Viņš vērš ūdeni vīnā, grib pacelt neceļamo, grib tevi attīrīt un likt iet. Viņš vēlas likt eļļai plūst tavā dzīvē.
Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. (Jesajas grāmata 26:16)
Visbiežāk notiek tieši tā. Arī manā gadījumā bija tāpat. Es sāku steidzīgi skaitīt lūgšanas tad, kad sapratu, ka man vairs nav cita ceļa, ka slīgstu bezdibenī, nav citur, kur palīdzību meklēt. Var cerēt saukt uz Dievu, varbūt palīdzēs kā slīcējam, kurš ķeras pie salmiņa. Nevajadzētu domāt, ka Dievs skatās un meklē, kur kādu piemeklēt, uzsūtīt problēmas, sliktas situācijas, neatrisināmas lietas. Tomēr, kad pārkāpjam Viņa baušļus, likumus, neizbēgami iestājas sekas. Dieva principi nav cilvēku likumi un reizēm var cerēt, ka likuma sargi to nepamanīt kādus pārkāpumus. Dievs redz visu, no Viņa nevar noslēpties. Lai kā tu sev iestāstītu, cik pareiza un laba ir tava darbība, tas nemaina to, kāda šī lieta ir Dieva acīs.
Tā jau ir problēma, ja mēs meklējam Dievu tikai tad, kad esam nonākuši konkrētā situācijā vai problēmā, kur vajadzīga Dieva palīdzība. Darīšana pēdējā brīdī vērojama gan draudzē, gan ārpus draudzes. Tā nav īsti konstruktīva nekur un nekad. Ja cilvēks, ir noslēdzis līgumu ar noteiktu termiņu, kad vajadzīgais rezultāts jāsasniedz, bet atliek visu uz pēdējo brīdi, tad rīkojas kā Bībelē rakstīts.
Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. (Salamana pamācības 6:10-11)
Ja mēs neizdarām darbus regulāri, tad, diemžēl, pēdējā brīdī to vairs kvalitatīvi nevar paveikt. Tādēļ ir termiņi, laika posms, kas paredzēts konkrēta darba veikšanai. Ja cilvēks ir prokastinējis, sāk mākties virsū problēmas, un ja no tā atkarīga ģimenes veselība, labklājība, vai varēs samaksāt īres rēķinu, tad sāk saukt uz Dievu. Varbūt pat tik tālu, ka jāiet uz zupas virtuvi. Tās ir dažādas lietas, kas attiecas, pirmkārt uz garīgo veselību, kā arī uz fizisko veselību un uz finanšu lietām. Vissvarīgākais ir attiecības ar Dievu, kurš ir dzīvības un visu svētību avots. Cilvēki mēdz vainot Dievu par to, ko paši savā laikā nav darījuši. Varbūt esi ielaidis slimību, ielaidis problēmu, sauc uz Dievu un ceri, ka šodien Viņš šo problēmu atrisinās. Diemžēl tas tā nenotiek. Nevar pēdējā brīdī labot to, kas ilgstoši ir ielaists. Jesajas grāmatas 56. nodaļā ir atbilde:
Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! (Jesajas grāmata 26:20)
Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, caur Mozu dodot norādījumus tautai, ka cilvēki katrā namā, kuram uz palodām būs asinis, tiks pasargāti. Uz šī bāzes arī Jēzus tiek dēvēts par Pasā Jēru. Ikviens, kurš pieņēmis Viņu kā savu Glābēju, kurš ir Viņā, apzinās Viņa upura nopelnu, tam ļaunums paiet garām. Tajā dienā, kad maitātāja eņģelis pārstaigāja visu zemi un nomaitāja visus pirmdzimtos līdz pat ķēniņa namam, tiem izraēliešiem, kuri uz durvju palodām bija uzzieduši jēra asinis, maitātāja eņģelis pagāja garām. Šajā raktvietā ir līdzīga doma – ejiet savās mītnes un paslēpieties, kamēr dusmas paies garām. Bībelē daudzkārt ir rakstīts, ka arī priesterim un ķēniņam ir jācieš līdz ar bezdievīgo. Tās ir problēmsituācijas, kuras sagādā cilvēki, bet nav tieša mūsu atbildība. Viņš saka – ej, paslēpies. No vienas puses mēs esam “vienā katlā” ar visiem. Tomēr Noa paklausīja norādījumiem celt šķirstu, tika tajā paglābts, paslēpts laikā, kad zemes iedzīvotāji grēku plūdos gāja bojā. No šīs vietas, kur šķirsts nosēdās, atkal izplatījās cilvēku dzimta. Dievs deva varavīksni kā zīmi, ka nekad vairs neiznīcinās zemi plūdos, bet tas neatceļ pašu principu. Risinājums ir aiz aizslēgtām durvīm. Tu vari pēdējā brīdī, kad viss “salaists dēlī”, saukt uz Dievu. Arī es tā darīju, bet ne viss vienā brīdī izmainīsies. Tas var būt jauns sākums. Ir kaut kādas lietas, kuras Dievs dara savas lielās žēlastības dēļ, bet ir lietas, ar kurām pašam jāstrādā, lai Dievs caur Savu vārdu tavā dzīvē var darboties. Svarīgs ir princips aizslēgt savas durvis.
Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu. (Jāņa evaņģēlijs 3:34)
Vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija noslēpušies aiz aizslēgtām durvīm, Jēzus stājās viņu vidū.
Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” (Jāņa evaņģēlijs 20:19)
Kad mācekļi stāstīja Tomam, kurš nebija klāt, viņš neticēja.
Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” (Jāņa evaņģēlijs 20:26)
Divas reizes Viņš nāca caur aizslēgtām durvīm.
Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 10:22)
Kur Jēzus dod Savu Garu? Kur ir dzīvības avots? Tas atnāk caur aizslēgtām durvīm, nevis tad, kad atliekam vissvarīgākās lietas uz pēdējo brīdi. Pats svarīgākais ir aizslēgtās durvis jeb lūgšanu kambaris, draudze, tava kalpošana, Dieva vārds – fundaments un pamatu pamats. Tiem, kas ir savā kambarī, šķirstā, lūgšanās, Viņš arī bez mēra dod Savu Garu.
Dievs saka, lai tu ej savā mītnē šodien, aizslēdz savas durvis un pielūdz Tēvu slepenībā. Šodien, kad ir svētdiena, tu atnāc, lai baudītu Dieva tuvumu kopā ar brāļiem un māsām, šodien tu pacel savas rokas un pielūdz, šodien tu vērs savu skatu uz debesīm. Tas, uz ko tu koncentrējies, kļūst liels un rada vēlmi. Es koncentrējos uz Viņu nevis mistiski, bet ar šeit, uz zemes, izmērāmām lietām, instrumentiem – tādiem kā Bībele, lūgšana, pateicība, pielūgsme, slavēšana, elementārs draudze dievkalpojums, kurā tu dzirdi dzīvo Dieva vārdu, esi sadraudzībā ar brāļiem un māsām. Bībele saka, ka Kristus ir mūsu galva, bet mēs Viņa miesa. Šorīt Facebook publicēju skaistu fotogrāfiju. Tās centrā liels krusts, kas fotografēts pie Kubeseles baznīcas saulrietā. Klāt pie foto pieliku rakstvietu:
[..] “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas evaņģēlijs 9:23)
Daudzi noteikti padomāja, ka es vienkārši svētdienas rītā ieliku skaistu bildīti, bet lielākai daļai pat prātā neienāk, ka krusts nav krusts tā klasiskā izpratnē, jo Jēzus saka, ka Viņa jūgs ir patīkams. Vai tiešām tas ir liels krusts svētdienā nemarinēt gurķus, bet atnākt uz draudzi kopā ar brāļiem un māsām un pielūgt Jēzu Kristu? Vai ir liels krusts atrast laiku nedēļas griezumā klusumam, lai atvērtu Bībeli, palasītu, pārdomātu, attiecinātu to uz savu dzīvi? Tajā brīdī, kad garīgās problēmas ir samilzušas tā, ka izraisa arī fiziskās problēmas, steidzīgi tiek skaitītas lūgšanas. Tātad lūgšanas tik un tā tiek skaitītas, bet bieži vien tad, kad ir nesasmeļamas un neatrisināmas problēmas. Dievs apžēlojas, bet tik un tā ir lietas, kuras vairs nevar atgriezt. Var savu dzīvi sākt veidot citādāk, bet pazaudēto vairs nevar atgriezt. Ja tu kādreiz esi pazinis Dievu, esi bijis lepns, sācis uzskatīt, ka draudzi vairs nevajag, Bībeli kādreiz varbūt palasi, tik un tā piespiedu kārtā skaitīsi lūgšanas. Tāpēc gudrāk ir, līdzīgi kā finanšu lietās veidot uzkrājumu, veidot arī lūgšanu uzkrājumu. Ja tu atliec maksājumus, pienāk brīdis, kad tiesu izpildītāji klauvē pie durvīm. Arī garīgās lietās, ja atliec vissvarīgāko, notiks līdzīgi. Tu aizmirsti pašu svarīgāko un tā vietā, lai ikdienas lūgtu un paklausītu, kādā brīdī nākas steidzīgi skaitīt lūgšanas. Meklē Viņu un vērs skatu uz debesīm ikdienā. Nav iespējams pēkšņi šodien sakoncentrēties uz Dievu. Tu vari nolemt to sākt vai arī kāda notikumu rezultātā aktīvi koncentrēties uz Viņu, bet, ja nesāc regulāri vērst savu skatu uz debesīm, skatīties zvaigznēs, tad nokļūsi situācijā, kad atkal būs jāskaita steidzīga lūgšana. Varbūt pasaulē eksistē kāds cilvēks, kurš bezizejas situācijās neskaita lūgšanas, bet es tādu nepazīstu. Tomēr faktiski visi cilvēki, arī tie, kuri sevi dēvē par ateistiem un noliedz Dievu, vienalga kritiskos brīžos skaitīs lūgšanu.
1986. gadā militārās mācības stundā bija uzaicināts cilvēks, kurš bija izgājis cauri Afganistānas karam. Tolaik arī no Latvijas daudzus sūtīja uz turieni karot, liela daļa aizgāja bojā, bet viņš izdzīvoja. Tas bija dziļš padomju laiks, kad uz baznīcu nevarēja iet, ja strādāja kaut cik normālā vietā. Baznīcas nebija īpaši spēcīgas un nedarbojās īsti tā, kā būtu jābūt. Šis cilvēks stundā stāstīja par to, ka laikā, kad dega tanks, viņš lūdza Dievu un tika izglābts. Viņam neviens neiebild un neaizrādīja par to. Konteksts bija tāds, ka karā bieži lūdz Dievu, un viņš to atļāvās atklāti stāstīt. Tas ir viens no piemēriem, kaproblēmsituācijāscilvēki steidzīgi lūdz Dievu. Bībele māca to nedarīt steidzīgi, bet gan regulāri, neiekrājot parādu. Nevis vienkārši skaitīt lūgšanu, bet vērst savu skatu uz Viņu. Viņš grib, lai eļļa plūst caur tevi, grib ūdeni vērst vīnā, visu to, kas tevī nav patīkams Viņam, vērs uz sev patīkamām lietām. Viņš grib tev veselību, labklājību, auglību, svētības visās lietās. Pirmais nosacījums – vērst savu skatu uz Viņu. Pārmaiņas, kas var notikt nevis ārpusē, nevis politiskajā arēnā, nevis valstī, nevis draudzē, bet tevī, tās ir milzīgas. Ko tas nozīmē tev? Pirmkārt izveido vietu, kur var plūst eļļa, vietu, kur no maza pienesuma rodas kaut kas labs. Šī vieta, šis trauks ir mūsu sirds. Šai vietā ūdens pārvēršas labā vīnā, bet tas nav par dzeršanu. Viņš ņem kaut ko, kas ir nekas un dara par kaut ko lielu. Un tas notiek tevī, tavā sirdī. Lūk, kāda ir atšķirība starp to, vai mēs skaitam ātras lūgšanas, vai regulāri, kārtīgi meklējam Dievu.
Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. (Mateja evaņģēlijs 6:5-7)
Tas notiek brīvprātīgi, nevis, kad tevi kāds piespiež, nevis tad, kad kāds tev paprasīs lūgšanu grafiku. Es kādreiz prasīju savai komandai, lai ieaudzinātu disciplīnu, bet nu jau sen vairs to neprasu. Ir atšķirība, vai daru to tikai formas pēc vai vēlos daudz sasniegt kopā ar Dievu. Es vēlos redzēt Dieva darbību sevī, lai Viņš tiktu pagodināts manā dzīvē, lai maina manu sirdi. Viņš saka, lai nedara to kā liekuļi, formas pēc, tāpēc ka tas labi izskatās. Atmaksās to tev, bet Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni, jo tie domā, ka pļāpāšanas dēļ, vienkārši kaut ko palūdzot, ka tāpēc tiks sadzirdēti jeb tāpēc iegūs kaut kādu statusu.
Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. (Mateja evaņģēlijs 6:7)
Tev ir jāsaprot, kāpēc tev ir nepieciešams aizslēgt durvis slepenībā un pielūgt Dievu. Tev ir nepieciešams redzēt sevi tādu, kā redz tevi Dievs. Tev ir nepieciešams Viņu meklēt tā, lai Viņa darbība tevī būtu kā ūdens, kas pārvēršas vīnā. Lai tukšais trauks tiktu piepildīts ar svaigu eļļu, lai tas, kas augšā neceļas, lai ceļas augšā. Tava iekšējā enerģija, garīgais spēks, tas, ko nevar vairs piecelt, lai pieceļas, lai viss, kas miris, top dzīvs.
Jo no jums Tā Kunga vārds atskanējis tālāk ne vien Maķedonijā un Ahajā, nē, visās vietās kļuvusi zināma jūsu ticība Dievam, tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta [..]. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 1:8)
Pāvils runā par konkrētu draudzi Tesalonikā: “Tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta, tie cits citam paši stāsta.” Ja mēs skatāmies uz mācītājiem, te ir mācītājs un viņa kalpošana, un viņam ir jāstrādā, un viņam mūs ir jāaprūpē, viņam mums ir jāsludina. Bet šeit, Pāvils saka, ka Tesalonikā ir izņēmums. Viņš saka: “Man šeit pat īsti nav nekas jāstāsta, jo viņi paši to dara, viņi paši stāsta.” Viņš stāsta par to, kāds ir bijis darba sākums viņu starpā, kad viņi atgriezās no saviem grēkiem pie Dieva, lai kalpotu Dievam. Viņi paši cits citam stāstīja. Šī ātrā lūgšanu skaitīšana tad, kad ir problēma, ir ļoti atšķirīga no tā, kad tu regulāri vērs skatu uz Viņu, ja regulāri pavadi laiku ar Viņu. Tie ir cilvēki, kuriem nav jāpavēl, tie ir cilvēki, kuriem nav kaut kas īpaši jāizdomā. Viņam nevajag kaut kādas dāvanas sarūpēt, lai atnāktu uz draudzi. Viņam nevajag bērnu pasākumu, kurā dos dāvanas bērniem. Viņš pats citiem stāsta. Šādiem cilvēkiem nevajag, lai kāds stāsta. Viņi paši tādi ir no iekšpuses. Viņu klātbūtne jau visu pasaka. Viņu dzīve jau visu pasaka. “Mums vairs nekas nav jāstāsta,” Pāvils saka. Tad, kad tev notiek iekšējas pārmaiņas, tu bez īpašas reklāmas pats stāsti par savām pārmaiņām. Un tev tās nevar būt, ja tu esi neregulārs un nedisciplinēts attiecībās ar Dievu. Tās nevar būt, ja tu to dari ar sakostiem zobiem tikai tāpēc, lai kāds redzētu, lai kādam atskaitītos. Reizēm tas nav slikti iemācīt, īpaši bērniem, bet tas nav labākais motīvs. Viņi paši cits citam stāsta un man nekas vairs nav jāstāsta. Tu pats nodod tālāk to, kas ir tevī, un tas ir dabiski.
Šobrīd draudzē ir māmiņas, kas ir gaidībās. Vienu māmiņu es jau noteikti zinu, kur jau pilnīgi redz, ka enerģijas jau maz. Varbūt mazais pagaidīs šo dievkalpojumu un iespējams, pēc tam piedzims. Izskatās, ka ar bērnu viss ir sarunāts, ka viņš nedzimst tagad dievkalpojumā, bet pēc tam. Un tas ir dabiski, viņa nevar izvairīties no tā. Tieši tāpat ir tiem, kas no augšas dzimuši, kas no Debesu Tēva dzimuši. Kad Nikodēms nāca pie Kristus un jautāja: “Ko man būs darīt?” Kristus teica: “Tev jāpiedzimst no augšas.” Nikodēms atbildēja: “Kā tas var būt, man vajag atgriezties atpakaļ mātes vēderā un tad no jauna piedzimt? Jēzus saka: “Tu esi izraēliešu mācītājs un nezini, ko nozīmē piedzimt no augšas?”
Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “[..] Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? (Jāņa evaņģēlijs 3:4-10)
Piedzimt no augšas nozīmē garīgas pārmaiņas tevī. Tādas pārmaiņas, kur tev nevajag tā īpaši speciāli piespiesties. Tu vienkārši esi tas, kas esi. Tu zini, ka vislabākais ir būt tam, kas tu esi, un plus 10%, jo tev nepārtraukti sevi ir jāpilnveido. Esi Svētā Gara pilns. Svētais Gars darbojās Dieva Gara rāmīšos, jo iesākumā bija vārds un vārds tapa miesa.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Caur Dieva vārda kontekstu, caur Bībeli mēs iepazinām to, kāds Viņš ir un Viņš nedarbojas ārpus savas gribas. Veselīgs Dieva vārda konteksts, Gars mūsos. Kad vārds kļūst miesa jeb vārds kļūst dzīvs mūsos, Viņš bez mēra dod savu Garu tiem, kas Viņu meklē.
Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu. (Jāņa evaņģēlijs 3:34)
Es biju ikgadējā starpkonfesionālajā lūgšanu sapulcē. Kā vienmēr, es no turienes aizgāju pēdējais. Pēc sadraudzības tur vēl bija zupa un visādi saldumi. Tur vēl palika trīs cilvēki, mācītājam sieva un vēl viens cilvēks organizators. Mēs aizgājām pēdējie prom. Es piegāju arī pie mācītāja sievas parunāt. Viņa arī ir gaidībās, divi vēderā ir, un divi jau skraida pa draudzi, būs četri bērni. Parunājos un pieskāros arī politikai. Es tagad precīzi neatceros, kāds tas bija gads. Tagad viņa jau ir pieaugusi sieviete, bet tad viņa vēl bija bērns. Ir pagājuši daudzi gadi, bet tas bija pēc divi tūkstošā gada, kad tajā laikā es tiku uzaicināts kā bērnu un jauniešu nometnes mācītājs. Tur bija organizatori un citi atbildīgie, bet mācītājam bija jābūt uz vietas. Man bija pienākums vakaros un kādos citos laikos novadīt svētbrīžus un pateikt vārdu. Es atceros, ka tur bija tāda vieta pie ugunskura, kur es to darīju. Tur bija kaut kas stallim līdzīgs, tāda kā kapela, kur visi sapulcējās. Bija slavēšana, un tad es teicu arī vārdu. Pārējā laikā es spēlēju kopā ar visiem visādas spēles. Un viņa saka: “Tieši jūsu liecība toreiz tajā nometnē, tieši caur to es atgriezos pie Dieva, caur tavu liecību.” Tas nozīmē, ka ne jau tikai es viens. Tas ir kopā ar visu nometni, viss šis darbs. Un tomēr šī Dieva vārda sēkla, šī liecība, ne vienkārši Dieva vārds: “Jēzus asinis, lai pār tevi,” bet tas, kas manī. Tu saproti? Tas, kas manī. Ne vienkārši sauss Dieva vārds, bet dzīvs, kas manī ir redzams, dzīvs Dieva Gars, kas manī rada, kas aizskar, kas neatstāj nevienu vienaldzīgu. Viņai dzīve mainījās, un tagad kalpo Mateja draudzē kā mācītāja. Un tas ir par šo rakstvietu, ko es minēju: mums vairs nekas nav jāstāsta, tie paši stāsta. Tas vienkārši ir redzams, tas vienkārši ir. Tad, kad tu viņus piemeklēji, tad viņi steidzīgi skaitīja lūgšanas.
Bēdās viņi Tevi, Kungs, meklēja; kad Tu viņus piemeklēji, viņi skaitīja steidzīgi lūgšanas. (Jesajas grāmata 26:16)
“Bet ne tā,” Dievs saka. “Aizslēdz durvis, lai paiet garām.”
Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis – paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! (Jesajas grāmata 26:20)
Saproti, ka kopumā šī pasaule tev garām nepaies. Tāpat kā ticīgajiem, tā neticīgajiem saule spīd. Mums visiem lietus līst, mums visiem ir apkures tarifi un tā tālāk. Visiem viss ir līdzīgi. Tāpat arī visiem ir vienādas iespējas pelnīt vai nepelnīt naudu. Visiem šīs iespējas ir. Mēs visi esam vienā vietā, un visi pakļauti gan stihijām, gan arī dažādām politiskām plūsmām, gan arī karadarbībai, ja tāda notiek. Mēs visi tam esam pakļauti. Tas nozīmē, ka mūsu cietoksnis ir mūsu sirds, mūsu attieksme pret to, kas notiek. Es aizeju un aizslēdzu durvis. Es skatos citādi uz visām šīm situācijām. Ja kāds saka: “Viss ir slikti,” es saku sev: “Viss ir labi.” Ja kāds nevar ieraudzīt labo, es varu ieraudzīt labo šajā situācijā. Ja mani kritizē, es svētīju. Mana attieksme ir tāda, ja kāds saka: “Nevar nopelnīt,” es saku: “Var nopelnīt.” Ja kāds saka: “Nav iespējams augt,” es saku: “Var augt.” “Nu tu esi dulls, nav iespējams, limits ir izsmelts.” “Ir iespējams, ar Dievu viss ir iespējams.” Lūk, ko nozīmē aiziet un aizslēgt durvis – mainīt savu pasaules uztveri, skatīties citādi, sākt no iekšienes. Tā bija tā laika cilvēku problēma gan Vecajā, gan arī Jaunajā Derībā, kad atnāk jau Kristus. Šī problēma joprojām pastāvēja. Tie cilvēki, kas Viņu sita krustā, tie bija tieši šāda tipa cilvēki, kuriem bija ārēja, formāla Dieva pazīšana jeb formāli likumi, kuri jau sen vairs nesaskanēja ar reālu dzīvu Dieva vārda kontekstu, kur bija aizmirsuši pašu svarīgāko. Viņi bija aizmirsuši par to, ka pārmaiņām ir jāsākas pie viņiem pašiem, ka nepietiek skaitīt formālas lūgšanas, lai labi izskatītos, ka nepietiek tikai ar to, ka templis ir viņu vidū, ka mums pašiem ir jāsāk vērst savu skatu uz Viņu, lai Viņš dara šīs pārmaiņas mūsos. Viņš patiešām dara pārmaiņas mūsos. Bet vispirms mums kaut kāds solītis ir jāsper no mūsu puses.
Savs krusts jāpaņem un ir jānes. Un tas nav tas lielākais krusts. Zini, kur ir krusts, šausmīgs krusts? Kad mācītājs pasaka, ka tev ir tāda un tāda lieta un tev ir jāmainās. Tas nav slikti. Bet, ja tu vai arī šis cilvēks uzskata tā, ka tev ir jāskatās uz problēmu, ir jātiek galā ar šo problēmu. Kā tu vari tikt galā tā vienkārši ar šo problēmu, ja tas ir tavos ieradumos un dziļi ieskaņojies tevī? Kā? Tad kad tu aizslēdz durvis aiz sevis. Skaties uz to, kāds tu būsi, kāds ir Viņš, tu vērs savu skatu uz Viņu, un tikai tad var sākt notikt iekšējas pārmaiņas. Tad vairs nav jāstāsta. Tad tu pats kļūsi tāds, kādu Dievs tevi grib redzēt. Jautājums ir: uz ko tu koncentrējies? Uz problēmu, kas jārisina vai uz Dieva meklēšanu? Tu nevari aizmirst par lietām, kas ir jāmaina. Protams, tu piefiksē, bet tu nekoncentrējies uz tām. Tu koncentrējies uz Viņu. Tad, kad notiek iekšējas pārmaiņas, tad īpašu reklāmu vairs nevajag. Kad notiek iekšējas pārmaiņas, tad tevi nevajag aicināt līdzi kaut kur kalpot. Tu gribi kalpot, gribi piedalīties. Tu gribi nest gaismu. Kāpēc? Jo tu tāds esi. Tajās pašās lūgšanās mēs uz skatuves sēdējām, un Haralds mums liecināja. Es skatos, visi tur tādos tērpos tā kā pie prezidenta. Nu jā, tas ir pie prezidenta, īstenībā. Man tur podziņa bija vaļā. Es aizpogāju podziņas un sēdēju maliņā. Man vienā un otrā pusē bija mācītājas – anglikāņu un metodistu. Visi tādi ļoti svarīgi sēž. Haralds iznāca priekšā un runāja, kā Dievs viņu ir izmainījis. Tad viņš saka: “Tas ir pateicoties Dievam un mācītājam Mārcim Jencītim. Re, kur viņš sēž!” Viņš sludināja, un caur to vārdu, ko Haralds ir dzirdējis, viņš ir meklējis Dievu. Haralds pieminēja mācītāju, un man viens blakus sēdošais mācītājs teica: “Apsveicu,” bet otrs mācītājs teica: “Slava Dievam.” Man pašam nekas nav jāsaka: “Es arī te esmu. Es aiztaisīju podziņas ciet, es te maliņā sēžu.” Man tas nav nepieciešams. Man arī nav īpaši kaut kā tā jādara, lai es kaut kur būtu pamanāms. Vienkārši tu esi tas, un tas, kas ir tevī, liecina par tevi. Bībele saka, ka mums nekas nav jāstāsta.
Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam [..]. (2. Korintiešiem vēstule 4:13)
Es ticēju – tas ir ticības gars. Es ticēju un tāpēc es runāju. Nevis tāpēc es runāju, ka tagad es nolemju ticēt. Tie vārdi ir labi, darbība ir izdarīta un tomēr, ja viņš nav savienots ar tavu iekšējo paradigmu, kas ir tevī, vai tieši otrādi, tu runā to, kas vispār nav tevī. Par Jēzu ir tā teikts, ka visi brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš runāja kā tāds, kam vara.
Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:28)
Tātad Viņa vārdos bija spēks. Tas izpaudās ne tikai tajā, ka Viņš darīja brīnumus un zīmes, tas izpaudās Viņa paša izturēšanās, vārdā – tā ir sirdsbalss. Ne tādā veidā, kā mēs dzirdam sirdsbalsi, bet no Viņa sirds. Mēs zinām, ka Jēzus bieži pavadīja laiku divvientulībā ar savu Debesu Tēvu. Viņš ir draudzes aizsācējs. Viņš šeit, virs zemes, ir nodibinājis draudzi. Viņš ir galva un mēs miesa, lai mēs būtu kāda daļa no tā visa. Un mēs kā draudze esam daļa no Latvijas draudzes. Neviena lokālā jeb vietējā draudze nevar teikt: “Mēs esam paši par sevi.” Patiesībā neviens nav pats par sevi. Mēs visi esam daļa no visas Kristus miesas, saglabājot savu identitāti, savu tautību jeb nāciju. Līdzīgi, šodien Amerikā dieva vārds tiek vairāk godāts. Amerika ir pirmajā vietā. Tur notiek lielas pārmaiņas. Tā aug par super lielvaru, par super valsti. Tiešām tā aug šajos gados. Būs milzīgs uzplaukums. Kāpēc? Tāpēc ka viņi atgriežas pie Dieva vārda pamatiem. “Es ticēju, tāpēc es runāju.” Uzplaukums sākās tad, kad es ne tikai sausi ticu, bet tas ir manī.
[..] Lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. (1. Jāņa vēstule 4:4)
Un tagad padomā – tu dzīvo tā, ka pilnīgi šauj garām Dieva vārdam un dzīve ir samaitāta. Teiksi: “Lielāks ir tas, kas manī, jo es eņģeļus redzu un sapņus redzu, un stāstu savus brīnumus vēl cilvēkiem, un nepiederu pie konkrētas draudzes. Un klīstu, kur nu katru reizi gars vada. Lielāks ir tas, kas manī.” Mīļie draugi, tas nav tā mistiski. Jēzus ir manī lielāks par visiem, un tāpēc es dzīvoju, kā gribu. Viņš ir manī. Tas ir tad, kad tev ir tādas pārmaiņas, kādas Jēzus grib tevī. Tās pārmaiņas ir lielākas par pasaules vilinājumu. Pārmaiņas tevī un Kristus tevī, jo nu nedzīvo vairs tu, bet tevī dzīvo Kristus. Tevī dzīvo Kristus, ne teorētiski, bet dzīvo Kristus. Es esmu tāds, kurš dzenās pretī debesu balvai. “Cerībā mēs teicam sevi laimīgus,” kā Pāvils saka. Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, cerībā iemantot mūžīgo dzīvību.
[..] Teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. (Romiešiem vēstule 5:2)
Viņš nevar apstāties. Ja tu domā par apustuļiem, kāpēc viņi aizgāja nāvē? Būtībā, kad papēta Pāvilu un Pēteri, viņi to darīja labprātīgi. Dievs to neprasīja no viņiem. No vienas puses, tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Labāk palikt virs zemes un kalpot, nekā vienkārši iet lauvai rīklē. Viņi to izdarīja. Acīmredzot, viņiem tas bija dabiski, un viņi tam nespēja pretoties. Arī Jēzus, kad gāja pie krusta, nevarēja citādi. Jo lielāks ir tas, kas Viņā, nekā tas, kas pasaulē. Lūk, kā var tikt galā ar grēku. Nevis koncentrējoties uz to, bet audzējot savu iekšējo, garīgo masu. Dievs teica Ābrahamam: “Skaties debesīs un skaiti zvaigznes.”
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? (1. Mozus grāmata 15:5)
Kas ir bijuši kaut kur tuksnesī vai ir bijuši Ēģiptē, tajās vietās, kur tās skaidrās vasaras naktis. Tur vienmēr ir vasara. Bet tu iedomājies tuksnesī – tūkstošiem kilometru garš tuksnesis un tur kaut kur klīda Ābrahāms, nezinot nemaz, kur īsti iet, kā Dievs viņu vadīja. Un viņam bija sapnis, ka viņš kļūst par lielu tautu. Šis sapnis bija no Dieva, ko Dievs bija viņam uzticējis. Un Dievs viņam teica: “Tu skaties debesīs.” Viņš bija tuksnesī, un sieva bija neauglīga. Viņš pat nesagaidīja īsto brīdi un radīja Ismaēlu no kalpones. Mēs zinām visu šo notikumu. Bet Dievs teica: “Tu skaties debesīs. Tu redzi? Tu spēj tās saskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Ābrahams nevarēja citādi, kā turpināt iet tuksnesī. Viņš nevarēja citādi, viņš skatījās debesīs, jo savu skatu vērsa uz augšu.
Pārmaiņu nesēji ir tie cilvēki, kuri iekšēji ir izauguši. Un iekšēji izaugt var, tikai piekopjot regulāru garīgo disciplīnu, nevis darīt ko tikai tad, kad patīk.
Man kādreiz bija saruna ar kādu palīgmācītāju. Mēs dibinājām sakarus ar ārzemju draudzēm. Mums bija kaut kāda sadarbība, vismaz mēģinājām, lai tāda būtu. Es runāju pa Skype, un man bija jautājums par personīgām attiecībām ar Dievu. Viņš teica: “Nu nē, man ar to ir tā kā sievietei.” Viņš tā arī man pateica: “Tas jau nav tā, ka es tagad varu nolemt un daru, vai nu man ir vai nav tur kaut kas.” Viņš domāja par tām sieviešu norisēm. Kad kaut kad uznāk, tad uznāk, un tad es eju, kad neuznāk, tad neuznāk, tad es neeju tā kā lūgt. Apmēram – kā tu jūties, kad kaut kādi dabiskie procesi notiek pašā cilvēkā. Bet tie ir dažādi hormonālie procesi. Es nezinu, kā šim cilvēkam beidzās, bet parast tas beidzās ar to, ka esi spiests lūgt Dievu. Bet tad jau būs par vēlu steidzīgi lūgt Dievu, kad viss jau ir galīgi salaists dēlī. Varbūt ka ir jau par vēlu. Nu labi, nekad nav par vēlu sākt no jauna, bet tu varbūt nekad vairs nebūsi tajā, kur tu varēji būt. Tu esi daudz palaidis garām. Nekad nav par vēlu, bet tajā pašā laikā ir par vēlu dabūt to pašu, ko Dievs gribēja dot. Tu vairs to nevari dabūt. Tā arī var gadīties. Tāpēc ļoti svarīgi ir ik dienas, aizslēgt durtiņas aiz sevis un ļaut Dievam sevī darboties. Jo – lielāks ir tas, kas ir jūsos, nekā tas, kas pasaulē.
Viņi ir no pasaules [..]. (1. Jāņa vēstule 4:5)
Kam šī vēstule ir domāta? Visas Apustuļu vēstules ir domātas pret draudzes šķeltniekiem, maldu mācītājiem, visiem eņģeļu skatītājiem, sapņu skatītājiem. Dažādas maldu mācības, kas noliedza Kristu, miesā nākušu, kas sludināja to, ka tu vari dzīvot, kā gribi, un tomēr tu esi glābts. Faktiski, visas šīs vēstules ir maldu mācību apkarošanai. Arī Jāņa vēstulei ir tieši tas pats iemesls, un mēs mācāmies no šīm vēstulēm. Te ir teikts: “Bet lielāks ir tas, kas jūsos nevis tas, kas pasaulē, bet viņi ir no pasaules, šie samaitātie, kas nestāv uz Dieva vārda pamata.” Viņi ir no pasaules – vai zini, kāpēc? Viņu runa ir pasaulīga. Es tikko minēju rakstvietu: viņi ticēja un tāpēc runāja. Viņi nevar noslēpt to, kas ir viņos, viņi ir no pasaules un tāpēc viņi ārpus Dieva vārda konteksta, ārpus veselīgas mācības, izdomā visādas mācības, lai attaisnotu savu tukšumu. Viņu runa ir pasaulīga. Tiek uzskatīts, ka mēs esam to piecu cilvēku vidusmērs, ar kuriem kopā visvairāk laika pavadām. Bet tu domā: “Mani tas neietekmē. Mani tas neietekmē. Mani tas neietekmē. Man bērnībā patafons uzkrita uz galvas, bet mani tas neietekmē, neietekmē, neietekmē.” Visus ietekmē – mani ietekmē, tevi ietekmē. Katru ietekmē tas, kur tu visvairāk pavadi laiku. Cilvēks, ar ko tu apprecies, tevi ietekmē. Tāpēc tev ir jādomā pirms precies, kāda būs tava dzīve. Ja tu ar viņu apprecēsies, tad tava dzīve būs tāda. Ja tu apprecies, jo tu tā gribēji, kā nevajadzēja, tad tev Dievs ir jāmeklē vēl vairāk, lai tu pastāvētu un tava runa, gars, sirds nekļūtu pasaulīga. Lai tu nekļūtu tāds pats kā tavs otrs pasaulīgais cilvēks. Lūk, kāpēc ir tik vienkārša matemātika.
Nav draudzē, viss skaidrs, tad runa kļūst pasaulīga. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks iekšēji kļūst pasaulīgs, pārstāj augt. Vai nu mēs augam Dievā, vai tieši otrādi – mūs paņem tā vide, kurā mēs atrodamies. Tu tur vari izdomāt visu ko: es taču tomēr esmu draudzē, es tur esmu pa svētkiem un tamlīdzīgi. Tā tas, draugi, nestrādā. Tas nonāk līdz tam, ka tev tajā situācijā kārtīgi ir jāskaita lūgšanas. Interesanti, kā Dievs skatās uz to brīdi, kad Viņš tevi ņem pie sevis? Kā Dievs skatās uz to brīdi, kad cilvēka laiks uz zemes ir beidzies – kā Viņš tad skatās uz to visu? Steidzīgi noskaitīji lūgšanu? Interesanti, vai ne? Kā tas ir ar tiem cilvēkiem: nu gan jau es paspēšu noskaitīt lūgšanu. Kā Dievs skatās – gan jau es paspēšu? Tā diena pienāca, varbūt nesanāca kādam noskaitīt to lūgšanu, jo tas bija ļoti ātri. Vispār nebija laika noskaitīt, jo tas notika pēkšņi. Bet kādam tomēr bija laiks: es jūtu, ka eju pie tēviem, es steidzīgi noskaitīšu lūgšanu. Interesanti, kā Dievs skatīsies uz to? Man kā cilvēkam, skatoties uz to, liekas, ka tā neies cauri. Cilvēku organizācijā šeit, virs zemes, tā pēdējā brīdī tā lietas parasti neiet cauri. Lielāks ir tas, kas jūsos. Ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva.
Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars [..]. (1. Jāņa vēstule 4:3)
Mēs apliecinām Jēzu Kristu miesā nākušu, Jēzu Kristu augšāmcelto un Jēzu Kristu, kas ir mūsos un mūsu vidū. Jo viņi ir no pasaules. Kāpēc? Jo viņu runa ir pasaulīga. To var dzirdēt vārdos un darbos. Nav svarīgi, ka viņš skaita formālas lūgšanas. Nav svarīgi, ka viņš formāli kaut kur parādās. Ir dievišķi instrumenti – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana, tie vienkārši ir. Un tas ir galvenais krusts, ko mums ir smagi jānes. Svētdienas dienā piecelties un atnākt uz dievkalpojumu – tad vismaz vēl ir kāda cerība. Bet, ja tu paliec pie televizora un klausies visu to sviestu, tad nav cerības.
Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.” (Jāņa evaņģēlijs 11:38-44)
Kad Jēzus piecēla Lācaru no mirušiem, Viņš teica: “Noņemiet akmeni!” Marta, Lācara māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, ir pagājušas četras dienas.” Izraēlā, kur gaisa temperatūra nav kā pie mums. Tur ziema ir tāda, kāda mums ir vasara. Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Un Jēzus teica: “Lācar, nāc ārā!” Turklāt Jēzus teica tā: Es pateikšu formālu lūgšanu. Viņš jau zināja, kas Viņš ir, un varēja piecelt no mirušiem. Bet formāli pateiks, lai viņi zinātu, ka ir Tēvs debesīs, ne tikai Viņš viens pats, bet esmu vienots ar Tēvu. Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet, apkārt stāvošo ļaužu dēļ, Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Viņš jau ir cilvēks, Dievs, un Viņš šeit, uz zemes, nav uztverams tikai kā miesā: “Tēvs, lūdzu Tavā vārdā, lai ceļas augšā.” Viņš ceļas augšā un nāk ārā. Viņš bija sasaistīts līķautos, un ko Viņš saka: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” Ko vēl – ne Dievs! Noņemiet akmeni, atraisiet, kaut ko izdariet. Redziet, pirms Dievs darbojas mūsos, mēs no savas puses kaut ko izdarām. Kaut kādas konkrētas darbības. Un, ja mēs runājam par Lācaru, – “atraisiet viņu”. Cilvēks pats no sevis, tikai tāpēc, ka es viņam pastāstīju evaņģēliju, no tā vien nemainās. Viņš ir jāatraisa, viņam ir jākalpo, cilvēku ir jāaprūpē. Līdzīgi kā ar bērniem: ir garīgi piedzimuši cilvēki no augšas (no Dieva), un tie ir kā bērni, kuri ir jāaprūpē, kamēr viņi kļūst pastāvīgi, un tad vairs nav jāstaigā viņiem pakaļ. Ļoti elementāri – viņš ir jāatraisa. Nekas nenotiek pats no sevis. Akmens ir jānoveļ. Kad mēs skatāmies evaņģēlijos, vienmēr ir kaut kādas darbības, kuras Jēzus prasa no mums – tas ir jāizdara. Viņš grib atraisīt, Viņš grib ļaut iet, grib celt augšā, jo Viņš grib piecelt to, ko cilvēcīgi nevar. Bet tās lietas, kas jādara no mūsu puses, nav šausmīgi nenormāli daudz un nav šausmīgi lielas prasības.
Vai tu zini Jēzus pirmo brīnumu, ko Viņš izdarīja? Pārvērta ūdeni vīnā. Kāzas Kānā. Viņš grib pārvērst ūdeni vīnā.
Bet tur stāvēja seši akmens ūdens trauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jāņa evaņģēlijs 2:6-11)
Tur bija tukši trauki, viesi jau bija ieskurbuši. Jēzus ar mācekļiem bija kāzās. Un viņiem gāja uz beigām vīns. Māte nāca pie Jēzus un teica, ka viņiem iet vīns uz beigām. Viņš saka: labi, atnesiet un piepildiet ar ūdeni šos tukšos traukus. Elementāra darbība – un šos traukus piepildīja ar ūdeni. Mūsu gadījumā mums būtu jāuztver sevi kā trauku, kurā ir tikai ūdens. Kurā ir tikai “atraisiet”, “noveliet akmeni”, “atnāciet uz dievkalpojumu”, “palūdziet Dievu”, “skatieties uz zvaigznēm”, “mācieties”, “kalpojiet”, “dariet mazos solīšus” – jānes ir tikai mūsu elementārais krusts. Nevis skaties uz saviem grēkiem, bet skaties vairāk uz pārmaiņām, un tā tu mainīsies no iekšpuses un tiksi galā ar visu. Tu pat domāsi: kāpēc es tādas lietas vispār darīju? Es negribēju, kāpēc es tā darīju? Nu tāpēc, ka tava runa bija pasaulīga, tu biji no pasaules un nebiji mainījies. Bet tagad tu mainies no iekšpuses. Piepildiet traukus ar ūdeni. Viņi tos piepildīja. Viņš teica: smeliet un nesiet galda uzraugam. Kalpi ņēma traukus un nesa galda uzraugam, un galda uzraugs, baudot ūdeni, kas bija tapis par vīnu, aiziet pie līgavaiņa un saka: “Parasti jau sākumā dod garšīgo, foršo, labo vīnu, jo tad, kad viņi ir piedzērušies, tad vairs nejūt, un tad dod visādu ne tik labu, skābu vīnu, jo viņi vairs neko neatšķir. Bet tu to labo vīnu esi pataupījis uz beigām.” Tie, kas zināja, kas notika, tur ir tā teikts, ka daudzi sāka Viņam ticēt.
Mēs esam trauks, kuros rūgst vīns. To dara Dievs. Tā ir Dieva darbība. Un tieši tāpat – visa draudze kopumā. Ja draudze ir sistematizēta, disciplinēta, ir konkrēti mērķi, tā uzrunā sabiedrību ar Kristus vēsti. Draudzes vidū ir tieši tas pats: ka mēs esam novēluši akmeni, ka mēs esam atraisījuši, ka mēs esam ielējuši ūdeni savos traukos. Tad tur ir Dieva darbība, kas mūsos šo ūdeni dara par vīnu, un tas ir pārdabiski. Šīs pārmaiņas no Dieva mūsos – tas ir pārdabiski. Dieva vārds skaidri saka, ka bez mēra Viņš dod Savu Garu. Bez mēra Dieva Gars? Nē, mīļie draugi, tas ir pavisam kaut kas cits. Jā, es piekrītu, ka tā notiek šādā veidā, bet izpausmes nenozīmē pārmaiņas. Redzēšana, sapņi – tas nenozīmē pārmaiņas. Pārmaiņas ir tad, kad to var redzēt cilvēkā, sajust cilvēkā; tās ir reālas pārmaiņas, ko redz viņa dzīvē. Cilvēki ļoti nemanot aizslīd no Dieva. Tāpēc jau ir rakstīts:
Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (1. Pētera vēstule 5:8)
Cik šausmīgi tas izklausās, bet realitātē, kad tas notiek, cilvēki gaida: kur ir tā lauva, tas velns, kas mani grib aprīt? Viss notiek tā skaisti, smuki, tevi tā ieaijā miedziņā, ieslīdi eiforijā, un tevi iemidzina kā pirms eitanāzijas. Tevi iemidzina – viss ir forši, viss ir labi, tagad man ir labāk, ir forši, man ir sasniegumi, man tagad vairāk sāk nākt naudiņa, man tagad ir bizness, man tagad ir darbs. Ko līdz tavs bizness, ja tu pazaudē savu dvēseli?
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka evaņģēlijs 8:36)
Tie līmeņi jau ir dažādi. Viens no pirmajiem līmeņiem ir tāds: tu atnāc pie Dieva, tev ir 40 gadi, tu dzīvo pie mammas, īsti nav darba, tu nekur neturies. Tu atnāc uz draudzi, uz mājas grupiņu, un beidzot, pirmo reizi mūžā, dabūji darbu. Un tā bija pēdējā reize, kad cilvēks bija draudzē, jo viņš taču dabūja darbu. Tiklīdz atrisināja kaut kādu mazu problēmu, tā Dievs vairs nav vajadzīgs. Bet tas neatrisināja pašu svarīgāko problēmu. Pirmkārt, aiziet līdz galam un iemantot mūžīgo dzīvību. Otrkārt, tās steidzīgās lūgšanas agri vai vēlu tomēr pienāk. Ja mēs ignorējam Viņa gribu un nevēršam savus skatus uz Viņu, un paši no iekšienes nemaināmies, agri vai vēlu tās steidzīgās lūgšanas ir jāskaita. Bet jautājums – kādā punktā tu atradīsies tajā brīdī, kad tev būs jāskaita šīs steidzīgās lūgšanas? Un cik ilgu laiku vajadzēs, lai to visu saremontētu, lai tālāk kaut ko sasniegtu savā garīgajā izaugsmē un savā dzīvē? Cik tam vajadzēs laika? Vai tev ir tik daudz laika?
Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!” Un Elīsa viņai atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” Un viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.” Tad viņš sacīja: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz. Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.” Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: “Pasniedz man vēl vienu trauku!” Bet tas viņai atbildēja: “Vairāk neviena trauka nav.” Tad eļļa apstājās plūst. Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: “Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem.” (2. Ķēniņu grāmatā 4:1-7)
Pravietis Elīsa, kurš ir pazīstams ar savu garīgo spēku, ticību Dievam un brīnumiem, ko viņš ir paveicis. Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām, kliegdama lūdza Elīsu: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris. Tu zini, ka viņš kalpoja Dievam. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!” Šai sievietei ir problēma, jo viņas apgādnieks ir miris, bet viņš bija Dieva kalps. Un viņa saka, ka ir problēma, jo drīz paliks bez nekā. Un Elīsa saka: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz.” To vajag atcerēties. Ko nozīmē – nelūgt par maz? Tās ir ambīcijas. Tas nav slikts vārds. Man ir ambīcijas, un es zinu, ka tās nav viegli sasniegt. Ko tu vēlies – bet tās ir. Un es skatos zvaigznēs, un es skatos tālāk, nekā reāli tas šodien ir iespējams. Es ticu, ka pat pēc tam, kad es jau vairs nebūšu virs zemes, es ticu, ka tas, ko es šodien redzu, turpinās darboties.
Mēs darba sapulcē te sākām nedaudz runāt, un kāds teica, ka ir redzējis robotu suni un tamlīdzīgi. Tas vairs nav nekas īpašs. Roboti parādās, bet vēl nav tik traki, ka tie ir mūsu vidū. Mums tagad vēl nav jāskatās, kurš ir robots un kurš nav. Tik traki vēl nav. Ko es par to domāju? Tā būs, un būs grūti pateikt, kurš ir īsts un kurš nav. Es domāju, ka tāds laiks pienāks, kad būs grūti atšķirt. Kāpēc? Ja kāds ir lasījis Žila Verna romānus – “Kapteinis Nemo” vai “20 000 ljē pa jūras dzelmi”. Tas ir laiks, kad par zemūdenēm kā tādām, par ceļojumiem ar zemūdens kuģi bija tikai fantastika, tāpat kā roboti mūsu vidū. Šodien zemūdene ir parasta lieta. Mēs tikko lasījām, ka kaut kādā Bolderājas karjerā atrada paštaisītu zemūdeni – labi, ka cilvēks tur nebija palicis iekšā. Tas bija šeit, Latvijā. Vienvietīga zemūdene, normāli aprīkota, uztaisīta. Nogrimusi un tur bija palikusi. Zemūdene šodien nav nekas īpašs, ir tehnoloģijas. Kolonizē Mēnesi, Marsu – tas šodien vairs nav nekas īpašs. Arī roboti. Tas, kas vispirms ir šo rakstnieku, režisoru, radošo cilvēku galvās, un kādas vērtības viņiem piemīt. To, ko viņi redz un caur mākslu, kultūru, iedod sabiedrībai. Tā ir sēkla, kas vēlāk rada to, ko viņi ir redzējuši. Kad cilvēki masveidā to sāk pieņemt un sāk ticēt, sāk kaut ko darīt tajā virzienā. Tieši tāpēc viss tas, ko šobrīd fantastikā raksta, vēlāk arī piepildās. Svarīgi, lai draudze negulētu visā tajā, kas notiek. Progress ir neizbēgams, un tas nav nekas nepareizs. Viss ir normāli, bet, lai tam būtu saturs un pareizs virziens, tas ir draudzes radošums. Viņi ticēja, tāpēc viņi runāja, ka viņi ir tādi.
Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, (2. Korintiešiem vēstule 4:13)
Viņi kā draudze ir aizslēguši durvis aiz sevis. Es domāju par savām sirdīm, par draudzes pašu garu, kas valda draudzē, par katru cilvēku – kā viņi uztver pasauli, kā tu rūpējies par savu pasaules uztveri, kā tu rūpējies par Dieva tuvumu sevī.
Mīļie draugi, cik svarīgi ir draudzē kopā slavēt Dievu. Cik tas ir svarīgi! Nevis vienkārši dziedāt dziesmas, bet svarīgi ir, lai katrs slavētājs, katrs kalpotājs, skaņa – lai mēs kopīgi to varam darīt. Vērst skatus un pateicību Dievam. Katra izteikta pateicība Dievam ieskaitās tavā krātuvītē, tas pieliek vērtību tavai iekšējai izaugsmei. Tas vērš skatu uz Dievu, kad mēs par visu pasakāmies Viņam. Ikreiz, kad tu klausies Dieva vārdu, ikreiz, kad tu to klausies vēlreiz, ikreiz, kad tu izmanto iespējas un mācies visās Bībeles skolās, kas šeit tiek piedāvātas. Mēs piedāvājam arvien vairāk. Visa mūsu radošā izpausme – mūsu teātri, mūzikli un tamlīdzīgi, ko mēs darām – mēs to redzam nākotnē kā draudzes “Kristus Pasaulei” garīgās kultūras centru. Nevis vienkārši primitīvi elementāra darbība, bet caur kultūru, caur mākslu – tas ir ļoti jaudīgi. Mums tur ir jāiedod tonis, kas notiek sabiedrībā un pasaulē. Mums ir jāiedod pareizais virziens. Kādā veidā? Tādā pašā kā viņu fantasti. To, kā vēl nav, mums ir jāparāda kā jau esošu. Mums ir jāparāda gala mērķis – ka cilvēks nevar dzīvot viens bez Dieva. Bez Dieva cilvēks nomaldās. Mums ir jārūpējas par mūsu garīgo saturu. Paldies Dievam, ka mums ir laba himna “Dievs, svētī Latviju!”. Vienmēr, visos svētkos, kad ir jāpiemin kādi notikumi, vienmēr Saeimā dzied himnu. Tas vienmēr liek domāt, liek pateikt šos vārdus. Es domāju, ka šīm mazajām darbībām ir spēks. Katrs mazais solītis, sperts šajā virzienā, tam visam ir spēks.
Nelūdz par maz – es tikko minēju un skaidroju, ko nozīmē nelūgt par maz. Kādas ir tavas ambīcijas? Kādas ir mūsu draudzes ambīcijas? Kāds ir mūsu skats uz Latviju? Kāds skats tev ir uz savu dzīvi? Vai vispār skats uz savu dzīvi ir saistīts ar Dievu, ar draudzi? Jo tāds, kāds ir tavs skats šodien, tā notiks tavā dzīvē. Tev šodien ir jānoliek pamats. Nevis tu pēkšņi skaitīsi lūgšanas. Nē, – tu šodien pats rūpējies par to, kas būsi rīt, par to, ko tu gribi sasniegt, kā gribi dzīvot. Vīzijai ir ārkārtīgi liels spēks, vīzija tevi formē. Ābrahāmu, Īzaku formēja vīzija, tas ir Dieva mehānisms, kā Viņš darbojas. “Skaties uz debesīm, tad Es tevi formēšu, Es tevi veidošu, celšu, Es tevi tīrīšu, Es tevi svētīšu, Es tevi vadīšu, Es tevi sargāšu, kā Savu acuraugu. Neviens tevi neaiztiks, tu esi neaizskaramais, tu aizslēgsi durvis un tu esi neaizskaramais!” Nekas tevi nevar aizsniegt. Kā saka Pāvils: mēs redzam sevi laimīgus, un es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.
Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:12-13)
Vienalga kādā situācijā manas durvis ir ciet, mana pasaules uztvere ir tāda kā Kristum. Kāpēc? Tāpēc ka Kristus ir manī. Ja Kristus ir tevī, tad meklē Viņu, pilnveidojies Viņā. Dievs tevi ir paredzējis lieliem un vareniem darbiem, bet šie lielie un varenie darbi sastāv no daudzām mazām lietām un daudziem maziem darbiem. Šos lielos varenos darbus neviens nevar paveikt viens pats, tikai kopā komandā, draudzē. Ja runa ir par garīgo darbu. Tāpat arī mēs kā draudze, kaut ko vērā ņemamu Latvijā, varam paveikt tikai kopā ar citām draudzēm. Un arī Latvijas draudzēm ir saiknes ar citām draudzēm ārpus Latvijas. Arī pie mums šad tad, starp citu, brauc sludinātājs no Anglijas – sludināt un dalīties ar Dieva vārdu. Nelūdz par maz.
Mums tikko bija Jaungada svinības. Ir atnācis jaunais gads, bet vai jaunajā gadā kaut kas ir mainījies? Kas tad ir mainījies? Es domāju, ka ir mainījies. Vai esam izmantojuši šo jauno gadu? Vai esam savu ambīciju latiņu uzlikuši augstāk? Vai esam nolikuši kaut kādus plānus, vai mums ir kur tiekties arī savā dzīvē? Mums bija īpašais ziedojums. Mēs nācām un ziedojām, rakstījām savus mērķus, atgādinājām sev un Dievam: tev nekas nav neiespējams. Mums kopā nekas nav neiespējams. Nelūdz par maz!
Tavai kalponei nav nekā, kā tikai viens trauks eļļas. Viņš saka: “Ej pie kaimiņiem, lūdz tukšus traukus un nelūdz par maz. Un tad ej namā un aizslēdz durvis aiz sevis.” Līdzīgi teica Jēzus: “Ej savā kambarī, aizslēdz durvis un tur slepenībā pielūdz Dievu.” Lūk, kur ir šis svaidījuma ģenerators. Lūgšana ir svaidījuma ģenerators. Smuki izklausās. Tu nevari dabūt to, ko tu neredzi. Garīgajā sfērā lai izmainītos, ir jāpieliek savas pūles. Tā ir lūgšana, apliecināšana, redzēšana. Visu, ko tu redzēsi un uz ko tu koncentrēsies, tas kļūs ļoti liels. Kā Bībelē ir rakstīts par grēku?
Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. (Jēkaba vēstule 1:13-15)
Ko dzemdē grēks? Nāvi. Kas tas ir? Tas nozīmē, ka tev vajag tikai mazliet novirzīties no Dieva likumiem, un turpinājumā tas dzemdēs nāvi. Mēs, cilvēki, esam tādi uzbūvēti. Ir arī citas dimensijas pasaule, arī garīgā pasaule. Un tad, kad kārība rodas, kad kārība nobriest līdz noteiktam punktam, cilvēks nevar vairs to neizdarīt, viņš vienkārši to dara, viņš ir tajā apburtajā lokā – grēko un citus grēkus piesaista klāt. Tev jāiekāro tas labais, tev jāskatās uz labo, jāredz grupas izaugsme. Ja tu gribi izaugsmi grupiņā, tev tā jāredz katru dienu, tev jāredz tie glābtie cilvēki, jāredz savas darbības. Nav cita ceļa – tev jāredz! Tas, uz ko koncentrējies, tu sāc to iekārot, tā ir tava vīzija. Ja tu iekāro to, ko Dievs vēlas, tad iekāro un savu skatu uz augšu vērs. Cik svarīgi ir Bībeles lasīšana, cik svarīgi slavēt Dievu. Cik svarīgi savu mērķu rakstīšana, mērķu apliecināšana un redzēšana. Šī redzēšana ir šo labo iekāri pielikt pie šīm labajām lietām, ko gribi sasniegt, un tu kļūsti neapturams.
Kā var Bībeles kontekstā nosaukt negatīvo darbību, kas ved pagrimumā? Tas ir sātans. Un kas ir uz to pozitīvo iekāri? Tas ir Svētais Gars. Ne sātans, ne Svētais Gars nav emocijas, bet Bībele saka, ka tas ir reāls, pat ne lietas, bet būtnes. Un tas ir kāds mehānisms, kā tas darbojas. Nododiet savas miesas kā patīkamu upuri Dievam, tas nozīmē Viņam nodot savu domāšanu, nodot savus apliecinājumus. Ir rakstīs: pavēli Tam Kungam savu ceļu, gan jau Viņš tad darīs.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)
Uzticēt Kungam savu ceļu nenozīmē uzticēt un pašam izdomāt, kā rīkoties, bet tas nozīmē – visu laiku savas domas un savu rīcību vērst tajā virzienā, kā to grib Dievs. Tad, kad tev ienākas tā lielā vēlme, tad no tās vaļā nevar tikt. Es nevaru tikt vaļā no vēlmes sludināt. Un es sludināšu, kad man būs simts gadu, un es sludināšu. Ir kāds reāls notikums, kur vecs, vecs sludinātājs, gados ļoti vecs un salīcis, viņam palīdz nonākt līdz kancelei, viņš atnāk priekšā un tad sāk spridzināt. Kad viņš beidza ar āmen savu sprediķi, atkal salīkst un pēc tam noveda nost. Un kaut kas tur ir, tā ir iekšējā enerģija. Tā ir Svētā Gara darbība mūsos, ka mēs nododam sevi kā traukus un lejam šajos traukos fiziskajā līmenī to, ko mēs varam, un Viņš dara to par vīnu.
Kas ir redzējis filmu “Sapņu komanda”, tur bija tāds teiciens: brīnumu nebūs. Lūk, tā ir lieta, ko es vēlreiz un vēlreiz pārliecinos, ka brīnumu nebūs, bet būs tas, cik tu ieliesi. Bet uz tā, ko tu ielej, pastāv ārpus kārtas Dieva žēlastības dāvanas jeb brīnumi, bet tas nerisina to, lai augtu personīgi. Taču mēdz būt reāla neizskaidrojama Dieva darbība, piemēram, valsts mērogā cilvēki pievēršas Dievam, notiek daudz labu, interesantu lietu, bet tas nerisina valsts problēmas, ja netiek darīts sistemātiski, ja sāk fokusēties tikai uz paša Dieva darbību, bet ne uz lietām, kas pašiem jāizdara. Mēs nevaram paļauties uz brīnumiem. Ja tu kaut ko esi ieplānojis darīt, tev ir jāiedziļinās, ja gribi sākt savu biznesu, tev absolūti pilnībā jāiedziļinās tajā biznesa specifikā, tev jādabū konsultācijas, jālasa grāmatas tieši par šo sfēru un jāsāk rīkoties. Tev jābūt kompetentam savā lietā. Ja gribi Dieva darbību savā dzīvē, tev perfekti jāpārzina Dieva darbība, nevis vienkārši darbība, bet Viņa vārds tevī. Ja runa ir par izaugsmi kalpošanā, izaugsmi grupā jeb kādā citā vidē, ir jāiedziļinās, citādi tā tu tajā sfērā izdarīsi nepareizas lietas, tās sekas neizbēgami būs. Pateici to, ko nevajag, būs sekas, izdarīji kaut ko cilvēkam nepareizi, saņemsi sekas pēc pilnas programmas. Brīnumu nebūs: vai tu to lietu pārzini vai nepārzini. Ja tu nepārzini, tad tur nav ko darīt. Ja tu nemācies savā sfērā, tur nav ko darīt. Ir jāmācās no tiem, kas to ir sasnieguši.
Es personīgi tik daudz iedziļinos Dievā, kalpoju Dievam. Es, kā profesionālis šajā sfērā, varu pateikt, kā viss ir. Nedaudz parunājot ar cilvēku, varu pateikt – ir tā un savādāk nebūs. Un to, ko es sludinu, vai nu tev ir iekšējais dzinulis vai nav. Vai tu rūpējies lai būtu? Citādi nebūs. Vai nu pasaule, vai Dievs, vai ambīcijas pasaulē vai ambīcijas Dieva valstības darbā. Ambīcijas pasaulē ir labi, bet, ja tās ir saskaņotas ar Tēva gribu, visu ko mēs darām, nepazaudējam pašu svarīgāko – nepazaudējam Dievu. Ļoti vienkārši ir pazaudēt. Vienreiz, otrreiz izlaid dievkalpojumu, un ļoti ātri var pazaudēt. Mēs varbūt paši kaut ko uztaisīsim, mums pašiem kaut kas būs. Tevī ir tas, ko tu sevī ieliec, uz ko tu skaties.
Ieejot namā, aizslēdz durvis aiz sevis un sāc liet šajos traukos. Viņa tā arī izdarīja, aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem, un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati to pildīja, un kad trauki bija pilni, tad sacīja savam dēlam pasniegt vēl vienu trauku. Iepatikās, ka eļļa plūst. Bet dēls saka: piedod, bet vairāk nav, un eļļa apstājās plūst. Kamēr ir trauks, kamēr ūdens tiek liets traukos, tikmēr tas tiek pārvērsts vīnā. Kamēr ir trauki, kamēr tu lej, eļļa plūst. Dievs grib, lai eļļa plūst, Viņš vēlas ūdeni vērst vīnā. Dievs vēlas darīt brīnumus. Tu pats esi brīnums, mēs esam brīnums. Aizslēdz savas durvis aiz sevis, paslēpies mazu brīdi, kamēr pāriet dusmas. Skaties uz Dievu, pielūdz, slavē, esi draudzē, godā Dieva vārdu, lūdz, kalpo, dari mazos solīšus, ko var izdarīt, rūpējies par savu iekšējo izaugsmi, nevis formāli, bet lai iekšēji augtu. Redzi to, kas tu gribētu būt rīt saskaņā ar Dieva gribu. Vērs savu skatu uz augšu nozīmē redzēt to, pašam jāredz. Kad divi mācekļi stāvēja kopā ar Jāni Kristītāju, Jānis Kristītājs teica: redzi, Dieva Jērs. Viņi gāja pie Jēzus un vaicāja: Rabi, kur tu mājo? Un Jēzus teica: nāciet un redziet. Un tie gāja un redzēja. Jums pašiem ir jānāk un pašiem ir jāredz, pašiem jāpiedzīvo. Pašam jāiedziļinās Viņā. Nāc un redzi!
Aizveriet acis un redziet savas kalpošanas augļus, redziet savas kalpošanas telpas piepildītas, redziet cilvēkus izmainītus, redziet savu draudzi kopumā, redziet mājas grupiņas, redziet arī citas draudzes, kas pieaug kas kustas, kas ietekmē, redziet arī sevi, savas ģimenes, redziet, ka Dieva prāts jūsu ģimenēs notiek, jūsu bērnos, kādi viņi būs, kādus tu viņus redzi. Vērs savu skatu uz augšu, ieraugi savus bērnus, kalpojam Dievam, kas ir veltījuši sevi Dievam. Redziet viņus laimīgus tajā profesijā, ko viņi ir izvēlējušies, redziet viņus gan biznesā, gan politikā, arī citās lietās, ko viņi paši ir izvēlējušies, bet lai tas nes slavu un godu Tam Kungam.
Redzi sevi pašu darām lietas un kustības, ko nevarēji darīt, ka tu tās vari darīt. Redzi sevi laimīgu un piepildītu Dievā, redzi sevi kustīgu, veselu, spriganu, redzi sevi simts gados. Redzi sevi zem palmas pludmalē atpūšamies, jo tu esi kārtīgi pastrādājis. Tu esi ieguldījies cilvēkos, un Dievam esi godu nesis ar to. Un tev ir pelnīta atpūta. Redzi sevi brīvu no kaitēm. Redzi savu raksturu kā empātisku, ar veiksmīga cilvēka domāšanu, redzi sevi tādu, kas mācās. Redzi sevi lūgšanu kambarī, redzi sevi kā laimīgāko cilvēku pasaulē, ik dienas pavadot laiku kopā ar Dievu. Redzi sev piepildītus laimīgus cilvēkus sev apkārt, redzi sevi Dieva darbā. Redzi, ka tu runā tāds, kam vara! Redzi dziedināšanu, atbrīvošanu, redzi rezultātu!
Debesu Tēv, mēs redzam Tavu slavu un godību! Es pateicos par veselību par dziedināšanu, par brīvību, par mūžīgo dzīvību, par sasniegumiem, par veiksmīgu laulības dzīvi, par bērniem! Pateicos par draudzi “Kristus Pasaulei” kā augošu draudzi, par kultūru, par mūziku, mākslu, darbu grupās – par visām sfērām! Mēs vairojamies, ietekmējam! Pateicamies par Latvijas politiku, kurā valda kristīgie spēki! Lai nāk Tava valstība kā debesīs, tā arī virs zemes!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Viņš vērš ūdeni vīnā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija1986
