā nevienā nevar iemājot (20%).
2) Mājoja tikai dažos cilvēkos: praviešos, ķēniņos, priesteros (50-55%).
3) Varēja būt visos ticīgajos (15%).
4) Iekšēji nevarēja dzīvot, bet Gara darbība bija šajos cilvēkos. Gars bija “uz”, ne “iekšā” (10-15%).
Tie ir daudzi cilvēki, zinātnieki, kas pieņēmuši akadēmiski, studējot Bībeli. Populārākā versija ir otrā, ka Gars mājoja atsevišķos cilvēkos. Tātad ir pieņemts, ka Vecajā Derībā Svētais Gars bija arī cilvēkos, un man patīk arī trešais variants, ka visos ticīgajos. Tātad kopā būs jau 70%. Visos ticīgajos – tas nozīmē tajos, kas meklē Dievu. Gars bija pieejams katram, kas to meklē. Dāvida psalmos ir ļoti labi aprakstīts par gara cilvēku, kurš pieveicis Goliātu ar lingu un akmeni. Vecajā Derībā ražas svētki, bet Jaunajā Derībā – caur Gara izliešanos, kas nozīmē, ja Vecajā Derībā Gars dažiem, tad Jaunajā Derībā Gars visiem. Vecajā Derībā viss bija diezgan ierobežoti, bet Jaunajā visas sienas tika novāktas. Jēzus pielika punktu dzīvnieku upuriem un dažādām kārtībām. No akmenī cirstajiem burtiem uz gara mācību, Dieva gribu, prātu tieši sirdīs. Svētais Gars sirdīs. Jēzus teica, lai neaiziet no Jeruzālemes. Un tas ir interesanti, lai sagaidītu Svētā Gara apsolījumu, jo ir diezgan nejēdzīgi, kalpot tikai intelektuāli, ar prāta izpratni, gaidot rezultātu. Vispirms sagaidiet un topiet gara pilni, un tad ejiet, jo tam ir cits efekts, kad Svētais Gars pats ir klātesošs tavā kalpošanā. Svētais gars ir tajos cilvēkos, kuri staigā garā. Lūk, arī Kristus atnāca un atnesa jaunas lietas, ka jāsāk ar iekšējām pārmaiņām.
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem vēstule 10:13)
Atcerēsimies 2000. gada pavasari, kad mani izglāba ne šī rakstvieta, bet cilvēks, kurš caur radio pateica šo rakstvietu garā. Tā nebija teorija, jo es biju iepriekš mēģinājis lasīt vienkārši tāpat, nesaprotot. Mums nav jāgaida pēdējais salmiņš, kā tas bija ar mani, meklē Svēto Garu tagad. Radio skanēja meitenes balss, kura pateica iepriekš minēto rakstvietu. Es to atkārtoju un jau pēc divām nedēļām viss sāka izmainīties: brīvs, kalpoju, mācījos, augu. Tagad es pāreju jaunā līmenī. Atceros, ka toreiz es staigāju uz kapelu ar grāmatām padusē un saviem draugiem centos stāstīt par Dievu. Kādā reizē mani pasauca viens no viņiem, lai parunātos, un viņš man teica, ka man esot aizbraucis jumts, bet tas esot labi. Es nezinu, kā šobrīd sokas šim cilvēkam, bet, domājot par šo stāstu, tā ir, darot Dieva lietas, tās citiem šķiet neierastas, bet tagad tā būs jaunā normalitāte. Svētais Gars, nāc un vadi mūs!
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem vēstule 10:13)
Kad šis cilvēks pateica šos vārdus, es nedzirdēju pašus vārdus, bet garu, kas ir viņā, balss tembrā. Viņa ticēja tam, ko teica, un tas strādā, es sāku lūgt Dievu, un man notika pārmaiņas. Mēs lūgsim Dievu, un arī mums notiks pārmaiņas.
Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu. (Apustuļu darbi 2:41)
Tas bija pareizi izvēlēts brīdis, kad jūdi bija aizsniedzami un sanākuši vienā vietā.
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Tajā pašā mācībā, kas nav Svētā Gara teoloģija, bet tā ir mācība. Apustuļu mācība ir Bībele. Draudze – maizes laušana, lūgšanas, sadraudzība, vakarēdiens, personīgas attiecības ar Dievu. Centrā – augšāmceltais Kristus, kurš valda. Mēs esam Viņa ķēniņi un priesteri. Var skatīties filozofiski vai tieši uz Svētā Gara saņemšanu kā uz Kristus valdīšanu. Ka Kristus sāk valdīt caur Svēto Garu vienā cilvēkā, draudzē, valstī. Kristus sāk valdīt, sadarbojoties ar cilvēka garu. Viņš neko nepiespiež, ļauj izvēlēties.
Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. piespiežot. Tad, kad tu esi pilns Svēta gara tad tu vairs nevēlies neko izvēlēties, tu ej uz priekšu. (Apustuļu darbi 2:46-47)
Dievs pats pievienoja. Mums agrāk bija tāds brīnums, kurš sacīja, ka cilvēkus atved Svētais Gars, pretējā gadījumā tā ir pasaulīga organizācija. Draudze ir vide, kur ir Svētais Gars, Viņa vadīti cilvēki, kur cilvēks var iegūt pārvērtības. Piepildīties Viņā un dzīvot laimīgu dzīvi, iemantot mūžīgo dzīvību, saņemot privilēģiju kalpot.
Ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. (1. Korintiešiem vēstule 12:6)
Šis nav konteksts šai rakstvietai, bet Svētais Gars atgādināja tieši šos vārdus, ka ir dažādi spēki. Ir ne tikai Svētais Gars, bet arī pretinieks. Dievs dod visiem spēku, kurš izpaužas kalpošanā, bet ir dažādi spēki, kas atbilst Bībeles kontekstam.
Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam – uz taisnību. (Romiešiem vēstule 6:16)
Ir dažādi spēki, un mums ir jāsaprot, kādiem spēkiem nododamies mēs. Mums ir jālūdz garā, jāiet Viņa ceļos, jābūt draudzē.
Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. (Galatiešiem vēstule 5:16)
Vēlies tikt galā ar visu, tad čiliņā arī tiksi galā, vienkārši dzīvo tā, kā Svētais Gars ir paredzējis. Dievam ir plāns priekš tevis. Atgādinu, ka ir dažādi spēki, kam tu sevi vari nodot, un šie spēki mūs var ļoti ietekmēt, tāpēc pārdomā, kas ir tavā ikdienā, ko tu skaties, lasi, domā un dari.
Mani uzrunāja filma “Nirnberga”. Filma stāsta par ASV armijas psihiatru Duglasu Kelliju (aktieris – Rāmī Māleks), kuram uzdots novērtēt Hermaņa Gēringa (aktieris – Rasels Krovs) un citu nacistu līderu mentālo veselību pirms Nirnbergas procesa. Gērings pats padevās, kurš bija tiešais pēctecis Hitleram, jo bija pārliecināts, ka spēs pierādīt to, ka viss ir kārtībā. Tiesāja augstākā ranga nacistu noziedzniekus, viņiem bija jāparūpējas, lai cilvēki neizdara pašnāvības, jo nacisti to veikli darīja. Viņiem tā kā romiešiem bija goda lieta izdarīt pašnāvību, nevis ļaut sevi pakārt. Šim te psihiatram, kurš nebija vienīgais, uzskatu, ka nevajadzēja būt galvenajam varonim, jo bija cits, kurš bija savācis vairāk informācijas par šo nacisma psiholoģiju, būtībā tika meklēts, kāda ir šo monstru psiholoģija, lai ļaunums neatkārtotos. Šis cilvēks, kurš pats izdarīja pašnāvību ģimenes priekšā, izpētīja to, ka nacisti nav psihiski slimi. Psihiatrs pavadīja laiku ar šiem cilvēkiem un saprata, ka viņi nav psihiski slimi, vienkārši pieņēma drausmīgus lēmumus. Viņa doma ir tāda, ka tie ir tādi paši cilvēki mūsu vidū. Ļoti spilgti to varēja redzēt kovidlaikā. Skolās un politiķu rindās stāsta drausmu lietas par nacistiem un komunistiem. Gērings teica: “Tu domā, ka krievi savās nometnēs ir savādāki? Vienkārši krievi ir uzvarētāji, bet mēs zaudētāji.” Visi ir vienādi, tikai vajag īstos apstākļus, ka tas ir labi. Pasaule bez Svētā Gara iet bojā, bet ar Svēto Garu kļūst plaukstoša un dzīvīga. Kovidlaikā 70% piespiedu kārtā gāja potēties, un tie pārējie izbaudīja varu, jo ticēja mediju teorijai, ja nepotējies – atlaida. Vienkārši tika palaista sistēma. Visu var piedod, bet ne šo, un ne jau Hitleram, bet vācu tautai. Lūk, kāpēc iespējams nebūs izaugsmes, bet, kad celsies, tad būs problēmas. Šāda veida problēmas jau nav tikai Vācijā, bet arī citviet. Ir dažādi spēki un svarīgi, kam mēs sevi nododam. Mēs sevi varam nodot ar lūgšanu Svētajam Garam.
Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. (Lūkas evaņģēlijs 11:9)
Tad, kad tu lūgsi, tev taps atvērts, vismaz tā mēs domājam, bet šajā rakstvietā ir cita nozīme.
Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz? (Lūkas evaņģēlijs 11:10-13)
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Debesu valstība sākas ar Garu tevī – garīgas izmaiņas. Pieņem ar prātu vai ar Dieva pieskārienu, bet ir dažādi ceļi, kā Svētais Gars var būt ar tevi.
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem vēstule 3:9)
Mācies, studē, meklē Dievu, koncentrējies – daudz vairāk Svētā Gara. Mēs nododam sevi Svētajam Garam.
Padalīšos ar savu pravietojumu, ko es saņēmu, un tu vari to pieņemt vai nepieņemt. Svētais Gars aktivizēs katru kalpotāju. Āmen! Svētais Gars aktivizēs katru vadītāju. Sistēmās, kas ir atstrādātas, tiks ielieta dzīvība. Poga ir nospiesta. Tu esi aktivizēts. Notiks radikālas pārmaiņas katrā. Viss notiks dabiski, bez īpašas piepūles. Tieši otrādi – būs jāpiepūlas, lai sekotu Garam, Gara darbībai. Gars piešķils uguni caur “Kristus Pasaulei” visai Kristus miesai valstī. Piedalies Gara semināros, svētrunu sērijā un tiec aktivizēts! Aktivizē Gara dāvanas, Gara spēku, svaidījumu. Izstiep rokas un aizskar uguni! Es meklēšu Svēto Garu, studēšu, iedziļināšos, piedzīvošu, mainīšos, ļaušu mainīt savu sirds saturu un mācīšu vārdos un Garā! Kas meklē tas atrod! Aicinu ikvienu, kurš grib vairāk – nāc un dzer, lai sāk vārīties un atveras dzīvības avots tevī un caur tevi! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Svētā Gara teoloģija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
