Vēsts pie krusta ir vissvarīgākā vēsts, visas cilvēces, visa kosmosa centrs. Vēsts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos – nav nekā varenāka un jaudīgāka visā cilvēces vēsturē. Taču ar to viss nebeidzās. Šīs dienas Bībeles skolas tēmās mēs parunāsim par to, kas notika pēc tam. Šodien pirmā tēma būs: “Svētais Gars, Svētā Gara kristības, Svētā Gara dāvanas”.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Dievs ir trīsvienīgs un Svētais Gars ir Dieva trīsvienības trešā persona. Dievs ir viens, bet trīs dažādos veidos. Tas ir tāpat kā cilvēks, mēs sastāvam no trim daļām: gara, dvēseles, miesas. Tas ir līdzīgi kā ūdens: ūdens, tvaiks un ledus. Arī Dievs ir trīsdaļīgs un Svētais Gars ir Dieva trešā persona.

„Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” (Jāņa evaņģēlijs 14:16-17)

Tieši Svētais Gars ir klātesošā Dieva daļa mūsos virs zemes šodien. Jēzus Kristus ir debesīs pie Tēva labās rokas, bet Jēzus šeit, virs zemes, Sevi izpauž caur Savu Svēto Garu, kas dzīvo mūsos. Dievs Sevi atklāj caur Savu Svēto Garu, tādā veidā Viņš Sevi atklāj un Svētais Gars mājo mūsos.

Mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā. (Romiešiem vēstule 1:4)

Dievs Sevi atklāj caur Svēto Garu. Bez Svētā Gara mēs Dievu nevaram iepazīt, bez Viņa nenotiek ne zīmes, ne brīnumi, ne kādas izmaiņas mūsu dzīvē, jo to visu dara Svētais Gars, kas ir mūsos.

Gan jau esat dzirdējuši par lielu evaņģēlistu Beniju Hinu, kurš savās sapulcēs pulcina tūkstošiem ticīgo un kur notiek zīmes, brīnumi un dziedināšanas. Viņš ļoti daudz raksta par Svēto Garu, par tuvumu, par attiecībām ar Svēto Garu. Viņš ir arī grāmatas „Labrīt, Svētais Gars” autors. Viņš devās uz Katrīnas Kulmanes sapulcēm un tur ļoti piedzīvoja Dievu, pēc tam viņš ļoti mērķtiecīgi savā lūgšanu kambarī lasīja Bībeli, lūdza Dievu un tieši meklēja Svēto Garu. Viņš saka, ka tas nav vienkārši Svētais Gars, ko var tā piedzīvot, bet tas ir, kad tu iepazīsti Svēto Garu, tad tas ir daudz vairāk kā jebkurš harizmātisks piedzīvojums. Kad tu iepazīsti Svētā Gara tuvumu, tas ir vairāk kā runāšana mēlēs, darbošanās dāvanās, Svētā Gara kristība. Svētā Gara tuvums un Viņa pazīšana ir kaut kas īpašs. Benijs Hins saka, ka Svētais Gars ir persona, kas nav migla, enerģija, nav spokaina, nav pārdabiska plūstoša viela, kura tiek pavadīta ar ērģeļu skaņām un arfām, bet Svētais Gars ir vienlīdzīga trīsvienīgā Dieva persona, kas satur visu Dieva dabu.

Kā saņemt Svēto Garu?

Tad, kad mēs ieaicinām Jēzu savā sirdī. Mēs varbūt draudzē esam lūguši grēka nožēlas lūgšanu vai grupiņās, vai kur citur, jo kad mēs ieaicinājām Jēzu savā sirdī un teicām, lai Jēzus nāk mūsu sirdī un piedod mūsu grēkus, kļūst par mūsu dzīves Kungu, tad tajā brīdī Svētais Gars mūsos iemājoja.

Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:21-22)

Tad, kad mēs ieaicinām Jēzu, tad ir vienalga, vai tu jūti, vai nejūti to, jo tevī iemājo Svētais Gars. Caur Kristus upuri tas ir iespējams un caur Kristus upuri Svētais Gars mūsos var iemājot.

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? (1. Korintiešiem vēstule 3:16)

Ko dara Svētais Gars?

1. Viņš draudzējas. Tavas personiskās attiecības ar Dievu – Bībeles lasīšana, lūgšana – tas viss ir iespējams caur Svēto Garu, sadraudzība ar Dievu Svētajā Garā. Viņš draudzējas.

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! (2. Korintiešiem vēstule 13:13)

2. Svētais Gars vada.

Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” (Apustuļu darbi 13:2)

Jaunajā Derībā ir aprakstīta draudzes sistēma jeb veids, kādā viņi izvēlējās apustuli, kā viņi izvēlējās vadītājus, viņi gavēja un Svētais Gars viņus vadīja izvēlēties konkrētus cilvēkus darbam. Dieva vadība mūs dzīvē notiek caur Svēto Garu. To var saukt arī par sirdsapziņu vai, ka intuīcija stipri runā, tu vienkārši sāc saprast lietas, sāc redzēt starp rindiņām, sāc vairāk saprast kopainu, gan privātajās lietās, gan kalpošanā, kad Svētais Gars sāk runāt, sāk vadīt. Tu cilvēkiem spēj dot padomus, izstrādājas spēja redzēt problēmu sakni. Tas viss notiek, kad tu pavadi laiku ar Dievu, kad tev ir personiskas attiecības ar Dievu, tu iepazīsti Dievu, bet, protams, vispirms paklausot mācītājam, kurš ir Svētā Gara vadīts. Svētā Gara vadība tavā dzīvē būs saskaņā ar draudzes mācību.

3. Svētais Gars dod spēku.

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā. (Romiešiem vēstule 15:13)

Tu piedzimsti no augšas, Dievs tev dod spēku, ka tu vari dzīvot svētu dzīvi, ka tu vari atteikties no kārdinājumiem, uzveikt savu miesu, pakļaut savas nepareizās emocijas, tev ir spēks turēties pie pareizajiem lēmumiem, tev ir spēks sekot Dieva vārdiem, spēks darīt to, ko draudzē māca, ko Dieva vārds saka, tev rodas spēks to visu izdarīt.

4. Svētais gara māca, atgādina un mierina.

„Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa evaņģēlijs 14:26)

Ko Svētais Gars atgādina? Ir kaut kādi brīži, varbūt grūtāki brīži, kad vēršamies lūgšanā pie Dieva, lai Viņš mums palīdz atrisināt kādas problēmas, lai mēs saprotam, uz kuru pusi iet, vai pa labi vai pa kreisi, vai taisni, prasām padomu, virzienu dzīvei. Tad pēkšņi mūsos īstajā brīdī Svētais Gars tā kā izceļ Dieva vārdu, zemapziņā, tas, ko mēs esam likuši, ieguldījuši, esam lasījuši Bībeli, esam bijuši svētrunās, klausījušies svētrunas, esam lasījuši kādas garīgas grāmatas un attiecīgajā brīdī, tas tevī izgaismojas, tu par to sāc domāt, tas tevī sāk formēties, rosīties, tu par to sāc domāt un tu arī sāc rīkoties pareizajā virzienā. Viņš māca, atgādina un mierina.

5. Svētais Gars arī runā.

„Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus.” (Apustuļu darbi 1:16)

Svētā Gara balsi var iemācīties sadzirdēt, tas ir tāds laika posms, bet kad mēs ilgāku laiku esam ar Dievu, kad ilgāku laiku Viņam esam sekojuši, veidojam attiecības ar Viņu, mēs iemācamies atšķirt, kura ir Svētā Gara balss un kura nav, mēs iemācāmies Viņu sadzirdēt. Protams, vienmēr viss ir jāpārbauda saskaņojot ar Bībeli, ar Dieva vārdā sacīto un nevar nonākt pretrunā. Es atceros, ka bija viena sieviete, kura teica, ka viņai Svētais Gars ir pateicis, ka svētdienā viņai ir jāiet apciemot draudzeni, kura bija saslimusi, bet uz dievkalpojumu nenākt. Mūs Svētais Gars nevadīs, nerunās uz mums pret Bībeli, pret to, ko draudzē māca.

6. Svētais Gars dod prieku, pozitīvas emocijas. Viņš dod arī vajadzīgās emocijas, tās emocijas, kas tev ir vajadzīgas.

Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu. (Apustuļu darbi 9:31)

Kas tad ir prieks? Jā, tās ir arī emocijas, jo Svētais Gars dod tādas pareizas emocijas, protams, ja nelasām Bībeli un mājās visu laiku iet televizors, tad tāds īsts prieks Svētajā Garā nebūs. Jo to, ko mēs sevī liekam iekšā, ar to mēs piepildāmies un no tā izriet mūsu emocijas, bet, ja mums ir personiskas attiecības ar Dievu, ja mēs meklējam Dievu, tad Viņš pārveido mūsu iekšējo pasauli un mēs sākam kļūt patiešām priecīgi, es zinu, ka es esmu priecīga, neatkarīgi no apstākļiem. Man iekšā ir tāda stabilitāte un prieks, ka es dzīvoju šo dzīvi skaisti. Vai man nav problēmas? Nē, man ir problēmas, bet sirds tā pārveidojas, ka es protu sev nolikt pareizas emocijas, arī tad, ja apkārt ir problēmas. Vienkārši pieņemt lēmumu priecāties. Pirmīt, arī runāja, tas ja nelīs lietus vai līs, tad labāk dzīvēs ies? Vienkārši Svētā Gara spēkā es spēju pareizi justies.

7. Svētais Gars paredz un atklāj.

Tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. (Apustuļu darbi 20:23)

Svētais Gars atklāj lietas, Viņš ļauj ieskatīties nākotnē. Tas ir pārdabiski un to dabīgā ceļā mēs nevaram zināt, to arī dara Svētais Gars.

8. Svētais Gars ieceļ kalpošanā.

Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. (Apustuļu darbi 20:28)

Kā tad draudzē ieceļ kalpošanā? Cilvēks ir sevi pierādījis, viņam ir kāda reputācija. Tas nav vienkārši kā Gars vadīja, jo Dievs mums ir devis prātu, devis spēju analizēt, izvērtēt, ir draudzes mācība, ir kaut kādi kritēriji, kas ir normāli, un pēc tā cilvēki tiek apstiprināti kalpošanās.

9. Svētais Gars palīdz lūgt.

Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Romiešiem vēstule 8:26)

10. Svētais Gars dod Gara augļus.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. (Galatiešiem vēstule 5:22)

Gara augļi ir viss tas, kas ir pretstats grēkam. Tev ir spēks Gara augļos dzīvot, tos sevī attīstīt, savu raksturu izveidot un pārveidot, lai mēs varētu dzīvot Svētā Gara augļos.

11. Svētais Gars dod arī Gara dāvanas. Tas ir pēc Svētā Gara kristības.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)

12. Svētais Gars dara arī evaņģelizācijas un mācekļu draudzes celšanas darbu, protams, ne bez mūsu līdzdalības. Mēs ejam, mēs strādājam, jo Svētais Gars bez mūsu līdzdalības, bez mūsu darba neko nedarīs, bet tas ir Viņš, kas atver durvis, kas atver cilvēku sirdis, kas mudina cilvēkus nākt uz draudzi, rosina viņos domas. Mēs strādājam un Svētais Gars mums palīdz. Apustuļu darbi arī, starp citu, tiek saukti par Svētā Gara darbiem. Ja skatās Apustuļu darbos, tad pēc Jēzus augšāmcelšanās, Svētais Gars ir minēts apmēram piecdesmit reizes, tādēļ tos arī sauc par Svētā Gara darbiem. Arī Apustuļu darbos visur ir iesaistīts cilvēks, jo bez cilvēka līdzdalības nekas nenotiek.

Svētā Gara kristības.

Kas ir Svētā Gara kristības? Tas ir īpašs piedzīvojums, tā nav piedzimšana no augšienes, jo piedzimšana no augšienes ir tad, kad mēs ieaicinām Jēzu savā sirdī. Bet Svētā Gara kristībās mēs saņemam īpašu spēku, svaidījumu izpildīt Viņa misiju virs zemes, izpildīt uzdevumu, uz ko Dievs mūs ir aicinājis, spēku evaņģelizēt. Caur Svētā Gara kristību mums ienāk spēks kalpošanai. Svētā Gara kristības – tas nozīmē, ka mēs kļūstam spējīgi būt par Viņa lieciniekiem. Tas spēks, ko Dievs piešķir caur Svētā Gara kristību, tas ir lai varētu liecināt, izdzīt ļaunus garus, vest cilvēkus pie Kristus, tas ir dots kalpošanai. Tas nav, lai būtu foršas sajūtas, bet Svētā Gara kristības ir dotas tieši kalpošanai. Vai nevar kalpot cilvēkiem un vest viņus pie Kristus bez Svētā Gara kristības? Var, jo ir pat veselas konfesijas, kas neatzīst Svētā Gara kristību, runāšanu mēlēs, bet var vest cilvēkus pie Dieva un tādā veidā kalpot. Ne velti, ka Dievs ir tā paredzējis, ka mums ir šī te Svētā Gara kristība un mēs pēc tās tiecamies, jo tas ir ļoti labi un ieteicami. Svētais Gars mūsos ir caur jaunpiedzimšanu un tas ir svētai dzīvei. Kad mēs jaunpiedzimstam, tad Svētais Gars iemājo mūsos, dod mums spēku dzīvot svētu dzīvi Svētā Gara augļos, mainīt raksturu, attieksmi, bet Svētā Gara kristība ir kalpošanai. Tā ir dota tikai kalpošanai un cilvēku glābšanai, Dieva valstības celtniecībai. Bez Svētā Gara kristības patiesībā nevar efektīgi kalpot, jo tur nav brīnumu, zīmju, tur ir ļoti grūti kalpot, grūti kādu pārliecināt, Svētā Gara darbība ir ļoti vāja. Teiksim tā, akliem acis neatveras, klibie nestaigā, velnus neviens neizdzen, un bez Svētā Gara svaidījuma nevar dēmonus izdzīt. Ja kāds cilvēks tiek atbrīvots, tad noteikti tur būs ieguldīta ļoti liela piepūle, ļoti lielas lūgšanas, pārmērīgi liels darbs, lai atbrīvotu cilvēku. Svētā Gara kristība dod spēku to visu izdarīt. Pēc tam, kad mācekļi bija saņēmuši Svēto Garu pie jaunpiedzimšanas, tad Jēzus viņus apsola kristīt ar Svēto Garu.

Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. (Apustuļu darbi 1:4)

Svētais Gars tika saņemts un viņiem bija jāgaida Tēva apsolījums. Atslēgas rakstvieta ir astotais pants.

„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)

Jēzus lika viņiem gaidīt, līdz viņi dabūs spēku. Šis vārds spēks, no grieķu valodas dunamis nozīmē – spēks darbībā. Dinamīts, milzīgs, varens spēks, kas pārvar jebkurus šķēršļus, jo tas ir pats augšāmceltais Jēzus Kristus, dzīvu darošais Gars. Tas ir spēks, kas piedēvējams pat veselai armijai, tas ir spēks, kas veic brīnumus. Kad tu sludini evaņģēliju, kalpo cilvēkiem, lūk, tad šāds spēks plūst pār tevi, no tevis un darbojas pie cilvēkiem. Jēzus teica mācekļiem, lai viņi gaida Tēva apsolījumu. Kas notiek? Jēzus ir uzņemts debesīs, ir pienākuši Vasarsvētki, un šis notikums, par ko Jēzus teica gaidīt, tas notika piecdesmitajā dienā pēc Jēzus augšāmcelšanās. Desmit dienas Jēzus jau ir debesīs, četrdesmit dienas Viņš staigāja virs zemes Savā augšāmceltajā miesā, ir pienākusi piecdesmitā diena pēc Pasā, ir Vasarsvētki.

Tagad neliela atkāpe, kas tad bija Vasarsvētki ebrejiem? No grieķu valodas tulkojuma Vasarsvētki ir pentecost, kas nozīmē “piecdesmit”, tieši piecdesmitā diena. Sanāk septiņas nedēļas pēc ražas vākšanas sākuma bija Pasā. Tagad atcerēsimies, ka Pasā bija tā diena, kad Jēzu sita krustā. Šie svētki ir otrie lielākie svētki gadā, tie bija saistīti ar ražas svētkiem: miežu novākšanas beigas un kviešu ražas sākums. Un pirmo ražu no šīs te kviešu jaunās savāktās ražas nesa Dievam. Tas bija pirmais svētceļojums gadā no visurienes, no malu malām uz Jeruzālemi plūda svētceļnieku straumes, vīri, sievas, ģimenes. Viņi visi pulcējās Jeruzālemē, viņi nāca pie Dieva, viņi nāca uz templi, lai atnestu Dievam dāvanas un pienestu pirmo ražu. Tieši Vasarsvētkos tie bija svētki, tā bija tāda svētku diena, kad visa Jeruzāleme bija pilna ar cilvēkiem. Dievs tieši šo dienu arī lietoja, lai izdarītu to, kas viņam bija padomā. Runājot par ražas svētkiem, ir dažas draudzes, ko atceros no bērnības, kurās šajā ražas svētku dienā vai Vasarsvētku dienā, vai kā to nosauca, nesa augļus, ķirbjus un kaut kādus dārzeņus uz draudzi. Šī diena tiek pieminēta kā ražas novākšanas diena, bet Bībele paredz, ka mēs uz draudzi stiepjam nevis ķirbjus, bet ka mēs esam tie, kas ved dvēseles pie Kristus, un tādā veidā mēs pļaujam ražu. Kad Pēteris šajā dienā runāja, tur viņš nerunāja par ķirbjiem. Kad viņš runāja, tad no viņa sludināšanas 3000 atgriezās pie Dieva. Lūk, kāds spēks. Tātad, visi bija sapulcējušies Jeruzalemē – mazi, lieli, dažādi. Tieši šajā dienā viņi visi kāva jērus, ēda gaļu, viņi visi priecājās.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā, un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)

Tātad tur notika kaut kas uh! Tur bija rūkoņa. Runājot par rūkoņu, starp citu, ik pa laikam arī pasaulē dažādās vietās, kur cilvēki ļoti stipri lūdz Dievu, notiek šādas pārdabiskas zīmes. Padomju laikā bija Tallinas atmoda, tā sauktais “Tallinas vējš”. Liecinieki stāstīja, ka tad, kad viņi Olevistes baznīcā lūdza Dievu, viņi tā lūdza, ka sienas drebēja un apmetums krita nost, un tur bija tāda skaņa dzirdama, it kā desmitiem lokomotīves. Uz turieni no malu malām brauca cilvēki. Arī no Latvijas brauca cilvēki, lai piedzīvotu Dievu, lai saņemtu savu dziedināšanu un tā tālāk. Starp citu, tur bija arī atsevišķa istaba, kur krājās kruķi, dzirdes aparāti un spieķi, jo cilvēki vienkārši aizgāja mājās palēkdamies, saņēmuši savu dziedināšanu. Šī atmoda izbeidzās, jo tur pastrādāja čekisti pie tā. Vasarsvētku diena, tā bija diena, kad Svētais Gars nāca un piepildīja ar spēku, ar svaidījumu tos, kas tur bija sapulcējušies. Zīme Svētā Gara kristībai ir runāšana jaunās mēlēs. Tad, kad Dievs kristī ar Svēto Garu, tad kā zīme nāk līdzi tas, ka cilvēki sāk runāt mēlēs. Kad mēs skatāmies Bībelē, ir vairākas rakstvietas. Šeit pieskaršos piecām rakstvietām, kurās runā par to, ka zīme Svētā Gara kristībai ir runāšana mēlēs. Trīs rakstvietās, ka mēlēs, un divās rakstvietās nav teikts konkrēti, ka mēles, bet vienkārši tur varēja redzēt, ka kaut kas notiek. Tātad pirmā rakstvieta ir Apustuļu darbos, 2. nodaļā, no pirmās līdz trīspadsmitajai rakstvietai. Tas ir tas, ko mēs lasījām.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā, un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. [..] Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” (Apustuļu darbi 2:1-13)

Otrā rakstvieta ir Apustuļu darbos, 10. nodaļā, no četrdesmit ceturtās līdz četrdesmit sestajai rakstvietai. Viņi bija sapulcējušies Kornēlija namā un klausījās Dieva vārdu, ko Pēteris sludināja. Tad, kad Pēteris vēl nebija pabeidzis sprediķot, viņš pat vēl nebija pabeidzis savu svētrunu, tad Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja un viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam, tātad – izlējās Svētais Gars.

Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie apgraizītie, kas Pēterim bija līdzi, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem, jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. (Apustuļu darbi 10:44-46)

Trešā rakstvieta ir Apustuļu darbos, 19. nodaļa, no pirmās līdz septītajai rakstvietai. Tur bija tāda situācija, ka Pāvils bija nonācis Efezā, un, to apstaigājot, tur satika dažus mācekļus un prasīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Un tie mācekļi brīnījās, viņi teica: “Mēs pat neesam dzirdējuši, kas tas Svētais Gars tāds ir.”

[..] Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Tie viņam atbildēja: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” Viņš jautāja: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” Tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.” Bet Pāvils sacīja: “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum.” To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. (Apustuļu darbi 19:1-7)

Un tad viņi tika kristīti. Pāvils uzlika tiem rokas un Svētais Gars nāca pār tiem, un tie runāja mēlēs un pravietoja. Tātad arī šeit ir zīme Svētā Gara kristībai un tās ir mēles. Tātad zīme tam, ka tu runā mēlēs, tā ir Svētā Gara kristības zīme, nevis jaunpiedzimšana. Atšķirīgs piedzīvojums, atšķirīgs notikums. Tālāk ir divas rakstvietas, kur nav teikts, ka tur ir tieši mēlēs runāšana, bet kaut kas bija redzams. Tātad Apustuļu darbos, 8. nodaļa, no četrpadsmitās līdz astoņpadsmitajai rakstvietai.

Bet apustuļi, Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus Vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis, redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu [..]. (Apustuļu darbi 8:14-18)

Tur ir tāds burvis Sīmanis, un viņš redzēja, ka apustuļi uzliek rokas un cilvēki dabū Svēto Garu, un kaut kas tur notiek un viņš piedāvāja naudu. Tad ko burvis Sīmanis redzēja un dzirdēja? Viņš kaut ko redzēja un kaut ko dzirdēja, ka kaut kas notiek, viņš dzirdēja, ka viņi lūdz mēlēs. Vēl viena rakstvieta Apustuļu darbos, kad Sauls piedzīvoja Jēzu uz Damaskas ceļa, viņš pēc tam kļuva akls. Tad, kad viņš atguva savu acu gaismu, tur ir teikts, ka tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies, tika kristīts.

Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Bet es atbildēju: kas Tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacīja: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. Tad es jautāju: ko lai es daru, Kungs? – Bet Tas Kungs man sacīja: celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! – Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu! (Apustuļu darbi 22:6-16)

Tev arī nav sacīts, ka te tieši notika kristības Svētajā Garā, bet kaut kas ar viņu notika, jo pēc tam Pāvils saka savās vēstulēs: “Es runāju mēlēs vairāk nekā jūs visi.”

[..] Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs. (1. Korintiešiem vēstule 14:18)

Tātad kaut kas tur notika. Nu tur nav pateikts tieši konkrēti, ka notika Svētā Gara kristība un mēles, bet mēs varam saprast, ka tur bija kaut kas, kas ir redzams.

Kurš var saņemt Svētā Gara kristību?

Kuram tad ir jāsaņem Svētā Gara kristības? Svētā Gara kristību var saņemt ikviens, kurš ir jaunpiedzimis, ikviens, kas ir pieņēmis Jēzu par savu Kungu un par savu Glābēju, kas ir ieaicinājis Jēzu savā sirdī. Nekas nav jāgaida, uzreiz var saņemt Svētā Gara kristību.

Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” (Apustuļu darbi 2:38-39)

Visiem jāsaņem Svētā Gara kristība. Dievs grib, ka tu saņem Svētā Gara kristību, Dievs grib, ka tu efektīvi vari izpildīt savu kalpošanu, Dievs grib, ka caur tevi cilvēki atgriežas pie Dieva. Tas pats Pēteris, kur tad viņi pirms tam bija? Viņi sēdēja augšistabā nobijušies un gaidīja, kas nu būs. Bet pēc Svētā Gara kristības Pēteris runāja uz pūļiem, uz masām, un draudzei pievienojas ap 3000 dvēseļu. Tātad redzama ir atšķirība starp Pēteri pirms tam un starp Pēteri pēc tam.

Kā saņemt Svētā Gara kristību?

Svētais Gars mums jau ir dots, mums tas tikai ir jāpieņem. Apustuļu darbos, 2. nodaļā, ir teikts, ka Dieva labās rokas paaugstināts no Tēva, dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat.

Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat. (Apustuļu darbi 2:33)

Svētais Gars jau ir pieejams. Viņš tika izliets Vasarsvētku dienā. Mums nav jāgaida vairs īpaša izliešanās. Tev un man Svētais Gars ir vienkārši jāpieņem.

[..] Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” [..] (Apustuļu darbi 19:1-2)

Vienā citā Bībeles tulkojumā ir teikts: “Vai jūs pieņēmāt jau Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi?” Tātad Svēto Garu saņemam, uzliekot rokas un pieņemot. Tev uzliek rokas, un tu vienkārši pieņem Svētā Gara kristību, tu pieņem to. Vispirms jaunpiedzimšana, un pēc tam kristības Svētajā Garā. Apustuļu darbos, 8. nodaļā, ir teikts, ka viņi lūdza Dievu par cilvēkiem, uzlika viņiem rokas, lai tie pieņemtu Svēto Garu un tie dabūja Svēto Garu.

Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. (Apustuļu darbi 8:17)

Tātad tev ir jāpieņem tas, kas jau ir izliets. Tev uzliek rokas, lūdz par tevi un tu saņem Svētā Gara kristības. Taču Svētā Gara kristību var saņemt arī citādos veidos, kas nav obligāti caur roku uzlikšanu, kad cilvēki sāk runāt mēlēs arī Bībelē varbūt neminētajos veidos. Man viens pazīstams cilvēks teica, kad viņa sāka runāt mēlēs, tas nebija pat dievkalpojumā. Viņa brauca darba darīšanās pa tumsu, pa meža ceļu un nobijās no meža dzīvnieka, kurš izleca mašīnas pašā priekšā. No šī izbīļa sāka skanēt mēles prātā un tad vienkārši no šī brīža arī cilvēks sāka runāt mēlēs. Mēles un Svētā Gara kristība, un tas, kā tas viss notiek, tas var būt arī citādākos veidos, nevis tikai caur roku uzlikšanu. Tas var notikt arī sprediķa laikā un citos veidos. Tātad tu vienkārši lūdz Dievu tagad un šodien, ka tu vari to pieņemt, un tu to pieņem.

Vai pietiek tikai vienu reizi piepildīties ar Svēto Garu?

Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā. (Efeziešiem vēstule 5:18-20)

Efeziešiem 5. nodaļā ir teikts: “Neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” Jā, Svētā Gara kristības ir tikai vienu reizi, bet piepildīšanās ar Svēto Garu, ka tu atjauno savu iekšējo cilvēku, tam jābūt ir regulāri. Kad tu klausies dievkalpojumus, kad tu klausies svētrunas, tu lasi Bībeli un grāmatas un tā tālāk. Tātad piepildīšanās ar Svēto Garu notiek regulāri. Kristības Svētajā Garā ir vienreizējs piedzīvojums. Tu to piedzīvo, bet pēc tam tu regulāri atjauno sevi un piepildies ar Svēto Garu.

Kad ir jāsaņem Svētā Gara kristības?

Kā jau teicu, mācekļi gaidīja Svētā Gara izliešanos, jo Svētais Gars vēl nebija nācis uz Zemes, un tas vēl nebija noticis. Tagad nav vairs jāgaida, jo pēc tam Bībelē nekur vairs nav sacīts, ka būtu jāgaida. Tātad tu esi jaunpiedzimis, tu esi ieaicinājis Jēzu sirdī un tu vienkārši pats lūdz, par tevi lūdza, vai kādos citos veidos, tu vienkārši pieņem to. Ja mēs skatāmies Bībelē, jaunā draudze nevilcinājās. Pat nekristītie, piemēram, Kornēlijs un citi, saņēma uzreiz Svētā Gara kristības.

Kā tad man pašai gāja ar to Svētā Gara kristību? Agrāk es domāju, ka šis piedzīvojums ir īpaši izredzētajiem cilvēkiem, tādiem lielajiem kalpotājiem. Es ļoti gribēju runāt mēlēs, es ļoti gribēju, lai mani kristī Svētajā Garā, bet man īsti neviens nevarēja pateikt, kā to dabūt. Man tas likās kaut kas tik ļoti tāls, tik neaizsniedzams. Es atceros, ka es nonācu kādā harizmātiskā draudzē, un tur arī man neviens nevarēja pateikt, ka vienkārši jāpieņem. Tad es ļoti ilgojos pēc tā, un patiesībā, kamēr es dabūju to Svētā Gara kristību un sāku runāt mēlēs, pagāja kaut kādi seši gadi. Es nezināju, ka tas ir tik vienkārši. Atceros, bija tāda viena konference, kurā es nokļuvu, un tur par mani lūdza Dievu kalpotāji apmēram kaut kādas četrdesmit minūtes. Tad es gan piedzīvoju Svētā Gara kristību. Tur viss notika ļoti emocionāli. Bija tāda sajūta, ka ir apņēmis tā kā tāds uguns mūris, tā kā uguns valnis. Sajūta bija pilnīgi tāda, ka tu esi noreibis, apreibis, tā kā tādā citā dimensijā. Es ļoti piedzīvoju Dievu ar visām emocijām. Es visu nedēļu pēc tam staigāju pilnīgi tā, it kā es būtu kādu vielu iespaidā, bet es nebiju neko lietojusi. Vienkārši bija tā sajūta, ka tu esi apreibis, noreibis. Nu tas bija tā ļoti, ļoti īpaši. Toreiz es domāju, ka tas viss ir beidzies, ka tas ir tāds vienreizējs piedzīvojums. Diez vai mēlēs varēšu kaut ko runāt, jo toreiz arī to vienu nedēļu es varēju mēlēs runāt. Nebija vienkārši nekādas saprašanas par to. Mums toreiz nebija grupiņas, tā kā mums tagad ir. Tad bija tāda viena reize, kad es biju mājās viena, ārā bija auksta ziema, kaut kādi mīnus divdesmit grādi. Bija aizsalis ūdens vads un man nebija arī kas malku uznes augšā uz piekto vai sesto stāvu. Vienkārši, es biju viena un man bija auksti dzīvoklī, man nebija spēka aiziet uz aptieku vai pēc maizes. Kaut kā nebija arī neviena kristieša, kas palīdzētu. Es toreiz biju kaut kādā draudzē, bet neviens arī par mani tā arī nepainteresējās. Un man bija tāds izmisums, ko tagad es tāds slims cilvēks lai daru? Kaut kā nu ir jāsavācās. Es vienkārši aiz tā izmisuma sāku atkal lūgt mēlēs, jo toreiz es zināju, ka man taču iepriekš sanāca tajās mēlēs lūgt, un es sāku lūgt mēlēs. Es biju pārsteigta un laimīga. Es nopriecājos, ka Dievs ir ar mani un ka Viņš nav mani pametis. Es atguvu spēkus atkal sakopot savas domas un tas izmisums aizgāja. Protams, pēc tam arī tur kaut kādas meitenes atnāca un man atnesa ēst. Toreiz es arī nesapratu tā Svētā Gara kristību nozīmi, to mērķi nesapratu. Man likās, jā, tas ir foršs piedzīvojums, tu runā mēlēs, tur karstums un uguns, un viss notiek. Bet man neviens nebija pastāstījis, ka tas ir tāpēc, lai vestu cilvēkus pie Kristus. Jā, mēs gājām pa ielām, jā, mēs daudz evaņģelizējām, bet es nezināju, ka tie cilvēki, lai viņus pievestu Kristum, ir jāaicina uz draudzi. Savādāk jau tur nekas nebūs. Toreiz Grīziņkalnā gājām evaņģelizēt, un es atceros, tur sēdēja tādi krievu vīrieši. Es biju visā tajā mākonī un es par viņiem lūdzu Dievu. Uzliku viņiem rokas un par viņiem aizlūdzu. Un tie vīrieši izsaucās krievu valodā: “Uguns, uguns!” Viņi bija ļoti pārsteigti, un tas bija kaut kas tāds pats pārdabisks, ko viņi piedzīvoja, bet ar to arī viss beidzās. Es vēl nezināju, ka viņi jāaicina uz draudzi, ka viņi jāieved attiecībās ar Dievu un jāieved draudzē, ka tas “Uguns, uguns,” ka tas nav nekas, ka ir pilnīgi cits mērķis tai Svētā Gara kristībai. Lūk, tad nav jāgaida gadi. Svētā Gara kristību tu vari piedzīvot tagad, ja tu esi jaunpiedzimis, tad Dievam tas priekš tevis ir sagatavots šodien.

Svētā Gara dāvanas.

Svētais Gars mums dod arī dāvanas, lai nestu svētību.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)

Ikvienam ir jātiecas pēc Svētā Gara dāvanām.

Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām [..]. (1. Korintiešiem vēstule 14:1)

Bībelē ir runāts par deviņām dāvanām, un tās visas ir pārdabiskas.

Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. (1. Korintiešiem vēstule 12:8-11)

Šīs te deviņas dāvanas mēs varam klasificēt trīs grupās.

1) Atklāsmes dāvanas: gudrības vārds, atziņas, vārds, garu pazīšanas dāvana.

Tās ir dāvanas, kas kaut ko atklāj. Vēlāk mazliet sīkāk par tām parunāsim.

2) Spēka dāvanas: ticības dāvana, brīnumu jeb brīnumu darīšanas dāvana un dziedināšanas dāvana.

Tās ir dāvanas, kas kaut ko dara.

3) Izteiksmes dāvanas: pravietošanas dāvana, mēles un mēļu tulkošanas dāvana.

Tās dāvanas, kas saistītas ar runu, tās ir izteiksmes dāvanas.

Tātad pirmā grupa ir dāvanas, kas kaut ko atklāj. Un definīcija, kas tad ir gudrības vārds?

Gudrības vārds ir pārdabiska atklāsme, zināšana no Svētā Gara, par to, kas būs nākotnē, ietverot konkrētu Dieva gribu un mērķus nākotnē. Tātad – gudrības vārds ir pārdabiska atklāsme no Dieva, zināšana no Svētā Gara, par to, kas būs nākotnē, ietverot konkrētu Dieva gribu un mērķus nākotnei.

Atziņas vārds ir pārdabiska atklāsme no Svētā Gara, par to, kas bija pagātnē vai ir šodien. Tātad atziņas vārds ir pārdabiska atklāsme no Svētā Gara, par to, kas bija pagātnē, vai par to, kas ir šodien. Jāņa evanģēlijā, 4. nodaļā, ir stāsts par Jēzu un samarieti. Bija dienas vidus, ap pulksten 12.00. Bija ļoti karsts pusdienas laiks un dienas vidū ir viskarstākā saule. Jēzus ar saviem mācekļiem mēroja ļoti garus ceļa gabalus, Viņš bija piekusis un mācekļi bija noguruši. Viņi apsēdās pie akas, lai atveldzētos. Tur bija arī samariete un Jēzus viņai lūdza, lai viņa pasmeļ Viņam padzerties, jo Viņam ļoti gribējās dzert. Un sieviete brīnījās, kā, Viņš ir Jūds, bet Jēzus ar viņu runā, jo tajos laikos jūdi samariešus neieredzēja, nicināju viņus un vairījās no viņiem. Viņa teica: “Jā, kā tad Tu, jūds būdams, ar mani runā?”

Tad samariete Viņam saka: “Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” (Jāņa evaņģēlijs 4:9-10)

Viņa tur vēl visādas lietas teica, bet viena lieta, ko Viņš viņai pateica, kad Viņš ar viņu sarunājās: “Jā, nu tev pieci vīri bijuši, un tas, kas tev tagad, tas nav tavs vīrs.” Jēzus kalpoja viņai ar atziņas vārdu.

Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.” (Jāņa evaņģēlijs 4:16-19)

Kad Viņš viņai izmeta tādu frāzi, viņa bija ļoti pārsteigta par to. Un ko viņa darīja? Viņa vēlāk devās uz pilsētu un veda cilvēkus pie Kristus un teica: “Nāciet, skatieties, tur ir riktīgs pravietis.”

Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” (Jāņa evaņģēlijs 4:28-29)

Tātad Jēzus caur atziņas vārdu ved pašu samarieti pie glābšanas un pēc tam samariete vēl visu pilsētu aicina līdzi nākt un skatīties, kas notiek un ko viņa ir iepazinusi. Tas bija atziņas vārds.

Tad pie šīs grupas ir arī garu pazīšana, kur tiek dota spēja ielūkoties garīgajā pasaulē.

Nākamā grupa ir dāvanas kas dara jeb spēka dāvanas. Definīcija, kas ir ticības dāvana. Ticības dāvana ir dota, lai ticīgais varētu pieņemt brīnumus un lai varētu darīt brīnums. Viņš pieņem un pēc tam spēj to arī izdarīt.

Tātad ticības dāvana pieņem brīnumu, bet brīnumu darīšana dāvana dara šo brīnumu. Tā ir pārdabiska iejaukšanās dabiskās norisēs Svētā Gara spēkā. Ticības dāvana pieņem brīnumu, bet brīnumu dāvana dara brīnumu. Dāvanas dotas, lai ticīgais varētu saņemt un lai varētu izdarīt brīnumu, jo sākumā jānotic, ka tu vispār, kaut ko tādu vari izdarīt. Tu notici vispirms un pēc tam tu dari, attiecīgi to, kas ir jādara.

Jāņa evaņģēlija 11. nodaļā ir situācija, ka bija nomiris Lācars. Viņš bija Marijas un Martas brālis. Viņi bija Jēzus draugi. Un Lācars bija jau četras dienas miris, jau četras dienas atradās kapā. Kaps tajos laikos bija ala, kurai priekšā bija aizvelts akmens. Jēzus pienācis pie šī te Lācara kapa un stiprā balsī saucis: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca ārā. Tātad Jēzus augšāmceļ Lācaru no mirušajiem. Tas nozīmē, ka tur darbojas ticības dāvana un arī brīnumu darīšanas dāvana.

Atceros, tas bija jau pirms daudziem gadiem, man atskan telefona zvans tieši pirms dievkalpojuma, kas mums vēl notika Zinātņu akadēmijā. Man viens cilvēks tur tāds bēdīgs, izmisis, noskumis, saka, ka draugs vai paziņa ir nomiris vai gājis bojā, bet bijis jauns cilvēks. Šis cilvēks man saka: “Tu palūdz, lai viņš augšāmceļas no mirušajiem. Jo Jēzus tak ar cēla no mirušajiem, tad nu mēs arī varam celt no mirušajiem augšā.” Man toreiz viss tā griezās, es domāju: “Nē, nē es tak tur neiešu neko tur celt augšā.” Redzi tas ir tas, lai tu kaut ko tādu darītu, tev ir jāpieņem ticībā, tev ir jābūt pārdabiskai zināšanai, ka tu to izdarīsi, ka tu liksi virsū rokas, tu lūgsi un viņš tiešām augšāmcelsies.

Dziedināšanas dāvana: tā ir slimo atbrīvošana un velna darbu, iznīcināšana cilvēka miesā. Tā atnāk caur otru cilvēku. Šī dāvana būs, ja tu esi piedzīvojis dziedināšanu, ka kāds cits būs par tevi lūdzis.

Pirms kādiem gadiem bija tāda situācija, ka man konstatēja cistu. No tā baigi sabēdājos, jo es izdomāju ka jāmirst nost. Saproti, ja citam tā notiek tad vēl tā neuztver, bet kad ar pašu kaut kas notiek, tad citreiz to traģiski uztveram, traģiskāk nekā vajadzētu. Atceros to situāciju, to brīdi, ka es stāvu poliklīnikā pirms pārbaudes uz kaut kādām procedūrām. Neatceros, kā tur bija precīzi, bet katrā ziņā es stāvēju poliklīnikas gaitenī un uzrakstīju mācītājam ziņu, ka tur tāda un tāda lieta, ka man ir cista un ka viss slikti. Mācītājs man atsūtīja tikai vienu ziņu atpakaļ. Viņš rakstīja: “Es pavēlu tur tam veidojumam iznīkt Jēzus vārdā tagad.” Tajā brīdī tur bija cilvēku, bet mani pārņēma tāds karstums. Man bija jāsāk raudāt, asaras sāka birt. Domāju: “Ārprāts, ko tie cilvēki padomās, ka varbūt raudu par savu slimību.” Bet es raudāju prieka asaras, atnāca pārliecība, ka esmu dziedināta. Tā arī bija. Tā bija pēdējā reize, kad parādījos poliklīnikā. Cistas nav. Un tas veidojums pazuda. Saņēmu dziedināšanu ļoti ātri.

Nākamā grupa ir dāvanas kas runā jeb izteiksmes dāvanas. Pirmā ir pravietošanas dāvana, kas tulkojumā no ebreju valodas nozīmē “izlieties”. Pravietošana ir pārdabiska runāšana, bet pazīstamā valodā. Mēlēs mēs nesaprotam, ka runā. Savukārt mēles, mēļu dāvana ir pārdabiska izteikšanās svētajā garā, nezināmā valodā. Ne vienmēr klausītājs sapratīs lūdzēju mēlēs. Šī dāvana ir domāta visiem, jo Svētā Gara kristība ir domāta visiem. Pie runas dāvanām pieskaitām arī mēļu tulkošanas dāvanu, kas ir pārdabiska izskaidrošana tam, ko runā mēlēs. Tās bija trīs grupas ar Svētā gara dāvanām: atklāsmes dāvanas, spēka dāvanas, izteiksmes dāvanas.

Sandijas Dukātes sludināto Bībeles skolas 15. tēmu “Svētais Gars, Svētā Gara kristības un dāvanas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija