Ticība ir ļoti svarīga, pat kritiski svarīga lieta. Tava ticība ir izšķiroši svarīga dzīvei ne tikai šeit, virs zemes, bet arī mūžībā. Kā tu domā – tava ticība ir stipra vai vāja? Viena daļa cilvēku teiks: “Kā kurā situācijā. Citreiz es jūtos ļoti stiprs, bet citreiz vājāks.”

Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Tas nozīmē, ka tu pats izvēlies, kādā mērā Dievs svētīs tavu dzīvi un kādas lietas tavā dzīvē notiks. Viena daļa cilvēku saka: “Notiks, kā Dievs gribēs! Notiks pēc Dieva prāta.” Pirms ienācu šajā draudzē, pazinu diezgan daudz šādi domājošus cilvēkus. Ja bija norunāta tikšanās, tad nekad nevarēja skaidri zināt, vai cilvēks tiešām ieradīsies, jo dzīvoja pēc principa: “Kā Dievs gribēs, tā arī notiks.” Patiesībā, ja patiešām no sirds gribi būt godīgs, tad saproti, ka notiks tā, kā tu pats gribēsi vai negribēsi, vismaz 95% gadījumu tā noteikti būs. Manā skatījumā šis teikums ataino diezgan bezatbildīgu dzīves skatījumu. Tā ir atbildības novelšana no sevis uz Dievu un citiem cilvēkiem. Dievs saka: “Ja tu Man uzticēsies, ja ticēsi Maniem norādījumiem, principiem, Es tevi svētīšu.” Mēs atceramies, ka ticība ir darbības vārds. Tā nav mistiska sajūta vai vienkārši kaut kāds jēdziens. Bez ticības Dievam nevar patikt.

Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. (Ebrejiem vēstule 11:6)

Vai tu zināji, ka Dievs grib tev atmaksāt, ja tu Viņu neatlaidīgi meklē? Tas nozīmē, ka tavai ticībai ir izšķiroša loma. Kas ir ticība? To mēs varam salīdzināt ar dimantu. Šim dārgakmenim ir vairākas šķautnes, un viena no šādām šķautnēm ir: skatīties uz dzīvi no Dieva skatu punkta, redzēt pasauli tā, kā Dievs to redz. Izklausās diezgan neiespējami, bet patiesībā tas ir iespējams.

Parunāsim par to, kas tad nav ticība. Ticība nav sajūtas. Dažreiz sajūtas tevi aizved prom no ticības. Tu jūties ne pārāk labi, atbilstoši rīkojies, un tas ir pretēji ticībai. Savukārt, ticība ir tad, ja tu neatkarīgi no savām sajūtām saki: “Es iešu, es izdarīšu un viss notiks!” Ticība nav vienkārši vēlēšanās, ka tu kaut ko ceri, kaut ko gribētu. Tā nav arī kaut kāds darījums ar Dievu: “Dievs, Tu mani svētīsi un tad es Tev kaut ko darīšu!” Ticība nozīmē skatīties uz pasauli un redzēt savu dzīvi no Dieva perspektīvas.

Jo ticība ir stipra pārliecība, ka tas, ko mēs ceram notiks, un pārliecība par lietām, ko mēs vēl neredzam. (Ebrejiem vēstule 11:1, tulk. no angļu val.)

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem vēstule 11:1)

Tātad ticība ir pārliecība par lietām, kuras neredzi ar savām fiziskām acīm, bet redzi ar gara acīm. Tavs sirds jeb iekšējais cilvēks to redz kādas lietas kā jau esošas, notikušas. Dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu redz atšķirīgi. Ja tu esi precējies, tad, es domāju, tu zini ļoti labi, ka jūs ar savu dzīves draugu vienu lietu varat redzēt pilnīgi dažādās krāsās un no dažādām pusēm. Ja tu rūpējies par cilvēkiem mājas grupā, tad tu arī zini, ka bieži katram cilvēkam ir savs skatījums uz lietām. Svarīgi ir iegūt to skatījumu un redzējumu, kāds ir Dievam. Pāvils lūdza par efeziešiem.

Lai viņu gara acis tiek apgaismotas, lai viņi spēj redzēt, kādu brīnišķīgu nākotni Dievs ir apsolījis tiem, kurus viņš ir aicinājis. (Efeziešiem vēstule 1:18, tulk. no angļu val.)

Par ko ir šis pants? Par to, ka ir neredzamā pasaule, kas ir reālāka kā redzamā. Mēs redzam šo kanceli, redzam viens otru, krēslus, kur sēžam. Svēto Garu gan mēs neredzam, bet Viņš ir daudz reālāks nekā mūsu krēsli. Viņš ir mūžīgs un paliks arī tad, kad krēslu šeit vairs nebūs. Lietas, ko mēs redzam, ir īslaicīgas, pārejošas, tās iet bojā. Mēs zinām, ka nebūsim šeit, uz zemes, mūžīgi un mūsu ķermeņi nolietojas tāpat kā daudzas citas lietas.

Bībelē ir aprakstītas situācijas, kur cilvēki ir redzējuši, skatījusies ar gara acīm un redzējuši tā, kā redz Dievs, no Viņa perspektīvas. Visspilgtākais stāsts šajā sakarā ir par apsolīto zemi un divpadsmit izlūkiem. To mēs visi ļoti labi zinām. Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes zemes un bija nonākuši uz apsolītās zemes robežas. Mozus izlēma sūtīt izlūkus, lai izlemtu, kā tālāk rīkoties. Viņš izvēlējās divpadsmit cilvēkus, kuri nebija parastie cilvēki, kurus vienkārši paņēma no ielas. Tie bija cilšu vadītāji. Viņi bija pieredzējuši, visdrīzāk viņi bija respektēti, viņi bija cienījami savās ciltīs. Viņiem bija uzdevums paskatīties un atnākt atpakaļ ar ziņojumu. Tā bija zeme, ko Dievs viņiem bija apsolījis, ka tāda viņiem būs pēc četrsimt gadu ilgas verdzības Ēģiptē, ka viņiem būs sava valsts, viņi būs neatkarīgi. Būs super, tagad viņiem viss būs savs. Tad, kad šie divpadsmit izlūki atnāca atpakaļ, viņi stāstīja atšķirīgas lietas. Respektīvi, domas dalījās. Divi no viņiem, ko mēs labi zinām, Jozua un Kālebs, teica: “Zeme ir laba, super, viss okay, mēs ejam un ieņemam to. Viss ir normāli, viss notiek tā, kā Dievs teica.” Bet tie desmit citi cilšu vadītāji teica: “Jā, tur ir forši, bet…,” un sākās vesels saraksts ar problēmām, kāpēc viņi nevar to zemi dabūt. Un kāpēc tā notika? Tāpēc ka viņi neskatījās ar ticības acīm, viņi skatījās ar baiļu acīm. Latviešiem ir tāds sakāmvārds – “Bailēm lielas acis”. Nu tā arī tas notika, un šo desmit cilvēku vārdi ir uzskaitīti, īstenībā, visi pēc kārtas. Es viņus nosaukšu, un ja tu esi atpazīsi šo vārdu, tad tu pacel roku. Tātad, lasām uzmanīgi – Samua, viens cilvēks tādu atceras; Safats, neviens neatceras; Īgals, divi atceras; Paltijs, Gadiēls, Gadijs, Amiēls, Seturs, Nahbijs, Geuēls – neviens neatceras. Jozua un Kālebu nu jau visi atceras, bet tos pārējos desmit neatceras. Bībele uzmanīgāk jālasa. Bet ziniet, kādēļ tos desmit zināja tikai viens vai daži cilvēki? Tāpēc, ka pārsvarā neviens neatceras negatīvus cilvēkus, tos, kuri kritizē, kuri runā bailes: “Mums nekas nesanāks, priekš kam to vajag, tas ir pārāk grūti, nevajag to darīt, nevajag nekur iet un vajag sēdēt drošībā.” Un zini, mūsu draudzē es noteikti neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu iedomājies savu bērnu nosaukt šajos desmit pirmajos vārdos. Bet mums draudzē ir piedzimis Kālebs. Nu Jozua mums vēl nav, bet ir ceļā, iespējams. Tādus vārdus visi grib, tāpēc ka tie ir drosmīgi un var būt mums par piemēru. Tādēļ ka vairums šo cilvēku skatījās ar baiļu acīm, vesela Izraēla paaudze neiegāja apsolītajā zemē, un viņi nedabūja to, ko Dievs patiesībā viņiem bija paredzējis. Dievs teica: “Nu neko darīt, kontroldarbu nenolikāt, testu neizturējāt,” tāpēc varat klīst pa tuksnesi nākamos četrdesmit gadus, kamēr nomirsiet. Tas bija ļoti skarbi, bet tā diemžēl notika, tā bija realitāte. Es domāju, ka neviens no mums šeit negrib piedzīvot to, ko piedzīvoja Izraēls, tādēļ tava ticība un tas, vai tu redzi pasauli un dzīvi no Dieva skatu punkta, ir izšķirošais.

Kas notiek tad, ja mēs skatāmies uz pasauli caur baiļu prizmu? Viena lieta, kas notiek – mēs pārspīlējam problēmas, tās vienkārši kļūst lielas. Jo vairāk tu baidies, jo vairāk tu skaties uz savu problēmu, tev tā kļūst vienkārši nepārvarama. Izraēls tikko bija izgājis no Ēģiptes, kur bija faraons, kur bija pasaules lielākā impērija tajā laikā. Tas bija noticis, un tagad viņi pienāca pie apsolītās zemes robežām, un tur bija kaut kāda cilts, un viņi nobijās no vienas cilts, bet izgāja no veselas impērijas. Kā ir tev, piemēram, ja tev palūdz izdarīt kādu pienākumu mājas grupiņā vai draudzē? Vai tā pirmā reize tev nebija bailīga? Bet pēc tam piektajā reizē, septītajā un desmitajā tu jau juties drošs? Bet nākamais uzdevums jau tāpat prasa uzdrošināšanos, tas tāpat tev prasa pārvarēt bailes? Es zinu, kā tas ir ar ielu evaņģelizāciju, kad tu ej pie cilvēkiem. Varbūt tu jau piecus gadus, katru nedēļu, regulāri ej pie cilvēkiem. Vai nav tā, ka katru reizi, kad tev ir jāiziet uz ielas un jāpieiet klāt svešam cilvēkam un jāuzrunā viņš, vai nav tā, ka tev vajag jaunu drosmi? Katru reizi to vajag. Piemēram, varbūt tu gribētu atvērt savu mājas grupu? Varbūt īstenībā tā ir tavas sirds vēlēšanās? Es ticu, ka daudziem ir. Bet tev ir tik daudz domu galvā: “Kā tas izskatīsies, vai man sanāks, vai būs tie cilvēki, ko citi par mani domās, un ja nu man nesanāk?” Tā tev vienkārši ir ļoti daudz lietu, kuras tevi biedē, un tas ir normāli, bet svarīgi ir nepalikt pie šīm bailēm. Svarīgi ir tām tikt pāri un neļaut, lai tās tevi apstādina. Un kādēļ desmit izlūki runāja negatīvi un tikai divi pozitīvi? Tāpēc, ka vairākums vienmēr runā negatīvi, un vairākuma viedoklis ir lipīgs viedoklis, jo tas ir negatīvs. Tad ir viena lieta, ka mēs par zemu novērtējam savas spējas. Izraēlieši teica, ka viņi tās apsolītās zemes cilts acīs ir kā siseņi, un viņi paši savās acīs arī ir kā siseņi.

Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs. (4. Mozus grāmata 13:32-33)

Tas ir tas, kā viņi sevi redzēja. Citreiz mēs arī sevi tā redzam, diemžēl. Kāpēc? Tāpēc ka kāds mums to kādreiz ir pateicis, iespējams. Mēs tādi nepiedzimām. Varbūt tos cilvēku jau sen vairs nav tavā dzīvē, viņi jau sen nomiruši un vispār vairs nav, bet tu skaties uz sevi tā, kā tevi novērtēja, kā tev pateica. Varbūt tu esi nedaudz aizmāršīgs cilvēks. Kāds tev teica: “A tu jau nekad neko neatceries,” un tu tā: “Jā, es nekad neko neatceros.” Bet tas nav pareizi, tu jau vairs neesi Ēģiptē, tu esi jauns radījums Jēzū Kristū. Dievs tev palīdz atcerēties, un pie atmiņas ir jāstrādā. Nevar pieņemt kaut kādu realitāti, kas īstenībā nav tavējā. Mēs arī kļūstam mazdūšīgi.

Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. (4. Mozus grāmata 14:1)

Nu nabagi, mēs tagad raudam visu nakti, jo viss ir tik briesmīgi. Pēc tam sākās kurnēšana, pēc tam ir padošanās. Tad savās problēmās mēs vainojam Dievu, kaut gan Dievs, piemēram, Izraēla gadījumā nebija tas, kas atturēja viņus no apsolītās zemes. Tieši otrādi, Dievs teica: “Ej un paņem to, jo Es būšu ar tevi.” Bet ir jautājums, ko mēs darām no savas puses. Kas notiek tad, kad mēs sākam dzīvot un skatīties uz pasauli ar ticības acīm? Skatāmies uz lietām, ne kādas tās ir, bet kādas var būt un var kļūt. Tad tava ticība liek tavām problēmām kļūt mazākām, tās samazinās. Ja tev ir liels Dievs, tad tavas problēmas kļūst mazas un otrādi. Kā mums jau ir tāda liturģija izveidojusies draudzē, sakot – tev ir liels, stiprs un varens Dievs. To mēs visi zinām.

Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? [..] (1. Mozus grāmata 18:14)

Atbilde, protams, ir – nē!

“Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas evaņģēlijs 1:37)

Ticība atver durvis brīnumiem, un Bībelē mēs varam ieraudzīt, ka Dievs vienmēr nāk ar Savu risinājumu to cilvēku dzīvēs, kuri ir ticīgi, kuri patiešām tic. Es esmu pārliecināta, ka Dievs neskatās no debesīm un nedomā: “Kurš Man patīk, kuru Es varētu svētīt, kuram Es varētu izdarīt šodien brīnumu, kuram Es varu kaut ko labu izdarīt?” Tad Viņš aiztaisa acis un ar pirkstu iebaksta, un saka – šodien šim. Es domāju, ka tā noteikti nenotiek, jo Dievs skatās pēc tavas ticības, un tad notiek brīnums. Ja tu redzi, ka kāda cilvēka dzīvē darbojas Dievs, tad tu zini, ka tas cilvēks koncentrējas uz savu vajadzību, viņš koncentrējas uz Dieva vārdu, viņš darbina savu iztēli, savu Dieva doto gara spēju, dara redzīgas gara acis, ka tu vari ticēt un apliecināt un, galu galā, saņemt to, kas vēl nav redzams tavā dzīvē. Varbūt nav pat ne mazākais mākonītis parādījies tavā dzīvē, ka tā lieta varētu notikt, bet tu turpini ticēt, turpini prasīt un turpini apliecināt.

Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” (Marka evaņģēlijs 11:22-24)

Jēzus saka: “Ticiet uz Dievu! Un, ja tu teiksi šim kalnam – celies un meties jūrā –, tad tā notiks, kā viņš saka.” Atslēgas vārds ir ticēt. Tāpēc Jēzus tā saka: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Ko tas nozīmē? Dievs ir radījis Visumu ar noteiktiem likumiem, to mēs ļoti labi zinām, un ir dabas un ir ticības likumi. Patiesībā ticības likumi ir augstāki par dabas likumiem. Tur arī notiek brīnumi, piemēram, ar veselību. Kā tas ir iespējams, ka cilvēkam organismā vairojas labās šūnas, pateicoties ticībai? Pateicoties tam, ka viņš iztēlojas un redz ar gara acīm, viņa organisms ir vesels. Tie vairs nav dabas likumi, jo ārsts pateica, ka nekas labs nebūs, ka, piemēram, tu vairs nedzīvosi. Tā ir tava ticība, kas savienojas tevī iekšā ar pārdabisko. Nesen mums draudzes mājas lapā bija liecība, Gatis rakstīja, ka bija tik slikti – viņš domāja, ka nomirs, tur bija problēmas ar aknām un bija B hepatīts, bija plaušu problēmas, viss bija ļoti slikti. Viņš darīja vairākas lietas, bet viena no lietām – viņš izprintēja attēlus ar veselām plaušām, aknām, ar visiem saviem iekšējiem orgāniem, ka tie ir veseli. Viņš lūdza, apliecināja, viņš ticēja, viņam arī bija atbalsts no citiem kristiešiem, un liecība ir tāda, ka šodien viņš ir vesels – sēž mūsu vidū un var kalpot Dievam. Tā ir reāla liecība. Ja cilvēks negrib dzīvot, neviens uz pasaules nevarēs palīdzēt, bet ja cilvēks ļoti grib dzīvot, no sirds, tad nekas viņu nespēs nogalināt. To es pati izdomāju, es tā sapratu.

Bija sludinātājs 20. gadsimtā Džons G. Leiks (John G. Lake), kas īstenībā ir kristietības klasika. Bija tāds sarežģīts laiks, tajā vietā, kur viņš bija, plosījās mēris. Viņš gāja pie slimajiem, kalpoja cilvēkiem, viņš lūdza par viņiem un pats nesaslima. Daudzi brīnījās, kāpēc tā notiek, ka visi ir slimi, daudzi mirst un viņš nē. Tad uztaisīja eksperimentu, ka viņam uz rokas uzlika mēra baciļus, un visi šie baciļi uz viņa rokas nomira. Vai viņa rokas bija īpašas? Noteikti nē, un dezinfekcijas līdzekļu arī viņiem nebija tādu, kā mums šodien ir visās malās, bet tā bija viņa ticība. Viņš kalpoja ar dziedināšanas kalpošanu.

Ja tevī ir noticis klikšķis, ka Dieva apsolījums tavā garā vai tavā sirdī, iekšējā cilvēkā, ir savienojies ar ticību, tad dabas likumi, viennozīmīgi, pakļaujas ticības likumiem. Tu vari pārcelt savas problēmas, grūtības, sarežģījumus un vēl nezinu kādus kalnus savā dzīvē. Tas, kā tu skaties uz pasauli, tas izšķirs, kā virzīsies tava dzīve. Ticība liek Dievam darboties manā un tavā labā.

Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” (Mateja evaņģēlijs 9:29)

Ja tu sagaidi, ka Dievs darīs lielas lietas tavā dzīvē, tad Viņš darīs. Ja tu sagaidi, ka Viņš darīs kaut ko tikai drusciņ, tad Viņš darīs tā – drusciņ. Ja tu nesagaidi neko, tad Viņš nedarīs neko, diemžēl.

Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ. (Mateja evaņģēlijs 13:58)

Tas bija faktiski vienīgais iemesls, kāpēc kaut kāds brīnums nenotika. Un Dievs zina tavus apstākļus, Viņš zina katru tavu matu uz galvas. Ja tev šķiet, ka esi bezcerīgā situācijā, tad pareizā rīcība būs no tavas puses – apliecināt, turpināt ticēt un sagaidīt. Ticība pārvērš Dieva dotos sapņus par realitāti. Dieva dotos sapņus un mērķus par tavu personīgo dzīvi, par taviem bērniem, par tavu darbu, finansēm, par attiecībām, par tavu veselību arī, galu galā, un arī tādus lielos sapņus un redzējums par tavu kalpošanu, lielos sapņus arī par mūsu draudzes nākotni. Un Bībele ir pilna ar stāstiem par cilvēkiem, kuriem bija dota Dieva vīzija, un viņi to arī realizēja. Dievs Ābrahāmam teica, lai viņš sapņo, un viņš sapņoja kļūt par daudzu tautu tēvu, Mozum bija sapnis izvest Izraēlu no Ēģiptes zemes, bija Jāzeps, kuram bija sapnis izglābt savu ģimeni un vispār visu Izraēlu, protams, tur ir Pāvils un Daniēls, Dāvids un daudzi citi. Ir arī tāda lieta, ka Dievs arī nepiepilda tos mūsu sapņus tā uzreiz. Ir arī kaut kāds posms, kad mums ir gaidīšanas laiks un kad trenējas mūsu ticība. Par ticību arī var teikt, ka tā ir kā muskulis, to var trenēt.

Ticība arī dod spēku izturēt grūtības, ticība nepaņem prom tavas problēmas, kad domā, ka es tā stipri ticēšu, tā viss uzreiz atrisināsies, bet ticība dod tev spēku iziet cauri visām problēmām ar uzvaru, ka tu esi uzvarētājs. Ticība ne vienmēr paņem prom sāpes, bet tā spēj iznest cauri un izturēt sāpes. Ticība tavu dzīvi nepadara par paradīzi zemes virsū, vienkārši tādas šeit nav, un tā bieži nenovērš vētras, bet tā dara tevi mierīgu un spējīgu iziet cauri vētrām. Un mēs zinām, mācītājs arī ir stāstījis, un es arī pieminēju iepriekšējos sprediķos, ka ir dažas labas grāmatas par cilvēkiem, kuri izdzīvoja koncentrācijas nometnēs, izdzīvoja tie, kam bija ticība. Ne vienmēr ticība Dievam, bet ticība izdzīvot, viņi to ļoti gribēja, un tas notika.

Lūkas evaņģēlijā ir stāsts, kurā Jēzus atklāja līdzību par netaisno tiesnesi.

“Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūkas evaņģēlijs 18:7-8)

Svarīgi, ka tu nepazaudē savu ticību, ka tu turpini uzticēties Dievam, neatkarīgi no tā, kam ej cauri šodien. Ko tu sagaidi, lai Dievs darītu? Dievs dara tieši to, ko tu sagaidi. Dievs atbild uz ticību. Bībelē ir teikts, ka notiks pēc tavas ticības.

Necils piemērs par printeri. Man nebija printera. Tā bija vajadzība, bet īsti tādas naudas, ka ieej veikalā un nopērc, man nebija. Bet es jau krietnu laiku domāju par to, ka tas būtu noderīgs, jo citādi jāskrien uz centru kopēt kaut ko, un tādā veidā laiks aiziet. Un es par to domāju – man nav daudz tādu cilvēku, īstenībā ļoti maz, kad mēs kopā ejam uz veikaliem un tad man prasītu visi: “Nu ko tu gribi, es visu nopirkšu, ko tu gribi!” Bet bija reize, kad tā vajadzība jau bija nobriedusi, bija situācija veikalā un man paprasīja: “Ko tu gribi?” Un zini, kas ir? Es uzreiz zināju, ko gribu. Man nevajadzēja domāt, vai vispār ko vajag un ko man vajag, man tas bija uzreiz. Un man tas printeris bija uzreiz. Un ko es gribu pateikt? Ir daudz lielākas lietas, par ko ir jātic, printeris ir nieks. Bet, ja tu nezini, ko tu gribi, ja tu nekoncentrējies uz savu lietu, uz savu vajadzību, nedomā par to, tu neiztēlojies, tu tā kā neredzi to, kā tev esošu, var pienākt mirklis, un tu vari to nokavēt, palaist garām – un visa izdevība ir beigusies. Vai nu jāgaida nākamā izdevība, vai arī var vispār nebūt. Bet, ja tu esi sagatavojies, tas ir kā bulta, kas izšaujas un trāpa mērķī, un tad notiek tas, ko tu gribēji, par ko biji domājis, ko biji iztēlojies un par ko biji sapņojis. Tava ticība izšķirs jeb noteiks tavu dzīvi šodien un visā turpmākajā laikā.

Ja tu skatīsies ar ticības acīm uz pasauli, tad tavas problēmas kļūs mazākas, tavā dzīvē sāks notikt brīnumi, ticība liks darboties Dievam tavā labā. Ticība pārvērtis Dieva dotos sapņus par realitāti gan tavā personīgajā dzīvē, gan kalpošanas lietās draudzē. Un ticība tev dos spēku izturēt grūtības. Un es ticu, ka šeit mēs esam visi ticības pilni, mēs esam uzvarētāji, mēs uz to ejam, mēs pilnveidojamies, mācāmies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un dzīvot ticībā, kā Dievs to grib un ir paredzējis. Un mums visiem izdosies! Lai Dievs jūs svētī!

Luīzes Zvejas sprediķi “Tava ticība spēj visu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija