Viss, kas ir labs, ir no Dieva. Arī tas, ka draudze var pulcēties dievkalpojumā, ir no Dieva. Tas, ka Latvijā ir demokrātiska iekārta un reliģijas brīvība, arī ir no Viņa. Šodien tu uzzināsi pat to, no kurienes ir radusies demokrātija. Vai tikai atkal Dievs tur nav Savu pirkstu pielicis? Vistiešākajā veidā. Ne tikai Dievs, bet arī cilvēki Viņa Vārdā. Svētrunas nosaukums ir “Upuris 2017”. Kāpēc upuris? Tāpēc, ka Bībelē tieši tā arī ir rakstīts – upuris. Dievs ir upurējis Savu Dēlu, nācis cilvēka miesā uz zemes un Sevi upurējis mūsu dēļ. Viņš aizvietoja mūsu upuri ar Sevi, uzņēmās uz Sevis to, ko mēs bijām pelnījuši, tajā skaitā nāvi un mūžīgu pazušanu, slimības un ciešanas šeit uz zemes. Jēzus aizvietoja mūs ar Savām ciešanām un Savu nāvi, to sauc par Kristus upuri. Dievs ir pienesis upuri par tevi. Citiem vārdiem, upuris ir arī cena un nodošanās. Kāpēc upuris 2017? Tāpēc, ka bez upura un cenas maksāšanas, nodošanās un konkrētiem mērķiem, vīzijas un turēšanās pie dzelžainas disciplīnas, lai realizētu savus mērķus, jaunajā gadā nekas nemainīsies. Tāpat kā bez Kristus upura šeit uz zemes nekas nemainītos. Bez to cilvēkus upuriem, kuri ir upurējuši sevi Jēzus dēļ un cilvēku dēļ, mēs nedzīvotu brīvā valstī un neklausītos evaņģēliju. Arī vairākās valstīs, kurās šobrīd ir demokrātija, cilvēki nebaudītu brīvību, ja nebūtu Kristus upura. Jo pasaule pirms un pēc Kristus upura ir divas dažādas pasaules.

“Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Korintiešiem 3:17)

“(..) un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Dieva vārds jeb patiesība caur Jēzu Kristu rada brīvas personības. Tie ir cilvēki ar stāju un raksturu. Brīvi cilvēki jeb personības veido brīvas un spēcīgas ģimenes, stipras ģimenes veido stipras pilsētas, reģionus un valsti. Galu galā tas viss veido mūsdienu pasauli. Jo vairāk ir jaunpiedzimušu cilvēku, kas pazīst Kristu, evaņģēlisko kristiešu, jo vairāk brīvības. Es nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri tikai sauc sevi par kristiešiem vai slēpjas aiz konfesijas nosaukuma, es nerunāju par reliģiju, jo tajā nevar baudīt brīvību, bet es runāju par dzīviem kristiešiem, Dieva bērniem, kas pazīst savu Tēti un bauda no tā, cik Viņš ir labs.

“Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Ja Dievs ir darījis cilvēku brīvu, tad viņš patiesi ir brīvs, neatkarīgi no apstākļiem. Tāpēc ir šis sprediķis, – lai mēs sagatavotos jaunajam gadam. Kāds būs tavs jaunais gads? Nākamajā dievkalpojumā mēs svinēsim Kristus dzimšanas svētkus, kurā būs citas tēmas un teātra uzvedums, bet šoreiz būs ļoti nopietna tēma. Tas, kāds tev bija šis gads, ir atkarīgs no tā, kā tu ieguldījies iepriekšējā gadā, kā tu upurēji un kādu cenu maksāji, kā tu plānoji un turējies pie plāna. Upuris nosaka VISU. Visi šobrīd gaida Ziemassvētku brīnumu, mēs dziedam dziesmas ar vārdiem “mēs meklējam Tevi”… Jā, var teikt, ka mēs meklējam Dievu, tomēr mēs esam Viņu atraduši. Var teikt, ka mēs gaidām Dievu, tomēr mēs esam Viņu jau sagaidījuši. Dievs ir manā dzīvē. Tas pats attiecas arī uz Ziemassvētkiem, pirmo, otro, trešo un ceturto adventi, Merry Christmas, dāvanām un cerību… cerību uz ko? Caur medijiem tiek radīta tāda noskaņa, ka mums ir jāgaida kaut kas īpašs. Cilvēki lej laimītes, izlej savu nākamo gadu un zīlē nākotni, bet nav nekāda pamata gaidīt Ziemassvētku brīnumu, ja tu pirms tam neesi pienesis upuri. Nav pamata brīnumam, ja neesi maksājis cenu un gājis uz saviem mērķiem, jo Dievs darbojas tur, kur ir dabīga platforma – reāli darbi, lūgšanas un iešana Viņa gribā. Uz tavu darbu platformas nāk Dieva godība, Viņa spēks un svaidījums. Dievs pārdabiski groza lietas tur, kur mēs izdarām no savas puses to, ko spējam, un kur mūsu spēks ir par mazu. Es daudzas reizes esmu redzējis, kā Dievs pārdabiski atrisina situācijas, maina cilvēku viedokļus un pasaka, ko darīt. Kas notiek tad, kad cilvēki gaida nepamatotus brīnumus, bet tie nenotiek? Pirmajā janvārī sākas pašnāvību laiks, un tā nav sakritība, jo Ziemassvētki ir pagājuši, jaunais gads ir pienācis, bet nekas nav mainījies. Cilvēki bez upura gaida jauno gadu un cer uz pārmaiņām. Nav svarīgi, kādi ir šie apstākļi, vientulība, depresija vai kas cits, – ja ir upuris, ir brīnums! Ir cena – ir rezultāts! Nav upura, nav cenas – nav rezultāta. Kad cilvēks no savas puses visu ir paveicis, nāk Dievs un pārdabiski iejaucas. Mēs nedarbojamies tikai savā spēkā, ar mums ir Dievs.

“Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Jāņa evaņģēlijs 8:31)

Kas celsies pret mums Dieva dēļ, tas kritīs mūsu dēļ. Bībele saka:

“Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.” (Psalms 91:10)

Nekāds ļaunums netuvosies tavam namam vai tev pašam. Pēdējais vārds pieder Dievam. Vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam. Un nav nekā labāka kā būt Viņa bērnam un būt zem Viņa apsardzības, zem Viņa cepures. Un, kas attiecas uz 2017.gadu, ir upuris – ir laimīgs jaunais gads, nav upura – nav laimīga jaunā gada. Bez upura ir tā pati rutīna, tās pašas sejas un nekas nemainās, pat otrādi – viss slīd uz leju. Tātad ir vajadzīgs upuris.

“Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” (Kolosiešiem 3:1)

“(..) un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Efeziešiem 5:2)

Šeit ir rakstīts, ka Kristus ir Sevi nodevis kā upuri Dievam par tevi un par mani. Dievs ir paaugstināts caur šo upuri. Ko tas nozīmē? Tā ir nodošanās un cenas maksāšana par Dieva gribu tavā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. To, kāda ir Dieva griba, mēs ik nedēļu mācāmies, mēs to ļoti labi zinām, tajā ietilpst mūsu pašu rakstura pilnveidošana, svēta dzīve, finanses, cilvēku glābšana, kalpošana jeb draudzes celtniecība. Dievs pats Sevi ir upurējis, un Viņš sagaida upuri no mums.

“Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebrejiem 10:14)

Kas tad tas? Reliģiozs cilvēks varētu nepareizi iztulkot šo Rakstu vietu un oponēt mācītājam Mārcim Jencītim: “Kristus vienu reizi ir upurēts, un vairāk upuri nav vajadzīgi. Tāpat kā bauslība ir atcelta, tā vairāk nav jāpilda.” Šeit ir runa par vienreizēju upuri, kas mūs ieved Dieva valstībā. Pēc tam Pāvils skaidri saka:

“Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Romiešiem 12:1)

Nevajag jaukt šīs divas lietas – upuris, ko reizi par visām reizēm ir pienesis Kristus, un tur nevar ar labiem darbiem izcīnīt Dieva valstību, un sevis upurēšana Viņam ikdienā, kas ir Dieva griba.

“Es visu esmu dabūjis, un man ir papilnam. Esmu piepildīts, kopš saņēmu no Epafrodita jūsu dāvanu, šo saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri.” (Filipiešiem 4:18 )

Pāvils saņem finansiālu atbalstu no draudzes Filipos. Bībele saka, ka upuris var būt arī finanses. Kad mēs dodam desmito tiesu, kas Dievam jau pieder, tas nav upuris. Ja desmito tiesu es paturu sev, tad Dieva acīs faktiski es esmu zaglis. Maleahijas grāmatā ir skaidri rakstīts: “Jūs apzogat Mani ar nepilnīgām desmitajām tiesām.” Upuris ir finansiāls ziedojums papildu desmitajai tiesai Dieva valstības darbam. Tas laiks, ko tu veltī cilvēku glābšanai, nevis, piemēram, biznesam, ir upuris. Laiks un pūles draudzes celšanai, lai tā attīstās, cilvēki tiek glābti un dievišķā demokrātija iet plašumā, lai cilvēki apzinās un iegūst brīvību, pazīst Viņu un manto mūžīgo dzīvību, ir upuris.

“Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk.” (Ebrejiem 13:16)

Dievam patīk labi darbi un dāvanas. Tas, ko mēs darām cilvēkiem, lai celtu draudzi un vairotos, nevis skaitļu pēc, bet vairot cilvēkus, kas personīgi pazīst Kristu. Tēvreizē mēs lūdzam: “Dievs, lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Tā ir mūsu misija – iet un darīt par mācekļiem visas tautas.

“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē.” (Ebrejiem 13:15)

Arī slavēšana ir upuris. Slavēšanas altāris Dievam arī ir upuris, tas maksā mūsu laiku, naudu un pūles. Tavas personiskās attiecības ar Dievu arī ir upuris. Tu lūdz par cilvēku vajadzībām, par draudzi un mājas grupiņu, un tas ir upuris. Dievam patīk šāds upuris. Kas no tā mainās? Mēs varam gaidīt brīnumus. Mums ir pamats gaidīt izmaiņas savā dzīvē, draudzē un valstī.

“Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1.Pētera 2:5)

Par ko te ir runa? Uzcelt no sevis paša Dievam garīgu namu. Draugi, uzceliet mājas grupiņas! Tas ir patīkams upuris Dievam. Ieplānojiet tam laiku un darbu un turieties pie šī plāna! Kāds būs tavs jaunais gads? Kāds būs jaunais gads mūsu draudzei? Tas ir atkarīgs no upura.

Tālāk būs ļoti interesanta vēsture. “Kas pagātni pētī, nākotni svētī!” Ja mēs zinām pagātni, mēs varam prognozēt nākotni un kaut ko tajā mainīt. Tā būs par morāviešu draudzi, hernhūtiešiem jeb brāļu draudzi, kā to dēvē. Šajā kustībā ir trīs atslēgas cilvēki – Jans Huss, Jans Amoss Kamenskis un grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs. Kādēļ es vēlos viņus pieminēt? Es vēlos tevi iedrošināt un motivēt, un pastāstīt, ko šie cilvēki ir izdarījuši un ko nozīmē maksāt cenu. Ko Dievs caur viņiem ir izdarījis pasaulē un arī Latvijā? Tas, ka šodien mēs esam brīvā Latvijā, ir pateicoties Dievam un Janam Husam. Tas bija cilvēks, kurš pienesa upuri. Katoļu inkvizīcija viņu sadedzināja uz sārta par evaņģēlija mācīšanu. Šie cilvēki ir ieguldījušies, un tā rezultātā mums ir sava valsts un valoda, mēs varam dzīvot demokrātijā. Ja arī mēs darīsim kā viņi, redzēsim fantastiskus augļus.

Jans Huss (1373–1415) ir dzīvojis īsu, bet auglīgu dzīvi. Viņš piedzima mūsdienu Čehijā, bija priesteris un rektors ar maģistra grādu Prāgas universitātē. Faktiski viņš bija pirmais reformators jau simts gadus pirms Lutera. Mārtiņš Luters lietoja Jana Husa mācības bāzi, un jau pirms tam tika maksāta cena. Kad es pēdējo reizi biju Prāgā, kādā antikvariātā atradu un iegādājos sudraba monētu ar Jana Husa attēlu. Jans Huss bija katoļu priesteris, kurš uzdrošinājās mācīt Bībeles patiesības. Tajā laikā pār pasauli valdīja Romas katoļu baznīca, reliģiski politiska vara, kas pastāvēja bijušās Romas impērijas teritorijā. Huss mācīja evaņģēliju, un tieši tos, kuri izplatīja Labo vēsti, kā arī burvjus un ķecerus, nežēlīgi vajāja, lika cietumā, atņēma īpašumus, spīdzināja un nogalināja. Lūk, kādā laikā Jans Huss uzdrošinājās mācīt patiesību. Viņš mācīja par personīgu cilvēka brīvību, pazīt Kristu un glābšanu žēlastībā. Pirms savas nāves viņš pravietoja, ka šis brīvības vēstījums, ko viņš bija sludinājis un mācījis, pēc daudziem gadiem nesīs lielus augļus. Draugs, mēs esam viņa augļi! Viņa mācība tika izplatīta visā Čehijā un tālu aiz tās robežām. Kādu upuri pienesa Jans Huss? Viņš neatteicās no savas pārliecības un ticības, un katoļu baznīca viņu sadedzināja uz sārta. Viņš pats sevi pienesa par upuri. Katoļu baznīca pārāk ātri sapriecājās par to, ko izdarīja, jo pēc Husa nāves viņa sekotāji turpināja viņa darbu. Viņa sekotājus sauca par husītiem. Viņi sacēlās pret saviem katoļu valdniekiem. 1419.gadā pāvests Martins V izsludināja krusta karu pret husītiem. Iedomājies, cik viņu bija daudz, ka bija jāsavāc armija un jākaro pret viņiem! Husīti bija paņēmuši Jana Husa vīziju, un viņi bija evaņģēliskie kristieši, tāpat kā mēs. Viņi tika vajāti, bet husīti uzvarēja divus no pieciem krusta kariem. Tajā laikā visā Čehijas teritorijā notika kari, un šīs valsts vēsture ir ļoti interesanta. Vēlāk husīti sašķēlās un zaudēja, tomēr vēl pēc gadsimta deviņdesmit procenti Čehijas iedzīvotāju bija Husa mācības sekotāji. Tur vēl ir husītu baznīcas, Latvijā tādu nav. Vai Jana Husa upuris bija tā vērts? Jā, bija tā vērts. Nav upura – nav atmodas! Nav upura – nav izmaiņu!

Jans Amoss Kamenskis (1592–1671) ir Jana Husa ideju mantinieks. Viņš turpināja sludināt evaņģēliju, patiesību, brīvību, ko sniedz iekšējas izmaiņas. Viņš ir dzimis Morāvijā, Čehijā. Kamenskis bija pedagogs un rakstnieks. Ja tu esi mācījies par skolotāju, tu noteikti mācību programmā esi redzējis viņa vārdu. Kamenskis lika pamatus mūsdienu izglītības sistēmai, viņš bija protestants, morāviešu brāļu bīskaps, Jana Husa vīzijas turpinātājs. Kontrreformācijas laikā viņš bija spiests emigrēt, un atlikušo mūža daļu dzīvoja dažādās Eiropas valstīs. Viņa dzīves stāsts ir ļoti interesants un vistiešākajā veidā saistīts ar upuri. Viņu gan nenogalināja, bet viņa skolas gan dedzināja. Divdesmit četru gadu vecumā viņš kļuva par morāviešu mācītāju, bet viņa aicinājums bija darboties tieši izglītības jomā. Viņš veidoja skolas, kurās mācījās cilvēki, un centrālā vietā šajā izglītībā bija tieši Kristus mācībai. Jebkurai izglītībai pamatā būtu jābūt Dieva vārdam, un tikai pēc tam zinātnei. Metodes, ar kurām tajā laikā mācīja cilvēkus, bija diezgan briesmīgas, – ar varu, caur bailēm cilvēkiem iedzina zināšanas, taču Kamenskim bija pavisam cita pieeja, viņš radikāli to visu mainīja un ieviesa savās skolās. Viņš rakstīja grāmatas, ietekmēja cilvēkus, daudzi piedzima no augšienes un ieguva labu izglītību. Notika garīga revolūcija! Šajā laikā arī bija dažādi kari, tos varētu saukt par husītu karu turpinājumiem, protestanti cīnījās pret katoļiem. 1620.gadā Morāvija pēc protestantu zaudējuma kļuva katoliska, un Kamenska skolu un bibliotēku ar viņa darbiem nodedzināja. Kamenskim piedāvāja izvēlēties – atteikties no saviem uzskatiem, būtībā no evaņģēlija, no Kristus, vai arī piedzīvot vajāšanas. Viņš izvēlējās Kristu, palikt pie saviem principiem un mācīt Dieva vārdu, un cieta no tā. Kari, slepkavības un laupīšanas Morāvijā turpinājās, un no trim miljoniem iedzīvotāju palika tikai viens miljons. Kamenskis zaudēja savu sievu un vienīgo bērnu. Vai to var saukt par upuri? Tajā vietā, kur viņš bija atvēris skolu, pēc laika notika karš, un tā nav sagadīšanās. Sātans ļoti labi zina, ko nozīmē dzīvu kristiešu organizācijas. Velns ļoti labi zina, ko nozīmē dzīva draudze. Ja mūsu draudze ir dzīva, mums noteikti uzbruks! Tās būs kādas varas struktūras, kas mūs vajās. Kāpēc? Jo velns negrib atstāt Latviju, viņam te patīk, bet mēs neiesaistīsimies pārrunās ar viņu. Ikreiz, kad Kamenskis zaudēja savas skolas un rakstu darbus, viņš nolēma nākamo celt vēl grandiozāku. Celšu vēl vairāk, celšu vēl lielāku! 1628.gadā, evaņģēlisko kristiešu vajāšanu dēļ, viņš pārcēlās uz Poliju un atvēra skolu Lisā. Tur viņš kļuva par morāviešu bīskapu. 1656.gadā katoļi uzvarēja karā zviedru luterāņus un nodedzināja Lisu, jo uzskatīja to par herētiķu perēkli. Kārtējo reizi Kamenskis zaudēja savas skolas un visus savus sarakstītos darbus. Pārējo savas dzīves daļu viņš nodzīvoja Nīderlandē, publicēja deviņdesmit grāmatas, iedvesa baznīcā jaunu dzīvību un ielika pamatus nākotnes demokrātiskajām kustībām. Viņš nomira vientulībā, neredzot sava darba augļus. Gan Jans Huss, gan Kamenskis maksāja cenu un pienesa upurus par evaņģēlija vēsts izplatīšanu.

Grāfs Nikolajs Ludviks fon Cincendorfs (1700–1760) ir pazīstams arī Latvijā. Elizabete Hallarte, sieviete ar titulu, kura nodibināja skolotāju semināru Valmiermuižā, deva startu skolām Latvijā un nacionālajai atmodai, personīgi pazina grāfu Cincendorfu, kurš sūtīja pie viņas evaņģēliskos kristiešus. Kā tas viss notika? Cincendorfs arī mantoja Husa un Kamenska idejas un bija reliģisku un sociālu reformu veicējs Vācijā, kā arī brāļu draudžu jeb hernhūtiešu dibinātājs un bīskaps.1736.gada septembrī viņš sprediķoja arī Rīgas Svētā Jēkaba baznīcā. Hernhūtieši bija tie, kuri ielika pamatu ne tikai garīgajai atmodai Latvijā, bet arī Latvijas valstij kā tādai, demokrātijai, un ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Cincendorfs piedzima vienā no augstdzimušākajām dzimtām visā Eiropā un bija bagāts un ietekmīgs cilvēks. Desmit gadu vecumā tēvs aizsūtīja viņu mācīties pie stingra piētista Augusta Frankes. Piētisms bija luterāņu atzars, kas atšķīrās no tradicionālajiem luterāņiem. Luterāņu draudze bija pielaidusi fatālu kļūdu, jo pārstāja attīstīties, iegāja liturģijās un dažādās normās un piemirsa dzīvu Dievu un cilvēku glābšanu. Piētisti savukārt bija dzīvi kristieši, kuri turpināja kustēties uz priekšu un kalpoja cilvēkiem. Hallarti arī aizrāva piētisma mācība. Tātad jau bērnībā Cincendorfs mācījās pie cilvēka, kurš ticēja Bībeles vēstij, tādai, kāda tā ir. Piecpadsmit gados grāfs Cincendorfs jau lasīja klasisko literatūru un Bībeli grieķu valodā, brīvi pārvaldīja latīņu un franču valodu. Pie Frankes viņš iepazinās ar misionāriem, kuri bija bijuši evaņģelizācijā Indijā, un viņa sirdī radās vēlme nest Labo vēsti visiem cilvēkiem. Cincendorfam bija paredzēta karjera augstos amatos, taču viņš izvēlējās Kristu. Viņš izvēlējās nodoties kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Pēc skolas beigšanas viņš apceļoja Eiropas pilsētas, zinātnes galvaspilsētas un izglītības centrus, un nonāca mākslas muzejā Diseldorfā. Tur Cincendorfs ieraudzīja Dominika Feti gleznu “Ecce homo” (“Redziet, kāds cilvēks!”) Kad Pilāts pārmācīja Kristu, izdabājot jūdiem, viņš izveda viņu pūļa priekšā un teica šos vārdus. Gleznā bija attēlots Jēzus, kuram galvā ir ērkšķu vainags, un apakšā uzraksts – ES TO IZDARĪJU JŪSU DĒĻ, BET KO JŪS ESAT IZDARĪJUŠI MANIS DĒĻ? Dievs uzrunāja viņu caur šo gleznu, un viņš nolēma savu dzīvi veltīt Viņam. Viņš deva zvērestu pilnībā nodoties Viņa darbam. Cincendorfs apprecējās nevis izdevīguma dēļ, bet ar grāfieni Doroteju, kuras māja bija piētistu centrs. Viņa kļuva pazīstama kā morāviešu draudzes māte. Viņa mīlēja savu vīru un divpadsmit bērnus, pārvaldīja īpašumu un pilnībā atbrīvoja viņa rokas kalpošanai, tādējādi Cincendorfs kļuva par dedzīgu evaņģēlija kalpu. Daži misijas ceļojumi, piemēram, uz Ziemeļameriku, ilga vairākus gadus. Šajā laikā Doroteja palika viena, turklāt viņa atrada laiku, lai ar Dieva vārdu kalpotu Anglijā un citās valstīs. Ir upuris – ir rezultāts! Laulātie apmetās Drēzdenē, kas no visām Vācijas pilsētām Latvijai ir vistuvāk. Pie viņiem apmetās kāds cilvēks, patvēruma meklētājs no katoļu vajāšanām, Kristiāns Dāvids, kurš vēlāk spēlēja lielu lomu hernhūtiešu atmodā. Cincendorfa zemi, uz kuras nedarbojās katoļu baznīcas likumi, nosauca par Hernhūti (“zem Dieva cepures”, zem Dieva apsardzības, Dieva azotē) un 1725.gadā Hernhūte kļūst par mazu pilsētiņu ar kristiešu komūnu 300 cilvēku apmērā. Tā bija kristiešu draudze, kura dzīvoja un kalpoja turpat uz vietas. Viņiem bija mājas grupas, un praktiski hernhūtiešu draudze ir mūsdienu modernās mājas grupu draudzes pirmsākums. (Velsas atmodas laikā Anglijā arī bija mājas grupas.) 1927.gadā Cincendorfa vadībā tika ievēlēti divpadsmit vecaji, tika noorganizētas nakts lūgšanas, mājas grupas, katrai grupai iecēla līderi, aizlūdzējus par slimajiem, kopējus, apmeklētājus. Tātad tas viss ir cēlies no hernhūtiešu draudzes. Viss, kas labs, ir no Dieva. Arī slimnīcas un hospitāļi ir no Dieva, sākotnēji kristiešu māsas apkopa karā ievainotos.

1727. gadā pār Hernhūti nāca Svētais Gars, un šo parādību sauc par morāviešu vasarsvētkiem. Nav gan minēts, ka būtu bijušas īpašas zīmes no debesīm, bet draudzē bija īpaša mīlestības atmosfēra. Cilvēki gaidīja brīnumu, viņi pat naktīs negulēja. Tā bija Svētā Gara izliešanās, bet tur nav minēti tādi vasarsvētki, kādi notika uz Azuza ielas. Morāviešu mīlestība pret cilvēkiem lika izsūtīt misionārus uz visām pasaules malām. Morāvieši ielika pamatus mūsdienu misionārismam, mūsdienu misionāri ir cēlušies no morāviešu brāļiem. Morāviešiem draudze bija līdzeklis, nevis mērķis. Kā to saprast? Mājas grupiņa ir līdzeklis, nevis mērķis. Kā tu to saproti? Mērķis nav grupiņā palikt mīlestības atmosfērā, mērķis ir nest to cilvēkiem, tas ir tikai līdzeklis, kā nest evaņģēlija vēsti un mīlestību pasaulē. Dzīvajam ūdenim nepārtraukti jātek cauri grupām un cauri draudzēm. Tiklīdz tiek apturēta šī straume, tā arī draudze uzreiz mirst, veidojas reliģija, kas apkaro dzīvus kristiešus. Mērķis bija nevis draudze, bet gan darbs ārpus draudzes, un tas garantēja panākumus, izejot ārpus Hernhūtes robežām. Hernhūtiešu darbības laikā valdīja vispasaules opozīcija dzīviem kristiešiem. Bija divi virzieni – protestantisms un katolisms, un abas šīs organizācijas vajāja dzīvos kristiešus un sodīja ar nāvi. Vide, kurā morāviešu brāļiem vajadzēja darboties, nebija labvēlīga. Vai tā nav upurēšana, ko viņi darīja, riskējot ar savu dzīvību? Tātad hernhūtiešu draudzes darbības laikā valdīja vispasaules opozīcija evaņģēlijam, kas izpaudās atmirušā luterānismā un karojošā katolismā. Bieži piesprieda nāves sodus par evaņģēlija sludināšanu. Brāļu draudzes ietekmē, kas izplatījās pa visu pasauli, nenotika revolūcija Anglijā, kā tas bija noticis Francijā. Francijā notika asins izliešana, Anglijā tā nenotika. Tas ir Amerikas demokrātijas sākums. Tas ir Vitfīlda un Vestlija laiks, jo viņi smēlās iedvesmu tieši hernhūtiešu atmodā. Vienpadsmit gadu laikā hernhūtiešu draudze izauga līdz 600 cilvēkiem, viņi izsūtīja 70 misionārus, tostarp arī uz Latviju, jo arī Latvijā ieradās brāļi no Vācijas. Vēlāk viņi nodibināja skolotāju semināru un no šejienes izplatīja evaņģēlija mācību latviešiem. Vidzemes krogi tukšojās, noziedzība mazinājās, latvieši apzinājās sevi kā tautu un nāciju, radās pirmā inteliģence, sākās brīvības kaujas, kam sekoja neatkarīga un brīva Latvija. “Dievs, svētī Latviju!” Latvijas valsts himnas autors Baumaņu Kārlis ir hernhūtiešu pēctecis. Ne tikai mēs latvieši varam būt pateicīgi Dievam un šiem cilvēkiem, bet arī visa pasaule. 70 misionāri tiek izsūtīti uz Grenlandi, Gvineju, Āfriku, Alžīriju, Ceilonu, Rumāniju, Ziemeļameriku, Konstantinopoli. Uz šīm valstīm bija sarežģīti nokļūt, tas viss notika 18.gadsimta sākumā.

Cincendorfu sāka vajāt, un viņš tika izsūtīts no Saksijas, Hernhūtes, taču hernhūtieši noorganizēja jaunu centru ar nosaukumu Hernhage. No šīs vietas viņi izsūtīja 200 misionārus gadā. 1736. gadā Džons Vestlijs, angļu garīgais darbinieks, piedzima no augšienes, pateicoties tieši morāviešu brāļiem, kuri brauca uz viena kuģa ar viņu. Uz kuģa notika vētra, Vestlijs bija pārbijies par to, ka nomirs, bet morāviešu brāļi mierīgi lūdza Dievu un dziedāja dziesmas. Viņš jautāja viņiem: “Vai jums nav bail no nāves?” “Nē, mums nav bail no nāves!” Viņš iepazinās ar viņiem un redzēja viņos to, kā nav viņam. Vestlijs, morāviešu brāļu mācīts un pamudināts, piedzima no augšienes. Kā viņš pats saka: “Man sirdī ieplūda siltums, un es pilnīgi skaidri zināju, ka es pēc nāves būšu debesīs.’’ Pēc tam Vestlijs nesa šo evaņģēlija vēsti saviem morāviešu brāļiem uz Angliju. Un Anglijā, Velsā, izcēlās milzīga atmoda. Kādas var būt revolūcijas tur, kur cilvēkiem ir garīga brīvība! Tur tiek ielikti pamati mūsdienu demokrātijai un brīvībai. Tātad caur Vestliju notika reformācija un atmoda Anglijā, un tiek nodibinātas metodes un draudzes, kas ir arī Latvijā. Morāviešu brāļi pēdējos 500 gados nav vairāk kā draudze, jo viņi neveidoja draudzes, bet izglābtos cilvēkus sūtīja uz vietējām draudzēm.

Man ir grāmata mājās, kuru es nopirku Krimuldas baznīcā, par hernhūtiešu draudžu kustību, kas sadarbojās ar luterāņu draudzēm. Tātad garīgā atmoda Latvijā juridiski notika zem luterāņu draudzes, taču šī kustība bija milzīga un ietekme tai bija milzīga. Ja viņi būtu veidojuši draudzes tā, kā Vestlijs to darīja Anglijā, manuprāt, šodien mūsu kaimiņvalsts Krievija būtu draudzīga pret mums, mēs būtu draudzīgi ar Krieviju un nebūtu nekādi LGBTI – lesbietes, geji, biseksuāļi, transvestīti un transgenderi. Tā ir viena no pasaulē bagātākajām un ietekmīgākajām organizācijām, kas grauj ģimenes ne tikai Latvijā. Latvija ir pēdējais cietoksnis, kur visas viņu lietas vēl neiet cauri. Norvēgijā incests (sekss ar radiniekiem jau ir legalizēts), bērnu pornogrāfija tiek legalizēta. Es domāju, ka tas viss nebūtu un pat varbūt arī Otrais pasaules karš nebūtu, ja hernhūtieši būtu veidojuši draudzes. Tad Hitlers, iespējams, būtu brālis Ādolfs Hitlers. Un tā vietā, lai ebrejus un pasauli iznīcinātu, viņš svētītu pasauli ar savām līdera spējām. Kad Jēzus piedzima, tad eņģeļi dziedāja: “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Lūk, ko atnes Kristus piedzimšana virs zemes –cilvēkiem mierīgu prātu un dziedināšanu. Mums ir pretinieks velns, pār kuru mums ir vara, bet vara ir tad, kad mēs nesam upuri, maksājam cenu, kā maksāja šie brāļi. Viņi 500 gadu laikā ir ietekmējuši pasauli vairāk nekā jebkurš garīgais vai politiskais spēks, tā uzskata Riks Džoiners. Viņi strādāja tur, kur citi negribēja maksāt cenu. 1735. gadā Hallarte sūtīja vēstuli Cincendorfam un aicināja no Hernhūtes sūtīt papildu brāļus. Viņi dibināja skolotāju seminārus Latvijā.

Vai tas nav tas, kā dēļ ir vērts dzīvot un maksāt cenu, domāt ne tikai par sevi? Par sevi mums ir jādomā, bet arī par cilvēkiem, kas mums ir blakus, un par savu valsti. Tāpēc es šodien aicinu tevi – Upuris 2017. Mēs dzirdējām trīs liecības par upuriem, kādus ir nesuši trīs dažādi cilvēki, un kādus augļus un rezultātus tas ir devis. “Es to izdarīju jūsu dēļ, ko jūs esat izdarīšu Manis dēļ?” saka Jēzus Kristus. Es aicinu uz nākamo gadu pienest upuri, lai redzētu rezultātus.

1. Grupiņās plānojiet laikus, kuros iesiet pie cilvēkiem, laiku, kas kaut ko prasa no tevis, atrauties no kaut kā. Maksā cenu! Mums nav jānoliek mērķis aizsniegt tik un tik cilvēkus, mums jāplāno izpildīt to. Upuris ir laiks, kas tiek veltīts evaņģelizācijai un mācekļu veidošanai. Es aicinu katru personīgi ieplānot uz nākamo gadu konkrētas dienas nedēļā un konkrētas stundas kā upuri Dievam, upuri, uz kuru nāk Viņa godība un svētība tavā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Grupiņās plānojiet laiku kopīgam darbam. Es aicinu to fiksēt uz papīra, pierakstīt savu upuri.

2. Upuris jaungada dievkalpojumā. Kā katru gadu, tev ir iespēja pienest finansiālu upuri.

“Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja evaņģēlijs 6:21)

Es jau minēju Rakstu vietu, kur Pāvils saka, ka tas ir Dievam patīkams upuris. Apstiprini savus labos nodomus ar finansiālu ziedojumu. Atkārtoju, ka tas nav piespiedu darbs. Ja tu pats izproti un saproti, un to vēlies, tu vari pienest īpašu finansiālu ziedojumu. Ne tādu kā iknedēļas to dari, ne kā desmito tiesu, bet īpašu svētību jaunajam gadam. Arī par finansēm ir jāstrādā un jācīnās. Ja tu veido savu biznesu, arī tur ir jāsamaksā sava cena. Es arī aicinu tos, kuri veido savu biznesu, pienest arī par savu biznesu finansiālu upuri.

3. Es aicinu arī citās sfērās, kas ir saistītas ar tava rakstura izmaiņām un citām lietām, ieplānot darbu, kādu tu darīsi, ieplāno upuri, lai mainītu šīs lietas.

Dievs paprasīja Ābrahāmam upurēt savu vienīgo dēlu. Tas nenozīmē, ka mums jāupurē cilvēki, jo tas ir pretrunā ar evaņģēliju. To Dievs prasīja Vecās Derības laikā, un Ābrahāms bija gatavs to darīt, bet pēdējā brīdī Dieva eņģelis viņu apstādināja un teica: ’’Es tikai tevi pārbaudīju, es tagad zinu, ka tu manis dēļ esi gatavs upurēt visu.” Ābrahāmam pat nebija sava dzīvība tik dārga kā Īzaks. Lūk, tieši tāpēc Dievs varēja Ābrahāmu vairot. Viņa pēcnācēju skaits, arī mēs to skaitā caur Kristu esam, ir tik daudz kā jūras smiltis, kā zvaigznes pie debesīm. Svētīdams Viņš mūs ir svētījis un vairodams vairojis. Es aicinu tevi upurēt, lai Dievs var tevi svētīdams svētīt un vairodams vairot. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi rakstīja Ieva Našeniece, Anna Krista Eškina un Marta Līdeka, rediģēja Ieva Našeniece