Mums katram ir savs raksturs un „ego”, kuram reizēm ir grūti pārkāpt. Bieži var dzirdēt, ka cilvēki nemainās un mums vienkārši jāpieņem konkrētais raksturs vai personības tips. Tomēr Dieva Vārds saka kaut ko citu. Ar stāstu par izmaiņām savā dzīvē un raksturā padalīsies Marta, kas ir  iepazinusi Dievu un aktīvi apmeklē draudzi.

„Ja agrāk kāds man teiktu, ka jāmainās, es atbildētu šādam cilvēkam – bet es taču tāda esmu! Pirms nepazinu Dievu, bija pārliecināta, ka cilvēki ir tādi, kādi viņi ir un mainīties uz labo pusi nevar, tādēļ arī sevī nekādas sliktās īpašības nesaskatīju. Tomēr man bija nopietnas problēmas raksturā, kuras nekad iepriekš neatzinu – milzīgs aizkaitinājums pret cilvēkiem, egoisms, lepnība un dusmas. Tikai nākot pie Dieva, sapratu, ka tas man un daudziem citiem cilvēkiem traucē un ka vispār to var kaut kādā veidā atrisināt.

Katru dienu sastapos ar situācijām, kad mani kāds nokaitināja. Taču tas nebeidzās tik vienkārši – sekoja dusmu lēkmes, ļoti asi vārdi, bieži vien apvainojos uz cilvēkiem un pat pēc ilga laika atsaucu atmiņā notikušo. Tas traucēja veidot labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Gan tuvinieki, gan kolēģi man izteica piezīmes, taču es tās neņēmu vērā, jo uzskatīju, ka man ir taisnība un iemesls, kāpēc es dusmojos, ir loģisks.  Problēmas cēloni vienmēr redzēju citos cilvēkos un apstākļos, tikai ne sevī. Pamazām attiecības ar apkārtējiem kļuva arvien sliktākas.

Kad sāku tuvoties Dievam un apmeklēt draudzi, apkārtējie cilvēki arī šeit bija ievērojuši manu raksturu. Draudzes mājas grupiņas diskusijās bieži vien apstrīdēju citu viedokļus, nepiekritu, vienmēr uzskatīju sevi par augstāku nekā pārējie. Vienreiz man uzdeva jautājumu – kādēļ tu nepalūkojies uz sevi? Varbūt tevī pašā ir kaut kas jāmaina? Sāku aizdomāties par to – ja tā turpināšu, drīz man varbūt vispār nebūs normālu attiecību ar cilvēkiem.

Sāku pati lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Un Dievs sāka mani uzrunāt – redzēju Bībelē daudzas Rakstu vietas, kur tiek stāstīts par piedošanu, lepnību, dusmām un mīlestību. Bija gadījums, kad pēc dievkalpojuma braucu mašīnā un, apstājoties krustojumā, pretim braucošā mašīna nolauza  manējai spoguli. Tūlīt izlēcu dusmās un sāku kliegt uz mašīnas īpašnieci. Uztaisīju milzīgu scēnu un vēl pārmetu savam līdzbraucējam, kāpēc viņš tik mierīgi reaģē. Manī bija tik milzīgas dusmas, ka es nezināju, kur tās izlikt! Taču iekšēji manī radās sajūta, ka tas nav labi un ka man tiešām ir problēma. Domāju, ka tas bija Dievs, kas mani uzrunāja. Pirmais solis, ko es izdarīju – pazvanīju mājas grupiņas vadītājai un atzinu, ka man ir jāmainās. Viņa aizlūdza par mani, lai Dievs atņem šīs dusmas un palīdz man izmainīties, jo pati to izdarīt nespēju. Par šo problēmu turpinājām lūgt mājas grupiņā un arī es pati savās lūgšanās apliecināju, ka esmu brīva no lepnības, dusmām un aizkaitinājuma. Lūdzu, lai Dievs palīdz man iemīlēt cilvēkus, jo Bībelē redzēju, ka Dievs nav tāds, un ka mums jācenšas līdzināties Viņam. Arī uz ledusskapja man stāv Rakstu vieta no Bībeles, kur tiek teikts, ka „mīlestība nav uzpūtīga.” Ikdienā turpināju cīnīties ar savu raksturu un aizdomājos par dzirdētiem stāstiem no cilvēkiem, kuri ir saņēmuši brīvību no atkarības vai atbildi no Dieva vienā dienā. Pie sevis klusībā nodomāju – ar mani gan droši vien tā nebūs. Tomēr par spīti visām šaubām turpināju ikdienā lūgt par to.

Kādā dienā es sāku sevi izjust citādāk – to būs grūti paskaidrot, bet es sapratu, ka kaut kas ir mainījies manī. Man negribas dusmoties! Sajutu tādu kā mieru sevī un reaģēju uz lietām daudz bez aizkaitinājuma. Ja parasti mani aizskāra kolēģu izteikumi, tad tagad spēju atbildēt laipni un neizjutu vēlmi atcirst ar vārdiem. Vairs necentos pierādīt, ka esmu it kā labākā, ka man vienīgajai ir taisnība, neturēju sevī nekādu aizvainojumu. Kopš šīs dienas dzīvoju pavisam citādi un apkārtējie to ir pamanījuši. Daudzi ir teikuši, ka esmu kļuvusi iecietīgāka, ka ar mani var normāli parunāties un es vairs netaisu „dusmu scēnas”. Dievs izņēma šo manu “veco dabu” un piepildīja ar mīlestību pret cilvēkiem. Es joprojām turpinu lūgt par to un piedomāju arī pie savas reakcijas ikdienā.

Tas, ko vēlētos pateikt citiem – pirmais solis ceļā uz problēmas atrisinājumu ir atzīt to. Pēc tam sāciet lūgt un uzticieties Dievam! Lūdziet, lai Dievs dod spēku mainīties! ”

Martas Miezes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa