Ticības pamats

Kas ir mūsu ticības pamats?
Pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad mācekļi bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm, pēkšņi augšāmceltais Kristus stājās viņu vidū. Mācekļiem vairs nebija ticības. Viņi bija ticējuši tikai tik ilgi, kamēr viņi varēja Viņu sataustīt, redzēt. Mācekļi sagaidīja, ka Jēzus nodibinās šeit, virs zemes, savu valstību, būs kā ķēniņš, kurš sakārtos valsti. Tā nenotika. Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās. Viņš pats bija teicis, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules. Bija cits mērķis un veids, kā un kāpēc Jēzus atnāca. Tas bija:

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Viņš atnāca, lai ikviens, kurš ir Jēzū Kristū, kļūtu jauns radījums un sāktu savu dzīvi no jauna. Kaut arī Viņš brīdināja, ka ir atnācis, lai nomirtu pie krusta un augšāmceltos, un sludināja, ka Viņš ir dzīvības maize. Viņš iedibināja Vakarēdienu un teica, ka ikviens, kurš nebauda Viņa miesu, tanī nav dzīvības, tam mūžīgo dzīvību neredzēt. Mācekļi to neizprata un tad, kad Jēzus nomira, viņi neizprata tālāko secību, kā Jēzus caur Svēto Garu turpmāk vadīs Savu draudzi. Mācekļu ticība bija izkūpējusi, notika vajāšanas, viņi pulcējās aiz slēgtām durvīm. Jēzus stājās viņu vidū un tad, ka mācekļi ieraudzīja viņu, tie atkal ticēja.

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. (Jāņa evaņģēlijs 20:19-20)

Jēzus teica, ka ikviens, kurš tic, ir jauns radījums un tam būs mūžīgā dzīvība, un viņi sāka saprast. Bet viens no mācekļiem apustulis Toms tobrīd nebija mācekļu vidū.

Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu. Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!”  (Jāņa evaņģēlijs 20:24-27)

Tagad būs nedaudz intriģējošs jautājums. Par Tomu nav daudz informācijas Bībelē. Viņa ticības ceļš bija līdzīgs visu pārējo apustuļu ticības ceļam, kas viennozīmīgi norāda uz ticības ceļu. Vai pamats Toma ticībai bija tas, ka viņš redzēja augšāmcelto Kristu, tas, ka viņš spēja Viņu aptaustīt, sajust, vai tomēr kaut kas cits? Kā tu domā – kas bija pamats? Jēzus turpina:

Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. (Jāņa evaņģēlijs 20:29-31)

Evaņģēlijos ir aprakstīti arī Jēzus brīnumi. Man ir jautājums tev. Vai tu personīgi esi redzējis kaut vienu Jēzus brīnumu? Vai tu biji klātesošs tajā brīdī, kad pieci tūkstoši tika pabaroti ar piecām maizēm un divām zivīm? Vai tu biji klāt tajā brīdī, kad Jēzus dziedināja sievu ar asiņošanu, vai tu redzēji, runāji ar šo sievieti, kas bija savilkta un tika dziedināta sinagogā? Vai tu biji klāt, kad Viņš atvēra acis aklam Bartimejam, vai tu viņu pazīsti personīgi? Nē, mēs neviens neesam to ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne aptaustījuši. Neviens no mums nav licis rokas Jēzus rētās un redzējis augšāmcelto Kristu. Bībele saka:

Dievu neviens nekad nav redzējis. (Jāņa evaņģēlijs 1:18)

Jēzus zemes virsū staigāja tikai trīsdesmit trīs gadus. Bībelē rakstīts:

Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā. (Vēstule Kolosiešiem 1:19)

Evaņģēliji ir Dieva svētie Raksti, caur kuriem mēs iepazīstam Kristu, bet tiešā veidā mēs Viņu neredzam un nevaram sataustīt.

“Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:29)

Neredz, bet tic! Jēzus Tomam saka, ka viņa ticība ir balstīta tikai tajā, ko redzēja acis, bet tas nav ticības pamats. Brīnumi, dziedināšanas, izmainītas dzīves un daudz kas cits nav pamats ticībai. Skudriņu skriešana pāri ķermenim, laba Dieva klātbūtnes atmosfēra, nevar būt pamats ticībai. Pamats ticībai var būt tikai pati ticība elementāram Dieva vārdam. Tad, kad cilvēks nāk un pieņem Kristu kā savu Glābēju, skaita grēku nožēlas lūgšanu, tajā pateicas Dievam, ka no šīs dienas ir glābts, jauns radījums. Varbūt kāds cilvēks nejūtas kā jauns radījums, bet kāds jūtās. Iespējams, ka tieši tas, ka cilvēks sajutās kā jauns radījums, ir problēma, jo tas nevar būt pamats. Pamats var būt tikai tas, ka tu ar prātu zini un pieņem, ka esi jauns cilvēks un dzīvosi pēc Bībeles principiem. Ticības pamats var būt tikai pati ticība Dieva vārdam. Nevienam no apustuļiem nebija šādas ticības, bet Jēzus norādīja, kam ir jābūt pamatam – tam, ka tu neredzi, bet tomēr tici. Ņemot vērā, ko vēlāk paveica apustuļi, ka viņi gāja bojā mocekļu nāvē, norāda uz viņu ticību. Tas nozīmē, ka viņi bija gatavi atdot pat savas dzīvības par Kristu. Padomā, kādas emocija var būt brīdī, kad jāzaudē dzīvība? Tur ir vienkārša, parasta pamata ticība: “Es zinu, kam es ticu, es zinu, kādu lēmumu esmu pieņēmis un par ko atdodu savu dzīvību!” Tātad, ticības pamats ir elementāras zināšanas, Dieva vārda pieņemšana kā realitāte, neatkarīgi no tā, ko jūti, ir vai nav brīnumi. Cilvēki aizbrauc uz inkaunteru, redz izpausmes un tas palīdz ticēt tāpat kā Tomam palīdzēja. Šīs izpausmes jeb tas, ka Jēzus augšāmceltā miesā stājās Toma priekšā, ļāva likt rētās rokas, teica, lai ir ticīgs, nevis neticīgs, palīdz ticēt. Tomēr Jēzus teica, ka labāk ir ticēt tad, kad arī neredz. Ticība evaņģēlijam ir vienkāršas zināšanas, ka Kristus ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies. Inkaunteros redzam, ka atbrīvošanas kalpošanā notiek dažādas izpausmes un tas palīdz ticēt, bet tā nav ticība, ka tu redzēji brīnumu, piedzīvoji kaut ko. Brīnumi nāk un aiziet, sajūtas parādās un pazūd, bet Dieva vārds un elementāra ticība tam, paliek mūžīgi.  Es to pieņemu kā patiesību, kā savas dzīves vadlīnijas, es pieņemu Dieva vārdu un visu Bībeles kontekstu kā to, pēc kā es vados, tā man ir kā ceļa zīme. Mana ceļa zīme ir Dieva vārds.

Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. (2. Korintiešiem 5:7)

Brīnumu redzēšana, kā arī redzēšana, kā kāds kristietis veiksmīgi uzsāk kādu kalpošanu vai kādu citu procesu, kurā redzams Dieva spēks, tas nevar būt par pamatu tavai ticībai. Nedrīkst ņemt kā pamatu to, ka redzi, ka kāda cilvēka dzīvē ir Dieva spēks. Ticība ir tikai personīga ticība Dieva vārdam. Tu jau tagad visu saprati. Kas ir ticība un no kurienes tā nāk?

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:17)

Mūsu ticība nāk no paša ticības pamata. Atrasties draudzē priekš kristieša ir pats svarīgākais. Prioritāte ikdienā ir personīgas attiecības ar Dievu, bet tas nav pats svarīgākais. Pats svarīgākais tomēr ir atrasties draudzē, jo ticība nāk no sludināšanas un tieši draudze ir tas instruments, kurā esot palielinās kopīgā kolektīvā enerģija. Tas, ka mācītājs māca un sludina, ka esi kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, tas veido, ceļ un uztur tavu ticību, pilnveido tavas zināšanas par Bībeli. Kam mājas grupiņās ir atvēlēta centrālā vieta? Vīzijai? Slavēšanai? Nē, Dieva vārda iztirzāšanai!

Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. (Marka evaņģēlijs 13:31)

Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem 13:8)

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. [..] Un Vārds tapa miesa [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:1;14)

Viss, kas mums ir jāredz, ir šī saikne starp Dieva vārdu un tavu ticību, elementāra Dieva vārda pieņemšana. Es pieņemu kā savas vadlīnijas Dieva vārdu, nevis to, kā es jūtos, ko redzu, vai es varu likt Jēzus rētās savas rokas vai nē. Cilvēki meklē Jēzus līķautu, šķēpu, ko iedūra Viņa sānos, krusta gabalus un vēl visādas relikvijas, kas it kā no Jēzus palikušas. Šķēpu pat Hitlers esot meklējis un runā, ka esot atradis. Es domāju, ka neatrada to, bet stipri jaunāku instrumentu. Mums tas viss nav svarīgi, bet svarīgs ir Dieva vārds. Nav svarīgas sveces, dažādas atribūtikas, puķes vai ķirbji dievkalpojumos. To visu var darīt, bet tas nevar būt pamats. Ticības pamats ir pati ticība Dieva vārdam. Ticība nāk no sludināšanas, tātad no Dieva vārda, no ticības pamata. Mums draudzē prioritāte ir personīgas attiecības ar Dievu. Ja tu regulāri lasi Bībeli, no turienes arī nāk ticība, zināšanas, kuras tu, pirmkārt, pieņem, nevis izjūti. Pats lasi, filtrē, ko laist savā sirdī un ko nelaist. Mēs tūlīt nonāksim pie tā, kas tad notiek, kad tu vienkārši lasi, pārdomā, pieņem un lūgšanās lūdz saskaņā ar Dieva vārdu. Tas nav nekas pārdabisks, tu vienkārši to dari. Ticība aug caur Bībeles lasīšanu, lūgšanām un kalpošanu cilvēkiem. Tad, kad tu kalpo cilvēkiem, tu atkal un atkal atkārto evaņģēliju, dažādas rakstu vietas, savu liecību, tu pats dzirdi to, ko stāsti cilvēkiem. Kalpošana tur tevi pie draudzes, jo kalpojot tu nepārtraukti atsvaidzini zināšanas par to, cik ārkārtīgi svarīgs ir pats pamats.

Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lūkas evaņģēlijs 17:5)

Tā daudziem kristiešiem ir populāra lūgšanu vajadzība. Jēzus paskaidroja, kā tu vari pats vairot savu ticību.

Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu. Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas evaņģēlijs 17:6-10)

Kā var iestādīt jūrā koku un kā var pārcelt kalnus? Izdarot to, kas ir mūsu pienākums – elementāra kalpošana, mazie solīši. Ticība aug un dara neiespējamo caur regulāru mazo darbu praktizēšanu vīzijas virzienā, tās vīzijas, kuru akceptējis un kam savu zīmogu ir uzlicis Dievs. Dieva svētīta Latvija, uz kuru cilvēki brauc, nevis no kuras bēg. Garīgi, sociāli un ekonomiski svētīta tauta, nācija, valsts.

Vīzija par megadraudzi, vīzija par daudziem glābtiem cilvēkiem. Vīzija ar mājas grupām katrā Latvijas namā. Redzējums par to, ka politikā ir cilvēki, kuri spēj aizstāvēt kristīgās vērtības. Lai bērni mācās skolās, kurās ir kristīgas un bībeliskas, nevis liberālas vērtības, kas sakropļo un paverdzina cilvēkus. Tam visam ir mazie solīši. Tā arī ir ticība. “Es nejūtu, ka man šodien būtu jāsper mazais solītis.” Ticība nejūt, ticība pat neredz. Ticība dara! Jo mēs dzīvojam ne skatīšanā, bet darīšanā.

Šodien no rīta es gatavoju šo sprediķi un pārdomāju jautājumus par to, ka es kā gandrīz vienīgais no 1831 deputāta kandidātiem, personīgi zinu vēl vienu luterāņu mācītāju Kurzemē, man pašam ir jārūpējas arī šī spēka iekšienē. Un šīs komandas iekšienē arī ir iekšējā konkurence. Jo tiem, kam būs visvairāk krustiņi, tie uzvarēs. Rīgas saraksts simtprocentīgi ies Saeimā. Man tur nav šaubu nekādu, jo tieši Rīgas sarakstā ir Ainārs Šlesers, kurš ir ļoti megapopulārs. Ja vieni viņu nolād, tad otri viņu dievina. Bet procenti, kas viņu atbalsta, ir pietiekoši, lai ietu politikā. Ar vienu Šlesera vārdu pietiek, un mēs jau esam Saeimā. Ir jautājums: mēs būsim Saeimā un viņš būs, bet kas vēl no šī saraksta būs? Tas, kam vairāk būs krustiņu.

Ko jūs gribat, kurš lai ir tas, kam vairāk ir krustiņu? Vai tur nav smagi jāpastrādā? Un man pašam, piemēram, bija plāns iespiest 260 000 flaijeru un izplatīt pa pastu visā Rīgā, ar maniem mērķiem par kristīgām un ģimenes vērtībām, pret obligātu vakcināciju un lokdauniem, bez pārmērīgiem nodokļiem un par vienotu nāciju zem Latvijas karoga. Mācītājs Mārcis Jencītis, kurš pārstāvēs draudzes un kristīgās vērtības. Bet man jau jārūpējas, lai šai partijai preambulā ir kristīgās vērtības, kam arī tur būtu jābūt. Nu tā kā loģiski. Un man ir jāstrādā uz to. Bet ir ļoti liela summa, budžets ir ierobežots. Panorāmai drīzāk aste ziedēs, nekā mūs rādīs. Šad tad jau kaut ko viņiem nāksies rādīt. Bet tas būs Vilis, tas būs Ainārs un ministru kandidāti, nevis tur kāds no tautas deputātiem. Viņus arī pati partija popularizē. Mani neviens nereklamē, es pats sevi popularizēju, un tu viņus. Viss ir otrādi. Un tas ir normāli. Partija pirms vēlēšanām spiedīs miljons eksemplāros otru avīzi. Faktiski, ir izdarīts pētījums un secināts, ka pozīciju partijām pret opozīciju partijām, kas esam arī mēs, reklāmas iespējas ir deviņi pret viens. Jo pozīciju partiju līderi, kas kandidēs velēšanās, medijos parādās deviņas reizes biežāk par mums. Tātad par demokrātiskām vēlēšanām vispār nav runa, nav demokrātijas – deviņi pret viens. Te ir līdzīgi kā Krievijā. Tikai te nedaudz vēl kāds var čiepstēt, tur pat čiepstēt vairs nevar. Padomā, cik daudz mums ir jāpiepūlas. Bet budžets ierobežots. Tūlīt būs autobusi, kam virsū būs buldozers: “Kurš gan cits?” Ļoti labi, tas ir pareizi. Paldies Dievam par Burova kungu, kurš ir tagad arī komandā. Un viņš no sava budžeta, kas ir viņa uzkrātie līdzekļi partijā, sešdesmit Rīgas satiksmes autobusus aplīmēs. Ainārs Šlesers un Burovs kopā būs. Tur jau nebūs Mārcis Jencītis, man jau par sevi arī jārūpējas. Man jārūpējas arī par Aināru, lai viņš ir, ja Ainārs tur nebūtu, mēs arī tur nebūtu. Viņš ir lokomotīve.

Un es eju pie Aināra un saku, ka gribu tos flaijerus iespiest. Bet tur ir pieklājīga summa, kopā apmēram padsmit tūkstoši. Plus vēl pasta izdevumi, politiskā reklāma arī ir dārgāka. Kā tas iekļaujas budžetā, kādas ir prioritātes? Ainārs tikai saka, ka gan jau kaut ko izdomāsim. Un tā vēl līdz šīm brīdim nav izdomāts. Un man vakar radās ideja, un šodien es to izdarīju. Miljons eksemplāru. Kas ir labāk? Mans mazais flaijerītis pastkastēs tikai Rīgā, vai miljons eksemplāru avīze ar manu rakstu šajā avīzē? Mans raksts, kurā es uzrunāju visus Latvijas mācītājus, visas Latvijas draudzes, visas Latvijas kristiešus, īsi un kodolīgi un spēcīgi. Miljons eksemplāros. Kas ir labāk? Es domāju, ka Ainārs būtu ar mieru ielikt mani tur, nekā ķēpāties ar visu to bukletu spiešanu. Bet es no rīta vienkārši domāju, nu kāda jēga rakstīt, avīzē droši vien viss ir sataisīts, bet es uzrakstīšu. Un zini, kāpēc es uzrakstīju? Jo es gatavoju šo sprediķi par maziem ticības solīšiem. Tie ir mazie ticības solīši ceļā uz mērķi. Es uzrakstīju Aināram no rīta: “Klausies, varbūt man var iedot vietu rakstam?” Un es dabūju rakstu vietu ar divi tūkstoši rakstzīmēm. Un viņš man atsūtīja uzreiz atpakaļ ar vizuālu īkšķi, ka apstiprināts. Tur pilnīgi pietiekoši ir, lai pateiktu to, kas man ir jāpasaka. Ainārs man raksta atpakaļ: “Mārci, es šodien kļuvu par vectētiņu! Danai ar Ričardu piedzima dēliņš.” Tas bija no rīta, viņš vēl bija labā noskaņojumā, un es dabūju savu rakstiņu avīzē. Āmen!

Īsāk sakot, ja es nebūtu prasījis, es nebūtu dabūjis. Ja es nebūtu to darījis īstā laikā, arī varbūt nebūtu dabūjis. Bet es domāju, ka es būtu dabūjis arī neīstā laikā. Bet tik un tā, viss tā forši sakrita. Elementārs ticības solītis ikdienā mums katram mājas grupās, darba vietā, izglītībā, vienalga kur, viss, ko tu dari, viss uz ko tu ej. Elementāri solīši ik dienas, vienkārši zinot, ka man ir jārīkojas un jāiet uz priekšu, un jātic vēlamajā savu mērķu virzienā. Un, pirmkārt, ir jāiet virzienā uz debesīm, ka mēs zinām, uz kurieni mēs ejam. Otrām kārtām, mēs šeit, virs zemes, ceļam Viņa valstību.

“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Ticība ir pilnas atbildības uzņemšanās par to, kas jādara mums. Ticība nav brīnumi, nav sajūtas. Ticība pat nav iekšējā pārliecība, pirmkārt, pamats ir pilna atbildības uzņemšanās un zināšanas, kas ir jādara mums, un ir paļaušanās. Un, esot pārliecībā par to, ka Dievs darīs to, ko ir apsolījis, mēs paļaujamies, ka Viņš darīs tad, kad pilnā mērā mēs uzņemamies atbildību par saviem soļiem, ka mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu. Sapratām?

Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. (Marka evaņģēlijs 4:38-39)

Un laivā izcēlās vētra. Mācekļi modināja Jēzu, un laiva patiešām, pēc evaņģēlijos rakstītā, bija apdraudēta. Tā varēja iet bojā.

Bet Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?” (Lūkas evaņģēlijs 8:25)

Jūra bija kā spogulis, un Jēzus pēc tam teica mācekļiem: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības. Kur ir jūsu ticība?” Un viss, ko mācekļi darīja, brīnījās, kas tas tāds. Viņiem ir brīnums, tie joprojām pamatojas uz brīnumiem. Bet Jēzus saka, ka ne jau uz to, ko jūs redzējāt, bet jūsu pašu ticība. Ko Jēzus sagaidīja? Ka mācekļi paši nostātos un teiktu jūrai “mierā!”, ka viņi paši rēķinātu, skaitļotu, kurā brīdī vispār no ostas izbraukt, vai ir prātīgi braukt tajā brīdī, kad būs vētra? Priekš tam ir smadzenes, zinātne un priekš tam, draugi, ir arī garīgā autoritāte. Tev ir ticība pavēlēt apstākļiem. Jēzus sagaida mūsu pašu ticību, ka mēs to lietojam. Mēs paši pavēlam, mēs paši rīkojamies. Priekš tam arī, draugi, ir garīgā autoritāte un ticība pavēlēt apstākļiem.

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)

Redzi, šeit jau ir nedaudz kaut kas cits – pārliecība. Ne tikai zināšanas un Dieva vārda pieņemšana un rīkošanās, bet jau ir izveidojusies pārliecība pat. Un ko tas nozīmē? Caur maziem ticības soļiem veidojas arī iekšējā pārliecība, ka tu ne tikai zini, bet ar visu izjūtu, arī zemapziņā tas viss ir tā nosēdies, ka tu zini, ja es darīšu to vai to, būs tā, Dievs ir ar mani. Ja es uzņemšos pilnu atbildību un izdarīšu no savas puses to, kas man ir jāizdara – tad Dievs darīs. Ja Dievs ir ar mums, tad kas ir pret mums? Ja Dievs ar mani, tad kas ir pret mani? Tu vienkārši to intuitīvi un iekšēji zini. Bet pamats nav šīs sajūtas, pats pamats ir ticība jeb šīs zināšanas, un Dieva vārda pieņemšana, kā autoritāte tavai dzīvei un ceļvedis.

Es esmu dzimis un audzis Limbažos, tur mani pazīst kā raibu suni. Kāds kaimiņu zēns bija labs draugs, arī pusaudžu gados. Mēs līdz astoņpadsmit gadu vecumam bijām draugi, arī pēc tam vēl kādu laiku tā mazāk tikāmies. Bet man bija piecdesmit gadu jubileja, es viņu uzaicināju. Viņam bija darbs, tas viņam nebija svarīgi, viņš neieradās, negribēja ierasties. Es tā domāju, ka gribēju toreiz paaicināt dažus svarīgos cilvēkus, kas tādi kādreiz ir bijuši, bet tur nebija neviens no manas vecās dzīves. Tur bija visi tikai no manas jaunās dzīves. Paldies Dievam! Viss mainās un Dievs sakārto visu savās vietās, bet kāpēc es stāstu to visu? Ierakstos viņš man sāka kā trollis negatīvi komentēt. Iedomājies? Vismaz varēja kaut kā vecās draudzības vārdā kaut kā pieklājīgāk. Lai ko es nerakstītu, viņš raksta citādi. Un pēdējo reizi bija par tām litija baterijām Čīlē. Un viņš viens no pirmajiem ierakstīja jau – jā, nu Mārcis nāks pie varas un visu izmainīs. Un es viņam atbildēju, ka pesimisms ir destruktīvs. Es arī neatbildu ļoti daudziem uz komentāriem, visus nevaru izlasīt. Bet šad tad paskatos, kas tur notiek, un kādu tur nobloķēju, pēdējā laikā jāsāk bloķēt arvien vairāk cilvēku. Tu redzi, ka tie tiešām ir troļļi, vai arī slimi, vai naida pilni. Šis cilvēks arī, kurš ir ļoti negatīvs, kam es neko neesmu izdarījis. Bet to, ko es saredzēju – pesimisms. Cilvēks bez jebkādas ticības, neko nevar mainīt, neko nevar darīt. “Atnāks Mārcis un visu izmainīs.” Tajā domā bija tāds pesimisms: “Ko tu domā, tu tagad iesi un darīsi, priekš kam tev to darīt? Tāpat neko nevar mainīt.” Bet es ticu, ka var mainīt! Es ticu, ka, sperot mazos ticības soļus, ejot uz mērķi, var panākt pārmaiņas! Tas ir iespējams! Un galu galā es nezinu, vai savā dzīvēs laikā šīs pārmaiņas būs. Es zinu, ka es varu izdarīt to, ko es varu izdarīt. Tieši tādu cilvēku dēļ, kuri ir pesimisti, kuriem nav ticības nekam vairs, tieši šādu cilvēku dēļ nekas nenotiek.

Un ir atrasta “Boikota partija”, kas boikotē vēlēšanas. Tie ir nodevēji, kuri aicina atdot balsis Kariņam, jo katra balss, kas nav atdota opozīcijai, tā ir balss, kas ir atdota Kariņam. Boikotētāji ir nodevēji. Tie, kas to visu virza, domāju, veido provokāciju. Visiem ir jāiet uz vēlēšanām. Par ko balsot, jūs zināt. Beidzot mēs zinām, par ko balsot. Visas kristiešu draudzes beidzot zina, par ko balsot. Bērnības draugu es beigās nobloķēju, kādu laiku viņam atļāvu parakstīt, bet apnika. Cilvēkus, kuri tevi troļļo, jābloķē bez žēlastības īpaši, ja tevi mēģina apvainot. Nevajag diskutēt ar slimiem cilvēkiem.

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? (Jēkaba vēstule 2:14)

Jēkabs skaidri salīdzina ticību ar darbiem. Pirmkārt, pats pamats ir pašam spert pirmos soļus. Sākt domāt, ko Dievs par tevi domā, un spert pirmos soļus, kā māca Dieva vārds. Pašam spert pirmos soļus, negaidi emocionālus piedzīvojumus vai brīnumus. Nē, nu vari to sagaidīt, bet neņem to kā pamatu.

Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ. (Mateja evaņģēlijs 13:58)

Kur darbojas Dievs? Tur, kur ir ticība. Kur ir ticība? Tur, kur ir elementāra paklausība Dieva vārdam. Tu pats sāc mainīt savu domāšanu pēc Dieva vārdu. Skaidri rakstīts, ka mums jādomā par to, kas ir taisns, labs un šķīsts. Izmanto visus instrumentus, ko sniedz draudze, mācītājs, un maini savu domāšanu. Tur arī ir tas kontakts ar Visaugstāko caur tavu ticību. Ar tevi un to, ko tu dari, kad tu uzņemies atbildību par sevi un savām darbībām, tad arī Dievs no savas puses izdarīs to, ko ir apsolījis.

Aizvakar es biju Jelgavā, vakar Kuldīgā, Ventspilī, Saldū. Katrs šis apciemojums, katra reklāma ir kā mazais solītis. Visa draudze ir izaugusi no tā, ka es pats spēru pirmos solīšus. Viens dievkalpojums neko nemaina, bet 22 kaut ko jau mainīs. Jaunie cilvēki atvedīs vēl citus jaunus cilvēkus, protams, tajā gadījumā, ja jūs paši šim pasākumam pieiesiet ar nopietnību. Mazie solīši – tā ir ticība. Ticības pamats ir elementāra zināšana, atbildība un Dieva vārda darīšana, kas veido iekšēju pārliecību, bet pārliecība nevar būt par pamatu.

Kas vēl ir ticība? Ticība ir neatlaidība. Nevis tikai vienu reizi kaut ko izdarīt, bet regulāri. Atpūties un atkal. Kā ir boksā? Viens raunds trīs minūtes un pēc tam ir neilga pauze atpūtai. Tieši tādai ir jābūt mūsu ticībai – neatlaidīgai. Atpūšos, saņemos, iedvesmojos un atkal strādāju. Ir populāra dziesma “Dievs strādā” – rādi ceļu, brīnumus dari, Dievs nepārstāj strādāt. Šī ir kaitīga dziesma. Ja mēs šo dziesmu klausīsimies katru dienu, tad mūsu zemapziņā nosēdīsies tas, ka, lai Dievs tik strādā, bet es pavērošu no malas, kas notiks. Kad mēs paši uzņemamies pilnu atbildību, tad Dievs strādā. Vakar dievkalpojumā Ventspilī bija ieradušies Aināra dēla Ričarda sievas vecāki, un viņi nāca pie manis uz aizlūgšanām un, kā tu domā, par ko mēs lūdzām? Par dzemdībām, jo Aināra dēla sievai dzima bērniņš. Kā palūdzām, tā viss bija kārtībā. Arī šī lūgšana ir mazais solītis, jo vecāki atnāca uz lūgšanām. Viņi zināja, ka tas ir jāizdara, un viss ir kārtībā.

Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” “Jūsu mazticības dēļ;  “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja evaņģēlijs 17:19-20)

Mazie soļi. Mēs spējam pārcelt kalnus un mums nav nekas neiespējams, jo “Dievam nav nekas neiespējams, tas visu spēj, kas tic”. Nevis tie, kas jūt ticību, bet ikdienā strādā ticībā.

Es noslēgšu sprediķi ar to, ko es izdomāju, guļot pludmalē. Gulēju un domāju, vai es tagad esmu laimīgs? Jo reizēm man ir tādas reizes, ka es guļu pludmalē, ir kādi 20 grādi un ir vienkārši ideāli. Un tieši šādos brīžos ir baigais laimes hormons. Šoreiz, esot Bulduros, es nejutu nekādu baigo laimi tieši tajā brīdī, bet nu nevar būt, ka es neesmu laimīgs. Nākamā doma – pienāks rudens, sauļoties nevarēs, tumsonība, valdība izdomās savas ģeniālās idejas, kā cilvēkus mērdēt. Un es domāju, ka tieši tajā rudens dienā es atcerēšos to dienu, kad es biju tajos Bulduros un domāju, vai es esmu laimīgs, un es noteikti zināšu, ka tajā dienā es biju laimīgs. Lūk, tajā dienā es jutos laimīgs jeb vēl trakāk, kad būs pagājusi ziema, atnācis pavasaris, tūlīt būs beigušies visi vitamīni un es atcerēšos tos Buldurus. Izlepis, redziet, tik izlepis, ka vairs nejūtos laimīgs, bet tajā mirklī es sajutīšu šo dienu, un sajutīšu to dienu, kurā es biju laimīgs. Kas tad ir laime galu galā? Tas ir līdzīgi kā ar ticību. Ticības pamats ir elementāras zināšanas, kas tu esi, kā tu jūties, kā tu gribi justies saskaņā ar Dieva vārdu. Ja mūsu ticība nav balstīta skatīšanā, bet pašā ticībā, ticības pamatā – Dieva vārdā.

Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs! (Joēla grāmata 4:10)

Tu esi stiprs, spēcīgs, tev nekas nav neiespējams! Mēs ticībā spējam kalnus pārgāzt. Mīļie draugi, mēs ticībā pārcelsim kalnus! Āmen! Lai Dievs tevi svētī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticības pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija