Šī būs ļoti interesanta tēma. Kad gatavoju sprediķi, man bija ļoti grūti atrast kādus pieturas punktus,
jo tādu vienkārši nav.Pieklājības pēc esmu atzīmējis dažas Rakstu vietas, taču patiesībā tās nav nepieciešamas. Šodien es runāšu no sirds. Svētrunas nosaukums – “Veido savu stāstu šodien”. Es neatklāšu visas kārtis jau pašā sākumā, lai būtu intriga. Sākšu ar stāstu.

Jau iepriekšējā svētrunā minēju, ka cilvēks, kurš bērnībā bija manas dzīves ļaunākais murgs un lielākais ienaidnieks, bija patēvs. Turpmākajā svētrunā saukšu viņu par tēvu, jo tomēr viņš mani audzināja un uzturēja. Arī Dieva vārds māca: “Tev būs godāt savu tēvu un māti.” Man ir pusbrālis Dainis, ar kuru esam vienaudži. Dainis ir atvaļināts majors. Armijniekiem pensija pienāk ātrāk nekā citiem. Viņš gan šobrīd vēl strādā – vada kara skolās lekcijas. Mēs kopā ar Daini aizvedām savu tēvu uz viņa tēva mājām. Tas būtu bijis kaut kas nereāls un neiespējams tajā laikā, kad Dievu vēl nepazinu. Bet tieši piedošana, sastopoties ar Dievu, izmainīja manas un patēva attiecības, un tās šobrīd ir labas, pat teicamas. Mans patēvs jau ir vecs, veselība vairs nav stipra. Viņš izteica vēlmi aizbraukt uz sava tēva mājām, kurās ir uzaudzis. Tās ir arī mana tēva mājas, jo šajā īpašumā ir dzīvojušas vairākas manu senču paaudzes. Kad man bija 7 līdz 10 gadi, tad vecāki mani turp aizveda un atstāja uz mēnesi vai pat diviem. Šajās mājās es pavadīju savas bērnības vasaras. Māja atrodas Cēsu rajonā, Lenču pagastā. Mājas nosaukums ir “Šilkori”. Māja faktiski ir pašā meža galā, nomaļā vietā. Lai tur nokļūtu, kā minimums ir nepieciešams džips. Ja zeme ir sausa, tad ir iespējams piekļūt arī ar vieglo mašīnu, taču būs pagrūti. Vasarās, kad dzīvojos šajās majās, tur bija mana vecmamma, kura baroja savas vistas un cūkas. Es varēju darīt, ko vēlos. Iedomājies bērnu gluži kā filmā “Viens pats mājās” – dari, ko vēlies! Bet ko gan es varēju darīt, ja tuvākā māja (kurā nebija neviena bērna) bija pāris kilometru attālumā. Biju tikai es un mans divritenis. Vēl šodien ļoti labi atceros, kā uz šī divriteņa bēgu no dunduriem. Tā nu es saimniekoju pa šo viensētu. Ložņāju mežā, bēniņos, saimniecības telpās. Šī ēka ir ļoti veca.

Nedaudz pieskaršos arī “Šilkoru” vēsturei. Es dzirdēju fantastisku stāstu par šīm mājām, gluži kā “Likteņa līdumniekos”. Iepriekš to nebiju dzirdējis. Šodien šajā mājā dzīvo cits cilvēks, kurš, starp citu, arī ir atvaļināts no drošības dienesta. Laba ģimene. Kā māja nonāca šo cilvēku rokās? Kāpēc tā vairs nepieder manam tēvam? Neatkarības atgūšanas laikos, kad arī īpašumi tika atgūti, mans tēvs parakstīja papīru, kārtīgi neiedziļinoties tā saturā. Viņš māju neapzināti uzdāvināja kādam krāpniekam. Tur vairs neko nevarēja mainīt, jo uz papīra bija tēva paraksts. Māja nonāca krāpnieku rokās, un pēc tam caur izsoli to legāli iegādājās citi cilvēki, kuri šodien tur dzīvo jau divdesmit gadus. Šodien tur vairs nav saimniecības. Tā ir vienkārša vasaras māja ģimenei. Īpašniekam ir izteikta armijnieka stāja. Viņa veselība gan ir krietni labākā stāvoklī nekā manam tēvam. Pirms došanās uz šo māju, bijām sazinājušies ar pašu saimnieku. Kad ieradāmies, visi kopā pasēdējām nojumītē, padzērām kafiju. Mums bija laba saruna. Mans tēvs izvilka rulli ar mājas plānu un, izrādās, māja celta 1891. gadā. Pagasta nosaukums “Lenči” ir radies no kāda barga barona, kura uzvārds bija Lencis. Šis barons bija gluži kā no tetraloģijas “Likteņa līdumnieki”. Droši vien daudzi ir lasījuši šo grāmatu. Es kādu laiku atpakaļ sāku lasīt, bet tad sapratu, ka seriāls no sākuma līdz beigām ir precīzi tāds pats. “Likteņa līdumnieki” ir tipisks latviešu likteņstāsts. Izrādās, šīm mājām ir daudz kas kopīgs ar “Likteņa līdumnieku” stāstu. Es lasīju šo tēva papīru. Teksts bija krievu burtiem un cara laika rakstā. Tolaik Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā, bet vācu baroni paturēja savu varu laukos. Zeme latvietim nepiederēja.

Līdzīgi kā grāmatā “Likteņa līdumnieki”, barons mana tēva vectēvam uzdāvināja zemi 120 hektāru platībā, ar mežiem un laukiem. Šo mežu dēļ, kas tur auga, mājas nosauca par “Šilkoriem”. Šo stāstu es dzirdēju pirmo reizi. Blakus atrodas drupas, kuru nosaukums ir “Vecšilkori”. Es nezinu, kāda ir šo ēku saistība, bet “Šilkoru” iemītnieki (mana tēva vectēvs ar ģimeni) šajā mežā uzcēla māju un saimniecības ēkas, un tā bija plaukstoša latviešu saimniecība. Viņiem bija zirgi, govis, cūkas, vistas, kūtis, staļļi utt. Tas bija līdz laikam, kad pienāca drūmie padomjlaiki. Sekoja izvešanas, visus sadzina kolhozos. Kad es slapstījos pa mežu, atceros bedres, kuras vēl pat šodien var redzēt. Tās atstāja kara laika aviācija. Kokos esmu atradis lodes un to pēdas. Tāpat esmu atradis pat konkrētu bedri, kurā izvešanas laikā “Šilkoru” iemītnieki slēpās. Izvešanas laikā viņi tika informēti. Vakar mans tēvs stāstīja, ka vēl šodien atminās egļu šalkoņu brīdī, kad ar ģimeni mazs slēpās šajā bedrē. Lenču mežā aug lielas egles, un sūnas ir pilnas ar cūcenēm. Esot kādi cilvēki dzirdējuši attālus kliedzienus no kādām mājām, kad notika izvešana. Tēvu ar ģimeni neizveda, jo viņi bija mežā. Skaita pēc čekisti savāca kādas attālākas mājas iemītniekus. Precīzi kā grāmatā. Vladimira Kaijaka darbs “Likteņa līdumnieki” ir unikāls, jo tas precīzi ataino tipiska latvieša likteņstāstu. Šādu stāstu ir daudz, un tādi ir arī taviem senčiem. Iespējams, jau šobrīd kāds savilka paralēles ar savu senču dzīvi. Tēvs stāstīja, kā viņi, kad tika atņemti lopi un visi tika sūtīti kolhozā, devās apraudzīt savus zirdziņus uz staļļiem. Nedaudz vairāk nekā piecdesmit gadu vecumā mana tēva tēvs, zāģējot malku, paslīdēja un ar galvu uzkrita uz ripzāģa. Turpat viņš mira. Pēc bērēm, dodoties uz bēru mielastu, viņi ar ciemiņiem atgriezās un redzēja tikai Krievijas armijas karavīrus, kuri jau mielojās. Viņi bija uzlauzuši pagrabu un piecūkojuši pagalmu. Tas ir reāls vienas mājas stāsts. Par visiem agrākajiem mājas iedzīvotājiem es neko daudz nezinu, jo periods kopš tā laika līdz šodienai ir gana ilgs. Vēlāk mans tēvs bija tajā pašā partijā, kura izlauza viņa mājā caurumus, meklējot partizānus, un atņēma īpašumus. Viņš bija kolhoza priekšsēdētāja vietnieks un galvenais zootehniķis. Tēva mamma bija skolotāja, viņu ģimene bija inteliģenta.

Stāsts nav par mani, bet par “Šilkoriem”. Kā iepriekš minēju, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika atgūtas arī mājas, kas pēc tam tika izkrāptas. Tā nu man ir palikušas atmiņas no bērnības. Un nu es pirmo reizi pēc četrdesmit gadiem ierados apciemot šo vietu, savas tēva mājas. Mana vecmāmiņa jau sen vairs nav, tāpat arī tēva brālis, kurš vienmēr gulēja piedzēries un kara laika man nesa lādiņus un čaulas. Man tēva brālis kā cilvēks patika, taču viņš reti bija mājās. Kad viņš bija mājās, tad nesa man lādiņus un gulēja piedzēries. Tieši no dzeršanas viņš arī nomira. Tēva brālis bija viens no pēdējiem šīs mājas iemītniekiem. Viņš bija nolikts ar kaut kādiem cilvēkiem pie durvīm, lai apaukstētos un nomirtu. Šis ir reāls stāsts bez kaut kā pielikta vai atņemta. Man nepatīk pusstāsti vai neīsti stāsti. Ja es stāstu, tad stāstu, kā ir. Es esmu tāds, kāds esmu. Arī tu esi tāds, kāds esi. Tu neko nevari pietēlot. Patreizējie mājas saimnieki ir ļoti labi cilvēki. Viņi visu izrādīja, visu izstāstīja. Šo stāstu ieliku arī savā Facebook profilā. Mājas krāsa joprojām ir tāda pati – sārta. Pat jumts joprojām ir tas pats. Jumts tika likts apmēram sešdesmit gadus atpakaļ. Iedomājies, cik tas ir izturīgs! Apkārt aug tie paši ozoli. Mājā ir tā pati krāsns, kurā es, mazs būdams, sabēru veselu kasti ar piecdesmit patronām. Kad vecmamma kurināja, viņa nesaprata, kas notiek. Krāsnī viss sprāga. Dažas mājas daļas šodien ir arī pārveidotas. Māja ir liela un plaša. Kā mans tēvs saka – budža māja. Normālus latviešu zemniekus sauca par budžiem, par tautas ienaidniekiem, partizānu slēpējiem. Man šajās mājās bija divritenis, suns Piča, kaķis Mika un mežs. Tā es tur pavadīju laiku. Varbūt arī tāpēc es šodien tīri labi varu iztikt bez cilvēkiem. Tas viss, ko stāstu, man ir emocionāli. Es domāju, ka arī tev, dzirdot šo stāstu, ir emocijas.

Tagad atgriezīsimies pie svētrunas tēmas “Veido savu stāstu šodien”. Stāstu veido tikai šodiena. Tavs dzīvesstāsts jeb tas, ko par tevi kāds stāstīs nākotnē, būs veiksmes stāsts. Tas nebūs “Šilkoru” stāsts, bet tavs stāsts. Neatkarīgi no tā, vai kādos momentos kāds tevi apciemos, kā krievu karavīri “Šilkorus”, neatkarīgi no tā, kādi zaudējumi būs tavā dzīvē, neatkarīgi no tā, kā mainīsies politiskās varas, tas būs tavs veiksmes stāsts. Tavs veiksmes stāsts tiek veidots šodien. Taču ir viens “bet”. Tikko tu dzirdēji stāstu, kas tevī raisīja emocijas. Tas tevi uzrunā un liek aizdomāties. Šo stāstu, ko es stāstīju, veidoja reāli cilvēki reālos laika sprīžos, izdarot konkrētus lēmumus konkrētā dienā. Šodienas lēmumi un šodienas darbības veido mūsu nākotnes stāstu.

Tie bija konkrēti cilvēki šodien. Kā viņi jutās toreiz? Kā viņi jutās tajā kartupeļu bedrē? Kā viņi jutās, kad viņi uzzināja, ka viņu vietā ir izvesta cita ģimene? Kā tu šodien jūties, dzirdot šo stāstu, kā pasaku? Reāls stāsts, kas uzrunā. Kā viņi jutās, par ko viņi domāja? Vai viņi domāja tās pašas domas, ko mēs domājam? Nē, tās bija citas izjūtas. Ko dažādos laika posmos šie cilvēki domāja un ko viņi juta? Varbūt viņi neko nejuta, tikai darīja to, ko viņi saprata todien? Kas nosaka to, ko mēs saprotam šodien? Kas nosaka to, kā mēs rīkojamies šodien? Te būs trīs paši galvenie punkti – pagātne, šodiena un rītdiena. Tava šodienas rīcība nosaka tavu nākotni, bet tavu šodienas rīcību nosaka tava pagātne. Šodien ir dievkalpojums, un tu iegūsti informāciju. Rīt šis dievkalpojums jau būs pagātne. Tu būsi saņēmis kādas atziņas no Dieva – sapratni par kādām lietām, kā rīkoties. Tu to pielietosi šodien vai rīt. Bet tas, kā tu ieguvi šo informāciju, – no vakardienas. Tu vakar izdarīji kļūdas. Tu klausījies sprediķi, lasīji Bībeli un saprati, kāda bija kļūda. Un tu dzirdēji, kā mācītājs māca, kā no kļūdām mācīties. Izlieto tu nesasmelsi, bet tu vari kaut ko mācīties. Tu vari izmantot savas kļūdas kā tramplīnu nākamajām uzvarām. Tad, kad tu mācies no kļūdām, tu izdari izvēles šodien. Tas nozīmē, ka pagātne nosaka tavu nākotni un tavu šodienu. Tas, ko tu dari šodien, nosaka tavu stāstu rītdien. Pagātne ir svarīga.

Lata sieva

Kad Dievs izveda Latu ar viņa ģimeni no Sodomas un Gomoras, pār kuru nolija sēra lietus, bija konkrēts norādījums: “Neskaties atpakaļ.” Lata sieva nepaklausīja Dieva balsij un paskatījās atpakaļ, un kļuva par sālsstabu. Draugi, pagātne mūs velk atpakaļ. Kāpēc mēs inkaunteros rakstām anketas, rētas no savas pagātnes? Tas, kas ir Jēzū Kristū, ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tas ir fenomens, ka mēs varam atteikties no savas negatīvās pagātnes un ar jaunu domāšanu šodien pieņemt veselīgus lēmumus, kas veido mūsu veiksmes stāstu rītdien. Viss, kur mēs esam kļūdījušies, visa mūsu pagātne ir materiāls, kuru mēs varam lietot. Piemēram, es šobrīd startēju vēlēšanās un esmu iegājis politikā. Man ir savs dzīvesstāsts, par kuru varētu padomāt, kā ar šādu stāstu nav ko meklēt politikā. Ar šādu stāstu tieši ir ko meklēt politikā. Tas ir stāsts, kas piesaista uzmanību, tas ir stāsts par izmainītām dzīvēm. Tas ir stāsts par to, ka Jēzū Kristū ar Dievu viss ir iespējams. Tas ir stāsts par to, ka kristīgās vērtības ir svarīgas. Tas ir stāsts par to, ka mūsu himna “Dievs, svētī Latviju” nav tikai himna, bet tā ir reāla lūgšana ar reālu rezultātu. Viss ir iespējams! Lūk, par ko ir stāsts. Tas nav mīnuss. Vienmēr būs tie, kas tev atgādinās tavu pagātni. Vienmēr būs arī tie, kuri sāks pieņemt, kas sāks redzēt jaunu dzīvi, jaunas perspektīvas. Būs arī tie, kas vilks tevi atpakaļ. Tie ir lūzeri. Tie ir cilvēki – neveiksminieki, kuri paši neko nav sasnieguši, kuri spēj tikai negatīvi komentēt, negatīvi izteikties, un viņi mēģinās tevi dabūt savā līmenī, lai attaisnotu savu nevarību un vājumu. Cik vāji ir cilvēki! Man ar patēvu nepaveicās, man bija jāsāk dzert un narkoties. Cik vāji ir cilvēki bez Kristus, bet mēs esam Dieva Lauvas un Dieva Jēri! Un mēs apzināmies, ka tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir pasaules uzvarētājs!

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (Jāņa 1. vēstule 5:5)

“Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

No tā brīža, kad tev ir jauna identitāte, kad tu esi kļuvis jauns cilvēks, tev ar Dievu nav nekā neiespējama. Tu spēj atteikties no savas pagātnes, tu spēj pateikt “nē” pagātnes murgam un sākt jaunu dzīvi. Tiklīdz es paziņoju par to, ka dodos politikā, es pieņēmu jaunu izaicinājumu. Es degu! Skaties, ko dažs labs raksta. Tas ir mazākums, tomēr ir kādi, kas vienmēr kaut ko sliktu iekomentēs. Es palasu dažādus komentārus. Faktiski tie man ir komplimenti. Arī negatīvs komentārs man ir kompliments, jo mana rīcība izraisa emocijas šajā cilvēkā. Mana rīcība viņu kaitina. Tas nozīmē, ka mana rīcība ir efektīva rīcība. Es izrakstīju dažus komentārus. Lūk, piemēram, Rudīte saka tā: “Ak tu, tētīt baltais, labāk paliec, kur tagad esi. Nekur tālāk nevirzies, labāk paliec, kur esi.” Draugs, es esmu draudzes “Kristus Pasaulei” dibinātājs, vecākais mācītājs, un būšu tāds. Mana prioritāte ir mana draudze, pēc tam ir politika. Tas viss ir savienojams. Vēl viens komentārs, kurā Iveta saka tā: “Ļoti žēl, nu, ļoti žēl. Sākums bija skaists, nu viss ir beidzies. Baštika variants. Mācītājs politikā, diviem kungiem nevar kalpot.” Vēl kāds komentārs: “Vairākkārt esmu pārlasījis Svētos rakstus, un nekur neesmu atradis Rakstu vietu, kurā Dievs būtu licis mācītājam pēkšņi pamest kalpošanu un iet laicīgā valdībā.” Te būs tāds nedaudz krutāks komentārs: “Jencīti, ja tu tiksi pie varas, zeme, atveries, sēdi labāk baznīcā.” Kurš grib, lai mēs sēžam tikai baznīcā? Ko saka Jēzus?

Bet, sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu. (Lūkas evaņģēlijs 11:33)

Vai, iededzinājis sveci, to kāds liek pūrā zem gultas vai liek redzamā vietā, lai ļaudīm gaisma top redzama? Jēzus saka: “Mēs esam pasaules gaisma.” Mēs neatstāsim Valsts vadību bezdievīgu cilvēku rokās. Saeima un Saeimas deputāti ir likumdevējs, un likumdevējs nosaka, kādās skolās mācīsies mūsu bērni. Ja cilvēks ir kristietis, likumdevējs var pieņemt lēmumu, ka bērns no kristieša ģimenes ir jāizņem. Zini, redzot šo absurdu, kas šodien notiek, es nebrīnītos, ka šie cilvēki kaut ko tādu spētu arī izdarīt. Ja godīgi, šādas tendences var arī redzēt. Notiek karš pret Dievu, karš pret draudzi, un vispārīgi karš pret brīvību un cilvēkiem. Gan jau Dievs darīs? Mēs lūgsim baznīcā Dieviņu, un gan jau Dievs darīs? Mēs sludinām evaņģēliju, un tā ir prioritāte. Mēs sludināsim, un draudze augs. Tomēr vai mums pašiem nebūtu jāpiedalās, lai kristīgās vērtības un Dieva svētīta Latvija tiešām būtu realitāte mūsu valstī?

Piemēram, partija “Latvija pirmajā vietā” – mēs paši esam šīs partijas dibinātāji, mēs gribam paši pieņemt likumus, kādās skolās mācīsies mūsu bērni. Mēs gribam pieņemt likumus, kas aizliedz jebkādu segregāciju. Segregācija ir cilvēku nodalīšana, vadoties pēc etniskās, reliģiskās vai kādas citas piederības, arī vakcinēts vai nevakcinēts. Kariņš un Levits saka, ka mums vajag vienotību, un vienīgais veids, kā panākt vienotību, ir visus novakcinēt. Bet es saku, ka vienīgais, kā to var panākt, ir normāla demokrātiska valsts, kurā nav segregācijas, nav dzeltenās zvaigznes piešķiršana, nav cilvēku dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos, krievos un latviešos. Mēs esam viena tauta, kas dzīvo šajā teritorijā, ar vienādām tiesībām. Kuri šos likumus pieņem? Tie cilvēki, kuri ir pie varas.

Šad tad es aizbraucu uz Cēsīm. Tas mums ir netālu no meža, kādus 11 kilometrus. Caur mežu var izbraukt ar moci, ar mašīnu mazliet tālāk. Kad sagribās ēst un negribās gatavot, aizbraucu uz Cēsīm un paēdu kafejnīcā. Skatos – tur notiek festivāls “Lampa”. Es pat nezināju, ka tur kaut kas tāds notiek. Visur bija žogi, apsardze, visur skatuves un pilns ar cilvēkiem. Ļoti daudz cilvēku. Es eju garām vienam šādam žogam un redzu informācijas stendu, kurā četri jaunieši sēž. Izskatījās pēc piecpadsmitgadīgiem, varbūt arī astoņpadsmitgadīgi. Viņi sēdēja informācijas stendā, un es jautāju, kas tas ir un kā es tur varu uzdot jautājumus. Šī festivāla koncepcija ir tāda, ka ir uzaicinātas dažādas pazīstamas personas, un viņām var uzdot dažādus jautājumus. Var arī no zāles pajautāt savu jautājumu, ja tu tur esi iekšā, bet ieeja ir tikai ar QR kodu. Tev ir jābūt vakcinētam. Tātad sanāk, ka es savu jautājumu nevaru uzdot. Vēl arī internetā pastāvēja kaut kāda iespēja uzdot jautājumu. Visur apkārt bija žogi un apsardze. Jaunieši stāvēja un pārbaudīja QR kodus. Es gāju garām vienai no šīm vietām un redzēju, ka tur stāv gaubica ar stobru. Tur stāvēja kara tehnika, un turpat bija savākušies arī valdības vīri. Viens man sauca: “Mārci!” Tas bija pazīstams cilvēks, ar kuru man bija draudzīgas attiecības. Viņš ir kara dienestā, un viņš ir iekšā aiz šī žoga ar visu aprocīti uz rokas. Viņš ir kristietis. Mums bija apmēram 45 minūšu diskusija. Kā tu domā, kā mēs sarunājāmies? Viņš bija geto, bet es biju brīvībā. Mēs sarunājāmies caur žogu. To sauc par segregāciju. Vakcinēti cilvēki, kuri ir vakcinējušies, lai būtu droši pasargāti no vīrusa, ir paniskās bailēs no veseliem cilvēkiem. Nav nekādas loģikas. Tiklīdz cilvēks novakcinējas, viņam ir jāmeklē attaisnojums pat tad, ja viņš nopērk QR kodu. Kāpēc viņš ir tajā nometnē? Viņš meklē attaisnojumu un nonāk pretējā nometnē. Sabiedrība ir sašķelta. Laipni aicināti, vakcinētie un nevakcinētie, un tomēr starp mums ir plaisa. Tu no manis baidies, un tu, vakcinētais, cel žogus starp sevi un mani. Es neceļu žogus, nāciet visi! Prezidenta pilī izdomājuši celt žogu, jo viņiem traucē troksnis no tilta. Visur sabiedrībā tiek celti žogi, un pats lielākais žogs valdībai ir ar Dievu. Kurš cits, ja ne mēs, šajā valdībā ies un pateiks: tā saka Dieva vārds? Kas piedalīsies vēlēšanās un teiks: mēs esam par kristīgiem politiķiem? Ja ne es, ja ne tu, tad kurš? Es savu mūžu neesmu domājis, ka iešu politikā. Es domāju, ka atmoda no augšas ir skaidra, mūsu pienākumi ir skaidri. Tā ir mana vīzija sirdī – atmoda no apakšas un atmoda no augšas. Es to esmu saņēmis no Dieva, un es degu par to.

Kad mēs rīkojām Tautas lūgšanu sapulci, bija trīs punkti: draudzes izaugsme, lūgšana un balss. Trešais punkts, balss, ir mūsu ietekme politikā. Es teicu, ka Latvijai būs ziepes, ir pēdējais brīdis rīkoties. Kad atskanēja vārds “politika” un vārds “partija”, ka kristiešiem jāapvienojas, neviens to neņēma galvā. Kas notiek šodien? Tā ir mana vīzija, ka kristiešiem ir jābūt Saeimā, kristiešiem ir jāieņem valsts amatpersonu vietas un jāpiedalās likumdošanā. Bet mēs tā vieglprātīgi to visu atstājam bezdievīgu cilvēku rokās, lai viņi lemj par tevi un par taviem bērniem. Draugi, mums pašiem ir jālemj par saviem bērniem. Vienīgais veids, kā to izdarīt, nav revolūcija, bet likumīgā veidā pārņemta vara, kas ir vēlēšanas un nokļūšana valdībā.

Kas nosaka tavas šodienas darbības? Tava pagātnes pieredze, zināšanas un kļūdas, un nākotnes redzējums nosaka to, kā tu rīkojies šodien. Ja tev ir liels redzējums, tam attiecīgi seko lēmumi un darbības. Un man ir liels redzējums. Es redzu Dieva svētītu Latviju. Latvijas himna man nav tikai himna, tā nav tikai lūgšana, tā ir vīzija – Dieva svētīta Latvija, kristīgās kultūras citadele. Lai kas arī nenotiktu Eiropā, mums šobrīd paraugs ir Ungārija. Ir iespējams pastāvēt, esot arī Eiropas Savienībā. Ir jānāk valdībai, kas patriotiski iestājas par kristīgām vērtībām, par savu valsti. Man ir šī vīzija, un es nekad nedomāju, ka es tur varētu iet. Es domāju, ka sūtīšu kādu no draudzes, un tad atbalstīsim, vēlēsim un darbosimies. Bet te pēkšņi atskanēja viens telefona zvans. Es uzmanīgi satikos ar cilvēkiem, un mums bija pārrunas. Es uzreiz nelecu tajā visā iekšā, bet vispirms lūdzu Dievu, un vienā brīdī bija bams un Dievs teica: “Vīziju, kuru tu piedāvāji Tautas lūgšanu sapulcē, citi negribēja pieņemt. Ej pats.” Un man reāli piedāvāja būt par deputāta kandidātu. Un tas nav tikai tāpēc, ka to teica šīs partijas dibinātājs, bet tas ir tāpēc, ka es to esmu saņēmis no Dieva. Mani neinteresē deputāta amats un mani neinteresē deputāta alga, man tiešām negribas tur būt, bet tas ir Dieva aicinājums. Ja man Dievs saka: “Ej,” tad es eju. Mans aicinājums ir vīzija, viens no trīs punktiem, kas formē manu stāstu šodien, tas, ko es redzu nākotnē. Es redzu Dieva svētītu Latviju, un es zinu, ka bez politikas tas nav iespējams. Bez mūsu dalības politikā tas nav iespējams.

Kādi ir velna meli? Stāviet prom no politikas. Ejiet nost no politikas. Politika ir grēks. Velna meli. Briesmīgi velna meli, kas izskaidro šodienas stāvokli mūsu zemē un arī Eiropā. Dievs ir labs. Un es pieņēmu izaicinājumu. Jau divdesmit gadus es vadu draudzi un sludinu, vadu grupas, dodu norādījumus, esmu kopā. Tas vairs man nav izaicinājums. Izaicinājums bija tad, kad draudze bija jāiesāk, tie bija daži pirmie gadi. Lūk, tas bija izaicinājums. Šodien tas nav izaicinājums, es daru savu darbu. Ir komanda, ir mācekļi, kas visu dara – vairo grupas, strādā. Un te pēkšņi Dievs saka: “Tu iesi pats.” Un kas notiek? Es degu. Izaicinājums formē manas šodienas darbības, vīzija formē mani. Mans šodienas redzējums. Es degu. Mani muskuļi savelkas, skatiens kļūst noteikts, koncentrēts, es kūpu. Man nāk idejas, smadzenes strādā kā dators, sekundes simtdaļā domas ģenerējas. Es Facebook biju tādu postu publicējis, ka es degu – lauvu ar kristīgu tekstu. Mans teksts iedvesmoja arī citus. Es degu, jo esmu Dieva aicinājumā. Esmu paklausījis Dievam. Mana pagātne un dažādi citi faktori nav svarīgi. Zini, kad bija partijas dibināšanas kongress, tad es sēdēju tur, kur bija runātāji, jo esmu tajā komandā. Bet man nebija paredzēts runāt. Pēc šī kongresa pie manis nāca cilvēki un jautāja: “Tevi nepalaida runāt? Ak, viņi kādi. Kā viņi tā varēja? Kāpēc tu, mācītāj, nerunāji? Neļauj tev? Ak, tie politiķi atkal!” Zini, man ir pilnīgi vienalga, lai viņi dara pēc saviem ieskatiem. Man tiešām tas ir sirdī. Sirdī man ir Dieva aicinājums, un jādara ir tas, ko Dievs man uzticējis darīt. Es darīšu visu no savas puses, kas man ir jāizdara. Un es ne pēc kā nekāroju, ne pēc amata, ne pēc runāšanas, ne pēc tā, lai tiktu kādā kadrā. Man nevajag tikt kadrā, es pats sevi varu nofilmēt un ielikt, un draudze visu pavairos, un būs vairāk skatījumu nekā citiem. Kas formē manas šodienas izvēles? Mana pagātne un rītdienas vīzija.

Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. (Apustuļu darbi 3:1)

Ap devīto stundu – tā ir pēcpusdiena.

Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. (Apustuļu darbi 3:2)

Tas nozīmē, ka viņš nespēja staigāt. Viņš nekad nebija staigājis, viņš bija piedzimis kroplis. Viņš pats nevarēja pārvietoties, viņu nolika, lai viņš ubago.

Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. (Apustuļu darbi 3:3-5)

Pēkšņi viņam iedegās cerība. Kāda cerība? Saņemt kādus līdzekļus, kādu monētu.

Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. (Apustuļu darbi 3:6-11)

Viņš iegāja templī un uztaisīja haosu, jo šo cilvēku visi pazina, viņš bija tizls no mātes miesām. Un tūkstoši cilvēku sapulcējās uz Pētera sprediķi. Kad es pasniedzu roku, kurš piecēlās? Es piecēlu vai cilvēks pats cēlās? Kaut nedaudz, kā sinepju graudiņš, pēkšņi viņā parādījās ticība celties. Viņš to mēģināja, viņam tas izdevās. Dieva spēks nāca pār viņu, un viņš tika dziedināts. “Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.” Viņš neredzēja, ka viņa priekšā stāv cilvēki, kas spēj atrisināt viņa galveno problēmu, kas spēj dot daudz vairāk. Un problēma bija viņa galvā. Vai šis cilvēks nezināja, ka tie ir Jēzus apustuļi? Vai šis cilvēks nezināja, kādus brīnumus darīja Jēzus Kristus? Es domāja, ka zināja. Bet viss, ko viņš spēja domāt, bija: nu, kaut kādu žēlastības dāvanu šodien. Un tāpat ir ar mums, cilvēkiem, – šodienas darbības nosaka mūsu nākotnes vīzija, bet vai mūsu nākotnes vīzija ir tāda šaura un maza, kā apmierināt savas vajadzības? Tikai ap to vien, kā nostrādāt savas astoņas stundas, savu darbadienu, kā samaksāt rēķinus, kā tur to un kā tur šito, kādu savu seriālu noskatīties? Ja viss tikai ap to vien grozās, tad uz tādas vīzijas nevar nākt Dieva spēks. Uz tādas vīzijas nevar pieņemt normālus lēmumus, kas tiešām ved uz tādu stāstu nākotnē, kas ir veiksmes stāsts. Sapņo lielu vīziju!

Daudzi noteikti ir redzējuši filmu “Vai viegli būt jaunam?”. To padomju laikā uzfilmēja Juris Podnieks, nelaiķis jau. Un pirmo reizi tajā laikā uzfilmēja tā normāli – pievērsās jaunatnes problēmām. Safilmēja daudz un dažādus jauniešus, arī pankus. Un pat manas paziņas nokļuva šajā filmā. Un pēc tam ik pēc desmit gadiem viņš filmēja šos pašus personāžus. Citi bija miruši, citi cietumā. Un vienam čalim uzdeva jautājumu: “Kāda tava vīzija? Tavs nākotnes redzējums? Ko tu gribētu sasniegt dzīvē?” Un viņš teica: “Māju, mašīnu, skaistu sievu un labu darbu.” Pēc desmit vai divdesmit gadiem viņam bija darbs ārzemēs. Viņš bija grāmatvedis. Labu darbu bija dabūjis, bet sievu nebija dabūjis. Bet tas redzējums – māju, darbu… It kā jau viss normāli, katrs cilvēks grib savu dzīvesvietu, māju, mašīnu. Un tajā laikā mašīna nebija tā kā šodien mašīna. Tajā laikā nebija katram mašīnas, tas bija tāds dārgāks prieks. Un zini, kad es to toreiz dzirdēju, es laikam pirmo reizi aizdomājos, kādi man ir mērķi. Toreiz es biju pusaudzis un domāju, vai man ir mērķi, nākotnes redzējums. Ak, cik gudri tas džeks mācēja pateikt. Viņam bija vismaz kaut kāds redzējums, māja, sieva. Es domāju, ka man arī vajag redzējumu. Tad es domāju pie sevis, ka man arī vajag to pašu, ko viņam. Un kaut arī mans dzīvesveids bija būt narkomānam un alkoholiķim, tas nekad nav bijis manā sirdī. Laikam kaut kāds kristīgais raksturs manī ir iedzimts. Man nekad sirdī nav bijusi mašīna, sieva vai māja. Nu, mājas man nav, bet pārējais viss ir. Man ir vislabākais darbs. Tas vispār nav parasts darbs, es vispār to par darbu nesaucu. Bet, kad pasaulīgie cilvēki prasa, ar ko es nodarbojos, tad es saku, ka strādāju par mācītāju. Lai var saprast, ka tas ir darbs. Viņi citreiz nesaprot. Viņi domā, ka mācītājiem ir kā deputātiem, aiziet parunāt kaut ko un viss. Tā nu gluži nav. No apakšas mums tā patīk skatīties uz cilvēkiem. Tā nav parasta veiksme, viņi ir izauguši līdz tam. Viņi ir maksājuši cenu. Katrs cilvēks, kurš kaut kur ir nokļuvis un kaut ko ir sasniedzis, ir maksājis cenu. Viņš ir ticis galā ar savu pagātni, viņš ir mācījies no pagātnes, viņš ir redzējis vīziju un pieņēmis lēmumus, un šodien viņš ir veidojis savu veiksmes stāstu. Un man, lūk, nav nekad bijuši šie punkti, kas tam čalim. Tāpēc, ka vīzijai jābūt kam vairāk par elementāru eksistēšanu. Tas viss ir labi, ir jābūt redzējumam par savu personīgo dzīvi, tomēr tā nav liela vīzija. Liela vīzija izmaina mūsu valsti. Lūk, liela vīzija! Un tur ir vajadzīgi buldozeri un lauvas. Un, protams, visas pārējās lietas tiks pieliktas.

Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. (Galatiešiem 6:7)

To, ko es sēju, to es pļauju. Ja tu sēj burkānus, izaug burkāni. Ja es stādu kartupeļus, tad izaug kartupeļi. Ja es audzēju tomātus, tad izaugs tomāti. Es nezinu, kā tos sēj, man ir tumša bilde par to visu. Tāpat arī Dievam dzimst Dieva bērni, dievi ar dievišķu raksturu.

Mūsu Marita bija aizbraukusi uz Sibīriju pie saviem vecākiem, uz Krasnojarskas apgabalu, Jermakovsku. Viņas tētis, precīzāk patēvs, kurš izaudzināja Maritu, ir vasarsvētku draudzes mācītājs Sibīrijā. Iedomājies? Mēs vispār neesam pazīstami. Un tieši šajā laikā, kad es saņēmu aicinājumu doties politikā un izpildīt savu pienākumu tik, cik es tur spēju, šis mācītājs iedeva Maritai līdzi uz Rīgu dāvanu man, šofaru. Viņas tētis šo šofaru ir atvedis no Izraēlas. Tu iedomājies, ko nozīmē šķirties no tā, ko tu no Izraēlas esi atvedis? Un ko nozīmē to vispār vest no Sibīrijas uz Latviju? Būtu labāk konfektes atvedusi, kaut ko vērtīgāku, kaut ko nozīmīgāku, nevis kaut kādu ragu mācītājam. Bet, kā viņš pats teica, ka Dievs viņam licis sirdī, ka šis ir jāatved man un kopā ar šādiem vārdiem: “Lai būtu vairošanās.” Un tas vēl nav viss.

Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak, Kungs! (Psalms 89:16)

Šis nav precīzs tulkojums, krievu tulkojums ir precīzāks, un tur ir teikts: svētīga tā tauta, kas pazīst taures skaņu. Kas šofars bija izraēliešiem? Ar šo instrumentu viņus aicināja uz sapulcēm. Ar to saaicināja izraēliešus no tāliem un tuviem galiem kopā. Ar to pulcināja karam. Zini, es būšu kā Tālavas taurētājs. Tu būsi kā Tālavas taurētājs! Tu būsi sargs uz mūriem! Un tu taurēsi! Tu signalizēsi! Tu runāsi un neklusēsi! Jo, ja mēs klusēsim, akmeņi brēks. Un šeit nav runa, ka akmeņi brēks un paši no sevis sludinās, šeit ir runa par Jeruzālemes drupām, kad drupas brēc par mūsu bezatbildību. Lūk, kāpēc es eju un daru to, kas man ir jāizdara. Lūk, kāpēc mēs ejam un darām, kas mums jāizdara. Pirmkārt, evaņģēlija vēsts, vairošanās draudzē. Otrkārt, mēs mainīsim šo valdību. Mēs piedalīsimies esošās valdības nomaiņā. Domas jau vienmēr ir, ko tad es, vai tad man tas jādara, vai tad nav kāds piemērotāks? Vai bija kāds piemērotāks, kas sarīkotu Tautas lūgšanu sapulci? Neviens cits nesarīkoja. Mēs sarīkojām. Laikam jau nebija neviena piemērotāka. Vai nav neviens piemērotāks, kurš ies kandidēt par deputāta kandidātu? Nu, laikam nebija neviens piemērotāks, man pašam ir jāiet. Bet es zinu, ka manam tautas saucienam sekos daudzi. Ne tikai no mūsu draudzes, bet kristieši dažādās konfesijās, kas nav mierā ar pastāvošo genocīdu, diktatūru un bezdievību. Draudze pulcēsies, un es domāju, ka Latvijā gaidāmas izmaiņas. Mēs rakstīsim savas valsts stāstu.

Noslēgumā atgādināšu trīs punktus – vēsture, šodiena un rītdiena. Šodienai ir pavisam citas emocijas, mēs vienkārši izdarām to, kas ir jāizdara. Mēs vienkārši ejam. Ir arī dažādas negatīvas emocijas. Nu, kādas Jēzum bija emocijas, iedomājies? Ja tagad Jēzus skatītos televīzijā ziņas vai filmu par Sevi, ja Viņš skatītos filmu “Kristus ciešanas” vai par Reinharda Bonkes dievkalpojumiem, Viņš domātu, ka tas ir baigi emocionāli, baigi kruti. Bet tajā brīdī, kad es rakstīju šo stāstu, nemaz nebija tik kruti. Pēteris teica, ka ies ar Jēzu cietumā un nāvē. Nekur viņš neaizgāja, viņš trīs reizes Jēzu aizliedza. Mums nav maizes, mums nav maizes! Jūsu sirdis ir nocietinātas. Kāpēc nav maizes? Jūs sirdī kūtrie, jūs neticīgie. Kāda bija tā stāsta rakstīšana? Vienkārša sadzīve un iešana uz mērķiem. Mēs lasām Pāvila vēstules: oho, Pāvils! Mēs bijām Romas kolizejā: oho, Pāvils šeit bija! Mēs bijām Grieķijā: oho, Pāvils te bija! Bet, kad Pāvils tur bija, viņam bija citas emocijas. Viņš raksta tā: bezmiega naktīs, laupītāju briesmās, cilvēku pieplūdums utt… Lūk, ko viņš rakstīja! Lūk, kā rakstās stāsts! Veiksmes stāsts. Veido savu veiksmes stāstu šodien. Mūsu draudzes veiksmes stāstu šodien. Un veidosim to kopā arī ar citām organizācijām, draudzēm un struktūrām, partijām, – mūsu valsts stāstu šodien. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Veido savu stāstu šodien” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija.