Nekas tik ļoti nesatricina ikdienu un neiespaido cilvēku, kā tuvinieka smaga saslimšana. Nereti tādos brīžos tiek pārdomāta dzīve, mainīti iepriekšējie uzskati un vērtības. Pirms pāris gadiem Lilijas ģimene piedzīvoja lielu nelaimi, kuras dēļ sieviete sāka meklēt Dievu un vēlējās atrast piemērotu draudzi, taču šis ceļš izrādījās garāks un grūtāks, nekā sākumā varētu šķist.

Lilija stāta: “Mamma bija ticīgs cilvēks, kurš sevi pieskaitīja pie tradicionālās baznīcas apmeklētājiem. Viņa bērnībā man bija iemācījusi Tēvreizi, taču ar to viss arī aprobežojās. Jaunības gados es dzīvoju, par Dievu nedomājot un paļaujoties uz saviem spēkiem. Tikai vēlāk, kad manai meitai diagnosticēja ļaundabīgu audzēju un ārstēšana neko daudz nepalīdzēja, es izmisīgi sāku meklēt Dieva palīdzību. Protams, pirmā izvēle krita uz man jau pazīstamo tradicionālo baznīcu, kuru apmeklēja mamma, taču drīz vien piedzīvoju vilšanos. No mācītāja teiktā es neko nevarēju saprast, jo viņš runāja svešā valodā. Turklāt es nebiju kristīta, tāpēc nedrīkstēju piedalīties vakarēdienā, dzert svētīto ūdeni vai izsūdzēt grēkus. Šīs lietas tobrīd man šķita ļoti svarīgas, jo kļūdaini uzskatīju, ka tas ir vienīgais veids, kā tuvoties Dievam. Es pirku svecītes un dedzināju tās pie svēto bildēm. Tā kā man bija svarīga meitas dziedināšana, tad izvēlējos Svētās Matronas un Lūkas ikonas, kas tika uzskatīti par dziedniekiem un brīnumdariem. Iegādājos arī daudz ikonu, ko nesu mājās un liku pie sienas gan savā, gan meitas istabā. Kioskos bija arī iespēja nopirkt grāmatiņas, kurās bija publicētas dažādas lūgšanas svētajiem, ko es uzcītīgi skaitīju. Taču, lai arī kā es centos iekļauties un piedalīties notiekošajā, baznīcas apmeklējumi man nedeva gandarījumu un neuzrunāja. Brīžiem ļoti cīnījos ar sekluma sajūtu. Lai arī pildīju baznīcas rituālus, Dievs aizvien man bija svešs un tāls, jo es nelasīju Bībeli un, izejot no baznīcas, turpināju dzīvot tāpat kā līdz šim. Es pielūdzu mirušos svētos un novārtā atstāju dzīvo Dievu, kurš vienīgais spēj palīdzēt atrisināt problēmas. Baznīcā es jutos atstumta un nepieņemta. Centos vest sev līdz arī meitu, bet panākumu nebija, jo arī viņa Dievu šeit neiepazina.

Pavērsiens manā ticības dzīvē notika brīdī, kad savā pastkastītē saņēmu bukletiņu ar aicinājumu uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Es izlēmu aiziet paskatīties un jau pie ieejas durvīm mani patīkami pārsteidza sagaidītāji, kuri, sasveicinoties mani apskāva. Tā kā es biju izslāpusi pēc mīlestības, tas mani aizkustināja un ļāva justies pieņemtai. Dzirdētais dievkalpojums man ļoti patika, un es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju un izlēmu turpmāk apmeklēt mājas grupiņu.

Izmantoju iespēju arī aizbraukt uz draudzes rīkoto semināru jeb inkaunteru. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, kura laikā jutos bezgala laimīga, it kā būtu tiešā Dieva klātbūtnē. Es sapratu savas kļūdas un, atgriežoties mājās, atbrīvojos no visām ikonām. To vietā nopirku Bībeli. Klausoties mācītāja sprediķus, sapratu, cik ļoti svarīgi ir veidot personīgas attiecības ar Dievu caur lūgšanām. Tas deva citus dziļumus un redzējumu par ticību kopumā. Turklāt, pateicoties dievkalpojumiem, kur mācītājs rūpīgi skaidro Rakstu vietas, un Bībeles skolai, es sāku iepazīt Dievu. Ik rītus un vakarus es meklēju Viņu lūgšanā. Tā kā man nav pieejams internets, es ierakstu dievkalpojumus diskā un tad atskaņoju mājās, lai vēlreiz dzirdētu mācītāja svētrunas. Esmu atteikusies arī no romānu lasīšanas, tā vietā ar lielu interesi studēju kristīga satura grāmatas, kas man palīdz vairāk tuvoties Dievam. Arī meita, kura iepriekš visai atturīgi apmeklēja dievkalpojumus, labprāt man pievienojās un sāka aktīvi līdzdarboties. Viņa pieņēma Jēzu kā savas dzīves Glābēju un plānoja mācīties Bībeles skolā un kalpot citiem cilvēkiem, taču jau pēc neilga laika viņa nomira. Sākumā mani pārņēma milzīgas dusmas un sarūgtinājums uz Dievu. Vienu brīdi pat šaubījos, vai vēlos turpināt iet draudzē. Daudz domāju, kāpēc meita nesaņēma dziedināšanu, ko es biju darījusi nepareizi, domāju varbūt esmu pārāk daudz laika pazaudējusi, nepareizi lūdzoties ikonām. Taču pēc tam apzinājos, ka Dievs redz, kādā situācijā es biju, un Viņš ir žēlsirdīgs. Meitas nākotnes plāni bija saistīti ar Dievu un ar draudzi. Viņai vairs nav iespējas turpināt iesākto ceļu, bet man tāda ir. Pārdomājot notikušo, es sapratu, ka mana meita bija pieņēmusi Jēzu un tagad viņa ir debesīs, kas patiesībā ir vissvarīgākais. Tāpēc es nedrīkstu atkāpties un nevienu soli spert atpakaļ. Dievs palīdzēja man nesabrukt šīs nelaimes priekšā. Atceros iepriekšējās reizes, kad zaudēju sev tuvus cilvēkus, bērēs gandrīz zaudēju samaņu un bija sajūta, ka varētu nomirt no bēdām. Taču tagad es varu vieglāk pieņemt notikušo, jo Dievs sniedz man mierinājumu un nožāvē visas bēdu asaras. Neskatoties uz visu notikušo, es aizvien vēl apmeklēju draudzi, kalpoju Dievam un priecājos par savu dzīvi.

Ļoti vēlētos kaut visi cilvēki varētu atklāt šo patiesību. Ikvienu aicinu uz brīdi apstāties un padomāt par īsto dzīves piepildījumu. Mēs ikviens kaut ko meklējam un vēlamies būt laimīgi. To spēj sniegt tikai dzīvais Dievs un nekādi reliģiski rituāli. Tagad es zinu savu dzīves jēgu un tas ir Jēzus Kristus!

Lilijas Taubes liecību pierakstīja Līga Paņina