Edītei gandrīz visu mūžu bija grūti pieņemt, ka arī citiem cilvēkiem varētu būt savs viedoklis un uzskati. Vēlme dominēt un kontrolēt citus radīja gan konfliktus ar apkārtējiem, gan arī neapmierinātību un spriedzi pašā Edītē. No sākuma viņa meklēja risinājumu jogā un psiholoģijā, taču, vīlusies šajās mācībās, jaunā sieviete nolēma meklēt Dievu un pēc kāda laika nonāca draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit salīdzinoši īsā laikā Edīte ieguva dvēseles mieru, viņas raksturs izmainījās un arī attiecības ar cilvēkiem sakārtojās.

Par to, kā tas notika, Edīte stāsta: “Esmu nākusi no nelabvēlīgas ģimenes, tēvs bieži lietoja alkoholu un pacēla roku pret māti. Savukārt mamma mani, pavisam maziņu, atdeva audzināšanā radiniekiem. Visu bērnību ilgojos pēc mammas mīlestības un klātbūtnes, bet viņai daudz svarīgāks bija vīrietis. Man tas ļoti sāpēja un es bieži mammu lūdzu, lai viņa būtu kopā ar mani, tomēr viņa izvēlējās palikt pie šī vīrieša. Pamazām manī brieda konflikts, jo nespēju saprast, kā gan mamma vairāk var būt kopā ar citu cilvēku, nevis ar mani!

Šī bērnībā gūtā trauma, atstumtība un dvēseles sāpes manī modināja milzīgu spītu, un tas pārgāja arī uz citām dzīves jomām. Visam allaž bija jānotiek pēc mana prāta. Augu valdonīga, kategoriska un neiecietīga pret pārējo cilvēku vēlmēm un viedokļiem. Skolā distancējos no saviem vienaudžiem, ja nespēju attiecībās dominēt un panākt savu, tad šāds cilvēks vairs nebija mans draugs. Strīdi parasti beidzās ar to, ka es noskaldīju savu viedokli, un pēc tam man bija pilnīgi vienalga, ko pārējie saka vai domā. Gribēju, lai citi par normu un patiesību pieņem tikai to, kā domāju es. Ja kaut kas nebija tā, kā vēlējos, kļuvu ietiepīga un slikti izturējos pret apkārtējiem. Biju egoistiska un tik ļoti pārņemta pati ar sevi, ka citi cilvēki man neeksistēja.

Valdonīgums un tieksme kontrolēt radīja manī spriedzi, jo nekad jau nebija tā, ka visi izpildītu manas vēlmes un iegribas. Tāpēc bieži vien atrados ar citiem cilvēkiem konflikta stāvoklī. Arī ģimenē centos dominēt, kam sekoja nemitīgi strīdi ar dzīvesdraugu. Ikdienā nepārtraukti es viņu terorizēju, “zāģēju” un aizrādīju pie katra sīkuma. Man bija svarīgi, lai viņš ievērotu manus dotos norādījumus, kā virtuvē jānoliek krūzīte vai šķīvis. Ja kaut mazākā lieta nenotika pēc mana prāta, sekoja kārtīgs skandāls. Brīžos, kad sapratu, ka esmu rīkojusies vai pateikusi kaut ko nepareizi, nekad neatvainojos un nelūdzu piedošanu, jo uzskatīju, ka tas ir zem mana goda.

Tomēr pēc konfliktiem parasti jutos slikti un mani mocīja vainas apziņa. Pati nevarēju izskaidrot un saprast – kādēļ pēc tam, kad esmu citiem kārtīgi un pelnīti “nodevusi pa ausīm”, pati slikti jūtos? Nebiju apmierināta ar savu raksturu un dzīvi, tāpēc meklēju palīdzību un mierinājumu. Kādu laiku mēģināju rast sirdsmieru, nodarbojoties ar jogu. Meditēju un iestāstīju pati sev, ka esmu tīri labs cilvēks. Centos ar garīgu vingrinājumu palīdzību attīrīt savu domāšanu no visa negatīvā un iegūt rakstura pilnību. Izmantoju dažādas austrumu prakses, lai apklusinātu savu sirdsapziņu, taču tā bija sevis mānīšana. Šīs metodes nepalīdzēja man kļūt labākai. Pēc neilga laika es sapratu, ka mana uzvedība un rīcība ir tāda pati, kā iepriekš. Nekas jau nebija mainījies.

Reiz psiholoģijas grāmatā es izlasīju par kādu vingrinājumu, kas palīdz sevi labāk iepazīt. Katru rītu man vajadzēja uzrakstīt uz papīra lapas savas domas. Taču rakstot šīs pārdomas, es sevi ieraudzīju pavisam nepievilcīgā gaismā. Tikai tad es atklāju pati sev, cik patiesībā esmu briesmīga, tomēr problēmu aprakstīšana un domāšana par tām neko manā dzīvē neatrisināja!

Kad biju izmēģinājusi gan austrumu mācības, gan psiholoģiju, kādu dienu sapratu, ka man palīdzēt var tikai Dievs. Biju dzirdējusi par Dievu, taču personīgi Viņu nepazinu. Bērnībā biju kristīta baznīcā, tāpēc nolēmu tur arī doties, lai meklētu Dievu un atbildes uz saviem jautājumiem. Šajā baznīcā bija daudz dažādu rituālu, kurus man vajadzēja ievērot, taču risinājumu problēmām neatradu.

Aizvien turpināju no rītiem pierakstīt savas domas, kas tobrīd bija prātā un tādā veidā izmeklēt sevi. Atceros, ka reiz uz papīra uzrakstīju: “Dievs, ieved skaidrību manā dzīvē!” Drīz vien sākās pārmaiņas. Man bija pazīstama kāda žurnāliste, kura apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Pēc neilga laika viņa man piezvanīja un uzaicināja skriet krosu kopā ar savām draudzenēm. Intereses pēc pievienojos. Pasākuma laikā iepazinos ar šīm sievietēm un mums izveidojās labs kontakts. Es  jutu, ka viņām rūp mana dzīve un nākotne, man pastāstīja par Dievu un uzaicināja uz dievkalpojumu. Jau pirmajā reizē, esot draudzē “Kristus Pasaulei” es nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Kopš tā laika piedalos visos dievkalpojumos, mājas grupiņās un sāku mācīties arī draudzes Bībeles skolā.

Pavisam drīz ievēroju izmaiņas savā raksturā. Iekļaujoties draudzē, sāku ik dienas lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Caur Dieva vārdu manī ienāca prieks un miers. Ieraudzīju, cik slikta un neglīta ir mana vēlme nepārtraukti pārmest citiem par mazāko sīkumu un strīdēties par to, kāpēc nenotiek pēc mana prāta.

Atgriežoties pie Dieva, pēc kāda laika ievēroju, ka mainījusies mana attieksme pret tuviem cilvēkiem. Man vairs nebija tieksmes viņus kontrolēt. Vēlme dominēt un visā uztiept savu kārtību bija pagaisusi! Sapratu, ka esmu brīva no tieksmes kontrolēt citus cilvēkus. Tagad pati varu nolikt vietā krūzīti vai šķīvi, nepārmetot un nepaceļot balsi. Ja arī rodas kādas problēmsituācijas, pieeju otram cilvēcīgi, nevis uzreiz dusmojoties. Tagad mana izturēšanās konflikta situācijās ir pilnīgi mainījusies.

Piedaloties mājas grupiņā un kalpošanā draudzē, esmu iemācījusies diskutēt, neaizvainojot un neuzspiežot savu viedokli. Ļoti bieži mēs stāstām par Jēzu Kristu, un tagad es uzklausu otra uzskatus, pat tad, ja tie ir galīgi nepareizi un pilnīgi atšķiras no manējiem. Es ieklausos citu domās un kalpoju viņiem mīlestībā.

Darbā esmu personāla daļas vadītāja. Agrāk savas struktūrvienības cilvēkiem noskaldīju: “Tas un tas ir jāizdara tieši tā. Punkts!” Man neinteresēja savu padoto domas un problēmas, svarīgs bija tikai gala rezultāts. Tagad es ieklausos cilvēkos un, ja viņiem kaut kas arī nesanāk, tad mēs kopā izrunājam situāciju un kopīgi meklējam risinājumus.

Ar cilvēkiem un tuviniekiem man attiecības veidojas labas, arī mājas grupiņā mēs visi esam labi draugi. Paštaisnības vietā man ir mīlestība uz cilvēkiem, es ieklausos un rēķinos ar citiem. Ja esmu kļūdījusies, tad spēju atzīt savas kļūdas un atvainoties. Nemiera, spriedzes un iekšēju konfliktu vietā manī ir miers un prieks! Tagad jūtos nesalīdzināmi labāk, nekā pirms pusgada, kad vēl nepazinu Dievu. Joga un modernā psiholoģija nespēja izmainīt manu dzīvi un dot tai piepildījumu. To spēja Jēzus. Tagad esmu patiesi laimīga!

Ja tu apzinies savas rakstura nepilnības un vēlies mainīties, iesaku tev atvērt sirdi un uzticēties Dievam, lai Viņš tevi pārmaina. Pārdomā savas dzīves patiesās vērtības! Dzīvot Dieva gribā un mīlēt cilvēkus ir daudz labāk, nekā būt paštaisnam un ar visiem konfliktēt. Dievam ir risinājums visām tavām problēmām!”

Edītes Kārkliņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums