Šodienas svētrunas tēma ir “Uzticības kultūra”. Uzticams cilvēks ir atbildīgs, tāds, kuram var pilnībā uzticēties, uzticīgs saviem principiem un izturīgs. Par uzticamību laiku pa laikam ir jāatgādina un jāmāca. Mūsu draudzē šī tēma jau ir mācīta, jo uzticamība ir katra kristieša principiāla pazīme. Gadiem ejot, ir pierādījies, ka dzīvē panākumus gūst un aiziet līdz galam nevis tie, kuri ir skaistāki, apdāvinātāki, drosmīgāki, bet tieši tie, kuri ir uzticamāki. Draudzē ir svarīgi mācīties uzticības kultūru – tas ir veids, kā mēs domājam un rīkojamies. Mums ir vadlīnijas un kritēriji, kurus ievērojam un tādā veidā virzāmies uz priekšu. Visi kopā veidojam bībelisku uzticības kultūru – uzticību mācītājam, draudzei, draudzes mācībai. Uzticības pilna vide ir pozitīva vide. Jebkurā organizācijā tā iedvesmo cilvēkus paveikt lielas lietas. Bieži vien tieši vidē ir atšķirība starp uzvaru un neveiksmi. Izaugsmei labvēlīgs klimats ir tāds, kur ir uzticība, pozitīva vide, un, savukārt, neveiksmei pamatā ir negācijas un vide, kur uzticība netiek mācīta. Labvēlīga, pozitīva vide veicina veiktspēju, un šī veiktspēja rada panākumus. Cilvēks spēj darīt arvien lielākas lietas un gūst panākumus. Kolektīvā enerģija palīdz pārējiem saņemties, iet uz priekšu un sasniegt daudz vairāk. Džons Maksvels, kas ir līderu līderis un motivators, ir teicis, ka vairāk kā deviņdesmit procenti no veiksmīgām izmaiņām, ko viņš ir ieviesis dažādās organizācijās, ir izdevies tieši pozitīvas vides radīšanas rezultātā. Pozitīvs klimats un vide, uzticības pilna kultūra rada izmaiņas. Cilvēki to novērtē, kā arī tas palīdz katram attīstīt savu potenciālu. Lielu uzņēmumu vadītāji, kuri veido uzticības pilnu vidi, brīnās par tiem uzņēmumiem, kuri cenšas pārvilināt kādus augsta līmeņa profesionāļus. Viņi saka, ka var pārvilināt kādu labu profesionāli, bet tad jānomaina arī vide, jo bez atbilstošas vides arī profesionālis tālu netiks. Svarīga ir vide, kurā cilvēks aug, attīstās un iet uz priekšu. Mums ir svarīgi veidot šādu vidi ap sevi.

Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā. (Romiešiem vēstule 14:18)

Jāstrādā, lai mēs būtu uzticami gan Dievam, gan cilvēkiem. Mums ir jābūt patīkamiem Dievam un cienījamiem cilvēku acīs. Vairāku gadu garumā esmu pamanījusi, ka mūsu draudzes cilvēkiem ir cieņa un mīlestība vienam pret otru, pret mācītāju. Šeit cilvēki tiek cienīti, vērtēti, mīlēti un pie mums nav pieņemts runāt negatīvu par kalpotājiem aiz muguras, izteikt asas dzēlīgas piezīmes. Mēs esam mācījušies risināt problēmas aci pret aci un aprunāšana mūsu draudzē ir manīta gaužām maz. Mūsu cilvēki ciena un vērtē uzticību.

Par uzticību ir jāmāca un jāatgādina, jo neuzticība neatnāk vienā dienā. Vairums cilvēku neuztraucas par faktu, ka viņi varētu lēnām atslābt un kļūt neuzticami, taču ir dažas neuzticamības pazīmes jeb pakāpes, par ko ir jārunā un jāpievērš uzmanība, lai mēs laicīgi varētu cīnīties pret neuzticību. Liela daļa no mums ir lasījuši Dāga Hevarda-Mila grāmatas par uzticību. Viņš runā par piecām neuzticības pakāpēm.

Pirmā pakāpe – neatkarības gars.

Pirmais, par ko viņš runā, ir neatkarības gars. Viņš saka, ka persona, kas pieder kādai grupai, organizācijai vai draudzei, uzvedas tā, it kā atbilstošās organizācijas noteikumi viņu neietekmē. Šāda persona dara, ko un kā grib pati. Piemēram, visa draudze gavē sestdienā, bet šī persona izdomā, ka gavēs trešdien. Visa draudze dodas uz kādu noteiktu pasākumu, bet šī persona noteikti dosies uz kādu savu pasākumu. Ja tu piederi kādai organizācijai, tu īsti neesi neatkarīgs no šīs organizācijas. Piemēram, ja tu esi futbola komandā, tad tu esi tur labprātīgi, bet spēlē pēc viņu noteikumiem. Svarīgi ir iekļauties draudzes mācībā, straumē, plūsmā, kur draudze virzās. Vismaz ir jācenšas tur būt.

Otrā pakāpe – apvainošanās.

Un tad daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdīs. (Mateja evaņģēlijs 24:10)

Cilvēki, kad ir apvainojušies, spēj daudz ātrāk nodot otru cilvēku. Dāgs Hevards-Mils saka, ka cenšas izvairīties no cilvēkiem, kuri ir ievainoti un nav tikuši galā ar saviem ievainojumiem. Jāapzinās, ka cilvēks, kurš netiek galā ar nepareizu sirds stāvokli, ļoti ātri var nokļūt uz neuzticības ceļa. Sirds attieksme nosaka to, vai tu esi vecs vai jauns koks. Vecs koks nelokās, bet lūzt. Jauns koks lokās, viņu var pamācīt, ir gatavs pārmaiņām un pārmācībai. Ir svarīgi veidot uzticamu raksturu, tam ir jābūt tavam dzīvesveidam. Daļa cilvēku ātri iekarst, kļūst reakcionāri, ātri “sacepās” par niekiem, slimīga reakcija. Ir jāapzinās, ka uzticams māceklis, cilvēks, kurš grib mainīties, uzreiz asi nereaģēs, neizrādīs asu reakciju, piemēram, ja izsaka kādu aizrādījumu, kaut ko palabo, jo šāds cilvēks grib darīt visu, kas viņu var darīt par labāku cilvēku.

Vēl nedaudz gribu parunāt par apvainošanos. Lasīju kādu grāmatu, kurā rakstīts par četrām patiesībām attiecībā uz cilvēkiem, kuri ļoti aizvainojas un ir paštaisni. Esmu pamanījusi, ka tieši apvainošanās, ja ar to ātri netiek galā, ir visātrākais ceļš uz to, ka cilvēks kļūst neuzticams un atver durvis daudzām nesvētībām. Tāpēc ar apvainošanos ir jātiek galā. Varbūt vairāk tas attiecas uz sievietēm, bet tomēr arī vīriešiem šīs lietas nav svešas. Pirmā patiesība ir tā, ka mums apkārt ir daudz aizvainotu cilvēku. Visapkārt ir daudz sāpinātu cilvēku, kuru dvēselēs ir daudz sāpju arī tad, ja viņi to neizrāda. 19. gadsimtā dzīvoja vācu filozofs Šopenhauers, kurš salīdzināja cilvēku rasi ar dzeloņcūciņām. Tad, kad ir auksti, tās lien kopā sasildīties, bet nevar izturēt viena otras adatas, ātri vien izklīst un nekāda sildīšanās nesanāk. Mēs, cilvēki, arī bieži esam “adataini”, ievainoti, ar daudzām problēmām. Pēc statistikas datiem – katrs ceturtais cilvēks ir ar nopietnām iekšējām emocionālām problēmām. Mums ir jāapzinās, ka līdzās ir tādi cilvēki, varbūt arī tu esi tāds. Otrā patiesība ir, ka apvainojušies cilvēki rada ciešanas arī citiem, sāpina citus. Ja tu satiec cilvēku, kurš ātri “uzsprāgst”, apvainojas, tad patiesībā šī ir reakcija uz viņa iekšējo konfliktu, nevis tavu rīcību. Bieži vien tas, kurš ir apvainojies, otram izdara sāpīgāk nekā tas, kurš nav apvainojies. Trešā patiesība ir tā, ka aizvainoti cilvēki patiešām arī biežāk cieš no citiem cilvēkiem. Viņiem šķiet, ka visi viņiem dara pāri. Piemēram, grupiņā – viņi uzskata, ka gan grupiņas cilvēki, gan vadītājs ir vainīgi un visi viņiem noteikti nodarīs pāri. Tas ir līdzīgi, ja tev ir skabarga pirkstā un kāds tam pieskarās. Vainīgs jau nav tas, kurš pieskarās, bet tas, kuram ir skabarga, un ir jārisina problēma ar skabargu.

Bībelē mēs lasām, ka Dāvids bija tuvs cilvēks ķēniņam Saulam un veiksmīgi vadīja viņa karaspēku. Karaspēkam atgriežoties mājās, sievas dziedāja slavas dziesmas un ar vārdiem teica, ka Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids ir nositis desmitiem tūkstošu.

Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: “Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu.” (1. Samuēla grāmata 18:7)

Sauls par to ļoti sadusmojās un apvainojās. No tās dienas sākot, Sauls attālināja Dāvidu no sevis. Viņš neņēma viņu vairs tuvu sev blakus. Tas notiek ļoti bieži, ja cilvēks ir iekšēji nedziedināts. Viņš attālināsies un ieturēs distanci un nodrošināsies pret nevēlamām sekām. Ceturtā patiesība, ka aizvainoti cilvēki, sāpinot citus un saņemot aizvainojumus no citiem, bieži nodara ciešanas paši sev. Tad, kad tu “uzsprāgsti”, tad tu tā kā sadedzini tiltus, tu uzspridzini tiltus, tu sajauc attiecības, iznīcini attiecības ar cilvēkiem. Bieži vien šie cilvēki, kas tā dara, staigā ar skābu seju. No viņiem ir grūti sagaidīt kādu pateicību un pateicīgu attieksmi, pateicīgu sirdi, ka viņš ir draudzē, ka viņš ir glābts, ka viņam apkārt ir cilvēki. Ar šīm problēmām ļoti laicīgi ir jātiek galā, jo tas var aizvest nepareizā virzienā. Ir jāprot savaldīt savu nepareizo attieksmi. Uzticami cilvēki labprāt mainās, labprāt atzīst savas kļūdas, labprāt apspriež sāpīgus jautājumus, labprāt mācās no citu pieredzes, labprāt risina problēmas. Aizvainoti cilvēki ir tādi, kas ir uz neuzticības ceļa. Viņi negribīgi mainās, nelabprāt atzīst savas kļūdas, negribīgi apspriež sāpīgus jautājumus, nelabprāt mācās no citu pieredzes un negribīgi risina problēmas.

Kā rīkoties, ja tev blakus ir cilvēks, kas apvainojas?

Nepalielini šī cilvēka sāpes, jo šādiem cilvēkiem ir tendence dzēst uguni ar uguni jeb sāpes ar sāpēm. Viņi noteikti sitīs pretī. Vienkārši, ja tev tāds cilvēks ir blakus, piedod viņam un turpini savu ceļu tālāk. Tā tu viņam varēsi vislabāk palīdzēt, vai arī parunā ar viņu. Tas bija par apvainošanos. Ir svarīgi tikt galā ar savu sirdi, ar savas sirds attieksmi, ar to, kā mēs skatāmies uz lietām, ar to, kā mēs skatāmies uz to, ko mums māca draudzē, ar to, kā mēs skatāmies to, ko māca Bībele – neaizvainoties un turēt savu sirdi pareizā stāvoklī Dieva un cilvēku priekšā.

Tāpat arī ir cilvēki, kuri pastāvīgi uzveļ vainu citiem. Viņi attaisno sevi un var būt tā, ka vienkārša lietiņa pārvēršas par ilglaicīgām debatēm. Tādi stipra rakstura cilvēki, kas grib mainīties, neizmantos šādu upura mentalitāti. Viņi atzīst, ka par to, kas viņi ir, un par to, kas viņu dzīvē notiek, ir atbildīgi tikai un vienīgi viņi paši. Ne laulātais draugs, ne bērni, ne vadītājs, ne valdība, ne priekšnieki, ne kolēģi nav vainīgi, bet viņš pats uzņemas atbildību par to, kas viņa dzīvē notiek. Tie, kas vēlas būt uzticami, un tie, kas vēlas iet uz priekšu, šādi cilvēki mācās uzņemties atbildību. Jo, kad loka šāvējs netrāpa mērķī, viņš atskatās un meklē vainu sevī. Mērķis nav vainīgs, ka viņš tur netrāpīja, bet cilvēkiem jāskatās uz savu sirdi. Labāk mazāk meklēt attaisnojumus savai rīcībai, bet analizēt sevi un būt tādam elastīgam kā jaunam kokam, kurš vēlas mainīties un iet uz priekšu. Es lasīju tādu interesantu atziņu no Maksvela, ka viņš saka: “Tēlo, līdz tu mainies, tēlo, jo tu vienīgais visā pasaulē esi pats, kurš var izlabot, uzlabot savu attieksmi pret lietām, kā tu redzi.” Citiem vārdiem sakot, izliecies, cik tu vari, par to cilvēku, kāds tu gribi būt. Lūdz par to, bet izliecies un dari, un rīkojies tā, kādu tu gribi sevi redzēt, jo izmaiņām vajag rīcību. Lai tavā raksturā būtu izmaiņas, tam nepieciešams, ka tu sāc rīkoties. Un tad agri vai vēlu tava pozitīvā rīcība novedīs tevi pie pozitīvas attieksmes.

Un Henrijam Fordam ir taisnība, viņš ir teicis tādus vārdus: “Vienalga, vai tu domā, ka tu spēj, tev ir taisnība, un ja tu domā, ka tu nespēj, arī tad tev tur ir taisnība.” Ir svarīgi, ka mēs izkopjam sevī šo uzticamo raksturu, ka mēs strādājam pie tā, mēs analizējam, ka mēs pievēršam uzmanību arī sīkumiem un tādām mazām lietiņām. It īpaši to ļoti labi var redzēt, esot komandā, esot mājas grupiņā, esot kalpošanas komandā, jo tur mēs ļoti sastopamies un piedzīvojam konfrontācijas, kas saistītas tieši ar mūsu raksturu. Jo viegli atnākt uz draudzi un pasēdēt draudzē četrdesmit piecas minūtes, stundu vai divas stundas, sasveicināties ar kaimiņu pa labi, pa kreisi, tur principā nelien ārā nekādas adatas, nekādi ragi. Bet tieši mājas grupiņa, kalpošana ir tā vieta, kur tu vari ieraudzīt savus asumus un sākt ar tiem strādāt.

Kontroljautājumi, ko uzdod pats sev:

Vai tavi komandas biedri var paļauties uz tevi? Vai tu pastāvīgi un pašaizliedzīgi veic darbu pat tad, kad tev to negribās? Vai tu velti laiku, lai saskaņotu savas personīgās prioritātes ar komandas prioritātēm? Mums katram ir komanda. Es domāju, ka mājas grupiņa, tā ir mana komanda un tā ir tava komanda. Un atrodi kādu, kam atskaitīties, atrodi kādu, kuru cieni, un jautā viņam, lai palīdz tev pildīt savas saistības. Atrodi kādu, kurš turēs tevi pie vārda. Es domāju, ka mūsu mājas grupiņās šī sistēma jau darbojas, tev ir tikai jāpieņem, ka patiesībā tas ir tāpēc, lai tev palīdzētu.

Runājot par komandas darbu, piemēram, ir tāda futbola komandu kā “Notre Dame”, tā ir viena no visu laiku labākajām koledžas futbola komandām, interesanta lieta par šo komandu, ka viņi uz saviem krekliem nenorāda spēlētāju vārdus un uzvārdus. Viņu treneris reiz paskaidroja to, kāpēc tas tā ir, sakot šādi: “Mēs uzskatām, ka “Notre Dame” iniciāļi “ND” ir vienīgais nepieciešamais identifikators.” Ja tava prioritāte ir komanda, nevis tu pats, tad nekas cits tev nav nepieciešams. Uzvarētāji komandās ir spēlētāji, kuri komandas labklājību, ja tā var teikt, nostāda augstāk par sevi. Viņi vēlas spēlēt savā lauciņā. Jā, tu esi aicināts spēlēt savā lauciņā un izdarīt lietas maksimāli labi. Bet īsti komandas spēlētāji ir gatavi darīt visu, kas nepieciešams, lai parūpētos par visu komandu kopumā, neizvirzot savas egoistiskās vēlmes vai savus egoistiskos mērķus, nosacījumus grupiņas vai komandas biedriem. Viņi ir gatavi upurēt savu lomu lielāka mērķa labā. Vai esi gatavs šodien darīt visu, kas nepieciešams tieši komandas labā? Es domāju, tagad tas pasakāms trijos teikumos, bet tas ir darbs ar sevi ik dienas, katru dienu mēs strādājam pie sava rakstura. Katrā grupiņā, katrā dievkalpojumā, katrā kalpošanas lietā darot, mums ir iespēja šīs lietas trenēt un mainīties.

Trešā pakāpe – pasivitāte.

Pēc tam, kad cilvēks ir apvainojies un sarūgtināts, ļoti bieži viņš kļūst pasīvs. Kad persona atrodas šajā pasivitātes stāvoklī, tad viņa sevi tā kā nodala no visa un nekur vairs neiesaistās. Viņa, iespējams, sēž maliņā un klusu visus vēro ar tādu attieksmi: “Es vairs nekādu kalpošanu negribu uzņemties, palikšu kāds esmu, lieciet mani mierā, viss jau kārtībā.” Es nerunāju par tiem cilvēkiem, kuri varbūt paši par sevi ir ļoti klusi un uz sevi vērsti, vairāk intraverti, bet par cilvēku, kas līdz šim ir bijis aktīvs un visur ir iesaistījies. Ir svarīgi arī pievērst uzmanību, ja mēs esam tā kā norobežojušies un esam kļuvuši par maliņā sēdētājiem, nekur vairs neiesaistāmies. Šāda bezdarbība patiesībā var novest arī pie nepareizas draudzības, pie nepareizām attiecībām, jo nevienas attiecības nav maznozīmīgas. Tam mēs arī mazliet vēlāk pieskarsimies.

Ceturtā pakāpe – kritizēšanas pakāpe.

Draudzē šie cilvēki atrod dažādas kļūdas. Vienalga, vai tas būtu svētrunas temats vai dievkalpojuma kārtība, vai grupiņas norises gaita. Šādi cilvēki pamana visu, kas netiek izdarīts. Arī Mirjama patiesībā sāka kritizēt Mozu, lai gan līdz tam viņa bija sekojusi viņam visu ceļu ārā no Ēģiptes un tā tālāk. Kaut kas bija noticis, un viņa kļuva par kritizētāju. Viņa pat sāka izplatīt ziņas par Mozus laulības problēmām.

Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis, jo viņš kādu etiopieti bija apņēmis par sievu. (4. Mozus grāmata 12:1)

Tātad viss ir atkarīgs no tava skatu punkta. Lietas vērtība tiešām ir atkarīga no tavām acīm, kā tu uz to skaties, kā tu to redzi: vai tu skaties ar kritizējošām acīm uz lietām vai skaties ar mīlestības pilnām acīm. Ja šī ir mana draudze, ja šī ir mana ģimene, tad es skatīšos ar mīlestības pilnām acīm uz to, kas notiek apkārt. Ir kāda neliela līdzība. Pie kāda mācītāja atnāca kāda sieviete un viņa saka: “Es vairāk nenākšu jūsu draudzē.” Šis mācītājs jautā: “Kādēļ tā?” Un šī sieviete saka tā: “Nu es esmu ievērojusi, ka dievkalpojuma laikā daudzi sēž telefonos, tur, koridorā, cilvēki stāv un klačojas, aprunā, ir arī tādi, kuru dzīvesveids vispār nebūt nav kristīgs. Un viņi visi ir liekuļi.” Mācītājs bija pieredzējis un gudrs, viņš sievietei saka: “Labi, pirms jūs tiešām izlemjat, vai iesiet vai neiesiet projām no draudzes, vai jūs varētu priekš manis izdarīt vienu mazu lietiņu?” Sieviete teica: “Jā, protams.” Mācītājs saka: “Paņemiet glāzi ūdens un divas reizes apstaigājiet baznīcu tā, lai ūdens neizlītu.” “Labi, es to izdarīšu,” viņa atteica. Pēc tam, kad viņa atgriezās, viņa teica: “Es to esmu izdarījusi.” Un mācītājs viņai prasīja: “Vai jūs redzējāt šajā brīdī, kad jūs gājāt apkārt, kādu kurš runā pa telefonu, kādu kurš klačojas vai slikti izturas?” Sieviete atbildēja: “Nē, es neko neredzēju, jo es biju koncentrējusies uz glāzi, lai ūdens neizlītu.” Mācītājs atbildēja: “Tad, kad jūs koncentrējaties uz kalpošanu Dievam, kad jūs koncentrējaties uz iešanu Dieva lietās, uz to, lai darītu Dieva darbu, jums vienkārši vairs neatliek laika iegrimt negācijās.” Lūk, tā ir pareiza attieksme, kas mums būtu jākultivē – skatīties uz sevi. Pirmām kārtām skatīties uz sevi, kas notiek ar manu sirdi un kas notiek ar manu dzīvi.

Piektā pakāpe – politiskā pakāpe.

Šī persona cenšas iesaistīt citus cilvēkus savās pretēja rakstura idejās. Viņi noteikti zina, ka ir notikusi kāda liela problēma, par kuru nezina neviens vadītājs, nezina arī mācītājs, bet viņš ir ieraudzījis specifisku problēmu, kuru viņš tagad risina un pulcina ap sevi cilvēkus. Tas bija tieši tas, ko darīja Dāvida dēls Absaloms. Absaloms tika sāpināts tad, kad viņa tēvs Dāvids nereaģēja uz to, ka viņa māsa Tamāra tika piesmieta. Tā bija Absaloma apvainošanās fāze. Viņš bija apvainojies. Tad divus gadus Absaloms klusēja, viņš neko neteica, tā jau bija pasivitātes fāze – otrā. Pēc tam viņš kļuva analītisks attiecībā uz sava tēva valdīšanu – kritizēšanas fāze – trešā fāze. Ceturtais, beidzot Absaloms sāka pulcināt sev apkārt cilvēkus un norādīt uz sava tēva slikto valdīšanu.

Tad Absaloms tam mēdza sacīt: “Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!” (2. Samuēla grāmata 15:3)

Bībele mums stāsta, ka Absaloms nostājās pilsētas vārtos un, kad kāds nāca, lai apraudzītu ķēniņu, tad viņš tiem jautāja par problēmām un norādīja uz to, ka ķēniņam vispār nav laika, ka viņš ir aizņemts ar visādām lietām. Patiesībā šī ir kļūda, ko iespējams kādi grupiņu vadītāji izdara vai nu aizņemtības dēļ, vai arī nolaidības dēļ, neatrod laiku saviem cilvēkiem parunāties, viņus aprūpēt, padraudzēties un cilvēki iedraudzējas ar citiem cilvēkiem, kas varbūt nav tie īsti labākie draugi, jo viņi sajūt, ka šie cilvēki ir daudz pieejamāki, tuvāki viņiem, uzklausa viņus. Izraēla ļaudis bija sajūsmināti par Absalomu. Viņi neaizrādīja Absalomam, ka viņš runā nepareizas lietas, jo Absaloms bija skaists, pievilcīgs, viņš bija draudzīgs un smaidīgs. Cilvēki klausījās Absalomā.

Un tā Absaloms darīja ar ikvienu israēlieti, kurš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis. (2. Samuēla grāmata 15:6)

Svarīgi ir, kā mēs skatāmies uz lietām, ko mēs darām arī tad, kad neviens neredz, kad neesam kopā ar saviem vadītājiem vai arī ar kārtīgiem draudzes patriotiem, kā mēs reaģējam, kā mēs skatāmies, kā mēs runājam arī tad, kad neviens nezina, neviens neredz, un arī – ko mēs domājam.

Sestā pakāpe – pievilšana.

Šiem cilvēkiem ir tendence domāt, ka viņi ir kaut kas vairāk nekā tie, kas viņiem ir palīdzējuši pacelties. Padomā, tu esi šajā draudzē, tava dzīve ir izmainījusies un noteikti tur ir bijuši cilvēki, mūsu mācītājs, pirmkārt, tad varbūt arī tavs vadītājs, varbūt vēl kādi draudzes cilvēki, kas palīdzēja tev kļūt par to, kas tu esi šodien. Un cilvēkiem, kuri sāk pelnīt labu naudiņu vai kuri īsteno to, kas pirms tam viņiem dzīvē nebija bijis, apprecas, viņiem ir labs biznesiņš, viņiem varbūt ir uzlabojusies veselība, un bieži vien ir tendence aizmirst tos, kuri bija par viņiem parūpējušies agrāk, pateicoties kuriem viņu dzīve šodien ir uzplaukusi. Jēzus saka, ka tu vari darīt vēl lielākas lietas nekā Jēzus pats darīja.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Jēzus priecājas, ka Viņa mācekļi dara lielākas lietas. Ja runā par kalpošanu, tad Bībelē ir rakstīts, ka Jēzus no nāves piecēla tikai trīs cilvēkus, bet Smits Viglsforts apmēram 20 cilvēkus piecēla no nāves. Reinhards Bonke pulcēja savos dievkalpojumos miljonus un pie altāra vien iznāca pieņemt Jēzu par savu glābēju trīs ar pus miljoni cilvēku vienā reizē, viņam bija tādi dievkalpojumi. Bet šis fakts nepadara viņus lielākus par Kristu. Jēzus joprojām ir Kungs – Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš. Vienmēr atceries, ka tu joprojām esi tas pats tu, un vienmēr tavā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuriem tu esi pateicīgs par to, kur tu esi šodien.

Septītā pakāpe – atklāta sacelšanās.

Uzticīga cilvēka pazīmes un daži punkti, kā kļūt par labu palīgu:

1. Nekļūsti par kritikas uztvērēju.

2. Labi palīgi ir tādi cilvēki, kas vēlas būt uzticami, viņi pieliek arī papildus pūles, ja tas ir nepieciešams ārpus viņu konkrētajiem pienākumiem. Viņi savu darbiņu ar uzticētajiem pienākumiem dara ar entuziasmu, ar prieku, viņi ir gatavi darīt mazus darbiņus. Jēzus mācekļi arī darīja daudz mazu lietiņu. Viņi bija kārtības kalpotāji, viņi savāca atlikušās maizes druskas no zemes tūkstošiem cilvēku priekšā. Viņi darīja daudz mazus, mazus darbiņus un bija uzticami. Padomā, vai tu esi cilvēks, kas darot mazus darbiņus, arī papildini savu komandu, savus komandas biedrus? Vai tu arī esi tas, no kā var mācīties un kurš iedvesmo citus cilvēkus? Vai tu esi tāds, kurš dod un pievieno vērtību saviem komandas un grupiņas cilvēkiem, un cilvēkiem, kas tev ir apkārt? Ja tu mainīsies pats, tad zini, ka tu pats būsi ieguvējs un arī spēsi palīdzēt citiem – tu iedvesmosi un ietekmēsi arī citus cilvēkus.

[..] bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo. (Lūkas evaņģēlijs 22:27)

Es pirmām kārtām esmu tas, kas grib mainīties, tas kurš grib palīdzēt, kurš grib būt laipns, draudzīgs, un tas, kas grib būt uzticams un savas draudzes patriots.

3. Labs palīgs vienmēr meklē iespējas mācīties ko jaunu. Slikts palīgs vienmēr ir noguris, vienmēr čīkstulīgs, pārguris, viņam ir garlaicīgi. Kāds sprediķī un svētrunā vienmēr atklāj kaut ko jaunu, kādam tie paši sprediķi, tās pašas svētrunas iespējams izraisa domas, ka par to jau ir runāts, tas jau ir bijis. Par ko bija dievkalpojums? Par Dievu. Vienvārdsakot, kā mēs redzam lietas, var būt viena un tā pati svētruna, bet dažādi cilvēki to var dažādi redzēt. Kā vēl var kļūt par labu palīgu?

4. Atkārtoti klausies mācītāja svētrunas.

5. Kamēr mācītājs runā vai kalpo, uzticīgs palīgs veic piezīmes, respektīvi, pieraksta. Konspektēšana nozīmē to, ka tu kaut ko mācies.

6. Īsteno lēmumus un seko uzstādījumiem, kādi tie ir draudzē, pat ja tev ir atšķirīgs viedoklis. Mums ir draudzes mācība, ir savi noteikumi un robežas, bet tas viss ir, lai cilvēkus pasargātu, nevis ierobežotu un kontrolētu. Piemēram, tā pati naudas aizdošana vai bizness draudzes cilvēku starpā, un citas lietas – tas viss ir, lai mūs pasargātu, tā ir mīlestības struktūra, kurā mēs esam. Ir svarīgi, ka tieši tu esi tas, kas rūpējas par veselumu, kas rūpējas par sīkumiem. Daži cilvēki domā, ka var darīt jebko, ko vēlas, kad runa ir par mazām lietiņām, jo viņuprāt tas nav svarīgi, jo viņi jau lielus pārkāpumus neizdara, bet tā tas nav. Raksturs veidojas mūsu dzīves tādos mazajos brīžos, uzticami darot mazās lietas. Un ikreiz, kad tu pārkāp kādu morāles principu, tu radi nelielu plaisu sava veseluma pamatos. Ikreiz, kad tu dari nepareizas un neuzticamas lietiņas, tu radi plaisu veseluma pamatos. Un grūtos laikos rīkoties godprātīgi kļūst aizvien grūtāk, nevis vieglāk, jo raksturs neveidojas krīzes laikā, bet krīzes laikā tas atklājas. Lūk, tātad ir nepieciešama patstāvīga uzmanība, lai attīstītu uzticības kultūru, tam ir nepieciešams regulāri veltīt uzmanību. Labs teiciens ir: “Nedari neko tādu, par ko būtu jājūtas neērti, lasot nākamās dienas avīzi.”

7. Kad tu dod kādam padomu, tas nebūs pretrunā ar draudzes un Bībeles mācību.

8. Kad sludini, runā vai dod padomus, noteikti piemini un citē savu mācītāju, un atzīsti viņu. Esmu sapratusi un mācījusies, ka mēs varam iegūt vislabākās lietas no tiem cilvēkiem, kurus mēs atzīstam, tas ir tāds kā noslēpums, tas tā vienkārši ir, ja es to cilvēku atzīstu, es varu dabūt to, kas ir viņam.

9. Labs palīgs pasaka, kur viņš ir iemācījies visu to, ko zina. Jēzus arī bieži teica:

[..] “Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.” (Jāņa evaņģēlijs 5:19)

10. Apsveic savu mācītāju un viņa sievu svētkos.

Punkts ir tāds interesants, bet, manuprāt, ļoti svarīgs. Kāpēc būtu jāsveic? Jo dāvanai ir sava valoda, tā nozīmē, ka tās devējs tevi mīl, atzīst, novērtē, atbalsta, domā labu par tevi un vēlas tev līdzināties. Šī dāvana pasaka, ka šis cilvēks tev ir kalpojis par svētību, tā arī saka: es vēlos to, kas ir tev, to svaidījumu, to dzīves veidu, kas ir tev. Bieži vien ir tā, ka vadītājam tā dāvana nemaz nav vajadzīga, bet tā ir vajadzīga visvairāk tieši tev pašam.

Uzticības kultūras trīs atslēgas.

1. Ziemeļvēja atslēga.

Ziemelis atnes lietu, un slepenas mēles rada skābu seju. (Salamana pamācības 25:23)

Tu ar savu attieksmi un savu seju parādi to, ka tev neinteresē kritika, sliktas runas un klačas.

2. Pastāvīga zaru aplaušanas atslēga.

Lai iegūtu un uzturētu šo uzticības kultūru, nemitīgi jāaplauž visas neuzticamības pazīmes, visu laiku ir jāseko sev līdzi.

3. Uguns iedegšanas atslēga.

Tieši grūtības atklāj patieso cilvēka dabu. Kad mūs sarūgtina tieši grūtajos un spiediena brīžos, mēs ieraugām gan savu, gan mūsu līdzcilvēku patieso raksturu, kas tad lācītim ir vēderā, taču arī ir svarīgi palikt fokusētiem uz mērķi un veikt savus pienākumus. Ir svarīgi, ka es spiedienu brīžos nesvārstos, es nepadaru citus nospiestus, it īpaši brīžos, kad es pats atrodos zem spiediena.

Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un paslīdējusi kāja. (Salamana pamācības 25:19)

Kā iegūt uzticību?

Pirmkārt, tev ir jābūt pārliecinātam par to, kur tu esi iesaistījies. Tu esi iesaistījies šeit, šajā draudzē, un ikviens kalpotājs, ikviena draudze piedzīvos aprunāšanu, tenkas. Kas tik par mums nav bijis rakstīts un taisīts, “Aizliegtais paņēmiens” un viss kaut kas ir bijis. Bet, ja es zinu un esmu pārliecināta par savu draudzi, ka tā ir mana vieta, tad mani tas vienkārši neskars. Otrkārt, jābūt skaidrībai par vīziju, tev ir jāsaprot tā vīzija, kurā tu ej, tā tev ir jādabū vienkārši savā sirdī. Vīzija ir dzinējspēks iet uz priekšu, spēks pārvarēt savas problēmas, spēks pilnveidoties un kļūt par stipru personību, tas ir arī spēks, kas tev ļaus Dievam sevi mainīt un veidot uzticamu raksturu. Jāzepam bija vīzija no Dieva, un viņš gāja cauri ļoti daudzām grūtībām, brāļi viņu gribēja nogalināt, Potifara sieva gribēja viņu izmantot, bet kas viņam visu laiku palīdzēja iet uz priekšu, un saglabāt šo te uzticamību Dieva vārdam? Tas bija tas, ka viņam bija vīzija. Viņa brāļiem bija tukšas galvas, iespējams, tukšas sirdis, bet Jāzeps bija tas, kam bija vīzija, kas pacēla viņu augstumos, kas ļāva palikt uzticamam līdz pat galam. Tātad iešana vīzijā palīdz mums kļūt par uzticamiem kalpiem, īstiem Kristus mācekļiem, tāpēc ir svarīgi būt skaidrībai par to vīziju, kurā tu ej, un kas ir šī mūsu draudzes vīzija.

Uzticīga persona neslēpj informāciju.

Cilvēks ir uzticams, ja viņš pastāsta par sliktām lietām, ko viņš ir redzējis, un to pastāsta savam vadītājam, piemēram, kas notiek grupiņā. Tā mēs pasargājam un parūpējamies par cilvēkiem. Tā nav stučīšana, kā citi to domā, tādā veidā vienkārši tu pasargā savus draugus vai draugu, kurš ir nogājis no ceļa, varam lūgt par viņu, iestāties un parunāt ar viņu. Apustulis Pāvils teica Korintiešiem:

Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas. (1. Korintiešiem vēstule 1:11)

Tad kas to Pāvilam teica? Ne jau draudzes vadība, bet vienkārši cilvēki no Hloes nama paziņoja savam vadītājam par problēmām, kas ir draudzē.

Uzticība balstās uz principiem, nevis emocijām.

Lēmumam, kas pieņemts, balstoties uz emocijām vairāk nekā uz principiem, nav ilgs mūžs. Ja tu esi pieņēmis lēmumu šeit būt, tad paliec un vienkārši ļauj, lai tavs raksturs mainās, un ej uz priekšu. Uzticība tev arī var maksāt kādas fiziskas lietas vai draudzību. Visam ir sava cena, izglītībai ir sava cena, tas, ka tu esi glābts, ir sava cena. Bībele saka, ka mēs esam dārgi atpirkti. Bet zini, arī uzticībai ir sava cena, un būt uzticīgam kādam citam nozīmē, ka tu nevari būt neuzticams, nevari rīkoties pretēji, tu vienkārši nevari. Un, ja mēs runājam par uzticību, izvērtē, ar ko tu draudzējies, ja tie ir cilvēki, kuri ir sacēlušies, priekš kam vispār tev ir vajadzīgs ar viņiem tusēt, sazvanīties vai pavadīt kopā laiku. Nesen bija tāds gadījums, kad kāds cilvēks centās pārliecināt draudzes cilvēku, ka dzert alkoholu ir bībeliski, citēja pat rakstvietas. Kristietis, kurš regulāri dzer, spēlē azartspēles vai nerūpējas par ģimeni, izvērtē, vai tu vēlies šādu ietekmi? Iespējams, ka kādas draudzības saites Dievam ir nepatīkamas un tev pašam postošas, tāpēc ir ieteikums pārmeklēt savu sirdi un paskatīties, kādi cilvēki ir tev apkārt, kuriem tu sevi ļauj ietekmēt, jā, tie arī var būt draudzē un grupiņā attiecīgi cilvēki.

Uzticība prasa lietu analizēšanu.

Analizē informāciju, analizē savas domas, analizē informāciju, kuru tu iegūsti no citiem cilvēkiem, skaties un analizē informāciju, kura tiek vērsta uz kādu konkrētu cilvēku, kurš tiek kritizēts, īpaši, ja tie ir draudzes cilvēki, draudzes vadītāji.

Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši. (2. Timotejam vēstule 3:14)

Lai cik veiksmīgi, svarīgi un panākumiem bagāti cilvēki mēs arī nebūtu, labi vai slikti, ar vai bez kaut kādām lietām, kas mums traucē, vienalga, mums ir vajadzīgi cilvēki apkārt, mēs esam vajadzīgi cits citam. Mēs cits bez cita nevaram uzvarēt, un vienalga, kādi mēs esam “šādi tādi it nekādi”, bet mēs esam vajadzīgi, tu esi vajadzīgs mums, un katrs cilvēks šajā draudzē ir ļoti vērtīgs un ļoti, ļoti svarīgs. ASV prezidents Lindons Džonsons ir teicis: “Nav tādu problēmu, kuras mēs nevarētu atrisināt kopā, bet ir ļoti maz problēmu, kuras mēs varam atrisināt vieni paši.” Lai Dievs tevi svētī, esi uzticams, cīnies par to, lai uzticamība būtu tavs dzīvesveids, un cīnies par to, lai aizietu līdz galam! Bet kopā mēs varam un kopā mums viss izdosies! Lai Dievs tevi svētī!

Sandijas Dukātes sprediķi “Uzticības kultūra” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija