Draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis apkopojis un sagatavojis plašu materiālu
par Ziemassvētkiem, to izcelsmi, patieso Jēzus Kristus dzimšanas datumu, Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas izcelsmi un saistību ar pagānu rituāliem vēl ilgi pirms Kristus dzimšanas, kā arī par šo svētku nozīmi mūsu dienās gan sabiedrībai kopumā, gan ikvienam kristietim. Izmantoti daudzi un dažādi avoti. „Pēc tam tu pats vari izlemt, kā attiekties pret šiem svētkiem, vai tos svinēt, vai nesvinēt, un kā svinēt” – viņš saka 26. decembra dievkalpojumā.

 

Piedāvājam iepazīties ar faktiem par Ziemassvētkiem un to tradīciju izcelsmi.

ĪSTAIS LAIKS?

“Pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, Bībelē nav minēts Jēzus dzimšanas precīzs datums”, – atzīmē “Time”. Par oficiāliem baznīcas svētkiem Kristus dzimšana kļuva IV gadsimtā, kad Romas pāvests Jūlijs I “nejaušas sagadīšanās dēļ” par Kristus dzimšanas dienu noteica 25. decembri, kas sakrita ar pagāniskajām Saturnālijām (svētkiem par godu Saturnam – romiešu zemkopības un auglības dievam).

Astronomi, izmantojot jaunākās datorprogrammas, ir izskaitļojuši zvaigžņu stāvokli, kāds tas bija Jēzus dzimšanas brīdī un atklājuši, ka spožā Ziemassvētku zvaigzne, kurai trīs Austrumu gudrie sekoja, lai atrastu jaundzimušo Jēzu, pie debesīm patiesībā parādījusies 17.jūnijā, nevis 25.decembrī. Zinātnieki uzskata, ka spožā zvaigzne, kas toreiz parādījās pie debesīm, bija unikāls divu planētu – Venēras un Jupitera stāvoklis, kas no Zemes izskatījās kā viena liela mirdzoša zvaigzne.

Tāpēc arī pilnīgi precīza Jēzus Kristus dzimšanas diena nav zināma, un mums jāapmierinās ar aptuvenu datumu 6. gadu pr. Kr., kam šodien piekrīt lielākā daļa vēsturnieku. Turklāt visticamākais, ka Jēzus no Nācaretes ir dzimis vēlu rudenī jeb ziemas sākumā. Pilnīgi iespējams, ka tas patiešām arī bijis 25. decembris. Sākumā baznīca Kristus dzimšanas dienu svinēja reizē ar Viņa kristības dienu 6. janvārī. Īstā Kristus dzimšanas diena nav zināma – evaņģēlijos minēts tikai Jēzus piedzimšanas fakts. Ēģiptē III gadsimtā Jēzus Kristus dzimšanas diena tika svinēta 25.martā. Arī citās Austrumu zemēs šo dienu cilvēki saistījuši ar pavasara saulgriežiem. Romā 25.decembri kā Kristus dzimšanas dienu sāka svinēt ap 336.gadu. Ķeizars Marks Aurēlijs 274.gadā par godu “neuzvaramā Saules dieva” dzimšanai 25.decembri izsludināja par valsts svētkiem, tādējādi cenšoties stiprināt pagānu valsti. Lai mazinātu šo pagānisko iespaidu, kristieši sākuši svinēt 25.decembri kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu, tādējādi apliecinot, ka Kristus ir “Pasaules gaisma” un “Taisnības saule”. No Romas šī tradīcija ātri izplatījās Āfrikā, Spānijā, Ziemeļitālijā, Gallijā.

Jau 243. gadā svētā Kipriāna rakstu pielikumā ir sacīts, ka Kristus dzimis 28. martā. Tā uzskatīja Austrumu baznīca. Tajā pat laikā Rietumos turējās pie 25. decembra. Ap 378. gadu šo datumu pieņem arī dažviet Austrumos un līdz ar VI gadsimta beigām šis datums kļūst par vispārpieņemtu Kristus dzimšanas dienu. Šos svētkus kopš pašiem to pirmsākumiem sāka svinēt naktī pirms noteiktās dienas. Piemēram, Jeruzālemes bīskaps jau iepriekš kopā ar draudzi esot devies uz Betlēmi, lai noturētu pusnakts dievkalpojumu Kristus dzimšanas baznīcā. No rīta tika turēts dievkalpojums Jeruzālemē. Svinības bijušas ļoti krāšņas un turpinājušās astoņas dienas. Protams, ir izteikti dažādi minējumi par to, kāpēc tieši 25. decembrī tika svinēta Kristus dzimšanas diena. Viens no šiem minējumiem ir tāds, ka Baznīcas vadība, lai mazinātu pagānisko Ziemas saulgriežu svētku nozīmi, sāka to laikā svinēt Kristus dzimšanas svētkus. Luteriskajā baznīcā attieksme pret tradīcijām ir vienmēr bijusi reālistiska. Mūsu baznīcas tēviem nekas nav bijis pretī tradīcijai kā tādai. Ja kāda tradīcija apgrūtina kristieša sirdsapziņu vai aptumšo Evaņģēliju, tad tā, protams, ir jāatceļ, taču ja to bez grēka var paturēt, tad tā ir paturama. To ļoti skaidri izsaka Augsburgas ticības apliecības 15. artikuls: “Par baznīcas rītiem māca, ka paturami ir visi tie riti, ko bez grēka var paturēt, kas ir noderīgi mieram un labai kārtībai Baznīcā, kā, piemēram, noliktās svinamās dienas, svētki utt. Tomēr par tādām lietām ļaudīm jāatgādina, lai viņi neapgrūtina sirdsapziņu, domādami, ka to ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.”

SVĒTKU IZCELSME

Jau izsenis, daudzus gadus pirms Kristus dzimšanas pielūdza sauli un citas dievības. Tas pats kas Jāņos. Piemēram, romieši dekorēja mūžzaļos kokus un krūmus antīko svētku Saturnālija (dzīru) laikā. Saturnālijām (svētkiem par godu Saturnam – romiešu zemkopības un auglības dievam). Ķeltu priesteri ziemas saulgriežu laikā godināja dievus sienot ziedojumus koku zaros. Tāpat, senajiem latviešiem bluķa velšana un tā sadedzināšana ir viena no Ziemassvētku tradīcijām, kas paātrina saules un dzīvības atgriešanos.

Sākumā baznīca Kristus dzimšanas dienu svinēja reizē ar Viņa kristības dienu 6. janvārī. Kristus dzimšanas dienu sākuši svinēt ap 336.gadu. Ķeizars Marks Aurēlijs 274.gadā par godu “neuzvaramā Saules dieva” dzimšanai 25.decembri izsludināja par valsts svētkiem, tādējādi cenšoties stiprināt pagānu valsti.

Baznīcas vadība, lai mazinātu pagānisko Ziemas saulgriežu svētku nozīmi, sāka to laikā svinēt Kristus dzimšanas svētkus.

Latviešiem ziemas saulgrieži, kā citām indoeiropiešu tautām nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Saulgriežos karina mantiņas kā eglītē. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri – pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes – kartupelī sadurti salmi vai niedres. Kā secināms no tautasdziesmām, svētkiem senie latvieši gatavojās jau laikus. Tika sakopta sēta, ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dzijas izpušķotas istabas.

Latviešu saulgriežu ēdieni. Neapšaubāmi speciāli Ziemassvētkiem tika gatavoti ēdieni. Kā zina stāstīt folkloristi, par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču, pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus un alu.

Saulgriežu vakaru mēdza saukt arī par Bluķa vakaru. Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējās – sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi – ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm bija arī budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Tie bija masku gājieni, kuros kaimiņi staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami un spēlēdami ne tikai mūzikas instrumentus, bet arī klaudzinādami dažādus sadzīves priekšmetus – pannas, katlus, veļasdēļus, govju zvanus. Ciemos atnākušie ķekatnieki noteikti bija jālaiž istabā, jo citādi apciemotajam namam nebūtu svētības, veselības un auglības. Ziemassvētku vakarā izplatīta bija arī nākotnes zīlēšana.

PAR EGLI

Jau izsenis, daudzus gadus pirms Kristus dzimšanas koku cilvēki izmantojuši pagāniskajos rituālos. Piemēram, romieši dekorēja mūžzaļos kokus un krūmus antīko svētku Saturnālija (dzīru) laikā. Ķeltu priesteri ziemas saulgriežu laikā godināja dievus, sienot ziedojumus koku zaros. Tāpat, senajiem latviešiem bluķa velšana un tā sadedzināšana ir viena no Ziemassvētku tradīcijām, kas paātrina saules un dzīvības atgriešanos.

Pirmās Ziemassvētku egles parādījās Strasbūrā XVII gadsimtā. Amerikā egles ieradās no Anglijas, kur šo tradīciju savukārt ieveda princis Alberts. Tomēr paradums uzpost mūžzaļus kokus pastāvēja vēl ilgi pirms kristietības rašanās. Tā rīkojās, piemēram, ģermāņi, lai izdaiļotu ziemas saulgriežu tumšās dienas.

Zintnieks par egli – Egle ir koks kā starpnieks starp cilvēku un labo garu pasauli. Ja egles zaros, kas dažādus liela daudzuma niekus, tad tādu pat analogu sūtījumu no astrālās pasaules saņem. Lūgumu labiem gariem var arī uzrakstīt uz papīra, to noslēpjot eglē. Nostāties ap egli, sadoties rokās un apiet ap to pretēji pulksteņa rādītājam virzienā, pie tam vairākas reizes. Tas saistīts ar zīmes riņķošanu ap Sauli, lai mūs sadzirdētu labie, gaišie spēki – no kreisās uz labo pusi.

Šķiet, ka egles pušķošana ir kristiešu mēģinājums aizvietot saules kulta piekopšanu. Pasaulē, gluži tāpat kā visi ziemassvētki, arī ziemassvētku koka pušķošana tiek saistīti ar pagānu ziemas saulgriežu rituāliem. Ne vienmēr tā bija egle ko rotāja, mūsu senči mēdza mājās ienest arī kadiķu zarus. Tagad šī tradīcija ir pagānu un kristiešu tradīciju apvienojums.

Tieši egles (kā koka) pušķošana Ziemassvētkos aizsākās 16.gs Vācijā. Runā, ka to aizsācis Mārtiņš Luters un protestantu kustība, tādēļ katoļu baznīca šo paražu ilgu laiku neatzina. Sākotnēji egles pušķoja baznīcās vai pie tām. Pirmais baznīcas ieraksts par egles izpušķošanu Ziemassvētkos ir datēts ar 1539. gadu. 17. gs paraža par Ziemassvētku eglītes pušķošanu ienāca arī ģimenēs. No 18.gs eglītes rotā sāka izmantot vaska sveces. Ilgu laiku Eiropā ziemassvētku egles izpušķoja jau 21.decembrī, kas tiek saistīts ar pagānu tradīcijām (saulgrieži). Tikai vēlāk baznīca ņēma virsroku un egle tika greznota pirmajos ziemassvētkos, 25. decembrī. Latvijā egle, kā ziemassvētku galvenā rota katrā ģimenē, tika ieviesta 20.gs sākumā. Viens no nedaudzajiem atribūtiem, kas šķiet universāli pielietojams kā kristīgos, tā pagānu un citu neticīgo pasākumos, ir Ziemassvētku eglītes. Eglītes rotāšanas tradīcijas aizsākumi meklējami tagadējo Baltijas valstu un Ziemeļvācijas teritorijā XVI gs.

Pirmā egle Latvijā un caur Luteru pasaulē? Protams, nav zināms, kas un kur uzstādīja pirmo svētku eglīti, bet pirmā eglīte, kura pieminēta rakstos, ir egle Rīgas Rātslaukumā, 1510. gada Ziemassvētkos. Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm un pēc ceremonijas tika sadedzināta. Par pasākuma dalībniekiem zināms tikai tik daudz, ka tie bijuši vīri melnās cepurēs.Eglītes greznošana tiek uzskatīta par kristīgās kultūras tradīciju. Pastāv dažādi nostāsti par tās izcelsmi, viens no tiem vēsta par Mārtinu Luteru, kurš pastaigājies pa mežu Rīgas apkaimē un radījis pirmo Ziemassvētku koku. Patiesībā eglītes tradīcija, tāpat kā ļoti daudzas paražas tā laika Centrālajā un Ziemeļeiropā, ir kristīgo un pagānisko tradīciju sajaukums. Daudzas tradīcijas, kuras tagad uzskatām par daļu no kristīgā kulta, aizsākušās kā pagāniski rituāli. Tiek uzskatīts, ka jau senatnē mūžzaļie koki bargās ziemās bieži tikuši nesti zemnieku mājās, lai atgādinātu par to, kā jau drīz atkal zaļos arī jaunā raža un dažādi pagānu rituāli notikuši, pulcējoties ap lieliem kokiem.

Latvijas Bankas monēta parāda šo svētku nozīmi. Ziemassvētkiem rotāto egli, sudraba monēta tiek veltīta šim cilvēcei un ikvienam Latvijā mīļajam un gaidītajam simbolam – eglītei. Monētas aizmugurē mākslinieki tēlojuši citu Ziemassvētku tradīciju – ķekatniekus maskās. Saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos vai čigānos izsenis saistīti arī ar eglītes godāšanu.

Vai Asīzes Francisks bija pirmais? Bet vai zinām, no kurienes šī tradīcija? Un vai tā tikai kristiešiem piederīga? Jo Kristus dzimtenei raksturīgs vienmēr bijis palmas zars. Ziemassvētku eglītes tradīciju, domājams, aizsācis Asīzes Francisks, kas 1222. gadā mežā izveidojis Jēzus dzimšanas skatu un pie silītes eglēs ielicis aizdegtas sveces.

Pirmā egle Rīgā ar kristīgi-pagānisku savienojumu. Rīgā par godu Kristus dzimšanai pirmoreiz ziediem izgreznota egle rotāja Melngalvju brālības Rīgas ielās rīkotu karnevālu Ziemassvētku sagaidīšanai un aizvadīšanai, kas noslēdzās ar šā Ziemassvētku koka sadedzināšanu 1510. gadā pirms Vastlāvju iestāšanās. Atvadīšanās no vecā un priecāšanās par jaunā gada iestāšanos Latvijā notiek, uzturot un kopjot gan seno latviešu, gan kristīgās Ziemassvētku tradīcijas. Saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos vai čigānos izsenis saistīti arī ar eglītes godāšanu, bet egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē – Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.

Kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes. Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tradīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirmskristiānisma reliģisku uzskatu atspoguļojumi. Eglīte Ziemassvētkos Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža – uz Ziemassvētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šeit kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks. Ne jau bēdīgs un skumjš laiks, bet arī saistīts ar lielo Saules pagriezienu. Tikai senos laikos uz šiem svētkiem necirta dzīvu kociņu, bet klusām devās pie tām eglēm, kuru tuvumā dusēja vectēvs, vecmāmiņa un viņu vecāki un vecvecāki. Arī mūslaiku cilvēkam der pabūt egļu mežā. Tas apgaro, noņem lieko garīgo spriedzi, dod atkal mieru un pārliecību. Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu. Egļu nedēļa, saukta arī par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Miķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim.

NOZĪME ŠODIEN

Kristīgā Amerika iesākumā nesvinēja Ziemassvētkus. Sodīja pat ar naudas sodu par svinēšanu. Pēc žurnālistu datiem, Ziemeļamerikas kolonisti-puritāņi sākotnēji ne tikai nesvinēja Ziemassvētkus, bet no 1659. līdz 1681.gadam publiska Ziemasvētku atzīmēšana Bostonā tika sodīta ar naudas sodu. Savukārt 1789. gada 25. decembrī ASV Kongress sanāca uz savu pirmo sēdi, neliekoties ne zinis par svētkiem. Puritāņi ir prezbiteriāņi jeb kalvinisti, 17, 18 gs. līdzīgi brāļu draudzēm.

Luterāņi neizvirza svētkus, kā noteikumu glābšanai, bet atzīst tos par labiem. Luteriskājā baznīcā attieksme pret tradīcijām ir vienmēr bijusi reālistiska. Mūsu baznīcas tēviem nekas nav bijis pretī tradīcijai kā tādai. Ja kāda tradīcija apgrūtina kristieša sirdapziņu vai aptumšo Evaņģēliju, tad tā, protams, ir jāatceļ, taču ja to bez grēka var paturēt, tad tā ir paturama. To ļoti skaidri izsaka Augsburgas ticības apliecības 15. artikuls: “Par baznīcas ritiem māca, ka paturami ir visi tie riti, ko bez grēka var paturēt, kas ir noderīgi mieram un labai kārtībai Baznīcā, kā, piemēram, noliktās svinamās dienas, svētki utt. Tomēr par tādām lietām ļaudīm jāatgādina, lai viņi neapgrūtina sirdsapziņu, domādami, ka to ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.”

Tie nekad nav bijuši īsti stilā tīri. Tāpat paraža skūpstīties zem āmuļa zara aizsākusies kā auglības rituāls. Kristus īstā dzimšanas diena varētu būt 13. marts, savukārt ziemas saulgrieži ir iecienīti kā daudzu pagānu dievību dzimšanas diena. Visu šo apsverot, mums nepavisam vairs nevajadzētu uztraukties par to, kādi ir autentiskākie un pareizākie Ziemassvētku rituāli — tie nekad nav bijuši īsti stilā tīri.

Kristus dzimšana konkurē ar saulgriežiem, korāļi ar budēļiem? Nekonkurē! Jo Latvijas Bankas jubilejas monēta izsaka Latvijas valdības un visas tautas nostāju pret Ziemassvētkiem. Tur attēlotas ķekatas un egle.

Kas šie svētki ir draudzei?

• Svinēt Kristus dzimšanas dienu.
• Iespēja atcerēties tuviniekus un draugus.
• Lieliska iespēja pastāstīt ļaudīm par Jēzu.
• Brīvdienas, kuras var izmantot, lai sanāktu kopā draudze un ģimene vai pašam atpūsties jebkādā veidā.

Kā attiekties pret Ziemassvētkiem mums?

Kas tā par dzimeni bez paša jubilāra!? Un ja biju kambarī, tad noteikti saņēmu pamudinājumu pastāstīt par Jēzu pasaulei. Ja draudzē tiek rīkoti svētki dzimšanas dienas svinības, tad ar pielūgsmi un slavu un cilvēku glābšanu. Mūsu draudzē svētki tika izmantoti grupiņās, neformālajos pasākumos. Šodien slavējam!

Kas ir šie svētki man?

Svarīgi ir tas, ka Kristus ir atnācis manā dzīvē 17. martā 2000. g. No tā brīža es katru dienu pateicos par Viņa upuri! Man katra diena ir īpaša. Egli mājās nenesu. Par patieso dzimšanas dienu Jēzum svētkus neuzskatu. Vispārīgi atzīstu tos dzīvajai draudzei par pozitīviem.

Secinājums par egli.

Egle ir paveids saules un citu dievību godināšanai. To tāpat, kā Kristus dzimšanas dienu protestanti u.c. centušies nomainīt uz kristīgiem svētkiem. Izdomājot, ka saules atgriešanās vietā ir atnākusi īstā saule-Kristus! Rezultāts tomēr ir pretējs.

Secinājums par īsto laiku.

Ziemassvētku laiks visticamāk nav Kristus īstā dzimšanas diena. Izskatās, ka baznīca samainīja Glābēja dzimšanas dienu cēlu mērķu labā. Un varbūt, ka šie mērķi nebija cēli. Vēsture par to liecina. Man patiesie motīvi nav zināmi un tāpēc viennozīmīgi grūti spriest.

Secinājums par izcelsmi.

Saknes nav kristīgas šiem svētkiem. Šie patiesībā ir Saules, auglības dieva godāšana saulgriežos. Tāpat, kā Jāņos. Svētkus piekopj jau vairākus tūkstošus gadu un jau ilgi pirms Kristus dzimšanas. Pašreizējais 25. decembris cēlies no tā laika draudzes, jeb politiķu centieniem pievērst Kristum prātus un kristianizēt, pārvēršot auglības dieva godināšanu par Kristus godināšanu. Rezultāts ir nosacīti labs.

Secinājums par nozīmi šodien.

Tālaika baznīca, draudze un politiķi zaudēja cīņu pret saules dievu pasaules politiskajā arēnā. Vēlāk svētki kļūst par politisku ieroci katoļu rokās. Kā toreiz, tā šodien tie ir pāgānisma-kristietības mistrojums, kur pārsvaru visbiežāk ņem pagānisms. Kristus ir kļuvis, kā viena no visām daudzajām pagānu dievībām, kuru atceras Lieldienās, Vasarsvētkos un Ziemassvētkos. Latvijas attieksmi izsaka jubilejas monēta.

Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai (vēstule Romiešiem 14:1-13)

Materiālus sagatavojis un apkopojis draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis.