Pastāv uzskats, ka Latvijā uzsākt savu biznesu ir ļoti grūti, tāpēc vieglāk un drošāk ir atrast uzņēmumu, kur pieņems darbā un katru mēnesi izmaksās stabilu algu. Līdzīgi domāja arī Jevgēņijs – lai arī saņemtais atalgojums viņu neapmierināja, viņš turpināja ik dienas doties uz darbu pildīt savus pienākumus. Šad tad jaunais puisis iedomājās, ka kādreiz varētu uzsākt pats savu nodarbošanos un varbūt pat izveidot uzņēmumu, tomēr viņam pietrūka ticības saviem spēkiem un labu padomdevēju, kuri atbalstītu grūtā brīdī. Taču, kad viņš iepazina Dievu, sāka lasīt Bībeli un apmeklēt draudzi, viņa domāšana izmainījās un Jevgēņijs nu jau vairākus mēnešus ir pats sev darba devējs un pelna trīsreiz vairāk nekā iepriekšējā darba vietā.

“Es uzaugu ģimenē, kuru nevarētu saukt par turīgu. Lai arī vecāki mani iemācīja kārtīgi un daudz strādāt, es nevarēju atrast darbu ar pietiekami labu atalgojumu. Strādāju par telefona operatoru, ik dienas zvanot cilvēkiem un piedāvājot uzņēmuma produktus. Man nebija brīvdienu, jo visvairāk cilvēku var sazvanīt tieši nedēļas nogalēs – sestdienās un svētdienās. Pat tad, kad fiziski neatrados savā darba vietā, domās biju tur, apsverot pareizos jautājumus un gatavojoties nākamajai intervijai, jo par katru noslēgtu līgumu varēju saņemt piemaksu pie darba algas. Jutos kā vergs, jo biju ļoti noguris un mans prāts nekad neatpūtās. Uz darbu gāju tikai, lai saņemtu algu, jo patiesībā man šī nodarbošanās nepatika un es tai neredzēju jēgu. Šķita, ka daru kaut ko tikai darīšanas pēc. Ar nopelnīto algu varēju normāli izdzīvot aptuveni divas nedēļas, pēc tam sāku skaitīt katru centu un meklēt vislētākās preces. Man nepietika laba apģērba iegādei un nevarēju atļauties aiziet uz kafejnīcu ar draugiem. Iztiku no algas līdz algai, bieži vien jautājot sev – kā cilvēks var normāli dzīvot ar tādu naudas summu? Es sapņoju par iespēju strādāt to, kas patīk un uzsākt savu biznesu, taču baidījos no neveiksmēm un domāju, ka neesmu pietiekami zinošs, lai to darītu. Man bija zema pašapziņa un bailes uzņemties atbildību. Domāju, ka sava biznesa uzsākšana prasīs vēl vairāk laika nekā jau pavadīju darbā. Apzinājos, ka nevarētu slinkot, jo ienākumi būtu atkarīgi tikai no manis paša.

Sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupu. Gribēju vairāk iepazīt Dievu, taču tam nepietika laika darba dēļ. Pēc dievkalpojumiem svētdienās nācās skriet strādāt, saņemot rājienus par kavēšanos. Es nevarēju pats izlemt, vai varēšu piedalīties mājas grupiņas organizētajos pasākumos, jo manu laiku noteica darba devējs. Iepriekš ticēju Dievam un biju gājis uz kādu baznīcu, taču tas vairāk bija kā ģimenes tradīcija nevis īsta ticība. Draudzē “Kristus Pasaulei” bieži dzirdēju citu cilvēku liecības par finansiālu svētību un sava biznesa uzsākšanu. Tie nebija cilvēki ar kādām īpašām zināšanām, iedzimtiem talantiem vai spējām. Viņi kalpoja Dievam, ikdienā lūdza un studēja Bībeli un centās dzīvot pēc Dieva gribas. Tas man lika aizdomāties, ka ar Dieva palīdzību arī es to varētu. Mana mājas grupiņas vadītāja ir labs piemērs – viņa ir jauna meitene, kas strādā kā pašnodarbinātā un nu jau gatavojas atvērt savu salonu. Viņa mani atbalsta, sakot, ka man viss izdosies. Es redzu, ka no sirds kalpojot Dievam, Viņš svētī arī finansiāli.

Es pats lasu Bībeli un lūdzu Dievu – tas ceļ manu pašapziņu, jo Dieva vārdā ir teikts, ka Viņš mani ir nolicis par galvu un nevis asti, ka es visu spēju Viņa spēkā un ka Dievs man apsola labklājību. Ik nedēļu ziedoju Dievam arī no savām finansēm. Sākumā tas man nebija viegli, jo šaubījos, vai pašam pietiks. Taču, lasot Bībeli, sapratu, ka ziedojot es parādu savu uzticību un paļāvību uz Dievu. Tā es atklāju, ka man vairs nav jābaidās, ka pietrūks. Tieši tad, kad biju nolēmis ziedot Dievam vēl vairāk, pazuda bailes uzņemties atbildību. Es aizgāju no esošā darba, lai īstenotu biznesa ideju, par kuru domāju jau iepriekš. Šis darbs man ļauj vairāk laika veltīt Dievam. Es paļāvos, ka Viņš būs mans svētību avots un, ja strādājot kā pašnodarbinātajam, man radīsies kādi sarežģījumi, griezīšos lūgšanā pēc palīdzības pie Viņa un pēc padoma pie savas grupiņas vadītājas, kas lūdz Dievu par mani. Man bija mērķis – lai ienākumi ir lielāki nekā izdevumi. Konsultējos ar draudzes apmeklētājiem, kam jau bija savs bizness un saņēmu labus padomus, kā veiksmīgāk uzsākt. Biju apņēmies darīt visu, kas nepieciešams, lai man izdotos.

Tagad nu jau vairākus mēnešus esmu pats sev darba devējs, nodarbojos ar preču iepirkšanu un pārdošanu. Esmu ne tikai piepildījis savu sapni uzsākt pašam savu biznesu, bet arī nopelnījis naudu labai automašīnai. Varu pirkt labu apģērbu un uzaicināt draugus uz kafejnīcu, viņiem izmaksājot. Es neskaitu katru centu un nedzīvoju no algas līdz algai. Savu darbu daru ar prieku, un zinu, ka tas ir cilvēkiem noderīgs. Dievs mani ir svētījis ar ļoti labiem sadarbības partneriem, no kuriem iepērku kvalitatīvas preces, un laipniem klientiem, kas vēlas tās atkārtoti iegādāties tieši no manis. Es pats nosaku savu darba un brīvo laiku, pēc dievkalpojuma varu uzkavēties, lai parunātos ar cilvēkiem – man nav jāskrien strādāt. Lai arī tagad daudz strādāju, varu arī labi atpūsties un mans prāts nav aizņemts ar darba lietām septiņas dienas nedēļā. Esmu katrā mājas grupas sapulcē un organizētajā pasākumā. Nopelnu trīsreiz vairāk nekā iepriekšējā darba vietā. Redzu, ka man viss izdodas,” ar prieku saka Jevgēņijs.

Puisis novēl ikvienam nebaidīties uzsākt savu biznesu Latvijā. Viņš uzskata, ka vecumam vai citiem parametriem nav nozīmes. Galvenais ir nolikt Dievu savā dzīvē pirmajā vietā, lasīt Bībeli, lūgt un pieņemt padomus no cilvēkiem, kuri paļāvībā uz Dievu ir sasnieguši panākumus. Sāciet ar kaut ko nelielu, bet noteikti dariet un jums izdosies!

Jevgēņija Baburova liecību pierakstīja Laura Gruševa