Es uzaugu ģimenē, kurā nebija mīlestības. Mani vecāki nereti lietoja alkoholu un lamājās.
Mamma ļoti bieži uz mums ar māsu bļāva, viņai nepatika nekas, ko mēs darījām. Es no vecākiem nesaņēmu mīlestību. Viņi man neteica labus vārdus. Kad es biju maziņa, sāku izturēties agresīvi pret citiem, visiem darīju pāri, jo man pašai sāpēja. Skolā man patika būt pirmajai, jo tādā veidā es saņēmu atzinību no skolotājiem, es to nesaņēmu no vecākiem. Man skauda, ka citām meitenēm bija jaukas un labas mammas, kas viņām pina skaistas bizes. Taču man līdz otrajai klasei grieza īsus matus – „zēngalviņu”. Vienu dienu ar brālēnu gāju uz veikalu, un pārdevēja mani nosauca par puiku.

Visas meitenes apkārt bija skaistas un labas, bet es tāda nejutos, tāpēc es centos visu darīt pretēji. Man bija puiciska, agresīva uzvedība. Īpaši vidusskolā – es ar puišiem dzēru alu, kāvos, lamājos, gribēju izvēlēties vīrišķīgu profesiju. Man pat bija iesauka – Vitaļiks. Īstenībā es jutos mazvērtīga, visas meitenes bija skaistas, bet man šķita, ka es tāda neesmu. Es izjutu mīlestības trūkumu, ko es kompensēju ar agresiju. Man bija draudzenes, bet man patika būt kopā ar puišiem, jo es varēju vairāk atļauties rupjības, ko meitenes nesaprata.

Bērnībā vecmāmiņa mani veda uz katoļu baznīcu. Man vienmēr likās, ka ir jābūt kaut kam labam. Es ticēju, ka ir Dievs, es Viņu dažreiz lūdzu. Kad es mācījos augstskolā, tad iepazinos ar kristiešiem. Aizgāju uz dievkalpojumu vienā vasarsvētku draudzē, kur mācītājs runāja par to, ka mums daudziem nav bijušas īstas ģimenes, ka daudzi izaugām bez mīlestības, bet, ka ir Dievs, kurš mūs vienmēr mīl. Dievs mūs mīl tā, kā neviens cits, mīlestību, kura visu dzīvi mums ir pietrūkusi, var mums iedot Dievs. Šie vārdi mani tik ļoti aizskāra, ka es raudāju visu dievkalpojumu, un beigās es pieņēmu Jēzu.

Es sāku vairāk pavadīt laiku ar kristiešiem. Mana uzvedība nedaudz mainījās, taču vienalga manī vēl bija agresija. Tad es nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”. Es sāku regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Dievs man palīdzēja piedot vecākiem. Es pārtraucu lietot alkoholu, beidzu arī lamāties. Taču manī vēl palika sevis nepieņemšana un mazvērtība. Es centos nopelnīt atzinību no citiem, es darīju darbus, lai saņemtu pozitīvu novērtējumu no citiem. Taču sapratu, ka Dievs mūs mīl jebkurā gadījumā, Viņš mūs vienmēr mīl un pieņem. Mums nav jānopelna Viņa mīlestība. Beidzot es pieņēmu lēmumu – būt tādai, kādu Dievs vēlas. Jo Dievs jebkurā gadījumā uzvar, es nevaru cīnīties pret Dievu. Tagad mana uzvedība vairs nav agresīva, Dievs ir dziedinājis manu sirdi. Mīlestību, kura man pietrūka ģimenē, es iegūstu, esot starp kristiešiem. Abi mani vecāki tagad ir miruši, bet man ir jauna ģimene – draudze un mājas grupiņa. Šajās attiecībās es saņemu daudz mīlestības, un tagad es to varu dot arī citiem.

Inga Lapsa.