Dievs ir reāls!” – tā savu svētrunu 19. novembra dievkalpojumā sāk mācītājs Mārcis Jencītis,
un turpina: „Arī velns ir reāls!” Patiesi, tūkstošiem dēmonu strādā, lai novērstu cilvēkus no Dieva. Viņš kārdina ticīgos ar mazām lietām, nelieliem kompromisiem. Un tos, kuri ignorē Dieva gribu, velns satriec. Gan mūsu panākumi, gan sakāves sākas ar mazām, sākumā grūti pamanāmām lietām. Tāpēc šai svētrunai dots nosaukums: „Visām lielām lietām ir mazs sākums”.

Nemēdz būt lielas lietas, ja nav mazs sākums. Kādas ir sekas, ja kaut mazumiņā novirzāmies no patiesības? Varbūt tajā mirklī tas šķiet nesvarīgi, bet beigu beigās tas izrādās izšķiroši. Tādi it kā sīkumi var krāties mēnešus un pat gadus, un tad mēs redzam, ka viss lielais kritiens ir sācies ar mazām, mazām kļūdām. Tāpēc vienīgais ceļš ir palikt paklausībā Dievam. Pat vismazākā nepaklausība cilvēku var novest vistumšākajos elles kambaros.

Varbūt tu teiksi – vai tad Dievs nav piedodošs un žēlīgs? Jā, ir, bet Viņš ir arī taisnīgs Dievs. Ne ikkatrs ieies debesu valstībā, bet tas, kurš dara sava debesu Tēva prātu. Ir daudzas draudzes un konfesijas, kas interpretē Bībeli tā, kā pašas saprot un kā šiem cilvēkiem ir izdevīgi. Bet patiesībā tam, ko māca Jēzus, nav daudz interpretāciju. Tam ir viena, konkrēta nozīme. Ir tikai viena patiesība, un tā ir Dieva Vārds. Mēs to nevaram interpretēt tā, kā paši vēlamies. Ja Dievs saka: „Tev ne būs zagt! Tev nebūs melot!”, tad mums nav jāveido savas mācības un interpretācijas. Ja Jēzum bija 12 mācekļi, tad tas ir bībeliskais veids, kā aprūpēt cilvēkus draudzē. Pat mazākā novirze no patiesības ved maldos un pazušanā. Cilvēkiem bieži patīk meklēt attaisnojumu Bībelē saviem grēkiem, taču grēks un ticība Dievam nav savienojami. Jēzus atnāca, nomira pie krusta un samaksāja pilnu cenu par mūsu grēkiem. Ja mēs tam ticam un ja esam pieņēmuši Jēzu par savas dzīves Kungu, tad esam brīvi no grēka varas.

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Lūkas 10:19

Jēzu velns kārdināja, bet Viņš pastāvēja kārdināšanās. Reizēm cilvēki, tikko pārbraukuši no inkauntera, stāsta: „Es tagad esmu pilnīgi brīvs no visām kārībām un grēcīgām tieksmēm!” Draugs! Pagaidi trīs dienas pēc inkauntera! Reizēm Dievs tiešām atbrīvo mūs arī no grēcīgām vēlmēm, taču paiet kāds laiks, un kārdinātājs atkal ir klāt. Kārības uzpeld nezin no kurienes. Grēks ir tepat blakus un viņš klauvē pie tavas sirds durvīm! Velns kā lauva rūkdams staigā apkārt un meklē, ko tas varētu aprīt. Tas, ka esmu atbrīvots, vēl nenozīmē, ka man nekad vairs neuzpeldēs vecās kārības. Tās var uzpeldēt. Bet labā ziņa ir tā, ka līdz ar Kristu tu esi krustā sists un nu vairs nedzīvo tu, bet tevī dzīvo Kristus. Tu esi miris grēkam un augšāmcēlies atjaunotai dzīvei. Tas nozīmē, ka mums ir dota vara un spēks pār velnu, vara negrēkot! Mums ir spēks kontrolēt sevi.

Pāvils brīdina: „Kas stāv stipri, lai pielūko, ka nekrīt!” Mums, kristiešiem ar stāžu, dažkārt liekas, ka esam tik garīgi, ka varam atļauties kādu mazu novirzi no normas. Bet kādai nelielai novirzei seko daudz lielākas novirzes. Kas notiek ar auto, kam sākumā mazliet neklausa stūre? Vai nedaudz vājākas bremzes palikušas? Varbūt tev šodien nav naudas, lai brauktu uz servisu. Bet ar ko tas beigsies pēc laika? Nemēdz būt kritieni, ja iepriekš nav iedots velnam mazais pirkstiņš. Tieši tāpat tas ir arī ar lieliem sasniegumiem kalpošanā, karjerā vai izmaiņās pie rakstura – arī tie sākas ar mazām lietām. Nemēdz būt lielu lietu, kas iesākumā nav bijušas maziņas. Kurš no mums kā bērns ir piedzimis liels? Dievs tā ir iekārtojis gan draudzē, gan pasaulē. Tas ir Dieva iedibināts princips. Draudzē lielā izlaušanās kalpošanā ir saistīta piemēram, ar, grīdas mazgāšanu, paklausību, dažādiem bieži vien nepatīkamiem pienākumiem, kurus uztic mājas grupas vadītājs vai mācītājs. Ar paklausību ģimenē. Ja cilvēks izvairās no šo likumu ievērošanas vai apiet tos, šis fakts paliek kā zemūdens akmeņi un beigās visai izaugsmei seko liels kritiens.

Šī draudze ir rezultāts mācītāja lēmumam sekot Dievam un kalpot Viņam, pieņemtam pirms 11 gadiem. Sākumā Mārcis kalpoja cilvēkiem viens pats ar savu ģimeni, bet tagad, salīdzinot ar to laiku, ir tapusi liela lieta un mēs draudzē esam jau ap 200. Un turpinājums tam sekos! Tātad, sākumā bija lēmums darīt lielas lietas. Lielas lietas sākas ar mūsu necilo lēmumu darīt lielas lietas ar to mazumu, kas mums jau ir.

Ir jālieto tas mazumiņš, tie resursi, kas tev ir pieejami un ko tu vari lietot šodien. Ja ir mazs lēmums darīt lielas lietas un dienu no dienas tiek darīti mazie, pareizie darbi, tad vari būt pārliecināts – Dievs nāks un piepildīs tavu sapni. Notiks pārdabiskais. Tāds ir Dievs!

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”  Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.  Jāņa 6:1-13

Kāpēc Jēzus 5. pantā jautā Filipam: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Viņš grib, lai Filips domā, ko viņš no sevis var dot! Reizēm es vēlos izmaksāt kādam inkaunteru. Tad es saku: „Pusi es tev došu, bet pusi sameklē pats!” Tas ir dievišķs princips. Nav nozīmes atbalstīt cilvēku, kurš pats nav ieinteresēts tajā, kas viņam svarīgs.

Dievam ir svētības pilnas domas par tevi un Viņš grib tevi svētīt visās jomās – finansēs, raksturā, Viņš grib svētīt tavu ģimeni un kalpošanu. Viņam ir grandiozs plāns tavai dzīvei. Bet tev jāsāk spert pirmos soļus no savas puses un jādara tas uz simts procentiem.

Bieži vien mēs saprotam, ka ar tiem resursiem, kas mums ir, nepietiek, lai sasniegtu savu lielo mērķi. Tāpat ir arī minētajā rakstu vietā. 200 sudraba gabali ir liela nauda, bet ar tiem nepietiek, lai pabarotu veselu pilsētu. Mums ir liela vīzija, bet tad mēs ieraugām, ka ar mūsu resursiem nav iespējams to īstenot. Reizēm mūsu domāšana attur mūs no konkrētu soļu speršanas. Mēs domājam, ka mēs daudz zinām un varam, tomēr ar to visu ir par maz. Augstākā izglītība nebūt nenodrošina cilvēku ar labu darbu ar augstiem ienākumiem. Pieredze ir daudz svarīgāka. Darba devējam nebūt nevajag tavus diplomus un zinātniskos grādus. Viņam ir vajadzīgi cilvēki, kas grib un spēj paveikt konkrētu darbu.

Ja tu esi nolēmis iet ar Dievu, tad lielās izmaiņas sāksies ar apzinīgu mājas grupiņas apmeklēšanu. Disciplinēta draudzes apmeklēšana, nelieli pienākumi, lūgšana un Bībele katru dienu – ar to ir jāsāk. Ja tu, draugs, neuzņemies nekādu pienākumu grupā un nekādu kalpošanu draudzē, nesapņo par panākumiem dzīvē!

Draudzē ir laba atmosfēra un mums patīk šeit būt. Bet kārtība un atmosfēra neatnāk pašas no sevis. Tie esam mēs paši, kas ar mazām lietām to radām! Kad katrs no mums, kam uzticēta draudzē kāda kalpošana, izpilda savu pienākumu uz 100 procentiem, tad atnāk tas, ko mēs parasti saucam par labu atmosfēru, svaidījumu vai Dieva tuvumu. Tas ir mūsu visu kopīgais lielais sasniegums!

Minētajā rakstu vietā Jēzus paņēma piecas maizes, divas zivis un visus pabaroja. Kad salasīja atlikumus, palika vēl pāri, bet 200 sudraba gabali, ko piedāvāja Filips, palika neiztērēti! Patiesībā Dievam nevajadzēja šos 200 naudas gabalus, jo Viņš paņēma tikai tās piecas maizes un divas zivis. Viņš paņem mazumiņu un visu pārējo tev atstāj. Viņam vajag mūsu gatavību ziedot sevi pilnībā. Kā gadījumā ar Ābrahamu un Īzāku. Dievs taču nepaņēma viņa dēlu, bet Viņam bija svarīga šī gatavība dot no sevis.

Kad esam gatavi atdot Dievam visu, izrādās, ka Viņš nepaņem no mums visu! Mums pašiem paliek pāri daudz kam. Lūkas 9:12 mācekļi sacīja Jēzum, lai Viņš atlaiž tos sapulcējušos cilvēkus, ka tie paši iet un sameklē sev pārtiku. Bet Jēzus gribēja, lai viņi paliek. Arī mēs gribam, lai mūsu lielās lietas pašas kārtojas. Kamēr tu pats nesāksi lietot savus resursus, Dievs pats no sevis neko nedarīs. Bet, kad Dievs tev dos, Viņš dos tā, ka maz neliksies!

Es zinu, ka Tas Kungs vedīs nelaimīgā lietu un izkārtos nabagam tiesu. Psalms 140:13

Dievs izvedīs tavu lietu, ja tu lietosi to mazumiņu, kas tev ir. Un nabagais kļūs bagāts un nelaimīgais – laimīgs. Āmen!

Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā. Mateja 25:23b

Tikai tad, kad tu esi bijis uzticams pār mazumu, Dievs tevi iecels pār daudzumu, jo visām lielām lietām ir mazs sākums!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Lolija Sprancmane.