Ticība, kas pārceļ kalnus

Šodienas dievkalpojums ir šī gada pēdējais dievkalpojums
un tieši tāpēc šis būs īpašs dievkalpojums. Vai tu sagaidi kaut ko labu un jaunu no 2013. gada? Tas, kāds būs jaunais gads, ir visā pilnībā atkarīgs no tevis. Daudzi cilvēki šobrīd tērē naudu, ņem kredītus un svin šos svētkus – Ziemassvētkus jeb Kristus dzimšanas svētkus, Jaunā gada sagaidīšanu. Gandrīz visi cilvēki cer uz kaut ko jaunāku, labāku, skaistāku un tīrāku jaunajā gadā. Visi cer uz labāku dzīvi. Tu piekrīti? Bet man tevi ir jāsarūgtina – nekas nemainīsies! Jaunais gads būs tāds pats kā iepriekšējais. Mainīties varam tikai mēs paši. Ja tu pats neesi ieplānojis jaunajā gadā mainīties, tad tavā dzīvē nākamajā gadā nekas nemainīsies. Ir nepieciešama ticība. Ticība, kas pārceļ kalnus.

Vārds, ko esmu saņēmis no Dieva, kā vienmēr ir pārdomāts un par to ir lūgts visas nedēļas garumā. Es zinu, ka šo vārdu, ko es sludināšu, esmu saņēmis vistiešākajā ceļā no Dieva. Katrs vārds ir no Dieva, un tas ir domāts katram, kurš mani šodien dzird. Un šis vārds tiešām ir novēlējums – „Laimīgu Jauno gadu!” – tiem, kas satver šo vārdu un darīs to. Kas ir ticība, kas pārceļ kalnus? Ja es ticu Dievam, kas spēj visu un ja es pats no savas puses izdaru visu, ko es spēju, tad tā ir ticība, kas pārceļ kalnus. Lielākajai daļai cilvēku ir ticība tādā nozīmē, kā cerība uz labāku dzīvi jaunajā gadā – vairāk naudas, izmaiņas ģimenē, raksturā, izmaiņas kalpošanā, veselībā un arī citur. Bet tā ir tikai cerība, un cerība ir muļķa mierinājums. Jo cerība bez ticības ir ne vairāk kā sapnis vasaras naktī. Kas ir cerība? Cerība ir, ka mēs ceram, ka kaut kas mainīsies. Mēs ceram, ka notiks kaut kas pozitīvs, ko mēs vēlamies. Katram vairāk vai mazāk ir sapņi, un dod Dievs, ka šie sapņi ir saskaņoti ar Dieva gribu un Dieva vārdu. Ka šie mērķi, kas ir tavi mērķi, ir Dieva mērķi, jo Dievs neatbalsta cilvēciskas tieksmes un vēlmju piepildīšanu bez Viņa paša svētības un gribas. Ticība ir līdzeklis, ar kuras palīdzību notiek Dieva griba un Dieva prāts mūsu dzīvē. Bez ticības nekas nenotiek. Laimīgu jauno gadu! Bet Jaunajā gadā nekas nemainīsies bez ticības.

Mūsu šī gada devīze ir:  „Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:14)

Dievs mani svētīdams svētīs un vairodams vairos. Zini, bez reālas ticības šie vārdi neko nenozīmē. Tu tik pat labi vari skaitīt pie eglītes pantiņu salatētim. Kad es biju bērns, es rakstīju salatētim vēstuli, bet aizmirsu uzrakstīt adresi. Es salatētim uzrakstīju: „Ja vari, tad, lūdzu, atsūti man riteni.” un iemetu pastkastītē. Tik pat labi šāda cerība ir tas pats, kas pantiņš salatētim pie eglītes – tukši vārdi. Dievs svētīdams mani svētīs un vairodams vairos. Viņš tevi nesvētīs un nevairos. Tā ir tikai cerība, ja šī cerība nav balstīta ticībā. Kas ir ticība? Draugs, ticībai nav nekā kopīga ar sajūtām. Ticība nav sajūtas. Tev nav jājūt, ka jaunajā gadā kaut kas mainīsies, ka rīt kaut kas mainīsies. Tev nav jājūt, ka tu tici, bet tev no savas puses ir jāizdara viss, ko tu spēj. Un, pirmkārt, tev ir jāatzīst, ka Dievs spēj visu. Es ticu varenam Dievam, kuram nav nekā neiespējama. Dievam visas lietas ir iespējamas. Un, ja es ticu Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, tad es no savas puses izdaru visu, kas man ir iespējams. Lūk, tā ir ticība. Ja tu no savas puses neizdari visu, kas ir iespējams, nekas nemainās vai labākajā gadījumā mainās nedaudz, bet ne pilnībā, ne līdz galam. Svētrunas tēma ir „Ticība, kas pārceļ kalnus”. Ticība ir personīga atsaukšanās uz Jēzus vārdiem. Tu Dieva vārdā ieraugi Dieva gribu savai dzīvei. Tu lasi Bībeli, apmeklē dievkalpojumus, dzirdi sprediķus, lūdz Dievu un redzi Dieva vārdā, ko Dievs runā – kā tev būtu jādzīvo, kas tev būtu jāsasniedz, kādas ir Dieva domas par tevi, un ko Viņš grib, lai tu izdari. Kad tu ieraugi Dieva vārdu, Viņa gribu, tad tu atsaucies Viņa vārdiem un dari no savas puses visu, lai piepildītu Viņa gribu. Un vari būt pārliecināts, ka Dieva griba tavai dzīvei ir perfekta. Dievs zina, kas tev nepieciešams, kā un cik tev ir nepieciešams. Ticība, kas pārceļ kalnus.

Es sludināšu no trim rakstu vietām, kur visās runāts par vienu un to pašu notikumu, bet katrā vietā ir nedaudz atšķirīgas nianses. Es sludināšu no tām visām kopā. Šīs rakstu vietas ir Lūkas 9:37-42, Mateja 17:14-21 un Marka 9:14-29. Šajās rakstu vietās ir aprakstīts kāds reāls notikums, kurā piedalās Jēzus Kristus, Viņa mācekļi un kāds cilvēks – tēvs, kura dēls slimoja ar epilepsiju. Un kā jau tajā laikā ir pieņemts un arī šodien, es domāju, ka ir tieši tāpat – tā ir apsēstības forma, kad ļauns gars ir iemiesojies cilvēkā un izraisa šo slimību. Cilvēks krīt visnepiemērotākajās situācijās un viņš puto, sastingst, krīt ūdenī un ugunī, viņš ir absolūti nekontrolējams. Vēl par šo dēlu ir rakstīts, ka viņš bija mēnessērdzīgs. Un lūk, Jēzus Kristus ar Pēteri, Jēkabu un Jāni tikko ir bijuši lūgšanā Apskaidrošanas kalnā, viņi tikko ir reāli piedzīvojuši Dievu. Viņi staro un ir Dieva godības apmirdzēti. Viņi ir bijuši kalnā lūgšanās kopā ar Jēzu un ir Dieva slavā tieši tāpat kā tu, esot dievkalpojumā, kad daļa no Dieva slavas un godības paliek uz tevis. Tev parādās cerība, kaut minimāla ticība, vēlēšanās kaut ko mainīt savā dzīvē, tev parādās pārliecība, ka tu vari būt bagāts, vari būt stiprs un vari mainīties. Taču, izejot no dievkalpojuma, no šīs vietas, ļoti iespējams, ka pēc dažām stundām tas viss kaut kur pazudīs. Un līdzīgi, kad viņi nokāpa no kalna, Dieva godības apgaroti, tur bija pārējie mācekļi, farizeji, saduķeji, vienkāršā tauta un šis cilvēks ar savu dēlu, kurš slimoja ar epilepsiju.

„Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.”(Marka 9:14,15)

Un Jēzus skatās, kā mācekļi sarunājas ar farizejiem un jautā: „Ko jūs ar tiem runājat?”. Un te pēkšņi šis cilvēks noskaidrojis, kāpēc ir tāda kustība, stāsta, ka viņš atvedis savu dēlu pie Jēzus mācekļiem, lai viņi to dziedina, bet viņi to nespēja. Šis cilvēks metās ceļos Jēzus priekšā un teica: „Es esmu atvedis savu dēlu pie taviem mācekļiem, lai viņi to dziedina un izdzen ļauno garu no viņa, bet viņi to nespēj.”

„Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.” (Marka 9:17,18)

Un, kad Jēzus dzird šos vārdus, ka mācekļi nespēj izdzīt ļaunos garus, Viņš saka: „Ak, tu samaitātā, sagrozītā, neticīgā cilts! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi es vēl jūs panesīšu? Vediet šurp šo zēnu.” Viņš šos vārdus adresēja mācekļiem, nevis tēvam.

„Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Bet tas Viņam sacīja: “No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Marka 9:19:24)

Jēzus redzēja, ka sanāk cilvēki un demonstrēja Savu spēku.

„Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā.” (Marka 9:25 )

Un tajā pašā brīdī, kad šo zēnu veda pie Jēzus, sākās lēkme jeb ļaunais gars šajā bērnā sāka manifestēties – putas, krampji, raustīšanās. Jēzus pavēl: „Izej!”, un zēns pēkšņi sastingst kā miris. Visi cilvēki apkārt domā, ka viņš ir miris, bet tajā pašā brīdī Jēzus ņem, pieceļ viņu, un atdod tēvam – dziedinātu un veselu.

„Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā, ka daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.” (Marka 9:26-27)

Lūk, šis notikums. Un es gribu, ka tu šo tēmu, ko es šodien sludinu atceries visa gada garumā. Bez ticības, ko atklāj Jēzus šajās rakstu vietās, kas pārceļ kalnus, jaunajā gadā nekas nemainīsies. Un tieši par to es runāšu.

Mateja evaņģēlijā, paralēlajā rakstu vietā mācekļi apzinājās savu bezspēcību un Jēzus bija viņus norājis: „Ak, tu neticīgā, samaitātā, sagrozītā cilts. Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi es vēl jūs panesīšu?” Kā pret jums izturas jūsu mājas grupu vadītāji, kad jūs kaut ko nevarat? Viņi taču tā nedara, vai ne? Varbūt vienīgi mācītājs to reizēm no kanceles atļaujas. Bet, kā tu redzi, Jēzus nav tāds, kādu mēs Viņu bieži vien iztēlojamies. Viņš konkrēti norāja mācekļus. Jēzus sagaidīja no viņiem kaut ko vairāk, jo pirms tam Mateja 10:1 ir teikts: „Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” Tev Dievs ir devis varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Āmen.

„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.”(Lūkas 10:19)

Tu vari staigāt pāri čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam, ja tu ticēsi. Tas ir dots tev personīgi. Lūk, tā tu vari staigāt pāri problēmām, pāri apstākļiem, pāri ienaidnieka spēkiem, kas ir vērsti pret tevi, un tas tev nekā nekaitēs. Tu vari iet caur uguni un ūdeni, tu vari būt bagāts un stiprs, tu vari būt svēts. Tu vari vairoties un vest simtiem un tūkstošiem cilvēkus pie Kristus. Ar Dievu nav nekā neiespējama. Mans Dievs ir brīnumu Dievs. Jēzus šos vārdus šodien saka mums un Viņš tos konkrēti teica toreiz saviem mācekļiem, bet, kad mācekļi reāli saskārās ar šo problēmu, viņi nespēja tikt galā. Jā, viņi jau pirms tam bija izdzinuši ļaunus garus, dziedinājuši slimos, bet šajā gadījumā viņu spēki bija par mazu. Viņi nespēja tikt galā ar epilepsiju, ar to velnu, kas bija šajā zēnā. Un Jēzus teica: „Ak, tu samaitātā, sagrozītā, neticīgā cilts!” Un mācekļi nokaunējās. Jēzus sagaidīja, ka viņi to izdarīs, bet viņi to nevarēja. Kāpēc nevarēja? Viņi nāk pie Jēzus un prasa: „Kāpēc mēs nevarējām izdzīt šo ļauno garu?” Un Jēzus skaidri atbild: „Jūsu mazticības dēļ.”

„Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ (…)” (Mateja 17:19,20)

Tātad, ja ir kādas lietas, ko tu nevari, tad tikai un vienīgi mazticības dēļ. Tāpēc jau Jēzus teica: „Neticīgā, samaitātā, sagrozītā cilts.” Viņš to saka mācekļiem, un Viņš to šodien saka mums. Ja es kaut ko nevaru, tad tas ir manas mazticības dēļ.

Un Jēzus tālāk skaidro:

„(…) jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)

Ticība, kas pārceļ kalnus. Es zinu, ka tev pagaidām vēl ir jautājums, kas tad ir tā ticība, kas pārceļ kalnus? Kāda ir tā ticība, kā sinepju graudiņš? Lūk, par ko ir šodienas sprediķis, un par ko tev būs domāt visu nākamo gadu. Es gribu tev pateikt to, ko Dievs man ir atklājis caur šīm rakstu vietām, caur šo vārdu – kas ir šī ticība, kas tev ir nepieciešama; kāda viņa ir un kā to pielietot. Kas tad ir tā ticība, ar kuras palīdzību, es varu pārcelt kalnus un jebko citu, kas saskan ar Dieva gribu un ar Dieva vārdu. Problēmu, šķēršļu kalpošanā, veselības problēmas, atkarības, draņķīgs raksturs, neauglība, ka nespējam pievest cilvēkus pie Kristus, nav normālas lūgšanas, nespēja sakārtot savas finanses mums šajā vietā ir ļoti daudz tieši mazticības dēļ. Kas tad ir tā ticība, kas pārceļ kalnus, ticība kā sinepju graudiņš? Kas tas ir? Tu šodien iesi prom un atkal kārtējo reizi jutīsies uzlādēts tā, ka vari kalnus pārcelt. Nopietni!

„Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.”(Jēkaba 2:17)

„Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēkaba 2:26)

Ticībai var likt vienādības zīmi ar darbību. Pats vārds „ticība” ir darbības vārds. Tātad ticība nav kaut kas, kad tu tikai sēdi un tici, ka jaunajā gadā tu būsi bagāts, tev būs daudz naudas, un ka tu vairs nedzersi un neskatīsies pornogrāfiju. Tu tici, ka tev būs miers un prieks. Tu apliecini, ka vairs nedzer, ka esi bagāts. Tu apliecini, kā mācīja mācītājs, grupas vadītājs un kā ir rakstīts Bībelē, ka, ja tu ar savu muti apliecināsi un sirdī ticēsi, tad tu tiksi izglābts. Tu domā, ka tev ir vārds:

„Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Varbūt tu apliecini ar savu muti, ka esi bagāts, ka tava grupa aug, nāk cilvēki, un viņi tiek glābti; tu redzi glābtu Latviju. Mācītājs teica, ka Latvija ir jāglābj, ka Jēzus asinīs Latvija ir šķīstīta baltāka par sniegu. Tu tici, koncentrējies un jūti, ka tu tici. Tu jūti, kā tevī briest ticība, un ka tu iekšēji kļūsti bagāts.  Tu jūti, kā draudze aug griezdamās un kā tava grupiņa aug. Tu jūti, kā pildās kabatas ar naudu – jāpērk jauns naudas maks. Tu jūti, kā tava firma, tavs bizness izplešas, ka tu esi izmainījies. Tu vairs nedzer. Tu jūti, tici un – vairāk neko nedari. Tu vari tā ticēt dienu no dienas. Tu vari apliecināt, skaitīt pantiņus, Dieva vārdus, taču tavā dzīvē nekas nemainās. Tu joprojām tici ar alus pudeli rokās. Tu joprojām tici, skatoties pornogrāfiju un knapi velkot galus kopā, jo naudas vienmēr ir par maz. Tu joprojām tici, bļaujot uz savu sievu, un sievas „tic”, skrāpējot acis saviem vīriem. Joprojām tici, ka tu esi izmainījies, un jaunais gads ir labs gads, bet viņš ne ar ko neatšķiras no vecā gada. Tu „tici”. Draugi, ticība bez darbiem ir nedzīva. Ticība kā sinepju graudiņš ir tad, kad mēs no savas puses esam izdarījuši visu, un ja mēs neesam izdarījuši visu, mēs esam apšaubījuši Dieva varenību. Mēs neesam izdarījuši, jo esam apšaubījuši. Šāda ticība nav ticība, kas pārceļ kalnus. Ticība kā sinepju graudiņš ir sistemātiska, stratēģiska, plānota, regulāra darbība, kas ir saskaņota ar Dieva gribu. Saplānots gads, saplānoti mēneši, saplānotas dienas. Vai tu zini, no kā ir atkarīgs jaunais gads? Tas atkarīgs no katras dienas – no tā, ko tu esi paveicis katru dienu. Ka tev ir ieplānots gads, un tas ko tu paveiksi jaunajā gadā, un tu esi sadalījis jauno gadu mēnešos, trimestros, ceturkšņos un tā tālāk. Un tad, saskaņā ar lielo mērķi, tev ir mazie mērķi, kas ir jāizdara katru dienu, un tev katru dienu ir jācīnās līdz galam par mazo mērķu izdarīšanu. Lūk, kas ir ticība, kas pārceļ kalnus. Aleluja!

„Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:14)

Tas ir Dieva vārds mums nākamajam gadam, bet šis vārds mūsu dzīvēs, draudzē notiks tikai tad, ja mēs iedzīvināsim šos vārdus ar ticību, kas tiešām pārceļ kalnus un liek notikt Dieva vārdam. Dieva vārds pats par sevi ir dzīvs, un kad mēs darām Dieva vārdu saskaņā ar Dieva gribu un no savas puses izdarām visu, ko mēs spējam, tad mēs ar šiem darbiem apliecinām Dievam, kurš spēj visu, un tiešām mūsu dzīvēs notiek pēc Dieva vārda, un mēs esam svētīti, un mēs vairojamies. Dievs ir labs!

Mums visiem ir mobilie telefoni. Izņem no tā ārā bateriju, un tā būs tikai un vienīgi skaista mantiņa – labākajā gadījumā. Izcel ārā no automašīnas akumulatoru, un lai cik skaista arī nebūtu šī automašīna, tu varēsi tikai mielot savas acis. Tieši tāpat arī cerība bez ticības ir mirusi. Arī Dieva vārds – svētība jaunajam gadam – bez ticības, kas pārceļ kalnus, ir mirusi. Šis vārds nevar notikt bez mūsu ticības. Vai tu sāc saprast, par ko esi runāju? Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis vārds tevi dziļi aizskars. Tas, ko es tālāk teikšu, mani tas aizskāra.

Es šodien izmetu miskastē vienu grāmatu. Es biju pasūtījis daudz dažādu grāmatu – vairāk par simtu. Un bija viena grāmatiņa ar nosaukumu „Harizmātiskais fenomens”, uz kuras attēlota uguns, un es domāju, ka būs laba lasāmviela par fenomenu, kā Svētais Gars darbojas. Bet šodien, kad sāku to lasīt, tad man palika slikti. Tur bija minēts, ka brīnumi nav šodienai, mēles un Gara dāvanas nav šodienai. Tad kas vispār ir šodienai? Grāmatu ir uzrakstījuši profesori, doktori un teologi. Tā vietā, lai glābtu pazudušos un lūgtu Dievu, viņi raksta šādus smērējumus. Viņi karo pret draudzi. Cilvēkiem nav ko darīt. Ja tu Jaunajā gadā neesi ieplānojis to izmainīt un turpināsi cīnīties ar ticīgajiem, ar savu vīru vai sievu, turpināsi nodarboties ar mazsvarīgām lietām, tad tev neatliks laika nodarboties ar pareizām lietām un tavā dzīvē jaunajā gadā nekas nemainīsies. Ar ko nodarbojas kristieši? Tā vietā, lai celtu Dieva valstību, viņi apkaro cits citu. Un viņiem, lai šo grāmatu iespiestu, droši vien vajadzēja ticību, kā sinepju graudiņš. Būtu labāk gājuši pie pazudušajiem, kontaktējušies, ticējuši un lūguši par viņiem! Kāda mums ir jēga virs zemes, kristieši? Glābt pazudušos, celt Dieva valstību! Nav cita mērķa, kāpēc Dievs mūs ir nolicis šeit virs zemes, kā tikai un vienīgi glābt cilvēci no elles un ievest debesu valstībā, iepazīstinot ar Jēzu Kristu. Jo visi ir grēkojuši un viesim trūkst dievišķās godības. Un, bez Jēzus upura, visi cilvēki nonāk ellē, un tikai tu vari iet un izglābt viņus.

Pagājušajā evaņģelizācijas svētku dievkalpojumā, kas notika lielajā zālē, bija 340 cilvēki. Tas ir skaitlis kāds nekad nav bijis mūsu draudzei „Kristus Pasaulei” Rīgā – ne konferencēs, ne kādos īpašos dievkalpojumos. Tas laikam bija tāpēc, ka mēs tikai ticējām? Nē, tas bija tāpēc, ka tu atvedi cilvēkus. Un tā bija tava ticība, ka tu reāli aizgāji, uzaicināji un atvedi. Tas, ka tu reāli lūdzi un internetā aizsūtīji ielūgumu vai personiski to iedevi, vai uzaicināji, vai pierunāji, iestūmi, atvilki. Vienalga kā, bet tu atvedi. Tu paklausīji mācītājam, kurš teica, lai katrs ņem līdzi uz svētku dievkalpojumu trīs cilvēkus. Malači! Lūk, tā ir ticība kā sinepju graudiņš, ka es eju un daru.

Jēzus sagaida no mums, ka mēs darīsim to, ko grib Viņš. Ka mēs darīsim to, ko darīja Viņš. Vai tu lasi Bībeli? Tu skaties uz Jēzu Bībelē? Viņš sagaida, ka tu darīsi to, ko Viņš darīja. Viņš izdzina ļaunus garus? Viņš sagaida no tevis, ka tu izdzīsi ļaunus garus. Vai Jēzus dziedināja slimos? Viņš sagaida no tevis, ka tu iesi un dziedināsi slimos. Vai Jēzus sludināja? Viņš sagaida no tevis, ka tu sludināsi. Vai Jēzus liecināja cilvēkiem un rādīja glābšanas ceļu? Viņš sagaida no tevis to pašu. Vai Jēzus sēdēja pie viena galda ar saviem mācekļiem savā grupiņā? Viņš sagaida, ka arī tu sēdēsi savā grupiņā. Vai Jēzus veidoja mācekļus? Viņš sagaida arī no tevis, ka tu veidosi savus mācekļus. Vai Jēzus bija slims, vai dzērājs? Vai Jēzus smēķēja un meitenes mīlēja? Viņš sagaida arī no tevis, ka tu dzīvosi svētu dzīvi. Vai Jēzus lūdza Dievu? Viņš gāja kalnā un pavadīja laiku divvientulībā ar savu Tēvu? Viņš sagaida to arī no tevis. Vai Jēzus pārzināja Bībeli, citēja rakstus? Viņš sagaida arī no tevis, ka tu katru dienu lasīsi Bībeli un pārzināsi to. Vai Jēzus staigāja no vienas vietas uz otru, lai iepazīstinātu cilvēkus ar savu Tēvu debesīs? Viņš sagaida, ka tu iesi no cilvēka pie cilvēka un stāstīsi viņiem par Kristu. Vai tu redzi Jēzu Bībelē?

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.”(Jāņa 14:12-14)

Jēzus sagaida, ka tu darīsi tos pašu darbus, ko Viņš darīja un vēl lielākus par tiem, ko Viņš darīja. Aleluja! Es tikai novēlētu tos vārdus, ko Pāvils teica, ka „es novēlu arī tev, ķēniņ, būt tādam pašam kā es, tikai bez važām šīm, kas man”. Tāpat arī es novēlu darīt tos pašus Jēzus darbus, izņemot reālu nāvi pie krusta. Nāve priekš grēka, priekš sevis, bet nenovēlu tās ciešanas, ko Viņš izcieta pie krusta, kas mums arī nav nepieciešams izciest, jo Jēzus jau tās ir izcietis, lai izpirktu mūs no grēka varas. Vai bija tā, ka Jēzus labprātīgi atdeva savu dzīvību? Vai bija tā, ka Viņš, kamēr laiks vēl nebija nācis, mierīgi izgāja cauri visiem slepkavību mēģinājumiem? Viņu daudzas reizes mēģināja nogalināt, bet Viņš mierīgi izgāja cauri un neviens viņu nevarēja aiztikt, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis. Ja es skatos uz Jēzu, tad neviens nevar atņemt tev dzīvību. Neviens. Ja tu gribi, vari atdot labprātīgi. Tu tici tam? Nav labi ticēt tā? Jēzus pats atdeva. Draugs, ar tevi nekas nevar notikt. Vai nav labi? Ja es skatos uz Jēzu, tad Viņš sagaida, ka tu darīsi tos pašus darbus, ko Viņš darīja. Jo tieši to arī Jēzus teica mācekļiem: „Ak, tu neticīgā, samaitātā, sagrozītā cilts. Cik ilgi es vēl būšu pie jums un darīšu jūsu vietā to darbu, kas jums jāizdara? Jūs nevarat tikt galā ar vienu niecīgu epilepsijas velnu. Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to šurp!” Un Jēzus izdarīja šo darbu viņu vietā. Tātad Jēzus sagaida, ka mēs darīsim to pašu, ko dara Viņš.

Ja mēs nevaram izdarīt to, ko grib Viņš, tad tā ir mazticība, samaitātība, sagrozītība un neticība. Tā, kā Jēzus teica: „Samaitātā cilts”. Tagad ir svētku laiks, un iespējams, tev ienāca prātā neaiziet uz grupiņu, un tu to arī izlaidi, jo ir svētki – Kristus dzimšanas svētki. Tu izdomāji sagādāt Kristum pārsteigumu un nenākt uz dievkalpojumu un grupiņu, bet tu laidīsi pie saviem radiem, pagāniem un pasēdēsi ar viņiem pie šampanieša glāzes. Ak, tu neticīgais, mazticīgais, samaitātais, sagrozītais! Tev vajag eglīti? Kāpēc draudzē nav eglīte? Ej valsts mežos un zāģē vienu eglīti par brīvu. Man nav eglītes, es negribu pēc tam tīrīt tās skujas. Klausies, vai tevi eglīte izglāba? Kāpēc vispār tāds jautājums? Man nevajag eglīti. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka ķelti šajos kokos karināja zarnas šajā Ziemassvētku laikā un pielūdza to koku. Viņi pielūdza savus dēmonus. Un tās mantiņas, ko karina tajā eglītē, lūk, ir mantojušas to rituālu. Tāpēc tagad eglītē karina mantiņas, bet kādreiz reāli upurēja cilvēkus. Tāpēc man kaut kā negribas, zinot to, kā ir patiesībā. Bet no otras puses, ja tu to visu nezini un tev nav problēmu, tad zāģē eglīti un nes mājās. Eglīte neglābj, draugi. Manu dzīvi izmainīja Jēzus. Man patiesībā šie nav nekādi svētki. Visai draudzei tas ir darba laiks, tieši tāpat, kā tirdzniecības darbiniekiem. Daži cilvēki pēc jaunā gada taisīs pašnāvības, jo tā vienmēr ir – katru gadu. Pēc šī stresa, ko viņi ir piedzīvojuši šajās dienās, viņiem negribēsies dzīvot. Būs eglīte, mantiņas, dāvanas, kredīti, un pēc tam tas kredīts būs arī jāatdod, bet izejas nebūs. Nedari tā, jo tu būsi ellē! Nekaries, nešaujies, nedzer zāles. Visi pašnāvnieki nonāk ellē. Ak, tu samaitātā, sagrozītā, neticīgā cilts. Varbūt tu atvēri muti pret mācītāju, kādu vadītāju, Dieva kalpiem, draudzi, sabubināji, apsaukāji, un pa to pašu muti, ar kuru tu sabubināji, iegāja ļauns gars. Sabrēci nekontrolējamās dusmās uz savu līdzcilvēku, un pa to pašu muti, pa kuru tu brēci, iegāja ļaunais gars un to problēmu, kuru atnesīs šis ļaunais gars tavā dzīvē, tu nevarēsi atrisināt saviem spēkiem. Jo tieši tāpat, kā pārdabiskā veidā viņš ienāca, tāpat tikai pārdabiskā veidā tu vari tikt no tā vaļā – nožēlojot savus grēkus, izmainoties un ticot.

Šajā konkrētajā gadījumā Jēzus mācekļiem teica, ka šī suga citādi neiziet, kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.

Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.””(Marka 9:29)

Šajā konkrētajā gadījumā Jēzus pateica, kāpēc mācekļi nevarēja izdzīt šo ļauno garu no šī zēna. Jo viņi bija par maz lūguši un gavējuši. Vai nav labi? Tātad lūgšana un gavēšana ir mūsu ticības izpausme. Ja cilvēks maz lūdz Dievu, maz gavē, tad viņam ir maza ticība. Ja cilvēks daudz regulāri un sistemātiski lūdz un arī gavē, tad viņam ir ticība, kas pārcels kalnus. Ļoti vienkārši. Un, kad tu tiešām daudz lūdz, tad tas arī veido tavu ticību un demonstrē to. Lūk, kāpēc ir nepieciešams to darīt regulāri. Kas ir ticība kā sinepju graudiņš?

„Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas 17:5)

Pie manis cilvēki citreiz nāk un saka: „Aizlūdz par mani, lai man ir vairāk ticības.” Tev pašam ir regulāri un sistemātiski jālūdz un jādara Dieva griba. Un Jēzus atbildēja mācekļiem.

Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.”(Lūkas 17:6)

Tā ir cita rakstu vieta kādā veidā var vairot ticību. Ja jums būtu ticība, kā sinepju graudiņš. Kas tas ir? Mēs tūlīt pie tā nonāksim.

„Tad Viņš teica: “Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.”(Lūkas 13:18)

Jēzus salīdzina Dieva valstību ar sinepju graudiņu, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā, un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas. Auga – tā ir darbība, process. Jēzus salīdzina debesu valstību ar procesu, sistemātisku darbu. Tātad ticība kā sinepju graudiņš, ticība, kas pārceļ kalnus, ir sistemātisks darbs. Katru dienu sistemātisks darbs – ieplānotas un disciplinētas lūgšanas, gavēņi. Ja tu esi iesācis savu biznesu, tad tev ir jābūt kā minimums gada plānam un arī piecu gadu plānam. Un tev katru dienu ir jāzina, kas jāpaveic, lai gada laikā sasniegtu iecerēto naudas summu un paplašinātos. Tev katru dienu ir jāpaveic nevis tikai kaut kas, bet ieplānotas lietas, kas saskan ar pamatmērķi. Tu kaut ko saproti? Es runāju ļoti svarīgas lietas, bez kurām tu neko neiespēsi, un jaunais gads tev būs tāds pats kā vecais. Varbūt pat ne tik svētīts kā šis vai arī būs vēl sliktāk nekā pagājušajā gadā, ja tu nesapratīsi, ka tev ir jāplāno gads. Ja tu neplāno savu nākamo gadu visās savās jomās – naudas pelnīšanu, budžetu, grupiņas izaugsmi, ja tu neplāno katru nedēļu uzrunāt cilvēkus, evaņģelizēt, tad neviens cilvēks caur tevi nenāks pie Kristus, ja tu pats neiesi pie cilvēkiem un neieplānosi nedēļā vienu, divus, trīs, piecus kontaktus. Tu to saproti? Dievs, mēs gribam nākamajā gadā dubultoties kā draudze. Tu gribi? Ja tu personīgi nedubultosies, tad draudze arī nedubultosies. Ja tu personīgi neieplānosi, tad gada laikā tu nedubultosies – ies dienas, mēneši un tu nedubultosies. Ja tu katru dienu, katru nedēļu nekontaktēsies ar cilvēkiem, neevaņģelizēsi, neizrādīsi Dieva mīlestību viņiem, tad tu nedubultosies un draudze arī nē. Ir jābūt plānam, un tad ir jāmaksā cena, lai turētos pie plāna. Nevar evaņģelizēt kā pagadās – satiksi kādu cilvēku un pastāstīsi. Arī tā ir jādara, bet reizēm tu nevienu nesatiec, jo esi tādā vietā, kur neviena nav. Tu sēdi pie sava datora un viss. Tev darba vietā ir vieni un tie paši kolēģi un vairāk nekas. Plānošana. Tāpat arī nauda – ja tev nebūs gada plāns, tad tev nebūs vairāk naudas. Kur tad lai lieto to ticību? Tev katru dienu ir nepieciešama ticība, lai izpildītu gada plānu.

“O, es ticu. Palīdzi manai neticībai!” Ar to arī pietika. Jēzus dziedināja šo zēnu, bet Viņš arī mācīja mācekļus, ka viņiem ir nepieciešama ticība kā sinepju graudiņš – sistemātiska, plānota, stratēģiska ticība. Kas ir stratēģija? Kad tu pareizi dari – saskaņā ar Dieva gribu. Ir liels mērķis, mazāki mērķi un vēl mazāki mērķi. Ir mērķis gadam, mērķis mēnešiem, nedēļai un vienai dienai. Ja tev nav mērķi vienai dienai, tad tev nav mērķis gadam, jo gads sastāv no 365 dienām. Tev ir gada plāns uz gadu, bet ja tev nav dienas plāns, tad tev nav gada plāns.

Ticība kā sinepju graudiņš ir sistemātiska, stratēģiska, plānota, regulāra darbība. Gads vai viena diena? Gan, gan! Mums nākamajā gadā vajag visu vairāk un pēc plāna, kur nav ieplānota katra diena, nevar dabūt vairāk. Tev būs tas pats, kas tev ir šodien vai mazāk.

„Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.”” (Lūkas 17:5-10)

Jēzus iedod formulu, kas ir ticība kā sinepju graudiņš, kad tu no savas puses esi izdarījis visu. Un nevis tāpēc, lai kāds tevi uzslavētu. Tur rakstīts – esmu necienīgs kalps, es vienkārši izdarīju to, kas bija mans pienākums. Vai Jēzus pavēle ir ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas? Tad par ko lai kāds tev pateiktos, par ko lai uzslavētu? Tā ir Kristus pavēle un ticība, draugs, ir atsaukšanās Jēzus vārdiem. Es negaidu uzslavas, kaut kādas īpašas motivācijas. Dievs man saka, un es eju un daru. Tā arī ir ticība kā sinepju graudiņš. Bībele saka, ka kas nestrādā tam nebūs ēst. Dieva griba ir, ka tu strādā un normāli pelni – pietiek pašam un vēl paliek pāri labiem darbiem; ka tev ir pietiekami.

„Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.”(Filipiešiem 4:19)

Dievs grib apmierināt katru tavu vajadzību, arī finansiālo. Tāpēc plāno katru dienu un gadu, lai tavas finansiālās vajadzības būtu apmierinātas, un tu tiešām varētu kalpot ar savām finansēm cilvēkiem un Dievam, ne tikai sev.

Ticība, kas pārceļ kalnus. Es pastāstīšu par kādu notikumu, kas notika mūsu ēras 1. gadsimtā, un tas ir saistīts ar Bībeli. Šis notikums ir tiešā nozīmē saistīts ar kalnu pārcelšanu. Vai tu kaut ko esi dzirdējis par to, ka Jeruzāleme, Izraēls tajā laikā bija zem Romas impērijas okupācijas? Viņa nebija brīva valsts, līdzīgi kā Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa – okupēta valsts. Sešdesmit sestajā gadā jūdi sāka sacelšanos. Jūdejā un Izraēlā bija dažādas draudzes, organizācijas ar dažādu sapratni par to, kāds ir Dievs un kā ir jākalpo Dievam. Bija kristieši, farizeji, saduķeji, zeloti un esēņi. Zeloti ticēja, ka brīvību cilvēks var iegūt ar ieroču palīdzību. Nevis to, ko Kristus mācīja, ka, ja tu no iekšpuses esi brīvs, un Jēzus tevi dara brīvu, tad tu arī tāds esi. Viņi neatzina Kristu un neuzskatīja Viņu par glābēju. Viņi uzskatīja, ka viņiem pašiem ir jāglābj. Bībelē ir rakstīts par Sīmani zelotu –viņš acīmredzot ir piederējis pie kādas no šīm te kustībām. Sešdesmitajā gadā sākās sacelšanās. Septiņdesmitajā gadā Jeruzāleme tika nopostīta – tika nopostīts templis. Septiņdesmit otrajā gadā romiešu desmitais leģions pienāca pie Masadas cietokšņa. Tas bija pēdējais zelotu patvēruma punkts. Visi tie, kas izglābās no vajāšanām Jeruzālemē, meklēja pēdējo patvērumu Masadā. Masadas cietoksnis bija nepieejams, neiekarojams, neieņemams. To uzcēla jūdu ķēniņš Hērods, jo viņš baidījās no Ēģiptiešu valdnieces Kleopatras, kura gribēja nomainīt viņa varu Jeruzālemē, Jūdejā. Viņš baidījās arī no savas tautas sacelšanās, ka tā viņu nomainīs. Šis cietoksnis patiesībā ir paranojas rezultāts. Šis valdnieks baidījās no savas tautas. Kad piedzima Jēzus, Hērods gribēja Viņu nogalināt. Viņš pavēlēja nogalināt visus noteikta vecuma bērnus Bētlemē. Viņš baidījās, ka šis Ķēniņš izaugs un pārņems viņa varu un pozīciju. Lūk, tāpēc viņš tuksnesī, pie Nāves jūras uzbūvēja cietoksni, pili. Un zeloti bija ieņēmuši šo cietoksni. Pēdējie zelotu tūkstoši patvērās šajā Masadas cietoksnī. Septiņdesmit otrajā gadā romiešu desmitais leģions pienāca pie šī cietokšņa. Šajā cietoksnī bija īpaši ūdens rezervuāri, kuros tika sakrāts lietus ūdens un tur pietika visam – arī lai apsētu un audzētu tīrumus. Tur bija pārtika un ūdens, un šis cietoksnis bija faktiski neieņemams. Tur bija 960 ebreju zeloti. Vēsturiski ir ziņas, ka viņiem pievienojās arī esēņi – vēl kādas jūdu ticības novirziena pārstāvji. Viena interesanta lieta – tur nebija kristiešu, jo viņiem bija cits karš. Viņi sludināja vārdu un mācīja pa mājām. Viņi lūdza un gavēja, cēla grupiņas, draudzes. Arī viņus vajāja. Arī Pēteris un Pāvils Romā tika vajāti, notiesāti un nogalināti. Viņi nesa upurus par vārda sludināšanu. Bet cilvēki, kas nepieņēma Kristu patvērās Masadas cietoksnī. Romiešu ģenerālis ļoti labi saprata, ka šis cietoksnis pats nepadosies, un ka viņu nekādā citā veidā nevar ieņemt, kā tikai tiešā nozīmē pārnesot kalnu. Tajā visā piedalījās piecpadsmit tūkstoši cilvēku, kuri „pārnesa” kalnu – viņi uzbēra kalnu. Ģenerālis deva pavēli – to kalnu no turienes pārceliet uz šejieni. Deviņi tūkstoši vergu strādāja nedēļu pēc nedēļas, dienu pēc dienas un ar groziem pārnesa kalnu. Viņi uzbēra uzbērumu, pa kuru viņi pārvietoja speciālu mūru laužamo aparātu. Simtiem cilvēku piedalījās pie tā, lai dabūtu šo milzīgo aparātu augšā. Viņi izlauza mūri, bet zeloti paspēja uzcelt vēl vienu sienu no baļķiem un smiltīm vidū un to romieši vairs nespēja izlauzt. Viņi tika tik tālu un apstājās. Tomēr viņi upurēja saviem dieviem un arī jūdi lūdza savu dievu, kas viņiem nepalīdzēja. Romieši nolēma aizdedzināt šo sienu, bet viņi ļoti riskēja ar to, ka, ja vējš pūtīs no cietokšņa puses uz romiešu pusi, tad tas aizdedzinās šo mūru laužamo aparātu, jo tas bija no koka, un lai uzbūvētu otru tādu aparātu būtu nepieciešami mēneši. Bet, ja vējš pūtīs uz otru pusi, tad siena nodegs, un viņi visi nākamajā dienā ienāks cietoksnī. Pārspēks bija nomācošs – piecpadsmit tūkstoši kopā ar vergiem. Romieši upurēja saviem dieviem, un vējš pūta uz viņu ierīcēm, bet jūdi gavilēja. Taču pēkšņi, vienā mirklī, vējš mainīja virzienu un sāka pūst uz cietokšņa pusi, un šī siena sāka degt. Nepalīdzēja jūdu dievs pret romiešu dieviem. Kad zeloti saprata, ka viņi nespēs noturēt cietoksni, tad iznākums bija skaidrs. Viņi izdarīja kolektīvo pašnāvību. Ar to arī šis notikums ir zināms pasaulē. Viņi nogalināja savas sievas, savus bērnus un pats pēdējais, kas sevi nogalināja, bija priesteris. Viņi izstrādāja sistēmu, kā to paveikt. Kāpēc? Jo viņi uzskatīja sevi par brīviem. Viņi nebija ar mieru dzīvot verdzībā un labāk izvēlējās mirt ar visām ģimenēm. Šis notikums ir nonācis līdz mūsdienām, jo kāda sieviete bija paslēpusies ūdens tvertnē, un to zināja arī jūdu vēsturnieks Flāvijs, kurš gan nebija iekšā, bet arī viņš izglābās no masu pašnāvības. Romieši pārcēla kalnu. Tu zini kāda bija disciplīna romiešu leģionā? Perfekta sistēma. Visa Romas impērija bija perfekti atstrādāta sistēma. Varbūt ne tik perfekta, bet sistēma. Armijā bija disciplīna. Ticība kā sinepju graudiņš. Bībeles princips, ko lietoja pagāni, upurējot savam dievam. Viņi reāli pārnesa kalnu un uzvarēja cīņu pret jūdiem un pret jūdu dievu.

Un tagad pats svarīgākais. Pret tevi ir vērsta sistēma. Tu domā, ka velna valstībā nav sistēmas? Velna valstībā ir disciplīna. Sātans, dēmoni, ļaunie gari – lielāki un mazāki, visi cits citam pakļaujas. Veids, kā viņi pakļaujas, ir bailes, uz baiļu pamata. Līdzīgi kā Romas leģionā. Tur ir disciplīna, un velns strādā pie tavas dzīves. Bībele ir teikts, ka viņš ir nācis, lai zagtu, nokautu un nomaitātu, un viņa mērķis ir pilnībā tevi iznīcināt, paņemt tevi ellē, un ja iespējams, tad priekšlaicīgi. Ja nav neviens, kas par tevi lūdz, tad velns tevi mierīgi var paņemt priekšlaicīgi – pašnāvība vai kāds nelaimes gadījums, un tu esi ellē, un tur tu esi mūžību. Atpakaļceļa vairs nav. Velnam ir plāns, un tāpat arī Jēzum ir plāns. Viņš ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo. Lai nostādītu tevi uz savām kājām, ka tu iemantotu mūžīgu dzīvību un dzīvotu mūžīgi kopā ar Viņu. Kā tu domā, ja pret tevi ir vērsta sistēma, vai tu vari uzvarēt sistēmu bez sistēmas? Nē, nevari! Es gribu, ka tu skaidri saproti, ka bez sistēmas, bez ticības kā sinepju graudiņš, bez sistemātiska, stratēģiska darba, saskaņā ar Dieva gribu, lietojot lūgšanas un gavēni, plānojot katru dienu un gadu, tu nevari uzvarēt un izmainīt ne sevi, ne citus, ne apstākļus. Sistēmu var pieveikt tikai ar sistēmu.

Pēc mūsu gada gavēņu plāna, mums ir gavēnis katru nedēļu no sestdienas uz svētdienu. Vai mums nevajadzētu paņemt lielāku gavēni – 40, 60 vai 70 dienas? Draugs, tu neizturēsi septiņdesmit dienas un arī četrdesmit dienas tu, iespējams, neizturēsi. Mūsu draudzē bija 40 dienu gavēnis un līdz galam nogavēja kādi trīs cilvēki. Tas nav tik iespējams, kā tev šķiet. Taču parēķini – gadā ir 52 nedēļas un plus katru trešo mēnesi mums ir trīs dienu gavēnis. Kopā sanāk 60 dienas. No divpadsmit mēnešiem tu divus mēnešus vispār neēd. Lūk, ticība kā sinepju graudiņš. Sistemātiski katru nedēļu gavēnis no sestdienas četriem līdz svētdienas četriem. 60 dienas gadā. Aleluja! Un Jēzus skaidri saka, ka „šī suga iziet ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību”.

Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.”” (Marka 9:29)

Bet bez šīs palīdzības neiziet. Mūsu cīņa ir pret ļaunajiem gariem, un mēs viņus nevaram pieveikt ne sevī, ne citos bez lūgšanas un gavēšanas. Kāpēc jūs pa naktīm nelūdzat Dievu? Kāpēc jūs neņemat īpašas lūgšanu sapulces trīs dienas pēc kārtas? Mums ir sistēma. Man ir sistēma – katru dienu no pulksten sešiem līdz desmitiem ir lūgšana, no pulksten vienpadsmitiem līdz vieniem – lasu grāmatas, vakarā no deviņiem līdz desmitiem – lūgšana. Vakara laiku es varu mainīt, es plānoju, bet tas rīta laiks ir nemainīgs. Sistēma pret sistēmu. Draugi, mums ir dievišķīga sistēma.

Ticība kā sinepju graudiņš. Kristieši tajā laikā, kamēr zeloti cietoksnī cīnījās, sludināja. Draugi, mūsu ieroči nav miesīgi ieroči, bet gan garīgi. Zini kādi? Vai tu zini, kas ir jāplāno? Jāplāno ir lūgšana, gavēnis un evaņģelizācija, liecināšana, mācekļu veidošana. Jāplāno ir arī sava personīgā dzīve un savas naudas lietas. Ja slavētāja katru noteikto dienu nedēļā, kad viņai ir mēģinājumi, kārtīgi nedziedās, tad viņa nekad neiemācīsies dziedāt. Tas nenozīmē, ka viņa nemāk – viņa māk. Ja tu pie sava rakstura nestrādāsi katru dienu, katru nedēļu un neplānosi, neapzināsies savas īpašības, kas jāmaina un nelūgsi par tām, necentīsies, tad tavs raksturs nemainīsies. Kā tu izdari savu kalpošanu draudzē? Tieši tāpat, kā tu izdari savu kalpošanu draudzē, tieši tāpat notiks tavā personīgajā dzīvē. Ja tu kalpošanu draudzē izdari nevis uz 100, bet uz 90, tad tieši tāpat Dievs atdarīs arī tavā dzīvē, jo visu, ko tu sēsi, to tu arī pļausi. Ikreiz, kad dievkalpojumos kaut kas nesanāk kā vajag, tad nekad vainīgs nav velns. Mums vienmēr liekas, ka velns ir ielīdis kādā aparātā – datorā, pultī. Vienmēr ir vainīgi cilvēki – mēs paši, kas neesam izdarījuši savu pienākumu līdz galam un neesam pienācīgi sagatavojušies. Kad mēs uzvedām drāmu un nedarbojās mikrofoni, tad teica – it kā frekvences pārslēgušās un vēl kaut kas nav noticis. Nekas nav pārslēdzies. Vienkārši neuzlika un neieslēdza mikrofonu. Neizdarīts darbs līdz galam. Cilvēki līdz galam nav iemācīti, kā rīkoties ar mikrofoniem, un aktieri nav vainīgi, jo kāds to nav iemācījis. Tā ir nolaidība. Un tieši tā būs arī tavā personīgajā dzīvē. Tāpēc es gribu censties visu izdarīt uz 100. Ar ticību kā sinepju graudiņš var pārcelt kalnus. Kāpēc gandrīz vienmēr, kad notiek kaut kāda sacelšanās – tur Robini Hudi un citi, arī Latvijā ir bijušas sacelšanās pret valdībām un varām, uzurupatori cieš sakāvi? Uzurupatori ir tie, kas iekāro valsts varu. Tautas masas saceļas pret valdību un varu. Kāpēc gandrīz vienmēr viņi cieš sakāvi? Tāpēc, ka viņiem ir vāja sistēma. Valsts struktūras ir atstrādātas sistēmas un pelēkā masa no tautas – tur nav pietiekoši daudz zinošu, uzņēmīgu cilvēku, līderu – varbūt arī ir līderi, bet viņi nesaprot kā vest karu, šādas lietas, un viņi, protams, zaudē. Tikai ar sistēmu var uzveikt sistēmu. Arī pret draudzi ir vērsta sistēma – visa šī bezdievīgā, pasaulīgā sistēma. To var pieveikt tikai un vienīgi ar tādu pašu sistēmu – ar sistemātisku un stratēģisku plānošanu, lūgšanu, gavēšanu, evaņģelizāciju un draudzes celšanu, ar izmaiņām pie sevis. Āmen!

Šis cilvēks, kas nāca pie Jēzus ar savu dēlu, šaubījās.

„(..) bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic. Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”(Marka 9:22-24)

Bet bija pilnīgi pietiekoši ar viņa ticību, lai dziedinātu dēlu. Zini kāpēc? Jo viņš šaubījās emocionāli. Viņš bija nošaubījies prātā, bet reāli viņš atveda savu dēlu pie Kristus. Saproti? Nav svarīgi, ko tu jūti. Es šaubos, vai būs tā, kā es ieplānoju. Ja tev ir ticība un tu strādāsi, tad notiks. Ja tu darīsi, tad notiks. Jānis Kristītājs pats kristīja Jēzu. Viņš skaidri zināja, ka Jēzus ir Glābējs, Mesija. Kādu reizi viņš sūtīja mācekļus un teica, lai tie prasa Jēzum, vai viņš ir tas, kam būs nākt vai citu būs gaidīt. Viņš šaubījās par Jēzu. Un tajā pašā laikā Jēzus teica mācekļiem par Jāni Kristītāju, ka nav neviena lielāka par viņu no vecās derības praviešiem. Tātad – kā Jēzus skatījās uz šaubīgo Jāni? Kā uz lielāko no visiem praviešiem. Nav svarīgi, ka tu jūti šaubas, vai ka tev liekas, ka tu nevari to vai šito. Svarīgi ir darīt.

Es cīnos katru dienu. Kad es lūdzu Dievu, lasu Bībeli, man ir jāizdara pieraksti. Ja es nepierakstu, tad aizmirstu. Piemēram, šis sprediķis ir tapis, jo lūgšanu laikā esmu pierakstījis svarīgākās lietas. Ja es nepierakstu, tad es aizmirstu un nevaru tev to nodot. Man ir jācīnās, lai to pierakstītu. Zini, kā tas notiek? Iedomājies, es esmu palūdzis Dievu un pēc tam atlaidies dīvānā, un lasu Bībeli. Man patīk lasīt Bībeli. Es lasu, pārdomāju un man ir tik ērti. Istabā reizēm ir tāds vēsāks, un tad es apsedzos ar pledu, bet ja tev nāk miegs, tad tu tā nedari. Man nenāk miegs. Es necīnos ar miegu. Un man ir tik ērti un silti, bet dators ir pie rakstāmgalda un lai pierakstītu, man ir jāpieceļas, jānoliek plediņš, jāizjauc savs komforts, jāpieiet pie datora un jāuzraksta. Reizēm es neeju, bet ierakstu telefonā. Ir jāpieraksta. Un tici vai nē, es cīnos. Zini, es reizēm neaizeju, un tad es atkārtoju pie sevis, ka man ir jāatceras. Reizēm es kaut ko atceros un reizēm nē. Es katru dienu cīnos, lai būtu sprediķi, un lai paliktu kaut kas no tā, ko es lasu Bībelē. Lūk, cīņa katru dienu. Elementāri. Lūk, kas ir ticība kā sinepju graudiņš. Lūk, kas ir ticība, kas pārceļ kalnus. Nav nekādas sajūtas, nekas, kā tikai atsaukšanās Dieva vārdam un sistemātiska un stratēģiska strādāšana. Tā Dievs ir iekārtojis, kad pirmie cilvēki sagrēkoja Viņš tiem teica:

„Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst (..)” (1. Mozus 3:19)

„Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt.(..)” (1. Mozus 3:16)

Bet ne jau Dievs ir pie tā vainojams. Cilvēks sagrēkoja. Un nav neviena cita ceļa, kā smagi strādāt lūgšanās, evaņģelizējot, ejot pie cilvēkiem, izdzenot ļaunus garus, lūdzot, gavējot. Cīnies, lai tu katru svētdienu pulksten vienpadsmitos būtu šeit, ka tu nenokavē. Cīnies, ka tu esi katrā mājas grupiņā. Cīnies par katru savu lūgšanu. Ja tev nav ieplānots lūgšanu laiks, tad tev nebūs lūgšanas. Tev būs parodija ne lūgšanas. Tā nebūs ticība, kas pārceļ kalnus. Plāno lūgšanu laiku uz jauno gadu un seko plānam. Mans plāns ir telefonā. Tur ir kalendārs, un es esmu saplānojis tā, ka dažas dienas ir no sešiem rītā līdz pat desmitiem vakarā. Pārsvarā lūgšana, bet arī grāmatu rakstīšana, atpūta, treniņi, laiks, kad zvanu cilvēkiem, grupiņu apmeklējumi.  Es skaidri zinu, ja es neplānoju, tad es neizdaru. Ir jācīnās par katru lietu. Ja ieplānoju, tad cīnīšos. Plāno tikšanās ar cilvēkiem. Lai ar vienu cilvēku satiktos ir jāuzaicina ļoti daudzi. Pārkāpiet sev pāri, plānojiet, lūdziet, gavējiet un strādājiet. Celsim dieva valstību. Mūsu draudze šajā gadā ir strādājusi un to var spriest pēc apmeklējuma. Šajā gadā apmeklējums ir pieaudzis aptuveni par trešdaļu, un tas norāda, ka mēs kaut ko esam darījuši. Bet nākamgad mēs gribam pieaugt par pusi, vai ne? Ja katrs viens draudzē pieved vienu cilvēku Kristum, tad mēs esam dubultojušies. Un, jo mēs esam lielāki, jo vairāk lūgšanu, jo lielāks spēks, jo lielāka ietekme, lai svētītu Latviju. Sistēma pret sistēmu. Ja romiešu sistēma spēja kalnu pārcelt, tad mūsu sistēma vēl jo vairāk. Āmen. Aleluja! Tātad plāno mēnešus, nedēļas, katru dienu. Cīnies par katru darbību, katru darbu, kas plānā.

Sagatavosim savus ziedojumus. Šis ziedojums ir īpašs. Mēs sējam jaunajam gadam, bet atceries, ka šis nav vienīgais ziedojums, vienīgā reize, kad mēs ticībā sējam. Turpini to darīt visu gadu. Tu esi sagatavojis savu ziedojumu, īpašo upuri – svētībai jaunajam gadam?

Ko nozīmē šodienas īpašais ziedojums – ziedot jaunajam gadam? Tas, ko tu esi sagatavojis šodien, tas būs tev nākošgad. Es šodien ļoti pārdomāju, kā sagatavot savu ziedojumu – nopirku speciālu kastīti, apsēju apkārt bantīti un došu to šodien Dievam. Es īpaši pārdomāju savu ziedojumu, es to plānoju. Arī iepriekšējā gadā es plānoju, un es esmu pārsniegusi to normu, ko es esmu noziedojusi un esmu to pārsniegusi desmitkārtīgi. Es ticu, ka to, ko tu šodien ziedosi, tu dabūsi daudz, daudz vairāk atpakaļ. Man nebija finanses, un es nolēmu ziedot 5 latus katru nedēļu. Man nebija šo finanšu, bet es katru nedēļu nācu un ticībā ziedoju Dievam, un palēnām Viņš sāka mani svētīt. Es atguvu šos savus 5 latus un nedēļā sāku pelnīt 50 latus. Pēc kāda laika es ticībā sāku dot 10 latus nedēļā, un arī tos pēc kāda laiciņa es sāku atgūt atpakaļ. Šobrīd es uz draudzi jau nesu 30 – 35 latus katru nedēļu un es ticu, ka nākošgad es varēšu katru nedēļu atnest vēl vairāk.

Tātad ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Indra nesa desmito tiesu no naudas, kuras viņai nebija. Ne jau tā nauda vairo. Te nav kā pasakā par buratīno, kur lapsa ar runci iestāstīja viņam, ka, ja viņš iestādīs piecus zelta gabalus un skaitīs burvju vārdiņus, tad viņam izaugs naudas koks. Bet šajā gadījumā darbojās viņas ticība. Viņa regulāri ziedoja desmito tiesu no tās summas, ko viņa grib nopelnīt. Viņa atnesa desmito tiesu no tās summas, kuru viņa grib nopelnīt, bet kuru viņa nav nopelnījusi. To sauc pat ticību kā sinepju graudiņš. Tāpēc šodienas ziedojums ir īpašs – vienreizējs ar to, ka tas ir svētību izlūgšanās no Dieva visam gadam. Bet tas nenozīmē, ka ar to pietiek. Mēs turpinām lūgt, ziedot katru reizi. Tā arī tie, kas ir sagatavojuši kādus solījumus Dievam, tos var pienest. Bībelē skaidri ir teikts – dodiet, tad jums taps dots. Es ticu šim principam, un Dievs mūsu draudzi ir ļoti svētījis.

Dievs, mēs ticam un palīdzi mūsu neticībai! Palīdzi mums iepazīt Tavu gribu, saprast Tavu gribu. Mēs zinām Tavu gribu attiecībā uz naudu – dodiet, tad jums taps dots. Mēs zinām, Tavu gribu attiecībā uz lūgšanām – lūdziet, tad jums taps dots. Mēs zinām Tavu gribu attiecībā uz gavēni – ka bez lūgšanas un gavēšanas šī velna suga nav uzveicama, šie cietokšņi nav iekarojami. Mēs zinām tavu gribu attiecībā uz cilvēku glābšanu un mācekļu veidošanu – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Mēs zinām Tavu gribu. Palīdzi mums, ka mēs pret šo velna sistēmu, velna tīklu, ka viņš ir ar tumsu apklājis pasaules ļaudis un tautas, latviešu tautu, lai viņiem atspīd gaisma caur mūsu draudzi, caur mūsu ticību. Lai tā ir ticība kā sinepju graudiņš, ka tā ir plānota, stratēģiska, regulāra. Ka mēs šo darbu veicam regulāri un cīnāmies par katru zemes stūrīti. Es lūdzu par katru, kurš šodien pieņēma lēmumu lūgt, strādāt, gavēt, ziedot. Es lūdzu par katru, kurš šodien ziedoja vairāk nekā varēja atļauties. Dievs, svētī savus bērnus, mani, katru mūs un svētī caur mums Latvijas tautu. Dievs, mēs turamies pie Taviem vārdiem, Jēzus vārdā, ka Tu mūs svētīdams svētīsi un vairodams vairosi. Jēzu, es, lūdzu, iedzīvini šos vārdus katra cilvēka dzīvē šajā vietā. Iedzīvini šos vārdus, ka tu mūs svētīdams svētī un vairodams vairo! Svētība finansēs, lai ir katram vienam no jums. Svētība evaņģelizācijā un cilvēku veidošanā par mācekļiem, lai ir katram vienam no jums. Svētība izmaiņās raksturā, lai ir katram vienam no jums. Svētība. Visa veida svētība! Lai Dieva tuvums ir pie jums, ar jums. Lai Dievs ir ar jums! Lai jums nekas nav neiespējams, un lai jums ir ticība kā sinepju graudiņš, ka jūs visi kļūstat ar stipru mugurkaulu, stipru raksturu, kristieši ar vārdu, kuriem nav nekā neiespējama, kuri bīstas Dievu, kuri tic un paļaujas uz savu Dievu. Nevis kā zeloti, bet kā tavi bērni Dievs. Ka mēs ejam un cīnāmies, un nesam upurus šajā cīņu laukā – evaņģelizācijā, liecināšanā, svētā dzīvē, upurēšanā. O, mans Kungs, svētī mūs. Un mēs zinām Kungs, ka šī ticība kāda viņa ir, un ja mēs tiešām esam izdarījuši no sava puses, ko varējām, tu pieņem. Kā šim cilvēkam. Mēs ticam. Palīdzi mūsu neticībai, ka mēs neesam tie samaitātie, sagrozītie un neticīgie, ka mūsu ticība nav pamatota brīnumos vai sajūtās, bet gan Tavā vārdā un darbos. Lai Dieva svētība un vairošanās ir uz jums. Aleluja! Lai Dievs svētī draudzi ”Kristus Pasaulei” un katru, kas skatās mūs internetā. Pieskaries katram šajā brīdī, lai svētība un vairošanās ir uz katra. Aleluja!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska