Svētrunas tēma ir VĪZIJA, taču nosaukums ir nedaudz citādāks, – “Vairošanās vīzija vs piena un medus vīzija”.
Savā darba istabā es mēdzu pie durvīm piespraust dažādus papīrus ar informāciju, kura man personīgi un mums kā draudzei ir aktuāla. Tie ir konkrēti mēķi, kurus vēlos sasniegt. Es tos vizualizēju. Šie mērķi ik dienas ir manā acu priekšā – lūgšanu laikā, Bībeles lasīšanas laikā un darot citas lietas. Konkrēti šoreiz esmu paņēmis līdzi lapu ar mūsu draudzes telpu plānu. Pirms diviem gadiem tas tika uzprojektēts, bet divus gadus tas joprojām atradās uz manām durvīm. Šodien no rīta es to noņēmu, jo man nav nekādas jēgas skatīties uz plānu, ja varu šīs telpas redzēt realitātē. Rezultāts pat izskatās labāk, nekā plāns vai 3D vizualizācija. Tāpat ir atšķirība starp sprediķa skatīšanos internetā un klātienē. Ir labi skatīties sprediķus internetā, taču dzīvē tas ir labāk un saprotamāk, un tu vari visam dzīvot līdzi šeit kopā ar pārējiem. Tāpat ir ar jebkuru koncertu. Ir ļoti liela atšķirība starp koncerta klausīšanos klātienē un YouTube. Es gan neapmeklēju koncertus, bet zinu atšķirību. Kāpēc cilvēki maksā lielas summas, lai vērotu pasākumus klātienē? Tāpēc, ka tas ir piedzīvojums, un viņi ir tajā iekšā. Mūsu draudzes telpas ir vīzijas rezultāts. Tā ir vīzija, kuru mēs nepārtraukti turējām acu priekšā. Tā ir vīzija, kurai tika pakārtotas mūsu finanses, darbs un virzība. Tā bija stratēģija, plāni un mērķi divu gadu garumā. Nu mēs to visu redzam realizētu un pilnībā pabeigtu. Ir izdarīts pat vairāk, nekā sākotnēji tika plānots. Dažādu būvvaldes prasību dēļ telpās ir izveidotas arī ekstras, kas apmeklētājiem ir tikai ieguvums.

Viss sākas ar vīziju. Kāds būs tavs 2020. gads? Tāds, kādu tu to redzi šodien. Šajā gadījumā es pat nerunāju par pūlēm un darbu, bet par to, ko tu redzi. Ja cilvēkam nav vīzijas jeb redzējuma par jauno gadu, tad nav arī nekādu darbību un soļu mērķu virzienā. Kādu tu redzi šo gadu? Kādi ir tavi plāni un mērķi šajā gadā, kas ir arī reāli sasniedzami? No tā atkarīgs tas, kāds būs šis gads. Pirms diviem gadiem mums bija tikai telpu plāns. Šajās telpās iepriekš atradās noliktavas. Agrāk te darbojās kāda fabrika vai rūpnīca. Šodien šīs telpas ir pielāgotas mūsu vajadzībām, un tās atrodas ļoti labā vietā. Jaungada salūtus dažādās Rīgas vietās mēs varējām vērot pa mūsu telpu logiem. Mums kopā bija lielisks Vecgada vakars. Vienlaicīgi slavējām, lūdzām un pa logu vērojām salūtus. Viss, draugi, sākas ar vīziju. Ar ko atšķiras veiksmīgs cilvēks no viduvējības jeb aunu bara? Aunu bars ir cilvēki, kuriem viss jāparāda priekšā, visur jāpabaksta un jāpavēl, jo citādi nekas šo cilvēku dzīvēs nenotiek un nemainās. Tādi ir apmēram 99% cilvēku. Ja aunu bari ir draudzēs, tad vēl jo vairāk pasaulē. Ir arī ne-aunu bars. Tie ir patstāvīgi cilvēki, kuri visbiežāk sākumā ir nepatstāvīgi. Tas nav nekas nenormāls, bet ar laiku mums jākļūst patstāvīgiem. Mums jābūt ne tikai tiem, kuri ņem, bet arī tiem, kuri dod. Tā arī ir patstāvība. Ar ko atšķiras viduvējība no veiksmīga cilvēka? Ar vīziju, kādu redz šis cilvēks. Ja cilvēka vīzija ir ņemt, tad šis cilvēks ir viduvējība un tāds vienmēr arī paliks. Ja cilvēkam ir vīzija dot, tad tas ir augsta lidojuma cilvēks.

Ir atšķirība tajā, kā tu redzi savu jauno gadu, savu dzīvi un kalpošanu, un svarīgs ir motīvs, kāpēc tu kaut ko mācies, kaut kur strādā, kāpēc tu ar kaut ko draudzējies vai nedraudzējies, kāpēc tu kaut ko skaties un lasi (vai nelasi), kāpēc tu mācies tieši tajā skolā un ne citā un kāpēc tu kaut ko vispār dari. Tavs lidojums vai tava mērenība atkarīga no tā, kāda ir tava vīzija – vairošanās vīzija vai “piena un medus” vīzija. Tālāk es runāšu vairāk par katru no tām. Es vēlos ar tevi dalīties ļoti būtiskās lietās, kuras tev jāpacenšas satvert, jo tieši tajās ir svētību atslēgas – ka tu kaut ko dari nevis tāpēc, lai būtu tev, bet lai būtu citiem. Protams, lai kaut ko dotu citiem, arī tev pašam vajag, tāpēc Dieva vārds saka: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Lai mīlētu citus, mums jāmīl arī sevi. Es nevaru mīlēt citus, ja nemīlu sevi, un tomēr, ja mana vīzija ir vienkārši laba, laimīga un vesela ģimene, labs vīrs, finanses, darbs un mācības, tad es esmu viduvējība. Ja šāda zvaigzne uzaust, tad tā tikpat ātri noriet. Ja tā uzaust un paliek, tad tas nenes neko svētīgu cilvēcei.

Parunāsim par Ābrahāmu. Kad Dievs radīja zemi, cilvēkus un dzīvniekus, Viņš teica Ādamam un Ievai: “Augļojieties, vairojieties un valdiet!” Dieva mērķis bija tāds, lai cilvēki vairotos. Ādams un Ieva bija cilvēki, radīti pēc Dieva līdzības. Tā vietā, lai vairotos paši un vairotu Dieva slavu un godību, Ādams un Ieva vairoja tikai savu godību un sevi. Viņi tika velna piekrāpti, un ļaunums virs zemes vairojās, kā rezultātā Dievs nolēma cilvēkus iznīcināt. Es zinu, ka mums patīk uzskatīt, ka Dievs ir tikai labs. Dievs ir taisnīgs Dievs. Notika plūdi, un zeme ar visiem cilvēkiem uz tās tika iznīcināta. Izglābās tikai taisnais Noa, kurš ticībā uzcēla šķirstu un kopā ar ģimeni tika izglābts. Dievs redz cilvēku domas, sapņus un vīzijas. Viņš redz – pasaulē ļaunums ir tā savairojies, ka nekas nemainīsies. Bet Dievam ir vīzija un mērķis – ticīgi cilvēki pēc Dieva līdzības, svētīta zeme un arī svētīta Latvija. Senos laikos Dievs iznīcināja zemi kopā ar cilvēkiem. Tikai taisnais ar savu ģimeni tika izglābts, un Dievs teica Noa: “Vairojieties, augļojieties un piepildiet zemi!” Viņi augļojās, vairojās un piepildīja zemi. Sekojot līdzi notikumiem Bībelē, var lasīt, ka atkal notika tas pats, kas vienmēr ir noticis. Tauta sāka celt Bābeles torni, ceļot sevi augstāk par Dievu, un atkal pienāca kārtējais kritiskais punkts, kad ļaunums virs zemes savairojās tādā apmērā, ka faktiski atpakaļceļa vairs nebija, bet Dievam bija plāns. Viņš uzrunāja kādu cilvēku, kurš dzīvoja Mezopotāmijā, Ūrā. Šis cilvēks bija Ābrahāms, tajā laikā saukts par Ābrāmu. Viņa tēva vārds bija Tera. Viņa tēvs ar ģimeni izgāja no Ūras uz Hāranu Kānaāna zemē, kur visa Ābrahāma ģimene arī mājoja. Ābrahāmam bija brālis Hārans. Brālis nomira, tāpēc Ābrahāms uzņēmās Hārana dēla, Lata, audzināšanu.

Kādā jaukā dienā Dievs uzrunāja Ābrahāmu un teica: “Izej no šīs zemes, un Es tevi svētīdams svētīšu, vairodams vairošu un došu zemi, kurā tavi pēcnācēji dzīvos, un visas zemes tautas tiks tevī svētītas.” Dievs atklāja Savu plānu, kas patiesībā bija jau no iesākuma. Dievs un Viņa darbi ir neizdibināmi. Dievam ir mērķis – lai vairojas taisni cilvēki, un caur taisniem cilvēkiem lai vairojas Dieva valstība, viss labais, viss, kas nāk no Dieva. Tauta, kas nāca no Ābrahāma, tika nosaukta par ebrejiem (tulkojumā – ‘svešie’). Viņiem nebija savas zemes, bet Dievs apsolīja: “Jūs dzīvosiet Kānaāna zemē, un tev, Ābrahām, piedzims Īzaks, viņam piedzims Jēkabs, un jūs vairosieties un piepildīsiet zemi.” Jau Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka uzreiz pēc cilvēka grēkā krišanas Dievs runā par nākotni – Jēzu. Dievs saka, ka velns iekodīs Tam papēdī, bet sievas dzimums velnam sadragās galvu. Dievs runā par Kristus nāvi, augšāmcelšanos un veidu, kādā ticīgie vairosies un Dieva slava un svētība vairosies virs zemes. Dieva plāns bija pacelt un vairot tautu, kas nes svētību visām tautām, un šī tauta šodien esam mēs, draudze. Jebkura draudze Latvijā, kas tic uz Kristu, ir Ābrahāma pēcnācēji ne pēc nacionalitātes, bet pēc garīgā indeksa. Mēs esam tie, kuri nes Dievam slavu, un tie, kuri svētī Latviju. Pagāni var dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, bet, kad mēs to dziedam un arī darām, tad Dievs patiešām svētī Latviju. Vai zini, ka draudzes dēļ joprojām pastāv Latvija un latviešu valoda? Mēs nezinām, kas būs nākotnē, bet, ja ir kaut kas labs, tad tas ir Dieva dēļ.

Dievs gribēja iznīcināt Sodomu un Gomoru, kur grēks bija tādā mērā savairojies, ka vairs nebija atpakaļceļa. Ābrahāms jautāja Dievam: “Ja tur atradīsies desmit taisnie, tad taču Tu neiznīcināsi šīs pilsētas kopā ar viņiem?” Dievs atbildēja: “Nē, neiznīcināšu.” Beigu beigās tur bija tikai viens taisnais – Lats. Kad paliek tikai viens Lats, tad pienāk beigas šādai pilsētai, ģimenei un valstij. Kad palika tikai viens taisnais, Lats, kurš ar ģimeni izgāja no grēcīgās zemes, tā tika nolemta iznīcināšanai. Lija uguns un sēra lietus, un pilsētas tika iznīcinātas. No rīta tikai iztālēm cēlās dūmi. Visi grēcīgie cilvēki tika iznīcināti. Lata sieva bēgot ar ilgām atskatījās uz šīm pilsētām un kļuva par sālsstabu. Tik ļoti viņai vilka uz šo zemi! Lata meitas izspruka no šī posta, bet Lata znoti un viņu bērni palika tur. Brīdī, kad znotiem tika teikts, ka pilsēta jāatstāj, jo nāks Dieva sods, tad viņiem grēcīgais dzīvesveids bija svarīgāks par Dievu un ģimeni, un viņi tika iznīcināti. Kad uz zemes mazinās taisno skaits, kad draudze kļūst vājāka, tad svētības kļūst mazāk, valstīs pastiprinās dažādi kontroles mehānismi, paātrinās globalizācijas procesi un ļaunums iet plašumā. Valstis uzkundzējas pār valstīm, par demokrātiju var aizmirst, un viss lēnām pārvēršas diktatūrā. Lūk, kāda nozīme ir draudzei šeit, virs zemes! Dieva vārds saka, ka draudze ir patiesības balsts un pamats.

Dieva plāns bija ļoti vienkāršs – caur Ābrahāmu vairot Dieva tautu. Caur Jēzu Kristu mēs mantojam to pašu Ābrahāma ticību un svētības. Mēs vairojamies, aizsniedzot cilvēkus Kristum. Katrai draudzei ir uzdevums nevis sēdēt un lēnām rūsēt, bet garīgi, intelektuāli un skaitliski augt, savās sirdīs un attiecībās, vedot cilvēkus pie Kristus un ceļot Dieva valstību, un tādējādi pozitīvi ietekmējot sabiedrību. Lūk, kāds ir Dieva plāns! Tāpēc Dievs uzrunāja Ābrahāmu, sakot: “Izej no savas tēvu zemes, un Es tevi darīšu par lielu tautu, kurā visas zemes tautas būs svētītas.” Paldies, Ābrahāma tēv! Tu neesi ebrejs, bet Ābrahāmā tu esi svētīts, jo viņš ir mūsu patriarhs, mūsu ticības aizsācējs. Tiem, kuri maz lasa Bībeli, tas ir sarežģīti, bet tiem, kuri daudz lasa, tas ir interesantāk. Es iesaku šīs Rakstu vietas lasīt un pārdomāt. Jālasa ir visa Pirmā Mozus grāmata.

Vai zini, ko teica Rebeka, Ābrahāma dēla Īzaka sieva? Īzakam piedzima dvīņi, Ēsavs un Jēkabs. Citi saka, ka vārds ‘Jēkabs’ tulkojumā nozīmē ‘melis un krāpnieks’, taču tā nav. Vārds ‘Jēkabs’ nozīmē ‘tas, kurš ieķēries papēdī’. Kad piedzima dvīņi, tad pirmais pasaulē nāca Ēsavs. Pēc tam nāca Jēkabs, bet viņš ieķērās papēdī pirmajam un nekad vairs to neatlaida, un viņš kļuva par pirmo. Nevis Ēsavs, bet Jēkabs mantoja vīziju no sava tēva. Jēkabs bija satvēris vairošanās vīziju. Ēsavs dzīvoja parastu dzīvi un ņēma cittautietes par sievām. Viņu māte Rebeka ir ticības paraugs. Viņa nebija ne Ābrahāms, ne Īzaks. Viņa nebija ticības pirmais nesējs, bet ticības nesēja sieva. Rebeka teica: “Ja Ēsavs ņem šīs vietējās sev par sievām, tad man vairs nav vērts dzīvot.” Kāpēc tā? Dieva tautai ir jābūt nodalītai no pasaules. Dieva draudze ir izglābto cilts, ķēnišķīgi priesteri. Draudze nevar sajaukties ar ļauno – pasauli. Draudze var glābt pasauli un integrēt pasauli draudzē, nevis otrādi. Nevis draudze integrējas pasaulē, bet pasaule draudzē, tur, kur ir Dieva spēks, Dieva darbi, žēlastība, Kristus un Svētais Gars. Lūk, kāds ir draudzes uzdevums! Lūk, kādas bija šo pirmo cilvēku, patriarha un viņa sievas emocijas! Lūk, kāds bija viņu domāšanas veids! Rebeka savai dzīvei neredzēja jēgu, ja pēc viņas nekas svētīgs nepaliks un Dieva tauta caur viņu nevairosies. Viņa redzēja, ka Ēsavs nebija Dieva cilvēks. Viņš bija atkritis un pārdeva savu pirmdzimtību un vīziju no Dieva par vienu zupas šķīvi. Ēsavs nāca no medībām, un Jēkabs bija uzvārījis smaržīgu lēcu zupu. Ēsavs sajuta smaržu un lūdza Jēkabu: “Lūdzu, dod man no tā sarkanā, sarkanā viruma!” Jēkabs atbildēja: “Tad pārdod man savu pirmdzimtību.” Pirmdzimtība nozīmē to, ka dēls manto vairošanās vīziju no tēva. Tas nozīmē, ka Jēkabs var valdīt, iet tālāk un būt patriarhs. Ēsavs atbildēja Jēkabam: “Kam man to pirmdzimtību? Mēs tāpat visi reiz mirsim.” Ēsavs mīlēja zupas šķīvi, bet nemīlēja to, ko Dievs viņam bija devis – vairošanās vīziju, DNS, ko Dievs ir devis katram ticīgam cilvēkam. Ja mēs, draudze, esam virs zemes, tam ir viens galvenais mērķis – vairošanās. Es labprāt varētu runāt arī par ko citu, taču neko citu Mozus grāmatās ieraudzīt nevar.

Padalīšos ar kādu ļoti vienkāršu ikdienas notikumu savā dzīvē, kas notika šajā nedēļā, 30. un 31. decembrī. Braucot mājās, manai mašīnai pēkšņi pārstāja darboties logu tīrāmās slotiņas. Ja līst lietus vai ir slapjš asfalts un sniegu met logā, bez slotiņām nekur tālu neaizbraukt. Pilsētā nevar tā ātri izkāpt un notīrīt logu. Vai tā ir nesvētība? Mums ir divas mašīnas – man un sievai. Vecgada vakarā gatavojāmies braukt uz dievkalpojumu. Manu mašīnu atstājām servisā, jo svētku laikā nekādi remontdarbi nenotiek. Iekāpu sievas mašīnā, un izrādījās, ka akumulators nedarbojas. Bija divas mašīnas, un nu nebija nevienas. Paldies Dievam, ka tomēr bija tā bez slotiņām. Es braucu lietus laikā un apdraudēju satiksmi. Pats tikko biju sludinājis par nejaušībām, par ķieģeļiem, kas var nokrist, bet domāju, ka, lai kas arī nenotiktu, mani tas neskars, nekāds ļaunums nenotiks, jo esmu svētīts un eju Dieva vīzijā. Un tad nodomāju pie sevis, kas tā ir par sakritību, ja ir divi auto, bet tajā dienā nav, ar ko braukt. Bet mani tas neuztrauca un es to neuzskatīju par nesvētību. Svētība ir tā, ka es aizbraucu un auto paņēma remontā svētku dienā. Svētība bija tā, ka meistars atbrauca uz mājām un visu izdarīja mašīnai, lai tā ietu, bet otrs auto atrodas remontā. Kā mēs rēķinām svētību? Man garīgi nav tik daudz enerģijas, lai lūgtu par tādiem niekiem, kā piemēram auto slotiņas. Mani tik ļoti neinteresē mašīna, jo varu kaut vai ar autobusu atbraukt. Mani interesē vairošanās Dieva valstībā. Mani interesē attiecības ar Dievu un Dieva godība un slava Latvijā. Un šīs mazās lietas nenorāda ne uz svētību, ne uz nesvētību. Esi labāk par svētību cilvēkiem!

Tiem, kuri meklē Dieva vaigu, Viņš sirdī veic tādas izmaiņas, ka viss notiek pēc Jēzus vārdiem: “Dzenieties vispirms pēc Debesu valstības, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Un, ja kaut kas arī netiek pielikts, es tik un tā dzenos pēc Dieva valstības. Šīs pieliekamās lietas ir svarīgas, bet vienmēr svarīgākai ir jābūt Dieva valstībai. Ja tu meklē Dievu un gribi vairošanos un dzīvot Ābrahāma svētībā, tev zūd interese par pieliekamām lietām. Par Ābrahāmu ir rakstīts, ka viņš izgāja no kaldeju Ūras, izgāja no Hāranas un paņēma līdzi Latu, un ir teikts, ka viņš bija svētīts ar lopiem un zeltu. Es nekur neredzu, ka ir rakstīts, ka Dievs saka: “Es tevi vedīšu uz zemi, kur piens un medus tek.” Viņš saka: “Izej, un Es tev rādīšu ceļu, un tu būsi par svētību tautām, un Es tevi vairošu.” Ābrahāms gāja paklausībā Dievam, lai vairotos, un Dievs viņu svētīdams svētīja. Viņam prioritāte bija Īzaks, kuram nodot svētību, lai Dieva valstība vairotos.

Jaunā gada dievkalpojumā mēs saņēmām svētību, bet šodien mēs saņemsim vīziju. Es šodien nemācīšu, kā veidot stratēģisku plānu, jo vairāk es gribu, lai tu savā sirdī un garā dabū Dieva vīziju! Es gribu, lai tev viss ir, un viss ir tāpēc, ka tu dzenies pēc Dieva valstības, nevis pēc pieliekamām lietām. Ja tev kaut kas nav, tad priecājies par to, kas tev ir. Svētība nav mantā, bet gan tajā, kāda ir tava sirds un vīzija. Pagājušajā gadā mēs visi ieguldījāmies ne tikai finansiāli, bet arī ar dažādām kalpošanām, lai noorganizētu Tautas lūgšanu sapulci. Tā ir prioritāte – ieguldīties Dieva darbā, un pārējās lietas tev tiks pieliktas. Par materiālām lietām arī ir jālūdz, bet prātā jāpatur, ka Dieva valstība un cilvēki, kuri paliks aiz tevis, ir prioritāte, un mēs kā draudze vairojam Dieva valstību savā zemē. Ābrahāms izgāja no kaldeju Ūras, un radās Dieva tauta. Piedzima Īzaks, Īzakam piedzima Ēsavs un Jēkabs. Jēkabam piedzima mūsu ciltstēvi, tajā skaitā arī Jāzeps. Un viņi visi svētībā saņēma sava tēva vīziju. Ebreji nonāca verdzībā Ēģiptē. Zemē, kura viņiem nepiederēja, izcēlās bads. Zeme, kur Ābrahāms cēla altārus Dievam un kurā viņi dzīvoja, nepiederēja viņam. Tas bija tas, ko Dievs viņam bija apsolījis. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, ka mūsu ciltstēvi dzīvoja ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši. Viņi dzīvoja ticībā un pārliecībā, nesaņemot to, kam ticēja. Lūk, nesavtīga ticība! Lūk, vīzija! Nedomāt: man, es, mans, bet kas būs pēc tevis. Svarīgāka ir Dieva valstība tevī, tavā prātā un apkārtējos cilvēkos, un tu esi daļa no tā, kas vairo Dieva valstību.

Ebreji uzreiz nesaņēma zemi, bet tikai pēc četrsimts gadiem vai pat vairāk. Zemē bija bads, bet Jāzepa un viņa vīzijas dēļ Dieva izredzētā tauta tika izglābta. Septiņdesmit cilvēki devās uz Ēģipti. Viņiem bija laba dzīve, jo Jāzeps bija otrais cilvēks aiz faraona, Dieva svētīts. Pagāja četrsimts gadi, un viņi savairojās līdz sešsimts tūkstošiem cilvēku, spriežot pēc dažādām aplēsēm. Četrsimts gadus ebreji kā vergi dzīvoja Ēģiptē. Līdz brīdim, kad viņi Ēģiptē savairojās, es nekur neredzu tādus vārdus kā “piens un medus”. Patriarhiem pietika ar to, ka Dievs apsolīja viņiem, ka viņus vairodams vairos, svētīdams svētīs un viņi būs par svētību tautām. Viņi gāja vairošanās vīzijā. Tā ir vīzija, ko Dievs deva Ābrahāmam, mūsu ticības tēvam. Ebreji bija pieraduši dzīvot kā vergi, bet jūgs kļuva par smagu un viņi lūdza Dievu, lai Viņš palīdz. Dievs izvēlējās Mozu, lai atbrīvotu Savu tautu no gūsta.

Ja tu par sevi domā, ka esi nekāds, lai celtu Dieva valstību, tad zini, ka arī Ābrahāms baidījās. Viņš uztraucās, ka viņu nenogalina, jo viņam bija ļoti skaista sieva, vārdā Sāra. Viņš baidījās, ka kāds neatņem viņa sievu un viņu pašu nenogalina. Viņi sarunāja, ka teiks, ka abi esot brālis un māsa. Faraons paņēma Sāru, un Dievs viņu sodīja ar slimībām un citām nelaimēm. Faraons uzzināja, ka Sāra ir Ābrahāma sieva. Pēc laika Gerāras zemē pie Abimeleha notika tieši tas pats. Atkal viņi sameloja, ka ir brālis un māsa. Atkal ķēniņš paņēma Sāru, bet nepieskārās viņai. Uznāca šausmas zemei un visam viņa galmam. Ķēniņš saprata, ka Dievs tā dēļ ir dusmīgs. Viņš iedeva Ābrahāmam zeltu un lika iet prom. No tā brīža pat izdeva likumu, ka neviens nedrīkst pieskarties ne Sārai, ne Ābrahāmam, citādi tam jāmirst. Interesanti, ka ar Īzaku un viņa sievu notika tieši tāpat. Tev jāzina, ka visi šie cilvēki bija nepilnīgi, taču viņiem bija vairošanās vīzija. Tieši vīzija formē tevi. Ja tava vīzija ir nauda, tad arī nauda tevi formēs. Ja tava vīzija ir Dieva valstība, tad arī Dievs tevi formēs un Viņa svētība būs tavā dzīvē, jo Dievs ir teicis: “Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams vairošu.” Cilvēks ir nepilnīgs, bet, ja tev ir vairošanās vīzija, tad viss, ko tu dari, dos tev svētību, ne tāpēc, ka tu dzenies pēc svētībām, bet tāpēc, ka tev ir vairošanās vīzija Dieva valstības labā.

Dāvidam iepatikās Batseba. Viņš gulēja ar viņu, nogalināja viņas vīru un pēc tam nožēloja. Arī viņš pieļāva kļūdas, bet viņam bija vairošanās vīzija. Viņš bija tas, kurš sakārtoja kalpošanu templī. Tas bija viņš, kurš uzcēla Izraēlu. Nepilnīgus cilvēkus Dievs dara pilnīgus tikai tāpēc, ka viņiem ir vairošanās vīzija. Līdz Mozum Bībelē nevar redzēt nekādu “pienu un medu”. Ābrahāms bija kopā ar Latu. Lats bija svētīts, jo Ābrahāms bija svētīts. Tad, kad Lats nošķīrās no Ābrahāma, viņam viss beidzās kā dzērājam, un pat viņa meitas ar viņu gulēja. Viņš nonāca Sodomā, nošķīrās no Ābrahāma un pazaudēja svētību. Meitas ar viņu gulēja, un tā radās moābieši un amonieši. Bet no Ābrahāma radās ticīgie Dievam. Tev nav gadījies redzēt, ka kāds sāk savu kalpošanu un pēc tam atmet visam ar roku? Vai arī, ka tu kādam esi kalpojis, un viņš aiziet? Arī biznesā tā gadās, un visbiežāk ietekme ir no citiem cilvēkiem. Tieši toreiz, kad Lats aizgāja no Ābrahāma, viņam atklājās Dievs un teica:

“Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Tev būs visas svētības, ja ticēsi vairošanās vīzijai. Esi daļa no Dieva darba! Un šādi Dievs runāja līdz Mozum:

“Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi. Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež. Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!” Tad Mozus sacīja uz Dievu: “Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?” Un Dievs sacīja: “Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā.” Bet Mozus sacīja uz Dievu: “Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?” Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: “Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums – tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.” (2. Mozus grāmata 3:8-18 )

Izraēlieši bija verdzībā. Dievs atklājās Mozum caur degošu ērkšķu krūmu. Dievs pat viņam lika novilkt kurpes, teikdams, ka šī vieta ir svēta. Dievs viņu uzrunāja un teica: “Ej, izved Manu tautu no Ēģiptes zemes.” Izraēlieši bija tādā līmenī, ka, ja viņiem nepiesolītu naudu, labu darbu vai māju, dziedināšanu un visādus labumus, tad viņi nekur nedotos. Pa visiem šiem gadiem viņi bija aizmirsuši, kādu vīziju Dievs viņiem bija devis. Tāpat arī mums, lai dabūtu cilvēkus pie Dieva, jārīko visādi pasākumi, inkaunteri un jāsola, ka būs svētības un dziedināšanas, lai izrautu viņus ārā no velna valstības. Tāpēc mēs internetā liekam liecības, lai aizsniegtu cilvēkus pasaulē. Cilvēki stāsta pozitīvas liecības, ko Dievs ir izmainījis viņu dzīvēs. Ziemassvētkos Balvos bija pasākums. Daudz cilvēku bija, jo bija sagatavotas dāvaniņas. Uz mūsu draudzes kontakttālruni arī ir zvanījuši cilvēki un jautājuši, vai dāvanas dos. Ja neko nedod, tad viņi nenāk. Pat mana mamma novērojusi, ka cilvēki nāk uz dievkalpojumu tikai tad, kad dod dāvanas. Tā ir “piena un medus” vīzija, ka mēs nākam uz draudzi tikai tāpēc, lai kaut ko dabūtu. Atceros vienu cilvēku no Valmieras, kurš pats nebija ļoti ticīgs, bet sieva viņam bija ticīga. Viņam dzīve kopumā gāja uz augšu, jo, klausoties sprediķus, viņš saprata, kā var nopelnīt naudu un visādas citas labas lietas. Kad ar viņu runāju, es jutu, ka viņš nav Dieva vīzijā, lai kalpotu un kaut ko darītu Dievam. Toreiz viņš man teica: “Visu, ko man vajag, es no šejienes paņemu.”

Tu vari nākt pie Dieva tikai tāpēc, ka Dievs tiešām dziedina un atbrīvo, un finansiāli svētī. Lai nāktu pie Dieva, kāda nepieciešamība ir ļoti normāls iemesls. Pie manis neviens nepienāca un neteica: “Nāc pie Dieva, jo tev vajag Dievu.” Un es arī pats nesapratu, ka man tieši pie Dieva vajag nākt. Man bija smagas atkarības, es biju fiziski un garīgi slims. Es biju emocionāli slims, es negribēju dzīvot, man bija depresija, es biju narkomāns un dzērājs. Es biju sācis lūgt Dievu: “Dievs, ja Tu esi, tad izmaini manu dzīvi!” Es Dievam neteicu: “Es gribu Tev kalpot un pienest upurus, vest cilvēkus pie Tevis, es beidzot gribu kaut ko dot no sevis.” Nē, es teicu Dievam, ka man kaut ko vajag: “Dievs, dod man jaunu dzīvi!” Ir ļoti normāli, ka Dievs dod jaunu dzīvi un svētī tevi, bet, ja mēs paliekam tajā stāvoklī un turpinām pieprasīt tikai sev, ja nesatveram prioritāro vīziju – vairošanās vīziju, tad notiks tāpat kā izraēliešiem 40 gadus tuksnesī, kur viņi ņaudēja un īdēja, sūdzējās un neko nedabūja. “Mēs gribam atpakaļ uz Ēģipti, tur bija sīpoli un gaļa. Tur bija labāk. Sliktais Mozu, tu mūs izvedi no verdzības un dziedināji mūs, lai mēs tuksnesī mirtu kopā ar saviem bērniem! Turklāt apsolītajā zemē dzīvo milži! Augsne tur ir auglīga, bet tie milži mūs nogalinās.” Bija tikai divi vīri, Jozua un Kālebs, kuri bija ar mieru iet un teica, ka to zemi var iekarot, jo Dievs ir ar viņiem. Pārējie kurnētāji četrdesmit gadu laikā izmira tuksnesī. Visa paaudze izmira tuksnesī tikai tādēļ, ka palika patērētāji un negāja tālāk. Viņi palika “piena un medus” vīzijā. Zini, cik reizes es Bībelē redzu vārdus “piens un medus”? Divdesmit reizes. Nepārtraukti Dievs atkārto: Piens un medus, piens un medus… Kā sunim visu laiku saka: desa. “Ja jūs Mani klausīsiet, jums būs piens un medus.” Citādi cilvēki nekustās, jo tik ļoti Dievs viņus mīl, ka ar jebkādiem līdzekļiem mēģina vilkt viņus pie Sevis. Dievs cerēja, ka viņi satvers normālu Ābrahāma vīziju, bet viņi nesatvēra, un bija tikai divi cilvēki, kuri līdz galam satvēra vairošanās vīziju, Jozua un Kālebs. Pagāja četrdesmit gadi, un jaunā paaudze iegāja apsolītajā zemē. Vēl pēc neilga laika viņi atkal pazaudēja savu zemi. Kāpēc? Jo atkal kļuva par patērētājiem. Nekad, nekad neviens kristietis savā ticībā nebūs ilgtermiņā dzīvotspējīgs, ja viņš neies Ābrahāma vīzijā. Lūk, kā Jēzus saka:

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja evaņģēlijs 6:24)

Nevar kalpot divām vīzijām. Vienmēr ir jātur pareizas prioritātes, protams, ir jādzenas arī pēc pārējām lietām, bet tās nevar būt prioritāras. Tieši Ābrahāma vīzija būs tā, kas atnesīs svētības tavā dzīvē.

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” (Mateja evaņģēlijs 6:25-32)

Par ko Jēzus šeit runā? Viņš saka, ka tavai prioritātei nevajadzētu būt šīm lietām, ko ēst, ko dzert, ko ģērbt, jo pēc visa tā pagāni dzenas. Viņiem ir sajukušas prioritātes. To var redzēt viņu dzīvēs.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mateja evaņģēlijs 6:33-34)

Lūk, Dieva vīzija. Mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu valstī tiktu saglabāti kristīgi standarti. Nest gaismu, Viņa vīziju. Viņa vīzija, pirmkārt, ir vairošanās vīzija, otrkārt, visas tās svētības, kas nāk ar to. Dievs gādā par savējiem.

“Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Vēstule ebrejiem 5:12-14)

Pāvils saka, ka viņiem jau sen vajadzēja būt tiem, kuri māca, kuri kaut ko dod cilvēkiem, nevis tiem, kuri tikai ņem. Ja jūs paliekat ņēmēju stāvoklī, tad jūs esat tie, kam vajag tikai pienu. Tie ir tie, kuri 40 gadu laikā iznīkst. Tāpēc, pirmkārt, mums ir vajadzīga Ābrahāma vīziju un pēc tam visas svētības. Vairošanās vīzija pret “piena un medus” vīziju. Vai tu satvēri mācību? Tēvs tev ir iedevis čeku, uz kura summu tev ir jāuzraksta pašam. Kāda ir tava vīzija nākamajam gadam, kādas ir tavas prioritātes attiecībā uz medu un vairošanos, tas arī noteiks, kāda Dieva labvēlība būs baudāma tavā dzīvē. Galu galā pareizais motīvs kaut kā darīšanai nav savu vēlmju un vajadzību apmierināšana, bet gan Dieva gribas pildīšana, jo tu esi Dieva bērns. Nevis tāpēc, lai dabūtu sev, bet gan tāpēc, lai dotu citiem un dzīvotu pēc Viņa prāta. Dievs Ābrahāmam teica, lai viņš iziet, un viņš arī izgāja. Ne Ābrahāms, ne Īzāks, ne Jēkabs šo zemi neredzēja. Viņi sacēla Dievam altārus, bet apsolītajā zemē neiegāja. Viņi bija nesavtīgi, kalpoja Dievam un nemeklēja savu labumu.

Man šķiet, ka Ābrahāma vīziju nemaz nav tik vienkārši satvert. Viens no veidiem, kā to satvert, ir lūgšana. Tieši tāpat kā ticību un svaidījumu. Jēkabs piedzima, ieķēries papēdī vecākajam brālim, kuram bija jāmanto Ābrahāma svētība. Ēsavs to nicināja, bet Jēkabs maksāja cenu par to. Kad Jēkabs sastapās ar savu brāli, kurš viņu gribēja nogalināt, Jēkabu nevarēja nogalināt, jo viņš bija satvēris vairošanās vīziju, viņu nevarēja apturēt. Viņš bija nepilnīgs, bet viņš nevarēja dzīvot nesvētītu dzīvi. Pēc šīs vīzijas ir jādzenās. Es ticu, ka caur lūgšanu to var dabūt tieši sirdī. Tāpēc es lūgšu par tevi. Debesu Tēvs, paldies par Tavu Svēto Garu, dzīvais Dievs. Paldies, ka Tu mīli un esi izredzējis katru cilvēku šajā vietā, lai mēs ietu un nestu augļus un lai šie augļi paliktu. Es lūdzu, palīdzi pieņemt redzējumu, vīziju no Tevis, Kungs, Ābrahāma vīziju, vairošanās vīziju un līdz ar to visas tās svētības, kuras Tu mums esi paredzējis. Es lūdzu, lai Ābrahāma vīzija ieiet katra cilvēka sirdī šajā pašā brīdī. Aleluja!

Dažas instrukcijas priekšdienām:

Lūk, reāla statistika. Ir veikts pētījums. 5% no 100%, kuri uzraksta savus mērķus uz papīra, sasniedz vairāk nekā 95% kopā. Tikai tāpēc, ka viņi to uzraksta uz papīra. 1953. gadā kādā universitātē tika veikts pētījums. 3% skolēnu uzrakstīja savus dzīves mērķus uz papīra. 1975. gadā, t.i., pēc 22 gadiem, atklājās, ka šie 3% bija sasnieguši vairāk nekā visi 97% kopā, tikai tāpēc, ka viņi savus mērķus bija uzrakstījuši uz papīra. Es ticu, ka šī lūgšana, kuru mēs lūdzām, šis vārds, kuru tu dzirdēji, ir dzīvs. Dievs pārdabiskā veidā dos tev vīziju, un tu to pieņemsi. Un arī visas svētības, kas ar to nāk. Lai tas tiešām tiktu realizēts, ir jāliek lietā savs prāts, lūgšanu dzīve, komandas darbs un ir jāraksta mērķi uz papīra. Ja tu tiešām gribi kaut ko izdarīt Dieva darbā, noliec reālus mērķus, uzraksti tos uz papīra un tiecies uz tiem. Sekundāri, protams, arī izvirzi un uzraksti citus mērķus savai dzīvei. Pirmkārt, personīgas attiecības ar Dievu un kalpošana Dievam, un tikai pēc tam visas pieliekamās lietas. Tie ir Jēzus vārdi. Kas deva Ābrahāmam vīziju? Tas pats Dievs, kas radījis Debesis un zemi, tas pats Dievs – Jēzus, kurš saka, lai mēs papriekšu dzenamies pēc Debesu valstības.

Mūsu draudzes vīzija ir ļoti vienkārša – Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu. Tā ir mūsu vīzija – šķīstīta un svētīta Latvija. Mēs rīkojam Tautas lūgšanu sapulci, jo tas ir viens no etapiem, bez kura Dievs nevar svētīt Latviju. Mūsu mērķis nav tikai mūsu draudze, bet svētītas visas draudzes Latvijā. Mēs nespējam visu vieni, to spējam tikai visi kopā. Tātad mums nav savtīga vīzija. Mūsu draudzes precīzāka vīzija ir mājas grupas un draudzes katrā Latvijas pilsētā un ciematā. Mājas grupas katrā daudzdzīvokļu namā, Saeimā un pilnīgi visur. Tā ir mūsu vīzija. Draudze katra rajona centrā, katrā ciemā. No šīs vietas tālāk Baltijas valstis – Igaunija un Lietuva, pēc Baltijas valstīm tuvākās Eiropas valstis, līdz pasaules malai. Augļošanās un vairošanās, līdz Jēzus nāks otrreiz. Kad mēs vairs nebūsim šeit virs zemes, aiz mums paliks draudze, struktūra, līderi, Dieva kalpi, kuri turpinās šo darbu, augļosies un vairosies. Viņi nesīs to cauri gadu simtiem, kā to darīja Ābrahāms, Jēkabs, Īzāks, Dāvids un visi citi, kuri nākuši pirms mums.

Pārējās lietas – sakārtota dzīve, dziedināšana, labklājība – ir pieliekamās lietas. Mēs varam nākt pie Kristus un kādu laiku ņemt, bet pienāk laiks, kad mums ir jāsāk dot. Mūsu fokuss nav “piens un medus”, mums ir jāpieslēdzas vairošanās vīzijai. Šī vīzija nāk no sirds. Piens un medus sākās Mozus laikā, no vergiem, un, lai pārietu no vergu stāvokļa Dieva gribā, ir jāsatver vīzija. Mēs nedzenamies pēc brīnumiem, bet brīnumi ir. Arī Jēzus darīja brīnumus, dziedināja slimos un atvēra acis. Viņš ņēma mācekļus atsevišķi un apmācīja viņus. Tu redzi, ka mācekļi uztrauktos par to, ka viņus pašus Jēzus nedziedina? Viņi tā nejautāja, bet viņi jautāja, kāpēc viņiem neizdodas dziedināt. Vispār nekur Bībelē nav fokuss uz mācekļu veselību vai finansēm. Izņemot Jūdu, kura fokuss bija galvenā kase, un tieši viņš nodeva Jēzu par 30 sudraba gabaliem. Mācekļi bija nobrieduši kristieši, kuri bija pieņēmuši Dieva sirdi visā pilnībā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vairošanās vīzija vs piena un medus vīzija” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija