kopā ar ģimeni viesojas G12 vīzijas draudzē Manhaimā, Vācijā. „Es mīlu Jēzu! Es mīlu Vāciju un Manhaimu! Es mīlu G12” ar šādiem vārdiem viņš sveic klātesošos. „Jums ir brīnišķīgs mācītājs un arī jūs paši esat brīnišķīgi”. Šie vārdi veltīti mācītājam Aleksandram Kleningeram un viņa draudzei. Tad Mārcis Jencītis pāris minūtēs izstāsta, kā viņš pats nonācis līdz vīzijai G12 un kā Dievs vada un svētī draudzi Rīgā. Tad seko pati svētruna „Tikai vienu lietu vajag”. Tā tad arī atklāj Mārča un „Kristus pasaulei” veiksmes noslēpumu.
„Runāšu tikai to, ko man teicis Dievs. Runāšu patiesību. Reiz, kādā draudzē, kur biju uzaicināts sludināt, man pēc desmit minūtēm atņēma mikrofonu. Vai tu esi gatavs dzirdēt patiesību?” mācītājs Mārcis Jencītis ieintriģē klātesošos. „Jāņa evaņģēlijā ir teikts, ka Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību. Dievu mēs varam piedzīvot dažādi. Ir dažādas Gara izpausmes. Citam skrien skudriņas pa kauliem. Citam ir zelta putekļi un dārgakmeņi. Cits dīvaini raustās dievkalpojuma laikā. Tomēr pamatā Viņa Vārdā mēs redzam, kāds Viņš ir. Draugs, lai kādas arī nebūtu ārējās izpausmes, ja es neredzu pārmaiņas tavā raksturā, tad tu neesi redzējis Dievu! Ir daudz dažādu kustību un izpausmju. Ir visdažādākās draudzes, kuras neaug. Bet Dieva vārds saka – pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt!”
Tikai vienu lietu vajag!
„Lai nestu augļus, man ir vajadzīgs dzīvs Dievs. Bet dzīvs Dievs ir tikai tiem, kuriem ir personīgas un regulāras attiecības ar Viņu, ar Jēzu. Diemžēl lielākajā daļā mūsdienu draudžu tādu nav vispār”, skumji secina mācītājs. Tad viņš lasa labi zināmo Rakstu vietu par divām māsām – Mariju un Martu.
Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” Lūkas 10:38-42
Jēzus ar savu komandu bija ceļā. Kalpojot daudzos ciemos, viņi bija noguruši un izsalkuši. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma Viņu savā namā. Viņa rūpējās par visu, lai varētu cienīgi uzņemt Jēzu un Viņa mācekļus, kamēr viņas māsa Marija mierīgi nosēdās pie Jēzus kājām un vienkārši patīkami pavadīja laiku Viņa klātbūtnē. Tad Martai vienreiz bija diezgan. Viņa pienāca pie Jēzus un izteica visu savu rūgtumu: „Kungs, vai tiešām Tu neko nesaki, ka mana māsa man nepalīdz? Vai man vienai viss jādara?” Jēzus atbilde var likties šokējoša. „Marta, tu rūpējies par daudzām lietām. Bet vajag tikai vienu lietu. Tava māsa Marija to ir izvēlējusies un tā viņai netiks atņemta!”
„Jēzus ar to skaidri pasaka, ka tikai tie, kas regulāri pavada laiku kopā ar Viņu, arī Viņu pazīst un mīl”, saka mācītājs. „Tas nenozīmē, ka kalpošana ir kas slikts. Tas nozīmē, ka mana kalpošana izriet no manas mīlestības uz Jēzu. Man ikdienas ir regulāras tikšanās reizes ar Viņu. Es nedzenos pēc pārdzīvojumiem un izjūtām, es nedzenos pēc tā, ko Dievs man dod. Vispirms es vienkārši pavadu laiku kopā ar Viņu. Jo Viņš ir mans Tētis! Arī viens no baušļiem skan: „Godā savu tēvu un māti”. Vecās Derības laikā bērni pavadīja daudz laika kopā ar saviem vecākiem. Tas bija veids, kā viņi parādīja savu godbijību. Arī mūsu Tēvs debesīs vēlas, lai mēs regulāri pavadām laiku kopā ar Viņu. Vispirms Viņam vajag tevi, tikai pēc tam – tavu kalpošanu. Dievs ir mīlestība. Es mīlu Jēzu! Es pazīstu Viņu! Viņš ir mans Tētiņš! Jēzus arī šovakar ir šeit un runā tieši uz tevi: „Pieņem lēmumu ikdienas pavadīt laiku kopā ar Dievu”
Interesanti, ka Martas namā mēs nekur neredzam cilvēku pūļus, kuri skaitītu pantiņu: „Jēzu, piedod manus grēkus. Ienāc manā sirdī. Āmen.” Diemžēl daudzi mūsdienu evaņģelizācijas sapulcēs iznāk priekšā, ieaicina Jēzu savā sirdī un pēc tam neveido personīgas un intīmas attiecības ar Viņu. Viņi aiziet uz turieni, no kurienes nākuši.
Jēzus ieradās vienā konkrētā ciemā, Betānijā. Laiku pa laikam Viņš ar saviem mācekļiem mēdza iegriezties tieši tur. Ko tas nozīmē mums? Disciplīna, konkrētība, regularitāte. „Vēlos tev pateikt vienkāršu lietu. Nepietiek tikai noskaitīt grēku nožēlas pantiņu”, saka mācītājs. „Ir jāizveido personīgas attiecības ar Dievu. Tu vari sēdēt draudzē un pat dziedāt slavēšanas dziesmas, vari kalpot un darīt Jēzum dažādas lietas, un tajā pat laikā nepazīt Viņu personīgi. Es tagad nerunāju par vēsturiskajām konfesijām. Es runāju par draudzēm, kuras sauc sevi par dzīvām. Pat tajās daudziem nav personīgu attiecību ar Viņu! Ir tāds vārds, kas daudziem kristiešiem nepatīk: disciplīna. Es runāju par disciplinētām attiecībām ar Jēzu. Ir kristieši, kuri lūdz un lasa Bībeli tikai tad, kad pār viņiem nonāk svaidījums, kad ir īpašas sajūtas vai arī kādas problēmas. Citi cenšas un mēģina to darīt tad, kad pārnāk no darba un ir noguruši. Viņu galvas vairs nestrādā, lai kaut ko saprastu, kas rakstīts Bībelē. Bet Jēzus atnāca vienā konkrētā ciemā. Pat, ja tu esi atgriezies pie Dieva un sākumā lūdz, ja tev nav disciplīnas, ar laiku tu pārstāsi lūgt. Tad, kad tu neko vairs nesajutīsi, tev zudīs vēlēšanās darīt un tu to vairs nedarīsi. Tas notiks pakāpeniski, tā, ka tu pats to nejutīsi.
Pateikšu vēl kaut ko. Dievs vēlas pašu labāko tavu laiku. Dievs pieņēma Ābela upuri, bet Kaina upuri Viņš nepieņēma. Kains pienesa Dievam to, kas viņam palika pāri. Bet Dievs kā upuri no mums pieņem tikai pašu labāko. Mans labākais laiks ir septiņos no rīta. Kā pamostos, tā sāku lasīt Bībeli. Un katru rītu pavadu laiku ar Dievu četras stundas. Tā es to daru jau daudzus gadus. Lūk, atbilde, kāpēc es esmu mācītājs un kāpēc man aug draudze! Latvijā ir krīze un daudzi kristieši vaimanā. Tas tāpēc, ka viņi nepazīst savu Tēvu! Dievs rūpējas vispirms par Saviem mācekļiem. Dieva apgādes sistēma nav draudzes apmeklētājiem. Tā ir mācekļiem. Kad es lasīju šo Rakstu vietu par Martu, es nodomāju: „Tas taču nav pieklājīgi! Jēzus ir atnācis ciemos, vēlas parunāties, bet viņa visu laiku bāž ciemiņiem degunā ēdienu”. Vai tad mājas grupās arī galvenais ir pieēsties? Nē – sadraudzība ir galvenais! Visas sociālās programmas un humanitārās palīdzības ir nieks. Cilvēkiem ir vajadzīgs Jēzus!”
Tātad, Marta pieņēma Jēzu savā namā. Viņa gatavoja Jēzum ēst, cepa un vārīja, lika to visu uz galda un rūpējās, lai šajās viesībās viss būtu vislabākajā kārtībā. Taču Viņam vispirms nav vajadzīga tava pārtika, Viņam vispirms pat nav vajadzīga tava nauda. Protams, Viņam ir vajadzīgi mūsu upuri un kalpošana, ja tā nāk no pareizas sirds. Taču vispirms Jēzum esi vajadzīgs tu pats! Viņš gaida tevi labākajā diennakts laikā, no rīta, lai satiktos ar tevi. Marta pieņēma Jēzu savā namā, taču nesarunājās ar Viņu. Bet Jēzus teica skaidri: „Marta, Marta! Tu kalpo, tu raizējies par visu ko, bet tas nav tas, kas vairāk par visu ir vajadzīgs Man. Vispirms man esi vajadzīga tu pati!”
Mācītājs Mārcis Jencītis stāsta Manhaimas draudzei par savām attiecībām ar Dievu: „Es gadiem esmu gājis citā istabā vai arī braucis uz mežu, lai pavadītu laiku kopā ar Dievu. Es nesaku, ka tas ir viegli, taču par attiecībām ir jāmaksā cena. Ir reizes, kad ir viegli lūgt Dievu, bet ir reizes, kad gribas gulēt. Bet tad ir mans lēmums: „Man vajag manu debesu Tēvu, Viņš gaida mani”. Es atveru savu Bībeli, sāku lasīt, iedziļinos un gaidu, kad Viņš runās uz mani. Kad es daudz laiku pavadu kopā ar Viņu, es pārveidojos un kļūstu līdzīgs Jēzum. Tu ietekmējies no tiem, ar kuriem tu pavadi kopā laiku. Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu pats. Ja cilvēks pavada daudz laika kopā ar Dievu, tad viņš kļūst līdzīgs Viņam. Ja tev ir personīgais laiks ar Dievu 15 minūtes, pusstunda vai pat stunda, tu nedzirdēsi pa īstam Dievu. Ja arī tu dzirdēsi, tad tikai pašas svarīgākās lietas. Tu nedzirdēsi nianses. Lai tas Kungs varētu tevi vadīt pa īstam, tev nepieciešams daudz, daudz, daudz laika pavadīt kopā ar Dievu!”
Jēzus pavadīja laiku divvientulībā ar savu Tēvu un dabūja spēku paveikt to, kas Viņam bija jāpaveic: mirt pie krusta par mūsu grēkiem. Šis spēks ir vajadzīgs arī mums. No kurienes spēks? No lūgšanu kambara. No attiecībām ar Tēvu. No kurienes mums iegūt spēku būt par Kristus liecinieku un dzīvot Viņa cienīgu dzīvi? No tā, ka mēs atstājam visu un pavadām daudz laika kopā ar savu debesu Tēvu viens pret vienu. Tev nekas nav jāsajūt. Dievs gaida tevi!
Mārcis stāsta savu atgriešanās liecību un to, kā Dievs licis ikdienas meklēt Viņu: „Es biju narkomāns 13 gadus. Man neviens par to nestāstīja, bet zināju, ja miršu, nonākšu ellē. Pa Kristīgo radio biju dzirdējis kādu meiteni sakām: „Piesauc Jēzu!” Tad es sāku lūgt: „Jēzu, ja Tu esi Tas, kas radījis šīs debesis un zemi, tad izmaini manu dzīvi!” Pagāja trīs dienas un Jēzus izmainīja manu dzīvi. Es atkal nonācu cietumā! Mani ieslodzīja karcerī. Pēc piecām negulētām naktīm es redzēju dēmonus, viņi mocīja un ņirgājās par mani. Viņi bija sienās, grīdā, griestos un visur. Lieli un mazi. Šīs ciešanas nav salīdzināmas ar fiziskām ciešanām virs zemes. Es vairs nespēju pretoties dēmoniskajai pasaulei. Ieskrējos un metos ar galvu sienā. Es biju pilnīgi nolēmis izbeigt savu dzīvi, bet man pat nebija spēka, lai padarītu sev galu. Nokritu ar pārsistu galvu, taču dzīvs. Pēc tam es meklēju bārdas skujamo. Meklēju auklu. Un tad es izdzirdēju balsi. Tā nebija dēmonu balss. Tie bija eņģeļi. Viņi bija divi. Es viņus neredzēju, tikai dzirdēju. Viens no viņiem teica man: „Mārci! Lūdz piedošanu Jēzum!” Teicu: „Es nemāku!” Tad eņģeļi lika man atkārtot lūgšanu, ko teica man priekšā. Es atkārtoju lūgšanu. Tā bija parasta grēcinieka lūgšana, kādu parasti lūdz evaņģelizācijas dievkalpojumos. Tajā brīdī man izsprāga asaras un es pēc tam raudāju vēl trīs dienas. Lūdzot redzēju, kā velni, kas mocīja mani, pagriezās pret mani ar muguru. Viņi vairs nespēja skatīties uz mani. No sākuma viņi draudēja, ka nogalinās mani. Bet tad sāka lūgt, lai es nepiesaucu Jēzus vārdu. Pēkšņi viņi bija palikuši ļoti laipni. Bet es atbildēju: „Atvainojiet velni, man sava glābšana ir svarīgāka, nekā jūs!” Es turpināju lūgt. Dēmoni viens pēc otra metās bēgt. Uz sienas es ieraudzīju krustu. Eņģelis man teica: „Raugies uz krustu!” Tas bija apgriezts otrādi. Kad turpināju lūgt, krusts nostājās savā vietā pareizi. Tad es dzirdēju, kā Dievs mani uzrunā: „Mārci! Katru dienu lasi Bībeli, katru dienu lūdz, dari to regulāri, apmeklē draudzi un tu kalposi Man!” Kopš tā laika es katru dienu pavadu laiku ar Bībeli un lūgšanā. Es vēlos kalpot Viņam un mani nav jāspiež to darīt! Man ir Tētis un es vēlos darīt Viņa gribu! Pēc pāris gadiem es jau biju mācītājs. Tikai viena lieta ir vajadzīga: tu esi vajadzīgs Jēzum pats! Kalpošana arī ir svarīga, bet tas ir pēc tam. Viņš ir mīlestība. Tieši tāpat Dievs vēlas, lai arī tev vispirms būtu vajadzīgs Viņš Pats. Un tikai pēc tam – viss pārējais”.
„Dievs ir daudz nopietnāks, nekā mums liekas. Gāja laiks un man Dievs rādīja, ka ir pēdējās dienas. Nāk antikrists, un tas ir redzams visur: gan politikā, gan draudzē”, mācītājs turpina savu svētrunu. „Velns iznīcinās draudzes, kurām nebūs vīzijas G12 vai māceklības. Ja kristieši nebūs vīzijā, kura pati par sevi jau ietver personīgas attiecības ar Dievu, tad pasaules gars pārņems gan viņus, gan viņu bērnus. Ja draudzei skaidra redzējuma un skaidri mērķi, tad tā nespēs izdzīvot pēdējās dienās. Viss ir daudz nopietnāk, kā mums liekas. Līdzīgi, kā Marta, arī mēs bieži ceļam uz kalpošanu orientētu draudzi, kur ir slavēšana, sprediķi un ļaužu pūļi. Bet tas viss nav vajadzīgs, ja tur nav pats Dievs. Mums ir vajadzīgs Viņš Pats!
Pavisam nesen draudzē Rīgā Dievs man lika runāt ļoti tieši. Pirms dievkalpojuma kāds man teica: „Ko tu dari!? Visa draudze aizbēgs!” Tomēr es vienmēr runāju tikai to, ko saka Dievs. Tajā reizē neviens neaizbēga. Dieva godība nonāca! Es tādus grēku nožēlas saucienus nebiju vēl dzirdējis līdz tam! Viņi kliedza tā, ka pat es sāku raudāt. Jo patiesība dara brīvu! Tāpēc es sludinu patiesību. Varbūt tev liekas, ka nav jau tik briesmīgi? Ir briesmīgi! Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! Tā ir teikts Bībelē. Mūsu draudzē ir cilvēki, kurus iepriekšējās draudzēs mācīja, ka ir jāpiespiež cilvēks noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu, lai tiktu glābts. Cik grūti bija ar šiem cilvēkiem! Viņi bija iedomājušies, ka viņiem tik liela un svarīga kalpošana… Uzspiest savu gribu citiem cilvēkiem uz ielas, bet pēc tam lai viņi iet, kur acis rāda. Viņi veda maldos cilvēkus. Tā bija reliģija. Viņiem draudzē vispār nemācīja par personīgām attiecībām ar Dievu! Viņi domāja, ka sūta citus uz debesīm, bet paši gāja uz elli! Reizēm dažs labs ienāk mūsu draudzē pilnīgi no pasaules un jau pēc pusgada viņš ir līderis. Bet ir kristieši, kuri mūžīgi smaida un saka, ka Dievs ir tikai mīlestības Dievs. Kā likums, viņu dzīves ir pilnas ar grēkiem. Mēs kalpojam šādiem cilvēkiem. Reizēm trīs gadi ir par maz, lai tiktu vaļā no visiem murgiem, kādi ir viņos.”
Marija sēdēja pie Jēzus kājām un pavadīja laiku ar Viņu. Māsa, kas bija pats tuvākais cilvēks, nāca pie Jēzus un teica, lai viņa pārstāj lūgt! Kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu, kas vispirms cenšas nozagt viņa dvēseli? Velns? Velns caur cilvēkiem. Caur pašiem tuvākajiem cilvēkiem! Arī mums „tuvākie cilvēki” ļoti bieži pārmet, ka par daudz apmeklējam dievkalpojumus, mājas grupas un lūgšanu sapulces un atņemam laiku ģimenei. Dažam liekas, ka pats galvenais ir ģimene. Bet ģimene ir tikai trešā prioritāte. Pirms tam ir Dievs un es pats! „Tas, kurš saka tev, ka tu neesi normāls, visbiežāk būs tev pats tuvākais cilvēks”, saka mācītājs. „Varbūt viņš pat iet ar tevi kopā vienā draudzē! Tas var būt tavs vīrs vai tava sieva. Tas var būt tavs brālis vai māsa. Tavs labākais draugs var atnākt pie tevis un teikt, lai tu pārstāj tik daudz lūgt. Var taču „normāli” kalpot Dievam! Lai viņi iet! Jēzus teica Marijai: „Šī labākā daļa viņai netiks atņemta!” Neviens mani neapturēs, izņemot Jēzu!”
Mums līdzīgi, kā Martai, reizēm liekas, ka mums ir liela un svarīga kalpošana. Tik svarīga, ka šodien varu atļauties atņemt laiku savām attiecībām ar Dievu. Jēzus saka: „Tikai vienas lietas vajag…” Jēzum nevajag tavu lielo kalpošanu bez Viņa. „Nesen mūsu draudzē ienāca kāda sieviete, mācītājs turpina. „Viņa jau trīs gadus esot ar Dievu. Viņai plauktā guļ Bībele, kura pa šiem trim gadiem tā arī nav tikusi atvērta. Kad pēc mana pamudinājuma viņa beidzot sāka to lasīt, viņas dzīve uzreiz mainās! Mums inkaunterā bija viena sieviete no baptistu draudzes. Viņa bija kalpotāja. Viņa liecināja: „Šeit pirmo reizi es sapratu, ka man ir Tētis debesīs! Es līdz tam domāju, ka man ir tikai jākalpo, un viss. Dievam taču ir tik daudz vajadzības!” Bet Dievam vispirms bija vajadzīga viņa pati. Dēļ šādām liecībām es kalpoju. Es vēlos, lai katram no jums būtu Tētis debesīs, Kurš tevi nekad neatstums. Man ir meitiņa. Kad es strādāju savā istabā un man negribas, lai mani kāds traucē, viņa klusi pieklauvē, pienāk man no muguras un „iebrauc” ar roku matos. Es esmu viņas tētis un es mīlu savu meitu. Kaut arī viņa man traucē gatavot sprediķi, es nespēju viņu izraidīt ārā. Es veltu laiku viņai. Pārējais – pēc tam. Mans tētis nomira, kad man bija četri gadi. Kad mamma apprecējās otrreiz, mūsu ģimenē ienāca patēvs. Es viņu nemīlēju un viņš mani arī ne. Taču reiz mūsu mājās bija viesības. Patēvs paņēma mani klēpī un teica: „Nu, kā dēls tu esi? Mammas vai manis?” Pie sevis nodomāju: „Protams, ka mammas!” Bet tajā reizē es pateicu „Tēva!”. Tik nozīmīga man bija tā reize! Es biju mazs puika, bet vēl arvien atceros patēva bārdas rugājus, kuri berza manu vaigu. Es mīlu Dievu. Viņš ir mans Tētis. Es varu vienmēr pieglausties pie Viņa un Viņš mani pieņems. Ne tāpēc, lai Viņam kaut ko izrādītu vai pierādītu, bet tāpēc, ka mans Tētis ir pati Pilnība. Tā ir pilnīga mīlestība. Es nenāku pie Viņa, lai paprasītu dažus eiro. Es nāku pie Viņa tāpēc, ka Viņš ir Dievs. Daudzus no mums mūsu miesīgie vecāki nav pratuši mīlēt, jo viņi paši nepazina Dievu. Dievs deva man to, ko mani vecāki man nevarēja dot. Es biju dvēselē sakropļots, bet Viņš atjaunoja mani. Tikai vienas lietas vajag. Viņš ir mīlestība!”
„Kurš no jums atceras par ko es runāju, kad biju pie jums pirmajā reizē?” mācītājs Mārcis Jencītis jautā Manhaimas draudzei. „Šeit bija kāds puisis, Valērijs. Arī viņš bija narkomāns. Mēs iepazināmies un iedraudzējāmies. Viņš man ļoti spilgti palicis atmiņā. Un tāpēc, ka es atceros viņu, es atceros, par ko es toreiz sludināju. Toreiz savā svētrunā es stāstīju par kaķi, kas man reiz bija. Kad es biju cietumā, mans kaķis vienmēr uzticīgi gaidīja mani mājās. Toreiz domāju, ka mīlu savu kaķīti, taču es nerūpējos par viņu. Pienāca reize, kad es, atsēdējis kārtējo termiņu, pārrados mājās, bet kaķa vairs nebija. Viņš bija aizgājis pie kaimiņiem, kur par viņu rūpējās. Līdzīgi tas ir arī ar Dievu. Ja mēs nerūpējamies par attiecībām ar Viņu, Viņš aiziet. Valērijs tajā dievkalpojumā pieņēma lēmumu veidot disciplinētas un personīgas attiecības ar Dievu. Kaut arī viņam joprojām bija problēmas ar narkotikām, viņš katru dienu nāca lūgšanu kambarī. Es zinu, ka no tās reizes viņš sāka lūgt. Viņš teica savam mācītājam: „Tur, lūgšanu istabā, es piedzīvoju Dievu!”. Valērijam bija liels, balts kaķis. Kādu dienu notika nelaime. Liels skapis, ne no šā, ne no tā, apgāzās un nospieda kaķi. Valērijs saprata, ka Dievs caur to viņu brīdina. Tajā dievkalpojumā, kad es sludināju, viņš bija pieņēmis lēmumu veidot personīgas attiecības ar Dievu, bija kādu laiku meklējis Viņa vaigu lūgšanu kambarī, bet tad pārtraucis to darīt. Viņš to nožēloja un atgriezās. Pēc nedēļas viņš nomira. Man sirdī ir liecība, ka Valērijs ir debesīs. Viņš netika pilnībā galā ar savām problēmām, bet viņš pazina savu Tēvu. Un tagad Valērijs ir pie sava Tēva mājās. Es stāstu šo stāstu katrā inkaunterā Latvijā un cilvēku dzīves mainās”.
Svētrunas beigās mācītājs Mārcis Jencītis aicina katru izdarīt lēmumu un sākt veidot personīgas un disciplinētas attiecības ar Dievu.
„Ja tu apzinies, ka tavas attiecības ar Dievu ir, nepareizas kā Martai, ja tu zini, ka tu velti laiku daudzām lietām, bet aizmirsti par galveno, par Viņu Pašu, tad es aicinu iznākt tevi priekšā. Dievs pieņems to kā tavu lēmumu: kopš šīs dienas es katru dienu nākšu pie Tevis kā pie Tēva! Kā Jēzus vientuļās vietās vai kā Mozus kalnā. Es pavadīšu laiku ar Tevi, Tēvs! Viens pret vienu. Disciplinēti un regulāri es meklēšu Tavu vaigu. Ne tāpēc, ka man kaut ko vajag no Tevis. Bet tāpēc, ka Tu esi mans Tēvs un mans Dievs!”
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums.
