Manas svētrunas nosaukums ir „Ticība, kas uzvar grūtības”. Mēs dzīvojam laikā, kas ir stipri nesaprotams un neprognozējams. Reizēm ir pat grūti izsekot līdzi visam, kas notiek un brīžiem šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt. Varbūt jums tā nešķiet, bet man ik pa laikam ir tādas domas, bet paldies Dievam, par Dieva Vārdu, par to, ka man ir Dievs, ka Viņš mani stiprina, ka Viņš ir ļoti labs. Jēkaba vēstulē mēs redzam, ka bija cilvēki, kam bija lielas problēmas un iespējams lielākas nekā mums šobrīd. Viņiem nebija karš, paldies Dievam, ka mums arī nav karš, viņiem nebija pandēmija, viņa mums arī vairs nav, viņiem nebija ievēlēts prezidents no LGBT kopienas, mums gan tas ir, bet viņiem bija vajāšanas. Tajā laikā bija dzīvībai bīstami būt Kristus sekotājam, Kristus māceklim.
Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas. (Jēkaba vēstule 1:1)
Kāpēc izkaisītas? Tāpēc, ka viņi bēga un glāba savu dzīvību. Viņiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā un viņi ne tikai zaudēja darbu, bet viņi zaudēja savas mājas, un viņi varēja zaudēt arī savu dzīvību. Viņiem bija reāla krīze. Līdzīgi kā tagad ukraiņiem, kuri arī dzīvo šeit Latvijā. Es domāju, ka viena liela daļa arī paliks šeit uz dzīvi, iedzīvosies, bet viena daļa noteikti aizbrauks prom. Man ir salīdzinoši neliela pieredze, mācu ukraiņu jauniešiem angļu valodu un es zinu, ka daudzi no viņiem sēž uz čemodāniem. Viņi dzīvo šeit jau vairāk kā pusgadu un viņi gaida to brīdi, kad karš beigsies, neviens nevar zināt, kad tas notiks, bet viņi ir gatavi braukt prom jebkurā minūtē. Patiesībā daudzi jau ir aizbraukuši. Es tādus zinu, mēs pabeidzām programmu un viņi bija prom, kaut karš vēl nav beidzies. Viņi raujas atpakaļ uz dzimteni. Viņi nemeklē labāku dzīvi Eiropā, vismaz tos, kurus es zinu. Nevienam nepatīk dzīvot svešumā. Jēkabs rakstīja šo īso vēstuli, kā iedrošinājumu, kā atgādinājumu paturēt ticību, nepazaudēt savu skatu uz Jēzu.
Kad dažāda veida pārbaudījumi nāk jūsu dzīvēs, neuzskaties tos par nevēlamiem, bet uzņemiet tos kā draugus. Ziniet, ka pārbaudījumi nāk, lai pārbaudītu jūsu ticību un izveidotu jūsos izturību. Kad izturība jūsos būs kļuvusi pilnīga, jūs būsiet stipra rakstura cilvēki, bez jebkāda trūkuma un vājībām. (Jēkaba vēstule 1:2-4) (angļu tulkojums)
Ziniet, ka pārbaudījumi nāk, lai pārbaudītu jūsu ticību un izveidotu jūsos izturību. Kad tu zini un saproti, ka grūtības un pārbaudījumi nav tikai tāpat vien, tad ir daudz vieglāk iegūt pareizu attieksmi un arī panest, iziet cauri grūtībām, izturēt stresu, spriedzi, kas mūsdienās ir ne mazums katram, lielākā vai mazākā mērā. Protams, ka to pateikt ir vieglāk, izlasīt to Bībelē ir vieglāk, nekā reāli to izdarīt un pielietot dzīvē.
Ko ir svarīgi saprast par grūtībām? Pirmkārt, ka grūtības ir neizbēgamas, jo mēs dzīvojām tādā pasaulē. Jēkabs sacīja, turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūsu dzīvē nāk pārbaudījumi un grūtības, nevis, ja nu gadījumā nāks, ja nu tās grūtības būs, bet grūtības vienkārši būs. Jēzus teica, ka pasaulē mums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, jo pasauli Jēzus ir uzvarējis. Neviens nav imūns, neviens nav neaizskarams pret problēmām. Kāds Amerikas mācītājs teica vienu izteicienu, kas man palika prātā. Viņš teica, ka dzīve ir problēma, problēma, krīze, problēma, problēma, problēma, krīze. Respektīvi cita varianta nav. Tad, ja tev ir komforta apstākļi un tu jūties labi, baigi netraucēts, tad īstenībā ir izņēmums, nevis reālā situācija.
Vēl tāda lieta par grūtībām, ka viņas ne vienmēr ir paredzamas. Citreiz var paredzēt, ka negaiss tuvojas, bet ļoti bieži problēmas nevar paredzēt un visbiežāk grūtības mūs pārsteidz nesagatavoti. Vai kāds no jums varēja iedomāties, ka 2020. gada 16. martā pandēmijas dēļ, lielā mērā visa mūsu ierastā dzīve izbeigsies. Un, ka pirms gada, 24. februārī, mums praktiski kaimiņos, sākās karš. To pat nevarēja paredzēt, pat tādi pieredzējuši politiķi. Neviens arī speciāli negaida, kad braucot uz darbu tev mašīnai pārplīsīs riepa, vai tev darbā būs nepatikšanas. Daudzas lietas mums uznāk negaidīti. Labā ziņa ir tāda, ka parasti grūtībām ir konkrēts mērķis, kā jau Jēkabs arī teica, ka tās pārbauda viņa ticību. Ticība ir kā muskulis, kuru citādi nevar trenēt, kā tikai liekot tam strādāt un uzliekot tam slodzi. Zini, ka muskuļi neaug tad, kad tu sēdi dīvānā un ēd cepumus. Muskuļi aug tad, kad tu esi viņus nodarbinājis, vai nu sporta zālē vai arī fiziski citos veidos.
Kā tevī veidojas stiprs raksturs? Tad, kad tiek pārbaudīta tava ticība. Tas pats vārds ir minēts Bībelē, ko lieto, lai attīrītu dārgmetālu, process, kad tiek izdedzināti visi netīrumi, visi piemaisījumi. Zeltu un sudrabu kausē ļoti augstā temperatūrā. Metāls izkūst un tikai tad iegūst tīru zeltu. Ļoti iespējams, ka tavā dzīvē ir ļoti liels karstums vai krīze un tādos brīžos ir vērts atcerēties Ījabu, kuru piemeklēja ļoti dažādi pārbaudījumi, bet galu galā viņš saņēma dubultā atpakaļ to, ko viņš bija zaudējis procesā. Kā kausējot zeltu piemaisījumi atdalās, tāpat ciešanas, grūtības un vajāšanas parāda, kuri ir patiesi ticīgi cilvēki. Šobrīd Latvijā visi var ticēt Dievam, visi var iet uz draudzi, visi var mājās un draudzē lūgt Dievu, bet iespējams, ka pienāks tāds brīdis, ka šīs lietas būs par tavas dzīves kvalitātes cenu, kā mēs jau redzējām pirms dažiem gadiem, un pat par dzīvības cenu.
Grūtības attīsta manu izturību, spēja panest stresu, stresa noturība. Man personīgi pie tā ļoti vēl jāstrādā, bet es zinu, ka daudzās darba intervijās, protams, ka iesi strādāt par apkopēju, tev nebūs šāds jautājums, bet uz augstākiem amatiem vienmēr būs jautājums par stresa noturību, cik daudz tu spēj turēt stresu, kā tu rīkojies, vai galīgi stresā nepazaudē galvu, vai tu esi spējīgs strādāt zem liela spiediena. Vienkārši, tā ir mūsu laikmeta liela iezīme. Grūtības norūda manu raksturu.
Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. (Jēkaba vēstule 1:3)
Pārbaudījumi nāk, lai pārbaudītu manu ticību un izveidotu jūsos izturību. Zinātnieki ir pierādījuši, ka dzīvnieki, kuriem ir komfortabli apstākļi ir neizturīgāki pret slimībām, viņi ir vājāki nekā tie, kas piedzīvo normālas grūtības. Tas pats ir ar cilvēkiem. Pirms pavisam neilga laika svarīgākā tēma mums apkārt bija vīruss, slimības un viss, kas ar to saistīts, bet Dievs cilvēka organismu ir uzbūvējis tā, ka, ja vien organisms nav ļoti bojāts, cietis vai vājš, viņš ir spējīgs stāties pretī dažādiem nelabvēlīgiem apstākļiem, tai skaitā arī vīrusiem. Arī tiem cilvēkiem, kuriem izaicinājumi ir ikdiena, viņi to piedzīvo ikdienā, viņi noteikti ir stiprāki un izturīgāki nekā tie, kuri vienkārši dzīvo savā komforta zonā un neparko neuztraucas. Viņiem viss ir labi, jo viņiem vienkārši nav izaicinājuma. Viņi nekur neiet uz priekšu, nekur neattīstās, nepiepūlās, viņi vienkārši plūst pa straumi un ir salīdzinoši viegli, bet kā mēs zinām, platais ceļš nav tas labākais, jo viņš ved uz pazušanu.
Vēl tāda lieta par grūtībām, ka Dievs vērš visu mums par labu. Pasaules cilvēki bieži saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Es nepiekrītu, nav tā. No kurienes tas ir ņemts? Viņi paņem vienu rakstu daļu no Bībeles un saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Notiek uz labu tiem, kas mīl Dievu. Ja tu esi tas cilvēks, kurš mīl Dievu, tad tu vari zināt, ka pat ja kaut kādas lietas nenotiek, labas lietas tavā uzskatā, tavā dzīvē, tad Dievs vienalga to ņems un vērsīs par labu tev, ja tu turies pie Viņa, ja tu esi stipri pieķēries Viņam. Ja tu mīli Dievu, tu pavadi laiku ar Viņu, tu Viņu cieni, vērtē un dari pēc Viņa prāta. Protams, ka mums nav jānoliedz realitāte un jāuzliek mākslīgais plastmasa smaids un jāsaka, ka viss ir kārtībā. Dievs to no mums nesagaida. Mums nav jāpriecājas arī par problēmām, ka beidzot tev viņa ir. Es pazīstu cilvēkus, ar vienu es strādāju ļoti ilgu laiku kopā, viņš bija Dieva cilvēks un viņš teica, ja viņam nav ar ko cīnīties, Dieva lietās, ja viņš visu laiku nevar būt cīņā, tad viņš uzskata, ka tāda dzīve vispār nav vērta, tāda dzīve ir ļoti garlaicīga. Ir cilvēki, kuriem patīk problēmas. Dievs vienmēr ir ar mums. Dievs visu redz un visu kontrolē. Viņš rūpējas un dod spēku. Ja tu dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, mīli Viņu, tad Viņš visu vērsīs par labu.
Vēl, kas ir ļoti svarīgi, ka tu esi mierīgs un lūdz Dievam gudrību. Nekrīti panikā, lūdz, nomierinies.
Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. (Jēkaba vēstule 1:5)
Vai tu esi lūdzis Dievam gudrību kā rīkoties situācijās? Ko darīt ar savu dzīvi, darbu, nākotni, bērniem un ar visu pārējo ar ko tu cīnies. Kāpēc mums vajag gudrību? Gudrību vajag tāpēc, lai no situācijas mēs kaut ko iemācītos, lai Dievs parādītu, ko tieši Viņš tev grib iemācīt. Otra lieta ir ko darīt un kā risināt. Kur ir risinājums? Kad tu nomierinies, dabū skaidru galvu un sāc domāt, tad vienmēr ir kāda izeja. Kad tu esi panikā, tad galva pazaudējas, nekas nedomājas un no Dieva neko īpašu saņemt nevar. Uzticies Dievam, ka Viņš palīdzēs.
Tas Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu: kad es biju novārdzis, tad Viņš man palīdzēja. Atgriezies savā mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs dara tev labu. (Psalms 116:6-7)
Vienā no angļu tulkojumiem: Dievs pasargā tos, kuriem ir bērna ticība.
Paļauties uz Dievu nenozīmē neko nedarīt un gaidīt kaut ko mistisku no debesīm, ka kaut kas pēkšņi notiks, bet tas nozīmē izdarīt no sevis visu, ko tu vari izdarīt un tad lūgt Dieva pārdabisku iejaukšanos, pārdabisku palīdzību. Man ir tā, kad es nomierinos, slavēju Dievu, tuvojos Viņam, lasu Bībeli, tad Dievs vienmēr atnāk. Atnāk ar miera sajūtu, iekšēju liecību, atnāk ar stiprinājumu. Viens no maniem šī brīža mīļākajiem Psalmiem ir 138.
Kad man jāstaigā zem ciešanu spaida, Tu uzturi manu dzīvību; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmām, un Tava labā roka man palīdz un palīdzēs. Tas Kungs to darīs manas glābšanas labā! Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi! Neatstāj Savu roku darbu! (Psalms 138:7-8)
Dievs vienmēr ir klāt un Viņš vienmēr palīdz, vienalga kā mēs jūtamies vai tieši otrādi, nejūtamies. Ļoti svarīgi ir atteikties padoties un atcerēties Dieva apsolījumus. Bībelē ir ļoti daudz apsolījumu, septiņi tūkstoši apsolījumi, ieskaitot Veco un Jauno Derību.
Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. (Jēkaba vēstule 1:12)
Grūtības ir daļa no mūsu dzīves, neatkarīgi vai to mēs gribam vai nē, vai sarūgtinājamies vai priecājamies, vai kaut ko iemācamies vai neiemācamies, tās vienkārši ir. Jautājums, vai tu griezies pie Dieva, pēc palīdzības? Vai tu ļauj, lai grūtības tev kaut ko iemāca? Droši vien esi dzirdējis, ka dzīve, tas nav sprints, bet tas ir maratons. Kurš ir skrējis maratonu? Maratona sākumā ir milzīgs pūlis, liels haoss, tad kad tuvojās viducis,kad puse jau noskrieta un jau iet uz finišu, tad nemaz tik daudz cilvēku tur vairs nav palikuši. Diemžēl daudzi nepaliek.
Ja mēs domājam garīgās lietās, draudzes kontekstā, tad, piemēram, vai jūs zināt cik cilvēki ir no pašiem draudzes sākumiem, tie ir piecpadsmit ar pus gadi. Tas uz mūžības fona nemaz nav tik daudz. Cik cilvēki šeit ir desmit, astoņus, piecus gadus? Piecus gadus, droši vien, jau būs daudz cilvēku. Mācītājs daudzas reizes ir teicis, ka draudze sākās ar vairākiem desmitiem cilvēku, kas bija pirmajā dievkalpojumā, kuri uzskatīja, ka viņi šeit arī paliks, ka tā ir viņu draudze. Kur viņi ir šobrīd? Labi, ja viņi ir kādās citās draudzēs, bet lielākā daļa, es domāju, ka nav nekur. Ir labi iesāk, bet ir jāaiziet līdz beigām. Atceramies, ka šī dzīve ir maratons, jāgatavojās ir uz ilgu laiku. Svētīgs, kas pastāv grūtībās. Ir cilvēki, kas atkāpjas, bet es ticu, ka šeit neviens tāds nebūs.
Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību. (Ebrejiem vēstule 10:39)
Kam tic? Tic Dieva labestībai, ka Dievs visu vērsīs uz labu, tic, ka ir jādara Dieva griba arī grūtos apstākļos. Tic, ka ir jālūdz gudrība, kā rīkoties un tic, ka ir jābūt kopā. Ļoti svarīgi ir nepagurt, jo tu vari tikai komandā, jo esot vienam, tu noteikti pagursi.
Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu. (Galatiešiem vēstule 6:2)
Katram mums ir jānes sava nasta, bet ir arī citu nastas. Un tavi tuvākie cilvēki draudzē ņem daļu no tavas nastas un tu ņem daļu no viņu nastas. Tas, kurš spēj, palīdz tev un, tas kurš nespēj, tam palīdzi tu. Vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka mums nav parasta draudze, mums ir cīnītāju draudze, ka mums ir spartiešu draudze. Mēs esam viens par visiem un visi par vienu un tikai tad, kad mēs esam kopā, mēs varam pastāvēt, mēs varam uzvarēt un aiziet līdz galam. Lai Dievs tevi svētī!
Luīzes Zvejas sprediķi „Ticība, kas uzvar grūtības” pierakstīja un rediģēja draudzes ”Kristus Pasaulei” redakcija