Šodienas tēma ir “Pieci ticības veidi”. Kā jau es teicu, šodien mēs turpinām sēriju par Svēto Garu. Esam nonākuši līdz Gara dāvanām. Šodien par spēka dāvanām, un viena no tām ir ticības dāvana.
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)
Kāpēc dota? Lai nestu svētību. Dota, lai celtu draudzi, celtu Dieva valstību, lai kalpotu cits citam un lai iepazīstinātu cilvēks ar Jēzu Kristu. Ir trīs veidu dāvanas: atklāsmes dāvanas, brīnumu dāvanas jeb spēka dāvanas un runāšanas dāvanas jeb izteiksmes dāvanas. Atklāsmes dāvanas ir gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Mēs to visu jau mācījāmies. Mēs mācīsimies arī par izteiksmes dāvanām, tās ir – pravietošana, mēles un mēļu tulkošana.
Šodien mēs neņemam pēc kārtas sakarā ar to, ka nākamajā reizē būs aizlūgšanu dievkalpojums. Lai saņemtu atbildes no Dieva aizlūgšanu dievkalpojumā, mums ir nepieciešama ticība. Katram vienam, man un tev ir vajadzīga ticība. Un spēka dāvanas ir ticība, brīnumi un dziedināšanas dāvana.
Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā [..]. (1. Korintiešiem vēstule 12:8-9)
Šeit nav runa par parastu ticību, bet par ticības dāvanu. Un tajā pašā Garā citam dāvana ir dziedināt, citam spēks brīnumus darīt, citam pravietot, citām garus pazīt, citām dažādas mēles un mēļu tulkošana. Šodien mums ir spēka dāvanas, bet mēs jau mācījāmies par atklāsmes dāvanām, kas ir gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Ticības dāvana jeb ticība ir pamats tam, lai saņemtu dziedināšanu un saņemtu brīnumu. Tāpēc no visām spēka dāvanām, kas kaut ko dara, atklāsmes dāvanas atklāj, dod risinājumu. Spēka dāvanas dara, un runas jeb izteiksmes dāvanas runā un iedvesmo.
Ticības dāvana nav vienkārša tēma, un es noteikti nepretendēju uz to, kas visu izprot. Es vispār domāju, ka neviens teologs pilnībā neizprot. Teoloģija arī ir tāda interesanta lieta. Svarīga ir teoloģija, un svarīga ir prakse. Parasti, kad es uzdodu jautājumu, to adresēju teoloģijai un praksei. Kā praktiķi skatās uz konkrēto parādību, kas Bībelē ir atklāta, uz konkrētu kaut kādu virzienu, un kā teologi uz to skatās. Teoloģija un prakse bieži vien ļoti atšķiras. Teoloģija bieži var būt diezgan sausa un arī ierobežota savā ziņā. Praksē burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Burts nokauj, jā, nokrauj arī būtu pareizi, apkrauj tevi, bet Gars daru dzīvu. Un tā kā mums ir Svētā Gara sērija, teoloģiju mēs savienojam ar praksi. Un es nepretendēju uz to, ka es tiešām pilnībā izprotu, kā tad darbojas ticības dāvana. Kurā brīdī tā ir ticības dāvana, kurā brīdī tā ir vienkārši ticība, bet pavisam noteikti es varu sadalīt ticību piecās daļās.
Pieci ticības veidi, un tikai piektais būs ticības dāvana. Un ticības dāvana visbiežāk izpaužas tur, kur cilvēkiem nav dabiskas iespējas. Un teoloģiski tā ir saistīta ar tādu īstermiņu darbību. Ticības dāvana būs piektais punkts, bet es jau laicīgi sāku ievadu. Tā izpaužas īslaicīgi, konkrēti, tā ir īslaicīgi Gara dota ticība, kad jāpārvar ir tādi šķēršļi, ko cilvēks dabiski pārvarēt nevar. Konkrētā brīdī pēkšņi cilvēkam ir ticība, Gara dota, tā nav no cilvēka. Tā nav psiholoģiska, tā nav motivējoša, tā nav iemācīta, un tā nav glābjošā ticība. Tā nav ikdienas dabiskā ticība. Tā nav ticība par to, ka tu vispār zini, ka Dievs ir. Tā ir dāvāta konkrētam brīdim, kurā tu paveic neiespējamo. Tu pasaki kalnam, un tas pārceļas – ticības dāvana. Piemēram, kad Pēterim Jēzus teica: “Nāc!”, kad mācekļi redzēja Jēzu pa jūras virsu staigājam.
Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mateja evaņģēlijs 14:25-31)
Tāpēc teoloģiski šajā gadījumā pat staigāšana pa ūdens virsu tā īsti neatbilst ticības dāvanai. “Mazticīgais!” Jēzus teica. Tā nav ticība, kas liek tev staigāt pa ūdens virsu. Ticības dāvana ir kaut kas vairāk. Gara dota ticība īpašā situācijā, kurā cilvēks paveic to, ko dabiski nav iespējams. Tas atver durvis brīnumam, dziedināšanai – tas ir brīnums. Tas, kas bībeliski ir dziedināšana, brīnums. Bet pie brīnumiem mēs varam pieskaitīt ne tikai dziedināšanas, bet arī kaut kāda rezultāta sasniegšanu, kas dabiski nav iespējams.
Es pavisam noteikti pie brīnuma pieskaitu sevi “No narkotiku un kriminālās pasaules līdz ietekmīgam mācītajam, motivatoram un parlamenta deputātam…”. “Ja pat man tas bija iespējams, tad tu noteikti vari,” tāds būtu turpinājums tam tekstam. Šis tāds klikšķa virsraksts, bet pats fakts, kas šeit ir, tas ir brīnums. Dabiski tas nav iespējams. Kā es esmu minējis, šeit nav Venecuēla, šeit nav Kolumbija, kur Eskobars ir uzpircis pusi valsts un nokļuva parlamentā. Viņš gan tur ilgi neuzturējās, bet tā notika. Šeit ir Latvija, šeit ir Eiropa, un tādi precedenti šeit vienkārši nav iespējami un nav zināmi. Tas dabiski nav iespējams. Par draudzi runājot, ir precedenti. Cilvēks ir uzcēlis draudzi. Jā, viņam ir bijusi krimināla pagātne, viņš ir mainījies, viņš ir dedzis Dievam, un ir parādījušies sekotāji. Viņš ieguldīja cilvēkos un padarīja šo pasauli labāku, un Dieva valstību ir cēlis. Bet līdz parlamenta deputātam, lūk, šis ir brīnums! Tas nav dabiski. Tas ir nereāli. Un tāpēc šo es pieskaitu pie brīnuma. Es nesaku, ka tā bija ticības dāvana. Es nezinu. Es, kā jau teicu, nepretendēju uz ideālām zināšanām. Es varu pastāstīt no savas pieredzes, un jūs varat redzēt, kā ticība ir darbojusies manā dzīvē – un tā ir ticība.
Bet ir pieci ticības veidi, kurš ticības veidi ir tieši šeit? Nedaudz teoloģiski īsti neatbilst tam, ka īstermiņa ticība. Bet, ja mēs sadalām kaut kādos dzīves, ticības posmos, tad tas tomēr bija īstermiņa. Tas bija laika sprīdis, kurā tas bija jāpaveic. Konkrētas vēlēšanas, un tas tika paveikts. Tā kā ļoti iespējams, ka šeit darbojās ticības dāvana. Šodien un pēc tam, kad mani ievēlēja, daudziem zuda interese par politiku vispār. Es domāju tādu ļoti aktīvu interesi, aktīvu iesaistīšanos. Bet tajā periodā, kad bija priekšvēlēšanas, interese bija ļoti liela un bija degsme. Saprotiet, ka flajerīšu bija pilns centrs. Pāri manai bildei staigāja zābaki. Mani varēja pacelt pie “Origo”, visur varēja pacelt un izlasīt. Tas bija tas moments. Šī ticības dāvana, ja tā bija ticības dāvana, jo kā saku, es nezinu, vai tā bija ticības dāvana, jo man tie teologi putro galvu. Jo tu vairāk skaties, tad redzi, ka vienam ir tā, otram ir šitā, kāda tā ticības dāvana ir. Bet katrā ziņā kaut kas paveikts noteikti bija, jo konkrētā periodā, īstermiņā degu es un dega visi tie cilvēki, kas bija ap mani. Un caur mani šī uguns izplatījās draudzē, cilvēkos, kam bija svarīgs tas, ko es daru. Tapa arī kustība “Dieva lauvas”. Es atceros to brīdi, kad mēs gājām ar karogiem. Aizej pastaigā ar “Dieva lauvu” karogu tagad! Vai tev ir liela degsme tagad ņemt karogus “Dieva lauvas” un staigāt pa ielām ar stipru ticību, ka tagad viss valstī mainīsies? “Dievs, svētī Latviju, viss valstī mainīsies, viss notiks!” Kaut kas mainās, protams, bet mēs no savas puses izdarījām neiespējamo. Palīdzējām, faktiski, politiskam spēkam, kuram vienīgajam ir preambulā kristīgās vērtības. Tās ir nostiprinātas ar speciālu manifestu arī pēdējā vai priekšpēdējā kongresā. Tas tika nolasīts, Ainārs Šlesers nolasīja no kanceles. Tika izdarīts ļoti nopietni solis. Un, iedomājies, tieši es tas biju. Tieši mēs tie bijām, bez kuriem, acīmredzot, nevarēja šis politiskais spēks pārvarēt 5% barjeru. Mēs nospēlējām izšķirošo lomu. Kas tas bija? Vai man šodien ir tāda degsme? Nē! Vai man šodien ir tik aktīva ticība par to? Nē! Vai šodien varu tā iedvesmot cilvēkus kaut ko tamlīdzīgu darīt? Nē! Kas tas bija? Iespējams, tā bija ticības dāvana, kas darbojās konkrētā laika posmā.
Ja skatos vispār, viss, kas ir nozīmīgāks paveikts kaut kādos laika periodos, saskaņā ar Dievu vārdu, saskaņā ar veselīgu Bībeles kontekstu, tur darbojusies vai nu ticības dāvana, vai ļoti spēcīga ticība. Bez ticības Dievam nevar patikt.
Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. (Ebrejiem vēstule 11:6)
Šeit gan nav runa par tādu ticību, kas kalnus pārceļ, bet par ticību Kristum kā tādam, Viņa glābjošajam spēkam, trīsvienīgam Dievam – Tēvs, Dēls, Svētais Gars – par ticību Viņam. Bet bez ticības nevar. Visā Bībelē ir runa par ticību. Bet ticības dāvana ir Gara dota ticība, kas pārvar šķēršļus, kurus cilvēks pats nespēja pārvarēt. Bet Gara dota ticība, ir pārdabiska dāvana, ko dod Gars. Tas nav no cilvēka, tā ir dāvana.
1. Vispārīga ticība.
Pirmais ticības veids ir vispārīga ticība. Vispārīga ticība tam, kad Dievs ir. Otrais ticības veids – dabiska ticība. Trešais ir glābjoša ticība, ceturtais – ikdienas ticība un ticības dāvana ir piektais. Tātad: vispārīga, dabiska, glābjoša, ikdienas augoša un ticības dāvana.
Un atgādinu visiem, ka šodien mēs mācāmies par ticību, un nākamajā svētdienā ir aizlūgšanu dievkalpojums. Aizlūgšanu dievkalpojums būs savienots ar tēmu “Dziedināšanas un brīnuma darīšanas dāvana”. Mēs vienkārši turpinām Svētā Gara sēriju, mēs turpinām mācīt par šo tēmu. Es turpinu iedzināties Svētajā Garā un dalīties ar to, ko esmu saņēmis. Dievs ir brīvs darboties mūsu vidū. Mēs atveram savas sirdis, mēs mācāmies Viņa vārdu, mēs cenšamies Viņam tuvoties. Viņš ir suverēns darboties mūs vidū. Slavēšanas grupā ir kaut kas īpašs noticis – es, katru reizi slavējot, varu piedzīvot Dievu. Tas arī nāk no Dieva caur cilvēkiem, kuri ir šeit, priekšā uz skatuves, kuru uzdevums arī ir ievest cilvēkus, mūsu draudzi Dieva klātbūtnē, lai iedēstītu vārdu, lai saņemtu vārdu un augtu Viņā.
Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. (Romiešiem vēstule 1:19-20)
Šeit Pāvils runā par cilvēkiem vispār – par visiem cilvēkiem. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja, ka Dievs ir. Tā ir vispārīga ticība, kad katrs cilvēks vispārīgi zina, ka Dievs ir. Kāds saka, ka viss ir no Marsa, dzīvība no citplanētiešiem. Dažādas citas teorijas, pat ateisms ir reliģija. Un arī viņi nevar izskaidrot Lielo sprādzienu. No kā Lielais sprādziens? Pasaule un dzīvība radusies no Lielā sprādziena. Tu padomā, kādam sprādzienam, kādai eksplozijai jābūt, lai rastos visa šī dzīvība virs zemes. No nekā! Strupceļš. Būtībā Pāvils saka tā, ka nevienam nav nekāda aizbildinājuma, katrs zina, ka Dievs ir.
Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. Bet gan kāds teiks: tev ir ticība, un man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? (Jēkaba vēstule 2:17-20)
Pēc būtības katrs cilvēks, ja viņš arī neizprot, ja viņam, iespējams, ir “sapūderētas” smadzenes jau no dzimšanas, tad tomēr savā būtībā viņš zina – Dievs ir. Es kā piemēru varu minēt cietumu Jēkabpilī. Ir pagājuši jau 26 vai 27 gadi. Es tikko biju piedzimis no augšas, es par Dievu vien runāju, tādām milzu acīm tur staigāju, lūdzu Dievu kā nenormāls. Mēs bijām istabiņā, tāda pionieru nometne. Nekas tur tāds īpašs nebija. Istabiņā kādi 5-6 puiši bijām, un es viņiem stāstu, ka Dievs mani izglābis ir, mana dzīve ir mainīta. Dievs ir tāds, Viņš ir tāds. Nakts jau bija, un bija ļoti karsta diskusija. Viņi visi, 5-6 cilvēki, bija pret mani. Nesita nost, nekā tamlīdzīga, tās attiecības bija tādā normālā stāvoklī. Nu ļoti, ļoti ilgi tā diskusija turpinājās. Nu kāpēc tur to, kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu, kāpēc tur Āfrikā bērni mirst badā? Kāpēc es esmu šeit, cietumā, ja es neko neesmu izdarījis? It kā viņi tur visi nevainīgi sēž. Tad šeit laikam būs gudrības vai atziņas vārds, kas man atnāca tajā brīdī. Es nevarēju izskaidrot to reizi, nezinu no kurienes patiešām, es vienkārši uzdevu jautājumu, es riskēju. Bet ja nu tā nav, kā es pateikšu tagad? Bet man bija pārliecība, ka tā ir. Iekšēja pārliecība un zināšanas, informācija, kas ir atziņas vārds. Gudrības vārds ir tas, ka tu zini, kā šo informāciju lietot, risināt situāciju. Man vajadzēja risināt situāciju, paprasot viņiem šo. Un es arī paprasīju. “Kāpēc jūs visi tad, kad bijāt par mata tiesu un nāves vai tik smagā problēmā, kas ir gandrīz līdzvērtīga nāvei, kāpēc jūs visi tajā brīdī lūdzāt Dievu?” Un zini, kas notika? Iestājās klusums. Un diskusija apstājās, beidzās. Katrs no viņiem bija lūdzis Dievu, kura nav!
Un, kad es kunga dūšā gāju no centra līdz savai mājai Donaviņas upes krastā, kur bērnību esmu pavadījis. Es tur dzīvoju, nonarkojies, nodzēries. Tas nedaudz ārpus pilsētas. Nav tur tālu, tik desmit minūtes līdz centram. Bet tur tādi vītoli gar malām aug. Es no rīta uz pilsētu, vakarā vai naktī galīgi pilnā atpakaļ. Es labi atceros to brīdi, jo kaut kas manī vienkārši teica: “Nemuldi! Saproti, ko tu dari, ko tu runā?” Iekšā viss teica, tā nav, ko es saku, bet es gāju un teicu skaļā balsī: “Dievs, tevis nav!” Un man iekšā kāds: “Ko tu runā? Ko tu muldi? Tu taču zini, ka Dievs ir.” Jo Pāvils skaidri saka, ka viņiem nav ar ko aizbildināties. Tas teikts Bībelē, ka katrs būtībā zina, ka Dievs ir, un tā ir vispārīgā ticība. Tad, kad es sēdēju ar savu nazīti pie plīts, iepūtu pēdējo dūmu un domāju, kā izdarīt sev galvu, kā pareizi pārgriezt vēnas, es tā arī nesadūšojos. Tam bija arī iemesls. “Mārci, nekas vēl nebeigsies, viss būs tikai tā kā caur pastiprinātāju. Tev taču patīk pastiprinātāji, visas tās mūzikas lietas, ja?” Tu nevari pašnāvību izdarīt: “Dievs, Tevis nav!” Bet nomirt bez Dieva arī bail. Kas tas ir? Tas ir pirmais ticības veids – vispārīga ticība. Pat ļaunie gari tic, trīc un dreb.
2. Dabiska ticība.
Otrais ir dabiska ticība. Tā piemīt arī kristiešiem, arī ticīgiem cilvēkiem piemīt dabiska ticība. Bet ticīgam cilvēkam nevajadzētu būt tādai, jo šeit var padiskutēt par to, vai šis ir cilvēks ticīgais. Viņš it kā tic, bet tā ticība ir dabiska – tā tic faktiem, nevis Dieva vārdam. Būtībā nevarētu saukt šo ticību par glābjošu, un nevarētu cilvēku ar šādu ticību apzīmēt kā glābtu cilvēku. Es domāju, ka tā ir arī glābtiem cilvēkiem, kuriem ir glābjošā ticība, kas ir izglābti, kas ir pieņēmuši Kristu savā dzīvē, kuros Svētais Gars mājo, arī viņiem vienmēr ir jācīnās un jādomā, ir jātic. Jācenšas nevis faktiem ticēt, bet vārdam ticēt. Tātad arī šī dabiskā ticība piemīt ticīgiem cilvēkiem, kas ir glābti. Kā tā izskatās? Tas bija, kad Jēzus bija augšāmcēlies, mācekļi bija izklīduši, visi bija Kristu nodevuši. Marija Magdalēna, kopā ar sievietēm, kas pirmās ieraudzīja, ka kaps ir tukšs, pavēstīja to mācekļiem. Pirmās draudzes ticīgās ir sievietes, jo viņas gāja pie mācekļiem un teica, ka kaps ir tukšs. Neviens no šiem cilvēkiem neticēja. Pēteris un Jānis atskrēja un palūkojās, ka kaps ir tukšs, bet nezināja, kas tad ir noticis. Visi bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, un augšāmceltais Kristus stājās viņu vidū.
Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:20-29)
Viņš ēda ar viņiem kopā. Demonstrēja to, ka Viņš ir reāli augšāmcelts atjaunotā miesā. Mēs nevaram izprast pilnībā, kāda ir šī atjaunotā miesa, bet Viņš varēja arī ēst un varēja arī neēst, Viņš varēja iet caur sienām un varēja neiet. Kā saka: var rakt un var nerakt. Viņš rādīja, un viens no mācekļiem, saukts Toms, nebija viņu vidū. Un, kad viņš parādījās, tad pārējie mācekļi teica: “Mēs esam redzējuši augšāmcelto Jēzu. Viņš bija mūsu vidū, mēs ar rokām Viņu aptaustījām, mēs Viņa vārdus dzirdējām. Tas ir Viņš.” Bet Toms saka: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās, un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Iedomājies – visi saka, visa komanda tev saka, bet Toms saka: ja es nelikšu rokas pirkstus Viņa rētās, es neticēšu. Un tur ir teikts, ka pēc astoņām dienām Toms atkal bija ar viņiem, durvis bija aizslēgtas. Un Jēzus stājās viņu vidū un teica: “Miers ar jums.” Un Tomam saka: “Sniedz šurp savu pirkstu, aplūko Manas rokas, liec pirkstus Manos sānos un neesi neticīgs, bet ticīgs.” Un Toms dara un saka: “Ak, mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus saka: “Tu ticēji tāpēc, ka redzēji, bet svētīgāki ir tie, kas neredz, bet tic.” Šeit – vienkārša, dabiska ticība, kura ir balstīta faktos. Tā ir dabiska ticība, jo tu tici faktiem. Arī kristiešiem ir tāda ticība — tic tam, kas ir redzams, sataustāms. Bet Bībele mums māca, ka Ābrahāms, Dieva izsūtīts, ticībā gāja uz zemi, ko Dievs bija viņam apsolījis dot.
Manā darba istabā, kurā es pavadu lielu daļu savas dzīves – tur es lūdzu, lasu un gatavoju visu – man priekšā ir ierāmēta bilde ar zvaigžņotām debesīm un uzrakstu:
[..] “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” [..]. (1. Mozus grāmatas 15:5)
Tajā laikā tiem cilvēkiem, kas bija vadītāji, es šādas bildes dāvināju. Man tā stāv manā acu priekšā. Un pirms dažām dienām man veidojās jaunas aprises izaicinājumam, veidojās jauns pamats, kur būs vajadzīga ticība, kur Dievs, droši vien, piešķirs īpašu ticību, ar ko es varēšu izlauzties un pavilkt līdzi citus. Bet tā ir ļoti iespējama līdzība – tikpat daudz būs man pēcnācēju. Ļoti vispārīgi – tu skaties un tu tici, ka kaut kas reiz būs. Ja tev ir pamatvīzija, pamata redzējums kā Ābrahāmam, patiesi tev būs — tu arī sapratīsi, kas un kā tev būs. Ja tu zini, kas būs, tad tu zini arī, kā būs. Tiklīdz tu apjauti un saprati, kas ir jādara – draudzē tas mums viss ir ļoti vienkārši, tas viss tiek pasniegts uz paplātes. Smuka sistēma, ir viss, lai varētu kalpot Dievam un kā var celt Dieva valstību. Kad tu zini, kas, tad tu zini arī – kā. Kad tev ir šī lielā vīzija, tad arī šis mērķis sadalās mazākos mērķos, un tas notiek, meklējot Dievu. Tas nenotiek ne vienā brīdī, ne vienā mirklī, bet tieši kaut kāds klikšķis sanāk vienā momentā.
Pirms dažām dienā es jutu kaut kādas aprises kaut kam, kas sāk veidoties. Un Ābrahāms gāja, skaitīja zvaigznes un ticēja, ka būs. Viņš ticībā saņēma Īzāku, kaut arī nošaubījās abi divi ar Sāru. Bībele saka skaidri, ka ticībā ticīgi cilvēki ir izdarījuši neiespējamo. Kā Ēnohs ticībā tika paņemts – te viņš bija, un te vairs viņa nav. Ka ticībā Noa uzbūvēja šķirstu. Tas bija milzīgs biznesa projekts, par ko viņu apsmēja. Kad nāca plūdi un visus aizrāva, viņš un viņa tuvinieki tika izglābti. Un, lūk – dabiska ticība balstās faktos, nevis Dieva vārdā. Piemēram:
Un Viņš no turienes aizgāja un nāk Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi iet Viņam līdzi. Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: “No kurienes Viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no Viņa rokām? Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās.” Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. Un Viņš brīnījās par viņu neticību. (Marka evaņģēlijs 6:1-6)
Jēzus jau Savas slavas laikā staigāja no pilsētas uz pilsētu, sludināja, dziedināja, un Viņš nonāca sava tēva pilsētā Nācaretē. Un Viņš sabatā iegāja sinagogā, sāka mācīt, un šeit ir rakstīts, ka tie cilvēki, kas pazina Viņu, Viņa māti, tēvu, brāļus, māsas, sacīja: “Klausies, no kurienes Viņš to ņēmis? No kurienes tāds spēks?” Ir spēks, svaidījums, un pēc Rakstiem ir, ka mēs gaidām Mesiju, bet šis jau laikam nebūs Mesija. Vai tad Viņš nav namdaris? Vai tad Viņš nav Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit, pie mums? Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savās mājās.” Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt. Nav ticības – nav brīnumu. Un sestajā pantā – Viņš brīnījās par viņu neticību. Redzi – dabiska, faktos balstīta ticība. Faktos balstīta ticība nespēja saskatīt dievišķo. Viņi redz namdari, redz brāļus, māsas, redz visu to dabisko pusi un neredz dievišķo. Tu redzi un tici tikai tam, ko acs redz.
Esi redzējis filmu “Mans draugs – nenopietns cilvēks”? 1975. gada filma, ko var skatīties vēl – Paukštello un vecais Ēvalds Valters. Pagrabā, kur remontēja trubas, viņiem bija saruna. Atceros, ka viņi sāka runāt par dvēseli. Tā ir padomju filma, tur jau bija cenzūra un nevarēja būt tādas lietas. Un pēkšņi – vārds “dvēsele”. Un Ēvalds Valters saka, ka dvēsele ir. Ateisma laikā tādu runu ielikuši filmā. Bet pēc tam viņš palaboja un paturpināja, un teica – un staigā mums pa pēdām tikai tam, ko acis redz. Ko redz acis, ko redz skats. Tas tika palabots, bet pašā filmas tekstā ir skaidri – ka nevienam nav nekāda aizbildinājuma, visi zina, ka ir Dievs. Faktos balstīta ticība. Dvēsele ir – tu esi redzējis dvēseli? Esi redzējis garu? Arī tie, kas ir kaut ko redzējuši – vai tiešām viņi ir kaut ko redzējuši? Vai paši ir izdomājuši? Vai tas bija tevī pašā? Tās nav viennozīmīgas lietas. Tātad — nespēja saredzēt dievišķo, bet tikai to, ko redz.
Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” (1. Samuēla grāmata 17:32-33)
Dāvids tika atvests pie Saula, un Dāvidam bija ticība un vēlme nogalināt Goliātu. Viss Izraēls baidījās no šī filistiešu profesionālā spēkavīra. Un Sauls teica: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim – tu esi jauns zēns, bet viņš ir profesionāls un īpašs karavīrs.” Un tur ir minēti viņa izmēri, cik viņš bija liels un spēcīgs. Tad, kad galu galā Dāvida ticība ņēma virsroku, Sauls teica, lai viņš arī iet: “Ņem manas bruņas, manu zobenu.” Izraēla ķēniņš Sauls deva Dāvidam savu aprīkojumu. Dāvids to uzvilka un saka, ka nē – viņš tā nav radis. Viņš to visu novilka, paņēma savu lingu, savu noslīpēto iemaņu – trāpīt ar lingu vārnai acī, nezinu, kā to pareizi pateikt – un uzvarēja Goliātu. Redzi – Saulam ticība profesionālismam, bet Dāvidam ticība Dieva vārdam. Profesionālisms ir labi, super, bet, runājot par ticību, – ticība profesionālismam nav ticība Dieva vārdam. Tā ir zemas pakāpes ticība jeb dabiska ticība. Tāpat arī, kad Izraēls bija uz sliekšņa, lai ieietu apsolītajā zemē, Kālebs teica, ka iesim un ieņemsim šo zemi ar varu.
Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: “Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.” Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” (4. Mozus grāmata 13:30-33)
Bet izlūki, kas kurnēja un bija nobijušies, teica: “Mēs nespēsim turp nokļūt. Mēs arī esam redzējuši milžus – Anaka dēlus no milžu cilts. Mēs bijām viņu acīs kā siseņi.” Kā tu zini, kāds tu biji viņu acīs? Vakar šeit, konferencē, bija daudz vērtīgu runātāju. Bet katram runātājam pēc tam ir viens jautājums — cilvēks tā ir uzbūvēts — kā es norunāju? Pajautā: nu, kā bija? Arī man jautāja, kā bija. Es vienmēr saku – labi, super, no sirds un godīgi. Jo, kad cilvēks kaut ko runā, viņam bieži neliekas, ka tas bija pietiekami labi. Tā ir katram. Un tad viņš pajautā – kā bija no malas? Protams, ir arī jājautā tam, kas spēj kaut ko novērtēt. “Viņu acīs mēs tādi bijām.” Bet kā tu zini, kāds tu biji viņu acīs? Tu izdarīji labāko no sevis. Ticība milžiem, nevis Dieva vārdam – tā ir dabiska ticība. Tā ir vispārīga ticība. Arī ļaunie gari tic. Tāda ticība ir dabiska arī kristietim, ticīgam cilvēkam.
Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba vēstule 2:19)
Netic Dieva vārdam, bet milžiem. Kā teica Henrijs Fords: “Ja cilvēks saka, ka viņš var, vai cilvēks saka, ka viņš nevar – abos gadījumos viņam ir taisnība.” Tā patiesībā ir vienkārši psiholoģija. Bet mēs runājam par ticību. Pat normālos apstākļos, pat bez ticības Dievam, ar vienkāršu, parastu ticību tu vari sasniegt daudz. Bet – ticība milžiem. Kam tad tu tici?
3. Glābjošā ticība.
Tā ir Dieva dāvana. Tā ir ticība, kas ved pie pestīšanas, tā rodas no Dieva vārda un ir Dieva dāvana.
Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efeziešiem vēstule 2:8-10)
Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums – tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Iedomājies – ne ar darbiem, lai neviens nelielītos! Jo mēs esam Dieva darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš ir sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Glābjošā ticība – šeit būs ļoti interesanti. Mēģināšu to visu paskaidrot, kā tas izskatās. Tas ir Svētā Gara darbs mūsos. Tā ir jaunas identitātes piešķiršana. Tās nav emocijas, tas nav prāts, tā nav mūsu griba, tā nav mūsu lūgšana: “Jēzu, piedod mums mūsu grēkus.” Lūgšana neglābj. Skaiti lūgšanu, cik gribi – to saka dažādi teologi vienprātīgi – lūgšana neglābj. Nekādi apliecinājumi neglābj. Glābšana ir Dieva dāvana. Kad mēs atveram savas sirdis Svētajam Garam, kad mēs atzīstam Viņu: “Tu esi mans Kungs, nāc manā sirdī. Tu esi Kungs. Es ticu, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā, miri pie krusta un augšāmcēlies” – šī lūgšana pati par sevi neglābj. Glābšana ir Dieva dāvana – tā ir jaunas identitātes radīšana tevī.
Nikodēms nāca pie Jēzus un teica:
Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? (Jāņa evaņģēlijs 3:1-10)
Nikodēms izklāstīja savas teorijas, uzdeva jautājumus, un Jēzus teica: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms prasa: “Kā cilvēks var piedzimt no augšienes?” Kā tu, būdams Izraēla mācītājs – jo viņš bija arī Rakstu mācītājs – kā tu nezini, ko nozīmē piedzimt no augšienes? Bet, ja godīgi, Jēzus jautājums ir nekorekts. Es neapstrīdu Viņa gudrību, bet es arī nesaprotu, kā tas var notikt. Un Nikodēms pilnīgi dabiski nesaprata. Kā tas var notikt – vai tad viņš var atgriezties mātes vēderā un atkal piedzimt no jauna? “Tu, Izraēla mācītāj, to nezini?” Tad ir skaidrojums: vējš pūš, kur gribēdams, un tu nezini, no kurienes viņš nāk. Tāpat ir ar cilvēkiem, kas ir dzimuši no Gara. Jauna identitāte. Parādās slāpes pēc Dieva. Jaunpiedzimušam cilvēkam nav jautājuma – apmeklēt draudzi vai nē, lasīt Bībeli vai nē, kalpot Dievam vai nē. Nav tāda jautājuma, jo ir cita identitāte. Un lasām rakstvietu no Bībeles – pirmkārt, Efeziešiem vēstule 2:8 – tā ir Dieva žēlastības dāvana. Ne ar darbiem mēs tiekam glābti, bet žēlastībā. Svētā Gara darbs mūsos, kas dara mūs jaunus un dod attiecīgu vēlmi. Redzi, pārmaiņas garā – es mācīju pagājušajās reizēs, kas ir gars, kas ir prāts, emocijas, miesa, kas ir mūsu griba. Gars nav emocijas – tu emocionāli nejūti garu. Tikai cilvēka gars zina, kas ir cilvēkā. Tāpat arī Dieva Gars zina, kas ir Dievā. Tās ir ļoti sarežģītas lietas, kuras es pilnīgi nevaru izskaidrot. Bet pārdzimšana notiek Garā – kas nav tavas emocijas, prāts vai griba. Ne no gribas, ne ar spēku, ne ar varu, ne ar prātu, bet ar Manu Garu, to saka Dievs.
Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. (1. Korintiešiem vēstule 2:10-12)
Tās ir pārmaiņas, kas notiek cilvēka garā. Tas nav emociju līmenis. Tā ir jauna identitāte cilvēkā – un tā nav emocijas.
Šī jaunā identitāte cilvēkā, kad viņš ir piedzimis no augšienes, kad viņš ir atvēris savu sirdi Kristum – tā rada arī to, ka cilvēks sāk emocionāli izjust piedzīvoto. Jo vēlme pēc Dieva jau izpaužas arī emocionāli. Bet pati garīgā vēlme nav emocionāla – tā ir iekšēja. Ja mēs runājam par emocionālo vēlmi pēc Dieva – atnāci uz dievkalpojumu, pēc dievkalpojuma pirmdienā man bija vēlme meklēt Dievu. Otrdien – mazāka vēlme. Trešdien – pavisam maza vēlme, varbūt izlaidu grupiņu. Ceturtdien – vispār vairs nekādas vēlmes pēc Dieva. Un sestdien, pirms dievkalpojuma, kārtīgi piekodos. Lūk, emocijas, bet pārmaiņas Garā ir stabilas, nemainīgas – jauna identitāte.
Ir divi novirzieni – kalvinisti un armīnisti. Kalvinisti uzskata, ka glābšanu vispār vairs nevar pazaudēt – cilvēks ir piedzimis no augšienes, un viss. Armīnisti uzskata, ka glābšanu var pazaudēt. Es piederu pie otrajiem. Bet, droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu. Ir jāņem vērā šī teoloģiskā plūsma dažādos laikos. Es neatmetu kalvinistu novirzienu, jo ne vienmēr ir tā, ka tikai vienam ir patiesība. Es arī domāju – kā tad var pazaudēt glābšanu? Tu taču nepārstāsi meklēt Dievu, nepārstāsi mainīties. Tu esi piedzimis no augšienes. Bet teorētiski tas ir iespējams. Es redzu praksē, ka cilvēkiem tā notiek. Cilvēki atdziest, pārstāj lūgt Dievu. Ir jaunā identitāte, bet tai netiek pievērsta uzmanība – netiek veikta “pārģērbšanās”, par ko runā Dieva vārds.
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Novelciet veco cilvēku, uzvelciet jauno cilvēku. Tātad – dvēseles līmenī uzvelciet to, kas esat garā. Jauna identitāte un jauns virziens. Tu zini, kas ir Svētā Gara darbība kā tāda – tā vairāk ir saistīta ar virzienu, kurā tu ej. Dari, ko darīdams, bet virziens – tā ir tava iekšējā identitāte, kas uzdod toni iet pareizā virzienā. Dažādi cilvēki dara vienas un tās pašas lietas, bet virziens un motivācija ir cita. Un tas arī izšķir visu.
Šī ir unikāla rakstvieta par glābjošo ticību:
[..] bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem vēstule 10:8-13)
Tuvu pie tevis ir tas vārds – tavā mutē un tavā sirdī. Tie ir Pāvils vārdi – ticības vārds, ko mēs sludinām. Tātad vispirms dzird vārdu. “Sējējs izgāja sēt” – viņš dzird vārdu. Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, tad tu tiksi izglābts. Ja mēs skatāmies pavirši, bez konteksta, var sākt šķist, ka pietiek noskaitīt lūgšanu. Vai pietiek cilvēkam pajautāt: “Vai gribi debesīs?” – un tad noskaiti lūgšanu. Bet: ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, tad tu tiksi izglābts. Sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem – tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība. Ne ar muti – ar sirds ticību, ar iekšējām pārmaiņām ir panākama taisnība, un ar mutes liecību – pestīšana. Vispirms ir sirds pārmaiņas, un tad ir apliecinājums, nevis otrādi. Vispirms ir sirds ticība, kad cilvēks pieņem Kristu kā savu Glābēju. Ja šī lūgšana ir tikai vārdi, tas neglābj. Bet, ja šī lūgšana ir kopā ar sirds ticību, ka Jēzus ir Kungs, ka no šī brīža mana dzīve mainīsies – tad tur ir tā sirds ticība. Bieži vien tā parādās tikai tad, kad cilvēks ir galīgā “pakaļā”, kā viens vakar konferencē teica — viņš teica vēl rupjāk. Tikai tad parādās sirds ticība. Bet arī tāda ir laba – labu lietu iemācās. Pēdējā laikā uzņēmēji, kas pelna un lielu daļu dzīves ir veltījuši uzņēmējdarbībai apgalvo, ka motivācija kā tāda ir “nē”. “Es nemotivēju savus darbiniekus – es pieņemu darbā motivētus darbiniekus. Darbiniekam motivācijai ir jābūt pašam. Lai strādātu pie manis, viņš iegūst motivāciju pats. Punkts. Ja tu neesi pašmotivēts cilvēks, tad darbu pameklē citur.”
Redzi – Izaugsmes klubs, arī draudze savā ziņā rada motivētus cilvēkus, kas var motivēti strādāt uzņēmumos. Bet nekas cits to nerada kā attiecīgi motivējoša vide – un to tomēr iegūst pats personīgi. Es to salīdzinu ar motivāciju un personības izaugsmi, bet šeit mēs runājam par ticību Dievam, par glābjošo ticību, kas glābj un piešķir mūžīgo dzīvību. Ja tu ar muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodināja no miroņiem, tad tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību ir panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana. Tātad “grēcinieka lūgšana” nav burvestība. Ir jānotiek sirds izmaiņām un pārvērtībām. Ir jānotiek identitātes maiņai.
Zini – tā ir Dieva dāvana. Kāpēc tad mēs nākam pie Viņa? “Mīļais debesu Tēvs, es nāku pie Tevis…” Kā – ar pavēli? “Tagad Tu nāksi manī un tur dzīvosi! Saprati?” Nē – ir jānotiek sirds pārmaiņām, iekšējai pārliecībai, stabilitātei. Jānotiek būtības maiņai – un to dod Dievs. Tā ir Gara dāvana. Ne tās deviņas dāvanas, par kurām mēs runājam, bet glābšana kā tāda – tā ir žēlastības dāvana no Dieva. To dara Dievs, kad mēs nākam lūgšanā pie Viņa, atveram savu sirdi un ticam, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, un ka es līdz ar Viņu esmu augšāmcēlies.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Ne tie, kas saka: “Es mīlu Jēzu”, bet tie, kuriem ir sirds ticība un caur to – jauna identitāte. Lūgšana ir apliecinājums, nevis glābšanas mehānisms jau notikušam. Lūgšana ir veids, kā mēs nākam pie Viņa, bet pati lūgšana neglābj.
Billijs Greiems saka: “Lūgšana pati par sevi neglābj, bet glābj ticība, ko lūgšana izsaka.” Kenets Heigins saka: “Apliecināšana ir ticības balss, bet ticība sākas sirdī.” Smits Viglsforts: “Dievs glābj tajā brīdī. Kad sirds paļaujas. Apliecināšana ir tikai pierādījums.” Reinhards Bonnke: “Cilvēks tiek glābts ne tad, kad saka vārdus, bet tad, kad viņa sirds saka “Jā” Jēzum.”
Glābjošā ticība. Ar saviem darbiem, lai neviens nelielās. Tas ir Dieva darbs cilvēkā.
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Romiešiem vēstule 10:13)
Tiks izglābts ikviens, kas piesauc ne formas pēc, bet ar sirds ticību.
Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: „Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.“ Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Silas priekšā. Un, izvedis tos ārā, sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“ Viņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.“ Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam. (Apustuļu darbi 16:25-34)
Šī ir svarīga ticības daļa. Pāvils un Sīla cietumā slavēja Dievu. Slavēšanas rezultātā cietuma vārti atvērās un cietums sabruka. Cietuma sargs ieskrēja pie viņiem un, brīnumu redzēdams, jautāja: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?“ Brīnums radīja viņā ticību. Pāvils atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti.“ Un tālāk viss notika, kā rakstīts. Vienkārši, ne? Vai tiešām tā notiek? Šādi gadījumi nav teoloģija. Apustuļu darbos un evaņģēlijos aprakstītie brīnumi, kā šis vai pie Kornēlija, nav ikdiena, kā būtu jānotiek. Tie ir, lai demonstrētu kāds spēks piemīt Dievam – ko Viņš var darīt. Teoloģiski mums šādi nav jāpiedzimst no augšienes.
Prakse rāda, ka cilvēki nāk pie Dieva pakāpeniski, nevis caur kādu satricinājumu. Manā gadījumā tā notika. Bet ne visi var pateikt, kad bija viņu pestīšanas piedzīvojums. Varbūt atceries, kad skaitīji pantiņu “Jēzu, nāc manā sirdī!” Bet vai atceries brīdi, kad piedzimi no augšas? Manā gadījumā tas bija moments, kad viss mainījās. Bet kāds zina, kāds nezina. Cik no jums ieguvuši pestīšanu, nākot pie apziņas – esmu glābts? Cik daudziem bijis līdzīgs piedzīvojums kā man? Mana mamma stāstīja, ka tad, kad viņa pieņēma Jēzu, viņa kādu laiku staigāja kā balons – divus metrus virs zemes. Pamatā cilvēki pie Dieva nāk normāli, pakāpeniski. Tāpēc Bībelē aprakstītie gadījumi nav jāuztver kā mācību, kā piedzimt no augšienes. Tu nezini, kur Viņš ir, bet svarīgi, ka Viņš ir. Viņš ir tevī caur to, ka esi Viņu atzinis par Kungu un Glābēju. Viņš darbojas tevī. Tā ir glābjošā ticība. Sirds ticība. Vai es pilnībā visu saprotu? Nē. Viss nav jāsaprot. Bet Viņš ir Glābējs.
Un ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Šos vārdus es dzirdēju “Kristīgajā radio” pirms piedzimu no augšas. Šī rakstvieta mani izglāba, cilvēka pateikta, kas ticēja šai rakstvietai. Nezinu meiteni, kas to teica radio. Jongi Čo arī nezināja, kas tā bija par meiteni, kas nāca pie viņa, kad viņš mira no tuberkulozes. Viņa lūdzās un stāstīja viņam par Dievu. Un notika pārdabiska dziedināšana. Cik tīkami to soļi, kas pauž labo vēsti! Nevis kas spiež skaitīt pantiņus, bet ticībā nāk pie tevis. Cilvēkam ir jābūt gatavam Jēzum. Nekas nenotiek, kamēr neesi gatavs. Brīnumi notiek, bet vispirms vienmēr tiek iesēts Vārds. Un tad tiek pļauts. Kā rakstīts – priecājas kopā sējējs un pļāvējs. Krasas pārmaiņas ir Bībeles paraugi Kristus glābjošam spēkam, bet ne teoloģija, kā jānotiek katram cilvēkam.
4. Augošā ikdienas ticība Dieva vārdam.
Šī ir pamatticība, kas nepieciešama katram ticīgajam Kristū. Tā ir pārliecība par neredzamām lietām. Kenets Heigins skaidro, ka šī ticība aug, dzirdot Dieva vārdu. Dieva vārds tiek iesēts – tu klausies sprediķus, un aug tava ticība.
Tātad ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais – caur Kristus vārdu. (Romiešiem vēstule 10:17)
Ticība nāk no sludināšanas. Augoša ticība nāk no tā, ka lasi, klausies, pārdomā, apliecini Dieva vārdu. Tas veido tavu ticību. Pie ikdienas ticības var pieskaitīt arī ceturto dimensiju.
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem vēstule 11:1)
Bībeles kontekstā tu tici tam, kas ir apsolīts Dieva vārdā. Ne faktiem, bet tam, kā vēl nav. Tu esi atradis apstiprinājumu Dieva vārdā, ka šis apsolījums tavā dzīvē piepildīsies.
Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebrejiem vēstule 11:3)
Ticība Dieva vārdam, nevis milžiem vai vispārīgiem vārdiem, ka Dievs ir. Ticība balstīta neredzamajā, nevis faktos.
Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva. Bet gan kāds teiks: tev ir ticība, un man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. (Jēkaba vēstule 2:17-18)
Tā ir elementāra paklausība Dieva vārdam. Ikdienas ticība ir tā, kad staigā ticībā, pārdomā Dieva vārdu, lai tas nosēžas tavā sirdī, klausies, lasi Dieva vārdu un arī paklausi Dieva vārdam. Vismaz centies to darīt. Mēs nekad nebūsim pilnībā pilnīgi šeit, uz zemes, jo pilnīgā pestīšana ir tikai debesīs. Mēs žēlastībā esam izglābti. Žēlastība ir glābjošā ticība. Tagad mēs runājam par ikdienas ticību.
Bet Jēzus viņam sacīja: Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams. (Marka evaņģēlijs 9:22)
Tas visu spēj, kas tic. Šis bija gadījums, kad pie Jēzus nāca tēvs, kura dēlam bija epilepsija. Mācekļi viņu nespēja dziedināt. Kad tēvs lūdza Jēzum palīdzēt, Jēzus teica, ka tas visu spēj, kas tic. Jēzus dziedināja zēnu, un mācekļi uzdeva jautājumu, kāpēc viņi to nevarēja. Es nedomāju, ka epilepsija ir ļauns gars, bet, skatoties caur tā laika kultūru, Jēzus tā darbojās. Svarīgs bija rezultāts – viņš bija dziedināts. Nav obligāti jāpēta, kāds gars stāv apakšā katrai problēmai. Epilepsija nav vienmēr ļauns gars, kuru vajag izdzīt. Cilvēks var būt arī vienkārši slims. Bet šeit bija darīšana arī ar garīgo pasauli, un problēma bija risināma ne tiki miesīgi, bet arī garīgi. Jēzus redzēja – Viņam bija atziņas un gudrības Vārds – ka šeit bija arī ļauns gars, ne tikai slimība. Tāpēc mums vajag dāvanas, lai atpazītu, kas stāv zem visa. Jo var būt daudz iemeslu, kur vispār nav sakara ar garu pasauli. Bet šajā gadījumā bija. Un Jēzus izdzina, dziedināja, uzcēla un mācekļiem pateica, ka šī suga citādi nevar tikt izdzīta, kā tikai Dievu lūdzot un gavējot.
Tu būsi labāks neēdot? Pagavē un viss notiek? Nē. Līdzīgi kā lūgšanā – vārdos bez ticības nav spēka, neēšana bez ticības arī. Ja tu tici, ka tu neēdīsi un kaut kas notiks, tad, iespējams, tā arī notiks. Gavēnis ir disciplīna. Es gavēju vienu dienu katru nedēļu – no sestdienas uz svētdienu. Bijuši arī garāki gavēņi – 40 dienas uz ūdens ar medus karoti, 20 dienas, nedēļa. Trīs dienu gavēnis ir nekas. Tā mēs uzcēlām šo draudzi. Bet ne tāpēc, ka mēs neēdām. Tā nebija badošanās, tā bija mūsu ticība. Tas veidoja mūsu garīgo disciplīnu. Un Jēzus saka, ka ar garīgo disciplīnu ir iespējams viss. Ikdienas ticība ir garīgā disciplīna, ar kuru ir iespējams viss. Ja darīts ticībā, ne tikai pienākuma pēc – ir garīgā disciplīna, Dieva vārds – Bībele –, lūgšana, draudze, kalpošana un arī gavēnis. Labi ir darīt pienākuma pēc, lai sevi trenētu un audzinātu, tas ir normāli. Bet visam ir motivācija – “kāda jēga” un “kāpēc”? Šī suga citādi nevar iziet, kā tikai lūdzot un gavējot.
[..] ja kas sacīs šim kalnam: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka tas notiks, ko viņš saka, tad tas viņam tā notiks. (Marka evaņģēlijs 11:23)
Šī ir ikdienas ticība – es saku un man notiek, es dzīvoju ticībā, es eju uz mērķiem. Mērķi ir ļoti svarīgi. Iepazīt Dievu ir ļoti svarīgi. Nebūt maldu vadītam un kaut kur plivināties, ir ļoti svarīgi. Svarīgi ir disciplinēti meklēt Dieva vaigu.
Tāpēc es jums saku: visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jūs saņemsiet; un tas jums notiks. (Marka evaņģēlijs 11:24)
Vārds kopā ar ticību. Lūdz un apliecini tik ilgi, līdz tevī ir ticība. Šeit vārdiem būs lielāka nozīme, jo tu pats ar vārdiem un lūgšanu veido sevī ticību. Skaties, vizualizē, lai ir ceturtā dimensija, nospraud mērķus, līdz tie kļūst reāli. Šī nav glābjošās ticības dāvana, bet ikdienas augoša ticība.
5. Ticības dāvana.
Tā ir īpaša, pārdabiska, momentāna ticība, ko Svētais Gars dod konkrētā situācijā. Kad Jēzus no epilepsijas slimnieka izdzina ļauno garu, es nezinu, vai tā bija ticības dāvana. Bet ir Bībelē rakstvietas, kur skaidri var pateikt, ka tā ir ticības dāvana. Šī dāvana tiek dota konkrētā laika posmā, lai izdarītu to, kas dabiski nav iespējams. Tas ir brīnums. Ticības dāvana atver durvis brīnumam un dziedināšanai. Cilvēka dziedināšanai pietiek ar ikdienas ticību. Bet atsevišķās situācijās darbojas ticības dāvana un atver vārtus brīnumam.
Pāvilam šāda ticības dāvana parādījās. Arī teologi atzīst, ka šeit Pāvilam darbojās ticības dāvana. Apustuļu darbu 27. nodaļā, kad Pāvils bija uz kuģa ceļā uz Romu kopā ar notiesātajiem. Kopā uz kuģa bija vairāk nekā 200 cilvēku – karavīri, virsnieki, kapteinis, ieslodzītie. Pāvils brīdināja, ka nevajag atstāt ostu, jo būs nelabvēlīgi apstākļi un kuģis var iet bojā. Pāvilu nepaklausīja, un viņi nonāca šajā vētrā. Zuda pēdējā cerība.
Tā kā viņi ilgi nebija ēduši, Pāvils nostājās viņu vidū un sacīja: Vīri, jums vajadzēja mani paklausīt un neatstāt Krētu. Tad jūs izsargātos no šīm grūtībām un zaudējumiem. Tagad es jums atgādinu: nezaudējiet drosmi, jo neviens no jums bojā neies, tikai kuģis. (Apustuļu darbu 27:21-22)
Tā ir ticības dāvana, par to, ka neviens neies bojā. Pāvils arī paskaidro, kā viņš to zina.
Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un kam kalpoju, Sacīdams: Nebīsties, Pāvil, tev jāstājas ķeizara priekšā un, lūk, Dievs tev dāvājis visus, kas kopā ar tevi brauc. Tāpēc, vīri, nezaudējiet drosmi, jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man tika sacīts. Bet mums jānokļūst kādā salā. (Apustuļu darbi 27:23-26)
Precīzi pateikts, kas notiks. Tas ir komplekts – gudrības vārds, atziņas vārds, ticības dāvana, brīnums. Es domāju, ka šāda ticības dāvana var parādīties cilvēkam, kam ir tukša galva, jo Gara dāvanas var vienkārši būt cilvēkā. Bet tās nevar darboties un nest labumu, ja nav zināšanu un nobrieduša rakstura. Dāvanas ir dotas, lai nestu svētību. Izņēmuma gadījumā var kas tāds parādīties, bet būs nesaprašanās. Pamatā tās darbosies nobriedušā kristietī, kuram ir vīzija, mērķi un redzējums. Pāvilam bija jāstājas ķeizara priekšā, eņģelis piestājās un uzdāvināja visu, kas uz kuģa. Šeit darbojās parastā ikdienas ticība. Šajā gadījumā darbojās īpaša ticības dāvana tad, kad cerība bija zudusi. Ne nakti, ne dienu nevarēja redzēt, viss no kuģa bija izmests ārā. Labi, ka nedomāja kā Jona, kuru izmeta no kuģa. Viņiem vajadzēja paklausīt, un tāpat Dievs bija visu dāvinājis. Viņš stāsies ķeizara priekšā, un viņus izmetīs kādā salā – ticības dāvana. Līdz ar Pāvilu tika izglābta visa kuģa apkalpe. Bija interesanti, ka vienā brīdī tas kuģis bija uzskrējis sēklim, un gribēja nonāvēt visus cietumniekus, bet virsnieki pasaudzēja. Citā brīdī jūrnieki pa kluso gribēja atstāt kuģi, bet Pāvils virsniekam teica, ja viņi atstās kuģi, tad neviens vairs netiks izglābts, tāpēc ka lai tiktu visi līdz krastam, bija vajadzīga visa kuģa apkalpe. Visiem bija jāpaliek kopā – tā bija ticības dāvana. Mani šis uzrunāja, un, manuprāt, šāda līdzīga ticības dāvana, ka tev ir vīzija, kādā brīdī tiek atrisināts neatrisināmais, ir ļoti iespaidīgi.
Es uzskatu, ka pārdabiska rīcība bija Tautas lūgšanu sapulce, jo es pat nezināju, kā tādu noorganizēt, un arī šobrīd tas šķiet kaut kas ļoti iespaidīgs. Es nedomāju par kristīgām sadraudzībām, tādas būs, bet tieši Tautas lūgšanu sapulce to visu nostiprināja un veicināja. Man šī doma sākās ar lūgšanu, Bībeles lasīšanu, mūziku fonā, es negaidīti sāku raudāt, manas domas bija par Latviju. Šobrīd es īsti nesaprotu, ko es cepos par Latviju, jo tagad, esot politikā, es zinu, kā kas notiek. Vairāk jādomā par sevi, un, ja tu audz, tad audzē arī savu zemi. Es sevī skaidru dzirdēju, ka man jāiet pie visiem mācītājiem un jāsaka šādi vārdi: “Kas nebūs ar Saulu, ar tā vēršiem tiks darīts tāpat.” Tā bija absolūta patiesība, un tas bija no Dieva. Es uzskatu, ka to, ko man bija jāsaka par Saulu, tas nebija domāts visiem, bet man. Man visiem mācītājiem bija jāpasaka šī doma par simtgadei veltītu Tautas lūgšanu sapulci “Dievs, svētī Latviju”, un es gāju. Es pat nožēloju grēkus, kurus nekad nebiju darījis, bija mācītāji, kas to dzirdēja un man piedeva, bet bija arī tādi, kas neticēja, un man bija vienalga, jo es zināju, uz ko es eju. Es pazemīgi gāju, atzinu lietas starpkonfesionāli, visu sakārtoju. Šī sapulce notika, kaut arī tā bija finansiāli ļoti ietilpīga. Pat šobrīd mēs vairs nevaram sarīkot šādu sapulci, jo man šobrīd nav dota tāda ticība. Visam ir vajadzīga ticība, un es domāju, ka tajā brīdī man bija dota pārdabiska ticība. Es biju gatavs uz visu. Mums visā Rīgā bija lielās vides reklāmas, lai tu saprastu, ka vides reklāmas liek tikai lieliem pasākumiem, piemēram, tādai kā mūzikas grupai “Mesa”. Mums bija pilna Skonto halle ar cilvēkiem. Medijus nevarēja nomierināt, tāpēc viņi ielika tekstu, ka mēs bijām tikai pārdesmit ticīgie sapulcējušies Skonto hallē, kā arī nofilmēti bija pāris cilvēki, kas aizmugurē plivinājās. Internetā bija kora bildes, kurā vien jau bija 400 cilvēki, bet ziņās sacīts, ka tikai desmitiem. Tik ļoti pretrunās paši ar sevi, arī tagad nekas nav mainījies, bet nu lai tik strādā. Es domāju, ka tā bija ticības dāvana, kura darbojās konkrētā brīdī, manā gadījumā parasti šādas lietas darbojas tieši uz kādiem lielākiem pasākumiem. Dievs iedod, lai es vienkārši eju un daru, tieši tāpat kā par politiku. Man ne vienmēr ir 100% pārliecība, ka viss notiks, es vienkārši eju un daru, piemēram, nofotografējos pie Saeimas. Vienkārši daru, ko varu izdarīt, bet uz 100%, jo man ir ticība. Man tiek dota lielāka ticība konkrētiem uzdevumiem, kuri ir svarīgi gan valstij, gan draudzēm, un, iespējams, ka ne tikai mūsu valstij. Šobrīd ceļas kristīgie politiķi, Saeimā ir cilvēki, kas sadarbojas ar reliģiskām organizācijām, bet ir arī ticīgie deputāti. Pareizās vērtības tiek pārstāvētas. Nekas tāds īsti nav bijis, izņemot Pirmās partijas laikus, kad bija mācītāju partija, kura izdarīja to, ka mūsu Satversmē vēl aizvien ir sieviete un vīrietis, tas vēl ir no tiem laikiem, kad kristieši gāja politikā. Ticības dāvanas darbība, vismaz es tā domāju, jo 100% nevaru būt pārliecināts. Tā kā Pāvilam, kuram bija jāstājas ķeizara priekšā, un visi tika dāvināti.
Mēs neredzam garu pasauli, bet tā ir.
Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam. (Apustuļu darbi 14:8-9)
Vai šim cilvēkam bija ticības dāvana? Teologi saka, ka pagāniem ticības dāvanas nevar būt, gara nav un nevar neko dot. Tomēr prakse rāda kaut ko citu. Dažiem cilvēkiem ir tādas dāvanas, par kurām sapņot nav iespējams. Policijas džips nekustas, ja Zilākalna Marta negrib. Ir cilvēki ar spējām, un es nedomāju, ka visas ir pasakas. Es par šiem cilvēkiem neko nezinu, vai viņi ir, vai nav pagāni, tāpēc man nav tiesību viņus nosodīt. Loģiski, ja tas nav no Svētā Gara, tad tā nevar būt Viņa dāvana, bet par šo cilvēku es domāju, ka nebija ticības dāvana, bet dabiska ticība. Pāvils mani ir tā samotivējis, ka es visu spēju, bet Pāvilam šajā brīdī darbojās ticības dāvana.
Sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. (Apustuļu darbi 14:10)
Es bieži esmu teicis, lai jūs darāt to vai šo, bet tas nav bijis ticības dāvanā, bet gan izsaku labus vārdus, un tā ir pravietošana. Draudzē ir jāskan ceļošiem vārdiem, slavēšanas dziesmām ir jābūt ceļošām, vērstām uz Dieva pielūgsmi, slavēšanu, apliecināšanu ar pozitīvu rezultātu, vērstām uz prieku. Mans uzdevums ir iepriecināt un dot cerību. Izrādās, ka tad, kad es pirms divarpus gadiem biju slimnīcā, dakteri bija pateikuši, ka manis vairs nebūs un varot aicināt tuviniekus atvadīties, jo neesot garantijas, cik ilgi es dzīvošu. Man bija cita teoloģija, es pats pieceļos un aizeju pie tuviniekiem. Paldies Dievam! Es uzskatu, ka tā bija dota ticība, arī Pāvilam konkrētajā mirklī, saistīta ar cilvēku, kurš tajā brīdī varēja redzēt, ka viņš tic. Man gribās visu teoloģiski pareizi, bet ne līdz galam es saprotu.
Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā? Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja Viņu atbrīvot; bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu, bet dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki. Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā. (Apustuļu darbi 3:3-16)
Viņiem pievienojās vairāki tūkstoši dvēseļu, un tādēļ viņi nokļuva tiesas priekšā nepatikšanās. Viņi tika vajāti, un šis brīnums to visu veicināja, bet tā bija liela ažiotāža.
Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” (Apustuļu darbi 3:6)
Manuprāt, šajā mirklī Pēterim darbojās ticības dāvana. Vispārīgi viņš ticēja Jēzum, bet, lai notiktu šāds brīnums, ka cilvēks skaidri zina, ka notiks un notiek, ir jābūt stiprai ticībai. Lūk, ko Bībele stāsta par ticības dāvanu.
Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. (1. Korintiešiem vēstule 1:26-29)
Ne ar izglītību, miljoniem, armijām, profesionalitāti. Jēzus mācekļi bija vienkārši cilvēki, kad viņi tika pratināti šī brīnuma dēļ, viņi domāja, kur mācekļi ir mācījušies un no kurienes šāds spēks. Aptaujājot uzzināja, ka viņi ir bijuši kopā ar Jēzu. Lūk, visa atslēga, kas pasaulē zems un nicināms, to Dievs lieto. Tas nenozīmē, ka, lai Dievs lietotu, tev obligāti ir jārāpo un jāsit ar galvu pret grīdu, ka tev obligāti jābūt zemam, ka Dievs ir tikai nabago Dievs – nekā tamlīdzīga. Kur cilvēka spēks beidzas, tur sākas Dieva spēks, un visi Bībeles aprakstītie brīnumi, arī tie, kurus paši esam piedzīvojuši, kas jau šķiet, kā ikdiena, tas ir Dieva spēks darbībā.
Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. (2. Korintiešiem vēstule 12:9)
Ticības dāvana ir viens no veidiem, kā Viņa spēks parādās, un tā ir vajadzīga, lai radītu brīnumu – dziedināšanu – un šādas dziedināšanas, kā mēs varam izlasīt Bībelē. Un mēs zinām, ka Reinharda Bonnkes kalpošanā un citiem esošiem evaņģēlistiem, kurus Dievs ir izredzējis, kas kalpo masām, viņu dievkalpojumos notiek īpaši brīnumi. Mēs zinām, ka arī Benija Hīna dievkalpojumos notiek dažādi brīnumi. Mēs nevaram visu pārbaudīt, un es saprotu, ka liela daļa nav brīnumi, bet gan parastas dziedināšanas vai psiholoģisks efekts, bet ir Dieva brīnumi. Kad 2004. gadā sākām dziedināšanas dievkalpojumus, devāmies no pilsētas uz pilsētu, un tas bija brīnums, ka nāca tik daudz cilvēku. Es lūdzu un darīju to ar ikdienas ticību, bet šie dievkalpojumi bija brīnums. Es biju nekas, tikko izlaists cilvēks no cietuma, bet man bija ticība. Mēs īrējām kultūras namus, iespiedām flajerus, vienkārši gājām un darījām. Mēs pulcējām tūkstošiem cilvēku, sludinājām evaņģēliju, lūdzām un ticējām par dziedināšanām, kas ir rakstītas Bībelē. Bieži vien pie manis nāca cilvēki, kuri ticēja, ka man ir dziedināšanas dāvana, bet es nekad neesmu jutis, ka man būtu dziedināšanas dāvana, es vienkārši klausīju. Starp visu to man kaut kur ir parādījusies ticības dāvana. Kādam ir bijusi ticība tikt dziedinātam, un es esmu bijis atbilde. Mijiedarbība notikusi īpašā veidā.
Ventspilī 2004. vai 2005. gadā bija sieviete vārdā Irēna, kas bija pilnībā kurla ar vienu ausi, bungādiņa bija izņemta, ārsts kaulā bija kaut ko izkalis, bet viņa sāka dzirdēt, mēs uz skatuves to pārbaudījām. Šo sievieti zināja daudzi, un arī to, ka viņa nedzird. Pat ārsts neticēja, ka viņa dzird. Vēl bija gadījums Ukrainā, kur cilvēkam bija galva iesists robs, un vienā brīdī viņš sāka pa zāli skriet, caurums bija aizaudzis. Es to nespēju izskaidrot, kuram bija ticības dāvana, bet tas notika. Es gāju ar ikdienas ticību, bet paši dievkalpojumi nebija parasta ticība. Lūgšanas bija parastas, jo es darīju to, ko man lika Dievs. Es uzliku rokas, un citi saņēma. Daži cilvēki izdomā, ka ir kaut ko saņēmuši, tikai jāiet arī pie ārsta. Šādu gadījumu nav daudz, bet tādi ir. Tie ir saistīti ar ticību un ticības dāvanām.
Gara dāvanas: atklāsmes dāvanas, gudrības vārds, atziņas vārds un garu pazīšana. Ir spēka dāvanas, kuras mēs tagad mācāmies – ticības, brīnumdarīšanas, dziedināšanas spēja un runas jeb izteiksmes dāvanas, kas ir pravietošanas, mēles un mēļu tulkošana. Nākamajā reizē būs dziedināšanas un brīnumdarīšanas dāvana, kā arī aizlūgšanas. Tiecieties pēc gara dāvanām, pēc mīlestības un gara dāvanām! Es domāju, ka ir cilvēki, kurus tu uzaicināsi, un pat mūsu vidū ir cilvēki, kuriem šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas. Varbūt tu vēlies, lai caur mācītāju šī dāvana nostrādā tavā situācijā, un varbūt tiem cilvēkiem, kurus tu uzaicināsi, lai es redzu, ka viņi tiek dziedināti, un lai manī Svētais Gars dod gara dāvanu, ne man to vajag, bet cilvēkiem, lai Dieva slava vairojas. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Lai nāk Dieva valstība mūsos un mūsu vidū, zemē un tautā. Aleluja! Man sirdī skan tādi vārdi, ka ar Dievu viss ir iespējams, un tev nekas nav neiespējams. Tas visu spēj, kas tic, jo ar Dievu viss ir iespējams, vienalga, kādā sfērā, viss ir iespējams. Kur cilvēciskais spēks beidzas, tur Dieva spēks mūsu nespēkā varens parādās. Mums visiem viss nav jāsasniedz, bet svarīgi būt laimīgākajam cilvēkam pasaulē. Āmen! Kalpot Dievam ir prieks.
Svētais Gars, mēs pateicamies par Tavu vārdu, par Tavu dārgo sēklu, ko sējējs ir izgājis sēt, ka Tu mums atklāj Savu vārdu un palīdzi izprast ar Savu Svēto Garu, ka mēs varam saprast garīgo būtību! Palīdzi man izprast, palīdzi man pieņemt, palīdzi mums katram, kas šodien ir kopā izprast, pieņemt garā, lai notiek pārvērtības mūsu dvēselē un miesā! Es tev pateicos par ticību, kas ir katram, un es lūdzu, Svētais Gars, savā žēlastībā, trīsvienīgais Dievs, ka nākamajā dievkalpojumā, šajā aizlūgšanu dievkalpojumā darbojas ticības dāvana! Mēs lūdzam pēc ticības dāvanas, mēs lūdzam pēc ikdienas ticības, ka tā darbojas vajadzīgajā brīdī, vajadzīgā laikā vajadzīgajos cilvēkos, katram kam ir attiecīgās situācijas, kam tas ir ļoti nepieciešams! Kungs, Savā žēlastībā Tu uzlūko katru cilvēku. Es zinu, ka tu esi žēlīgs Dievs, es zinu, ka mēs visu nespējam. Mēs nākam pie Tevis pazemībā, tur, kur beidzas mūsu spēks, Tu vari pielikt! Es lūdzu, aizskar katru vienu, kurš ir šeit , aizskar katru vienu nākamajā dievkalpojumā, lai atnāk pareizie cilvēki, ka mēs paaicinām tos cilvēkus, kuriem būs atvērtas sirdis un kuri atvērs savas sirdis Tev, Kungs! Mēs atveram savas sirdis, un Tu Savā žēlastībā un caur Savu Svēto Garu vari aizskart, uzlabot! Aleluja! Lūdzam, ka Tu dari pārmaiņas mūsos, Kungs, Jēzus Kristus vārdā!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pieci ticības veidi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
