Šodienas svētrunas tēma ir pats labākais ēdiens.
Tas, ko es stāstīšu, būs no Jāņa evaņģēlija ceturtās nodaļas. Tajā Jēzus pie Jēkaba akas satiek kādu sievieti, samarieti, un viņiem izveidojas saruna. Rezultātā visa Samarijas pilsēta Zihara, no kurienes bija šī sieviete, atgriezās pie tā Kunga. Tam visam pa vidu norisinās arī saruna starp Jēzu un viņa mācekļiem. Un tieši no šīs sarunas ir Dieva vārds tev. Ne tikai tev, bet arī man.

Šodien, lai lūgtu Dievu, es cēlos piecos, ārā jau bija maza gaismiņa. Es staigāju pa savu istabiņu un aiz loga uz ielas ieraudzīju kādu cilvēku. Normāls, jauns cilvēks, apmēram divdesmit piecus līdz trīsdesmit gadus vecs, gāja pa ietvi, bet gaita viņam gan bija dīvaina. Piecus sešus soļus viņš spēra taisni un vienu greizi. Tad viņš centās tikt atpakaļ uz trotuāra, lai spertu dažus soļus taisni un vienu sānis. Acīmredzot šis cilvēks bija piedzēries. Viņš kaut kur bija pavadījis visu nakti, dzēris, varbūt bija kopā ar sievietēm vai arī ar draugiem. Es nezinu, ko viņš bija darījis, bet viņš bija piedzēries. Es no rīta ceļos ar skaidru galvu, lai lūgtu Dievu, cits ceļas no rīta, lai turpinātu dzert vai dotos izgulēt dzērumu.

Un pēc tam, kad mēs ar ģimeni svētdienas rītā braucām uz dievkalpojumu, tieši Siguldā mums pa priekšu brauca automašīna, turklāt brauca pārmērīgi lēni. Uz šīs mašīnas aizmugurē bija zivtiņa un uzlīme „Lūgsim – Dievs, svētī Latviju!”. Vēlāk, kad es varēju to apdzīt, es palūkojos, kādi cilvēki tajā brauc. Pie stūres bija sieviete, aizmugurē cilvēks un blakus veca vecmāmiņa. Šie cilvēki no rīta ir cēlušies, saposušies un, nepārsniedzot ātrumu, dodas uz dievkalpojumu. Viņi ir izglābti. Draugs, mēs dzīvojam zemē, kur vēl ir izglābtie! Šeit ir Kristus draudze un ir izglābtie. Latvijā ir ne tikai draudze „Kristus Pasaulei”, bet arī citas draudzes, kurās ir no elles izglābti cilvēki, kuriem pieder debesis un kuriem ir personīgas attiecības ar savu debesu Tēvu. Kuri tajā brīdī, kad mirs, turpinās dzīvot mūžīgi tajā vietā, ko sauc par debesīm. Viņi var būt pateicīgi Dievam, viņi var slavēt to Kungu par to, ka kāds viņiem ir atklājis evaņģēlija vēsti, par to, ka viņiem ir draudze, mācītājs. Draudze, kurā var saņemt Dieva vārdu un personīgu aprūpi. Šie cilvēki var būt pateicīgi par to, ka viņiem ir Dievs, ka viņiem ir Glābējs.

Ir dažādi cilvēki, kuri svētdienas rītā pieceļas, un ir dažādas nodarbes, ar kurām viņi nodarbojas. Šis pirmais cilvēks, kuru es redzēju pašā rīta agrumā, nav spējīgs lūgt Dievu, viņa acis ir aizlietas, viņa prāts un dvēsele ir notrulināta, un jo tālāk viņš tā turpinās, jo mazāk iespēju viņam būs atgriezties. Vai tu zini, ka cilvēkiem ir tāda lieta kā sirdsapziņa? Kas tas ir? Sirdsapziņa ir iekšēja balss jeb iekšēja sajūta – kad tu dari kādu rīcību, un šī rīcība nav pareiza, šī balss tev saka: „Tas nav pareizi. Nedari tā.” Un sirdsapziņa ir gan tiem cilvēkiem, kas tic Dievam, gan tiem, kas netic. Kad neticīgs cilvēks, kurš noliedz, ka Dievs ir, dara nepareizas lietas, viņa sirdsapziņa runā un norāda uz netaisnību. Es sevi labi atceros kā pagānu, un ko tik es nedarīju! Un vienmēr, kad tas bija likumpārkāpums, kad es kādu apkrāpu un darīju nepareizas lietas Dieva acīs, kaut Dievu nepazinu, manī bija iekšēja balss, kas teica: „Nepareizi.” Taču jo vairāk tu dari nepareizas lietas, esi nepareizā vietā, jo vairāk tu centies sev iestāstīt un klausies tādus cilvēkus, kuri klusina tavu sirdsapziņu, runājot tā, it kā tu rīkotos pareizi, jo vairāk sirdsapziņa notrulinās. Un kad šī sirdsapziņa vairs nav, kad tā ir nospiesta dziļi, dziļi stūrī, paliek pavisam maza iespēja atgriezties pie Dieva. Jo tev vairs nav apziņa no sirds. Vai arī tā vienkārši klusē. Ir bīstami pretoties Dievam. Paldies Dievam, ka Latvijā ir draudze, cilvēki un kalpotāji, kas sludina labo vēsti, un ka ir cilvēki, kas ceļas jaunai dzīvei, lai kalpotu Viņam. Ir arī cilvēki, kas turpina streipuļot, kas aizlej savas acis un iestāsta sev, ka viss ir pareizi un kārtībā.

Šodien ne tikai cilvēki viens otram iestāsta dažādas lietas, ne tikai televīzija to dara, bet tas notiek arī caur valsts likumdošanu. Piemēram, ka homoseksuālisms ir norma, tas ir pareizi, un daudz dažādas lietas tiek legalizētas. Ir vairākas Eiropas valstis, kurās legāli var iegādāties narkotikas. Nepaklausīt vecākiem nu jau ir norma; bērni savus vecākus sūdz tiesā par to, ka viņiem liek traukus mazgāt. Bērni visbanālāko iemeslu dēļ tiek izņemti no normālām ģimenēm. Tiek izdomāts iemesls, un grūti ir izsekot, uz kurieni viņš tiek aizsūtīts un pārdots. Arvien vairāk cilvēku paceļ savas balsis, runā un raksta par to, par bāriņtiesas sistēmu un pārējo. Arvien vairāk cilvēki runā par bērnu tirdzniecību un pat orgānu tirdzniecību. Tas viss notiek augstos līmeņos. Un mums saka – tas ir normāli. Un jo vairāk tu klausies šajās nejēdzībās, jo mazāk tu pavadi laiku kopā ar Dievu un klausies Viņa balsī, jo vairāk tava sirdsapziņa tiek notrulināta. Un jo mazāk iespējas tev paliek dzīvot tādu dzīvi, kāda Dievam ir patīkama, palikt Viņā un iet līdz galam.

Draugs, tu esi pareizā vietā un pareizā laikā! Tu dzirdi Dieva balsi. Un katru reizi, kad tu savā lūgšanu kambarī atver Bībeli un lasi, tā ir pareizā nodarbe. Tā ir pareizā lieta, ko darīt. Tā ir Dieva balss, kas palīdz uzturēt tavu sirdsapziņu. Ik reizes, kad tu apmeklē savu mājas grupiņu, ik reizes, kad tu sazvanies vai satiecies ar savu grupas vadītāju, tā ir pareizā nodarbe. Jo mazāk tu dari šīs lietas, ko Dievs grib, jo mazāk esi draudzē, jo mazāk lasi Bībeli, jo mazāk pavadi laiku ar Dievu, jo mazāk kalpo, jo vairāk tevi ietekmē sātana balss no pasaules, kas uzskata par normu Dievam pretīgas lietas, un jo vājāka kļūst tava sirdsapziņa. Bet svētrunas tēma ir visgardākais un vislabākais ēdiens. Vislabākais ēdiens ir darīt Dieva gribu, un par to saka Jēzus Kristus.

O, Kungs, es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu darbojies mūsu vidū, pieskaries mums, ka Tu māci mūs, ka Tu cel mūs, ka Tu atmasko mūs, ka Tu dziedini mūs. Jēzu, neatstāj mūs vienaldzīgus, darbojies pie mūsu sirdīm, izdari sirds operāciju, izdari prāta operāciju, ieved mūs savā svētumā, savā godībā, savā slavā, lai neviens no mums neatkrīt. Kungs, ka mēs izpildām savu misiju un kļūstam par megadraudzi. Dievs, es lūdzu, ka mēs tūkstošus vedam pie Tevis Tavā valstībā pa šauro ceļu. Ka mēs darām par mācekļiem. O, Kungs, Jēzu, slava Tev!

Es īsumā izstāstīšu šo notikumu no Bībeles. Tātad, Jāņa evaņģēlija ceturtā nodaļa. Ceļā uz Galileju Jēzus apstājās Samarijā, jo tai cauri veda Viņa ceļš. Samarijā dzīvoja cilvēki, kas bija pa pusei jūdi, pa pusei pagāni. Arī samarieši savā ziņā ticēja Dievam. Jūdi ar samariešiem nesagājās. Jūdiem bija konflikts jeb norādījumi no augšas ar samariešiem nekomunicēt. Diemžēl gan jāsaka, ka paši jūdi bija sajaukušies, taču tāda bija viņu reliģija. Jēzus kopā ar mācekļiem, ejot cauri Samarijai, apstājās pie Jēkaba akas atpūsties, un mācekļi devās pirkt pārtiku. Kamēr tas notika, tikmēr kāda sieviete no tuvējās pilsētas nāca uz aku pēc ūdens. Un Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!” Bet šī sieviete atbild: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jēzus atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”„Ikvienam, kas dzer no šī [akas] ūdens, atkal slāps. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” Jēzus runā par to, ka ja šī sieviete atzīs Viņu par savu Glābēju un Kungu, tad Jēzus dos viņai no sava Gara, kas darīs viņu dzīvu, ne tikai uz zemes, bet arī mūžīgai dzīvībai. Tas ir Svētā Gara spēks un brīvība. Sieviete saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev dzīvais ūdens?” Viņa vēl nesaprot. Jēzus liek viņai iet uz ciematu, atvest savu vīru, un Viņš dos abiem dzīvo ūdeni. Samariete atbild, ka vīra viņai nav. „Tu pareizi esi sacījusi, ka tev nav vīra” – saka Jēzus, atklādams savu pareģa dāvanu jeb atziņas vārdu. Viņš zināja visu par šo sievieti, jo teica: „Pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Sieviete tika pārsteigta un sāka domāt, vai tikai tas nav Kristus! Arī samarieši gaidīja Kristu, tieši tāpat kā jūdi. Viņi gaidīja Glābēju, un Jēzus apliecināja: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!” To dzirdējusi, sieviete skrēja uz ciematu un aicināja cilvēkus: „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Un cilvēki nāca pie Kristus.

Pa to laiku, kamēr sieviete bija prom, atgriezās Jēzus mācekļi. Tālumā varēja redzēt cilvēkus, kas nāca no ciemata pie Viņa. Par šo vietu ir rakstījis kāds Dieva vīrs; viņš ir sēdējis tieši šajā pašā vietā pie Jēkaba akas, tikai mūsdienās, un pēkšņi viņš redz – tālumā nāk balti cilvēki, viņiem bija balts apģērbs. Mācekļi piedāvāja Jēzum ēst, bet Viņš atbildēja: „Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat. Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” Un Jēzus turpina: „Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” Ja mēs saskaņojam ar to, ko redzēja Dieva vīrs, šie baltie cilvēki, kas nāca cauri labības laukiem, bija tās baltās druvas, kas pļaujamas. Druvas jau ir baltas, nav jāgaida četri mēneši! Jēzus ēdiens ir darīt Tēva gribu – kalpot cilvēkiem. Draugs, vispirms Dievs, pēc tam – ēdiens! Vispirms evaņģelizācija un mācekļu veidošana, pēc tam – ēšana. Pa priekšu lūgšanas, pēc tam ēdiens. Katru dienu, klusajā laikā ar Dievu, vispirms ir Bībele un lūgšana, un tikai tad ir ēdiens. Vispirms ir Dievs. Jēzus saka – Viņam ir vislabākais ēdiens, darīt tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Pirmkārt, Jēzus runā par cilvēku glābšanu. Caur sievietes sarunu ar Jēzu viss ciemats atnāk pie Kristus un lūdz Viņu palikt ilgāk, un Jēzus paliek un māca viņus. Šie cilvēki teica: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.” Lūk, kas notika – šajā ciemata izcēlās atmoda. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus pirmajā vietā nolika kalpošanu, un tikai pēc tam ēšanu.

Visgardākais ēdiens. Vispirms Dievs, pēc tam ēšana. Pa priekšu Dieva lietas, un pēc tam savas lietas. Vispirms Dievs, tad – ģimene. Vai tu saproti? Tās ir pareizas prioritātes. Vai šis ciemats tiktu glābts, ja Jēzus neprastu savaldīt savu vēderu? Mācekļiem gribējās ēst, viņi bija aizgājuši pirkt ēdienu. Vai Jēzus būtu uzrunājis šo samarieti, ja mācekļi būtu paši iesmēluši ūdeni? Tikai tāpēc, ka mācekļi aizgāja pirkt ēdienu, jo tas bija mācekļu uzdevums – sagādāt pārtiku un arī ūdeni, Jēzus pie akas bija viens pats, un šī evaņģelizācija bija nejauša jeb spontāna. Jēzum pēkšņi radās izdevība pasludināt labo vēsti, – lūk, samariete, kurai prasu dzert, un sākt sarunu. Samariete pasauc cilvēkus un vesela pilsēta atgriežas pie Dieva. Viss notiek. Un kad mācekļi nāk un prasa, vai Jēzus neēdīs, tad Jēzus atbild, ka Viņam ir kāds ēdiens, ko viņi nepazīst. Vislabākais ēdiens. Darīt tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.

Jēzus Kristus bija ļoti tuvās attiecībās ar savu Tēvu. Jēzus Kristus pavisam noteikti nebija nabags. Viņam visa kā bija pietiekami. Jēzus bija brīvs no atkarībām. Viņš nedzēra, nesmēķēja, ar meitenēm negulēja, Viņam nebija azartspēļu atkarības vai atkarība no televīzijas, Viņš neklausījās sātanisku mūziku, Viņam nebija depresija, Viņu nenomāca dēmoniskas bailes un Viņa prāts bija sakārtots. Viņš kontrolēja sevi, staigāja pa ūdens virsu un apklusināja vētras. Tad, kad Jēzu vajāja un Nācaretē cilvēki gribēja Viņu nogrūst no klints, Jēzus pateica, ka Viņa laiks vēl nebija pienācis. Jēzus mierīgi izgāja cauri pūlim un neviens Viņam rokas nepielika. Jēzus pilnībā kontrolēja situāciju. Jēzus ir perfekts, stiprs un skaists! Jēzus ir mans ideāls. Es varētu turpināt uzskaitīt visas Viņa labās īpašības. Un Viņam bija kāds noslēpums: Jēzus Kristus pareizi ēda. Viņš ēda pareizu pārtiku pareizos laikos, ieturēja pareizu diētu. Vai tu saproti to, ka pareiza ēšana tavai miesai un ne tikai nosaka ļoti daudz? Tā nosaka tavu veselību. Tas, ko, kā un cik cilvēks ēd, nosaka viņa fizisko veselību. Ja cilvēks nepareizi ēd, tad izraisa dažādus blakusefektus un slimības. Un daudzas no šīm slimībām izraisa letālu iznākumu. Nepareizas ēšanas dēļ cilvēki pat mirst! Es domāju, ka par to man nav daudz jāstāsta, to katrs zina. Cerams.

Tātad, tas nevienam nav noslēpums, ka nepareiza ēšana izraisa sekas, kas var būt pat letālas. Tāpat tas ir arī garīgās lietās. Mums ir vajadzīga pareiza ēšana. Un Jēzus saka – Viņš zina, kā pareizi ēst. Un tas ir ļoti vienkārši – darīt Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.

Pareizs garīgais ēdiens:

1. Personīgas attiecības ar Dievu

2. Svēta dzīve,

3. Kalpošana.

Lūk, tev ēdiens! Ēd to ēdienu, ko ēda Jēzus! Vai Viņš pavadīja laiku ar savu Tēvu divvientulībā? Vai Viņš darīja to konkrētā laikā, no rīta, gaiļos cēlies? Vai vari uzrādīt kādu grēku, kāds bija Jēzum Kristum? Vai arī Viņš dzīvoja svētu dzīvi? Vai Jēzus kalpoja, sludināja, liecināja, rūpējās par savu grupu? Jēzus to darīja. Lūk, Viņa ēdiens. Tas nenozīmē, ka šodien tu vari rūpēties par veselu grupu, taču tu vari sākt rūpēties par vienu cilvēku. Es tāpat arī zinu, ka daudzi šo vārdu laiž gar ausīm; viņi izies ārā no šejienes, pienāks ēdienreize, un viņi ēdīs un dzers mēslus – smalkmaizītes, saldumus, pusfabrikātus, ātrās uzkodas, kolu. Kas notiek ar taviem zobiem, kas ar kuņģi? Draugs, tas, kurš neēd veselīgu ēdienu, kā likums, ēd neveselīgu ēdienu. Ja tu ēd neveselīgu ēdienu, tev negribas veselīgu ēdienu! Ja tu pamatā ēd veselīgu ēdienu, un dažreiz kaut ko neveselīgu, tad tas ir normāli un nebūs kaitīgi. Bet vai tev būs apetīte ēst normālu ēdienu, ja būsi pārēdies saldumus? Tātad, ja cilvēks nedara Dieva gribu, viņš noteikti darīs kāda cita gribu. Tas, kurš nebarojas pie Dieva avotiem, noteikti barosies pie pasaules avotiem, ko pārvalda sātans ar saviem pakalpiņiem.

Jēzus noslēpums bija pareiza ēšana. Noslēpums mūžīgai dzīvībai, noslēpums svētībām. Noslēpums veiksmīgai dzīvei un pareizām attiecībām ar Dievu. Mēs visi gribam būt mīlēti, veiksmīgi un svētīti, un šeit tev ir atslēga, kā to iegūt – darīt to pašu, ko Jēzus, ēd to pašu ēdienu, ko ēda Jēzus! Uzturi personīgas attiecības ar Dievu, dzīvo svētu dzīvi un kalpo Viņam. Un, starp citu, šajā rakstu vietā, Jāņa 4. nodaļā, ir īpaši izcelta evaņģelizācija. Jo Jēzus konkrēti runāja par cilvēkiem, kas šajā brīdī ir jāglābj. Ir jākalpo šiem cilvēkiem, lai viņi tiktu izglābti no pazušanas. Dievs griba ir: ja tu esi izglābts, ej un glāb citus! Ej pie pazudušajiem – tas ir Dieva ēdiens.

Neveselīgai ēšanai seko simptomi. Ir cilvēki, kas nesaprot, ka viņi ēd nepareizi. Vai tu vienmēr zini, ko tu veikalā nopērc? Vai tas tiešām ir veselīgs? Bieži tur ir pievienotas daudz un dažādas E vielas un vēl sazin kas, ka vairs nav nekādas pārliecības, ko tu ēd. Tu ēd, jo vienkārši kaut kas ir jāēd. Dažreiz ir tāda sajūta, ka mūs vienkārši indē. Iedomājies pastēti, kas ir derīga veselu gadu. Cilvēks pat var nezināt, ka ēd nepareizu barību, var to neizprast, bet kā sekas tam ir simptomi. Un es vēlos tev atklāt šos simptomus, lai tu laikus spētu diagnosticēt savu iespējamo slimību. Ja slimība tiek laikus atklāta, to vieglāk ir izārstēt. Jo mēs taču gribam ēst pie pareiza Dieva klāta galda. Ja slimība tiek ielaista, tas var beigties arī letāli. Ja ne šodien vai rīt, bet ar laiku, daudz gadu var paiet, līdz tas notiek. Un mēs zinām arī par garīgo pasauli, ka ir Dievs, ir sātans, ir debesis un ir elle, un ir tikai viens ceļš no elles uz debesīm. Un Viņa vārds ir Jēzus! Tikai ticībā uz Kristu mēs tiekam izglābti.

Nepareizas ēšanas slimības simptomi:

1) Tavā dzīvē ir redzams grēks.

Piemēram, smēķēšana, dažādas atkarības. Es saprotu, ja tu tikko esi nācis pie Dieva, tu vēl nespēj tikt galā ar to visu, bet ja tu jau gadu vai divus esi draudzē un tev joprojām ir šī atkarība, tad jāsāk domāt. Kāpēc tu joprojām grēko un kāds tam būs gals? Ja tu smēķē, tu ne tikai bojā savas plaušas, bet tā ir arī atkarība no cigaretēm, un atkarība ir grēks Dieva acīs. Kāpēc tu nespēj tikt ar to galā? Kaut kas nav kārtībā.

2) Tu no karsta kristieša esi kļuvis remdens.

Tu biji dedzīgs, tu degi par Dievu un karsti kalpoji Viņam, tu uzņēmies katru kalpošanu draudzē, bet šodien tu esi kļuvis par nominālu kristieti. Tu apmeklē draudzi, bet vairs neraujies kalpot un esi atdzisis pret Dievu. Tas ir simptoms, ka tu ēd no neveselīgas siles. Varbūt tu kādreiz vadīji mājas grupiņu? Varbūt tu esi pazaudējis kādu kalpošanu? Tas var būt simptoms tam, ka esi barojies pie nepareiza ēdiena. Un iemesls tam ir tāds, ka tu nesēdi pie Dieva galda. Tavs mīļākais ēdiens nav darīt Dieva gribu un pabeigt Viņa darbu. Jo, ja mēs ēdam neveselīgu barību, mums veselīgu negribas. Tad, kad mēs neēdam veselīgu barību, mēs sākam ēst mēslus. Pārtikas trūkums organismā pievelk dažādus mikrobus un izraisa slimības. Tas ir novājināts, nepareizi barots organisms. Neēšana pie Dieva galda var izraisīt novājēšanu un atvērtību dēmoniskajai pasaulei. Sātans jau neklauvē skaļi un skaļā balsī nepaziņo, ka tas ir viņš, bet viņš nāk nemanāmi un strādā pie cilvēka mēnešiem un gadiem. Un viņa mērķis ir zagt, nokaut un nomaitāt.

3) Virspusējība.

Par virspusējiem kristiešiem Bībele saka – jums jau sen vajadzēja cietu barību, bet jūs vēl joprojām pārtiekat no piena! Tāds, kāds tu biji pirms gada, tu esi arī tagad, tu neesi pieaudzis. Virspusējība var būt simptoms, ka tev nav pareiza pārtika.

4) Tu negavē.

Tu esi draudzē, kurā gavēnis tiek mācīts un praktizēts, bet tavā dzīvē nav gavēņa. Jēzus gavēja, tas bija Viņa ēdiens; Viņa ēdiens bija neēšana. Es saprotu, ka cilvēkam, kurš nāk pie Dieva, ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu sākt gavēt, bet ja tu esi jau ilgāku laiku ar Dievu un joprojām negavē, tas var būt simptoms virspusējībai. Iznākums var būt letāls.

5) Šķidrs lūgšanu laiks.

Tu esi nolicis savu laiku lūgšanai, taču tas ir šķidrs – nekvalitatīvs. Varbūt ir bijis laiks, kad tu kārtīgi esi lūdzis Dievu, taču šobrīd tas jau ilgi ir neregulārs, nedisciplinēts un sekls, un tas jau ir simptoms. Ļoti iespējams, ka tavu galvu nodarbina citas domas. Pretējais dzimums, nauda vai kas cits.

6) Tu esi tikko apprecējies un laulība kļūst par tavu prioritāti.

Dieva plāns bija radīt Ievu no Ādama ribas kā palīgu, nevis par traucēkli. Sieva vīram vai vīrs sievai nav dots, lai pārstātu lūgt Dievu. Un vai tādēļ, ka dzimst bērni, mēs vairs nevaram Dievu lūgt? Jo mazais bērns raud no rīta, vakarā un pa nakti. Vai mums ir jādomā, ka Dievs atsūtīja mazo bērniņu, lai viņš kļūtu mans mazais dieviņš? Vai Dievs tev dotu bērnu, lai tu Dievu vairs nelūgtu? Man tas neiet kopā, kā tev? Dieva vīrs Dāgs Hevards Mills savā grāmatā raksta par to, ka sievietes pārstāj gavēt, kad paliek stāvoklī, jo ārsti tā iesaka, bet es domāju, ka vienas dienas gavēnis mazajam nenāks par ļaunu. Un arī trīs dienu gavēnis nenāks par sliktu, nedēļa varbūt tiešām nāktu par sliktu. Un katrā ziņā ir dažādi gavēņu veidi. Pats Dāgs ņēma savu sievu un septiņas dienas veco bērniņu līdzi uz savu kalpošanu ārzemēs, un saka tā: „Mans bērns nenomira, un tavs arī nenomirs.” Āmen!

7) Tu nepieņem aizrādījumus, kritiku un padomus.

Paldies Dievam, ka mums ir draudze ar mājas grupiņām! Un katrs grupas vadītājs pazīst savus cilvēkus un velta katram no viņiem uzmanību. Līderis arī prot dot padomus, un ja tu esi no tiem cilvēkiem, kas regulāri „domā citādi” un neuzklausa padomus, tu esi uz tā ceļa, kur izdilst. Tu esi pie nepareizā galda, tavs ēdiens nav darīt Dieva gribu. Tavs ēdiens ir darīt savu gribu. Bet ir tikai viens ceļš, un šis ceļš ir šaurs, kas ved uz debesīm – darīt Dieva gribu! Latvijā pretošanās autoritātēm ir īpaša parādība, lai arī kas tā būtu – valdības vīrs, skolotāja, mamma, tētis, mācītājs vai grupiņas vadītājs. Vienalga, kas tas arī būtu, mums noteikti jāpretojas! Viņi noteikti no mums kaut ko grib, viņi noteikti grib mūs izmantot! Es neesmu redzējis nevienu veselīgu bērnu, nevienu veselīgu kristieti, kurš nepakļaujas autoritātēm. Viņiem visiem ir sviests galvā. Un kad viņi sāk runāt, nāk ārā tādas muļķības, ka klausīties negribas un es to arī nedaru. Pēdējais citāts, ko publicēju internetā, bija: „Jūsu draugiem ir jābūt tiem, kas nav pret to, ka tu apmeklē draudzi. Ja viņi ir pret, tad viņiem nav jābūt jūsu draugu skaitā.” (Dāgs Hevards Mils) Ja taviem draugiem nepatīk, ka tu apmeklē draudzi, viņiem nav jābūt tavā draugu sarakstā. Es jau, liekot šo citātu, gaidīju pretreakciju un pārmetumus par radikālismu un kontroli. Zini, kas tas ir? Nepakļaušanās un autoritāšu ignorēšana. Es nelieku nevienu citātu, kas nav saskaņā ar Bībeli. Gudrīši vienmēr vēlas oponēt ar savu Dieva vārda skaidrojumu. Ko tik viņi neizdomā, es nesaprotu, kurā Bībelē viņi to atrod! Es publicēju: „Kristietis bez draudzes ir kristietis bez Dieva.” Un sākas uzbrukumi – nē, tā nav taisnība, Jēzus tā neesot teicis. Es pieļauju, ka var būt kāds periods cilvēka dzīvē bez draudzes, bet tas nevar būt ilgstošs. Es pieņemu, ka var būt piespiedu apstākļi, kas liedz apmeklēt draudzi, bet tas nevar būt ilgu laiku. Ja mani atstātu bez draudzes, vietā, kur nav neviena kristieša, es uzceltu pats savu draudzi Jēzus spēkā! Un man būs draudze, uz kuru iet. Arī šo draudzi Dievs uzcēla caur mani, Viņš mani lietoja. Es daru Dieva gribu un man ir draudze, uz kuru iet. Šeit ir slavēšana, mani draugi un ģimene, vai tad mums kopā nav labi? Turklāt – mazs brīdinājums – tu nevari būt ilgi divās vai trijās draudzēs vienlaicīgi. Var būt situācijas, ka cilvēks pārnāk no vienas draudzes uz citu, un ir šis pārejas periods, taču tas nevar būt ilgstošs. Jēzus saka – tu nevari kalpot diviem kungiem, jo vienu tu iemīlēsi, bet otru atmetīsi. Ja tu apmeklē divas draudzes vienlaicīgi, tad ne vienā, ne otrā tu neuzņemies atbildību. Jēzum bija divpadsmit mācekļi, bet Jānis un Andrejs pirms tam bija bijuši citā draudzē pie Jāņa Kristītāja. Bet tad viņi pilnībā pārnāca pie Kristus. Viņi nestaigāja apkārt, jo Jēzus mācīja būt vienā vietā. Jēzus saka – mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.

Jautājums: “Vai Jānis un Andrejs nedēļas vidū bija pie Jāņa Kristītāja? Un nedēļas beigās pie Jēzus Kristus draudzē?” Kāpēc viņi nestaigāja? Tāpēc, ka Jēzus mācīja būt vienā vietā. Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis”.

8) Tu ziedo mazāk.

Pēdējā laikā arvien vairāk mūsu draudzē cilvēkiem parādās automašīnas. Kādreiz manā komandā mums vietas automašīnās bija uz izķeršanu, citreiz pat bagāžniekā kāds brauca. Mums ir bijuši gadījumi, kad septiņi cilvēki brauc vienā automašīnā. Tagad daudziem pēc kārtas parādās auto. Tas, kā es mēru draudzes labklājību, ir pēc savas komandas labklājības. Ja plaukst un zeļ mana komanda, tas nozīmē, ka arī viņu grupās notiek pārmaiņas. Draudzē notiek pārmaiņas. Dievs svētī. Jo vairāk tu seko Viņam, jo Viņš vairāk svētī, taču var tādu jautājumu uzdot: “Tev auto nebija un tu ziedoji. Devi desmito tiesu. Bet tagad ir automašīna un ir vajadzīgi remonti. Degviela jālej. Vai tu ziedo tikpat, cik agrāk? Tev taču ir auto, degvielu vajag, siksnas jāmaina. Kā ir? Uzdod pats sev šo jautājumu: “Ja jau Viņš ir mani svētījis materiāli, tad jau es varu dot vairāk? Bet kā var būt tā, ja Viņš ir mani svētījis materiāli, tad es varu dot mazāk?” Vai tur ir kāda loģika? Nav! Uzdod sev jautājumu: “Kā ir tad, kad Dievs tevi svētī materiāli?” Kā ir tad, kad tu dabū labo darbu? Visa grupiņa lūdza un trīcēja par to, lai mazajai Ingiņai būtu darbiņš: “Dod, Dievs, mazajai Ingiņai tādu darbiņu, kur kaulus nelauž! Tu redzi, ka viņa pati nespēj!” Un Ingai uzrodas darbiņš. Tad, kad viņai ir darbiņš, tad tas noteikti būs trešdienas vakaros un labi, ka vēl mums ir svētdienās dievkalpojumi, jo sestdienā noteikti būtu darbs. Tik interesants un labs darbiņš un tik laba aldziņa: “Paldies Tev, Dieviņ, bet šodien nenākšu.” Vai Dievs mūs svētī ar darbu, ar tādu mērķi, lai mēs mazāk meklētu Viņu un darītu Viņa gribu? Draugi, vispirms ir Dieva griba, Viņa ēdiens, un tikai tad visas pārējās lietas. Nesajauc kārtību. Ēd pareizu ēdienu. Pareizā kārtībā, pareiza diēta. Vai nav jauki?

9) Mācītāja svētrunas tev kļūst garlaicīgas.

Tu sēdi draudzē, mācītājs dinamiski sludina, bet tev pēkšņi sprediķi kļūst garlaicīgi, tu esi atnācis uz draudzi izgulēties. Iedomājaties simptomu – pēkšņi mācītāja sprediķi vairs nav interesanti. Visu laiku bija, bet vairs nav. Draugi, tas ir simptoms, ka, iespējams, tu kaut kur citur barojies. Varbūt jogā esi iestājies? Varbūt esi sagatavojies braukt uz Indiju svētceļojumā? Bet varbūt mīļākā uzradusies? Vai mīļākais? Varbūt visas tavas domas aizņem kāds vīrietis – tavs ideāls, sapņu princis. Vai kāda sieviete no televīzijas ekrāna, kāda sieviete no interneta, porno saita. Pēkšņi sprediķi ir kļuvuši neinteresanti. Slavēšana vairāk nepatīk. Visu laiku patika, bet nu vairs nepatīk. Tas ir simptoms. Starp citu, vai tu atceries, kad es teicu, ka šeit neviens nevienam vietas neaizņem? Kas atnāk, tas sēž un nevienam citam vietu neaizņem. Lai sēž tur, kur ir vietas – vai nu šajā zālē vai otrā zālē. Pareizi? Bet vai uz Līderu skolu tas neattiecas? Jo Līderu skolā daži labi joprojām aizņem vietas! Viņi atnāk un aizņem vietas, jo mācītājs it kā neteica, bet kad kārtības kalpotājs pienāk un pasaka, bet tad atbild, ka mācītājs tā neteica. Tas cilvēks tik un tā dara pa savam.

10) Sīkie meli.

Varbūt tu esi sācis sīkus melus melot? Varbūt tu esi sācis kaut ko apsolīt, bet neizpildīt? Kaut kādus sīkumus. Ja tas ir tā, es domāju, ka tu esi īstajā laikā nonācis ārsta kabinetā. Ir pienācis laiks ēst veselīgu ēdienu un nemelot, lai tavs “jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”.

11) Bieža apvainošanās par sīkumiem.

Varbūt tu esi viens no tiem cilvēkiem, kurš bieži apvainojas? Ir tādu cilvēku daļa, kuri nevis vienkārši apvainojas kaut kad reizi gadā, bet bieži. Man grupā katram tas uznāk reizi divos gados, kad kaut kas “uzkrīt” uz vienu līdz trim dienām. Mēs tad pa visiem kopā “izārstējam” to problēmu. Bet ir tādi cilvēki, kuri regulāri ir par kaut ko apvainojušies, viņam nav cita stāvokļa  kā, kad viņš mūžīgi ir apvainojies. Esi uzmanīgs no šādiem cilvēkiem! Tie ir cilvēki ar nopietnām problēmām un viņi noteikti nebarojas pie veselīga  galda. Tas ir simptoms, ka tu neēd pie pareizā galda. Draugs, tev liekas, ka tie visi ir sīkumi, ko es tev saku? Šie sīkumi  var novest pie letāla iznākuma. Ja tu gribi būt kā Kristus un iegūt visas tās svētības, kuras Kristus ir paredzējis tavā dzīvē, tad ēd to ēdienu, kuru Viņš tev piedāvā!

12) Nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu.

Vai mēs draudzē mācām par to, ka vīrietis un sieviete neiet divatā vakariņās, ja vien viņi nav precējušies? Bet tu saki: “Mācītāj, mana miesa ir tik stipra, ka varu saņemt sevi rokās, tās ir tikai biznesa pusdienas, kalpošanas pusdienas, konsultācijas, es sevi kontrolēju.” Es arī nekad neuzdrošinos divatā palikt ar sievieti. Labi, varbūt piecas minūtes var pavest automašīnā, bet labāk nē. Vienreiz es teicu Luīzei: “Luīze, brauksim!” Un sanāca tā, ka tur bija tikai es un viņa. Viņa stāv un nekāpj mašīnā. Viņa jautā: “Bet kas vēl būs?” Es atbildu: “Neviens nebūs.” Bet tad es saku: “Nu, Betija taču būs!” Luīze: “Ā, tad labi!” Luīze ir malacis! Mēs neviens neesam tik stipri, ka spējam ilgstoši būt divatā ar pretējo dzimumu un nesākt grābstīties. Bet citi saka: “Nē, mēs varam arī kopā padzīvot!” Labi, ierīkosim novērošanas kameras un pēc tam demonstrēsim draudzē jūsu kopdzīvi. Labi, tas bija joks, nedarīsim tā, nav te nekāda slepenpolicija. Ja tu zini, bet neievēro draudzes noteikumus attiecībās ar pretējo dzimumu, tad tas ir simptoms.

13) „Mīlestības bērni.”

Es nupat izdomāju jaunu terminu: “Mīlestības bērni.” Tie ir tie, kuri vienmēr runā par Dieva žēlastību un mīlestību, par to, cik Dievs ir labs, cik Viņš ir mīlīgs un žēlīgs. Viņi nekad neatceras, nerunā un pat noraida domu par to, ka Dievs ir Jehova Gemula, ka Viņš ir taisns Dievs un svēts Dievs. Šādiem cilvēkiem Dievs ir tikai mīļš Tētiņš. Ja Tu domā par Dievu tikai un vienīgi kā par mīļu un aizmirsti, ka Viņš ir arī taisns un var sodīt, tad tu esi pie nepareizā galda, draugs. Un tas var izraisīt sekas.

14) Vēlme pēc tūlītējiem rezultātiem.

Vēl ir cilvēki, kas grib ātrus rezultātus. Kalpošanā visu vajag ātri un tagad. Viņi vēlas daudz cilvēkus pie Dieva pievest šodien un trīs mēnešu laikā uzcelt piecas grupiņas. Ja trīs mēnešos nav, tad viņš ir vīlies Dievā. Tas ir līdzīgi kā loterijā un azartspēlēs, kad gribas vēl un vēl. Tas ir bīstams simptoms. Redzi, kāds ārsta kabinets mums te ir šodien? Šo sprediķi varētu nosaukt arī: “Ārsta kabinetā.”

15) Slikta kompānija.

Vai mēs mācam draudzē, ka nevajag palikt ar vecajiem draugiem vecās kompānijās? Ir jānomaina kompānija. Ja tu domā, ka tie cilvēki atgriezīsies pie Dieva tādā veidā, tad nē – tu pats atgriezīsies atpakaļ pie vecā dzīvesveida kā suns atgriežas atpakaļ pie saviem vēmekļiem.

16) Vēlme par katru cenu apprecēties.

Un vēl ir tādi cilvēki, kuri tik ļoti grib precēties, ka ir gatavi pārkāpt Dieva principus, likt savu dzīvesdraugu augstāk par Dievu, aiziet no draudzes, kalpošanas un Dieva.

17) Nostaļģija pēc vecās dzīves bez Kristus.

Un vēl ir simptoms, ka tu sāc daudz stāstīt par savu veco, grēcīgo dzīvi ar tādu patīkamu nostaļģiju: “Kā mēs toreiz dzērām, kā mainījām seksa partnerus kā zeķes. Kādi laiki tie bija, bet tagad? Tagad esmu kristietis un neko no tā vairs nevaru.” Lūk, bīstams simptoms. Vai nav labs sprediķis? Tas nav tikai mans darbs, es daudz lasu Bībeli un citas grāmatas, un man vienmēr ir, ko pateikt.

18) Šokētie cilvēki.

Tad, kad draudzē notiek kaut kas negatīvs, viņi uzreiz bļauj: “Kur es atrodos? Kas tā par draudzi? Kā tas varēja notikt?” Un viņi staigā tādi šokēti. Uzmanies no šādiem cilvēkiem. Piemēram, kad kāds atkrīt no Dieva, tas gadās diezgan bieži, tad ir cilvēki, kas ir uzreiz šokēti: “Es taču esmu labā draudzē, vai ne? Kā var atkrist?” Šoks. Viņi domā, ka kaut kas nav kārtībā draudzē, mācībā, G12 struktūrā, ka šeit ir kontrole un nav mīlestības. Tad tas cilvēks meklē citu šokēto un veidojas “šoka grupa”. Sačukstas pa stūriem un vēlāk viņi viens pēc otra pazūd no draudzes. Man jau ir diezgan liela pieredze kalpošanā un atceros, kā reiz bija ar čigāniem. Reiz draudzē Valmierā vai Cēsis, neatceros, atnāca viens čigāns. Viņš sāk nākt uz draudzi. Nākamajā reizē jau pieci čigāni. Pēc tam desmit čigāni. Iet laiks, visi čigāni sēž. Viss ir labi, visi slavē Dievu, protams, smird arī pēc cigaretēm vienmēr. Paiet laiks, tas pirmais čigāns pazūd, nākamajā reizē vēl daži pazūd un pēc tam nav neviens atkal. Un ir jauna tūre citā draudzē kaut kur. Lūk tā arī viss beidzas, kaut kur aiziet šokētie.

Vēl ir tādi cilvēki, kas uzdod muļķīgus jautājumus. Tie ir tie paši šokētie. Piemēram tādi jautājumi: “Veltiņ, kā viņi varēja aiziet prom no Dieva? Tu nevari atbildēt? Iveta, kā viņi varēja atstāt šo draudzi? Tu nezini? Man ir grūti to sagremot. Indriņ, tu nezini? Arvi? Es esmu šokēts! Kur tie cilvēki paliek?” Es pēc pieredzes zinu, ka tādi cilvēki, kas uzdod šādus jautājumus, pēc laika paši vairs nav draudzē. No sākuma viņi ir šokēti par to, kas notika, bet pēc tam paši pazūd. Kāpēc tā notika? Notika tāpēc, ka arī Jūda nodeva Jēzu! Un vienmēr būs kādi Jūdas. Vienmēr būs kāds, kurš atkāpjas un viņam obligāti nav jābūt Jūdam un nodevējam. Vienkārši atdzisa, iekrita kādā grēkā, viss.

19) Sliņķi.

Tu pastāvīgi cīnies ar slinkumu. Nē, nu ir jācīnās, bet tu to cīņu vienmēr zaudē. Jo ilgāk tu zaudē šo cīņu, jo mazāk tev paliek iespējas tiešām ēst pie normāla galda.

20) Sastingušie.

Un vēl ir cilvēki, kas draudzē neslavē. Rokas nepaceļ, kamēr mācītājs lec, slavētāji spēlē un no priekšas sauc: “Visi dejo, alleluja!”, tu stāvi sastindzis. Esmu vērojis cilvēkus, kas tā stāv. Viņu vairs nav. Ja tu neslavē un neiemācies normāli slavēt, atvērties, tad tas ir simptoms.

Vai vēl vajag simptomus? Ir kurnēšana, nespēja pieņemt pārmaiņas draudzē. Mums bija pārmaiņas. Mēs pārgājām uz dievkalpojumiem divās zālēs, un sākumā bija tāds šoks daudziem, kamēr ar to visu tika galā. Paldies Dievam par visiem tiem, kas visu ir sapratuši un šoks ir pārgājis. Mums ir jāspēj adaptēties pie pārmaiņām. Cilvēki, kas nespēj adaptēties pie pārmaiņām draudzē un dzīvesvietas maiņā, ir ar simptomiem.

Ja tev ir kādi simptomi no tiem, ko es minēju vai neminēju, tad es iesaku sakārtot savus ēšanas paradumus, lai tava pāreja no šīs pasaules nākamajā būtu no šejienes tieši Jēzus rokās. Un lai tevi motivētu sakārtot savu ēšanu, es tev gribu kaut ko pateikt. Ir punkts, no kura nav atgriešanās. Ir punkts, kad cilvēks ir ēdis ne pie tā galda, un ja viņš arī gribētu atgriezties, tad viņš vairs nevar.

Es lasīšu dažādu cilvēku pirmsnāves izteicienus. Gan to, kas ir dzīvojuši kopā ar Dievu, ēduši no Dieva galda, gan to, kas ir Kristu nolieguši un ir bijuši ateisti, kas cīnījušies pret Dievu un draudzi. Un mēs sāksim ar kristiešiem.

Pāvils. Viņš teica vēstulē filipiešiem 1:21: “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums.” Un to viņš teica cietumā, zinot, ka nāves brīdis ir tuvu. Un cietumā viņš bija dēļ savas ticības, dēļ saviem darbiem priekš Kristus. Un Jēzus teica: “Mani vajāja un jūs vajās.” Un viņš mierīgi to uzņēma. Dzīvot man ir Kristus un mirt ieguvums. Šie gan nebūs viņa pēdējie vārdi, bet vieni no svarīgajiem.

Jēkabs.. Nevis apustulis Jēkabs, bet patriarhs Jēkabs no 1. Mozus 49:33, Israēls. Te ir rakstīts: “Un, kad Jēkabs bija beidzis dot pavēles saviem dēliem, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā.” Paskaties kā Jēkabs nomira. Mierīgi savā gultā. Viņš saviem dēliem, savai ģimenei nodod pēdējos norādījumus, ievelk kājas. Tas varēja tā izskatīties, ka viņš izlika kājas no gultas ārā, deva norādījumus, pēc tam ielika kājiņas gultiņā un aizmiga. Lūk, tā mirst svētie.

Ignātijs. Antiohijas bīskaps, Jāņa māceklis. Simtais gads mūsu ērā. Jānim bija mācekļi, tāpat kā arī visiem pārējiem apustuļiem. Tas ir arī G12. Viņam piesprieda nāvessodu sadedzinot. Un pirms nāves viņš teica šādus pēdējos vārdus: “Pateicos Tev, Kungs, ka esi pagodinājis mani ar Savu Vārdu. Slava Tev, Dievs.” Lūk, kāda nāve.

Tēvs Polikarps. Vēl viens Jāņa māceklis. Viņš dzīvoja Nerona laikā, tas bija īpaši despotisks un ļauns imperators, kurš vajāja kristiešus. Polikarpam lika izvēlēties – mirt ugunī vai atteikties no Kristus. Un lūk, viņa pēdējie vārdi: “Es kalpoju Kristum jau astoņdesmit sešus gadus un pa visu šo laiku Viņš man nav izdarījis neko sliktu. Kā tad es tagad varu atteikties no sava Glābēja un Kunga?” Un kad gribēja pirms sadedzināšanas viņu pienaglot pie staba, viņš teica: “Atstājiet kā ir, jo Tas, kas devis man spēku izturēt uguni, dos arī spēku man izturēt stāvēt, nekustoties ugunī.” Un paši pēdējie vārdi viņam skanēja: “O, Kungs, mīļā Dēla Jēzus Kristus Tēvs, pateicos, ka esi man iedalījis vietu starp mocekļiem.” Lūk, kā mirst kristieši. Vai viņi mirst savā gultā, vai viņi mirst no vardarbības savas ticības dēļ, viņu pēdējie vārdi liecina par mieru sirdī, pārliecību, par mūžīgo dzīvību. Nekādas panikas.

Nākamais ir Augusts Montego Topledi (1710-1778). Savā slimībā, pamostoties no miega, viņš teica: “O, kāds iepriecinājums! Kurš var izmērīt trešās debesis? Debesis ir skaidras, bez neviena mākonīša. Nāc, Kungs Jēzu, nāc! Neviens mirstīgais nepaliks dzīvs, ieraugot to slavu, ko Dievs atklājis manai dvēselei.” Viņš ir Dieva godībā un Dieva slavā. Viņš saka: “Neviens nevarētu dzīvs palikt, ja viņš redzētu to godību, ko es redzu šajā brīdī pirms nāves.” Tie bija viņa pēdējie vārdi.

Viljams Šekspīrs (1564-1616). Varbūt, ka kādam tas ir pārsteigums, bet arī viņš ir apliecinājis savu piederību Kristum. Testamentā, ko viņš uzrakstīja savas nāves gadā, viņš raksta: “Es nododu savu dvēseli sava Dieva, sava Radītāja rokās, cerot un ticot, ka tikai pateicoties mana glābēja Jēzus Kristus nopelnam, es būšu mūžīgās dzīvības dalībnieks. Bet mana miesa tiks nodota zemei, no kuras tā ir nākusi.”

Metjū Henrijs (1662-1714). Teologs un komentāru autors. Londonas Hackney draudzes mācītājs. Viņa pēdējie vārdi pirms nāves: “Nav lielāka apmierinājuma virs Zemes kā dzīve, kas pavadīta kalpošanā Dievam un sadraudzībā ar Viņu.”

Džons Vestlijs, metodistu tēvs. Viņam dzīves laikā bija iemīļotais teiciens: “Dievs ir ar mums! Dievs ir ar mums!” Pirms nāves viņš trīs reizes izkliedza: “Dievs ir ar mums! Dievs ir ar mums! Dievs ir ar mums!” Un bez jebkādām mokām, pateicis pēdējo vārdu, nomira.

Adonirāms Džatsons. Pirmais amerikāņu misionārs Āfrikā. Viņš pārtulkoja Bībeli birmiešu valodā. Viņš saka tādus pēdējos vārdus: “Neviens vēl nav aizgājis no šīs pasaules ar tik gaišām cerībām, kā es. Nebaidieties, nāve mani neizbrīna. Neatkarīgi no tā, ko saku, es jūtu, ka esmu ļoti stiprs Viņā.” Cilvēks mirst un saka, ka ir  stiprs Viņā.

Čārlzs Braidmans. Viņš nomira vēl kā bērns, 12 gadu vecumā. Kad Čārlzs saslima, viņam jautāja, ko viņš vairāk vēlas – dzīvot vai mirt? Un viņš teica: “Es vēlos mirt, lai dotos pie sava Glābēja.” Un pirms nāves viņš pateica tādus pēdējos vārdus: “Es nododu savu garu Tavās rokās, tagad aizvēršu savas acis. Piedodiet man mamma, tēti, brāli, māsas, visa pasaule, tagad man ir labi. Sāpes gandrīz aizgājušas. Un mans prieks ir pavisam blakus, ak, Kungs, apžēlojies, pieņem manu dvēseli.”

Roberts Bruss, pazīstams kristiešu darbinieks Edinburgā. Pirms nāves viņš palūdza savai meitai Bībeli, lika sameklēt Rakstu vietu Bībelē no romiešiem astotās nodaļas, kur rakstīts: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39) Viņš bija ļoti vājš, meita uzlika viņa pirkstu uz šīs Rakstu vietas, tad šis cilvēks, Roberts, pārjautāja meitiņai: “Vai mans pirksts ir tieši uz tās Rakstu vietas?” Viņa teica: “Jā!” Un viņš teica pēdējos vārdus: “Lai Dievs ir ar tevi, mans bērns, mēs tikko kopā pabrokastojām, bet vakariņas es šovakar baudīšu ar savu Kungu Jēzu Kristu.” Un vēl daudzi citi cilvēki, kuru vārdi nav minēti. Kāds pirms nāves ir teicis: “Cik daudz gaismas istabā, cik daudz enģeļi.” Cits: “Cīņa ir beigusies. Uzvara.” Kāds cits: “Es ieeju pa vārtiem, mazgāts Jēzus asinīs.” Kāds cits: “Es vēlētos, lai man būtu literatūras talants, lai aprakstītu, cik patīkami ir mirt.” Cits: “O, es nevaru izstāstīt, kādu prieku jūtu, Tas Kungs pieņem mani, Viņš apgaismo manu garu ar tādu spēku, Viņš ir atnācis, Viņš ir atnācis.” Vēl kāds: “Drīz es būšu ar Jēzu, laikam es pārāk vēlos to.” Cits: “Pasakiet viņiem, ka es nomiru laimīgs Jēzū.” Un pēdējais: “Eņģeļi dzied, vai tad tā ir nāve? Nē! Tā ir salda dzīve.” Tie bija pēdējie vārdi, ko bija izteikuši Dieva cilvēki pirms nāves. Neatkarīgi no tā, kādā veidā viņi ir miruši. Viņi ir redzējuši, jutuši, sapratuši, zinājuši, viņi ir godam nodzīvojuši savu dzīvi Kristum un pirms nāves viņi ļoti skaidri izjūt un redz, kā Jēzus nāk pēc viņiem. Viņi redz eņģeļus. Kad vasarsvētku draudzes mācītājs Aizputē mira no slimības, tie cilvēki, kas sēdēja pie viņa nāves gultas, teica, ka viņš ir teicis: “Skatieties, eņģeļi nāk man pakaļ!” Viņš redzēja eņģeļus, kas nāk viņam pakaļ. Kaut arī viņa miesa bija nevarīga, viņa Zemes dzīve bija beigusies, taču viņš iesāka citu dzīvi. Visi šie cilvēki bija darījuši Dieva gribu, viņiem bija pareiza diēta un pareizi ēšanas paradumi. Jēzus saka:“Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”

Un tagad briesmīgi pēdējie vārdi no bezdievīgiem cilvēkiem, ko viņi teikuši pirms nāves. Un daži no viņiem bija īpaši bezdievji, kas kā ateisti atklāti uzstājušies pret Dievu.

Pirmais no tiem ir Toms Peins (1737-1803). Literatūras gigants, viņš dzīvoja Vestlija un Vikfilda atmodas laikā un viņš ir devis lielu ieguldījumu šodienas ateistiskajā, bezdievīgajā Eiropā. Valstis un pilsētas bezdievīgas nepaliek pašas no sevis. Ir kādi „dižgari” jeb vadītāji, kas raksta, kas sludina, kas runā melus, uzstājas pret Dievu un novērš cilvēkus no Kristus. Arī šodien ir tādi cilvēki. Un lūk, viņš nomira nožēlojami. Daudzi mirstošo pēdējie vārdi ir ņemti no kopējiem, kas bija pie viņu gultām un pēc tam ir darījuši to zināmu. Un viņš teica: “Es atdotu pasauli, ja vien man būtu tā, lai mani darbi netiktu iespiesti.” Viņš bija iespiedis grāmatas un darbus, kas bija ļoti populāri gan toreiz, gan tagad, darbus, kuri vērsti pret kristietību, pret Dievu. “Ak, Dievs, palīdzi man! Ak, Dievs, ko es esmu izdarījis, ka man tā jācieš? Bet nav taču nekāda Dieva! Bet ja Viņš ir, tad kas ar mani notiks nākamajā pasaulē? Ja sātanam ir seja, tad tas esmu es.” Un Peins lūdza, lai kopēja paliek ar viņu un teica tādus vārdus: “Paliec, Dieva dēļ, ar mani! Man ir neizturama vientulība, tā ir elle palikt vienam.” Un pēdējos vārdus viņš teica: “Ak Dievs, ak Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Draugi, arī ateisti skaidri zina, ka Dievs ir un viņi nonāk pie punkta, no kura nav atgriešanās, viņi vairs nav spējīgi atgriezties.

Voltērs (1694-1778). Viņš visu savu dzīvi cīnījās pret kristietību un bija ateisma pamatlicējs Eiropā. Par Jēzu viņš teica tā: “Nospiediet to gnīdu!” Tikai sanāca tā, ka viņu pašu nospieda. Citreiz viņš teica: “Pēc 20 gadiem kristietības vairs nebūs. Es ar vienu roku nojaukšu celtni, kuru uzcēla 12 apustuļi.” Un tad, kad viņš nomira, tad to māju, kur viņš drukāja savus bezdievīgos darbus, atdeva Ženēvas Bībeles biedrībai. Un arī pie viņa gultas bija tikai kopējas. Es nekur neredzu, ka ar bezdievjiem nāves brīdī būtu kopā tuvi cilvēki. Tas viss ir tā dīvaini. Un kopēja teica tā: “Pat par visām Eiropas bagātībām nelūdziet vairs mani skatīties, kā nomirst bezdievis.” Un šī bezdievja pēdējie vārdi, ko viņš izdvesa, bija: “Es esmu Dieva un cilvēku atstāts. O, Jēzu Kristu! O, Jēzu Kristu!”

Tomass Gobs. (1558-1674). Angļu politiķis, filozofs, rakstnieks. Viņa pēdējie vārdi: “Ja man piederētu visa pasaule, es to atdotu, lai nodzīvotu vēl vienu dienu, es gatavojos veikt lēcienu tumsā.”

Tomass Korks. Pēdējie vārdi: “Līdz šim brīdim uzskatīju, ka Dieva nav un sātana nav, taču tagad es zinu un jūtu, ka ir gan viens, gan otrs. Es esmu notiesāts ar Visaugstākā tiesu.”

Roberts Grīns Ingersols (1833-1899). Amerikāņu jurists, slavens agnostiķis. Viņš ir uzrakstījis grāmatu par Bībeles pretrunām. Pirms nāves viņš šausmīgi sastinga un teica: “Ak Dievs, ja ir Dievs, tad apžēlojies par manu dvēseli, ja man ir dvēsele.”

Sers Frensiss Gilfords. Potenciāls kalpotājs, kurš atkrita no Dieva: “Vai teikšu, ka elle nav, ja jūtu to? Vai teikšu, ka tiesa nav, ja jūtu tās tuvumu? Ak, es nelaimīgais, kur man bēgt no tā? Zinu, ka ir Dievs, jo jūtu Viņa dusmas. Zinu, ka ir elle, jo esmu pilnīgi par to pārliecināts. Esmu ar mieru degt nedziestošā ugunī tūkstoš gadus, ja tikai būtu vēl iespēja atgriezties pie Dieva un atgūt Viņa labvēlību, bet veltīga ir mana vēlēšanās.” Un kad cilvēki pie viņa gultas piedāvāja pasaukt kalpotājus, kas aizlūgtu par viņu, viņš atbildēja: “Jūs, briesmoņi, kas atnācāt mocīt mani, jūs parādīsiet man paradīzes ainas, lai elle kļūtu vēl nepanesamāka? Ak, neciešamās nāves mokas!”

Pēdējais ir Viljams Poups. Jaunpiedzimis kristietis. Kad viņa sieva nomira, viņš atkrita no Dieva, jo nepārdzīvoja sievas nāvi. Un viņš kļuva par Toma Peina, ko iepriekš minēju, sekotāju, par bezdievi. Viņi pat spēlēja futbolu ar Bībeli un plēsa to publiski. Tad viņš saslima ar tuberkulozi. Nāves gultā viņš gulēja un grozīja acis. Pacēlis rokas, viņš kliedza: “Man nav piedošanas! Es nevaru nožēlot grēkus! Dievs ir notiesājis mani, es zinu, ka žēlastības laiks ir pagājis. Esmu uz mūžu notiesāts. Priekš manis ir tikai elle, nāciet, mūžīgās mokas! Vai tad jūs to neredzat, jūs neredzat viņu, kurš nāk aiz manis? Ak, uguns karstums! Elle, sāpes, ko jūtu.”

Lūk, divu cilvēku grupas, lūk, viņu pēdējie vārdi pirms nāves. Un atšķirība starp viņiem bija galds, pie kura viņi sēdēja dzīves laikā. Un Jēzus saka tev šodien: “Ja pie tevis ir slimības simptomi, kā rezultāts tam, ka tu ēd pie nepareiza galda, tad šodien atzīsti to Dieva priekšā, nožēlo šos grēkus, tuvojies Viņam, sēdi pie pareizā galda un ēd pareizu ēdienu.” Jo Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Un Viņa griba ir, ka mums katram ir personīgas attiecības ar Dievu, savs lūgšanu kambaris. Viņa griba ir, ka mēs dzīvojam svētu dzīvi, cenšamies to darīt no sirds. Viņa griba ir, ka mēs glābjam pazudušos, ka mēs ejam pie cilvēkiem! Viņa griba ir, ka mēs ejam pie cilvēkiem un izraujam no elles! Jo elle ir un debesis ir! Gribi to vai nē, bet ir! Un nav svarīgi, kāda ir politika šodien, nav svarīgi, ko māca skolās, nav svarīgi, ka tevi kaunina: “Ko tu baidi ar elli? Par kādu Dievu tu runā? Kā tu savus bērnus audzini?” Man vienalga, ko viņi saka, es zinu patiesību! Un sludinu patiesību!

Kungs Jēzu, apžēlojies par ikvienu, kurš ēd no sveša galda. Apžēlojies, palīdzi mums ieraudzīt sevi Tavā spogulī, palīdzi mums saskatīt, redzēt gaismu, ka mūsu ceļš ir Tavā gaismā apgaismots, caurspīdīgs, ka mēs speram savus soļus tajā virzienā, kurā Tu mums norādi un ved. Slava Tev, Kungs! Slava Tev, Dievs! Debesu Tēvs! Paldies par Tavu Dēlu Jēzu Kristu! Paldies par ideālu, kam līdzināties. Paldies par ēdienu, jo Tava miesa ir patiess ēdiens un Tavas asinis ir patiess dzēriens. Es gribu no Tevis baudīt, es negribu būt remdens, es gribu iet līdz galam, es gribu būt uzmanīgs. Kungs, palīdzi man lūgt, palīdzi man iet, palīdzi man evanģelizēt, palīdzi man dzīvot svētu dzīvi, es nespēju to savā spēkā, man ir vajadzīgs Tavs spēks un Tava palīdzība, Kungs. O, Svētais Gars! Man vajag Tavu spēku un Tavu vadību, Dievs! Es gribu būt Tavā prātā, Tavā gribā! Dievs, nāc savā godībā manā dzīvē! Un vadi mani! Kungs, es lūdzu, cel draudzi “Kristus pasaulei”, cel cilvēkus, dziedini cilvēkus, dziedini dvēseles, atjauno un cel, vadi, Kungs! Ka mēs katrs, kas redzam šos simptomus pie sevis, ka mēs tos iznīcinām, likvidējam, maināmies Tavā spēkā, Dievs! Un ejam un sasniedzam mūžīgo dzīvību, sasniedzam galamērķi. Ka mēs varam teikt kā Pāvils, ka mirt man ir ieguvums. Slava Tev, Kungs! Un es lūdzu, pieskaries katram, pieskaries un dziedini, Tu esi žēlastības pilns Dievs, Tavas asinis šķīsta mūs no katra grēka, mums vairs nav nekādas pazudināšanas, tiem, kas Kristū. Mēs staigājam Tavā gaismā, pieskaries, Kungs un dziedini, pieskaries un atbrīvo tagad, Kungs! Aizskar, Svētais Gars! Atjauno, atjauno dedzību. Slava Tev, Kungs!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Lāsma Skudra