Šodien es izskaidrošu vienu rakstvietu. Tā ir sarežģīta, ko katrs tulko kā grib, bet bieži vien tas netiek darīts korekti. Par šo rakstvietu katram ir savs subjektīvais viedoklis, daudzi nesaprot, par ko tajā ir runa.
Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām. Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Romiešiem vēstule 8:23-26)
Pirmdien no rīta es atlasīju rakstvietas, par kurām runāšu sestdien un svētdien, un visu nedēļu tās pārdomāju. Šī rakstvietu apstrāde notiek stundām ilgi, manām smadzenēm ir daudz laika tās apstrādāt, ieguldu milzīgu gara darbu un enerģiju. Vakar Bībeles skolā runāju četras stundas, esmu skaļi izrunājis visu, ko nedēļas gaitā esmu pārdomājis, un šodien no rīta vēl pārlasīju kādus septiņus vai astoņus Bībeles komentētājus. Analizēju lasīto un sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa šīs Rakstu vietas izpratnē. Bībeles komentētāji bieži uztver ne tieši tā, kā es skaidrošu, un tas ir saprotams, jo katram ir sava pieeja. Es pieturos pie tīri akadēmiskas pieejas. Jāsaprot, ka Pāvils bija mācīts cilvēks, viņam bija augstākā izglītība, tika mācīts grieķu filozofijā un prata runāt ar filozofiem. Filozofija kā tāda nav slikta, bet, ja tai pamatā nav universālie, Dieva dotie principi, ja netiek ņemts vērā tas, kā Viņš ir radījis un uzbūvējis šo pasauli, tad tas rada problēmas. Ja filozofijas pamatā ir Dieva vārds, tad tā ir ļoti laba un ieteicama. Tātad Pāvils bija filozofs. Atēnās viņš sarunājās ar skolotiem cilvēkiem, bet tiklīdz sāka runāt par mūžīgo dzīvošanu un augšāmcelšanos, tika noraidīts. Filozofēšana Grieķijā tai laikā bija ierasta parādība. Viņiem vairāk interesēja kaut kas jauns, nevis būtisks. Pāvils staigāja pa Atēnām un piesaistīja filozofus. Jāsaprot, ka, lasot Pāvila vēstules, tu lasi filozofiskas vēstules. Tur nav precīzi pateikts, ka tas ir tā un šis – šādi. Viņš uz visiem jautājumiem skatās filozofiski, sarežģīti raksta par vienkāršām lietām. Jāņem vērā, ka Bībelē katra grāmata ir rakstīta savādāk. Jānis raksta savādāk, Pēteris un Jūda atkal katrs savā veidā, Jēkabs ļoti konkrēti – melns vai balts. Tie cilvēki, ar kuriem Pāvils runāja, spēja uztvert viņa stilu, šai auditorijai viņa runas veids bija pareizs. Arī Vecajā Derībā katram autoram bija savs “piesitiens” jeb stils, kā rakstīja, sava personīgā pasaules uztvere, paralēli tam, ka pavadīja laiku ar Dievu, bija pieķērušies Dievam. Kopumā, lasot Bībeli, var redzēt, ka katrs autors raksta savādāk, mēdz visu sarežģīt, bet mums ir svarīgi saprast būtiskāko. Tādēļ arī ir rakstīts, ka neviena Bībeles Rakstu vieta nav patvaļīgi iztulkojuma, nevar neko pielikt vai noņemt. Tas nenozīmē, ka burtiski nevar neko pielikt vai atņemt, tāpat tas nenozīmē, ka nevari lietot kritisko pieeju un padomāt, kam, kāpēc un kādā situācijā autors ir rakstījis, kāds ir konteksts. Tātad, lasot jau minēto rakstvietu, ņem vērā, ka Pāvils filozofē. Tu nevari uz to skatīties burtiski, tad tas radīs lielu problēmu. Piemēram, Bībelē ir rakstīts par sodu. Cilvēks grēko, netrāpa mērķi, tam ir sekas – sods. Vai atkal otrādi – pareizām rīcībām seko Dieva svētība. Piemēram, tauta atteicās iet apsolītā zemē, tam bija atbilstošas sekas, četrdesmit gados visa paaudze izmira. Bieži, lasot burtiski, uztver vienu Rakstu vietu. Bībeles jēga, centrālā doma jeb pati “sāls” nav burtā, bet garā.
Kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. (2. Korintiešiem vēstule 3:6)
Ko nozīmē Gars? Vai mistiski gars kaut kādā veidā tevi dara dzīvu? Gars ir veselīga Bībeles izpratne.
Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
Atzīsim patiesību, nevis burtu, un patiesība darīs brīvu. Es atgriežos pie domas par sodu. Tad, kad tu nonāc vidē, kur “makaronus karina uz ausīm”, kur dzirdi, ka glābšanu nevar pazaudēt un tamlīdzīgi, runā par mistiskām lietām, kur ir mazināta cilvēka atbildība un viss tiek uzlikts Dievam. Tā paiet gadi un cilvēka dzīvē nekas nemainās. Tas jau ir tas sods, ka tu izvēlies sev mācītājus, kā ausis niez, lai veselīgas mācības vietā “karina tev makaronus uz ausīm”, kas neatbilst Bībeles kontekstam, bet atbilst burtam. Cilvēks nevar būt citādāks, kā vide, kur viņš izvēlas būt. Vidē veidojas viņa sirds, un tieši sirds nosaka dzīves virzienu un lēmumus. Mēs uzskatām, ka paši visu nolemjam, nosakām, bet tas nebūt tā nav. Par to runā Bībele, un var pierādīt arī zinātniski. Visas Jaunās Derības vēstules ir rakstītas maldu mācības apkarošanai – Pāvila, Pētera, Jāņa un citas. Maldu mācība ir viss, kas novērš no veselīgas mācības, no paša cilvēka atbildības, kas apsola mūžīgos brīnumus un mūžīgo labklājību, dzīvību, svētības bez paša līdzdalības un pārmaiņām. Viss, kas mazina mūsu pašu atbildību Dieva priekšā, uzsver pārāk lielo žēlastību, pārmērīgu mīlestību – ir maldu mācību. Par mīlestību Bībelē ir teikts ļoti vienkārši.
Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu. (1. Timotejam vēstule 5:8)
Nekur nav teikts, ka mīlestība ir kādas sajūtas. Vīrietis, kurš negādā par savu ģimeni, nemīl to. To saka Bībele, bet cilvēki izdomā visādas pasakas. Sieviete nevar efektīvi taisīt biznesu un karjeru tai laikā, kad staigāja ar lielu vēderu, zīdīja bērnu. Vīrietis bija brīvs veidot biznesu vai karjeru. Vai šķiroties ir godīgi paprasīt sievietei alimentus? Mūsdienās, diemžēl, tā notiek, bet šajā ziņā viņi nav līdzvērtīgi. Sieviete strādāja, lai vīrietis varētu pelnīt, un pati nevarēja attīstīt karjeru. Vīrietis ir viņai parādā. Kas tad ir mīlestība? Kas negādā par saviem mājas ļaudīm, tas nemīl. Tad varbūt labāk nedzemdējiet bērnus, demogrāfija mums samazinās. Šodien tiešo politika virzīta uz to, ka nav drošības sajūtas un bērnus nedzemdē. Apprecoties tu esi slēdzis līgumu cilvēku un Dieva priekšā. Tad pildi šo solījumu, tā arī ir mīlestība. Viss pārējais ir izdomājums, nevis mīlestība. Tieši tāpat ir ar attieksmi pret Dievu – varu darīt un varu nedarīt. Kāpēc cilvēki grēko? Tāpēc ka sods nav uzreiz. Agrāk vai vēlāk attieksme pret Dievu un cilvēkiem nāks atpakaļ kā bumerangs, no tā nevar izbēgt. Tas atnāk lēni un vēlāk, bet notiks. Viegls parasts šodienas lēmums var novest līdz neatgriezeniskai situācijā. Kad Bībelē tiek runāts par apsolīto zemi, Dievs teica, ka desmitiem reižu Izraēls ir Viņu kārdinājis. Ko nozīmē desmitiem reižu?
Visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet, kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami Manai balsij. (4. Mozus grāmata 14:22)
Pirmoreiz Dievs saka: labi, labojies. Otrreiz Viņš saka: labi, bet būs sekas, taču šo zemi tu joprojām vari iegūt. Trešo, ceturto reizi pienāk brīdis, kad vairs nav nekā īpaša, nekādu īpašu lēmumu neesi pieņēmis, taču ir noticis lūzuma punkts, kas var būt neatgriezenisks. Mūsu ikdienas lēmumi atstāj ietekmi mūžībā. Ne tikai lieli darbi — protams, lieli darbi ir svarīgi — bet arī ikdienas izvēles atbalsojas mūžībā.
Jēzus Pēterim sacīja: “Visu, ko tu siesi virs zemes, būs siets debesīs. Un visu, ko atraisīsi virs zemes, būs atraisīts debesīs.” Tu domā, ka Dievs sēž debesīs ar sirmu bārdu un kaisa sniegpārsliņas? Taču Bībele māca — kopā ar Kristu Viņš ir paaugstinājis tevi debesīs, tu jau sēdi debesīs. Es šeit runāju par veselīgu Bībeles izpratni. Ir cilvēka gars, ir arī zemapziņa, ko zinātne pēta. Vārdi kā “debesis”, “dvēsele”, “gars”, “iekšējais cilvēks” — Pāvils tos lietoja filozofiski. Ja lasi Bībeli burtiski, tu palaid garām būtiskāko un koncentrējies uz sekundāro, palaižot garām kādas būtiskās lietas un nepieņemot pareizus lēmumus. Mēs lasām to pašu rakstvietu, kas īpaši iepatīkas pašieceltajiem praviešiem. Tā piesaista cilvēkus, kas meklē piedzīvojumus, nevis pašu Dievu. Tie, kas tiecas pēc sajūtām, tā vietā, lai meklētu labus darbus — darbus, kas darīti Dievā. Viņi meklē sajūtas, nevis gara piepildījumu — tādu, kas nāk caur Dieva vārdu un tā veselīgo kontekstu, lai tas nonāktu sirdis.
Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. (Romiešiem vēstule 8:23)
Kopumā šī vēstule ir dīvaina, bet saprotama. Taču, ja paskatās pavirši, var nesaprast būtisko un pieņemt kādas lietas, kas pašam var kaitēt. Visa radība cieš ar nopūtām un arī mēs kopā ar to. Kas šajā rakstu vietā ir domāts? Ir svarīgi to zināt, lai izprastu kontekstu.
Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Romiešiem vēstule 8:26)
Tas kļūst ļoti bīstami, ja šo uztver burtiski. Mēs paši nereti nezinām, ko lūgt, un tāpēc lūdzam to, kas nāk prātā. Neplānosim, nevizualizēsim, nestrukturēsim savas lūgšanas, domas un mērķus — lai tikai Gars vada. Diemžēl tas nebūs Svētais Gars. Pēc šīs rakstvietas varētu secināt, ka mums vispār nevajag lūgt, jo pats Gars par mums aizlūdz. Skaisti, vai ne? Jēzus mira, augšāmcēlās un sēž pie Dieva labās rokas, lūdzot par mums. Vai tu esi kādreiz lasījis šo rakstu vietu un nodomājis: “Kas tas vispār ir?” Es arī tā esmu domājis. Bet šodien es zinu atbildi — un domāju, ka tā ir pietiekami loģiska un saskan ar veselīgu, akadēmisku Bībeles izpratni. Pat vēl šorīt pārskatīju septiņu, astoņu Bībeles teologu komentārus un sapratu — šis skaidrojums tiešām ir pamatots. Pirmkārt, jāatceras: Pāvils šeit runā filozofiski. Ko viņš ar to vēlas pateikt? “Ar bezvārdu nopūtām” — bet kas tās par nopūtām? Vai Gars mūsos lūdz un pats nopūšas? Vai Svētais Gars mūsos lūdz mūsu vietā, kamēr mēs paši nezinām, ko vajadzētu lūgt? Un tad Viņš nopūšas? Vai tas nozīmē visādas skaņas, vaidus, nopūtas? Un ja naktī sāk raustīties acs — vai tas arī ir Svētais Gars? Bet, ja paskatāmies vienkārši: kad cilvēks dara ko ekstrēmu, viņa emocijas sasniedz kulmināciju. Ko cilvēks dara emociju brīdī? Šie brīži parādās dažādās dzīves situācijās — arī attiecībās starp vīru un sievu. Un ko cilvēki dara? Viņi bļauj. Lūk, tev arī piemērs bezvārdu nopūtām. Tev nav jāsaka nekas konkrēts — jo tas nāk no iekšienes. Piemēram, lecot no augstuma, cilvēks bļauj. Skrienot uzbrukumā — bļauj “Urrā!”. Šāds kliedziens, šis impulss nāk no iekšienes, un tas palīdz. Citkārt cilvēks sastingst klusumā, jo dažādās situācijās reakcija notiek dažādi. Kad es ieraugu kādu skaistu dabas skatu, es pie sevis pasaku: “Vau!” Es to pasaku skaļi. Man patīk baudīt skaistumu — kad redzu, saku “vau!”. Kad redzu cilvēka sasniegumus — arī saku “vau!”. Jo prieks, sajūsma nāk no iekšienes. Tā ir emocija.
Vienā vārdā sakot: bezvārdu nopūtas — tā ir dziļa, spēcīga vēlme, kas ir tevī.
Tu pat nezini, ko lūgt. Tu vienkārši gribi — tev sirdī ir nepārvarama vēlme. Lūk, tās ir bezvārdu nopūtas — pats Gars nāk tev palīgā. Jo viss, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs. Tava sirds ir kontakta vieta starp debesīm un zemi. Tieši tur, sirdī, Gars nāk tev palīgā. Ir brīži, kad tu pat nespēj to izteikt vārdos, bet tu jūti — tevī tas dzīvo. Bet tu gribi. Tas nāk no Jēzus vārdiem: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tu esi paēdis, kad esi pabarojis savu sirdi, savu garu. Un šis gars strādā dienu un nakti. Zinātniski runājot, tā ir smadzeņu dziļākā, vērtīgākā daļa — tā, kas darbojas nepārtraukti, 24/7. Tas ir jaudīgākais procesors pasaulē.
Kad pirmdienā uzlieku sev tēmas un rakstvietas, par kurām gribu runāt, es nosēžu septiņas vai astoņas stundas un izveidoju karkasu. Tad visu nedēļu, pat naktīs, smadzenes turpina strādāt. Es to nejūtu, bet tās strādā. Es varu darīt citas lietas, bet tās turpina apstrādāt šo informāciju. Tāpēc arī šonakt — lai gan, protams, labāk naktī būtu gulēt, un es to arī darīju — man prātā vēl turpinājās darbs ar šo konkrēto rakstvietu par bezvārdu nopūtām. Un man vēl vairāk atnāca vaļā. Nav vajadzības visu sarežģīt. Tā ir filozofiski pasniegta doma, bet galvenais ir vienkāršs. Normāls kristietis, kurš patiešām meklē Dieva vaigu, kurš ir paēdis no veselīga Dieva vārda, nevis tikai no burta, viņam iekšā ir vēlme, uguns. Un tā uguns neizdzisīs pati no sevis. Tā ir vēlme, kurai pretī nekas nevar stāties. Tā ir viena no biežākajām kļūdām — domāt, ka Gars nāk palīgā, tu palūdz par kādu, un viņš uzreiz mainās. Nē, vispirms mainies tu. Un tad tev rodas skaidrība, enerģija, vēlme — un caur tevi šis cilvēks var mainīties. Tev ir jārunā ar viņu, jāpasaka konkrēti vārdi. Es uzskatu, ka katram kristietim ir jābūt finansiāli neatkarīgam. Laiki mainās, un mēs nezinām, kas būs rīt. Lai gan tā nav galvenā lieta, bet, ja nav šīs finansiālās neatkarības, tas rada zināmas problēmas gan pašam, gan tam, kā pasaule skatās uz kristietību kā tādu. Tas liecina savukārt par draudzes uzbūvi un stiprumu. Ne visu nosaka tikai mūsu domas vai sirds — nozīme ir arī zeltam un sudrabam. Darbs maksā, materiāli maksā, par visu ir jāmaksā. Arī Dieva valstības izplatīšanā finansiālā puse ir svarīga, tāpat kā daudzi citi faktori.
Pats galvenais, kas nepieciešams katram kristietim, ir iekšējas pārmaiņas sirdī, nevis tikai prātā. Neviena grupiņa nevar augt, ja cilvēkā nav sirds pārmaiņu un iekšējas vēlmes. Bez tās cilvēks vienkārši pūst. Cilvēks bez vēlmes ir kā miris. Mums pašiem jārūpējas, lai mūsos būtu vēlme kalpot, citādi kļūstam pelēki un pat saulē nevarēsim vairs nosauļoties. Ja cilvēks nepiepildās ar Garu, notiek tas, ko Bībele apraksta — ļaunais gars ir prom, cilvēks jūtas labi. Taču tas ir kā karināt makaronus — viss liekas šķietami labi, bet virziens nepareizs. Jēzus saka: ja nams ir tīrs, bet netiek piepildīts ar dzīvu, veselīgu Dieva vārdu, nevis tikai burtu, tukšumu aizpildīs kas cits. Domā, ka Gars pats par tevi lūdz? Ko tik nevar izdomāt, izlasot šo rakstvietu. Taču Bībele saka: ja tu izdzen vienu garu, tas atgriežas ar vēl ļaunākiem. Šādi cilvēki kļūst ļaunāki nekā bija. Visļaunākie ienaidnieki bieži ir bijušie draugi. Bet tuvākie cilvēki var nodarīt vislielāko ļaunumu. Arī Bībele to apstiprina — Jūda nodeva Jēzu. Lasot šo rakstvietu kontekstā, redzams, ka tā ir filozofiski pasniegta doma.
Kas ir miesas pilnīgā pestīšana? Tā ir pilnīga piekļuve Dieva apsolījumiem, arī miesas glābšanai. Tas nozīmē, ka pestīšana vēl nav galīga — ir jāaiziet līdz galam. Ticība nemērās vienā dienā vai gadā, tāpat kā laulība – pāris gados. Pāvils teica, ka viņš savu ticības ceļu ir pabeidzis un ticību ir turējis. Viņš netika vainots nevienas dvēseles pazušanā, lai gan, kā jau cilvēks, viņš arī kļūdījās. Tomēr Pāvils palika uzticīgs līdz galam. Arī mums, kas mīlam Dievu, Viņu jāmīl turpmāk, lai iemantotu pilnīgo pestīšanu — mūžīgo dzīvību. Mums nav šodien pilnīgas izpratnes par debesīm, jo neviens nezina, kā tur ir — Bībele saka, ka neviena cilvēka prātā, neviena sirdī nav nācis, ko Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka nākuši no aizsaules un raksta grāmatas par redzēto, bet bieži vien tas atspoguļo filmas, ko viņi iepriekš skatījušies. Svarīgākais nav detaļas, bet pati būtība — ka ir dzīve pēc nāves un ka Kristus ir centrā. Mums ir debesu balva — vēlme iet uz priekšu. Man personīgi ne vienmēr vajag lūgt garas lūgšanas. Es apliecinu, slavēju, lūdzu, bet reizēm vienkārši sēžu klusumā un domāju. Un tieši tajā klusumā atnāk bezvārdu nopūtas — vēlme, virziens, kurā doties. Lasot un pārdomājot Bībeli, tu atpazīsti tos brīžus. Tajos rodas virziens, kurā jādodas, jo tu visu iepriekš zināt nevari.
Vakar Bībeles skolā pie galdiņiem kāds puisis stāstīja, ka viņam gribas iet, bet nezina, uz kurieni. Tas ir pirmais svarīgais solis — vēlme iet tajā virzienā, pat ja nezini, ko un kā lūgt. Tā ir Gara darbība, ne tikai Svētā Gara, bet arī tava gara darbība, kas uztur kontaktu ar Dievu. Mums ir Dieva vārds, un bieži vārdu “gars” labāk aizstāt ar “Dieva vārdu”, lai nebūtu mistiskas izpratnes par to, ka kaut ko saņem, apejot Dieva vārdu, jo Dieva vārdu nevar apiet. Rakstu vieta no Bībeles šajā pašā kontekstā.
Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē, kur viņš jau ir bijis, un viņa pēcnācēji to iemantos. (4. Mozus grāmata 14:24)
Dievs te saka par Kālebu. Tika sūtīti 12 izlūki uz apsolīto zemi — divi teica, ka ies un pārspēs milžus, bet pārējie desmit redzēja citādi. Viņi uzskatīja, ka nevar tur ieiet, jo zeme ir pilna milžu un aprij iedzīvotājus. Jā, tur tek piens un medus, bet viņi izplatīja nelabu slavu. Rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku mira 40 gadu laikā, jo neiegāja tur, kur bija jāieiet. Mirkļa lēmums, līdzīgi kā ar vēlēšanām, mēs pieņemam lēmumus, viegli ir kaut ko tādu izdarīt un palaist, bet grūti ir sastrēbt, līdzīgi kā – izlietu ūdeni nesasmelsi. Mēs gaidām garīgos brīnumus, bet Dievs nekad nerīkojas pret Savu vārdu kontekstam, nevis burtam. Kālebs pārdzīvoja 40 gadus, tajā laikā viņam bija 85 gadi, un viņš teica:
Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja. (Jozuas grāmata 14:11-12)
Un tā arī notika. Par Mozu tas ir rakstīts, viņš mira apmēram 120 gadu vecumā.
Kad viņš nomira; viņa acis nebija palikušas tumšas un viņa dzīves spēks nebija zudis. (5. Mozus grāmata 34:7)
Dievs viņu pats apglabāja. Kas saglabāja viņus? Visa šī neticīgā paaudze izmira, bet Jozua un Kālebs izdzīvoja un iegāja zemē pēc 40 gadiem, viņi izturēja šo savas tautas mobingu un presingu. Kur tā sāls? Lūk, ir teikts:
Bet Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē. (4. Mozus grāmata 14:24)
Viņam bija cits gars jeb cita dvēsele, sirds, cits iekšējais cilvēks, zemapziņa jeb citas reptilās smadzenes. Kas ir galvenais bauslis?
“Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā? Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja evaņģēlijs 22:36-37)
Bībelē arī debesis bieži vien nozīmē cilvēka iekšējo saturu, tas viss ir saistīts. Debesis nav nekas mistisks, kosmonauti lido un pēc tam viņus izsmej neticīgie – vai viņi ir redzējuši Dievu. Dievs jau nav uz kādas planētas, bet tavā sirdī, tas viss ir tevī. No kā rodas vēlme?
Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. (Ecēhiēla grāmata 37:10)
Dieva vārds dara dzīvu, dzīvība ir veselīgā vārdā. Nevis burts, bet Gars, nevis mistisks gars – ne prātā, bet sirdī. Ar prāta ticību nevar īpaši izpatikt Dievam – ticība ir tavā sirdī. Vēlmi nerada prāta lēmums, tas ir neefektīvi, vēlmi rada, kad šī ideja ir nonākusi sirdī un tavos ieradumos, tā ir tavas paradigmas maiņa. Pat klusējot tu sēdi un gribi – lūk, bezvārdu nopūtas. Šeit tiek sludināts veselīgs Dieva vārds.
Bet es un mans nams- mēs kalposim Tam Kungam. (Jozuas grāmata 24:15)
Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus. (Psalms 107:20)
Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. (Jēkaba vēstule 5:16)
Jo ar sirds ticību panākama taisnība. (Romiešiem vēstule 10:10)
Debesīs var tikt ar minimālu sirds ticību. Cilvēks pie krusta, kuram Jēzus teica, ka “šodien tu ar Mani būsi paradīzē”, viņam nebija laika sirdi izmainīt, bet viņš noticēja, ka Jēzus ir Dieva dēls un lūdza piedošanu. Arī Pēteris nevarēja izdarīt to, ko nevarēja, jo nebija sirds pārmaiņu, bet vēlāk varēja. Tev būs mīlēt Dievu no visas savas sirds – tas nozīmē – no visa sava gara, arī zemapziņas, dvēseles, kas nozīmē emocijas, prāts un griba. Dvēsele nav gars.
[..] miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību. (1. Korintiešiem vēstule 15:50)
Dvēsele savienojas ar garu, un arī tā manto mūžīgo dzīvību, bet es nezinu tās detaļas, un neviens to nezina. Prāts ir prāts, emocijas ir emocijas, gars ir gars – dažādas lietas. Tev būs mīlēt savu Dievu gan no savas sirds, prāta, ar savu gribu un ar emocijām. Kā lai dabū emocijas sirdī? Ir svarīgi, kas ir tavā garā.
Zinātnisks pētījums, kas saskan ar Bībeli – cilvēka smadzenes sastāv: 5% ir intelekts, bet 95% – zemapziņa. Visos savos apzinātos lēmumus mēs izmantojam šos 5%, taču viss, ko tu domā, kādus lēmumus pieņem, kā tu reaģē, kā jūties, tas viss absolūti nāk no zemapziņas – zemapziņa ir gars. Šie 5% ir prāts. Pie prāta var arī minēt gribu. Cilvēka prāts sastāv no divām smadzeņu puslodēm, kreisā puslode ir loģika: vēss saprāts, matemātika, valoda un rakstīšana. Kreisā puslode ir attīstītāka analītiķiem, grāmatvežiem, labā puslode ir radošums: prāts domā bildēs. Gara valoda ir bildes. Ar kreisu pusi tu domā, pieņem lēmumus, ar labo tu zīmē bildes. Māksliniekiem ir izteikti spēcīgāka labā puslode. Bet ir labi, ja ir balanss, ja nav, tad tev vajadzēs, lai citi cilvēki palīdz. Ceļš uz sirdi ir caur radošumu un loģiku, tas, ko tu redzi savā prātā un atkārto.
[..] Mani ir vēl kārdinājuši desmitiem reižu [..]. (4. Mozus grāmata 14:22)
Tavu dzīvi nosaka tavs gars, tavas bezvārdu nopūtas – tu lasi šo rakstvietu un domā: es nopūtos, un man ir vēlme no Svētā Gara? Esi uzmanīgs, jo vēlmes ir dažādas. Kāpēc vēlmes piepildās? Jo tās ir jau tevī. Zemapziņā ir arī pirmatnēji instinkti, bet ne tikai. Gars nosaka mūsu virzienu. Esi uzmanīgs ar vēlmēm, piemēram, tu lūdz Dievu un tev ir vēlme, ka vairs nevēlies būt draudzē. Ko Bībele par to saka? Ir svarīgi saprast, kāpēc. Man ir nopūtas, gara vadība, ka jāiet kaut kur citur. Ja tev rodas šāda vēlme, es 99,99% varu pateikt, ka tas nav no Dieva, tā nav Gara valoda. Tādas situācija ir, bet ļoti retas, un laiks to parāda.
Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskrubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez. Un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. (2. Timotejam vēstule 4:2-5)
Vai tu vari skatīties citu mācītāju sprediķus? Vari. Vai vari apmeklēt citu konferences? Vari. Ko Pāvils saka par to?
Viss man ir atļauts, bet ne viss der. (1. Korintiešiem vēstule 6:12)
Ja tu ar prātu saproti šo principu – bildes tevī rodas un nosēžas sirdī. Ja citu mācītāju mācības tev kļūst svarīgākas par savu, tad tā ir problēma. Dievs ir aicinājis uz vienotību, nevis izraut saknes un atkal kaut kur citur iedēstīt. Tev to neteica gars, tās ir miesas idejas sirdī. Varbūt ir ļoti vienkāršs iemesls – nepiedošana. Kāpēc Bībelē tik nopietni ir teikts, ja tu nepiedod brālim, Dievs tev arī nepiedos? Ja ir nepiedošana, tev ir nepareizi lēmumi. Patiesībā tu negribi piedot, nevēlies atrisināt pats problēmu sevī, bet tā ir tava atbildība. Gara vadība nekad nav pretrunā ar Dieva vārdu. Dievs min, lai neatstāj savas sapulces. Katram jābūt normālā, strukturētā draudzē, lai varētu savu loģiku un radošumu lietot dažādās sfērās. Tev būs mīlēt savu Kungu ar visu savu garu, ar sirdi, dvēseli, prātu un spēku. Visiem ir smadzenes, visiem ir griba, visiem ir prāts, spriešanas spējas un iztēles spējas. Dievs teica Ecēhiēlam – uzzīmē garā, tad izmanto loģiku un radošumu, lai tas nonāktu garā un sirdī. Visiem ir radošums un spriešanas spējas. Kad Jozua iegāja apsolītajā zemē, viņš teica – ejiet izlūkot to zemi un aprakstiet visu! Arī mājas grupiņā ir jāapraksta, kāda būs tava grupiņa, kādi būs cilvēki un ko tu darīsi. Kamēr nepieslēgsi smadzenes un gribu, tad nekā nebūs garā.
Būs stāsts – vakar, braucot uz skolu, man pa priekšu, pa kreiso joslu brauca mašīna ar piekabi, un es tur vilkos pakaļ, un kaut kādā brīdī uz ceļa priekšā bija saplīsusi kāda mašīna, es apstājos un to lēno mašīnu palaidu garām, un tad es braucu un domāju: kāpēc es palaidu garām? Es pa Rīgu braucu, un visur man priekšā, un viņš netaisās braukt malā. Šie ir avārijas izraisītāji, kas brauc pa kreiso pusi, un šis lēnais braucējs tieši brauca pa kreiso pusi. Pa kreiso joslu jābrauc ir ātrāk nekā pa labo. Kad no labās ieņem kreiso, tad ir ātrāk jābrauc, lai ieņemtu kreiso. Es braucu un domāju par Dieva vārdu un par visu, ko skolā gribēju mācīt, tā ir, ka kaut kas stāv priekšā, bet tev ir jāapdzen un nav jālaiž sev priekšā. Mājas grupiņās tas varbūt līderis, kas stāv priekšā tev. Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem, un arī mājas grupiņas vadītājs ir tikai vadītājs, menedžeris pārsvarā. Maz ir tādu, kas var ko izdarīt. Ir labi, ka dara to, ko mācītājs saka, ja mācītājs saka, ka jāmācās, tad mācies labāk, viņš labāk redz, kas tevi sagaida. Sirds saturam ir ļoti lielas pūles jāpieliek, prāta radošumu, ar savu gribu lai mainītos. Ļoti viegli nezāles izaug. Sējējs izgāja sēt, un kā krita sēklas? Viena krita ceļmalā un putni nāca un apēda, otra krita uz zemes, kurā neielaida saknes, bija sekla zeme, saule uzspīdēja un nokalta. Bija vēl viena, kas krita labā zemē, bet ērkšķi nomāca.
Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” (Mateja evaņģēlijs 13:4-9)
Un vēl viens noslēpums: pirmie mazākie panākumi un tev vairs nevajag Dievu. Tu jau nesaproti, ka tev nebūs ne šis, ne tas. Piemēram, tu nāc uz draudzi, esi dabūjis pirmo darbu un tas nekas, ka darbs ir svētdienās. Ja esi nācis no tādas trakas vides un ir tādas problēmas, tu nevari atļauties, ka tev svētdienās ir jāstrādā. Tev jādara tāds darbs, ka tu vari atnākt uz dievkalpojumu. Pāvils saka: viss ir atļauts, bet ne viss der. Ja tev sirdī ir Dieva vārda pamats, ja tavs nams ir celts uz klints, tu daudz ko vari atļauties. Ja tev nav garīgi stiprs pamats, arī laulībā daudzi kristieši nav gatavi doties, jo arī tur viņi viļās un nespēj dzīvot normāli un bērnus audzināt. Visu ko var darīt, ja tev ir stiprs garīgs pamats. Tā mēraukla ir vienkārša, šie lēmumi ir ļoti vienkārši un viegli izdarāmi. Šo palaidi garām, to neievēroji, un tad mēs brīnāmies, ka nekas nenotiek.
Tu nezini, ko lūgt un kā, bet pats Gars nāk palīgā. Pats Gars rada tevī šo vēlmi. Dieva vārds nav šķirams no Dieva vārda Gara. Tu esi Dieva vadīts cilvēks, debesis ir tevī, tu daudz kur vari iet un daudz ko vari darīt un tas tevi neskars. Šī rakstvieta, ko es šodien mācīju, bija par to, lai iemantotu savu pestīšanu, lai aizietu līdz galam. Esi izvēlējies pareizo laiku un pareizo vietu, kur būt. Es nepretendēju uz absolūto patiesību, bet pretendēju uz to, ka runāju Gara spēkā. Tas ir manā sirdī, manā garā, ko es jums dodu. Viss paies, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Jo visa miesa ir kā zāle, kas nokalst, novīst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Kas dara Dieva prātu, dzīvo mūžīgi! Ir labi, ka mēs novērtējam katru, kas mums ir blakus un rūpējamies par savu sirds saturu! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Esi uzmanīgs ar vēlmēm!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
