Dzintra savā dzīvē ir sapratusi, ka lūgšanai ir milzīgs spēks. Tā spēj izdarīt lietas, kas šķita neiespējamas, un atrisināt problēmas, ar kurām esi cīnījies visu savu mūžu. Uzticot Dievam savu dzīvi, viņa ir saņēmusi dziedināšanu no tuvredzības.

Dzintra iesāk savu stāstu: „Problēmas ar redzi parādījās bērnībā, jau skolas laikā. Man bija grūtības saskatīt to, kas ir rakstīts uz tāfeles, pat sēžot pirmajā solā. Skolotāja speciāli man atkārtoja to, kas bija jāraksta kladē. Tā kā ģimenē finansiālā situācija nebija laba, brilles atļauties nevarējām. Tās iegādājos, kad biju jau pieaugusi. Nenēsājot brilles, redze kļuva vēl vājāka, un vēlāk ārsti man apgalvoja – ja es būtu sākusi agrāk nēsāt brilles, redzes pasliktināšanās nebūtu notikusi tik strauji.

2011. gadā nokļuvu avārijā, pēc kuras sākās lielas problēmas ar acīm, jo avārijas laikā ieguvu traumas acu rajonā, bija sasista galva un nācās likt šuves. Tā rezultātā ar labo aci īsti vairs neko neredzēju. Kad devos pie ārsta, man paziņoja, ka ir nepieciešama operācija. To es nevēlējos, jo iekšēji ticēju, ka tā nebūs nepieciešama un beigās atteicos. Ārsts man izrakstīja vitamīnus un nozīmēja vēl vienu vizīti pēc gada. Tā nu ar šo problēmu kādu laiku sadzīvoju, taču šajā periodā manā dzīvē sākās lielas pārmaiņas. Mana meita bija sākusi ticēt Dievam un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa arī mani uzaicināja uz dievkalpojumu. Es Dievam nekad nebiju stipri pieķērusies, jo padomju laikā tas bija aizliegts. Taču ticība man ir bijusi vienmēr, jo bērnībā ar ģimeni svētdienās lasījām Bībeli, lai gan toreiz man nebija liela izpratne par to, ko tas nozīmē. Par Bībeles lasīšanu katru reizi dabūju konfekti, un tā arī bija mana motivācija, es nedomāju, kāpēc man tas ir vajadzīgs un par to, kas tur ir rakstīts. Kad biju pieaugusi, mēģināju aiziet uz baznīcu, bet tajā laikā pat saņēmu sodu par to no pastāvošās iekārtas. Kopumā mana ticība nebija stipra, neticēju, ka Dievs varētu reāli iesaistīties manā dzīvē, bieži žēlojos, vainoju citus savās problēmās un meklēju pierādījumus Dieva brīnumiem, par kuriem stāstīja meita. Taču piekritu uzaicinājumam atnākt uz dievkalpojumu. Meita uztraucās par to, kā es uztveršu moderno un skaļo mūziku, it īpaši tādēļ, ka man ir problēmas ar ausīm, taču bija tieši otrādi – es biju sajūsmā! Un tieši tad, kad notika draudzes deviņu gadu jubilejas dievkalpojums, slavēšanas laikā sāku izjust kņudoņu savās acīs. Nevarēju saprast un aprakstīt šīs sajūtas, šķita, ka man ap acīm it kā aplikti dzelži. Manu diskomfortu pamanīja arī meita, kura man jautāja: „Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu visu laiku dīdies?” Pēc dievkalpojuma atbraucu mājās un šīs neparastās sajūtas bija rimušās. Nākamajā dienā notika kaut kas tāds, ko nekad nebūtu gaidījusi. Mirklī, kad ieslēdzu televizoru, sapratu, ka visu lieliski redzu! Un tajā brīdī es vēl nebiju uzvilkusi brilles! Tas bija tāds brīnums, kas mani tiešām pārsteidza! Es sapratu, ka Dievs slavēšanas laikā, notiekot šīm dīvainajām sajūtām, bija mani dziedinājis. Es to tiešām negaidīju! Jo līdz šim es Dievam lūdzu par savu dzīvi kopumā, lai Viņš man palīdz, un par dziedināšanu nebiju īpaši piedomājusi, bet Dievs ir tik labs!

Toreiz es atcerējos mācītāja stāstīto – lai lūgšana darbotos, ir nepieciešama ticība. Es ticēju, ka Dievs var mainīt manu dzīvi, es Viņam to uzticēju, un saņēmu dziedināšanu! Tas lika manai ticībai augt vēl vairāk. Tagad es zinu, ka Dievs tiešām ir reāls un spēj dziedināt. Šobrīd jau vairākus mēnešus apmeklēju arī mājas grupiņu, pati pavadu laiku ar Dievu lūgšanā un lasu Bībeli. Cenšos saglabāt šo noteikto laiku, pat pierakstu, cik laika esmu pavadījusi ar Dievu. Es zinu, cik tas ir svarīgi. Šobrīd man ir ļoti laba redze, un vienīgās brilles, kuras dažreiz uzvelku, ir saulesbrilles!

Tāpēc ikvienam, kurš vēl nepazīst Dievu vai kuram ir nepieciešama dziedināšana, iesaku ticēt lūgšanas spēkam! Jo tā var atrisināt lietas, ko saviem spēkiem cilvēks nevar!”

Dzintras Silanagles liecību pierakstīja Kristīne Krapāne