Viena no aktuālākajām Roberta problēmām vienmēr ir bijusi redze. Jaunais puisis jau diezgan agrā vecumā nespēja redzēt tālumā, kas, protams, pamatīgi sarežģīja ikdienu. Kā jau pusaudzis, viņš kautrējās nēsāt brilles skolas biedru klātbūtnē, līdz ar to redze bija ļoti pasliktinājusies. Ja agrāk kāds satiktu Robertu uz ielas bez brillēm, jaunietis pat neatpazītu sveicinātāju, taču šobrīd tā vairs nav! Roberta redze ir atjaunota – kā tas varēja notikt? Par to pastāstīs pats Roberts.

„Pusaudžu gados man sāka parādīties problēmas ar redzi – sāku slikti redzēt tālumā. Manā ģimenē arī bija redzes problēmas radiem, – tas varētu būt arī iedzimtības faktors. Sēdēju klases vidū un neredzēju, kas rakstīts uz tāfeles. Ar telefonu pievilku attēlu tuvāk, lai saskatītu, kas tur rakstīts. Vietu pirmajās rindās parasti nedabūju, jo klasē bija tendence „aizsist” vietas. Skolā kaut kā „izbraucu” cauri, brilles nenēsāju, lai gan bija pasūtītas. Iemesls tam bija bailes no skolas biedru izsmiekla, jo mani daudz “apcēla” par dažādiem iemesliem, un nevēlējos, lai brilles būtu kārtējais uzjautrināšanās objekts. Universitātē bija citādāk – jauna vide, kas ļāva man justies brīvākam, jo tur neviens mani nepazina. Tā kā bija liela auditorija, nācās nēsāt brilles, jo, pat pirmajā rindā neredzēju lekciju prezentācijas. Tas pastāvīgi radīja problēmas, – es nevarēju arī iziet uz ielas saulesbrillēs, jo tas sagādāja papildus diskomfortu. Man vajadzēja uzvilkt brilles, lai es vispār spētu saskatīt cilvēkus, atpazīt viņus vai iekāpt pareizajā transportā.

Pēc laika apmeklēju ārstu, lai izrakstītu jau stiprākas brilles, jo redze bija pasliktinājusies. Ik pa laikam lietoju arī vitamīnus redzei, taču nekādus uzlabojumus nemanīju, tieši otrādi – divu gadu laikā tā pavājinājās par 2 dioptrijām.

Protams, vēlējos, lai man redze uzlabojas, taču nezināju, kas man varētu palīdzēt. Kas attiecas uz manu ticību Dievam, tad jāsaka, ka bērnībā dažas reizes esmu bijis baznīcā. Īpaša viedokļa par to man nebija, var teikt, ka es Dievam neticēju. Taču nonācu situācijās, kas lika aizdomāties par kāda augstāka spēka eksistenci. Es biju ļoti slimīgs bērns ar dažādām kaitēm. Reiz nonācu slimnīcā ar ļoti nopietnu ķermeņa atūdeņošanos un knapi izdzīvoju. Šis gadījums bija kulminācijas punkts, pēc kura sāku aizdomāties – kāpēc esmu vēl joprojām dzīvs, un droši vien ir kāds, kurš mani sargā. Par to domāju arvien vairāk un tādēļ sāku katru vakaru pirms gulētiešanas lūgt Dievu. Lūdzu, kā pratu – par sevi un lai pasargā manu ģimeni. Pagājušajā gadā es lūdzu Dievam, lai Viņš ieved manā dzīvē cilvēku, kurš palīdzētu man mainīties. Un Dievs mani uzklausīja! Kāda meitene, ar kuru gājām vienā skolā, pastāstīja man par Jēzu Kristu un aicināja uz mājas grupiņu un dievkalpojumu. Es piekritu atnākt, jo redzēju, ka šīs meitenes dzīve ir izmainījusies. Zināju, kā viņa dzīvoja agrāk un kāda ir tagad! Arī es to vēlējos! Draudzē pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju un uzzināju arī to, ka caur Viņu varu saņemt dziedināšanu no visām slimībām. Uzzināju arī, ka Dievs dziedina, un sāku ticēt, ka Viņš mani var atbrīvot no redzes problēmām.

Tāds mirklis pienāca – tas bija šī gada dziedināšanas dievkalpojumā. Es gāju ar domu, ka Dievs liks kaut kam notikt. Dievkalpojuma laikā aizgāju gan uz kopējo aizlūgšanu, ko vadīja mācītājs, gan uz personīgo pie kalpotāja. Protams, prātā iešāvās domas – ja nu nekas nemainīsies? Mācītājam aizlūdzot par mani, sajutu karstumu un tirpas ķermenī. Mani pārņēma arī miers, un es ticēju, ka Dievs ir izdarījis to, ko esmu vēlējies. Pēc tam dievkalpojuma laikā sapratu fantastisku lietu – es ļoti skaidri redzēju! Es varēju saredzēt cilvēku sejas uz skatuves, asākus siluetus, un tas man bija liels pārsteigums! Pēc dievkalpojuma joprojām apliecinu savu dziedināšanu un pateicos par to Dievam. Plānoju doties arī pie mediķiem, lai uzzinātu, cik lielā mērā man ir uzlabojusies redze, jo šobrīd brilles lietoju tikai darbā ar datoru un laboratorijā. Beidzot tālumā es redzu labi – bez brillēm varu atpazīt cilvēkus, kas man ir apkārt, nēsāju arī saulesbrilles! Tāda sajūta, ka ir skaidrāks skats uz dzīvi!

Roberts ir piedzīvojis fantastiskas izmaiņas, uzticoties Dievam, un to var saņemt katrs. Roberts saka: „Ikvienam ir kādas problēmas, taču Jēzum nav neiespējamu lietu. Dievs var dziedināt arī tevi!

Roberta Dīriņa liecību pierakstīja Kristīne Krapāne