Una ir piedzīvojusi dažādus posmus savā dzīvē – gan kritienus, gan pacēlumu, tomēr kopā ar Dievu ar visu ir spējusi tikt galā. Savā stāstā viņa padalīsies ar to, ko viņa ir sapratusi un, pats galvenais, – ko viņa ir ieguvusi, dzīvojot ikdienā ar Dievu.

Una, kā tu iepazini Dievu?

Mans ceļš ar Dievu sākās vairāk nekā pirms desmit gadiem, taču tas neturpinājās tik gludi, kā būtu vēlējusies. Es gāju kādā draudzē, lūdzu Dievu un lasīju Bībeli. Tomēr es nebiju pilnībā nodevusies, lai iepazītu Dievu un kalpotu cilvēkiem, tādēļ uz apstākļiem mēdzu reaģēt pretrunā ar Dieva principiem. Reiz es ļoti apvainojos uz kādu draudzes locekli, kad viņa man kaut ko pateica. Tā vietā, lai izrunātos un izlīdzinātos, es vienkārši pārstāju iet uz draudzi. Tagad saprotu, ka tas nebija pareizi. Dievs māca piedot un svarīgi ir pārrunāt lietas.

Kā Tava dzīve turpinājās pēc tam?

Es turpināju savu ikdienu, dzīvojot bez draudzes, un uzskatīju, ka esmu ar Dievu. Ik pa laikam lasīju Bībeli un lūdzu, taču man nebija ne spēka, ne vēlmes dzīvot pēc Dieva prāta. Manā dzīvē ienāca diezgan daudz nepareizu lietu un arī veselības problēmu. Tā kā dzīvoju viena ar bērnu, visu laiku meklēju partneri. Vīrieši man ļoti bieži mainījās un tas mani nedarīja laimīgu. Vissliktāk manu dzīvi ietekmēja tieši pēdējās attiecības. Es kaut kā iekšēji sapratu, ka no tām īsti nav jēgas un sevi nākotnē tajās neredzu, tādēļ iekšēji vēlējos to visu izbeigt, bet nespēju. Šķita, ka ir kaut kas tāds, kas mani velk tajā visā iekšā. Bez tam, tieši šajā posmā man ļoti pasliktinājās veselības stāvoklis. Iekšēji es nejutos laimīga, sāka parādīties daudz negatīvu domu par sevi, par dzīvi. Un pēkšņi ievēroju, ka man dažreiz ir sirdsklauves un augsts asinsspiediens. Tas mani satrauca, pēc laika pat sāka parādīties bailes, ka es varētu nomirt. No rītiem bieži vien tas pārgāja panikas lēkmēs. Šādās situācijās arī izsaucu “ātro palīdzību”. Sapratu, ka bija laiks doties pie ārsta. Mediķis, veicot visas pārbaudes, secināja, ka man ir veģetatīvā disfunkcija. Kā risinājumu man piedāvāja medikamentus, kas paredzēti šādas kaites gadījumā, taču, atklāti sakot, jau pēc mēneša man parādījās blakusefekti – izjutu ļoti stipras sāpes vēderā. Tādēļ pārtraucu lietot šīs zāles, paralēli turpinot dzert sirds pilienus.

Vai mēģināji kaut kā mainīt savu dzīvi?

Jā, es centos nedomāt tik daudz par sevi un savām problēmām, vairāk palīdzēt citiem, taču turpināju dzīvot vecajās attiecībās, attaisnojot sevi, ka meklēju laimi. Jāatzīst, ka laimīgāka nekļuvu, tieši otrādi – problēmas tikai pastiprinājās.

Kā Tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei”?

Kāda sieviete uzaicināja mani uz draudzes mūziklu, kas notika pavasarī. Tas bija pavērsiena punkts manā dzīvē, jo pēc pasākuma bija aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Es iekšēji jutu, ka man tas ir nepieciešams. Lai arī pasākuma laikā bija veselības problēmas, sirdsklauves un pat šķita, ka gribētos mukt prom, taču es nenožēloju, ka paliku.

Vēlāk draudzes cilvēki ieteica man doties arī uz trīs dienu semināru inkaunteru, kura laikā kalpotāji lūdz par cilvēku vajadzībām. Uz turieni es arī aizbraucu. Inkauntera laikā bija aicinājums saraut garīgās saites ar cilvēkiem, ar kuriem ir bijušas nepareizas attiecības, tāpat arī piedot sev un citiem. Es uzrakstīju cilvēka vārdu, ar kuru tobrīd vēl biju kopā. Pēc aizlūgšanām daudz kas sāka mainīties. Manī parādījās spēks un vēlme kaut ko darīt, lai mainītu savu dzīvi. Es pateicu tam vīrietim, ka vēlos visu pārtraukt un sākt dzīvot citādāk. Tas nebija viegli, taču Dievs deva man spēku. Es ievēroju, ka pēc inkauntera sāka mainīties mana domāšana – tumšās un negatīvās domas sāka izzust, es sapratu, ka man ir Dievs, kurš ir mans laimes avots, nevis attiecības ar vīriešiem. Un tieši Jēzus dod to iekšējo piepildījumu un apmierinātību ar sevi, ko pasaule nespēj. Mans veselības stāvoklis arī uzlabojās – kad vairs nebiju attiecībās ar to vīrieti, panikas lēkmes un sirdsklauves pazuda. Par to turpināju lūgt arī savās lūgšanās un pateikties par labu veselību.

Es atcerējos arī kādu nenokārtotu lietu – iepriekšējās draudzes locekle, uz kuru biju apvainojusies. Drīz vien aizgāju pie viņas, pēc vairāku gadu klusuma. Viņa bija pārsteigta mani ieraudzīt, vēl jo vairāk – uzzināt, ka tagad apmeklēju draudzi! Mēs izrunājām visu un izlīdzinājām attiecības. Tas atnesa tādu viegluma sajūtu!

Kā ir mainījusies Tava ikdiena?

Neskaitot to, ka šobrīd vairs nedzīvoju neveselīgās attiecībās, esmu arī sakārtojusi savu dzīvi un sapratusi, ka Dievs ir mans laimes avots un ar Viņu arī attiecības ar cilvēkiem ir labākas. Veselības stāvoklis ir labs un vairs nedzīvoju stresā un depresīvās domās, panikas lēkmes nav atkārtojušās. Esmu sapratusi, cik svarīga ir draudze un cilvēki, kas tev palīdz tuvoties Dievam! Viens pats cilvēks ātri vien noiet no ceļa. Šobrīd apmeklēju mājas grupiņu Ventspilī, man ir regulāras attiecības ar Dievu – lūgšana un Bībeles lasīšana. Izejot Bībeles skolu, parādījās daudz skaidrāka izpratne, ko nozīmē grēks, dzīve bez Dieva un tā sekas. Esmu ieguvusi skaidrāku vīziju, ko vēlos nākotnē, ir vairāk mērķu un sapņu! Tagad lūdzu Dievu arī par citiem cilvēkiem, lai Dievs man palīdz viņiem parādīt pareizo ceļu.

Dievs var mainīt arī Tavu dzīvi – ikvienu sfēru! Tuvojies Viņam, esi draudzē un tu redzēsi pārmaiņas. Par spīti visiem šiem gadiem, daudzajām kļūdām un depresīvajām izjūtām, Una ir ieguvusi savu dzīves jēgu, jo tieši dzīve ar Dievu ir vislabākais variants – attiecībām, veselībai un piepildījumam!

Unas Brantes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa