Dažādi negatīvi piedzīvojumi un sliktas lietas,
kas ar mums dažkārt notiek dzīvē, ievaino mūsu dvēseles, rada dažādas traumas, kā rezultātā mēs kļūstam nocietināti, tramīgi un ļauni. Ja cilvēki nepazīst Dievu, tad viņi parasti risinājumu meklē pie psihologiem, ekstrasensiem, dzer nervu zāles vai lieto alkoholu. Tomēr tikai Dievs var atbrīvot no šādām dvēseles sāpēm un izmainīt cilvēku pilnīgi un radikāli. Nelielā sarunā Uldis stāsta par savu dzīvi, ceļu pie Dieva un to, kā Jēzus dziedināja viņa dvēseli.
“Mana jaunība bija dažādu sliktu piedzīvojumu pilna, un tas atstāja manī ievainojumus, trauksmi, nepiedošanu un depresiju. Kad brālis aizgāja bojā negadījumā, tas man bija ļoti liels trieciens. Pēc neilga laika no pārdzīvojumiem saslima un nomira arī mana mamma. Kaut arī ticēju, ka kaut kāds augstāks spēks pār mani ir, tajā reizē pats sev noteicu cieti – ja jau tā jācieš labiem cilvēkiem, tad man tāds Dievs nav vajadzīgs. Kopš tā laika dzīvē it visā paļāvos tikai pats uz saviem spēkiem. Uzskatīju, ka uz pasaules nav taisnības. Biju apvainojies uz Dievu un uz visu pasauli. Tomēr arī pats bieži jutos nesaprasts, atstumts un nenovērtēts. Kādu laiku man bija ģimene, nāca pasaulē divas meitas. Tomēr mana smagā rakstura dēļ ģimene izjuka. Kad sieva mani pameta, mans rūgtums un nepiedošana tikai vēl vairāk pastiprinājās. Parādījās arī problēmas ar nerviem. Daudzus gadus naktī normāli nebiju gulējis. Bieži trūkos augšā, naktīs mani mocīja murgi.
Man bija divi varianti – vai nu es dzeru nervu tabletes, vai arī savas problēmas un negatīvās emocijas slīcinu alkoholā. Es izvēlējos otro. Ar laiku alkoholu sāku lietot arvien vairāk, līdz es sapratu, ka vairs pats ar saviem spēkiem netieku ar savu dzīvi galā. Šī atkarība sāka arvien vairāk man traucēt, arī darbā sākās neveiksmes. Dzēru no rīta līdz vakaram. Radās konflikti ar cilvēkiem un agresijas lēkmes. Tiklīdz iedzēru, man “aizgāja ciet” un es vairs neapzinājos, ko runāju un daru. Tobrīd dzīvoju laukos, netālu no Rīgas, vaļas brīžos staigāju pa mežu un arvien biežāk aizdomājos, ka man kaut kas ir jāmaina savā dzīvē. Manī bija vēlme atgriezties un kļūt atkal tādam, kāds es biju pašā jaunībā, kad es biju mierīgs, līdzsvarots un par sevi pārliecināts, pirms visiem negatīvajiem piedzīvojumiem un trauksmes. Kaut arī Dievu biju noliedzis, tomēr apzinājos, ka mani visu laiku Kāds sargā. Cik nav bijušas dažādas kolīzijas, avārijas, konflikti ar cilvēkiem! Esot vienatnē, pats ar savām domām, es par to bieži aizdomājos. Kādu dienu, nākdams no darba, uz ielas satiku divas meitenes. Man ar viņām izvērtās interesanta saruna par Dievu. Viņas man iedeva savu vizītkarti un pēc kāda laika es vienai no viņām piezvanīju, lai izkratītu savu sirdi. Bet viņa mani uzaicināja uz draudzi un es aizgāju uz dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Pirmajā reizē es nevaru teikt, ka būtu piedzīvojis Dievu. Es vairāk esmu tāds analītisks, prāta cilvēks, tāpēc centos saprast, kas šeit notiek un ko es te vispār daru. Atceros, ka ļoti patika slavēšanas dziesmas, tāds kārtīgs roks. Uz pārējo notiekošo un runāto es pārāk neiespringu. Pēc tam sāku apmeklēt mājas grupiņu un tā, soli pa solim, es iekļāvos draudzē un kādā no nākamajiem dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Es sapratu, ka pats saviem spēkiem vairs galā netieku ar savu dzīvi un savām problēmām, tāpēc man vajag palīdzību no malas. Un tas būs Dievs un draudze. Pēc pusgada aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru – Inkaunteru. Turp devos ar domu, lai sakārtotu savu dzīvi. Un tieši aizlūgšanas laikā es spēcīgi piedzīvoju Dievu un daudzas problēmas no manas dzīves aizgāja tieši šajā brīdī. Tas bija manāms jau uzreiz. Nākamajā dienā iegāju veikalā un gāju garām alkoholisko dzērienu plauktiem. Dīvaini, ka vairs nejutu nekādu vēlēšanos kaut ko nopirkt un iedzert! Kopš tās dienas es esmu pilnīgi brīvs no alkohola un nu jau pagājis vairāk, kā gads. Inkaunters bija tā vieta, kur es pa īstam noticēju Dievam, jo es piedzīvoju, kā Viņš pieskaras man personiski. Līdz tam es gāju draudzē, mājas grupiņā, paklausīju visam, ko man tur mācīja, centos darīt visas tās lietas, ko sludināja mācītājs un mācīja grupiņas vadītāja. Tas bija vairāk paklausības ceļš. Ar prātu es ticēju Dievam, bet tieši Inkaunterā es piedzīvoju, kā Dievs darbojas manā dzīvē.
Ar katru dienu es vairāk izprotu Dievu un paļaujos uz Viņu. Ik dienas lasu Bībeli un nāku lūgšanā. Mana dzīve ir sakārtojusies. Esmu iemācījies savaldīties un vairs neesmu tik eksplozīvs. Mājas grupiņa un draudzes cilvēki man ir kļuvuši kā labi paziņas un draugi. Tā ir vieta, kur varu izrunāt savas personīgās problēmas, rast mierinājumu un atbalstu. Tagad man ir aizgājušas visas trauksmes sajūtas, nemiers un depresija, kas mani mocīja pēdējos 15 gadus. Manī vairs nav nepiedošana un aizvainojums. Kaut arī es ticu Dievam un visās lietās paļaujos uz Viņu, man ir atgriezusies pārliecība arī pašam par saviem spēkiem. Manī ir miers, un tajā pašā laikā arī dzīvesprieks un enerģija. Kopš Inkauntera man ir normāls miegs, vairs nemurgoju naktīs un netrūkstos augšā no miega. No rīta pieceļos kārtīgi izgulējies un mundrs. Tagad es esmu iemantojis dvēselē to mieru, kas man bija bērnībā un pusaudža gados, bet ko es vēlāk pazaudēju. Dievs ir atjaunojis mani!”
Ulda Zorgenberga liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.
