Mums ir sava valsts, un es visus apsveicu valsts svētkos! Mēs mīlam Latviju! 4. maijs ir diena, kad tika atjaunota valsts neatkarība pēc 50 gadu dzīves zem padomju komunistiskās okupācijas. Bībelē mēs lasām, ka izraēlieši bieži negribēja klausīt un pat nonāvēja savus praviešus, pielūdza to zemju elkus, no kurienes Dievs bija licis izdzīt pagānus. Tas Kungs bija noliedzis radoties ar pagāniem, lai nebūtu kā Salamanam, kurš ņēma svešzemju sievas un rezultātā sāka pielūgt viņu elkus. Tas izraisīja Izraēla valsts sabrukumu. Piecsimtos gados pirms mūsu ēras Asīrijas laika ķēniņi jūdu tautu izveda no savas zemes uz Bābeli, templi nodedzināja, Jeruzālemes mūri un vārtus sagrāva. Piecdesmit gadus viņi atradās trimdā, līdz tika dota iespēja atgriezties. Simts gadu laikā viņi atjaunoja savu valsti. Pirmo 23 gadu laikā uzcēla templi un tad iestājās klusuma periods. Vēlāk līderi – pravietis Hagajs, Caharija, Ezra, Nehemija – tautu iedvesmoja pabeigt celt mūrus, atjaunoja ekonomiku, sāka plaukt bizness, tika nostiprināti politiski likumi. Pilsēta, uz kuru cilvēki nelabprāt brauca, sāka uzplaukt, un jūdi atgriezās Jeruzālemē. Persijas ķēniņa virsvaldības laikā bija jūdu zelta laikmets. Persijas ķēniņi bija ļoti toleranti, piekopa tādu reliģiju kā zoroastrisms un bija ļoti iecietīgi pret citām reliģijām. Tas bija viens iemesls, kādēļ jūdiem labi klājās. Persijas ķēniņi pakļāva Bābeli, un mainījās vara.
Arī Latvija atguva neatkarību tikai tāpēc, ka sabruka PSRS. Mūsu nopelns tajā nebija noteicošs. Šādi laiki ir un tos ir labi izmantot. 2004. gadā mēs iestājāmies pat NATO, kas bija punkts uz “i”. Mums ir sava valsts, un šis laiks nav tā pašsaprotams. Nu jau 35 gadi mums ir miera un reliģijas brīvības laiks. Jūdiem tas bija gandrīz 200 gadu garumā.
Ir divi veidi, kā pārvaldīt okupētās teritorijas. Persijas ķēniņi izmantoja radošāko pieeju. Viņi ļāva katrai tautai atgriezties savā zemē, nosponsorēja un atdeva atpakaļ visus svētos priekšmetus, lai tautas atjauno savus tempļus un piekopj paši savu kultūru un reliģiju. Jūdi nebija izņēmums, to viņi atļāva visām tautām. Otrs veids ir diktatorisks. To piekopa, piemēram, Maķedonijas Aleksandra pēcteči. Seleuks, kas bija viņa ģenerālis, mantoja daļu no Grieķijas impērijas daļas un bija neiecietīgs pret jūdu reliģiju un kultūru, centās visu hellenizēt. Tas izraisīja jūdu sacelšanos, kam sekoja vēl viens zelta laikmets, jo viņiem izdevās atkarot savu neatkarību. Viņiem atkal bija savi ķēniņi, bet, diemžēl, tas nebija ilgstoši. Drīz jūdu zemi iekaroja romieši, kas sākumā bija iecietīgi pret jūdu reliģiju un brīvību, bet mūsu ēras 70. gadā šī iecietība beidzās ar tempļa nopostīšanu un reliģisko rituālu aizliegšanu. Jēzus par to pravietoja. Mēs salīdzināsim ebreju tautas un Latvijas vēsturi. Varēsim izdarīt secinājumus, kāpēc tautas var iegūt brīvību, kāpēc tās to var vai nevar paturēt. Padomāsim, kā cilvēks dažādos apstākļos var vai nevar iegūt un paturēt brīvību un mūžīgo dzīvību. Kas ir pašā pamatā? To ietekmē daudz un dažādi faktori, bet galveno atbildi mēs dzirdējām slavēšanas dziesmā: “Nāc, Dievs, un dzīvo manī!” Kā Dievs dzīvo cilvēkā? Izraēlieši gaidīja, ka Dievs atgriezīsies templī tikai tāpēc, ka tas bija atjaunots. Bet Dievs tā nedara. Viņš ienāk mūsu miesas templī tad, kad Dieva vārds sāk mājot mūsos. Viņš sāk dzīvot tevī caur Savu vārdu.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Vienīgais kontakts ar Dievu ir Viņa vārds. Neviens cilvēks nekad nav redzējis Dievu. Kāds var iedomāties, ka sastapies ar Viņu, bet tā ir cilvēka personīgā projekcija. Tas ir tāpat kā tie, kuri meklē draudzē trūkumus, atrod tos, kas ir viņiem pašiem. Šādu lietu psiholoģijā sauc par projekciju. Nav cita kontakta ar Dievu kā Viņa vārds, un doma, ko Viņš ar to grib pateikt. Viņa vārds ir instrukcija par to, kāds ir Viņš un Viņa principi, kas pārvalda pasauli. Izraēliešu pusaudžiem Tora bija jāmācās no galvas. Kāpēc? Tas ir vienīgais veids, kā Dievs var atgriezties templī – nevis konkrētā uzceltā ēkā, kas tika atjaunota, bet tavā miesas templī caur vārdu. Kad tas ir saprasts, tiek pielietots un iedzīvojas tavos ieradumos, tad zini, ka tevī mājo Dievs. Tas ir process. Piedzīvojumi ar Dievu, dziedināšanas un tamlīdzīgas lietas ir labi, bet īslaicīgi. Ir tāds teiciens, ka viss pāries – visas bēdas, prieki pāries, bagātība, nabadzība, tavi draugi un, galu galā, tu pats, vienīgi Dieva vārds paliek mūžīgi. Mums vajadzētu domāt nevis par to, ka Viņa vārds principā paliek mūžīgi, bet lai tas paliek mūžīgi mūsos un mēs paši mūžīgā dzīvībā. Kā Pāvils saka lepnajiem korintiešiem:
Daži uzpūtušies, es nenākšot pie jums. (1. Korintiešiem vēstule 4:18)
Apgalvoja, ka Pāvils no tālienes bija uzpūties un lepns, bet klātienē nevienu vārdu nevar pateikt, tā viņš taisnojās un mācīja.
Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. Kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt. (1. Korintiešiem vēstule 4:8)
Tas nozīmē, ka Pāvils vēlas, lai viņi valda tā, ka mūžībā var kopā valdīt. Lūk, kāpēc Bībele ir grāmata, kuru es visu laiku lasu. Es “aizķēros” pie vienas Rakstu vietas no Ezras grāmatas un veselu nedēļu meklēju, studēju, domāju par to. Man ir vesels lērums ar gada skaitļiem un faktiem. Svarīgs ir Dieva vārds mūsos – vissvētākajā vietā.
Salīdzināsim jūdu tautas un Latvijas vēsturi. 587. gadā p.m.ē. babilonieši izveda jūdus trimdā. Asīrieši varu zaudēja un Bābeles ķēniņi turpināja okupācijas režīmu. Latviešu tauta ir piedzīvojusi to pašu, tikai jūdu tautai ir garāka, ilgāka un bagātāka vēsture. Dieva plāns bija valdīt pār šo tautu, lai viņu ķēniņi būtu dievbijīgi un lai priesteris un ķēniņš iet soli solī. Viņiem bija templis un vissvētākajā vietā bija – Ārona zizlis, mannā un derības plāksnes. Tas nozīmē, ka centrā bija Viņa vārds, un Dievs atklājās tieši virs derības šķirsta vienreiz gadā visaugstākajam priesterim vissvētākajā vietā. Viss, kas mums ir vajadzīgs šajā dzīvē, – mācīties Dieva vārdu, jo nav cita ceļa, kā Viņa vārdam nonākt mūsu sirdīs. Nevar vienkārši palūgt – nāc, Svētais Gars, manī – un domāt, ka viss kārtībā. Tā ir kristīgā mistika. Šāda lūgšana var būt pirmais solis. “Nāc, Dievs, dzīvo manī!” – šīs dziesmas ir labas, bet bīstamas, ja nav pareizā skaidrojuma. Es saprotu, ko es domāju, kad dziedu – iešu mājās, lasīšu Bībeli un tā Viņš mājos manī. Es gribu, lai Dieva vārds pārņem mani, lai Viņš ir manī. Esmu satvēris sevi saskaņā ar Dieva gribu, esmu tā piesūcies ir Viņa vārdu, ka citādāk nespēju dzīvot, kā tikai pēc Viņa gribas un prāta. Tā ir dzīvība.
Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)
Viss pāriet, bet Dieva vārds paliek mūžīgi.
Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas. (Psalms 107:20)
Caur ko nāk dziedināšana? Caur Dieva vārdu. Kā dabūt to savā sirdī? Elementāri – mācoties.
Kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalms 68:7)
Psalmists saka, ka tur Viņa vārdu savu acu priekšā. Viņiem bija plāksnītes, kuras lika priekšā un mācījās Dieva vārdu. Jūdi izmantoja dažāda metodes, lai Dieva vārds būtu viņos. Lūk, tās ir pārmaiņas, reformas. Ja mēs domājam par valsti kopumā, tad Dieva principiem ir jābūt nostiprinātiem likumdošanā. Līdzīgi kā Amerikā šodien – Dieva principi tiek nostiprināti valsts līmenī un valsts uzplauks. Tur atgriež skolās Dieva principus, un mēs redzēsim šīs valsts uzplaukumu tieši tādēļ, ka tur tiek atgriezti Viņa principi. Tas pats notiek viena cilvēka dzīvē, kad sirdī iemājo Dieva principi. Pirmais solis ir jaunpiedzimšana. Tas parasti notiek, kad cilvēks ir problēmās. Pēc tam strādā pie tā, lai novilktu veco cilvēku un uzvilktu jauno. Kā to izdarīt? Barojoties ar Dieva vārdu.
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Tie ir Jēzus vārdi, un Jēzus pats ir Vārds miesā. Viņš dzīvo no vārda, bet nevis tāpēc, ka vārds kaut kur ir, bet tāpēc ka mācās šo vārdu un praktizē. Nav iespējams vārdu praktizēt, kamēr tas nav tavā sirdī, jo atradīsi simts attaisnojumus, kāpēc nedarīt. Tu vari teikt, cik gribi, lai Dievs kristī ar Svēto Garu, bet bez atbilstoša darba nekā nebūs.
Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)
Kad cilvēki sapulcējās pie Jēzus, Viņa sirds iežēlojās un Viņš mācīja viņus. Viņš demonstrēja varu pār nāvi un mācīja.
Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? (1. Korintiešiem vēstule 6:19)
Mēs katrs atsevišķi, arī draudze kopumā, ir Svētā Gara templis, un Dieva mērķis ir – valsts dibināta uz Viņa principiem, lai Viņš būtu centrā un tad var svētīt, jo tur ir dzīvība. 587. gadā p.m.ē. jūdus izveda uz Bābeli. Pagāja apmēram piecdesmit gadi, un jūdi izmisīgi lūdza Dievu, lai varētu atgriezties savā zemē. Viena daļa trimdā labi iedzīvojās un vairs neatgriezās dzimtenē. Tajā laikā bija līderi – Zerubābels, priesteris Ješua un vēl dažādi jūdu cilvēki, kuri saņēma atļauju un finansējumu atgriezties savā zemē un atjaunot templi. Jeremija bija pravietojis, ka paies 50 gadi un viņi atgriezīsies. Viņi uz to balstījās un lūdza Dievu par to. Ezra, kas ir Nehemijas, Esteres, 1. un 2. Laiku grāmatu uzrakstījis, bija Rakstu mācītājs. Kāpēc viņi atgriezās? Šie Rakstu mācītāji skaidroja, tāpēc ka viņi lūdza Dievu, un Dievs lika šo ķēniņam sirdī. Realitātē šis bija veids, kā ķēniņi humāni pārvaldīja savu milzīgo impēriju, tie bija labi laiki zem Persijas ķēniņiem, ko var saukt arī par zelta laikiem. Es izpētīju vēsturi un var spriest, ka islāmticīgās valdības un varas ir pat humānāk izturējušās pret jūdiem nekā kristīgās impērijas. Viss nav tā viennozīmīgi, 587. gadā izvešana un 539. gadā Persijas ķēniņš Kīrs iekaro Bābeli. Viņš tūlīt visas tautas palaiž, lai atjauno savus tempļus, tas ir vadības veids un arī viņu reliģija, viņi ticēja arī vienam dievam. Viņi atzina arī citas reliģijas, bet nekur nav pierādījumu, ka Persijas ķēniņš būtu ticējis Jahvem, bet viņš respektēja. Uzreiz nākot pie varas, notika reformas. Tas Kungs pamudināja Persijas ķēniņu Kīru, to saka Ezra, nevis Persijas ķēniņš, kad Dievs pamudināja viņa garu, lika izsludināt visā valstī rīkojumu jeb likumu.
Persijas ķēniņa Kīra valdīšanas pirmajā gadā, lai piepildītu ar Jeremijas muti teikto Tā Kunga vārdu, Tas Kungs pamudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, ka viņš lika izziņot visā savā valstī šādu rīkojumu, ar īpašu rakstu noteikdams: “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē, Jūdas zemē. Ikvienam, kas starp jums ir no Viņa tautas, lai viņa Dievs ir ar viņu un lai viņš atgriežas uz Jeruzālemi Jūdas zemē un ceļ Tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir tas Dievs, kas mīt Jeruzālemē, un ikvienu, kas palicis dzīvs, lai viņa dzīves vietā turienes ļaudis pabalsta ar sudrabu un zeltu, ar mantām un lopiem līdz ar labprātīgām dāvanām Dieva namam Jeruzālemē.” (Ezras grāmata 1:1-4)
Zerubābels saņem gan finansējumu, gan politisku varu no ķēniņa un no impērijas, saņem arī politisku segumu, lai vietējās organizācijas un struktūras atbalstītu Dieva nama celtniecībai, un Bībelē ir aprakstīts, kas tas tika darīts brīvprātīgi. Dieva namam bija finansiāls un politisks pamats, bija Dieva roka pār visu, bet tam visam ir pamats, Estere darbojās šajā pašā laikā. Bija nodoms visus jūdus iznīcināt kā Hitlera fašistu laikā. Viss jau bija gatavs, bet pēdējā brīdī Estere, politiķis, kas atradās galmā, iestājās un riskēja ar savu dzīvību, un panāca pretējo, iznīcināja visus, kas gribēja darīt ļaunu jūdiem. Ja nebūtu Esteres un Mordohaja, nekādi jūdi templi neuzceltu, neko nepabeigtu, nebūtu nekādas Jeruzālemes, ja nebūtu viņas politikā. Viņas tēvocis Mordohajs sūtīja viņu tur, Mordohaju iecēla par premjerministru visā Persijas impērijā. Kas bija Ezra, Nehemija? Vadītāji, kas vadīja atjaunošanu Izraēlā pēc tam, kad viņi atgriezās no gūsta. Kas viņi bija? Izglītoti Rakstu mācītāji, Nehemija bija ministrs, dzērienu devējs, tas bija ļoti augsts amats. Tie bija jūdi politikā. Vispār Persijas ķēniņš zināja par jūdiem, jo viņa sieva bija jūdiete. Trīs Persijas ķēniņi bija šajos 100 gados, kamēr atjaunoja templi, viens no viņiem bija ķēniņienes Esteres audžu dēls, radinieks Persijas ķēniņam. Visi jūdas ķēniņi, pravieši bija politiķi.
Ko es tev gribu pateikt šodien? Nekas nav tā vienkārši, ka kaut kas tā pēkšņi notika, lūdzot Dievu, Dievs nāca, mājoja un viss notika. Nekur tā nav, ir konkrēts darbs, ieguldījums, ko cilvēki ir darījuši, pareizas lietas ilgstoši, rezultātā ir kaut kāda bāze, kas rada šādus apstākļus, un persieši tic tādiem dieviem, kas humāni arī pret citām reliģijām. Pēc tam nāca grieķi – sākumā viss bija labi, pēc tam arī viena ticība, hellēnisms, to pašu darīja arī romieši. Tāpēc arī šodien var teikt, ka reliģijas brīvība ir kā demokrātijas daļa, mums ir sava valsts un demokrātija, un mums ir reliģijas brīvība. Uz vēstures fona šis laiks ir zelta laikmets.
Man bija tāds pravietojums, ka būs zelta laikmets Latvijā, tas ir jau vairāk nekā 30 gadu mums. Šis laiks ir jāizmanto, mēs nezinām, kas un kā notiks, ja mēs nespējam to izmantot, nenodrošinām, ka Mordohajs un Estere ir politikā, Nehemija kā ministrs, neliekamies ne zinis par to pusi, nenodrošinām finansiālo pusi, lai akmeņus liktu templim, lai viss funkcionē, ja mēs paši šo laiku neizmantojam, lai mūsos dzīvotu Dieva vārds, tad nav brīnums, ka ārējie apstākļi padara to, ka neesam to izmantojuši. Varas mainās, un mēs nevaram pastāvēt. “Nāc, Dievs, un dzīvo mūsos,” tas ir pamatu pamats, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Es dzīvoju Padomju savienībā, es pat Bībeli nebiju redzējis. Nebija nekāda interneta, es pirmo reizi 16 gadu vecumā uzzināju, ka Latvijai ir sava himna. “O, mēs esam latvieši un mums ir bijusi sava valsts! Mums skolā visi melojuši ir!” labi, ka mūs par to nearestēja. Nepatikšanas varēja būt lielas, vecāki varēja bez darba palikt, nu kāds apkopēja darbs varbūt būtu. Agrāk politikā kristietība nebija labvēlīga, bija autoritārs režīms, kur Dievam nebija vietas. Daudzas baznīcas tika nojauktas, krusti nolauzti, citur veidoja kolhoza noliktavas baznīcās. Mācītājus vajāja un nogalināja. Svēto Jāni Pommeru arī čekisti nogalināja. Viņš stāvēja par savu ideju, un bandīti viņu nogalināja. Es dzīvoju tajā laikā, un kāpēc pēkšņi varēja iegūt Bībeli un lūgt Dievu? Tāpēc ka bija Gorbačovs, brīvība pēkšņi, un sākās atmoda. Ja tas laiks netiek izmantots un Dieva vārds netiek nostiprināts sirdīs, netiek uzceltas stipras, spēcīgas draudzes ar ietekmi politikā un biznesa struktūru, lai viss spētu funkcionēt, ja tas netiek izdarīts, diemžēl kristietība atkal zaudē. Šodien liberālā vara visu kontrolē, paldies Dievam, ka tas ir kā Persijas ķēniņi, jo viņi ir iecietīgi. Es Saeimā nevienu reizi savā virzienā neko sliktu neesmu dzirdējis, ne arī par mūsu draudzi vai ticību. Zini, kāpēc? Jo tas ir aizliegts, es neko par dzimumu nevaru teikt, bet viņi arī neko par ticību nevar teikt. Persijas ķēniņiem bija līdzīga politika, un tā strādāja, jūdi bija laimīgi, viņi praktizēja savu reliģiju un tādā veidā atjaunoja savu valsti. Ticība, kas caur jūdiem nāk, ir atnākusi arī pie mums. Pamatu pamatā ir Dieva vārds, pēc tam ir mūra atjaunošana, izveidotas sistēmas, viss ir saistīts savā starpā, bet vidū ir Dieva vārds.
Bija trīs atgriešanās. Pirmā – 538. gads p.m.ē. – Zerubābels un Ješua atgriežas ar tūkstošiem cilvēku, zeltu un sudrabu, lai celtu templi ar ķēniņa rīkojumiem. Apmēram 23 gadu laikā uzcēla templi, bet arī to viņi nebūtu izdarījuši, jo cēla un cēla, bet palika bail, vēl kaut kas notika un pārstāja celt. Caharija un Hagajs sludināja, ka jāturpina celt templi, jo tā saka Tas Kungs. Tie bija garīgie līderi, viņi dega par Dievu un savu zemi, par savu tautu, un viņi atsāka celt. Neiztika bez sludinātājiem un motivatoriem. Tas, ka Jūda varēja atgriezties, bija ķēniņa lēmums, tas, ka Latvija ir brīva, vienkārši – Gorbačovs. Pāri visam ir Dievs, bet tas nav pašsaprotami. Jāspēj šie periodi izmantot, un tos sauc par zelta laikiem. Citi sauc par atmodu. Zerubābela vadībā tiek uzcelts altāris un pēc tam templis.
Un, kad cēlēji lika Tā Kunga Tempļa pamatus, tad priesteri savos tērpos nostājās ar taurēm un levīti, Asafa dēli, ar cimbālēm, lai slavētu To Kungu, kā noteicis Israēla ķēniņš Dāvids. Un viņi dziedāja, slavēdami un pateikdamies Tam Kungam: “Jo Viņš ir labs, un Viņa mīlestība ir mūžīgi pār Israēlu.” Un visi ļaudis gavilēja lielās gavilēs, slavēdami To Kungu, tādēļ ka Tā Kunga nama pamati bija likti. Bet daudzi no priesteriem un levītiem un tēvu namu galveniem, veci vīri, kas bija redzējuši pirmo namu, raudāja skaļā balsī, kad viņu acu priekšā notika šī nama pamatu likšana, kaut gan daudzi pacēla balsi gavilēs un priekā, tā ka ļaudis nevarēja izšķirt prieka gaviļu balsi no ļaužu raudāšanas, jo ļaudis gavilēja lielās gavilēs, un balsis bija dzirdamas tālumā. (Ezras grāmata 3:10-13)
Ir atmošanās, ar lielām grūtībām tiek pabeigts šis templis, 80 gadi paiet, un Ezra, vēlāk arī Nehemija lūdz un raud, arī viņiem ir emocijas, bet tā nav atmoda, viņi ir dienestā pie Persijas ķēniņa augstos amatos. Un Ezra kārtējo reizi atgriežas ar gūstekņu grupu savā zemē ar vienu mērķi. Bet ka templis bija uzcelts un bija raudāšana un gaviles, tas neko nedod. Viņš bija izglītots Rakstu mācītājs, kurš sagatavoja Bībeles skolu, viņi ļoti intensīvi mācījās dienu no dienas, pus dienu mācās, otru pusi nožēlo grēkus.
Un viņš lasīja no tās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, no gaismas līdz pusdienai vīriem un sievām un visiem tiem klātesot, kas to varēja saprast; un visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu. Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam [..]. (Nehemijas grāmata 8:3-4)
Bija problēma, tad cilvēki sāka saprast, kāpēc viņi ir vergi, tāpēc nav neatkarīgi, ka nekas labs nav gaidāms. Levīti vēl īpaši izskaidroja tautai un lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, lai lasītais tiktu saprasts.
Un viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts. Un Nehemija, zemes pārvaldnieks, un priesteris Ezra, rakstu mācītājs, un levīti, kas apmācīja tautu, sacīja uz visu tautu: “Šī diena ir svēta Tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!” – jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus.” (Nehemijas grāmata 8:8-9)
Kāpēc viņi sēroja, klausoties Dieva vārdu? Viņi bija atgriezušies no trimdas, neko nebija iemācījušies, templis bija atjaunots, viņi neko nebija sapratuši, bija jāatnāk Rakstu mācītājam – Dieva vārds jāiedēsta nevis templī, bet viņu sirdīs. Viņš to darīja, un viņi raudāja un sēroja, jo saprata, ka ir problēma, viņi tik ļoti sēroja un žēloja grēkus, ka levīti iejaucās. Levīti nomierināja visu tautu, sacīdami:
Tad viņš sacīja viņiem: “Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” Tā levīti nomierināja visu tautu, sacīdami: “Esiet klusi, jo šī diena ir svēta, un nebēdājieties!” Un visa tauta aizgāja ēst un dzert, un sūtīt ēdienus, un sarīkot lielus priekus, jo viņi bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši. Otrajā dienā tēvu namu galvenie no visas tautas, priesteri un levīti sapulcējās pie Ezras, lai iedziļinātos bauslības vārdos. Un viņi atrada bauslībā rakstītu, ka Tas Kungs caur Mozu pavēlējis Israēla bērniem septītā mēneša svētkos dzīvot būdiņās. [..] Un visa draudze, kas bija atgriezusies no izsūtījuma, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās, jo kopš Ješuas, Nūna dēla, dienām līdz tai dienai Israēla bērni šos svētkus tā nebija svinējuši. Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts. (Nehemijas grāmata 8:10-14; 17-18)
Nehemija mācīja:
Un, kaut gan Tu nopietni brīdināji viņus, lai atgrieztu viņus pie Savas bauslības, tomēr viņi rīkojās stūrgalvīgi un neklausīja Tavām pavēlēm un grēkoja pret Tavām tiesām, kuras ievērojot vienīgi cilvēks dzīvo. (Nehemijas grāmata 9:29)
Tu nevari tā vienkārši automātiski ievērot, kamēr tas nav tevī saprasts, pārbaudīts un nemājo tevī, tavos ieradumos, zemapziņā, garā un sirdī. Barība tev iet iekšā? Tā ir vēsture. Bībele ir Dieva vārds, vispār vēsture, bet tā ir ļoti aktuāla šodien un vienmēr. Tikai ievērojiet Dieva vārdu, tas nozīmē, darot Dieva vārdu. Ne tikai zinot Dieva vārdu, bet darot. Darīt tu vari to, par ko esi pārliecināts. Vecajā Derībā vienmēr bija jāpiedraud ar likumu, ar tiesām, lai negrēko, lai ievēro sabatu un citas lietas. Jēzus atnāca un pateica – pietiek diktatorisma. Dieva vārdam ir jābūt sirdī. Nevis templī uz akmens plāksnēm, bet uz sirds plāksnēm ir jābūt rakstītam Dieva vārdam.
Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm. (2. Korintiešiem vēstule 3:3)
Nav cita ceļa, Jēzus mācīja cilvēkus. Kā sauca Jēzus tuvākos līdzgaitniekus? Mācekļi. Kas ir mācekļi? Tie, kas mācās. Ko viņi mācās? Mācību, kuru māca Jēzus, gan ar Savu piemēru, gan Saviem vārdiem. Un nevis vienkārši vienu, divas rakstvietiņas, bet mācās Bībeles kontekstu, Dieva likumus un principus, kāds ir Dievs, kāda ir Viņa griba. Mācekļi mācās un apzinās visu vēsturisko, politisko, atmodas kontekstu. Mācās atmodu no apakšas un no augšas, lai viņi netiek apturēti. Tāpat – ja atmoda nav no augšas, tad tā nav arī apakšā, jo nav nekādas informācijas no augšas, ja, piemēram, no augšas aizliedz Bībeli. Viss ir savstarpēji saistīts. Bez finansiāla pamata arī neko nevar uzcelt un arī cilvēki paši normāli nevar dzīvot, kur nu vēl kaut ko uzcelt. Viss ir saistīts. Arī valsts nevar uzplaukt, ja tur nevalda pareizi principi. Lūk, ko saka Ezra:
“Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki ir bijuši pārkāpumā pirmie.” (Ezras grāmata 9:2)
Viņi nošķīrās no svešiniekiem un izšķīrās no sievām, jo bija pārkāpuši aizliegto un saradojušies ar vietējām sievām, kas pielūdza citu tautu elkus. Viņi izšķīrās un sūtīja prom savus bērnus. Es nesaku, ka šodien kaut kas tāds ir jādara, bet tajā laikā tas bija ļoti svarīgi, un tas ir tāds ļoti krass, nopietns solis. Padomā, tagad tev pasaka, ka tev ir jāizšķiras un jāsūta bērni prom uz citu valsti. Šeit ir teikts, ka viņi nošķīrās no svešiniekiem, novirzījās savrup, izsūdzēja savus un tēvu grēkus un pārkāpumus. Viņi saprata, ka cieš savu un arī savu tēvu grēku dēļ, jo visi tēvu grēki ir iesakņojušies viņos pašos. Var uzskatīt – ka tas jau mani “neietekmē, neietekmē”, kādā vidē, kādā ģimenē es esmu audzis. Tas mani ļoti ietekmē. Pat kad es sāku kalpot, biju pilnīgs cirvis. Dedzīgs, bīstams un ass cirvis. Kā sapratu, tā es kalpoju, es to nenožēloju, jo nevar izdarīt to, ko nesaprot. Dieva vārds vēl tādā mērā nebija manī un vēl visu nebiju izpratis, kā man pateica, tā es darīju. Ja ir jāstaigā lakatā, tad ir jāstaigā lakatā, piemēram. Un nu staigā tikai. Internets ir no velna, bungas no velna. Par bungām man tik traki nebija. Mācītājs man mācīja, ja cilvēki pie aizlūgšanas krīt uz priekšu, tad tas ir no Dieva, bet ja krīt uz aizmuguri, tad tas ir no velna. Ir visādas kristīgās pasakas par atmodām, tad tur nāks Dieva ugunis un viss notiksies, bet no vienas puses viss ir sarežģīti, bet vispār ir vienkāršāk. Jēzus saka to pašu:
Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.” (Mateja evaņģēlijs 11:25)
Kas tad bija apustuļi? Lūka bija ārsts, Pāvils bija izglītots farizejs, bet tā tur bija muitnieki, zvejnieki, mazie uzņēmēji, tie nebija miljonāri. Tie bija vienkāršie cilvēki, kuriem bija vieglāk pieņemt jauno mācību. Tāpēc jau mēs, kas te esam, nesaku, ka visi, bet pamatā jau bija kaut kāda problēma, ka atnācām uz draudzi. Problēma jau bija tādēļ, ka biji mantojis veselu lērumu stulbumu no tās vides, kur atradies. Tu esi sasūcies, tev ir problēma problēmu galā. Tu nāc pie Kristus un domā, ka viss tā uzreiz mainīsies? Tev tie mēsli nāk ārā katru dienu. Nav jau tā, ka no tevis visu izņēma ārā kā no restartēta diska datorā. Nav jau tā, ir tie neciešamie cilvēki, un kādi viņi bija, tādi viņi arī ir. Pieciet viņus. Viņi tur nedaudz pamainās. Ir tie, kas nekādi nemainās, kamēr neiesper ar kāju un viņi tādi arī ir visu mūžu. Viņi nemaz tā baigi nemainās. Var mainīties, bet tas ir ļoti grūti. Un pārmaiņas notiek tad, kad mēs Dieva vārdu liekam centrā, kad mēs sākam mācīties un ikdienā lasām Bībeli, un liekam to savā sirdī, praktizējam Dieva vārdu, un tad notiek pārmaiņas. Kā saka Pāvils:
Un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas. (1. Korintiešiem vēstule 1:28)
To, kas nav nekas, Viņš paceļ pāri tiem, kas domā, ka viņi ir kaut kas. Es pasaulē biju zems un nicināts. Es pats nicināju sevi, nicināju Dievu un nicināju visu. Paldies Dievam, ka man bija balss no debesīm. Manā gadījumā citādi jau nekā arī nebūtu. Paldies Dievam, ka man bija balss no debesīm, kas pateica, ka man Bībele ir jālasa katru dienu. Tad es sāku lasīt un biju kā cirvis: izlasu vienu rakstvietu un tā uzreiz daru. Tā jau arī bija, man pasaka: “Skaties uz krustu,” es eju uz kapelu, tur ir krusts un skatos uz krustu. Tur cilvēki kaut ko spēlē, kaut ko māca, es sēžu un skatos uz krustu. Es jau saku, ka nebiju normāls. Tāpēc jau es arī atļaujos pateikt par mums visiem, un es saku arī par sevi. Nav jau tā, ka te atnāk tie gudrākie, kāds arī atnāk gudrāks, bet tas jau neko daudz nemaina. Galvenais, cik daudz mēs esam uzņēmuši Viņa vārdu un cik esam mainījušies, pielāgojušies Viņa prātam. Vardarbība un attiecības ģimenē bijušas kā nu kuram, daudziem ir bijis alkohols. Ir tā vai nav? Vai kāds apzinās, no kurienes tev nāk tas, un ar to tev ir jācīnās? Bija mammai šizo, piemēram un tev tas arī ir. Tevi Dievs baigi dziedināja? Neko tev tur baigi nedziedināja, kāds bija mammai tāds ir tev, bet tu esi nedaudz normālāks. Tevi normāli pieņem un sāc kļūt noderīgs un laimīgs. Bet tu jau nezini, ka no malas ir redzams, ka tev ir šizo. Tas jau nav tikai draudzē, vispār cilvēkiem tas tā ir. Atnāc pie Dieva un viss šizo ir projām, nē, to nav tik vienkārši izmainīt, bet mēs maināmies, kad intensīvi piepildāmies ar Dieva Garu, kā saka Jēzus:
[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)
Es esmu dzirdējis par dziedināšanu arī no šizofrēnijas, bet es neesmu redzējis nevienu gadījumu. Ir iedzimtās šizofrēnijas, konkrētu traumu rezultātā, kad ir galīgā dubultošanās. Ja kāds ir varbūt lasījis Frānsisas un Čārlza Hanteru grāmatas (Charles and Frances Hunter). Tā ir dziedināšanas kalpošanas ābece. Viņi kalpo ar dziedināšanām, eksorcismu, kas arī ir mūsu tēma. Man arī tā baigi patika, kad es sapratu, ka tāpat nekas līdz galam nemainās, ja nav sirdī Dieva vārda. Tas viss ir pēc tam, viss tas palīdz, bet vajag, lai Dieva vārds mājo sirdī. Šajā grāmatā, kas ir lasījis, atceraties, viņi kalpoja ar šizofrēniju slimiem cilvēkiem. Par to tur ir vesela nodaļa. Dziedināšana ir gadu garumā, lai būtu uzlabojums. Īsāk sakot, pat šie cilvēki, cik sapratu, ka vienu bija dabūjuši uz kājām. Mēs jau nezinām, kā pēc tam viss bija. Varbūt viņi domāja, ka dabūja, es to nezinu, bet ticu, ka var, bet tas nav tā vienkārši, kad smadzenēs tas jau ir iestrādājies. Saproti, ka visas psiholoģiskas izmaiņas jau ir smadzeņu izmaiņas, tās ir sataustāmas, redzamas, caurskatāmas. Neironu ķēdes smadzenēs ir redzamas. Smadzenes aug vai arī degradējas, tās ir jātrenē tieši tāpat kā muskuļi. Ja tu netrenē smadzenes, tad tās atmirst. Ja tu vecos ieradumus neaizvieto ar jauniem ieradumiem, tad nav kam nomākt vecos ieradumus. Labākais veids, kā to izdarīt, ir vienkārši tos aizvietot ar jauniem. Ja man kādreiz vajadzēja iedzert alkoholu, narkotikas, lai labi justos, bet es zinu, kā to izdarīt labāk: aiziet pirtī, uzmest gariņu, pēc tam ieiet aukstā ūdenī, un ir laba sajūta. Pozitīvi domāt, pareizi dzīvot, pakustēties svaigā gaisā, dabā, parunāties ar labiem cilvēkiem – ir laba sajūta. Ar sliktiem cilvēkiem parunājies – tad ir slikta sajūta. Mēs atrodam savus veidus, kad darām to, kas patīk, nospraužam mērķus, ejam uz tiem, sasniedzam kādus mērķus, un atkal ir eiforija. Man tagad ir viena pēdējā laikā “narkotika” – kafija. Bet es speciāli daru tā, es katru dienu nedzeru kafiju. Kāpēc? Kāda jēga ir katru dienu dzert kafiju, jo tad tu to vairāk nejūti. Ir cilvēki, kas saka: dzeru kafiju un neko nejūtu. Ko tad tu dzer? Es gan jūtu. Tas ir, divas dienas nedzer kafiju, tad no rīta uztaisu kafiju, tas ir mans rituāls. Tad to, kas, piemēram, ir jāizdomā trīs dienu laikā, es izdomāju stundas laikā visu. Pēkšņi visas smadzenes sāk strādāt. Kafiju es lietoju pēdējā gada laikā. Šodien, piemēram, neesmu dzēris. Nevar redzēt, vai ne? Taisiet kaut kādu sportiņu, pēc tam ir laba sajūta. Ir daudz dabisku lietu, no kā tu gūsti prieku, un tu to pārējo veco vairs negribi un tev to nevajag. Tāpēc ir labi, ka uz draudzi mēs nākam šķībi, greizi, nepareizi. Ir svarīgi, ka nākam, kādi esam, mēs nerādām ar pirkstiem: tu neesi to un to izmainījis. Svarīgi ir būt draudzē, un tā tu lēnām ar jauniem ieradumiem, jaunu domāšanu, jaunu Dieva vārdu aizvieto veco domāšanas veidu, un tad sāk notikt pārmaiņas. Un tad tu vairs negribi to veco. Jēzus saka:
Neviens nešuj jaunas vadmalas ielāpu uz vecām drēbēm, citādi ielāps no tām noplīst, jaunais no vecām drēbēm, un plīsums top lielāks. Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā. Bet jauns vīns jālej jaunos traukos. (Marka evaņģēlijs 2:21-22)
Neviens nenoplēš no jaunām drēbēm ielāpu un neliek to virsū vecām drēbēm, tā darot, to tikai sabojā, tāpat arī jaunu vīnu nelej vecos traukos. Tu vari aizvietot veco, darot jaunu, bet tas vecais jau tā nepazudīs uzreiz. Tu jau gribi ticēt, ka tas ir pazudis, bet tu jau nezini, ka izskaties smieklīgi. Tu tā domā, bet tā jau nav. Tā mēs maināmies un pēc kāda laika paliekam normāli. Kad paliek pārāk normāli, tas arī paliek bīstami. Bet tas nav iemesls nebūt normālam. Pašam ir jāaug raksturā, lai tu vari panest dažādus pārbaudījumus.
Iet šodien iekšā barība? Ezra atgriežas, grēki tiek nožēloti un sākas reformas. Tas notiek caur ko? Dieva vārds beidzot nav tikai tajā mūra templī, bet cilvēku sirdīs. Bet tomēr kaut kas pietrūkst un Nehemija raud. Ir pagājuši kaut kādi 12 vai 13 gadi, Nehemija, kas bija ministrs pie Persijas ķēniņa, viņam bija aizliegts nākt pie ķēniņa sliktā noskaņojumā. Nehemija raud, un viņš ieradās pie ķēniņa noskumis. Iedomājies, Persijas imperators, prasa: “Kas tad tev, draugs, ko raudi, kas par vainu?” Nehemija atbild: “Kā lai es priecājos, ja Zerubābela templi atjaunoja, tu, ķēniņ, vēl iedevi naudu, to atjaunoja, bet nekas nemainījās. Ezra aizbrauca, kaut kas sāka mainīties, bet atkal ir kaut kāds štoperis. Joprojām Jeruzālemes mūris nav atjaunots, politiskā iekārta nav kārtībā, nav drošības, un neviens Jeruzālemē negrib dzīvot, nav armijas, nekā nav, nav izstrādāta sistēma. Kā lai es priecājos? Vārti ir sadedzināti ugunī. Lūdzu, dod man atvaļinājumu, un es iešu un ieviesīšu kārtību!” Persijas ķēniņš viņu palaiž, atkal iedod naudu, iedod līdz vēl dažādas pilnvaras, mandātu. Tā ir jau trešā jūdu grupa, kas atgriezās no trimdas, un viņi sāk darbu pie Jeruzālemes mūru atjaunošanas. Bija pretestība, viņam draudēja apkārtējās tautas un dažādi citādi apdraudēja. Viņš noorganizēja, ka vienā rokā viņiem ir ierocis, otrā rokā ir āmurs un akmeņi. Piecdesmit divās dienās viņi atjaunoja Jeruzālemes mūrus. Viņš panāca, ka izšķīrās ar tām sievām, tika saregulēta politiskā iekārta, tika garantēta kaut kāda drošība, atjaunojās ekonomika un bizness, un viņš atjaunoja visu kārtību kalpošanai templī. Īsāk sakot, tajos simts gados kopumā šie trīs cilvēki panāca pabeigtību. Pirmais bija Zerubābela templis, otrais bija Ezra, kas mācīja, ka Dieva vārds vissvētākajā vietā. Un Nehemija, kas sakārtoja politisko un visu ekonomisko pusi. Nehemija bija kā Jūdas pārvaldnieks. Kā to var pielāgot šodienai mums? Pirmais ir templis: kad atnāci uz draudzi. Vai arī cilvēks domā, ka sāks lūgt Dievu, sāks kaut ko darīt? Nekas nemainās, jāmācās, jālasa Dieva vārds, jāstudē, kamēr Dieva vārds nonāk un iedzīvojas tavā sirdī, un tu sāc praktizēt Dieva vārdu un notiek pārmaiņas. “Man tur aizliedz to, man tur tas nesanāk, tas ierobežo.” Tāpēc ir aktīvi jāpiedalās, lai mēs kā draudze funkcionētu. Un arī tas pats ir valsts līmenī. Tāpēc ir bizness, tāpēc vajag naudu, tāpēc kādam ir jānodarbojas ar biznesu, kādam varbūt nē, kādam ir kalpošana, un ir arī politiskā puse, kuru nevajag atstāt novārtā. Jo tas viss ir ļoti cieši saistīts, to visu mēs redzam Bībelē. Un bez Esteres vispār nekas nesanāktu. Tātad ir šādas trīs lietas.
Būs punktiņš uz “i”. Skaties, kā gāja Dieva tautai laikmetu griežos. Šeit runa ir par to, ka viņi atgriezās no Bābeles trimdas, un pēc tam – kā laikmeta griežos gāja Latvijai. Svētku dienā klausāmies svētku sprediķi. Es šo visu nevaru pateikt no galvas, tāpēc es lasīšu.
Tātad 539. gads pirms mūsu ēras. 207 gadus viņi dzīvoja zem Persijas ķēniņa virsvaldības Ahemenīdu impērijas sastāvā. Tas viņiem skaitās kā tāds zelta laikmets: reliģijas brīvība, templis un visas iespējas mācīties Bībeli, visas iespējas praktizēt. Tikai viņi ir šīs impērijas sastāvā. Kurš zina, kāda vara nāca pēc Persijas ķēniņiem? Kas bija tas spicais čalis, kas ir populārs mākslas filmās, kas pakļāva persiešus? Aleksandrs Lielais. Viņš nomira ļoti ātri, 30 gadu vecumā. Viņš iekaroja puspasauli un arī Persiju. To Persiju, kas sākumā nāca pret viņiem, kur 300 spartieši stāvēja pretī. Beigu beigās maķedonietis atnāca un pakļāva Persiju. Persieši pakļāva Bābeli, Bābele – asīriešus, Bābeli – persieši un persiešus iekaroja grieķi jeb Aleksandrs Lielais. Sākotnēji Aleksandrs Lielais piekopa tādu pašu politiku kā persieši. Bija reliģijas brīvība un viss normāli. Vai kāds zina, kas notika ar Aleksandra Lielā impēriju? Kas vispār notika ar šo imperatoru? Viņš nomira 30 gadu vecumā. Nezinām, noindēja vai kas notika, viņam bija tāda vīzija un vēlmes, ka viņa tuvākie ģenerāļi vairs nevarēja izturēt. Viņi gribēja dzīvot, un pastāv teorijas, ka viņu novāca, bet to nevar pierādīt. Viņš nomira, un visa šī lielā impērija tika sadalīta starp viņa līdzgaitniekiem. Tas būtu tā, ka sadala draudzes starp savu komandu vai arī Latviju sadala starp ministriem, katram ministram savu teritoriju iedala. Un viņi pat savā starpā karoja, Grieķijas impērija bija dīvaina. Viens no Maķedonijas Aleksandra Lielā ģenerāļiem bija Seleuks. Seleuks no šīs dinastijas pārvaldīja arī Jūdu. Un no turienes nāk tāds cilvēks kā Antiohs Epifāns. Ko viņš izdarīja? Viņš jūdiem uzspieda hellēnismu. Viņš ieviesa templī upurēšanu Zevam. Tie bija grūti laiki, un to sauc par Makabeju sacelšanos. Iepriekš nezināju šo faktu, bet izpētīju, un, iedomājies, viņi uzvarēja šo karu. Un simtu vienu gadu viņiem bija neatkarīga valsts un savi ķēniņi. Iedomājies, atkal viņu zelta laikmets! Un to sauc par Hasmoneju dinastiju. Šajā laikā izveidojās Rakstu mācītāji, farizeji, saduķeji. Viņi zināja, ka ar mācīšanos var saglabāt savu ticību. Viņi visi mācīja Rakstus, dalījās savā starpā, un bija novirzieni, kas ir tā laika draudzes. Kas notiek ar Hasmoneju dinastiju pēc simts gadiem? Nāk romiešu vara, un ar romiešiem viss jau ir citādāk. 539 gadi. Romieši sākotnēji bija iecietīgi. Taču tikai sākumā. Romiešu vara, ieskaitot Bizantijas impēriju, sākot jau ar Konstantīnu, kļuva kristīga – tā bija kristiešu impērija. Tā jau bija kristīgā baznīca. Bet jūdiem gāja slikti arī pie kristiešiem. 539 gadu laikā vara mainījās, arī arābu kalifāts valdīja 463 gadus. Tam sekoja Krusta kari. Jeruzāleme pārgāja no musulmaņu rokām kristiešu rokās un atkal atpakaļ – tas visu laiku mainījās. Jūdiem nebija nekādu īpašu tiesību, viņi tur nebija gaidīti. Krusta karu valdnieki kontrolēja Jeruzālemi 192 gadus.
Pēc tam nāca Osmaņu impērija, kas valdīja 31 gadu. Nereti islāma valdnieki izrādījās iecietīgāki par kristiešiem. Galu galā viņi nonāca Britu impērijas sastāvā, kas bija pēdējā lielā impērija, kuras sekas redzamas vēl šodien. 1948. gadā tika nodibināta sava Izraēlas valsts – spēcīga līdz šai dienai. Taču tempļa vietā jūdiem diemžēl ir musulmaņu mošeja. Bet kristieši, jūdi, musulmaņi draudzīgi dzīvo vienā pilsētā. Viņiem šobrīd ir “zelta laikmets” – viņi nav nevienas impērijas sastāvā, viņiem ir sava valsts, Izraēla ir viena no tām valstīm, kurai šodien ir kodolieroči, – valsts ir spēcīga, ar to nevar jokot. Un tas ar visu to, ka bija fašistu vajāšanas.
Līdzīgi kā šobrīd Izraēlā, arī Spānijā reiz bija “zelta laikmets”. Spānija bija liela impērija, kurā jūdi varēja nodarboties ar zinātni un savu reliģiju. Vienmēr ir bijušas arī citas vietas, piemēram, Hernhūte (šodienas Čehijas teritorija), kas tulkojumā nozīmē “Dieva cepure”, kur kristieši piedzīvoja brīvību, pateicoties attiecīgajai politiskajai varai. Grāfs Cincendorfs, izmantojot savu politisko varu, ietekmi, naudu, izveidoja veselu apgabalu, kur pieņēma kristiešu brāļu draudzes. No turienes 18. gs. uz Latviju atbrauca brāļu draudžu pārstāvji. Tā ir Latvijas vēsture. Šodien ir svētku diena, un mums ir jāzina Latvijas vēsture.
Pirmais punkts – mūsu valsts sākums, kāpēc mums ir sava valsts. 18. gadsimta sākumā hernhūtieši jeb brāļu draudžu kustība Vidzemē veicināja latviešu garīgo un intelektuālo atmodu. Ko brāļi darīja, kad atbrauca uz šejieni? Reiz biju Ungurmuižā, kur savā laikā Baltazars un piētisti, kas bija cieši saistīti ar brāļu draudzēm, bija izveidojuši skolas. Viņi deva izglītības iespējas apkārtnes bērniem, un paši bija skolotāji. Un visu zināšanu pamatā bija Bībele. Ungurmuiža ir unikāls vēstures piemineklis – atjaunota koka ēka, kurā ir muzejs. Padzēru tur kafiju baltā tornītī kā grāfs, pasēdēju tajās klasēs. Gide stundu visu stāstīja un rādīja katru telpu – viņiem tur bijusi paradīze, bet visa pamatā bija izglītība. Nākamā brāļu draudžu vieta Latvijā bija Valmiermuiža ar Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti. Brāļu draudzes nav katoļi vai luterāņi, bet mūsu draudzei līdzīga kustība, kas lielu uzsvaru lika uz attiecībām ar Dievu un vienkāršību. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja hernhūtiešu saiešanas namā rakstīts, ka viņi bija sabiedriski politiska kustība, kas nozīmē, ka šie latvieši nodarbojās ar garīgiem jautājumiem, kļuva turīgi, veidoja uzņēmumus un iesaistījās politikā, tas rezultātā kļuva par starta punktu.
Gundars Ceipe savā grāmatā “Dieva tautas dzimšana. Latvieši” saka: “Tauta ir ar zilām acīm, kas ir redzējusi Dieva atspulgu.” Un tā bija – viņi iepazina Bībeli un Dievu, jo katolicisms un luterānisms bija formālas valsts reliģijas, kas tika izmantotas kā kontroles mehānismi pār tautu – tauta bija verdzībā, varbūt par sliktākā kā jūdi, tauta piederēja muižniekiem, cilvēki bija piesaistīti zemei. Bet Dieva vārda ietekmē viņi sāka iet uz sapulcēm un sāka saprast, ka viņiem ir viena valoda, ka viņi ir viena tauta. Skolu sistēma Latvijā sākās no Valmieras – no Valmiermuižas. Un Valmierā draudze bija lielāka par cilvēku skaitu pilsētā. Tas pats bija Raunā un citās vietās Vidzemē. Tur bija garīgā atmoda, kas bija kā ielikti tempļa pamati, bet arī sirdīs tika ievietots Dieva vārds, un viņi sāka rūpēties arī par politisko pusi, kas deva startu pirmajai Latvijas inteliģencei. Tā hernhūtieši 18. un 19. gs. dibina skolas un veicina latviešu zemnieku izglītību, kas palīdzēja veidoties latviešu inteliģencei, jo bez inteliģences nav nekā.
Latviešu tautas atmoda sākās 19. gadsimta vidū. Un hernhūtiešu idejas par izglītību un pašorganizēšanos bija tajā nozīmīgas. Latvija sākās ar impulsu no augšas. Bija konkrēti cilvēki, kas ziedojās un maksāja cenu. Vācu misionāri, kas brauca pie mums un mācīja Dieva vārdu, un pat iemācījās mūsu valodu, lai varētu mūs mācīt. Piētisti Cincendorfs un Hallarte spēja nodrošināt politisko un finansiālo atbalstu. Izglītības un dievbijības rezultātā cilvēki kļuva turīgi, veidojās politiskā un nācijas apziņa, radās pirmā inteliģence, un pēc Krievijas impērijas sabrukuma 1917. gadā – arī Latvija.
Jūdi atgriezās savā zemē pēc tam, kad mainījās politiskā vara. Latvija arī savu otro neatkarību atguva, kad mainījās politiskā vara. Tā ir politika. Kad 1917. gadā sabrūk Krievijas impērija, latviešu politiķi sāk runāt, ka mums vajag savu valsti. Un 1918. gada 18. novembrī “Latvijas Nacionālajā teātrī” tika pasludināta neatkarīga Latvijas Republika. 1918.-1920. gadā Latvijā norit karadarbība – cīņa pret krieviem, pret komunistiem, pret vietējiem “stučkām”, pret vāciešiem. Krievija bija novājināta karos, bet Latvijai bija “uzaudzēti muskuļi” – mūsu strēlnieki. Karoja tepat, no Pārdaugavas. Karogs Rīgas pils Svētā Gara tornī bija vienos caurumos. Bija cilvēki, kam bija jāupurējas, kas gāja pār Daugavas tiltu, lai novērstu uzmanību, lai ienaidnieks pavērstu savus lielgabalus pats pret sevi – šie cilvēki aizgāja bojā, bet tā bija kara viltība. Tajā brīdī Latvijas armijai bija liels spēks, tā ar Francijas un Anglijas sabiedroto atbalstu spēja uzvarēt.
Pēc Latvijas uzvaras 1920. gada 11. augustā ar Padomju Krieviju tiek noslēgts miera līgums, kas atzīst mūsu neatkarību. Līgums tika noslēgts uz mūžīgiem laikiem.
Latviju starptautiski atzina 1921. gadā.
1922. gadā tiek pieņemta Latvijas Satversme, kas nostiprināja demokrātisku valsts pārvaldi.
1934. gadā Kārlis Ulmanis veica militāru valsts apvērsumu, un pat izveidoja Liepājā koncentrācijas nometnes saviem pretiniekiem, kur gan nespīdzināja nevienu, bet izolēja. Izveidojās diktatoriska valsts, mūsu valsts vairs nebija demokrātiska, un, ja diktators negribētu kristietību, tad arī nebūtu. Tiek ieviests autoritārs režīms.
1940. gads ir bēdu gads jeb Baigais gads – Padomju Savienība okupē Latviju un iekļauj to savā sastāvā.
1941. gadā – nacistiskās Vācijas okupācija.
1944. gadā Latvija ir atkal PSRS sastāvā – rusifikācija, represijas, virsnieku un inteliģences iznīcināšana, cilvēku izvešana lopu vagonos, līķu kaudzes Centrālcietuma pagalmos – to visu te darīja padomju režīms kopā ar latviešu komunistiem. Arī Rumbulā ebrejus iznīcināja ne tikai vācieši. Latvijas policija nodrošināja atvešanu. Arāja komanda darbojās kā reāla banda un aktīvi iznīcināja ebrejus visā Latvijā, viņi “iztīrīja” arī Rīgas geto. Katrā tautā ir labi un slikti cilvēki. Tāpēc nav svarīgi – latvietis, krievs vai ebrejs – svarīgi, kas ir cilvēka sirdī. Arī ticības jautājumos var atrast kompromisu. Un šobrīd, lai Latvija varētu veiksmīgi pretoties dažādiem spiedieniem, latviešiem un krieviem ir jāturas kopā, ir jābūt kopsaucējam, kas ir arī mūsu politiskā nostāja. Šobrīd partija “Latvija pirmajā vietā” ir pirmajā vietā Latvijā, jo nešķiro tautības. Izteikts nacionālisms ir nejēdzīgs, līdzīgi kā reliģiskais naids vai homofobija. Ir jāpretojas ideoloģijai, bet nav jāienīst cilvēki.
Līdz 1990. gadam Latvija bija PSRS sastāvā, kas kopā ar Austrumeiropas bloku veidoja milzīgu militāro spēku, kas konkurēja ar ASV. Tai bija pat atomieroči. Tomēr milzīgā PSRS impērija vairs nevarēja pastāvēt, Gorbačovs sāka runāt par vārda un reliģisko brīvību, kas tika ātri izmantots, mēs saucām pēc brīvības – notika barikādes, Baltijas ceļa akcija. No 1987. līdz 1991. gadam noritēja Atmodas kustība.
Un 1991. gada 21. augustā tika atjaunota Latvijas neatkarība pēc PSRS sabrukuma.
4. maijā atzīmējam Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
2004. gadā Latvija iestājas NATO, kas ir kā Nehemijas mūri – armija un drošība. Man ir drošības sajūta, kad redzu karakuģus, jo kamēr ir armija, tikmēr ir drošība, nav armijas – nav drošības.
Jūdu tautai bija savi zelta laiki. Arī Latvijai liktenis ir līdzīgs, mums ir impulss no Dieva, mums ir sava valsts, un šobrīd mums visiem ir “zelta laikmets”. Individuāli cilvēkam vienmēr var būt “zelta laikmets”, bet mums tāds ir valstij – jau 35 gadus ir reliģijas brīvība. Vai mēs to izmantojam? Apsveicu tevi svētkos! Dievs ir mums centrā – Dievs, svētī Latviju, mūs` dārgo tēviju, ļauj mums tur laimē diet. Un Viņš dara, kad Dieva vārds ir vissvētākajā vietā! Lai tas tā notiktu, ir tuvākā opcija un piedāvājums “50 panākumu principi uz Bībeles pamatiem” – četri kursi divu gadu laikā. Vēl piedāvājums uzņēmīgiem cilvēkiem, kas grib personīgā dzīvē vai biznesā ko sasniegt – “Jaudas konference”.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Zelta laikmets” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
