Šodienas svētrunas tēma ir „Žēlastība”.
Varbūt kādam šķiet, ka šī būs īstā tēma par žēlastību, kas daudziem tik ļoti patīk, ka viss ir no žēlastības. Žēlastību saprotot, ka Dievs visu dod, piešķir un mums par to nekas nav jāmaksā, viss ir par brīvu, domā, ka tā ir Dieva žēlastība un svētība un, ka no mūsu puses nav nekādas atbildības, mēs varam dzīvot tā, kā mēs vēlamies, viss birst no debesīm. Ieskatīsimies Dieva vārdā, kas tad ir Dieva žēlastība un ko par to saka Bībele. Kāpēc es izvēlējos šādu tēmu? Man jau kādu laiku galvā ir šis vārds “žēlastība”, un tas ir tādā sakarā, ka Bībelē šis vārds ir tik daudzas reizes minēts. Kristieši to daudz lieto un dažādās nozīmēs. Ieskatoties, kādus sprediķus es esmu iepriekš gatavojis, tad man vispār nav bijusi tāda tēma par žēlastību. Ir bijusi tēma sakarā ar žēlastību, un šis vārds ir bijis minēts, bet tieši pats vārds žēlastība nav bijis. Šāda tēma man nav bijusi, lai vārdu žēlastība atklātu pilnībā un pienestu draudzei. Ir bijušas daudzas un dažādas tēmas par mīlestību, uzvaru, bet žēlastība nav bijusi, tāpēc es nolēmu to uz šodienu sagatavot. Es pats šo tēmu pastudēju, iedziļinājos, ko Bībele saka par žēlastību, ko tas mums dod, kā mums to lietot un vispār, ko tas nozīmē.
Pirmkārt, kad tu lasi Dieva vārdā, īpaši Jaunajā Derībā, Vecā un Jaunā Derība ļoti atšķiras, un arī vārds žēlastība Derībās stipri atšķiras, kaut arī šie jēdzieni ir līdzīgi, tomēr tiem ir citādāka izpratne. Jaunajā Derībā ļoti daudz šis vārds ir minēts sveicienos.
Visiem Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! (Romiešiem vēstule 1:7)
Pāvils rakstīja romiešiem, un viņš sveicināja ar novēlējumiem. Viņš romiešu draudzei novēlēja žēlastību. Lai kāds nebūtu apustulis, vēstules autors, žēlastība figurē ļoti bagātīgi. Līdzīgi kā vārdi “Āmen”, “Aleluja”, kā mēs to lietojam, taču šādā nozīmē, kā mēs lietojam šos divus vārdus, tā vārds žēlastība ir minēta Jaunās Derības vēstulēs un to īpaši novēl kopā ar sveicieniem, to novēl konkrētiem cilvēkiem, konkrētai draudzei, konkrētu cilvēku grupai. Jaunajā Derībā ir neskaitāmi žēlastības novēlējumi kopā ar sveicieniem. Tas, ko es redzu Dieva vārdā, ka žēlastība nav jāizprot tā, ka tev kāda ir ļoti žēl. Ja es sākšu stāstīt stāstu par kaķīšiem un sunīšiem, tad būs meitenes, kas raudās. Ja es stāstīšu par cilvēkiem, tad neraudās. Tas stāsts par kaķīšiem būs aizkustinošs tikai tāpēc, ka tur figurē kaķīši. Šis vārds nav jāizprot, ka kādam ir ļoti žēl, jo šim vārdam ir daudz plašāka nozīme, ieskaitot arī šo jēdzienu. Tas ir vispārējas Dieva svētības, Dieva labvēlības un panākumu novēlējums. Novēlēt žēlastību – saskaņā ar Bībeli, studējot to kontekstā, dažādās nozīmēs, šis vārds tiek minēts dažādās situācijās. Tam ir daudzšķautnaina nozīme, kopējā pamatā to var uzskatīt par Dieva svētības novēlējumu, kas ir līdzīgi vārdiem „Lai Dievs tevi svētī!”. Ārpus vārda svētība, ko tad pati svētība nozīmē? Tas arī nozīmē Dieva labvēlību, izdošanos. Dieva vārdā arī ir minēts „Miers šim namam”. Jēzus izsūtīja mācekļus un teica, ka, ejot namā, lai saka, ka miers ir šim namam. Ebreju vārds Šalom – miers šim namam. Tas arī ir svētības novēlējums, miera novēlējums, miers ar Dievu, Dieva labvēlība, lai Dievs pret tevi ir labvēlīgs. “Tas Kungs lai tevi svētī un pasargā. Tas Kungs, lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs.” Tas ir Dieva labvēlīguma novēlējums. Dievs pret tevi ir labvēlīgs, līdz ar to mēs izprotam, ka tev veiksies. Tev viss veiksies, jo Dievs pret tevi ir labvēlīgs. Es apzināti vēl pieliku klāt vārdu – panākumu novēlējums. Es novēlu tev Dieva žēlastību. Lai Dieva žēlastība un svētība ir ar tevi. Lai Dieva klātbūtne ir tavā dzīvē, lai Dieva labvēlība ir tavā dzīvē, un es novēlu tev panākumus. Vārds žēlastība ietver arī šo vārdu – panākumus. Panākumi ir saistīti ar to, ko mēs darām, jo Dieva labvēlība var būt kādās situācijās bez maksas, bez mūsu maksātās cenas, bez mūsu pūlēm. Dieva labvēlība, vienkārši novēlēt, lai būtu, bet panākumi ir saistīti ar to, ko mēs paši darām, ko mēs paši nopelnām. Nopelnām Dieva labvēlību, Dieva svētību. Tas, ko mēs saucam par Dieva svētību, realitātē, iespējas, tas, ka ir šādas iespējas jau ir Dieva svētības, tas, ka pastāv šādi principi, ko Dievs ir iedibinājis, tā jau ir Dieva svētība, žēlastība un labvēlība, ka mēs šos principus varam lietot, samaksājot konkrētu cenu, konkrētam virzienam jeb konkrētam panākumam, izdarot savu mājas darbu, mēs gūstam panākumus. Tas viss ietver Dieva žēlastību. Vispārējas Dieva svētības, labvēlības un panākumu novēlējums. Pēc šī sprediķa, pēc šīs mācības, kad tu lasīsi Bībeli, tad lasīsi vārdu žēlastība, kurš ir ļoti daudz minēts un ikreiz, kad tu šo vārdu lasīsi, tad tev jau būs cita izpratne, būs skaidrība un tu varēsi labāk izprast Dieva gribu, Dieva prātu un arī gūt panākumus.
Skaidrojošā vārdnīcā “Tēzaurā” vārds “žēlastība” ir šādi definēts:
1. Nepelnīta labestība, dievišķa glābšana; būtisks kristietības koncepts, kas ir pretstats pelnītam atalgojumam.
Pirmkārt, žēlastība ir nepelnīta svētība, nepelnīta labestība. Konkrēti Bībelē – nepelnīta labestība, žēlastība ir glābšana. Kristus nāve, augšāmcelšanās, jo tik ļoti Dievs ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu. Tik ļoti Dievs ir mīlējis, izjutis gan ar prātu, gan ar emocijām vajadzību, vēlmi, lai cilvēks būtu attiecībās ar Viņu, lai cilvēks dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, lai cilvēks dzīvotu mūžīgi, lai atgrieztos tādā stāvoklī, kādā Dievs sākotnēji bija radījis. Savā mīlestībā un žēlastībā pret cilvēkiem Viņš mira pie krusta un augšāmcēlās, un ikviens, kas tam tic, iegūst mūžīgo dzīvību. Pirmais ir nepelnīta labestība un dievišķa glābšana.
2. Psihisks (parasti emocionāls) stāvoklis, ko izraisa citu bēdas, nelaime un kam raksturīga vēlēšanās palīdzēt; arī palīdzība, atbalsts, ko sniedz kādam.
Psihisks nenozīmē tikai prāta stāvokli, tas nozīmē arī emocionālo stāvokli. Atbalsts, palīdzība kādam, žēlastība. Es tikko minēju Dieva motīvu, kāpēc Viņš sūtīja Savu Dēlu, kurš nāca virs zemes. Kā ir rakstīts, ka Viņš neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, tas nozīmē, ka Viņš pazemojās, pats Dievs pazemojās, kļūstot par cilvēku. Dievs dzīvoja cilvēka miesā un ne tikai, Viņš ļāva Sevi pazemot, mira pie krusta, uzņēmās visus pasaules grēkus, slimības, nabadzību, neizdošanos, skumjas, sāpes, uzņēmās uz Sevi un augšāmcēlās un, kas tic tam, tas kopā ar Viņu ceļas augšā jaunai dzīvei. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, jo kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tas bija Dieva prāta un emocionāls stāvoklis. Dievs mūs ir radījis pēc savas līdzības. Dievs domā, Dievs jūt, un to saka Dieva vārds. Greizsirdīgs un dusmīgs – arī tādas īpašības Dievam piemīt. Bībelē tā ir atklāts. Dievam piemīt mīlestība, un visas šīs īpašības piemīt cilvēkam. Var jau būt, kaut kur kaut kādā mērā, cilvēks pats Dievu ir pielīdzinājis sev, bet pamatā Bībele saka, ka Dievs mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Tas nozīmē ar intelektu, ar spēju domāt, kas nav dzīvniekiem. Viņiem tas nepiemīt, lai kāda arī šodien ir zaļā politika.
Šodien redzēju uz ielām reklāmu, kur bija rakstīts “Neapēd planētu”. Tas nozīmē, ka viņi reklamē to, lai tu neēd gaļu, lai tev pietrūkst olbaltumvielu, vajadzīgās vielas, kas ir tikai gaļā, lai tu kļūsti par vegānu, lai tu izdilsti un slimo. Tāda ir tā jēga un, pa lielam, tā ir tā zaļā politika, kurai patiesībā maz kurš tic, bet viņa ir un viņu ievieš, ļoti ievieš, uzspiež cilvēkiem. Protams, ir tie, kas tic un jo vairāk par to cilvēkiem skalo smadzenes, jo vairāk cilvēki tam tic. Cilvēks, pēc Dieva līdzības, ar intelektu, ar prātu un ar emocijām spēj izjust. Cilvēks spēj izjust arī žēlastību, žēlumu, jo tādu Dievs cilvēku ir radījis. Cilvēks redz citu cilvēku ciešanas un viņam rodas emocionāla vēlme palīdzēt – tā ir žēlastība. Citiem dzīvnieku ir vairāk žēl nekā cilvēku, jo varbūt cilvēki daudz ko ir nodarījuši. Varbūt kādai sievietei vīrietis kaut ko ir nodarījis un viņa visos vīriešos saredz slikto, tāpēc viņai vispār nav žēl, tieši otrādi, ja kaut kas notiek kādam vīrietim, tad tur nerodas žēlastības emocija, bet rodas prieka emocija. Tāpēc ir intelekts, prāts, tad ar prātu izdomā, ka tā nav pareizi, ka tomēr to vīrieti pažēlos, palīdzēs, pakritušo piecels un tas nekas, ka viņi kaut ko sliktu nodarījuši, palīdzēs, jo tas ir pareizi. Žēlastība ir pēc definīcijas, gan sajūtas, gan prāta stāvoklis, mūsu gribas lēmums.
Lūk, vēl viens iemesls, ka bez Dieva vārda, bez Bībeles, bez ticības Dievam pasaulē iestājas haoss. Cilvēki vairs neatšķir, kas ir labi un kas ir slikti, neatšķir vairs savu dzimumu, iestājas haoss. Ar patstāvīgu informāciju, ar smadzeņu skalošanu liek bērniem justies citādi, liek cilvēkiem justies citādi. Tur, kur ir normāli jājūt žēlastību, tad tur vairs nejūt žēlastību vai arī otrādi, viss tiek sajaukts. Tāpēc Bībele, ticība, draudze, kristietība ir ārkārtīgi būtiska, jo tas ir fundaments, pamats katrai valstij, lai viņa varētu attīstīties un funkcionēt. Katrai sabiedrībai, katram cilvēkam, katrai ģimenei ir svarīgi, ka Bībele ir goda vietā.
Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem. (Romiešiem vēstule 5:15)
Trīs reizes šajā rakstvietā ir minēts vārds “žēlastība” – žēlastības dāvana, nepelnīta žēlastības dāvana un Dieva žēlastība. Kā caur vienu cilvēku Ādamu pasaulē ienāca grēks un haoss, tā caur vienu cilvēku Jēzu Kristu, pasaulē ir ienākusi piedošana, jauna dzīve un saturs. Saturs kvalitatīvai dzīvei – pamats. Žēlastība kristietībā, pirmkārt, ir nepelnīta glābšana. Nepelnīta, jo tu no savas puses neko neesi izdarījis, es tur neko neesmu izdarījis. Pirms mēs nācām, Dievs bija atnācis virs zemes cilvēka miesā, nomira pie krusta un sagādāja iespēju, katram kurš tic, iegūt jaunu dzīvi, mūžīgo dzīvību. Atgriezties attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu. Tā ir nepelnīta žēlastība, iespēja kvalitatīvi dzīvot, iespēja dzīvot mūžīgi, iespēja būt attiecībās ar Dievu. Nepelnīta žēlastības dāvana. Sākot no šī paša punkta, mēs mierīgi varam sākt domāt, ka tā nemaz nav tik nepelnīta, jo Dievs pirmo soli ir spēris, bet, lai šo nepelnīto Dieva žēlastības dāvanu izmantotu, tad mums kaut kāds solis ir pašiem jāsper. Tūlīt pie nepelnītās žēlastības dāvanas mēs jau pie pirmiem metriem redzam, ka tomēr kaut kas no sevis ir jādod.
Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības. (Efeziešiem vēstule 1:7)
Viņa bagātā žēlastība ir grēku piedošana. Viņš piedod mums visus grēkus un dziedē visas vainas.
Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! (Efeziešiem vēstule 2:5)
Grēku piedošana un glābšana. Žēlastībā izglābti, tas nav no mums, tas ir no Dieva. Tā ir dāvana, ka mēs varam būt izglābti, bet, lai mēs būtu izglābti, mums ir jāsper solis šīs nepelnītās dāvanas virzienā.
Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. (1. Pētera vēstule 1:3)
Augšāmcelšanās, žēlastība. Šis augšāmcelšanās fakts mums ir pieejams, tā ir Dieva žēlastība, tā ir Dieva gaisma – grēku piedošana, glābšana, augšāmcelšanās, jauns cilvēks, jauns radījums – tā ir Dieva žēlastība, kas ir pieejama mums. Mēs tikko runājām par nepelnītu glābšanu kristietībā, bet ir nepelnītas iespējas, kuras ir jānopelna, sākot ar glābšanu, kur tev nekas īpašs nav jāpelna. Tu nāc pie Dieva un saki Viņam, ka tici, ka Viņš sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, lai glābtu, lūdz, lai piedod grēkus, nāk sirdī un ir tavas dzīves Kungs. Tu to dari un sāc jaunu dzīvi ticībā uz Viņu un Viņš dara izmaiņas tevī. Tu sāc strādāt pie sevis, pie sava rakstura. Tās ir šīs nepelnītās iespējas, kuras ir jānopelna, ir jāpastrādā.
Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. (1. Korintiešiem vēstule 15:10)
Pāvils saka, ka viņam ir dāvāta žēlastība, bet viņam šī žēlastība nav veltīga. Kāpēc? Jo viņš ir strādājis, vairāk par citiem apustuļiem un kalpotājiem, vairāk par viņiem visiem strādājis. Šādā veidā žēlastība, ko Dievs ir sniedzis, nav veltīga. Viens ir tas, ko Dievs dod, ne tikai glābšanu, bet iespējas kvalitatīvi dzīvot ticībā uz Viņu, iespēju arī saprast, kas tad ir kvalitāte. Tu maksā cenu, lai gūtu panākumus. Panākumu novēlējums, lai Tā Kunga žēlastība ir ar tevi, lai Tas Kungs ir tev žēlīgs, lai Dieva labvēlība, nepelnīta svētība un lai tev ir panākumi, ka tu pats strādā. Faktiski, ja es gribu kādam novēlēt Dieva svētību, es ar to domāju, ka novēlu tev arī strādāt. Ne tikai kādu nepelnītu svētību un, ja godīgi, es negribētu cilvēkiem nepelnītas svētības, jo katra nepelnīta dāvana, pēc būtības ir destruktīva, jo tā atļauj tev pašam neko nedarīt. Ja pārāk daudz cilvēka dzīvē ir kādas sagadīšanās vai ļoti „mīloša” mamma, kura vienmēr to bērnu izlaiž un ne par ko neliek maksāt, tad tā nav nekāda mīlestība un žēlastības dāvana, tu šo bērnu vienkārši padari par kropli, par nespējīgu dzīvot zem šīs saules un gūt panākumus, vispār eksistējot. Pat likumdošanā ir kaut kur iestrādāts vārds “pāraprūpe”. Pāraprūpe nav pareiza. Tāpēc, kad es novēlu žēlastību, tad nebūtu pareizi domāt, lai tev vienmēr viss veicas, ka Dieva klātbūtne ir ar tevi bez tavas līdzdalības. Nē, ar tavu līdzdalību. Protams, tad, kad tu esi līdzdalībnieks, tad arī veiksmei un svētībai patiesi ir vieta tavā dzīvē.
Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. (1. Pētera vēstule 5:5)
Šajā rakstvietā runa ir par to, ka jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Kam dod žēlastību? Pazemīgajiem. Kam Dievs stājat pretī? Lepnajiem. Par ko ir runa? Par paklausību. Par kādu paklausību? Par vienkārši aklu paklausību Dievam? Nē, tur ir rakstīts, ka cits citam. Tā jau arī ir paklausība Dievam, ka tev palīdz, ka tev skaidro Dieva vārdu, Dieva gribu, tu tam paklausi. Tu pats paklausi tam, ko tu lasi Dieva vārdā, tu paklausi arī mācītājam, kas izskaidro Dieva vārda kontekstu, lai tu labāk varētu izvēlēties un izdarīt lēmumus. Lepnie, kas vienmēr paši ir gudri, Dievs stājas pretī. Žēlastība ir tiem, kas paklausa. Glābšana un iespējas kvalitatīvai dzīvei, tā ir Dieva žēlastība, bet tās izmantot, tā ir mūsu atbildība – mūsu paklausība un mūsu atsaukšanās.
Tiem, kam mājās ir televīzija, kāda tev ir televīzija? “Tet”, “Baltcom” vai cita? Kad tu gribi abonēt kādu kanālu, tad tu ar pulti ievadi kodu un samaksā, bet ja tu gribi nopirkt kādu konkrētu saturu, tad tu samaksā un iegūsti šo saturu, kurš jau ir, jo šis saturs ir jau sagatavots. No kā tu maksā? No tā, ka tu esi veltījis laiku, strādājis, veltījis laiku cilvēkam, kurš pēc tam ir samaksājis tev naudā. Tikai kad tu esi samaksājis, tu vari abonēt šo saturu. Līdzīgi ir ar nepelnītām iespējām. Tā ir privilēģija, ka ir šis saturs, bet tikai tu pats vari samaksāt, lai tu viņu varētu iegūt savā dzīvē. Vārds žēlastība jau iegūst daudz labāku un daudz sakarīgāku formu.
Kristietībā ir tik daudz mītu, tik daudz tumsonības. Es nedomāju, ka mācītāji, viņu konfesiju skolās kaut ko tādu māca, bet kamēr tas aiziet līdz vietējiem mācītājiem, kalpotājiem, vietējo draudžu, draudžu apmeklētājiem, īpaši tie starp draudžu kalpotāji, kas nav konkrētā draudzē, kurš klīst starp draudzēm, kas ir bez atbildības, bez komandas, bez mācības. Īpaši viņu vidū vārds žēlastība parasti dominēs. Vārds žēlastība dominēs ar jēgu, domu, ka no mūsu puses šeit nav lielas atbildības, ka viss ir tikai no Dieva atkarīgs, ka paldies ir tikai Dievam. Piemēram, kad tu kādam cilvēkam gribi pateikt paldies, bet tas cilvēks teiks, ka visa slava Dievam. Līdz ar to, ka viņš teiks, ka visa slava Dievam, tu jau vari sākt saprast, ka šis cilvēks, nav īsti vesels. Tas nozīmē, ka viņš pats neko nav darījis, viņš pats ne par ko neatbild, ir tikai tā, kā paveicas. Viņam šajā gadījumā tikai paveicās, jo viņš no savas puses neko neizdarīja. Ja kaut ko izdarīja, tad tā bija Dieva žēlastība, ka vispār kaut ko izdarīja. Piemēram, neuzlika modinātāju, bet pamodās no Dieva žēlastības. Sagadījās, ka izdarīja mājas darbu, tas viss bija no Dieva žēlastības. Vārdi “Dieva žēlastība” Dieva vārdā nebūt nenozīmē tādu beznosacījuma Dieva labvēlību pret cilvēkiem, beznosacījuma panākumus tavā dzīvē, nē. Tas nozīmē nepelnītu žēlastību, nepelnītas iespējas, kuras jānopelna. Kādā ziņā tās ir nepelnītas? Tādā, ka tev ir iespējas un, esot draudzē, tu tās ieraugi. Daudzi liecina, ka tikai, ienākot draudzē un dzirdot par tām, ierauga šīs iespējas. Tie ir Bībeles principi, kurus lietojot, tu gūsi panākumus. Pašas iespējas ir nepelnītas, bet tās realizēsi strādājot. Pāvils saka, ka viņš vairāk par visiem ir strādājis.
Kam ir automašīna? Cik daudziem ir tiesības? Lai tu varētu lietot koplietošanas ceļus, tev ir vajadzīgas autovadītāja tiesības. Tāpat ir jāsamaksā ceļa nodoklis, jāiziet automašīnas tehniskā apskate. Tas maksā naudu, pūles un tikai tad, kad esi samaksājis šo cenu, vari lietot ceļus. Ja kāds grib bez tiesībām, bez nodokļa tos lietot, diemžēl, tas ir īslaicīgi. Agri vai vēlu tevi apturēs vai arī nevarēsi šos ceļus lietot pilnā mērā. Kaut kur pa lauku ceļiem varēsi pabraukāt, bet nopietni braukt nāksies grūti. Kaut kādā brīdī tevi apturēs un būs jāmaksā. Varbūt kādā īpašā Dieva žēlastības gadījumā tevi nepieķers, bet tas ir apšaubāmi. Ja tev visas dzīves garumā regulāri vajag braukt, tevi apturēs un sodīs. Lai lietotu koplietošanas ceļus, ir jāmaksā sava cena. Tāpat arī, lai iegūtu nepelnītas iespējas, ir jāpastrādā, tās ir jānopelna. Šodien, braucot uz dievkalpojumu, redzēju lielu reklāmu, uz kuras attēlots sunītis un augšā uzraksts “Labie darbi” un apakšā parakstīts “Incredit”. Reklāmas plakātā parādīts, ka viņi izbūvējuši dzīvnieku patversmi. Kaut kādu daļu no tā, ko nopelnījuši uz cilvēku parādu rēķina, viņi lietojuši, lai paveiktu labos darbus un reklamē tos. Par taviem labiem darbiem neviens neuzzinās, ja pats par tiem nepastāstīsi. Ne vienmēr ir jārīkojas pēc sekojošā Bībele panta:
[..] tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara. (Mateja evaņģēlijs 6:3)
Ir svarīgi pateikt cilvēkam, ka viņam nekas nenokritīs no debesīm, bet ka tu pie tā pastrādāji. Nav pareizi, ka vienmēr, izdarot labu darbu, par to nesaki cilvēkam. Jā, Bībele saka, lai labus darbus dara slepenībā un nelepojas ar tiem, jo var palikt lepns. Varbūt reizēm tā arī vajag, slepenus labos darbu, bet ne vienmēr. Cilvēkam ir jāpasaka, ka tu viens vai kopā ar draudzi izdarīji labu darbu priekš viņa. Pretējā gadījumā viņi nezinās, ka ir tāda draudze “Kristus Pasaulei”, ka tā ir vieta, kur mainās dzīves. Mums tas jāpasaka cilvēkiem, lai viņi būtu informēti, ka šāda ļoti laba draudze Latvijā, kurā dara labus darbus, labas lietas. Nē, tu nesaki nevienam! Tad jau arī par tevi neviens nezinās. Ir svarīgi pastāstīt, ka tu kaut ko labu izdarīji un cilvēkam izmainījās dzīve. Princips jau ir tāds, ka cilvēks ies un stāstīs par to, ka šeit viņam izmainījās dzīve un tā būs reklāma, ka draudzē var iegūt daudz laba un citi gribēs nākt. Protams, ir jābūt pareizam motīvam, kāpēc tu to stāsti. Inkreditam ir skaidrs motīvs – viņi grib nopelnīt naudu. Pat kredītu iestāde lieto šo principu. Darīt labus darbus vispār ir modē – kaut ko noziedot, izdarīt labus darbus, ziedot centu no katra iepakojuma labdarībai bērniem, Ukrainai, dzīvniekiem utt. Cilvēkiem būtībā gribās darīt labu, un gudri cilvēki saprot, ka labie darbi atmaksājas. Lai atmaksātos, man tas jālieto. Kredītiestādes zina, ka labdarība vairo viņu naudu. Kas šis ir par principu? Tas ir Bībeles princips un darbojas pats par sevi, pat bez paša Dieva pazīšanas. Kur nu vēl vairāk, ja cilvēka to dara, pazīstot Dievu. Lai šis princips, šī nepelnītā iespēja organizācijā vai tavā dzīvē darbotos, tev ir jāpārzina šis princips, no savas puses ir kaut kas jāizdara. Žēlastība ir tiem, kas paklausa, kas pastrādā. Jēzus savā dzimtajā pilsētā Nācaretē pēc sava paraduma atnāca uz dievkalpojumu sinagogā.
Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. (Lūkas evaņģēlijs 4:16)
Jēzum bija ieradums no bērnības apmeklēt dievkalpojumus. Vai zināt, kāpēc mūsu draudzē nav svētdienas skolas? Ilgtermiņā mēs redzēsim, kas ir labāk – atradināt bērnus no dievkalpojuma un laist savos tusiņos pie svētdienas skolas skolotājas vai radināt sēdēt dievkalpojumos. Skaidrs, ka šodien es līdz galam to nezinu, bet domāju, ka labāk ir veidot paradumu būt dievkalpojumā jau bērnībā. Ko tu ieliec bērnam, īpaši līdz trīs gadiem, tāds viņš būs visu mūžu. Cik daudzi no jums, pirms atgriezāties pie Dieva, draudzē “Kristus Pasaulei”, kaut kad bērnībā gājāt Svētdienas skolā? Rokas pacēla apmēram puse. Kāpēc gan jūs neesat savās draudzēs? Tādēļ, ka neviens neiemācīja sēdēt dievkalpojumā, bet gan tusēt kopā ar vienaudžiem. Iespējams, ka turpat arī iemācījies dzert, pīpēt un nodoties netiklībai. Kopā ar Svētdienas skolas skolotāju tu to, protams, nedarīji, bet iepazinies ar tādiem pašiem bērniem, kuri nav normāli iemācījušies sēdēt dievkalpojumā un klausīties sprediķi. Tā vietā mācījāties kaut kādus stāstiņus par Dāvidu un Goliātu un viss. Bērni nav tik dumji, kā domājat. Sēžot kaut kur aizmugurē un krāsojot grāmatiņu, viņi visu dzird un piefiksē. Paldies Dievam arī par svētdienas skolām, bet paldies Dievam par tiem vecākiem, kas iemāca paradumu saviem bērniem normāli sēdēt dievkalpojumā. Tieši paradumi nosaka tavu likteni, nevis mistiska Dieva žēlastība vai veiksme. Ja tu izmanto Dieva žēlastības principus, tad iemāci saviem bērniem paradumus – nevis tikai laiku pa laikam apmeklēt svētdienas skolu, bet būt dievkalpojumos. Citās draudzēs svētdienas skolā strādā ar bērniem un pēc tam viņi atkrīt no Dieva. Mēs ejam un viņus atrodam. Viņi zina, ka Dievs ir un atceras to, kad viņus uzrunā. Dievs patiešām ir, Viņš ir dzīvs. Jēzus pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Tas viņam bija bērnībā iemācīts paradums. Toreiz Rakstus lasīja, stāvot kājās, pēc tam Rakstu mācītājs apsēdās un mācīja. Arī Jēzum iedeva Rakstu rulli un Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Iespējams, ka šī Rakstu vieta bija Dieva žēlastība, iespējams, ka tā bija sakritība. Tā bija no Jesajas grāmatas 61. nodaļas 1.-2. pants.
“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” (Lūkas evaņģēlijs 4:18-22)
Rakstīts, ka Viņam gadījās šī Rakstu vieta. Klausītāji pilnā mērā nepieņēma Viņa sacīto, bet tai pašā laikā tie piebalsoja, jo viņus tas pacēla. Jēzus runāšana, lika viņu sirdij pukstēt straujāk, elektrizēja atmosfēru zālē, mudināja cilvēkus rīkoties. Tas bija kā balzams, kas dziedināja viņu sirdis, tā tiešām bija prieka vēsts, labā vēsts. Es gribu vērst tavu uzmanību uz oriģināliem rakstiem – ko tad īsti Jēzus lasīja:
Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu, un iepriecināt visus noskumušos. (Jesajas grāmata 61:1-2)
Tur bija runa arī par atmaksu, sodu, bet tieši tai vietā Jēzus apstājās, par sodu tālāk nelasīja, bet pasludināja Tā Kunga žēlastības gadu. Viņš apsēdās un sāka runāt par nepelnītu žēlastību un panākumiem, par principiem, kurus mēs varam lietot. Viņš to runāja un zālē bija elektrizēta, pozitīva atmosfēra. Jēzus koncentrējās uz pozitīvo, uz žēlastību.
Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. (Jāņa evaņģēlijs 1:17)
Bauslība caur Mozu nozīmē to, ka Vecā Derībā bija: “Tev nebūs!” Jaunajā Derībā uzsvars ir uz: “Tev būs! Tu vari!” Jēzus bija pozitīvs. Nācaretē Viņš piecēlās un lasīja tikai par žēlastību, un pār Viņa lūpām plūda žēlastības vārdi. Viņš sludināja prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu, satriektos palaist vaļā. Tas nozīmē, ka Viņš runāja par to, ka tu vari uzvarēt nabadzību un dzīvot bagātībā, uzvarēt slimības un būt vesels, pārstāt domāt haotiski un destruktīvi un sākt domāt veselīgi, iegūt dvēseles dziedināšanu. Bēdu un salauztas sirds vietā Viņš piedāvāja emocionālu veselību, un verdzības vietā iegūt gan iekšēju, gan ārēju brīvību. Tā ir labā vēsts. Šo problēmu – nabadzības, slimības, verdzības – risinājums ir Dieva žēlastība caur Jēzu Kristu, kuru ar sludināšanu, mācīšanu dara pieejamu un cilvēkiem ļauj izvēlēties.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Nesiet labo vēsti. Uz prātu balstīta un emocionāla vēlme palīdzēt cilvēkiem pacelties – tas ir Jēzus atnākšanas un sludināšanas mērķis. Viņa vēsts nebija par to, ka tikai jāpasaka cilvēkiem, ka Jēzus viņus mīl. Viņa vēsts ir nepelnītas iespējas, kuras tu vari parādīt un iemācīt, lai cilvēks iegūtu brīvs no konkrētās problēmas. Tu vari būt bagāts, svētīts, dzīvot kvalitatīvu dzīvi un tam bonusā klāt – mūžīgā dzīvība. Ko reāli cilvēkam dod tas, ka tu viņam pasaki, ka Jēzus viņu mīl? Viņš to atcerēsies un, protams, ka tas ir labi. Vai tā ir tā vēsts, ko Jēzus sludināja? Vai tā bija tik maziņa? Vai Dieva žēlastība ir tāda, ka no viena šāda teikuma cilvēkam kaut kas reāli mainīsies? Vai tas, ka panāksi, ka cilvēks turpat, uz ielas, kā pantiņu noskaita grēku nožēlas lūgšanu, tiešām izmainīs viņa dzīvi? Ar to tu cilvēkam it kā iesaki atslēgt prātu, bet Jēzus runāja par veselīgu domāšanu, redzēšanu. Ko nozīmē “akliem gaisma”? Tā ir saprašana, kas balstīta uz Kristus upuri, žēlastību un mīlestību. Cilvēks, kas tikai noskaitīs pantiņu, nebūs glābts. Glābšanu viņš iegūs tikai tad, ja izpratīs evaņģēlija jēgu. Var jau iet un tādā veidā sludināt, bet tas ir bērnudārza līmenis.
Tās cerības dēļ, kas jums nolikta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evaņģēlija patiesības vārdu, kas aizgājis līdz jums; jo tas visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug – arī pie jums – kopš tās dienas, kad jūs dzirdējāt un visā patiesībā izpratāt Dieva žēlastību. (Kolosiešiem vēstule 1:5-6)
To, ka Jēzus tevi mīl, ir jāizprot, grēku nožēlas lūgšana ir jāizprot un jābūt ļoti apzinātai. Tev jāizprot, kādai līdzdarbībai jābūt no tavas puses un kāda cena jāmaksā. Pretējā gadījumā Dievs tur neko nevar darīt un tu esi iesācis cilvēkam no pirmās dienas atslēgt prātu. Bet Dieva vārds saka, ka prāts ir jāpieslēdz, ka ir jānovelk vecais cilvēks un jāuzvelk jaunais. Runa ir par domāšanas veida izmaiņām. Sirdī ienāk tas, kas nāk caur galvu. Zemapziņā nosēžas informācija un veido intuīciju tas, kam tu ļauj caur galvu tur ieiet. Jēzus saka, ka tas, kas ieiet mutē, tiek izmests laukā un cilvēkam nekaitē, bet tas, kas iziet no sirds, domām, tam ir vērtība vai arī tas ir bīstami, tās ir destruktīvas lietas.
Ir tāds vārds duhomānija. Tā ir pārāk liels uzsvars uz Dieva žēlastību jeb nepareiza Dieva žēlastības uztvere. Pareizi, veselīgi, Bībelē pamatoti izprotot Dieva žēlastību, tu dzīvosi kvalitatīvu, pilnvērtīgu, Kristū balstītu dzīvi. Man ir bieza Bībele ar komentāriem “Полноценная жизнь” (“Pilnvērtīga dzīve”). Šāds nosaukums ir, jo Bībele un pilnvērtīga dzīve ir saistīta ar Bībeles komentāriem un skaidrojumu. Tur ir ļoti daudz ļoti labu skaidrojumu, daudz informācijas. Man ir daudz tamlīdzīgu grāmatu. Neskaidrību gadījumā es lasu un studēju ļoti daudz grāmatu, informāciju par konkrēto tēmu, un tikai tad pieņemu savu lēmumu, kā uzskatīšu un kā mācīšu. Izvēlos to uzskatu, kurš man liekas pareizāks, precīzāks, piemērots mūsu draudzei. Lūk, kur rodas pilnvērtīga dzīve. Daudzi uzsver, ka evaņģēlijam ir tik liels spēks, ka tev pietiek pateikt tikai – Jēzus. Vai tiešām tā ir? Vai tiešām pietiek tikai pateikt, ka Jēzus mīl un pēc šabloniņa runāt ar cilvēkiem? Veselas kristiešu armijas tā dara – tīri psiholoģiski noved cilvēku līdz lūgšanai un tad saka, ka šis cilvēks ir glābts. Šāds evaņģēlists uzskata, ka izglābis 20 vai 50 cilvēkus dienā. Grupiņu vadītāji zina, ko nozīmē patiešām izglābt cilvēku. Cik laika un cik nervus tas paņem! Patiešām izglābt cilvēku, reāli ievest draudzē un palīdzēt kļūt par personību, kas dzīvo kvalitatīvu dzīvi, ir ļoti grūti un prasa ilgu laiku. Un, kad tu iesi uz ielas, tiklīdz pieskarsies cilvēkam, nu tad zili brīnumi būs. Un viss notiks. Un kaut kas arī notiek visā tajā iedvesmā. Un tu ej, un saki: Jēzus tevi mīl. Tu skaiti lūgšanu un viss, tev ir emocijas. Viss, svaidījums ir. Iet gadi, un tev apkārt nav neviena cilvēka. Ir tie paši vecie komandas biedri, ar kuriem tu tici, ka tas ir tas īstais veids, un ka Dieva žēlastība ir, lūk, šāda. Bet Dieva žēlastība, draugi, tā ir jāizprot visā pilnībā, lai cilvēki varētu dzīvot tā, kā Jēzus to vēlējās. Viņš atnāca, lai cilvēkus iemācītu domāt. Lai cilvēks saņemtu tās nepelnītās žēlastības punktus – gan labklājību, gan veselību, lai cilvēkus pie Dieva pievestu. Tā, lai cilvēks to visu saņemtu pilnvērtīgi un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi. Tas ir jāizprot. Skaidrs ir, ka var pieiet pie cilvēka un pateikt to, ka Jēzus tevi mīl. Bet vajag saprast, ka Dievs neko nedarīs pats tam cilvēkam. Dievs darīs to, ko tu mācīsi, to, ko tu teiksi. Ja tu iemācīsi cilvēkam pašam domāt, un parādīsi viņam savu atbildību, nevis: noskaitīji pantiņu un tagad pats, gan tevi svētais Gars vadīs tagad, tagad tevi Gars vadīs un tu pats atradīsi draudzi un visu. Un 99,99%, ka viņš neko nekad neatradīs, ja tu neaiziesi viņam pakaļ, ja tu viņam nepiezvanīsi atkal. Ja tu neuzturēsi kontaktu un neiemācīsi viņam, un neiepazīstināsi ar Dieva principiem, ka Dievs pats visu nedara, viņš neko nesapratīs. Tagad kādi, kas internetā lasa, ir noģībuši. Visa Salamana teorija tagad ir kaķim zem astes: tik daudz gadus esmu ticējis Dieva žēlastībai – varenai, lielai. Un, saproti, tā lielā žēlastība nedaudz savādāk izskatās. Viņa prasa arī tomēr no mums. Un šī žēlastība patiešām ir liela. Tā patiešām ir liela un dziļa. Un šis spēks, un šie dziļumi, platums, augstums, tie nav izmērāmi. Bet viņā ir jāieiet, Debesu Valstībā ar spēku laužas iekšā.
Kāpēc vajag divas stundas mācīties? Tāpēc, ka Dieva žēlastība ir jāizprot un tu pat nevari līdz galam to izprast visa mūža garumā. Iedomājies, man šodien ir tēma par žēlastību, un es pats ļoti daudz ko atklāju. Un tagad būs vēl viena rinda zemē tūliņ. Par duhomāniju es iesāku tikai. Atceries, ja cilvēka ticība ir balstīta uz piedzīvojumiem, uz emocijām, uz supergarīgumu, kuram vairāk ir sapņu, kurš vairāk tur pravieto, kurš vairāk kaut ko piedzīvo, kurš galvu krata skaistāk, kuram frizūra vēl uztaisīta tā, lai tev plīvo tie mati? Mums nav tādas lietas ļoti izplatītas šeit, bet inkaunterā sava vieta ir vis kaut kam, vai ne? Inkaunterā ir sava vieta, kur var šie darīties. Tas viss ir labi. Bet, kad cilvēki sāk koncentrēties uz izpausmēm – nāksim kopā lūgt Dievu tik ilgi, kamēr neatnāks Dievs, kamēr neatnāks Dieva klātbūtne, tikmēr lūdz, ņemas. Tās ir sajūtas. Un tad šādu cilvēku vidū kāds līderis, vai formāls neformālais, kurš var teikt arī pat tādus vārdus: “Atslēdz savu prātu.” Viņš tev var pateikt, atslēdz savu prātu, te nav jādomā. Atceries, ja tu kaut kādus tādus vārdus dzirdi, tad tu esi sastapies ar vilku avs ādā. Viņš pats to var nezināt, bet viņš saka, lai domā pretēji tam, ko Jēzus saka: “Es atnācu, lai jūs domātu, lai jūs izprastu Dieva žēlastību visā pilnībā un ieietu tajā.” Atceries, ka tieši galva ir tavs vērtīgākais instruments. Tieši prāts. Un tu padomā: “Galvenais ir vīzijas, galvenais, ko tu redzēji vīzijā, vai ne?” Iedomājies, dārzeņi. Viņi paši izdomā sev vīzijas, un viņi paši izdomā – Tas Kungs man teica. Ja godīgi, kad nokļūstu kaut kur tādās vidēs, man ir diezgan nelabi, jo es zinu, ka es esmu šizofrēniķu sabiedrībā. Patiešām šizofrēniķu sabiedrība ir slima. Ar ko slimi? Ar galvu taču slimi. Viņiem māca, viņi paši tā uzskata. To, ko es sajutu, ir daudz svarīgāk nekā loģiski izdomāt. Pamatojoties uz Dieva vārdu, protams, ka, tas, ko es sapnī redzēju, ir svarīgāk. Ka tas, ko es sajutu, ir svarīgāk. Un tāpēc, draugi, ir taisnība dažādiem žurnālistiem. Tāpēc arī ir taisnība dažādiem ateistiem. Kas it sevišķi norāda uz jaunām, harizmātiskajām kustībām, kur tās izpausmes visas notiek. Kas arī ir sava daļa no kristietības, protams. Tie ir kaut kādi piedzīvojumi. Bet viņiem ir taisnība par to, ka tas ir destruktīvi, sektantiski. Cilvēkiem atslēdz veselo saprātu, un viņi patiešām ir dārzeņi. Un šādu cilvēku dzīvēs ir parasti nav augļu. Viņi dzīvo nekvalitatīvu dzīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nav iemācījušies domāt. Viņiem ir iemācīts atslēgt domāšanu. Tikai turpināt ticēt. Tikai tici. Un visas tās rakstvietas jau ļoti labas ir. Un, kad Jēzus gāja Jaira meitu dziedināt, Viņu apsmēja, kad Viņš jau bija ceļā. Un kad sinagogas priekšnieks teica Jairam, ka viņa meita ir nomirusi, neapgrūtini mācītāju. Bet Jēzus atbildēja: tikai tici. Un tad mēs ņemam šos vārdus: “Tikai tici, un tikai tici,” un aizmirstam par veselo saprātu. Ticība, draugi, ir saistīta ar izpratni, kāda ir Dieva žēlastība. Ar mācīšanos un ar prāta lietošanu, un arī ar darbu. Un kā tagad būs dzirdēt tādus vārdus? “Tā Kunga žēlastība lai tevi pavada.” Kā tagad tas skan jau? Kā līdz šai dienai tas jau skanēja? “Tā Kunga svētība lai ir tavā dzīvē, tā žēlastība tavā dzīvē.” Un tagad, ko es saku: “Klausies, man ir jādomā pašam. Jāmācās, jādomā, jāstrādā, jānopelna vēl kaut kas.” Bet velni nāks tev un teiks: “Nekas tev nav jānopelna, tā ir Vecā Derība, tā ir bauslība – viss ir bez maksas.” Draugi, bez maksas ir tikai paši principi, bez maksas ir pati glābšana. Bet tev pašam tajā ir jāieiet. Diemžēl, pašam tajā ir nepieciešams ieiet. Kāpēc diemžēl? Ļoti labi. Es personīgi domāju, ka uzsvars jāliek uz to, ka, ja tu vēlies darīt to, ko Kristus, tad uzsvaram un sludināšanas veidam ir jābūt tādam, kā tas bija Kristum. Viņš jau teica, ka tā Kunga Gars ir uz manis. Viņš mani ir svaidījis un noskaitīja dažādus dzīves kvalitatīvus aspektus, kurus Dievs tev dod, ja tu gribi viņus paņemt, nāc uz draudzi, klausies, ir tur Kristus, ir tur viss, ir tur labklājība, ir tur dziedināšana, viss tur ir. Un, ja tu ej pa tiešo un saki, ka Jēzus tevi mīl, tad neaizmirsti arī otru daļu pastāstīt. Ar to, ka Jēzus tevi mīl, ar to ir par maz. Tāpat arī, ja tu pastāsti par kvalitatīvu dzīvi, neaizmirsti par Kristu pastāstīt, kurš ir autors šai dzīvei. Interesanti? Es sajaucu prātu? Un katru sprediķi vajag arī klausīties un savā dzīvē pieņemt kādus principus kontekstā ar citiem maniem sprediķiem. Nevar tā paņemt, vienu izraut no vidus un domāt, ka ir tikai tā. Nepieciešams balanss. Šodien par žēlastību mācu no visiem tās aspektiem, ņemot vērā arī visu mūsu mācību un arī citus sprediķus. Izdari savus secinājumus.
Tavs svētību avots ir prāts. Un bieži tieši kaut kādi cilvēki, kurus apzīmē par duhomāniem, atņem tev prātu, liek koncentrēties uz piedzīvojumiem un emocijām. Bībelē ir minēti gara augļi un gara dāvanas. Kas ir svarīgāk? Iedomājies, ir visas gara dāvanas, pravietošana un garu pazīšana. Nu, kas no tā, ka tev ir visas dāvanas? Tas nozīmē, ka tu esi supergarīgs? Nē, vispirms gara augļi tavā dzīvē, kvalitatīvu dzīvi tu dzīvo, un tad vēl klāt ir gara dāvanas. Slava Dievam! Nu tad gan tu esi dikti garīgs cilvēks. Patiešām. Padomā, skaties, piemēram, Ukrainā ir karš. Mēs tur neesam, jo mums ir dažādas savas problēmas. Tu domā, ka krīzes laikā visi cilvēki ir atvērtāki, ka nāks pie Dieva? Tu tiešām domā, ka tā ir? Bet kāpēc nav? Tāpēc, ka tu esi duhomāns. Krīzes laikā patiešām cilvēki ir atvērtāki. Bet, ja tā nav, tas nozīmē, ka tu esi piegājis no nepareizās puses. Vienkārši cilvēkiem ir problēma, tur bumbas krīt blakām, tur mājas vairs nav, un pienāc klāt un saki: “Jēzus tevi mīl!” Ha! “Mani skudriņas pārņem, es jūtu, ka man pie tevis ir jāpienāk.” Ko Jēkabs saka par to? Kas ir kalpošana Dievam? Tur bāreņus pieskatīt, atraitnes un tā tālāk. Tās ir konkrētas lietas: līdzcietība pret cilvēkiem, draugi, konkrēta mīlestība pret Dievu un pret savu tuvāko. Kristietība jau nav dažādas izpausmes. Saproti, ka es tagad nerunāju pret izpausmēm. Visam ir sava vieta. Nevajag lekt otrā grāvī, ka nu tagad, ja kāds kaut ko piedzīvo, ka tur ir tas destruktīvais. Nē, vismaz kaut kas notiek. Un arī, es jums saku, ja tu esi tādā draudzē, kur tas tev ir svarīgi, tad visiem tā tas arī būs. Un lielāko tiesu cilvēks pats sev to visu izdomā. Tad, ja viņš kratās, es arī, es gaidu, kad man arī būs. Un tad tu tā sadomājies, ka reāli sāc jau kratīties. Lielāko tiesu tā arī notiek. Paši izdomā sev dažādus piedzīvojumus un izpausmes. Draugi, goda vārds, ja tev tā ir, tev ir jāiet pie ārsta. Nopietni, ir jāiet pie ārsta. Var nākt pie manis, bet tu jau mani neņem galvā, acīmredzot. Vari nākt pie manis, vari iet pie ārsta. Bet bieži vien viņš tevi var nozīmēt arī uz Strenčiem. Zini to vienu gadījumu, tev vēlreiz ir jāiestāsta, vai ne? Kāds mūsu cilvēks gāja uz tādu iestādi, lai nokārtotu invaliditātes grupu. Un tā grupa viņam bija saistīta ar šizofrēniju. Pagājuši bija vairāki gadi, un atkal ir jāiet kārtot grupa. Bet viņš ir draudzē, normāls, ticīgs cilvēks. Viņš aiziet uz komisiju, un viņam jautā: “Nu ko, balsis ar tevi runā vēl?” “Nē, es tikai tagad ar Dievu runāju!” Parakstīja visus papīrus un piešķīra pensiju. Tas ir reāls notikums. Cilvēkam viss ir normāli lielā skatījumā. Bet nu ārsts pieņēma šādu lēmumu, jo tas tā arī izskatās cilvēku acīs, un tas arī realitātē tā ir. Ar Dievu runā stundām – ar ko tu tur runā? Vispirms ir jālieto savs prāts, bet ar prātu viss nosēžas mūsu sirdī. Veidojas zemapziņa, veidojas intuīcija, veidojas ieradumi, kas arī nosaka mūsu dzīves kvalitāti. Un arī to, uz kurieni mēs virzāmies.
Stefans sludina un stāsta par Jāzepu.
Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku. (Apustuļu darbi 7:10)
Vai Jāzepa stāstu var saukt par veiksmes stāstu? Pareizi, veiksmes stāsts, tā to sauc tautā. Tā viņš skan. Vai tā bija veiksme vai Jāzepa gudrība? Darbs ar prātu, plus Dieva pārdabiska iejaukšanās. Viņš patiešām tulkoja sapņus. Bet ko palīdzētu Jāzepam sapņu tulkošana, ja viņš nebūtu izglītots, ja viņš nestrādātu ar savu prātu un neprastu pārvaldīt arī pēc tam, kad viņu iecēla par pārvaldnieku? Ja viņš to neprastu, ja viņam nebūtu attiecīgas iemaņas, ko dod viņa sapnis? Neko. Jāzepa veiksmes stāsts jau ir Dieva žēlastība. Bet ne tāda Dieva žēlastība, kas vienkārši nokrita pati no sevis, bet gan cilvēka sadarbība ar Dievu. Un Dieva sadarbība ar cilvēku, lietojot prātu.
Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga. (Apustuļu darbi 11:23)
Barnaba nonāk Antiohijā, ko tad Barnaba redzēja? Kādu Dieva žēlastību viņš redzēja, par ko viņš priecājās? Redzi, viņu starpā bija daži kiprieši, kas nonākuši Antiohijā. Tie runāja uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu. Tā Kunga roka bija ar tiem, liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga. Bet vēstis par viņiem kļuva zināmas Jeruzālemes draudzei. Un tie sūtīja Barnabu uz Antiohiju. Ko redzēja Barnaba, atnākot Antiohijā? Daudz cilvēku ar izmainītām dzīvēm. Lūk, ko viņš redzēja. Kas ir žēlastība draudzē? Daudz cilvēku un izmainītas dzīves. Saproti, ko viņš redzēja? Viņš redzēja šo cilvēku, kas sludināja pagāniem, grieķiem, viņš redzēja viņa kalpošanas augļus. Viņš priecājās. Viņš redzēja izmainītas dzīves – viņš priecājās. Viņš redzēja, ka daudzi cilvēki nāk pie Kristus un iemanto mūžīgo dzīvību. Un viņš priecājās. Un te ir rakstīts, ka “Dieva žēlastību redzēdams”. Tātad, kad veidojas jaunas draudzes, kad tiek atvērtas jaunas grupiņas, kad mājas grupiņās nāk klāt jauni cilvēki, kad notiek izmaiņas cilvēku dzīvēs, tā arī ir Dieva žēlastība. Tā arī ir Dieva žēlastība, kas nenāk pati no sevis. Tur kāds sludina, kāds māca un kāds strādā – tā ir sadarbība ar Dievu un cilvēkiem. Tā arī ir sadarbība starp cilvēkiem un arī līderiem.
Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu. (2. Korintiešiem vēstule 4:15)
Vairo arī pateicību Dievam par godu. Tātad, kad pieaug ticīgo skaits, to sauc par žēlastību. Redzi, draudzes izaugsme ir no žēlastības jeb privilēģijas apzināšanās, ka varam celt cilvēkus, ka varam celt grupiņas, ka varam celt draudzi. Tas ir no žēlastības, ka mums ir tāda iespēja. Tas ir no žēlastības, ka tas viss darbojas. No žēlastības, tā ir Dieva griba, ka mēs to lietojam, tad Dievs darbojas.
Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem vēstule 8:9)
Kristus kļuva nabags. Un Dievs saka, ka tā ir žēlastība, ka Viņš pie krusta tapa aplaupīts. Viņš to labprātīgi atdeva un izdarīja. Tātad vēlme, atbrīvot no nabadzības, ir žēlastības izpausme. Iedomājies, ka tu cilvēkam iedod makšķeri, tā kā es minēju piemēru, pie sabombardētas mājas, tu no sākuma palīdzi māju atrast, kur dzīvot. Bet ikdienā cilvēkam labāk ir mācīt jeb ieviest pašam, iemācīt cilvēkam gūt panākumus. Motivēt, celt un vēlme atbrīvot no nabadzības. “Es aizbraukšu uz inkaunteru, tur man uzliks rokas, izdzīs nabadzības velnu, un es būšu bagāts.” Draugi, tā nenotiek! Tu zini, kas inkaunterā ir svarīgākais? Tās izpausmes inkaunterā nav svarīgas. Ja tu godīgi gribētu zināt, tas ir nekas, salīdzinājumā ar izmainītu dzīvi. Jēzus dzina velnus ārā, mēs arī to darām. Uzlika rokas, mēs arī tā darām. Atbrīvošana no nabadzības nav tāds tiešais Dieva darbs. Tu biji nabags, bet tagad par tevi palūdza Dievu, atbrīvoja. Jēzus atnāca un teica: “Tā Kunga Gars ir uz manis.” Galvenais, vai tu svaidījumu jūti šeit? Jūtu. Viss, tagad tu esi bagāts. Un cilvēks staigā un domā, ka es tagad esmu bagāts. Viņš nav bagāts, viņš nemāk nopelnīt naudu, nemāk apieties ar naudu. Žēlastība, draugi, vairāk nozīmē iemācīties kļūt bagātam. Nu, protams, ka uz katra cilvēka, kurš ir Dieva žēlastībā, kurš ir pieķēries Kristum, viņam automātiski ir Dieva svētība. Bet tev to ir jālieto. Tev ir jāiet tajā virzienā, kurā tu gribi kaut ko sasniegt.
Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem. (Apustuļu darbi 4:33)
Kāda žēlastība bija ar apustuļiem un visu draudzi? Viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu. Tā bija žēlastība. Kāda veidā? Dievs pats svētīja? Nē, tur ir rakstīts, ka viņi pārdeva savus īpašumus, un tam, kuram kaut kas pietrūka, tam iedeva. Tā bija izdomāta sistēma. Tā bija izdomāta shēma, kā panākt komunismu draudzē. Komunisms ir Bībele bez Dieva. Tā ir utopija, jo bez Dieva tas nav iespējams. Bez Dieva vienmēr cilvēka ambīcijas ņems virsroku, un viņš sāks verdzināt citus. Žēlastība. Viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu – tā bija žēlastība.
Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2. Korintiešiem vēstule 9:8)
Un šeit ir runa par finansēm. Tātad labklājība un citas Dieva svētības ir žēlastība. Nu vai vēl kaut ko vari pateikt par žēlastību vispār? Un ir, ko pateikt. Skaties, atkal par naudu.
Mēs jums, brāļi, aizrādām uz Dieva žēlastību, kas ir izpaudusies Maķedonijas draudzēs. (2. Korintiešiem vēstule 8:1)
Kas ir izpaudies Maķedonijas draudzēs? Kas tā par Dieva žēlastību viņiem ir? Un Pāvils turpina:
Jo tur, lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu. (2. Korintiešiem vēstule 8:2-3)
Un tas, ka mēs varam ziedot, tā ir žēlastība, ka mēs to labprātīgi izdarām, ka mēs to gribam. Ne piespiesti, jo labprātīgu devēju Dievs mīl. Interesanti, mums draudzē ienāca ziedojums, es nezinu, kurš cilvēks tas ir. Un, kad ienāk ziņojums, tad maksājuma pamatojums ienāk uz kontakttālruni. Un pie maksājuma pamatojuma rakstīts “Sirdsapziņa”. Sirdsapziņa kādam ierunājusies. Nu ļoti labi, ka pēc sirdsapziņas, nevis pēc “teica”. “Man teikts, ka tā obligāti vajag!” Tas tomēr ir brīvprātīgi, kad tu pats izproti, saproti. “Nē, tas tev bija jādara, nē, tas tev nebija jādara.” To katrs personīgi cilvēks var darīt. Un ja mēs apzināmies paši savu draudzi, un kad mēs apzināmies paši savas vajadzības, mēs darām to labprātīgi. Un tā ir žēlastība. Ziedošana norāda uz žēlastību.
Vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem. (Galatiešiem vēstule 2:9)
Kādu žēlastību Pēteris un Jānis redzēja pie Pāvila un Barnabas? Pāvils un Barnaba nebija no divpadsmit apustuļiem. Viņiem bija atsevišķas kalpošanas. Viņiem vispār būtībā bija konflikts. Vieni gāja pie apgraizītajiem, vieni pie neapgraizītajiem. Viņiem pat bija savs konflikts. Un ir rakstīts, ka Jēkabs, Jānis un Pēteris (Kēfa ir Pēteris), vērodami to žēlastību, sniedza roku, un viņi sāka sadarboties. Kāpēc ar Pāvilu sāka sadarboties Pēteris un Jānis? Kāpēc izveidojās, savā ziņā, tāda kā komanda, draudzība? Tāpēc, ka viņi vēroja žēlastību pie Pāvila. Un kas tā bija par žēlastību? Viņi taču veidoja draudzes, viņi pacēla līderus. Cilvēkiem mainījās dzīves. Augļi. Pāvilam bija tie kalpošanas augļi, ko, faktiski, Bībele apzīmē par žēlastību. Ja tavā kalpošanā nāk cilvēki pie Kristus, tā ir Dieva žēlastība. Bet atceries vēlreiz, tā nav žēlastība pati no sevis. Nu, redzi, Laura draudzē arī veido video klipus un aizraujas. Bet tas klips ir jāuztaisa. Grupiņā ienāk cilvēki. Un es vēroju to žēlastību. Varētu padomāt, lūk, viņai gan ir paveicies, viņai atnāk cilvēki. Tam gan neveicas, ne? Nu nav tās svētības cilvēkam. Nu nav tās žēlastības, nu nenāk tie cilvēki. Nē, viņš vienkārši neizmanto Dieva žēlastību. Kalpošanas augļi ir žēlastība. Un žēlastība pilnā vārdā nozīmē ne jau duhomānu. Pasargi, Dievs, mūs no mēra un duhomāna! Nu no mēra mēs esam simtprocentīgi pasargāti. Ne te kāds slimo, ne te kāds vispār ir nabags. Es vispār nezinu, te kāda fantastiska draudze ir, klepo tikai puse un ļoti labi tiek galā ar visu. Un jautājums vienkāršs. Vīruss vai kaut kas tur bija noķerts, piemēram, ļoti ieilga un nepāriet tas klepus un viss ir slikti. Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Ar Dieva žēlastību. Pasaki, man, draugs, vai Dieva žēlastība ir tādā gadījumā, ja ir pieejama medicīniskā iestāde tikai? Un ja tur ir ārsts, nevis vetārsts, ja? Tādā gadījumā tikai. Ja ir pieejama medicīniskā iestāde un tur nav vetārsts, bet ārsts, kas ir cilvēku ārsts, kur es domāju, ka vetārstu reizēm labāk ieteiks, nekā cilvēku ārstu. Jā, tā var gadīties kādreiz. Vai tā nav tā Dieva žēlastība? Vai nevar ar prātu izdomāt, ka medicīna ne vienmēr ir no Dieva? “Lūk, tur tās kovid potes, tās nav no Dieva, visa tā medicīna nav no Dieva.” Nē, draugi, bet, kad salauztu roku liek kopā, tas ir no Dieva? Antibiotikas, un vispār pamatā, viss ir ļoti labi. Tas, ka kaut kādu Dieva iedibinātus principus arī medicīnā cilvēki izmanto savtīgiem mērķiem, velns visu tur sagroza. Atkal velns. Cilvēks patiesībā to visu izdara peļņas dēļ un kā citādāk. Tas nenozīmē, ka medicīna pati par sevi ir slikta. Tā arī ir tā Dieva žēlastība, izdomāt, ka es apliecinu savu veselību, es atnāku pie sava mācītāja, par mani palūdza, bet ir arī medicīnas iestādes, kur tev pašam ir jāizdomā, kurā gadījumā tev vajag palīdzību un kurā tev nevajag ārsta palīdzību. Es, personīgi, pie katra sīkuma neskrienu pie ārsta. Es neesmu tur bijis daudzus gadus vispār. Ir kādas reizes bijušas, tā jau nav galīgi, bet es neskrienu uzreiz. Un es domāju, ka es tā rīkojos. Tev varbūt ir savādāk jārīkojas, es nezinu, kāda tā žēlastība izpaužas tavā dzīvē, varbūt tev biežāk vajag to visu. Iet pie ārsta, lai tev kaut ko atklāj, viens atklāj kaut ko vienu, otrs kaut ko citu atklās. Internetā vajag visu izlasīt. Pumpa uzmetās, sāc lasīt. Maza pumpiņa uzmetās un ja to visu sāks lasīt, tad būs dzīvei skaitītas dienas. Cilvēks salasās un sāk tam ticēt, tāpēc arī ārstu izvēle ir svarīga. Ja ārsts ir vajadzīgs, tad jācenšas tikt pie ārsta, kurš ir pārbaudīts ārsts. Ne pie iesācēja, bet pārbaudīta ārsta, kas tiešām ir palīdzējis citiem. Tā būtu labāk. Medicīnā tā diemžēl notiek, farmācijā ir savas intereses, tas ir ienesīgākais bizness pasaulē. Viņiem ir savas intereses, vienkārši tiek savākti visi ārsti, un ja tu kursus neiziesi, tad tu nevari būt ārsts. Pat līdz tam viņi nolaižas. Arī skolotāji, ja kursi netiek izieti, tad skolotāji nedrīkst mācīt. Savāc kopā, māca un tik skaisti visu pienes – vienīgās zāles tagad. Pirms desmit gadiem bija normālas bankas, tagad tā ir tumsonība. Piemēram, pirms dažiem gadiem šīs zāles bija labas, tagad tās vairs nav labas. Tagad ir tās, ko farmācijā piedāvā. Miljoniem cilvēku iet pie ārsta, un ārsti raksta tās zāles, kuras farmācijā vēlās pārdod. Tāpēc ir jādomā līdzi, medicīna ir labi, bet visam ir jādomā līdzi. Lieto savu katliņu, domā, salīdzini un neizmirsti, ka Jēzus ir dzīvs, kurš tiesās dzīvus un mirušus. Pāvils saka Efeziešiem:
Jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastību man darboties jūsu labā. (Efeziešiem vēstule 3:2)
Tas, ka tu izvēlies kalpot cilvēkiem, kalpot Dievam, tā ir Dieva žēlastība, tā ir privilēģija – tā saka Pāvils. Privilēģija kalpot, strādāt, izplatot un mācot žēlastības principus, celt cilvēkus. Tā Kunga Gars ir uz manis, svaidījis mani sludināt prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu un satriektos palaist vaļā. Iekšējai brīvībai seko ārēja brīvība, tas, ka mēs esam politikā, nav nejaušība. Iekšējai brīvībai seko vēlme, lai arī citi cilvēki ir brīvi. Man ir vēlme, lai katrs cilvēks ir brīvs. Pirmkārt, tu esi stiprs kā personība un lai arī Latvijā pārējie iedzīvotāji ir brīvi. Un ne tikai iekšēji, bet arī fiziski brīvi, lai neviens viņus neapspiež. Lai globālisti, kas pulcējas Davosas forumā, lai viņi neapspiež ar savu nenormālo zaļo politiku. Visur ir vainīgs klimats, vīruss, un visur vainīgs ir karš. Nekur nav vainīga pašvaldība, lai neapspiež. Jēzus saka, kas rauj jūs tiesās? Kas jūs apspiež? Tie bagātie, pareizi? Bet mums ir jārūpējas, lai cilvēki ir brīvi gan iekšēji, gan arī ārēji. Tas ir mūsu draudzes uzdevums. Dievs, svētī Latviju! Šajā pašā rakstvietā:
Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem vēstule 3:7-8)
Kas ir “neizdibināmā bagātība”? Tikai tad viņa kļūst neizdibināmi bagātīga, tāda neaptverama, liela, tad, kad tu viņu izproti un sāc pielietot, tad viņa tev kļūst reāla tavā dzīvē.
Lai Tas Kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekaunējās manu važu. (2. Timotejam vēstule 1:16)
Viņš palīdzēja Pāvilam. Vienkārša svētība tiem cilvēkiem, kas atbalsta evaņģēlija kalpus un arī cilvēkiem māca izprast Dieva žēlastību. Viņiem ir svētība – žēlastība, Dieva labvēlība. Vai ciešanas var būt žēlastība?
Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest. (Filipiešiem vēstule 1:29)
Vai ciešanām ir kāda nozīme, ja tu no viņām neko neizvelc? Ciešanām ir nozīme tikai tad, ja tu no tā kaut ko mācies. Ja tu mācies no kļūdām. Un ja tu izdari pareizus lēmumus un tāpēc ciet, ir kāda pretestība, tas ir normāli, tu esi uz pareizā ceļa, tev ir privilēģija ciest.
Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību. Žēlastība nebēdā par tiesu! (Jēkaba vēstule 2:13)
Mums kā draudzei un saskaņā ar Jēzus pozitīvo mācību, žēlastības mācību, saskaņā ar mācību, kāpēc Jēzus ir atnācis. Mums, draudzei “Kristus Pasaulei”, nav jāuztraucas par tiesu, kas būs pēc nāves. Tev vispār nav jāuztraucas, bet tādā gadījumā, ja tu pats izrādi žēlastību. Ko nozīmē izrādīt žēlastību? Celties pašam un celt citus. Atkal viss tas pats, vai ne? Viss tas pats, kas vienmēr, tas pamatā skan no kanceles. “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tev ideāls ir priekšā, tas ir Kristus, centies dzīvot tādu dzīvi kā paraugs, kā mums māca, centies dzīvot kvalitatīvu dzīvi un cel arī citus. Palīdzi arī viņiem celties, un ne tikai neaprobežojies ar “Jēzus tevi mīl!”, ar kaut kādu skaitu, bet tu patiešām cel cilvēkus, ka viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ne tikai cerībā, ka viņš beidzot tiks debesīs. Iedomājies, cik nožēlojami tas ir, iepazini Kristu – viss. Viss, kas bija labs, tas viss ir slikti. Un tagad es ciešu līdz tai dienai, kad es beidzot nomiršu. Un tad man teica mācītājs, kad es būšu debesīs, tad man būs viss baigi labi. Draugs, tev jāiemācās jau šeit lietot Dieva žēlastību un priecāties. Āmen! Jau šeit, virs zemes. Kur tas Bībelē ir rakstīts, kur tas ir? Priecājieties es jums teikšu, priecājieties! Tur tā ir rakstīts: priecājieties gan par to, ka tavs vārds ir ierakstīts debesīs, gan arī par to, ka tev ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un celt arī citus.
Bet katram no mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus mums to dāvinājis. Un Viņš iecēla citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, bet citus par ganiem un mācītājiem. Lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus miesas uzcelšanai. Kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru. (Efeziešiem vēstule 4:7-13)
Dieva žēlastība ir katram pēc talantiem, pēc iespējām, pēc garuma, pēc auguma, pēc platuma, pēc tā, kādi ir bijuši tavi vecāki, kāda ir tava izglītība, katram ir savas iespējas, sava žēlastība, ko mēs varam parādīt un kalpot Viņam un cilvēkiem. Redzi, un Dieva ieliktie kalpotāji ir Viņa žēlastība. Kad draudzē ir mācītājs, tā ir žēlastība. Draudzē ir grupiņas un tā ir žēlastība, kuru tu vari izmantot. Ļoti vienkārši. Arī, kad pasaulē ir globālie kristīgie līderi, tā ir žēlastība, ka mums viņi ir. Arī Dieva kalpi, Dieva vīri, ar kuriem varam būt sadraudzībā, arī tā ir žēlastība, ka tādi cilvēki ir. Dieva ieliktie kalpotāji mūsu dzīvēs ir žēlastība. Tāpat spēja izmantot viņu principus kalpošanā tik, cik katrs gatavs maksāt cenu. Tā ir žēlastība.
Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:24)
Pāvils tik ļoti izprata, un tas tik ļoti bija viņa sirdī, apliecināt, sludināt jeb celt, ievest Dieva žēlastībā cilvēkus, ka pat sava dzīvība nav tik dārga, lai pārstātu to darīt. Es nesaku, ka tev tagad dzīvība jāatdod par kaut ko, bet tās ir vērtības, Dieva žēlastība pilnā mērā, kā Bībele mums to atklāja. Un tad vēlreiz, no paša sākuma – kas tad ir Dieva žēlastība?
Dieva žēlastība ir nepelnīta labvēlība, glābšana, kas ir pretstats kaut kam, kas ir nopelnīts. Un otrs, tas ir psihisks stāvoklis jeb prāta, emociju stāvoklis, kad ir vēlme kādam palīdzēt. Un Dieva žēlastība ir nepelnīta, bet, lai tajā ieietu, šie nepelnītie principi, ir jālieto. Un tā ir mūsu atbildība. Un jālieto ir savs prāts, jādzīvo ir pilnvērtīga dzīve, arī cilvēki ir jāieved pilnvērtīgā dzīvē, ka viņi iegūst Kristus raksturu, viņi gūst panākumus, ka patiešām Dieva žēlastība izpaužas visās tās formās. Tas ir mērķis, kāpēc Jēzus atnāca. Es nolasīšu nedaudz no Jesajas grāmatas, kad interpretācija ir Jaunajā Derībā Lūkas evaņģēlijā, bet šeit ir pats oriģināls, pamats.
Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos. (Jesajas grāmata 61:1-2)
Tā Kunga Gars ir pār mani, tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti – tas nozīmē, tu šo žēlastību cilvēkiem pasniedz tā, ka viņš no nelaimīga kļūst par laimīgu. Dziediniet sagrauztas sirdis – tā ir emocionāla dziedināšana, arī intelektuāla dziedināšana. Apcietinātiem brīvību – tas ir iekšējas saistības, dažāda atbrīvošana. Atceries, ar velna izdzīšanu, roku uzlikšanu, atbrīvot cilvēku būtībā nevar. Tas ir iespējams tikai tad, ja šī atbrīvošana ir rokā ar cilvēka intelektu un prātu. Tikai tad, ja viņš izprot žēlastību, jo Bībele saka, ka nešķīstais gars no cilvēka iziet, tad, ja viņš žēlastību neizprot un nepiepildās ar zināšanām, nepiepildās ar garu, ja viņš to neizdara, tad ļaunais gars nāk un ņem līdzi septiņus ļaunākus, un nāk šajā cilvēkā un dzīvo. Piepildīties ar garu, tas nav nekas mistisks, tas iet arī caur prātu jebkurā gadījumā. Tāpēc ir svarīgi ir pati šī žēlastības mācība, izprast un pielietot. Tad atbrīvošana, roku uzlikšana un dažādas izpausmes, tam visam ir sava vieta, bet tikai komplektā. Prioritāte ir te, prātā. Mēs pagājšreiz mācījāmies, kad tūkstoši sapulcējās pie Kristus, ko Jēzus darīja? Mācīja, Viņš izmantoja izdevību. Kad brīnumi notika, cilvēki sapulcējās, ko darīja? Mācīja. Brīnumi ir sekundāri, primāri ir tas, kā mēs domājam un tas, kā mēs rīkojamies. Un Dieva žēlastība ir ar tevi. Patiešām, Dieva klātbūtne un Dieva žēlastība ir ar tevi un ir šajā vietā.
Mūzika, piemēram, atver sirdi, bet tu vari reizēm pat nezināt. Tu stāvi dievkalpojumā, skan dziesma un asaras nāk, realitātē tu raudi tāpēc, ka nevis tā ir Dieva klātbūtne, bet tāpēc, ka dziesma ir pārtulkota, melodiju tu esi iespējams jau aizmirsis, bet tā ir veca pagānu melodija, iespējams, tev ir atmiņas sakarā ar to melodiju, te ir citi vārdi, bet ne jau to vārdu dēļ, bet tu dzirdi to melodiju – vai, man toreiz tas puisis salauza manu sirdi un toreiz, kad viņš man pateica, ka viņš mani nemīl, tur tā mūzika skanēja – tu esi aizmirsis, un tā mūzika skan, kristīgie vārdi un tev asaras, un cilvēki blakus skatās, kā Dievs viņam pieskaras. Nepieskaras Dievs, tu atcerējies savu salauzto sirdi, savu brūtgānu. Kāpēc es to stāstu? Es gribu, lai tu neesi dārzenis. Mēs neesam dārzeņi, mums ir jāizprot cilvēku psihe, daudz kas no tā, ko cilvēki uzskata par super-puper garīgu, tas nav garīgums, tās ir elementāras, psiholoģiskas lietas. Piemēram, parāda piecus video, jo tev velns iekšā ir un viņš ir jāizdzen. Varbūt man pietiek saprast kaut kādas lietas, nē, ja tu saproti, ar to nepietiek. Velns ir jāizdzen, bet vispār, kad dzen ārā velnu, ir šausmīgi, tādas lietas notiek, tas ir reāli. Jā, skaties video, un tu liec tam cilvēkam skatīties video, skaties, kā velni iet ārā. Viņš skatās, viņam jau rodas dažādas emocijas. Un tagad speciāli ir jānāk uz inkaunteru, speciālu dievkalpojumu. Viņš atnāk uz speciālu dievkalpojumu un tur rāda video. Cilvēks ir tā sagatavojies visam, ir tā ietekmēts, un kā kalpotājs pieliek roku, tā viņš sāk brēkt, krīt gar zemi. Realitātē nav nekādu tur eksorcismu, nav. Tur nav nekādas atbrīvošanas, tur ir cilvēka psiholoģiska ietekmēšana, zombēšana vārda tiešā nozīmē. Tas ir tas pats, kad ziedo desmito tiesu un tu būsi nenormāli bagāts, nav tik vienkārši, tikai tāpēc, ka tu ziedoji desmito tiesu vai kādu ziedojumu. Ir jāizprot principi kopumā. Skaidrs, ka ir svētīgi draudzē ziedot, skaidrs, ka tā ir Dieva labvēlība, bet, neizprotot Dieva principus un elementārus principus, labklājību nebaudīsi. Ar naudu ir jāmāk taču apieties, pelnīt galu galā. Ne viss ir zelts, kas spīd. Ne vienmēr tā ir atbrīvošana, ne vienmēr tā ir dziedināšana. Tā ir kaut kāda svētība vai dievišķa izpausme, tās ir vienkārši cilvēka paša kaut kādas emocijas, cilvēka nozombēšana. Tāpēc pieiesim pie tā visa vienkāršāk, neiekritīsim otrā grāvī. Dievs patiešām atbrīvo. Patiešām velni dzīvo cilvēkos. Ja tu lasi Bībeli, tad elles jēdziens parādās kaut kādā noteiktā Bībeles posmā, pirms tam nebija un tagad ir. No kā nāk ļauno garu izdzīšana? Jūdi tā uzskatīja, budisti arī ļaunus garus izdzen. Tas nav tikai kristietībā. Tas nenoliedz ļauno garu eksistenci, tas nenoliedz arī atbrīvošanas nozīmi, bet tas parāda to, ka ne vienmēr ir tā, kā mums iestāsta un kā viss izskatās. Tāpēc, draugi, mums ir dots prāts. Teikšu godīgi, no manis neviens nekad nevar izdzīt nevienu velnu, es pārāk stiprs. Es neesmu kritis, raustījies, putas nākušas pa muti. Bet atkarības man bija smagas. Vienīgais, ko es varu izdomāt, ka tas bija velns, kas gāja ārā, jo es baigi raudāju. Velns laikam gāja ārā pa acīm. Tas ir vienīgais, ko atceros, es baigi raudāju. Tas ir kā mūsu vecā un foršā anekdote: svētdienas skolā mācītājs prasa Jānītim: kas tas ir? Rižiks, kuplu asti, lēkā pa kokiem. Jānis pieceļas un saka mācītājam: es zinu, mācītāj, ka pareizā atbilde ir Jēzus, bet baigi atgādina vāverīti. Piedodiet, ka šodien es lieku jums šaubīties par dažādām lietām, bet es gribu rosināt jums pašiem lietot savu prātu un domāt.
Bībele mums ir patiesība, absolūta, bet ne Bībeles burts ir patiesība, bet Bībeles konteksts. Ļoti uzmanīgi jāpieiet pie visām lietām, skaidrs, ka Jēzus izdzina ļaunos garus, skaidrs, ka Jēzus dziedināja, tā ir dievišķā dziedināšana. Es tādu esmu piedzīvojis, es esmu piedzīvojis atbrīvošanu, es nekratījos, neņēmos, bet es piedzīvoju atbrīvošanu tajā brīdī, kad pieņēmu Jēzu par savu glābēju. Tas ir brīnums, kas notika ar mani vienā mirklī. Es esmu to piedzīvojis, bet tas nav mans dzīves stils – gaidīt uz Dieva žēlastību, ka Dievs vienmēr kaut ko izdarīs. Tā ir ļoti reta parādība, ka Dievs pats kaut ko dara. Mums ir jālieto Svētais Gars, ko Viņš mums ir devis un jāiet uz priekšu, un jālieto Viņa principi. Āmen! Komandai ir ļoti liela nozīme, draudzei ir ļoti liela nozīme. Tu domā, ka svaidījums ir tikai draudzē? Tu esi bijis boksa mačā? Hokeja mačā? Mača laikā tur tā viss elektrizējas, tāda enerģija, un tas nav tikai tā, ka es ar prātu to esmu izdomājis, bet tur ir tā enerģija. Tur ir kopīgā pūļa enerģija, kas ir sakoncentrēta vienā virzienā. Komandā ir ļoti liels spēks. Aizmirstiet vieni paši par baigo kristietību, nav tādas. Nav tāda individuālā kristieša. Spēks ir draudzē, pagāni to visu saprot, lielās armijas. Komandā ir spēks. Viena ideja, viens mērķis un komanda. Tur ir spēks. Mums ir Dieva doti mērķi, un mums vajag šo komandas spēku. Tas ir vajadzīgs mums. Jēzus pēc ieraduma gāja uz dievkalpojumiem. Nevis uz kaut kādiem, bet tur kur dodamies kādā virzienā. Mēs gribam realizēt kristīgās vērtības, kas ir partijas programmā.
Bija viena situācija, kāds cilvēks fotografējās kopā ar mācītāju pirmsvēlēšanu laikā. Ievēlēja mani, pagāja nedēļa, šis cilvēks rakstīja internetā komentārā: “Kur ir pārmaiņas? Kāpēc nav pārmaiņu? Tu meloji!” Mani tagad ievēlēja un hops, ir pārmaiņas. Viss, ko jums vajag, tūlīt būs. Līdz pārmaiņām vēl ir četri gadi. Četri gadi un arī, ja mēs tikai strādāsim un ja visi pārējie strādās. Gribam integrēt kristīgās vērtības, gribam šo programmu realizēt, gribam, lai latvieši dzīvo kvalitatīvu dzīvi un atgriežas, nevis bēg projām, kas ir neiespējami ar šodienas situāciju. Mēs esam visur pēdējās vietās. Bet ir kāds, kas tam tic. Iedomājies? Bet tas ir reāli. Dāvids saka: “Desmit tūkstoši man pa vienu roku krīt, tūkstotis pa otru roku, bet mani tas neskar!” Mums ir mērķis, mums ir vīzija, mēs esam kvalitatīvi. Ar to vien jau, ka mums ir mērķis, ka mēs ejam, ar to vien mēs jau esam žēlastībā svētīti. Tu iedomāties nevari, cik te ir labi, draudzē! Tu nekur citur jau neesi bijis. Vienā inkaunterā, ļoti sen, bija tāda cinga, ka cinga ir vētra. Es stāstu notikumu, un visi jau raud, pieņem lēmumus. Es stāstu par cingu, un cingā visi iet bojā, baigā vētra bija un auksti. Un viena sieviete, kas sēž zālē, saka man: “Bet, mācītāj, cinga ir vitamīnu trūkums.” Es saku: “Cinga ir vētra!” Un tā arī visi palika pie tā, ka tā ir vētra. Šī sieviete bija pietiekami gudra, ka viņa nestrīdējās, un tas arī nav tik būtisks jautājums. “Tēzaurā” to var pārbaudīt, lai zinātu, ka tas ir tiešām vitamīnu trūkums. Arī kad mācītājs kaut ko saka, tu pats padomā. Ir jādomā. Tu zini, kāpēc tev nav vairāk naudas? Tu neesi izdomājis, kā vairāk nopelnīt. Es izdomāju, bet man nav. Tātad tas nozīmē, ka tu žēlastību nelieto, tu nestrādā tajā virzienā. Kāpēc kalpošanā nav tādu augļu? Tāpēc, ka neesi izdomājis, kā augļus pienest. Bet es jūs ļoti mīlu. Mēs visus pieveiksim!
Tā Kunga žēlastība, lai ir ar jums, bagātīgi, katrā ģimenē, katram individuāli, katrā biznesā, katrā mājas grupiņā, katrā draudzes filiālē, tavā darba vietā, visur lai tevi pavada Kunga žēlastība! Un es lūdzu Jēzus Kristus vārdā, lai tā žēlastība iet pie tiem, kas Tev paklausīgi! Lai tā parādās pārdabiskā veidā, pārdabiski risinājumi, idejas. Un pārdabiska lietu pārvirzīšana, pārveidošanās. Jēzus vārdā, veselību, labklājību un brīvību! Lai izpaužas katra cilvēka dzīvēs un caur jūsu kalpošanu citiem cilvēkiem. Āmen!
Mācītāja Mārcā Jencīša sprediķi “Žēlastība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
