Valtera atgriešanās stāsts ir par to,
cik liela nozīme ir patiesai ieinteresētībai un praktiskai palīdzībai no cilvēku puses. Interesanti, ka piedzīvojis uzticību un sirds siltumu, ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, jaunais puisis sākumā ticēja vairāk draudzes cilvēkiem nekā Dievam. Tomēr nav iespējams ilgi būt draudzē un pašam nepiedzīvot Dievu! Kad Valters izšķīrās pa īstam uzticēt savu sirdi un dzīvi Jēzum Kristum, viņš īsā laikā no dažādu problēmu un atkarību mākta jaunieša pārtapa par spēcīgu personību, kurš tagad pats vada mājas grupiņu un kalpo citiem cilvēkiem. Par to, kā tas notika, Valters stāsta:

“Uzaugu sliktos apstākļos nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, kurā vecāki bieži dzēra. Lielāko daļu bērnības pavadīju internātskolā. Tomēr jau tad zināju, ka ir Dievs. Internātskolā bija medicīnas korpuss, kur ja kāds saslima, viņu ievietoja īpašā istabā un ārstēja. Kāda māsiņa bija ticīga, viņai skolā bija kaut kas līdzīgs mājas grupiņai un man tur patika piedalīties. Reiz internātā zem segas lūdzu Dievu: Kad es izaugšu liels, lai man būtu labs darbs, pajumte, normāla ģimene…

Strādāt uzņēmumā sāku no sešpadsmit gadiem, izmēģināju daudz un dažādus darbus – no ceļa seguma ieklājēja līdz sabiedrisku pasākumu vadītājam. Divdesmit gadu vecumā es jau dzīvoju Rīgā, īrēju dzīvokli un man pat bija vairāki nelieli biznesi. Man bija draudzene, kura mani patiesi mīlēja, pietiekami daudz naudas, lai ēstu restorānos un izmaksātu klubiņos draugiem. Likās, viss ir ideāli, ballītes, daudz draugu, labs darbs, ko vēl vairāk vēlēties? Tas bija tusiņu un nepareizu attiecību laiks, uzdzīves gadi. Kādu dienu man saplīsa krustiņš, kuru nēsāju daudzus gadus. Nelabas nojautas pārņēma mani, es zināju ka tā ir zīme, ka Dievs mani brīdina. Tomēr man šāda ballīšu dzīve tā patika, ka es Dievu nemeklēju un negribēju neko mainīt. Bet šis notikums man palika prātā.

Kādu dienu es darbā guvu traumu. Vairākas nedēļas pavadīju slimnīcā, pēc tam darba devējs mani atlaida, jo es viņiem biju kļuvis neizdevīgs. Pēc tam pārsvarā strādāju gadījuma darbus, man bieži neizmaksāja algu, veidojās parādi un sāka pietrūkt līdzekļu. Sāku grimt depresijā un norobežoties no cilvēkiem. Pēc vairākiem mēnešiem krahu piedzīvoja mans pēdējais bizness un es paliku pilnīgi bez līdzekļiem un jebkādām iespējām atmaksāt parādus. Bija sabrukusi pēdējā cerība un melnā svītra manā dzīvē kļuva platāka. Tad es pilnīgi palaidos, daudz dzēru, vairs nemeklēju darbu un nemaksāju par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem.

Kādu vakaru aizgāju uz spēļu zāli un man tur iepatikās. Tur bija tumša, krēslaina vide. Cilvēkiem, kuri tur nāca spēlēt, visiem bija problēmas finansēs un personīgajā dzīvē. Tas mūs vienoja un es tur jutos iederīgs. Sākumā es pat kaut ko vinnēju un tas uz īsu brīdi mazliet atrisināja manas naudas problēmas. Varēju vismaz samaksāt saimniecei par īri uz pāris mēnešiem. Man patika spēļu zāles un gaisotne tajās. Bet mana draudzene, kura mani ļoti mīlēja, man kļuva vienaldzīga. Es izprovocēju strīdu ar viņu tikai tāpēc, lai izšķirtos un sarautu attiecības. Nu es biju pilnīgi viens savās četrās sienās un nekas mani vairs netraucēja nodoties azartspēlēm. Šī atkarība aizgāja tik tālu, ka man vairs nekas nebija dārgs. Pats savās acīs nebiju vērtība un arī citi cilvēki man vairs nenozīmēja neko. Varēju pamest cilvēku, kurš mani mīlēja, varēju melot un izmantot citus. Varēju nemaksāt rēķinus. Varēju dzīvot draugiem uz kakla.

Tā tas ilga gadu, pusotru. Nu jau vairs nebija, par ko ēst, jo visu naudu nospēlēju spēļu automātos. Kādā brīdī es sapratu, ka es tā vairs negribu un nevaru turpināt, jo tāda dzīve novedīs mani nāvē. Ko tikai es nedarīju, lai cīnītos ar savu atkarību! Plēsu dokumentus, lai mani neielaistu spēļu zālēs. Bēgu uz ārzemēm, lai dzīvotu un strādātu nomaļās vietās, kur, kā man likās, nav spēļu zāļu un automātu. Taču mans grēks mani atrada arī tur. Pats saviem spēkiem uzveikt šo atkarību es nespēju un pats to labi apzinājos.

Sāku nopietni domāt par pašnāvību. Biju izmisis par savu dzīvi, raudāju un neredzēju nekur cerību. Vēlējos padarīt sev galu, bet tajā pašā laikā baidījos no nāves. Tad es neapzināti sāku lūgt Dievu, kā reiz bērnībā, internātskolā, kad man bija grūti. Reiz Rīgā kāda pazīstama meitene mani bija uzaicinājusi uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, bet es toreiz atteicu, ka man tādas lietas neinteresē. Tagad es uzrakstīju viņai vēstuli un pastāstīju par savām problēmām, arī par vēlmi izdarīt pašnāvību. Viņa mani atkal uzaicināja uz grupiņu. Es piekritu atbraukt, kaut arī man vairs nebija ticības, ka kaut kas manā dzīvē vēl varētu mainīties. Es drīzāk biju gatavs ticēt, ka narkomāns vai alkoholiķis spētu kļūt brīvs, nekā es atmest azartspēles.

Jau pirmajā reizē es izstāstīju cilvēkiem savu problēmu kā pie grēksūdzes. Vēlējos izmaiņas savā dzīvē, tāpēc paklausīju visam, ko man teica, tomēr īstas ticības Dievam man vēl nebija. Mājas grupas vadītāja man veltīja ļoti daudz uzmanības un laika. Kaut arī pirmos mēnešus vēl turpināju iet uz ballītēm un spēļu zālēm, viņa daudz lūdza par mani un stāstīja par Dievu. Tad kādu dienu es ievēroju, ka es vairs nelietoju alkoholu, man vairāk apkārt nebija nepareizu draugu. Dzīve bija kļuvusi tīrāka, bet azartspēles vēl palika. Mani vēl arvien vilka uz turieni un es arī gāju. Pēc pāris mēnešiem aizbraucu uz pirmo lūgšanu nometni inkaunteru ar vienīgo vēlmi – iegūt pilnīgu brīvību no azartspēlēm. Taču trešajā dienā es sapratu, ka nekas nav mainījies, manī vēl joprojām ir vilkme uz spēļu zālēm. Joprojām es vēlējos turp doties un spēlēt uz naudu. Sākumā biju vīlies, tomēr pēc tam ievēroju, ka kāda lieta ir mainījusies. Pēc inkauntera es nekad vairs azartspēlēs nevinnēju. Ja agrāk es gan paspēlēju, gan vinnēju laimestu, tad tagad tikai zaudēju, vienalga, uz kādām likmēm. Tas mazināja manu azartu un degsmi. Spēle palika neinteresanta, jo es visu laiku zaudēju. Parādījās spēja izvērtēt un izlemt, varbūt šovakar labāk ar tiem foršajiem cilvēkiem no grupiņas aiziet uz kafejnīcu, nekā kārtējo reizi spēļu zālē paspēlēt naudu. Tā es aizvien biežāk azartspēļu vietā izvēlējos pavadīt laiku kopā ar draudzes cilvēkiem nekā apmeklēt spēļu zāli vai klubiņu. Mana dzīve pamazām sakārtojās, nomainījās vide un draugi. Nomaksāju visus parādus par dzīvokli, atradu labu, pastāvīgu darbu. Tad kādu brīdi atklāju, ka esmu kļuvis brīvs no azartspēlēm, jo es taču vairs mēnešiem neesmu bijis nevienā spēļu zālē! Nebija tā, ka Dievs paņemtu šo tieksmi nost no manis vienā rāvienā, bet notika tā, ka spēļu zālēs man arvien neveicās un caur to šis azarts zaudēja savu spēku un pievilcību, līdz nemanot aizgāja no manas dzīves pavisam!

Tomēr bija kāda problēma. Man patika šie ticīgie cilvēki, kuriem bija neviltota interese par manu dzīvi un kuri man bija daudz palīdzējuši, arī finansiāli, bet es pats vēl nebiju atdevis Dievam savu dzīvi pilnībā. Runājot ar cilvēkiem, es daudz stāstīju par draudzi un grupiņu, bet parasti nepieminēju vārdu “Dievs”. Noticēt Dievam bija ļoti liels lēmums no manas puses. Nākamajā dievkalpojumā pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un Glābēju un pilnībā atdevu Viņam savu sirdi. Tikai tad es pa īstam ieraudzīju, ka tieši Dievs ir izmainījis manu dzīvi, jā, lietojot draudzi un tās cilvēkus. Nākamajā grupiņā slavēšanas laikā es pacēlu rokas, un vadītāja, to redzēdama, raudāja. Cilvēki draudzē un grupiņā redzēja izmaiņas pie manis. Pavisam īsā brīdī es no neitrāla un rezervēta draudzes apmeklētāja biju kļuvis par pārliecinātu kristieti. Vēlme sakārtot tikai savu dzīvi pārauga vēlmē kalpot arī citiem. Sapratu, ka man ir aicinājums no Dieva pašam atvērt savu mājas grupiņu, ko es izdarīju pēc neilga laika. Tagad kalpoju cilvēkiem, kā arī man ir kalpots. Katru dienu lasu Bībeli un lūdzot, es saku: “Kungs, kaut es spētu izmainīt kāda cilvēka dzīvi, tā, kā mana dzīve ir tikusi izmainīta!” Tas arī ir iemesls, kādēļ es vadu grupiņu, jo man ir ļoti liela vēlme redzēt, kā cilvēki tiek izglābti un izmainīti!”

Valtera Bināna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums