Šodien ir brīnišķīga diena. Es negatavojos šodien gari runāt. Tu pamanīji, ka kaut kas uz ekrāna nav tā kā parasti? Es tur pulksteni uzliku apzināti, lai vērstu tavas domas konkrētas idejas virzienā. Ļoti izšķirošs, ne vienkārši ideja, bet fakts, princips. Ko dara pulkstenis? Iet. Kamēr tu lasīsi šo sprediķi, pulkstenis ies, laiks ies. Laiks ir diezgan nosacīts jēdziens. Mēs ar vārdu “laiks” šeit, virs zemes, izsakām to, ka viss paiet. Bītli dziedāja kaut ko tādu dziesmā. Viss paiet! Un, kamēr es teicu šos vārdus, vairākas sekundes pagāja. Un tu nekļuvi jaunāks, bet tieši otrādi. Laiks iet.
Pulkstenis rāda laiku, tas iet. Viss, kas tev ir jādara, ir jāiet. Dari to pašu, ko pulkstenis. Ej! Jo laiks iet, un šodiena paies, un rītdiena paies. Bet tavu rītdienu nosaka tas, ko tu dari šodien. Tas, ko tu dari šodien, nosaka, kādu vidi esi izvēlējies šodien, kādas zināšanas esi izvēlējies šodien, kādus mērķus, kādus sapņus sapņo šodien un kādus konkrētus soļus sper šodien.
Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!” (4. Mozus grāmata 11:4-6)
Kad Israēla tauta tika izvesta no Ēģiptes zemes, ir teikts, ka pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi. Un Israēla bērni, pēc sava bijušā paraduma, sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus, ķiplokus. Bet tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien tā manna mūsu acu priekšā. Nav nekā cita kā tā manna!” Viņi ir tikko izgājuši no Ēģiptes zemes, viņi ir tuksnesī. Vārds “manna”, “debesmanna”. Ne par velti šis saldais ēdiens ir nosaukts “debesmanna”, jo tā garšai būtu jābūt attiecīgai kā debesu mannai – kaut kam labam, īpašam un garšīgam, baudāmam. Manna no debesīm bija baudāma manna. Un šeit ir vārdi: “Kas mums dos ēst gaļu, mums tā manna ir apnikusi.” Ar vārdu “gaļa” būtu jāsaprot dažādība, kas bija Ēģiptes zemē, verdzībā esot, jo šeit ir vairāk uzskaitīts: melones, sīpoli, loki. Tas, ko viņi apgalvo, ka bija par velti, bet tas nebija par velti. Tas bija par to, ka viņi bija vergi, viņus baroja. Laikam ne pārāk slikti baroja, bet baroja, jo viņi bija vergi. Viņi nebija savas dzīves noteicēji. No turienes viņus Dievs izveda. Precīzāk sakot, Mozus izveda Dieva vadībā.
Ceļš uz apsolīto zemi veda cauri tuksnesim. Lai to izietu, Dievs gādāja par savu tautu, jo tas bija tuksnesis. Un pārdabiskā veidā katru rītu, kad Israēla bērni pamodās, zemi klāja tāda kā sarma, tāda kā kārtiņa, kā glazūra uz tortes. Tā bija manna, debesu manna. Tas radās no vārdiem “kas tas ir” – “man hu” (ivritā: מן הוא). Tāpēc to iesauca par debesmannu, mannā. Tā bija dota konkrētam laika sprīdim, ne pārāk garam – tam laika posmam, kamēr viņi šķērsotu savu tuksnesi un ieietu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. No tās zemes, kur tu esi verdzībā, kur ir melones, kur tev ir loki un gaļa, uz to zemi, kur piens un medus, kur esi brīvībā. Tu jau tuksnesī esi brīvībā, bet ej uz zemi, kur piens un medus, uz ideālu, uz to labāko, ko Dievs sagatavojis tev un tavai tautai. Šajā gadījumā Israēla tautai un katram individuāli. Manna bija paredzēta īsam laika posmam. Un tāpēc vārds “gaļa” šeit nav jāsaprot tā, ka šie vergi tika ļoti lutināti ar gaļu. Šeit ir jāsaprot dažādība. Kad cilvēks bauda kaut ko vienu un to pašu, tas ar laiku kļūst negaršīgs. Kad tu dari vienu un to pašu lietu, tā ar laiku kļūst nebaudāma. Tāpēc svarīga ir dažādība. Ir lietas, ko tu ēd vienu un to pašu, bet tik un tā ir kaut kas jāpamaina ēdienkartē. Tai ir jābūt dažādai – nedēļas griezumā ēdienkarte nevar būt tikai no viena un tā pati. Tomēr kaut kas pamainās. Tu vienā ēstuvē visu laiku ēd, ar laiku gribi kaut ko pamainīt. Un tāpēc šiem cilvēkiem manna bija kļuvusi nebaudāma. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi bija iestrēguši tuksnesī. Laba lieta – manna – Dieva apgādība, esot tuksnesī. Iestrēguši tuksnesī. Svētrunas tēma ir “Pulkstenis iet – tev ir jāiet”. Nevis palikt tuksnesī, ēdot mannā, kura ar laiku kļūst nebaudāma, negaršīga.
Piemēram, vakar no rīta pamodos. Es nesaku, ka tas ir par tevi, ka tev ir jādzīvo tā, kā es dzīvoju. Mums katram ir savi izaicinājumi, mums katram ir sava rutīna, ir savi sapņi. Ir sapņi, kas ir bijuši, kas ir izbalējuši, no kuriem tu attālinies tikai tāpēc, ka, iespējams, tavi soļi uz priekšu neiet, bet laiks iet. Es beigšu savu sakāmo, laiks būs pagājis. Bet vai tu būsi izdarījis kādus soļus sava mērķa virzienā, savu sapņu virzienā? Sapņi paši no sevis nepiepildās. Sapņus tu piepildi, ejot uz mērķi. Apsolītā zeme pati par sevi netiek dāvināta – tajā ir jāieiet. Tie bija 12 izlūki, kas tika izsūtīti. Tikai Jozua un tikai Kālebs teica: “Jā, mēs iesim, ar varu to ieņemsim, tā ir varen laba zeme.” Bet pārējie 10 redzēja tikai milžus, redzēja tikai negatīvās puses. “Mēs nespēsim to ieņemt, tur ir milži, un mēs viņu acīs likāmies kā siseņi.” Viņi paši labāk zināja, kā viņus redzēja šie kanaānieši, kas dzīvoja šajā zemē, šie Anaka bērni, liela auguma cilvēki. “Jā, zeme ir laba, bet mēs nespēsim to ieņemt.” Bailēm lielas acis – viņi izplatīja nelabu slavu Israēlā, sliktu slavu starp cilvēkiem, kas bija izvesti no verdzības, kuriem bija manna. Laiks iet, bet viņi nav iegājuši apsolītajā zemē. Un tā paiet 40 gadi. Iedomājies? Iestrēguši tuksnesī 40 gadus. Ja kāds ir bijis Ēģiptē, braucis kaut kur tuksnesī pa tiem ceļiem ar autobusu uz kādu objektu, kuru izvēlējies, tad zina, ka nav tā ļoti patīkama nodarbība braukt tajos autobusos. Ļoti ilgi jābrauc, un tur ir tikai tuksnesis. Labs, normāls asfaltēts ceļš, bet apkārt tikai tuksnesis. Stundām tur ir tikai tuksnesis. Šur tur kāda it kā pilsēta vai ciemats, tāds vakuums, klusums, kaut kādas sienas, pa kādai retai palmai.
Es kaut ko īpašu pamanīju vienā reizē. Braucam, pilnīgs tuksnesis, un redzu tālumā kādu telti. Stundām tuksnesis, tālumā telts, kur kaut kāds viens beduīns vai beduīnu ģimene ir apmetusies. Ko viņi ēd, kā viņi tur iztiek, es nezinu, tie ir beduīni. Iedomājies – iestrēdzis tuksnesī. Vai viņam ir televizors, vai viņam ir mobilais telefons, vai viņš iet skolā? Viņš ir iestrēdzis tuksnesī. Viņš, iespējams, nezina, kā tas mežabrālis, kurš 90-tos gados iznāca no meža, kurš bija iestrēdzis mežā. Viņš iznāca no meža tikai tad, kad jau labu laiku bija neatkarīgā Latvija. Iestrēdzis mežā, iestrēdzis tuksnesī. Kas tas ir? Mēs iestrēgstam tuksnesī tad, kad neejam uz saviem sapņiem, kad mēs neejam Dieva gribā. Ābrahāms izgāja no kaldeju Ūras. Dievs teica: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes. Vai tu spēj tās saskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Un ir teikts, ka viņš nezināja, kur iet, bet viņš gāja. Ir svarīgi iet. Viņš nezināja, kur iet. “Pavēli Tam Kungam savu ceļu, gan jau Viņš tad darīs.”
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)
Bet negaidi mistisku vadību, ja tu neej, ja tu esi iestrēdzis tuksnesī. Ceļš uz apsolīto zemi. Es nezinu, kam šodien tu ej cauri. Es nezinu, vai tu esi vīlies tajā, ko kādreiz esi vēlējies iegūt. Es nezinu, kādā situācijā tu esi savā kalpošanā, kādā garīgajā stāvoklī, kādā mentālajā vai fiziskajā stāvoklī. Varbūt par dažiem cilvēkiem es zinu vairāk, ko viņi ir apņēmušies darīt un rīkoties. Es to visu nezinu. Tu zini, Dievs zina. Bet tas ir sasniedzams, tikai ejot cauri grūtībām. Ejot caur tuksnesi, izejot no Ēģiptes zemes un ejot caur tuksnesi. Bet tuksnesis ir īslaicīgs. Un šajā īslaicīgajā brīdī, kad tu ej caur šīm grūtībām, kad tu sper soli pa solim katru dienu, tas ir ceļš tuksnesī.
Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (2. Korintiešiem vēstule 9:6)
Ja tu sēji, tu noteikti pļausi.
Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. (Psalms 126:5)
Ja tu šodien ar asarām nesēj, ja tu neej cauri grūtībām, tu nevari augt. Ja tu nesper šos soļus, pat nezinādams, kas tevi sagaida nākotnē, tu nevari augt.
Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. (2. Korintiešiem vēstule 4:16)
Jo mūsu ārējais cilvēks sadilst, bet iekšējais atjaunojas, bet tikai tādā gadījumā, kad pulkstenis iet un arī tu ej. Ja tu neej, pulkstenis iet, un laiks arī iet, bet tu neej. Un mēs zinām, ka ir tikai viens nekustīgs punkts, uzmetot priekšmetu augšā. Pēc tam sākas lejupslīde. Kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Es zinu, ka vēl visiem tas nav skaidrs. Es zinu, ka ir cilvēki, kas nomirs un tā arī nesapratīs. Es zinu, ka šeit ir cilvēki, iespējams, kādi, kas lasa internetā, kuriem, kad būs 90 gadi, būs par vēlu. Tu sapratīsi, ka nekas no tā, ko tu kādreiz esi sapņojis, nav piepildījies. Kāpēc? Tu neesi šodien spēris konsekventus soļus sava mērķa virzienā. “Pavēli Tam Kungam savu ceļu.” Dievs dod virzienu. Bībele dod virzienu. Tu atnāc uz dievkalpojumu un pielūdz Dievu — tas ir virziens. Bet ticība savā dzīvē, gan kalpošanā, gan visās sfērās, attiecībās, biznesā, tā ir tava ticība, tie ir tavi soļi, tavs ceļš cauri tuksnesim. Bet iet cauri tuksnesim nav paredzēts ilgstoši – 40 gadus līdz nāvei. Visi šie cilvēki, kas atteicās ieiet, viņi kāroja gaļu, ko nedabūja. Viņiem manna bija apriebusies. Viņi gribēja sīpolus un lokus, ko viņi nesaņēma. Viņi to visu, pēc kā kāroja, neieguva. Viņi teica: “Atgriezīsimies atpakaļ Ēģiptē, tur bija sīpoli un gurķi. Tur bija gaļa, tur bija daudzveidība.” Kāpēc viņi kurnēja? Tāpēc ka bija iestrēguši. Tāpēc ka šo Dieva svētību, ka tu vari iet caur tuksnesi, ka vari spert šos soļus, viņi bija vilkuši garumā. Viņi bija atteikušies, bija atlikuši — to sauc par prokrastināciju. Atlikšana ir slimība, tā būtībā ir depresija. Tas ir depresijas priekšvēstnesis – tu iestrēgsti tuksnesī. Un ir rakstīts, ka šie kauli tika izdeldēti tuksnesī 40 gados, kas bija paredzēts īstermiņā. Lietas, kas ir labas un svētīgas, pārvēršas nebaudāmās, tās pārvēršas kurnēšanā, citu vainošanā, tā ir atbildības neuzņemšanās par savu kalpošanu, par saviem cilvēkiem, savu finansiālo stāvokli, savām attiecībām, par savu izglītību, savu veselību un tā tālāk.
Ko nozīmē ceļš cauri tuksnesim? Ko nozīmē, ka laiks iet un arī tu sper soļus? Es pastāstīšu vienkāršu piemēru. Kā es teicu, tā nav tava dzīve. Es neko citu nevaru stāstīt, kā Pāvils saka: tikai to, ko Dievs caur mani ir darījis. Par savu dzīvi es stāstu, tu vienkārši pieskaņo sev. Es nestāstu par tavu dzīvi, bet par savu. Katru nedēļu es kaut ko varu pastāstīt. Tu vari sekot līdzi savā ziņā tā kā influenceris – stāsti par savu dzīvi. Vakar no rīta lija lietus. Bet no rīta, pusē sešos, sešos vai citreiz septiņos ceļoties, kā kuro reizi, es neapģērbjos kaut kādās istabas drēbēs. Es uzreiz uzģērbju tās drēbes, ar kurām eju sportot. Pa tiešo dodos ārā. Man jādodas ārā, man ir jāizdara savi vingrinājumi, man ir jānopeldas, vai tā ir ziema, pavasaris, vai tā ir vasara, vai rudens. Citos gadījumos tā ir auksta duša pēc sporta. Tas cēliens aizņem apmēram piecdesmit minūtes vai stundu. Es varu skriet un arī kaut ko citu darīt, varu peldēt. Līst lietus, un pirmā doma, kas ienāca prātā: “Šodien līst lietus, un tāpēc es varu nedoties.” Ļoti loģiski, kāpēc man ir jāsamirkst lietus laikā, pagaidi, pēcpusdienā aiziesi. Bet tu nevari nedoties. Arī tad, kad tu iedomājies, tas nav pareizi teikts – atļaut sev izvēlēties. Ja tu esi kaut ko nolēmis, tad vienkārši dari. Šajā gadījumā man nav ar prātu tāds uzstādījums, ka obligāti, par katru cenu man jāiet – tāds nav. Bet arī tad, kad es pašaubos, bet lietus šodien līst, peļķēs redzams, ka ārā līst vai ir apmācies. Tu iesi un salīsi. Tu vēl līdīsi slapjā ūdenī, un tev drēbes būs slapjas. Var pat nemaz neiet peldēt. Bet tu nevari neiet, jo ir izveidojies ieradums darīt to no rītiem.
Ir viens teikums, ka kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Tas ir kļuvis par daļu no tevis, par daļu no tavas sirds, par daļu no tavas iekšējās programmas, par daļu no taviem ieradumiem. Tu vienkārši ej. Lūk, ko nozīmē, ka pulkstenis iet, un tu vienkārši ej. Lūk, ko nozīmē, ja tu ar asarām sēj. Nu šeit nav baigās asaras: “Ai, līst lietus,” un es sāku raudāt. “Kā lai iziet ārā, lietus līst,” es raudu. Bet es pieņemu, ka kāds cilvēks raud, ka kāds cilvēks ir izmisumā, lai piespiestu sevi neapēst šokolādi, vai pamostas gultā un viņam zem segas mētājas šokolāde. Es esmu dzirdējis tādus gadījumus no tiem, kas cīnās ar lieko svaru. Viņš neko neatceras, bet šokolāde ir pa gultu. Cilvēks ir miegā piecēlies un piegājis pie ledusskapja. “Kūka, tu mani nekontrolēsi,” atstāj zīmīti. Mīļie draugi, tie ir ieradumi.
Mēs nevaram šodien pēkšņi ar vienu lēmumu radikāli visu izmainīt, bet mēs šodien varam sākt iet uz apsolīto zemi. Es tev gribu pateikt, ka tavs sapnis joprojām ir dzīvs. Es tev gribu pateikt, ka tu joprojām esi dzīvs, un tā ir Dieva dāvana. Tu meklē brīnumus, sazin ko meklē, bet brīnums ir tas, ka tu esi dzīvs. Un sapnis joprojām ir dzīvs arī tad, ja tas ir kaut kur dziļi iestumts vai savažots ar kaut kādu neveselīgu mācību. Mācība, kad tu gaidi: “Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” Tu lasi Bībeli un skaties: “Dievs pievienoja tos, kas tika izglābti.”
Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu darbi 2:47)
Absolūta utopija. Nāks uguns no debesīm, un Dievs visu kārtos un darīs. Tev simts gadi pienāks, un visas smiltis būs jau izbirušas. Iedomājies? Tu dzīvosi simts gadus. Nu labi, varbūt ne tik ilgi. Bet tev ir mērķis simts gadi, un tu zini, ka tev pienāk brīdis, kad tu tiešām maz ko vari ietekmēt. Dzīve ir pagājusi, un pulkstenis ir pagājis uz priekšu, un laiks ir iztecējis. Ko tu esi paveicis? Par ko tu esi kļuvis? Pasaule labāka nekļūs. Tu vari palikt labāks. Pasaule tev apkārt nemainīsies, bet tu vari mainīties. Izdzīvo tikai spēcīgākie. No dažādām statistikas pusēm, 98% procenti cilvēku pasaulē ir viduvējības. Ja tu esi šeit, tad esi uz ceļa, lai būtu viens no tiem 2%. Ir gudri cilvēki, un ir tādi, kas ir drosmīgi un riskē, kas katru dienu dara solīšus. Ir gudrie un ir ne tik gudrie, bet ir tie, kas katru dienu dara solīšus, riskē un ir drosmīgi. Un zini, tie 98% ir tie cilvēki, kuri strādā pie tiem, kas ik dienas dara šos solīšus. Piemēram, ja mēs runājam par uzņēmējdarbību, tad tieši šie te 2% ir tie gudrie cilvēki, kuri nebūs tie gudrākie, bet būs tie uzņēmīgākie. Tāpēc šis vārds “uzņēmējs” ir ļoti labs vārds. Uzņēmēji ir ļoti jaudīgi cilvēki. Viņi strādā ļoti augsta riska un stresa pakāpē. Katrs to nevar, bet katrs var kļūt par labāko sevis versiju, un būt šajos 2%. Ja tu šodien esi šeit, tu tici, ka Dievam viss ir iespējams? Tavai ticībai nav jābūt balstītai tajā, ka Dievs kaut ko darīs, bet tu darīsi Viņa spēkā. Tu iesi cauri tuksnesim, baudot mannā un negaidīsi, ka tev tā pieriebsies. Tu iziesi cauri tuksnesim un ieiesi apsolījumā, un tas nekad nebeigsies. Disciplīna, ceļš, konsekvence. Konsekvence nozīmē – mērķtiecīga virzīšanās uz priekšu pašam attiecībās, biznesā, kalpošanā, garīgajā izaugsmē, dažādās izglītības sfērās, sportā un citur. Pulkstenis iet, un arī tev jāiet. Bībelē ir teikts: “Pēc bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt, kas mums dos ēst gaļu.”
Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu?” (4. Mozus grāmata 11:4)
Tas nozīmē, ka viņiem bija iepriekšējie paradumi. Viņiem piedāvāja viņus izvest no Ēģiptes verdzības un ievest zemē, kur piens un medus tek. “Mēs iesim caur tuksnesi, būs īslaicīgas grūtības, bet pēc tam būs zeme, kur piens un medus tek,” bet viņi iestrēga tuksnesī. Tuksnesis jau nav problēma, problēma ir iestrēgt tuksnesī. Es simtprocentīgi zinu, ka šeit ir cilvēki un arī internetā, kas lasa: “Tu esi iestrēdzis un tev nav cerību.” Tev nav cerību, ja tu šodien nesāksi konsekventi virzīties uz priekšu, ja tu šodien neizvēlēsies attiecīgu vidi un attiecīgās zināšanas, ja tu nesaņemsies, un ar to dāvanu, kas tev ir, nesāksi šodien virzīties uz priekšu. Laiks iet, un tev ir jāiet. Es esmu sapratis savā dzīvē, ka zeme, kur piens un medus tek, nav jāuztver burtiski kā kāda politiska varas maiņa. Tas nebūtu jāuztver kā labāki apstākļi apkārt, tas nebūtu jāuztver, ka beidzot ir pienācis tavs atvaļinājums vai vasara pienākusi, vai gada laika maiņa. Vai varbūt attiecībās kāds ir labvēlīgāks, vai ne tik labvēlīgs ir pret tevi. Tas tā nebūtu jāuztver. Es esmu sapratis savā dzīvē, ka zeme, kur piens un medus tek, ir tad, ja man ir sapnis un es uz to konsekventi virzos. Kā pulkstenis iet, un es eju. Es mainos. Es nevaru izmainīt pasauli. Pasaule man nemainās apkārt, bet es mainos. Es varu mainīties. Ja es mainos, tad kaut kādā mērā es mainu arī savu vidi apkārt. Es iedvesmoju cilvēkus. Tu vari nākt uz mani paskatīties. Uz kaut kādu laiku tu vari aiziet. Arī Jēzus gāja tuksnesī. Viņš gāja tuksnesī un vientuļās vietās un pavadīja laiku ar Dievu divvientulībā. Pirms Viņš sāka savu publisko kalpošanu, Viņš aizgāja četrdesmit dienas tuksnesī. Tu vari aiziet četrdesmit dienas tuksnesī. Tu vari sev uzdot jautājumus, palasīt grāmatas, paklausīties sprediķus, pārdomāt, palūgt un negaidīt, kad tev nāks brīnumi no debesīm. Bet ko tu vari darīt? Sakārtot savu domāšanu. Ieiet, iziet ārā un parādīt pasaulei, ka tu šeit esi. Neviens tevi šeit negaida, tu šeit neesi baigi laipni aicināts. Neviens tevi te baigi nemīl, bet tu pats sevi vari pieteikt. Saproti? Tu pats vari sevi pieteikt.
Šeit ir cilvēki, kurus mammas nav gribējušas, kurus vecāki nav gribējuši. Šeit ir cilvēki, kuri brīnumainā kārtā ir šeit tāpēc, ka pēdējā brīdī, ejot uz abortu, pagriezās un gāja atpakaļ. Kaut kas iekšēji cilvēkam notika, un viņš neaizgāja un neizdarīja abortu, uz ko bija ietekmēts darīt. Tomēr to neizdarīja. Tā ir dāvana, ka tu esi dzīvs, tā ir dāvana, ka tu esi šeit. Šeit tu neesi laipni aicināts vai obligāti laipni gaidīts. Neviens par tevi neparūpēsies. Tikai tu pats par sevi vari parūpēties. Tev ir jāizvēlas – vai nu iet cauri tuksnesim, vai palikt tuksnesī. Vai nu izmanto grūtības savā labā, vai paliec tuksnesī. Es zinu, ka sprediķi lasa cilvēki, kas ir kalpošanā iestrēguši, savā biznesā iestrēguši, kas ir vispār iestrēguši. Kas ir gan attiecībās, gan visās sfērās iestrēguši. Bet no katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Nesen bija trīs sērijas ar izglītību – ar panākumu principiem. Tie cilvēki ar asarām sēja. Es ar asarām sēju, gatavoju, strādāju, mēs mācījāmies. Kad ar asarām sēj, tās ir zināmas grūtības. Kaut kādā mērā tu no kaut kā atsakies, lai mācītos. Tu no kaut kā atsakies, lai būtu šajā vidē. Bez šīm te grūtībām, bez mācīšanās diemžēl nav iespējams augt. Neejot, diemžēl, nav iespējams augt. Mēs augam tikai kustībā. Katrs mazs bērns, kurš ģimenē nāk pasaulē, viņš nevar augt, ja nekustas. Viņš nevar attīstīties. Viņš varbūt var izaugt tāds liels, bet, nemācoties un smadzenes neattīstot, nedomājot, nekustoties, nevar veselīgi attīstīties. Pēc bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanās: “Kas mums dos ēst gaļu, mēs atceramies tās zivis, kas bija Ēģiptē.”
Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. (4. Mozus grāmata 11:5)
Kas notiek, kad kristietis, ticīgais vai vispār jebkurš cilvēks iestrēgst tuksnesī? Ja viņam ir mērķis, viņš zina, ka viņam ir iespējas, ka viņš var iet, bet iestrēgst tuksnesī. Kas notiek? Viņš sāk skatīties atpakaļ. Romantizē pagātni: “Lūk, PSRS laiki, tie bija baigi labie laiki,” un tādu ir pilns internets. “O, bijušie Ulmaņlaiki, tie bija baigi labie laiki.” Šodien ir tā diena, šodien ir labākais laiks, šī ir tā diena, ko Tas Kungs mums ir devis, priecāsimies un līksmosimies šajā dienā.
Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! (Psalms 118:24)
Kamēr vēl saka: “Šodien.” Pulkstenis iet, un tev ir jāiet. Man ir jāiet! Tu no rīta piecelies, ielec savās čībās vai kedās un kusties. Tas ir manā gadījumā. Mums katram ir savi izaicinājumi. Mēs kustamies kalpošanā, biznesā, attiecībās, veselībā un itin visā. Liekais svars pats no sevis nekrīt. Liekais svars pats no sevis neaug, ja kam vajag klāt. Manuprāt, labākās zāles ir kustība, gan garīga, mentāla, gan fiziska kustība. 2. Mozus grāmatas 16. nodaļā ir līdzīga rakstvieta. Izraēla bērni kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī.
[..] Tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. (2. Mozus grāmata 16:1-2)
Iedomājies, tikai divi mēneši bija pagājuši. Viņi vēl nezināja, ka 40 gadus nonīks tuksnesī. Viņi vēl nezināja, ja viņi šodien neiet, tad pēc 40 gadiem viņiem viss ir beidzies. Viņi to vēl nezināja. Viņi vēl domāja par Ēģipti, ka viņi var atgriezties un ka viss būs baigi labi. Ka viņi var tā izturēties, var tā kurnēt un viss būs baigi labi. Un viņi teica: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē.”
Israēla bērni teica viņiem: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (2. Mozus grāmata 16:3)
Tur jau viņiem sāka rādīties mirāžas ar gaļas podiem. Tikai divi mēneši pagājuši. Jēzus 40 dienas bija tuksnesī. Tu skaties uz to lūgšanu, ko Jēzus lūdz Ģetzemanes dārzā: “Ja tas varētu notikt, lai tas kauss iet man garām.”
“Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām [..].” (Mateja evaņģēlijs 26:36)
Nelūdz šādu lūgšanu un neuzskati Bībeli burtiski. Nevajag Bībelē tā burtiski skatīties. Ja tu lūgsi šādu lūgšanu, lai tas kauss iet tev garām, tad tu nespēsi spert šos soļus, jo cerēsi uz Dievu, ka tev tas paies garām. Nevienam tas nepaies garām. Vai tu esi gatavs pārbaudījumu stundai, vai tu esi gatavs grūtībām? Tu izdzīvosi un dzīvosi tikai tad, ja tu esi gatavs tam. Ja tu gatavojies šodien. Un tas nenozīmē, ka tev jāgatavojas kaut kam ļaunam, kas notiks, nē. Tu turi par lielu prieku, ka vari ciest, turi par lielu prieku, ka tev ir grūtības, jo tikai grūtībās tu vari augt. Tikai grūtībās, mācoties, apliecinot, esot vidē, sperot soļus un ejot tieši to grūto posmu. Jēzus saka: “Mana nasta ir viegla un jūgs – patīkams”. Tas nenozīmē, ka nasta ir viegla. Bet, kad ej cauri, ja neesi iestrēdzis tuksnesī, tu ej cauri ar prieku. Ja tev vairs nav prieka par to, ko dari, ja nav gandarījuma, padomā, vai neesi iestrēdzis. Varbūt tev vienkārši vajag atpūtu un sakārtot domas – saņemies, savācies! Var lūgties, lai Dievs kaut ko dara. Jo vairāk lūgsies, lai Dievs dara, un jo vairāk fokusēsies uz Dieva atbildību, nevis savu, jo tālāk attālināsies tava „apsolītā zeme”. Iespējams, tu sāksi vainot sevi. Bet tas, kurš rok bedri, līdz mūža galam var neapzināties, ka pats to sev izrok. Ir liela laime un svētība, ja reizēm dabū sakāvi, kas nogāž gar zemi. Tad tu piecelies, saproti savu problēmu un sāc kustēties.
Ar ko atšķiras veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga? Ar gudrību vai izglītību? Ainārs Šlesers “Jaudas konferencē” teica, ka iespējams, viņa panākumu atslēga ir tā, ka viņam nav akadēmiskās izglītības. Viņš teica: “Taisnais septiņreiz krīt un ceļas.” Taisnais krīt, ceļas, ir procesā, pārvar grūtības un atrod prieku šajās grūtībās. Jo nasta ir viegla un jūgs patīkams, nevis domāt: “Lai tā nasta iet man garām.” Vajag lūgt to otru daļu no Jēzus lūgšanas: “Lai Tavs prāts notiek!” Šodien pēc plāna es izdaru konkrētus soļus. Es vēlos, lai tie ir mani ieradumi. Es apliecinu, ka tie ir mani ieradumi. Es apliecinu savu mērķi un savus soļus. Sakod zobus un ej uz priekšu!
Man pirms vasaras palikusi vēl viena plenārsēde. Un vakar bija mana pirmā brīvā sestdiena, kad varēju vairāk palasīt, pārdomāt, palūgt. Man izkristalizējās nākotnes vīzija, redzējums un konkrētie soļi. Esmu pabeidzis augstskolu – četri gadi Saeimā, seši gadi kopā ar priekšvēlēšanu laiku. Šis posms ir noslēdzies. Būs kaut kas jauns. Es neesmu iestrēdzis tuksnesī. Kāpēc šis laiks bija grūts? Bija grūti visu apvienot. Ja esi uzņēmies darīt politisko pusi, nevar atstāt iesākto. Nevar veidot ieradumus, kas neatbilst pamatvērtībām. Darbs ir jāizdara līdz galam. Eksāmens ir izturēts. Jau tagad es sāku saprast un just aprises tam, ko darīšu tālāk. Vinstons Čērčils savā slavenajā runā teica: “Nekad, nekad, nekad nepadodies!” Nekad, nekad, nekad nepadodies! Lai tev būtu vesela miesa un vesels prāts, nepieciešama konsekvence ik dienas. Arī atpūta tajā ietilpst. Ja gribi saglabāt savu garīgo virzienu, kalpošanu, draudzi, visā jābūt konsekventam. Bez konsekvences neiztikt. Arī biznesā, finansēs neiztikt. Ja strādā darbu un dari ikdienā darbības, kas tev nepatīk, vai tas tevi ceļ un pilnveido? Vai tu tā nostrādāsi līdz mūža galam? Vai tas ir tavs? Lai saprastu, kas ir tavs, jāmēģina kaut kas jauns. Ja neizdari uz simts, to, ko dari, tev nav konsekvences. Tad tev nav vēlmes, un esi iestrēdzis tuksnesī.
Izraēla bērni teica viņiem: „Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (2. Mozus grāmata 16:3)
Sākas citu – valdības, politikas, vadītāju – vainošana. Sākas salīdzināšana – to 2% cilvēku, kas konsekventi kaut kur dodas un dzīvo te, uz zemes, kaut cik piepildītu dzīvi, novilkšana līdz savam līmenim. Sākas ilgošanās pēc pagātnes, jo tad bija labāk. Var domāt, ka ticīgs cilvēks nedrīkst to vai šo. Bet Pāvils saka, ka viss ir atļauts, bet ne viss tev der. Tā ir katra personīgā izvēle. Ja domā, ka iepriekš kaut ko drīkstēji, bet tagad, būdams ticīgs, vairs ne – esi iestrēdzis tuksnesī. Arī tad, ja tev ir laiks sēdēt neveiksminieku kompānijā un aprunāt mācītāju vai citus veiksmīgākus cilvēkus, gūstot no tā baudu. Ja esi nemierā ar visu, tad tu kļūsti par to, ko domā. Kādā vidē atrodies, par tādu kļūsti. Brīvībai ir cena.
Un notika pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, nāves, ka Tas Kungs runāja uz Jozu, Nūna dēlu, Mozus palīgu: “Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Izraēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozuas grāmata 1:1-3)
Tās vietas, kur tu iesi, tev piederēs. Tās, kur neiesi, tev nepiederēs. Pulkstenis iet, un es eju. Šajā nodaļā trīs reizes ir rakstīts: “Esi stiprs un drošsirdīgs. Ej, un Es esmu ar tevi!”
[..] Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu. Esi stiprs un drošsirdīgs! [..] (Jozuas grāmata 1:5-6)
Esi stiprs un drošsirdīgs, [..] (Jozuas grāmata 1:5-7)
Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi. (Jozuas grāmata 1:9)
Vai Dievs ir ar tevi, kad esi iestrēdzis tuksnesī? Te teikts – ne iestrēgušam tuksnesī, bet visur tur, kurp vien tu dosies. Esi kā pulkstenis – ej! Recepte ir ļoti vienkārša – iet, kustēties. Pie Jēzus nāca kāds galma vīrs, kura dēls gulēja slims, un lūdza, lai Jēzus viņu dziedina.
Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. ‘Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. (Jāņa evaņģēlijs 4:50-51)
Kad notika? Kad galma vīrs ticēja un bija ceļā.
Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. (Lūkas evaņģēlijs 17:11-14)
Tie kļuva veseli, ceļā esot. Brīnumi notiek, bet ceļā.
Viņa dusmas pastāv tikai īsu mirkli, bet Viņa labais prāts visu mūžu. Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu. (Psalms 30:6)
Ir divu veidu asaras – nožēlas asaras par neizdarīto un par sekām no tā, ka nekusties. Otras asaras ir par grūtībām, kurām ej cauri. Krimuldas baznīciņā, atverot durvis no iekšpuses, redz debesis, ganības un pļavas. Jēzus saka: “Es esmu durvis. Kas caur tām ieies un izies, atradīs ganības.” Tās ir asaras par to, ka esi izmantojis durvis – esi gājis, izgājis un atradis ganības, esi ceļā uz savu apsolīto zemi, baudot labumus, ko Dievs dod ceļā. Pats ceļš ir „zeme, kur piens un medus tek”, ar apsolījumu par mūžīgo dzīvību un pārliecību, ka viss, ko Tas Kungs ir teicis, ir „jā un āmen”.
Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: (Psalms 126:5)
Mūsu dzīvē ir dažādi posmi – ir grūtāki brīži un ir vieglāki. Tas ir jāuztver kā dāvana un prieks, ka ceļā ir grūtības, kurām vari iziet cauri un kļūt spēcīgāks. Jo nav nekā vērtīgāka, kā pašam augt. Mūsu draudzes cilvēki nodibināja bērnu nometni ar nosaukumu “Kopā augt”, ļoti labs nosaukums.
Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma. (Jēkaba vēstule 1:2-4)
Katrs šo rakstvietu redz pēc savas samaitātības pakāpes. Turi par prieku to, ka tu vari iet cauri tuksnesim, baudīt no mannā, iziet un atrast ganības, jo caur grūtībām mēs rūdāmies un pilnveidojam savu raksturu. Dievs tev palīdz un ir visur, kur tu ej.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Mēs ejam, un Dievs ir ar mums. Piens un medus tek tad, kad mēs ejam – process, ne lēmums, bet pati iešana. Izmanto visu, kas iespējams, lai ietu uz priekšu.
Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (2. Korintiešiem vēstule 9:6)
Jo ikkatram jānes sava paša nasta. (Galatiešiem vēstule 6:5)
Es gribētu, lai šī ir pēdējā reize, ka tu domā, ka kāds cits nesīs tavu nastu. Lasi un domā:
Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu. (Galatiešiem vēstule 6:2)
Tāpēc, ka tā ir rakstīts “gan jau kāds panesīs manu nastu”, bet katram pašam ir jānes sava nasta. Katram pašam ir jāiet cauri savam tuksnesim un jābauda no tās zemes, kur piens un medus tek.
Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. (Galatiešiem vēstule 6:9)
Savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Tu pļausi, ja nepagursi.
Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. (Galatiešiem vēstule 6:8)
Jo nekā nedarīšana arī ir sēšana savā miesā.
Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. (Jēkaba vēstule 4:17)
Arī šādā veidā rodas ieradums kritizēt, vērot citus, bet pašam nekustēties. Forši skatīties seriālus un dzīvot citu cilvēku dzīves, tāpēc jau tie ir populāri, jo 98% cilvēku labāk skatās seriālus, nekā dzīvo savu dzīvi.
Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu! (Psalms 31:25)
Nav tādu cilvēku, kas nebaidās, jo baiļu sajūta ir visiem, bet tie, kas par spīti sajūtai virzās uz priekšu, ir tie cilvēki, kas uzvar, neiestrēgst tuksnesī un ieiet apsolījumos. Tu nevari darīt stipru savu iekšējo cilvēku, ja nepieņem kaut vai vismazākos izaicinājumus. Sāc par 1% virzīties uz priekšu. Sāc ar mazumiņu un virzies uz priekšu. To, vai tu esi iestrēdzis, var izmērīt pēc augļiem, cipariem. Piemēram, algas izmērs, nostiprinātie cilvēki grupās un citas izmērāmas lietas. Nevajag sev melot, skaties patiesībai acīs. Esi stiprs, drošs un nebaiļojies, jo Tas Kungs ir ar tevi visur, kur vien tu iesi, un visas vietas, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs. Pulkstenis iet, un es eju.
Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. (2. Korintiešiem vēstule 4:16)
Mūsu iekšējais cilvēks atjaunojas, kad mēs maksājam cenu. Laiks iet, un mēs ejam. Nejaucam jēdzienus, ka Svētais Gars, Dievs, kas radījis debesis un zemi, kurš caur Jēzu Kristu atklājies mums šeit, virs zemes, caur Savu vārdu, Viņš var dot virzienu, nevis burtiski izpilda mūsu vēlmes, mums neko nedarot. Viņš dod virzienu, tāpēc svarīgi ir draudze, Bībele, bet, lai šajā virzienā kaut ko sasniegtu ir konsekventi jātic, jāredz, jālūdz, jāapliecina. Jāiet cauri tuksnesim un jāpaņem tas, kas pieder mums.
Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. (1. Korintiešiem vēstule 3:22)
Mūsu iekšējais stāvoklis dienu no dienas atjaunojas, ir svarīgi atjaunoties, darīt to, kas ceļ un māca – nevis kļūdas, bet mācība. Ja tu neko nedari, tev nav grūtību, un nevari augt.
Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs. (2. Korintiešiem vēstule 4:17-18)
Dāvids dzīvoja alās, izstumts un atraidīts, viņš konsekventi sekoja Dieva gribai un auga. Ir rakstīts, ka radās Dieva karapulki. Pagāja laiks, un ķēniņš, kurš nebija svaidītais, pagāja malā, un Dāvids kļuva ķēniņš. No Ījaba visi novērsās, viņš pazaudēja visu, bet daudzkārtīgi atguva. Lai arī kāda būtu tava situācija, turpini iet un redzēt. Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem grūti saprast, ko es ar to domāju, bet runāšu par to vēl, jo ir jāiet. Mums katram ir sapnis, neattālinies no tā, neiestrēdz, atdzīvojies!
Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. (1. Jāņa vēstule 1:9)
Apzinies, ka esi iestrēdzis, jo traucē atmiņas, romantika, Ēģipte, citi cilvēki, apstākļi, sieva, vīrs, valsts. Sāc rīkoties, uzņemies atbildību. Ej caur grūtībām, lai augtu, esi ceļā uz apsolīto zemi. Dzīve nepaliks vieglāka, bet tu paliksi stiprāks.
Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:14)
Vai tu esi padomājis par nākošajiem 10 gadiem, kas tavā dzīvē būs? Nekas, ja šodien nemaksāsi cenu un neiesi cauri grūtībām, kā arī ja pats neaugsi. Sper mazos solīšus un atceries, ka Mozus neiegāja apsolītajā zemē, bet gan viņa māceklis Jozua. Ne Ābrahāms, ne Jēkabs, ne Jāzeps neiemantoja šo zemi. Tie bija gadi, tas nozīmē, ka tev jāpaskatās, kāds tu biji agrāk un kāds esi tagad, un kāds vēlies būt pēc 10 gadiem. Kāds vēlies būt pēc 20 gadiem? Tas, ko tu šodien redzēsi, notiks tavā dzīvē pēc 10 gadiem. Es saprotu, ka nav tik viegli redzēt, bet ir jāredz, liec to acu priekšā, lai Tas Kungs ir tava gaisma uz taviem ceļiem. Lai Viņa vārds ir gaisma uz taviem ceļiem. Lai Viņa vārds vienmēr ir tavā acu priekšā. Vārds nenozīmē vienu izgriezumu no Bībeles, bet gan veselīgu Viņa mācības kopumu, un izslēdz šo lūgšanu “lai kauss iet garām”, bet “lai Tavs prāts notiek un es eju Tavā prātā”. Jo tas visu spēj, kas tic, un ar Dievu viss ir iespējams. Tevī ir apslēpts milzu potenciāls, bet kamēr tu to nesapratīsi un nesāksi lietot, tas neattīstīsies. Ļoti līdzīgi kā par talentiem, ka katram deva savu talentu atbilstoši dažādiem apstākļiem, un arī mums katram ir dots potenciāls. Vai tu to atraisīsi, atkarīgs no tā, kā tu skatīsies uz pulksteni. Pulkstenis iet, un man ir jāiet. Mums ir jāiet kā Ābrahāmam, kurš nezināja, kā iet, bet viņam bija priekšā vīzija, ka viņš kļūs par lielu tautu.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:6)
Būs auglība un rezultāti, bet ne tikai rezultāti, bet pats ceļš. Esi laimīgākais cilvēks pasaulē! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pulkstenis iet – tev ir jāiet!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
