Ilga ir jauna sieviete, kura viena audzina dēlu Tomasu. 
Mazajam puikam ir deviņi gadi un, no malas pavērojot, var manīt, ka zēna uzvedība mazliet atšķiras no viņa vienaudžiem. Parunājot ar mazo puisēnu, var noprast, ka ir kādi garīgās attīstības traucējumi. Neskatoties uz to, viņš ir komunikabls un spējīgs veikt visas ikdienā nepieciešamās darbības. Taču pirms pāris mēnešiem skats bija citādāks. Triju gadu vecumā ārsts Tomasam uzstādīja divas diagnozes – autisms un garīgā atpalicība. Tas bija liels šoks dēliņa mammai Ilgai, taču nācās samierināties ar smago patiesību un dzīvot tālāk. Tomasam tika izrakstīti visdažādākie medikamenti un dažāda veida rehabilitācija. Tā pagāja vairāki gadi, cenšoties panākt dēla normālu attīstību un pilnveidošanos. Tas bija ļoti sarežģīti, jo, neskaitot garīgo atpalicību, kas traucēja bērnam uztvert visu attiecīgi sava vecuma līmenim, bija arī autisms. Autisms ir ļoti plaši izplatīta psiholoģiska kaite, kurai raksturīga indivīda noslēgšanās no sabiedrības, nespēja veidot saskarsmi un acu kontaktu, kā arī pārmērīgs jūtīgums, kontaktējoties ar apkārtējo vidi. Tomasam bija raksturīga dzīvošana „savā pasaulītē”, neadekvāta uzvedība, kas izpaudās kā agresīvi žesti, nesaprotamas frāzes, kliegšana un runāšana pretī. Viņš pārmērīgi asi reaģēja uz skaņu, it sevišķi melodisku mūziku, kuras laikā viņš sāka skaļi raudāt. Grūti bija iziet sabiedrībā, jo zēna uzvedība bieži vien traucēja apkārtējiem un arī viņu pašu bija grūti nomierināt, ja sākās satraukums. Ir bijuši gadījumi, kad Tomass viens pats aizbēg no mājām vai izskrien uz ceļa, apsēžas un netaisās nekur doties.
Ilga stāsta: ”Laika gaitā meklēju visdažādākos risinājumus dēla veselības traucējumiem. Gāju gan uz baznīcu, gan vērsos pie gaišreģa, kurš pareģoja Tomasa nākotni un deva dzert zāļu tējas, lasīju arī horoskopus, cenšoties uzzināt, kāds mans dēls varētu būt nākotnē. Nekas no darītā nepalīdzēja.
Kādu dienu sāku meklēt visdažādāko informāciju internetā, kas varētu palīdzēt atrast kādu veidu, kā panākt dēla veselības uzlabošanos. Tā es uzgāju informāciju par draudzi „Kristus Pasaulei”. Izlēmu piezvanīt un man ieteica atbraukt uz dievkalpojumu. Tas mani uzrunāja, vēlāk turpināju skatīties dievkalpojumus internetā. Ģimenē piedevām bija alkoholisma problēma, nelabvēlīgi apstākļi bērna attīstībai. Pēc kāda laika sāku saprast, ka man jāpamet vide, kurā dzīvoju, ja gribu piedzīvot izmaiņas sava dēla dzīvē. Tā es pārcēlos dzīvot uz Rīgu pie draudzenes, kura jau bija sākusi apmeklēt šo draudzi. Viņa mani uzaicināja uz mājas grupiņu, kurā cilvēki pārrunā Rakstu vietas un lūdz Dievu. Izlēmu atnākt un paņemt līdzi dēlu.
Pirmo reizi ienākot mājas grupiņā, Tomasa uzvedība bija ļoti saasināta. Viņš uzreiz sāka raudāt, kliegt un mest ar savām mantiņām, tomēr, mazliet nomierinājies, apsēdās. Viņš nerunāja ne ar vienu, neskatījās acīs, tikai sēdēja savā vietā. Sākoties slavēšanai, kurā skanēja ļoti skaista mūzika un pārējie dziedāja, Tomass sāka ļoti skaļi raudāt, kā dēļ nācās viņu izvest blakusistabā. Tā turpinājās katru reizi, – man nācās sēdēt blakustelpā ar viņu, lai netraucētu pārējos. Neskatoties uz to, gājām uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām. Redzot Tomasa uzvedību, dažreiz gribējās mest visu malā, taču mani atbalstīja mājas grupas vadītāja. Viņa man paskaidroja, ka problēmas cēlonis ir garīgajā pasaulē un, lai to atrisinātu, ir nepieciešama pacietība. Mani iedrošināja arī daudzās cilvēku liecības draudzē, kurās stāsta par to, kā Dievs maina cilvēku dzīves. Man ļoti iepatikās šī draudze, kur visiem ir dzīvas attiecības ar Dievu. Šeit rūpējas par cilvēkiem un te var sajust tādu mīlestību, kā nekur.”
Ilga pastāvēja ticībā un sāka veidot arī ikdienas attiecības ar Dievu – lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā. Grupiņas laikā tika lūgts par Tomasu, apliecinot, ka Jēzus Vārdā zēns ir brīvs no autisma un domāšana viņam ir kā veselam bērnam. Mēs ticējām Rakstu vietai Pētera vēstulē 2:24 „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” Ilga un Tomass turpināja apmeklēt katru mājas grupiņu. Ar laiku varēja pamanīt to, ka viņš vairs neraud slavēšanas laikā, kā arī spēj mierīgi nosēdēt. Drīz vien apkārtējie sāka pamanīt, ka puisēna uzvedība mainās – viņš bija kļuvis mierīgāks, atbildes un runa – saprotamāka, un daudz vieglāk uztvert, ko viņš vēlas vai ko grib pateikt. Šķita, ka Tomass sāk iziet no „savas pasaulītes” un sāk piedalīties reālajā dzīvē.
Ilga turpina: „Par dēlu lūdzam ne tikai grupiņā, bet arī es savās lūgšanās apliecinu viņa dziedināšanu. Ticu, ka Jēzus ir uznesis pie krusta mana dēla slimības. Tomasa uzvedība mainās nedēļu no nedēļas. Pieteicāmies arī uz draudzes triju dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru, kura laikā tika salauzti pagātnes lāsti un kurā aizlūdza par Tomasa dziedināšanu. Tagad mans dēls sāk skatīties cilvēkiem acīs un vairs nenovērš skatienu. Viņš uztur kontaktu ar cilvēku, kurš ir iesācis ar viņu runāt. Vārdi kļūst arvien sakarīgāki. Ja agrāk tikai es spēju saprast, ko viņš saka, tad pamazām arī pārējie viņu uztver. Pagāja kādi pieci mēneši, kuru laikā Tomasam izzuda gandrīz visas autismam raksturīgās pazīmes. Viņš vairs nav noslēdzies, nenovērš skatienu un uzvedas adekvāti.
Reizi mēnesī Tomasam ir paredzēts ārsta apmeklējums, kura laikā izmeklē viņa stāvokli un nosaka arī līmeni, cik lielā mērā garīgā attīstība ir progresējusi. Izmeklēšana notiek, bērnam atrodoties vienatnē ar ārstu, lai redzētu, kā bērns uzvedas bez vecāku klātbūtnes, un cik viņš spēj patstāvīgi veikt konkrētus uzdevumus. Ārsts bērnam skatās acīs un uzdod jautājumus. Šī gada maijā devāmies uz šādu kārtējo vizīti. Izmeklēšanas beigās ārsts bija pārsteigts, jo dēls atbildēja uz jautājumiem, skatoties acīs, un uzvedās pilnīgi normāli bez manas klātbūtnes. Speciālists atzina, ka zēnam vairs nav autismam raksturīgo pazīmju. Savukārt garīgās atpalicības līmenis, kurš iepriekš bija noteikts kā vissmagākais – „C”, tagad tika paaugstināts uz „B”, kas norādīja uz lielu progresu. Arī skolā, kurā mācās Tomass, kas paredzēta bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, pasniedzēji ir atzinuši, ka mans dēls ievērojami attīstās. Ja agrāk man teica, ka viņš nelasīs, tad tagad mēs jau lasām vairākus burtus kopā. Nesen viņam tika pasniegts apbalvojums kā vienīgajam, kam nav vajadzīgs pavadonis. Man tika piedāvāta arī iespēja dēlu sūtīt uz citu skolu, kas domāta bērniem ar augstāku attīstības līmeni. ”
Šobrīd Tomasam komunikācija nesagādā vairs tik lielas grūtības kā agrāk. Mājas grupiņā viņš sagaida cilvēkus pie durvīm, smaidot sveicina tos un runā par dienas laikā piedzīvotajiem notikumiem. Neskatoties uz garīgo atpalicību, kas vēl prasa cītīgu darbu un disciplīnu, Tomass ir brīvs no autisma, kas ievērojami traucēja un apgrūtināja komunikāciju. Lai cik tas neticami nebūtu, Dievs spēj atbrīvot arī no tādām kaitēm, kas medicīnā tiek uzskatītas par neārstējamām. Lai nu kā, rezultāti runā paši par sevi.
Ir svarīgi, ka bērniem ar dažādām slimībām vai psiholoģiskām kaitēm blakus ir vecāki, kuri tuvojas Dievam. Neskatoties uz grūtībām, Tomasa mamma Ilga ir uzticama un seko Dievam. Katru dienu viņa pavada laiku, lasot Bībeli un lūdzot, kā arī kalpo grupiņā un draudzē, un māca to arī Tomasam. Esot grupiņā, gan Tomass, gan Ilga ir Dieva klātbūtnē, kur viņi dzird vārdu no Bībeles, kas viņus maina un dziedina. Ikdienā Tomass kopā ar mammu apmeklē dievkalpojumus un klausās slavēšanu. Arvien biežāk nākas dzirdēt Tomasu runājam par Dievu, un par to, ka viņam patīk „Dieva dziesmas”, kā pats saka.
Ilga citiem iesaka: „Esiet pacietīgi un uzticami Dievam. Dievs atbildēs uz lūgšanām, ja arī paši darīsiet to, ko Dieva vārds māca – lasīt Bībeli, iepazīt Viņu personīgi un apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas.”
Ilgas Laurinas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
