2015.gada vasarā posāmies uz ģimeņu nometni. Izbraukšanas rītā kļuvu arvien dusmīgāka, jo man šķita, ka neviens mani neklausa, nepalīdz un kavējas. Neatceros tieši, par ko biju tik nikna, bet lielu dusmu spārnota, nesu uz mašīnu somas, kas bija gandrīz tikpat smagas, cik es. Man bija jābrauc ar kopējo autobusu, kuru baidījos nokavēt, bet vīrs ar bērniem pievienotos vēlāk.

Jau sēžot autobusā, sapratu, ka nosēdēt nav iespējams. Arī vēlāk nometnē nevarēju ne sēdēt, ne stāvēt, ne gulēt, nemaz nerunājot par kādām nodarbībām – sāpes mugurā bija briesmīgas. Laime, ka viens no kursiem bija tieši vingrošana un fizioterapijas pamati un, pateicoties savām muguras sāpēm, tiku grupā uzņemta ārpus kārtas. Pieredzējušas fizioterapeites vadībā apguvu vingrojumus un pareizas stājas principus. Taču vēlāk pie ķirurga un uz rentgenu negāju, jo negribēju uzzināt, ka esmu slima vai nopietni traumēta. Vienmēr ar šausmām esmu skatījusies uz cilvēkiem, kas pie katras sīkākās vainas dzer saujām tablešu. Domāju un ticēju, ka tikšu pati galā ar ikdienas vingrošanu, ko daru jau gadiem, kā arī jaunajiem nometnē apgūtajiem vingrojumiem un pareizu stāju.

Sāpes mazinājās, tomēr pavisam nepazuda. Dienās, kad fiziskā slodze bija lielāka, vai pēc ilgākas sēdēšanas pie datora vai šujmašīnas mugura ļoti sāpēja, kaut baudīju masāžas un cītīgi vingroju.

Tas gads vispār manā dzīvē bija ļoti smags. Jūnijā uzsāku divu jaunu produktu ražošanu, jūlijā mūžībā aizgāja mana mamma un vēl rudenī pēkšņi radās iespēja atvērt savu veikalu Vecrīgā, kas bija sena sapņa piepildījums. Tad vēl tieši veikala iekārtošanas laikā pēkšņi nomira mans mīļais, vienmēr priecīgais un darbīgais tētis. Tajā brīdī viss notika kā pa miglu un nebija laika sērot, bet decembrī sapratu, ka esmu smagā depresijā – netiku, vaļā no bēdām un varēju sākt raudāt jebkurā brīdī, kad vien iedomājos par mammu vai tēti. Biju pārstrādājusies un nepārtrauktā spriedzē, jo veikala uzsākšana izrādījās smagāka nekā varēju paredzēt, bija raizes par naudu un atbildība par investīcijām. Visu laiku vārījos sevī un domāju, ko un kā daru nepareizi, ko darīt labāk un vairāk… Stipri sāpēja savainotā mugura, spranda un rokas, tādēļ bieži nevarēju aizmigt. Tad sekoja smaga darba diena, pēc tās atkal raizēs pavadīta, negulēta nakts.

Katru svētdienu apmeklēju savas draudzes dievkalpojumus, katru rītu sāku ar Tēvreizi, bet nospiestība nemazinājās. Sapratu, ka kaut kas jāmaina, ka kaut ko daru nepareizi. Domāju, ka man jāatrod laiks sev un ģimenei, brāļiem un māsām, kaut kā „jāiekuļ” prieks asinīs. Bija ļoti smagi…

Kad kādu dienu atcerējos, ko mana vīra māsa pavasarī bija stāstījusi par savas meitas brīnumaino izdziedināšanu no vēža un savu izdziedināšanu no mokošas slimības. Ka aizgājusi uz kādu draudzi un tur par viņu lūguši un viņa kļuvusi pilnīgi vesela. Jutos tik ļoti slikti, ka saņēmu dūšu, ielūdzu pie sevis uz veikaliņu ciemos vīra māsu, un it kā starp citu lūdzu, lai viņa paņem arī mani uz „to draudzi”. Tā es nokļuvu draudzē “Kristus Pasaulei”.

Bija ļoti bail iet. Sabiedrībā iepotēti milzīgi aizspriedumi pret kristiešu draudzēm, kas nav kādas ēkas nosaukumā rakstītas vai kanonizētas ģimenes vēsturē vismaz trīs paaužu gājumā. Mana mamma jau bija šausmās, kad aizgāju uz savu luterāņu draudzi. Tādēļ tikai liela izmisuma dēļ nokļuvu pirmajā „sektas” dievkalpojumā.

Mani patīkami pārsteidza lielais jauniešu īpatsvars, mīļums un tuvās attiecības patiešām daudzskaitlīgās draudzes dalībnieku starpā. Kaut kur sirds apvidū patīkami trīsēja: „Pēc mīlestības jūsu starpā jūs pazīs.” Slavēšanas ievadakordi un „Esi sveicināts draudzē “Kristus Pasaulei!” atvēra sirdi, bija sajūta, ka tas viss ir domāts tieši man, – mani te mīl, Dievs mani te mīl. Dziedāju un piedalījos kopējā slavēšanā un jutu milzīgu enerģijas pieplūdumu. Trīsas gāja pa visu ķermeni.

Vēlāk, pēc brīža, man gan bija grūti pieņemt džinsos tērptā mācītāja runas manieri. Vienlaicīgi briesmīgi nāca miegs, atcerējos, ka vīra māsa arī esot nogulējusi visu savu pirmo dievkalpojumu. Vienu brīdi ļoti nobijos no tā, kas ar mani notiek un man likās, ka jāmūk prom, taču pieklājības pēc pret savu radinieci paliku līdz, ka toreiz likās, bezgalīgā dievkalpojuma galam.

Taču jau otrdien pēkšņi sapratu, ka man vairs nesāp mugura. Sāpes bija vienkārši izgaisušas. Nespēju tam īsti noticēt vēl pāris nedēļas un gaidīju, kad atkal sāpēs. Bet nekas vairs nesāpēja.

Vēlāk sāku iet uz mājas grupu un burtiski pāris mēnešu laikā tiku vaļā arī no sērām, depresijas un pilnīgi visām citām fiziskām sāpēm, kuras jau biju pieņēmusi par normu. Draudze „Kristus Pasaulei” ir kļuvusi par manām garīgajām mājām, nespēju normāli dzīvot, ja iznāk izlaist kādu dievkalpojumu vai grupiņu. Esmu ļoti pateicīga par visām iespējām, ko sniedz draudze, bet, pirmkārt, jau par to, ka te tīri praktiski iemāca būt attiecībās ar Dievu, ko nekad nebiju sapratusi. Katru dienu sāku ar Bībeles lasīšanu, slavēšanas un lūgšanas laiku un tikai pēc tam dodos rīta skrējienā. Pēc lūgšanas laika visa diena ir Dieva svētīta. Jau skrienot šķiet, ka esmu 20 centimetru virs zemes un vēlāk visu dienu cenšos turēt sirdī pateicību un prieku par to, ka man tik daudz dots, ka varu dzīvot šajā brīnišķīgajā pasaulē.

Bail teikt tik stiprus vārdus, bet tagad esmu patiešām laimīga.

Ieva Dāboliņa