Kurš ir lielākais grēcinieks?

Šodien būs ļoti interesanta tēma ar īpaši provocējošu nosaukumu “Kurš ir lielākais grēcinieks?”.

Es aicinu uzreiz, nedomājot savā prātā, pie sevis, ātri atbildēt uz jautājumu “kurš ir lielākais grēcinieks?” ar trim atbilžu variantiem. Šajā tēmā ietilps arī tas, kā draudzei būtu jāizturas pret grēciniekiem. Šis arī ir tāds kā provocējošs apakšvirsraksts. Es saprotu, ka daudziem, kas lasa vai atrodas šeit, zālē, varētu patikt tēma, kā mums – draudzei – izturēties pret grēciniekiem? Šāds jautājums vien ir jau izveidots nepareizi. Tādēļ, ka tiklīdz mēs sākam nodalīt svētos grēciniekus no tiem grēciniekiem tur, ārpusē, tā ir problēma jau pašā būtībā, jo tas neļauj cilvēkiem pieaugt un baudīt to, cik Dievs ir labs, neļauj ieiet Dieva apsolījumos un neļauj augt.

Es mācīšu no Bībeles, kā tad Jēzus izturas pret grēciniekiem un kas ir grēcinieks. Es tikko pieminēju vārdus “svētie grēcinieki” un “tie grēcinieki ārpusē” – pats šis sadalījums vien jau būtībā īsti nav tas labākais, kā domāt, kā veidot savu iekšējo paradigmu. Tiklīdz mēs sākam dalīt, mēs aizmirstam par sevi, kurš ir lielākais grēcinieks. Es ļoti interesantas lietas no Bībeles parādīšu.

Vēsturiski dažādas impērijas ir cēlušas mega projektus. Trešais reihs ar to ir nodarbojies un arī PSRS, Romas imperatori ar to ir nodarbojušies. Francijas karaliene palika bez galvas. Būtībā viens no iemesliem bija tas, ka viņa uzcēla nereālu, resursietilpīgu būvi – Versaļas pili –, laikā, kad cilvēki dzīvoja badā, kad cilvēki cieta trūkumu. Un tas ļoti kontrastēja ar to, kas notiek cilvēku vidū tautā un kas notiek augstākajās aprindās, jo tā bija mega būve, kas prasīja ļoti lielus resursus. Un vēsturiski šādas mega būves ir saistītas arī ar šīs impērijas krišanu. Cik procenti no visiem pasaules iedzīvotājiem ir Eiropas Savienībā? Daži nieka procenti, kuri vienīgie nodarbojas ar zaļo politiku. Un Ķīna ražo priekš mums elektroauto, kuras paši pērkam un braucam būtībā uz nekurieni. Es nesaku, ka visa zaļā politika ir nepieņemama un slikta, bet tā ir mega būve. Tas ir megaprojekts, kas prasa ārkārtīgi liels resursus, kas izraisa trūkumu, kas izraisa aizsardzības spēju mazināšanos un tā tālāk. Un līdzīgi arī Izraēlā. Hērods Lielais templi uzcēla, tā bija mega būve. To var salīdzināt ar teicienu, ka pirms krišanas nāk lepnība. Un arī Izraēlas krišana, tai skaitā, arī tempļa nopostīšana vēlāk, ir saistītas ar lepnību. Kad mēs aizmirstam par sevi, ka sākam sevi nodalīt: lūk, tie tur, un lūk, mēs.

Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” (Mateja evaņģēlijs 20:20-21)

Tajā reizē Jēzus mācīja mācekļus. Tur bija Cebedeja dēli: Jānis un Jēkabs, un viņu mamma. Viņa prasīja, lai Jēzus dara tā, kad Viņš nāks Savā valstībā, ka viņas dēli sēž viens par labo roku, otrs – pa kreiso. Mācekļi nedomāja par debesu valstību, nedomāja par šodienas draudzi, nedomāja par iekšējām pārmaiņām. Viņi domāja, ka reāli Jēzus būs ķēniņš, valdnieks, ka vara mainīsies.

Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jāņa evaņģēlijs 13:14-15)

Tāpat arī citā vietā ir rakstīts, kad mācekļi atnāca pie Jēzus, un Viņš nomanīja, ka viņi savā starpā ceļā ir kaut ko īpašu runājuši. Kaut ko ne tā, jo laikam tās sejas bija dīvainas. Tā ir cita versija šiem pašam notikumam. Par ko jūs ceļā runājāt? Par to, kurš lielākais. Un Jēzus atbildēja: “Ķēniņi apspiež vienkāršos cilvēkus, bet jūsu starpā tā nebūs būt.” Un Viņš demonstrēja vakarēdienā – Viņš mazgāja mācekļiem kājas.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Pašpaaugstināšanās. Tajā brīdī, kad draudzē cilvēks, kristietis, sāk uzskatīt sev par īpašāku, par pārāku par citiem, kad sāk nodalīt: tas ir grēcinieks, tas pīpē, tas iedzer, tam ir kaut kādi seksuāli grēki, varbūt pat nezini, tā ir vai nav, bet nu tā viena tante teica, un sāk nosodīt. Bet būtībā neviens cilvēks šeit nav pilnīgs. Katram ir izaugsmes līmenis attiecīgi pēc tā, cik viņš ir iepazinis Dievu un cik viņš zina šodien, kāds ir šis standarts, kādus Dievs mūs grib redzēt. Attiecīgi pēc šī izaugsmes līmeņa Dievs uz katru skatās atsevišķi. Var būt tā, ka cilvēks, ko tu uzskati par grēcinieku, jo kaut ko tādu redzamu un nepieņemamu dara un nav iesaistījies vēl nekādās kalpošanās. Var izrādīties, ka Jēzus uz šo cilvēku skatās pat labāk, nekā uz tevi, neskatoties uz to, ka tu varbūt esi vadītājs.

Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. (Romiešiem vēstule 5:6-8)

To saka Pāvils. Kristus mira par tevi, par mani, kad es vēl dzīvoju savos grēkos. Tātad Kristus mīlestība izpaužas tā, ka Viņš nešķiro: te ir draudzes cilvēks, kurš apmeklē draudzi, vai viņam ir kaut kāds pārmaiņas, vai tas ir cilvēks ārpusē. Viņš ir nomiris par šo cilvēku. Viņš šo mīlestību pierāda tev un katram mums. Viņš jau ir nomirs un jau tevi mīl bez nosacījuma. Katrs kaut kādā mērā uzņem Viņa mīlestību un žēlastību. Kāds veiksmīgāk pārģērbjas, kāds nodarbojas ar pašizaugsmi, saskaņo savu dzīvi ar Kristus gribu. Un arī katrs bieži vien subjektīvi izšķir, kas ir Kristus griba. Kādreiz būtībā tā pat nav Kristus griba, bet tu tā domā, ka tā ir Dieva griba. Bet pamatjautājumos un pašā būtībā, piemēram, kādām jābūt ir attiecībām starp cilvēkiem, lai mēs nebūtu paštaisni. Lūk, tas tur, un, lūk, es!  Bet Kristus mīlestība pret grēciniekiem – gan vecākiem, gan jaunākiem dēliem – tā ir vienāda. Un nav nepareizi, ka cilvēki bieži saka, ka visi esam Dieva bērni. Es saprotu, kāpēc. Skaidrs, ka tiem, kas Viņu ir iepazinuši, būs vairāk iespēju mainīties un attiecīgi baudīt Dieva svētības. Ieiet, iziet, atrast ganības un baudīt visus Dieva apsolījumus un svētības. Tam, kas tikko ir sācis, tam būs mazāk, kas vispār vēl nav sācis, nav iepazinis, viņam varbūt vispār nav, bet būtībā – mēs visi esam Viņa bērni. Vispār mēs, katrs cilvēks, no Viņa esam nākuši. Un Kristus ir nomiris par viņiem visiem, par mums visiem, kad vēl bijām grēcinieki. Viņš mīlēja tevi tad, kad tu vēl biji grēcinieks. Tagad tu esi izglābts, tu esi draudzē, un tāpēc esi svēts kļuvis. Un tāpēc Kristus tevi ir pieņēmis. Bet viņš tik un tā turpina mīlēt to, kas vēl nav pienācis, kas varbūt tikai ir sācis šo ceļu vai vispār nav sācis.

Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. (1. Korintiešiem vēstule 15:8-10)

Šis ir ļoti interesants un teoloģiski diezgan precīzs salīdzinājums. Pāvils stāsta par to, kā Kristus viņam ir parādījies. Viņš piemin apustuļus, kādus viņš ir saticis un kādus nav saticis. Viņš saka: “Man kā kādām nelaikā dzimušajam, pašam pēdējam Viņš parādījās.” Stāsta, kā Viņš Kēfam atklājās, kā viņš citiem parādījās. Un jāņem vērā, ka Jaunā Derība būtībā sastāv no Pāvila vēstulēm. Pat Lūkas evaņģēlijs ir saistīts, jo autors, ārsts Lūka, ir Pāvila ceļabiedrs. Lielākā daļa Derībā ir Pāvila vēstules. Mega apustulis, kuram pašam nebija tādas privilēģijas staigāt kopā ar Jēzu kā Pēterim, Jānim un Matejam. Viņš iepazina Viņu vēlāk, bet tajā laikā, kad apustuļi vēl bija dzīvi šeit, virs zemes. Un Pāvils saka, ka viņš iepazina, Viņa gaisma atspīdēja no debesīm, viņš jaunpiedzima, viņš sekoja Kristum un kļuva par evaņģēlistu, par apustuli. Viņš saka, ka viņam kā pašam pēdējam, kā nelaikā dzimušajam. Un šis nav mazvērtības dēļ. Nekur īpaši tādu manāmu mazvērtību Pāvilā nevar redzēt. Viņš rīkojās diezgan pašpārliecināti ticībā. Viņš saka: “Jo es esmu mazākais apustuļu starpā.” Un 10. pantā rakstīts “Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu.” No tā, ka Svētais Gars ir viņā. No tā, ka vispār Dievs apžēlojās, ka Viņš dzirdēja un redzēja evaņģēliju darbībā, ka viņam bija šāda iespēja, ka viņš varēja atsaukties Kristus vēstij. No žēlastības esmu, kas es esmu. Un viņš piemin tālāk: “Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga. Es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis.” Tātad Pāvils uzskatīja, ka viņš vairāk strādāja nekā Pēteris, nekā Jānis, ka viņš ir vērtīgāks. “Bet es esmu mazākais.” Te tā nedaudz viņš dala, ka pats ir mazākais no apustuļiem, un tajā paša laikā vairāk ir strādājis par viņiem visiem. Un precīzi šis notikums risinās apmēram no 54. līdz 57. gadam pēc Kristus, mūsu ērā.

Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem vēstule 3:8)

Kopumā ir trīs Pāvila izteicieni, kas ir lasāmi Bībelē. Un ne tikai šie, ir vēl citas rakstuvietas, kuras var attiecināt un domāt par šo tēmu. Nākamais ir, kad ir pagājis laiks –  no 61. līdz 63. gadam. Paiet kopā astoņi vai desmit gadi, starp šiem visiem trim izteicieniem. Un 61.-63. gadā viņš saka, ka tā ir žēlastība, ka viņš var kalpot. Uzskata to par žēlastību, ka viņš vispār var kalpot, ka viņš var nest evaņģēlija vēsti. Viņš saka: “Man, mazākajam no visiem svētajiem.” Pirms tam Pāvils salīdzina sevi ar apustuļiem: “Es esmu daudz strādājis, es esmu samērā daudz paveicis, izdarījis, un es salīdzinu sevi ar apustuļiem.” Par viņiem es esmu mazāks. Par pārējiem – tas ir vēl cits jautājums. Vai es esmu mazāks par draudzes apmeklētājiem vai kā savādāk.

Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības [..]. (Filipiešiem vēstule 3:8-9)

Paiet laiks. Mēs zinām, ka Pāvils lūdz, kalpo un aug. Viņš iepazīst Kristu, un saka: “To, ko līdz šim es uzskatīju par ieguvumu, es tagad uzskatu par mēsliem.” Un līdzīgi šī ticības evolūcija, pārmaiņu evolūcija, transformācijas evolūcija liek domāt par sevi savādāk. “Tad es salīdzināju sevi kaut kādā mērā. Es esmu mazākais no apustuļiem, bet tagad mazākais no visas draudzes. Es esmu citiem kalps kļuvis.” Viņš seko Kristum, jo Kristus mazgāja kājas. Jā, Kristus runāja kā tāds, kam vara. Jā, Kristus ir mūsu ideāls, kam līdzināties. Bet viņš saka: “Starp visiem svētajiem, vismazākais esmu. Un tā ir žēlastība, ka varu kalpot.”

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā. (1. Timotejam vēstule 1:15)

Šis vispār kronis visam ir. Desmit gadi pagājuši kopš pirmā izteiciena. Un šeit Pāvils no grieķu valodas tulkojuma tagadnes formu lieto. Viņš saka: “Tas ir patiess vārds, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” Te ir draudze, tur ir grēcinieki. Un te man ir subjektīvais vērtējums, kurš kā uzvedas, kurš kā runā, kurš ir grēcinieks un kurš nav, kurš ir svētais, kurš nav svētais, kurš ir līderis, kurš ir puslīderis un tā tālāk. Mums ir pašiem savs kaut kāds vērtējums. Arī starp visām draudzēm kopumā, kura draudze labāka, kura sliktāka. Mums ir pašiem sava labākā draudze! Bet kā es vienmēr pasaku pēc tam? Ko es vēl piebilstu, ja pasaku, ka tu esi labākajā vietā, labākajā laikā un labākajā draudzē? Vai tad patiesībā mēs esam labākā draudze?  Lai mēs nekad neaizmirstam, ka mēs esam daļa no visiem. Katram pašam sava draudze ir labākā. Mēs esam labākā, protams, bet ar piebildi, lai nepaaugstinātos.

“Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu vidū,” Pāvils tagadnes formā to saka. Kurš ir pasaulē lielākais grēcinieks? Pāvils? Es apzināti tev liku sākumā pateikt kaut ko ātri, kas nāk prātā, pateikt trīs lietas kā testā. Kas tev nāca prātā, kurš tad ir lielākais grēcinieks? Domāju, ka šīs trīs atbildes ir pareizas. Ļoti iespējams, ka tas ir ne tas, ko tu domā, bet tas, kas ir tevī, to tu arī pateici. Tas ir līdzīgi kā lūgt mēlēs, tu lūdz, kas nāk no gara. Iznāca tas, kā tu būtībā domā par sevi, kurš tad ir tas lielākais grēcinieks? Tas, kas tev tur nāca ārā no iekšienes, tas arī ļoti iespējams ir iekšējā dzīves filozofija, ja tas neatbilda, ka tu pats esi lielākais grēcinieks, pirmais viņu vidū. Labi, mums nav jānoniecina, jāpazemo sevi, bet tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka es neesmu ne ar ko pārāks par to cilvēku, ko arī mīl Jēzus. Jo Bībele saka, ka Jēzus nav nācis tiesāt pasauli, bet izglābt.

Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. (Romiešiem vēstule 14:4)

Kas jūs ir iecēlis par soģi tiesāt cita kunga kalpu? Vispirms tiesā pats sevi un esi prātīgs ar sevis tiesāšanu. Žēlastībā izglābts grēcinieks, tas nozīmē, ka tu esi jaunpiedzimis, tu esi pieņēmis Kristu un esi jaunpiedzimis garā. Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Garā izglābts, tas ir, ka pats pirmais parādās vēlme, ka gribi atbilst Viņa gribai un saņemt visas tās svētības. Tas ir Bībele, lūgšana un draudze. Saproti, ka Bībele, lūgšana un draudze ir vienīgie žēlastības instrumenti, kas tev palīdz transformēties. Tas viss kopā maina tevi. Bībele tevi nemaina, draudze tevi nemaina. No ārpuses kādi cilvēcīgi standarti tevi nemaina, vari domāt: visi tā dara, es arī tā darīšu, visi kalpo, es arī kalpoju. Mums ir apmēram 100 grupiņu vadītāji – “es arī esmu grupiņas vadītājs”. Tas Dieva acīs neko nemaina, tāpēc ka tu to dari, jo citi to dara. Vai tu tāds esi iekšēji? Lūk, tā ir tā milzīgā atšķirība, es tāds esmu vai mani piespieda tādam būt? Tu jau neesi tas, jo tev kāds ir uzlicis tādam būt. Kas notika, kad sabruka PSRS, Padomju savienība? Pēkšņi visas republikas ieguva neatkarību un visi sāka lekties. Kāpēc? No ārpuses tev uzlika rāmīti, kā tev ir jāuzvedas. Dažus izskaloja, bet tos bija neliels procents. Tos īstos komunistu, pirmrindnieku bija maz. Viņi gāja cietumā un nāvē, cīnoties par savām idejām. Tas ir līdzīgi, ka kāds cilvēks cēla savu namu uz klints, bet cits to cēla uz smiltīm.

“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels. ” (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)

To var salīdzināt ar iekšējām un ārējām pārmaiņām, izskatu, es daru to tāpēc, ka citi tā dara, vai es salīdzinu sevi ar citiem. Un tas vēlāk sāk parādīties citu cilvēku noniecināšanā jeb apzīmēšanā – “tas ir grēcinieks”. Kā draudzē izturēties pret grēciniekiem? Draudzei nav jāšķiro cilvēkus, kas nāk pie Viņa, lai ēstu no debess maizes. Un tikai Dievs redz mūsu sirdis, un tas neatceļ draudzes kārtību. Primāri noteikumi ir, lai draudzē būtu vienotība, lai cilvēki brīvi var uzņemt Dieva vārdu. Jo tikai Svētais Gars cilvēkā rada pārmaiņas. No ārpuses neder, der tikai tās pārmaiņas, kas ir no iekšpuses. Jo tiklīdz uzpūš vējš, ezītis aizripo, ezītis ir stiprs, bet viegls. Bet tāds, kas ir transformēts garā, dvēselē un miesā, kurš iekšēji ir tāds kļuvis, viņam uzpūš un viņš paliek stāvot. Viņš ir smagāks. Tu šodien lasi pareizo sprediķi un lasi to pareizā laikā. Pāvils sākumā saka, ka Jēzus ir viņu izglābis un viņš ir mazākais no apustuļiem. Pēc tam Pāvils saka, ka viņš ir mazākais no visas draudzes. Bet tad, pēc desmit gadiem, viņš saka, ka viņš ir pirmais grēcinieks. Par ko ir runa? Par to, ka šis nebeidzamais process iepazīt Dievu ir bezgalīgs. Pāvils saka:

Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:13-14)

Es dzenos pretim mērķim, es nedomāju cerībā, iemantot pestīšanu, viņš apzinās, ka viņš vēl nav galīgi pestīts. Šis ceļš viņam vēl ir jānoiet. Un, jo tuvāk tu tuvojies Dievam, jo vairāk izgaismojas tavas nepilnības. Piemēram, draudzes māsa ir ļoti laba meitene, viņa ir ļoti uzticama. Varbūt kaut kādas lietas, kas viņai liekas, kādu es tagad esmu sasniegusi svētuma pakāpi. Tā pakāpe, ko tu domā, ka tā ir baigā svētuma pakāpe, priekš manis var būt grēks. Katrs, kas lasa Bībeli, domā, ka es tagad esmu ieguvis tādu īpašību, kā attiekties pret cilvēkiem, es esmu tāds kļuvis un esmu sasniedzis baigo pakāpi. Piemēram, tagad vairs nepīpē, es esmu ticis vaļā no smēķēšanas, esmu sasniedzis nereālu svētuma pakāpi. Tas, ko tu domā, ka tas ir baigais svētums, priekš manis var būt grēks. Un to, kas priekš manis ir baigais svētums, priekš kāda cita mācītāja vai vēl kāda garīga cilvēka, ir grēks, bet tas priekš manis ir sasniegums. Saproti?

Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera vēstule 1:15-16)

Topiet svēti, kā Es esmu svēts, to saka Dievs. Pamatkritēriji, pēc kā var redzēt un vari pārbaudīt pats sevi, vai tu tiešām tiecies mainīties, ir tas, kā tu apmeklē draudzi, lasi Bībeli, lūdz. Tie ir šie pamatkritēriji. Pretējā gadījumā tu tā dari, jo citi tā dara, bet svarīgas ir tavas iekšējās pārmaiņas, Dievs redz sirdi.

Piemēram, kad Samuēls izvēlējās Dāvidu. Par Dāvidu pat neviens nedomāja. Dievs teica Samuēlam, lai viņš dodas pie Isaja, un viens no viņa dēliem būs ķēniņš Saula vietā. Tur izsauca visus pēc kārtas, sākot no vecākā un beidzot ar jaunāko. Samuēls vadījās pēc Svētā Gara balss sevī. Viņš domāja, ka kaut kas nav kārtībā, Dievs sūtīja šeit, visi dēli ir atrādīti, bet te viņa nav. Tad Isajs saka: “Nu, jā, mums viens ir ganos, bet tas jau nav nopietni, viņš tur ķēmojas, met akmeņus ar lingu, trenējas, traks puika, nepaklausīgs.” Samuēls saka, lai pasauc viņu. Un ko Dievs teica? Viņš ir īstais, svaidi viņu ar eļļu, jo Dievs neskatās pēc ārējā, Viņš skatās, kas ir tavā sirdī. Nevis kādu masku tu esi uzlicis, vai ko tu domā, kas esi, bet kas tu esi patiesībā, kas ir tavā sirdī, nevis tas, ko tu domā, kas esi, bet patiesībā tāds neesi. Ir atšķirība starp to, ko tu domā un kas tu esi patiesībā.

Būs smieklīgs piemērs, vienkārši drausmīgs. Kas es esmu? Katru svētdienu mēs ar līderu grupiņu kopā ēdam pusdienas. Es nolēmu, ka es neiešu uz grupiņu katru reizi, bet iešu reizi mēnesī pēc kopēja dievkalpojuma. Un šo grupiņu katrs pēc kārtas to vadīs, lūgs un darīs tur visas lietas. Pēc tam uzzināju, ko viens no līderiem, Edīte, bija teicis: “Kur viņš liksies? Viņš gribēs ēst.” Un viņa ļoti garšīgi gatavo ēst. Pagājušo reizi es ar prātu biju nolēmis, ka nedošos uz savu grupiņu, jo citreiz es tur neiederos, kad sāku močīt pa labi un kreisi tā, ka viss iet pa gaisu, tāpēc iešu tikai reizi mēnesī. Pēc tam man bija “Izaugsmes kluba” komandas sapulce. Tur paiet laiks, sāk gribēties ēst un, vienkārši nedomājot: “Baigi gribas ēst, klau, aizbraucam fiksi paēst pie Edītes un laižam prom.” Un tā arī notika. Es devos pie Edītes, fiksi paēdu un fiksi notinos. Kamēr vēl nebija sākušās problēmas, notinos no turienes. Un tas ir brīnišķīgi, šodien arī došos, un domāju, ka Svētais Gars mani vadīs paēst. Redzi ir atšķirība, kā Bībele saka:

Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu. (Salamana pamācības 16:9)

Cilvēks domā, bet Dievs dara. Tas būtu jāsaprot tieši šādā veidā. Tas ka tu, jau esi, par to, kas tu gribi būt, ka es gribu būt tāds, kas var neēst svētdienās kopā ar šo grupiņu garšīgo ēdienu. Tu gribi tāds būt, bet tu tāds vēl neesi. Tev ir jāsāk apliecināt, lūgt, bet to es nedarīšu. Tā viss ir kārtībā, šis ir tāds piemērs, bet nav tāds precīzi atbilstošs šai tēmai, bet ilustrē to, ka ir atšķirība starp to, kas ir prātā un kas ir sirdī, ieradumos. Bībele skaidri saka, lai uztici Kungam savus ceļus, gan tad Viņš darīs. Un Viņš darīs. Ir trīs etapi. Pāvils saka, ka viņš ir mazākais no apustuļiem. Pēc tam – mazākais no visas draudzes. Un, galu galā, pēc desmit gadiem viņš ir izaudzis, un arvien vairāk ierauga sevī tās lietas, kuras ir jāmaina. Es vispār esmu pirmais no grēciniekiem. Kurš ir lielākais grēcinieks? Es pats, žēlastībā izglābts, ar privilēģiju augt un mainīties, jo Svētais Gars ir mūsos. Žēlastībā glābts, žēlastībā darīts svēts – viss no Dieva žēlastības. Dievs ir brīnišķīgs, Svētais Gars veic izmaiņas mūsos, kad mēs papūlamies lūgt, iekļauties draudzes vidē, kad mēs dzirdam Viņa vārdu un uzņemam veselīgu Dieva vārdu, tā kā šodien. Šī ir tā vide, kur augt.

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu, jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa evaņģēlijs 8:3-12)

Šodienas sprediķī ir daudz no Bībeles, vairāk kā mācība. Lai tu saprastu kontekstu, pie Jēzus atveda sievieti, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā. Es paskaidrošu šo notikumu. Viņam uzdeva jautājumu: “Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Ko Tu, mācītāj, par to saki?” Tev vajag saprast, kāpēc Rakstu mācītāji uzdeva šādu jautājumu. Viņi gribēja apsūdzēt Jēzu. Jo nāves sods bija aizliegts. Izraēls atradās romiešu virsvaldībā, un nāves sodu varēja izdarīt tikai romieši pēc Romas likumiem. Bet no otras puses – tautā valdīja Mozus bauslība, kurai ticēja farizeji. Ja Jēzus atbildētu, lai šo sievu nomētā ar akmeņiem, tad Viņš neievērotu Romas likumus un Viņu varētu apsūdzēt. Un, ja Jēzus pateiks, ka mēs dzīvojam žēlastībā, tad Viņš nebūs ievērojis Mozus bauslību. Un tāpēc Jēzus izdarīja gudri, Viņš domāja un rakstīja smiltīs. Pacēla galvu un teica: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Viņš neatbildēja ne vienu, ne otru variantu. Kurš ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Un tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, nometot akmeņus, jo viņi bija gatavi, sākot ar vecajiem, nogalināt šo sievu. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis redz sievu, ka viņa viena pati stāv vidū pārbijusies, un sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai tevi neviens nav pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” Jēzus nesaka, ka grēks ir labi, turpini to. Jēzus nosoda grēku, bet Viņš saka, ka Es tevi nepazudinu! Svētais Gars nepazudina. Pazudina apsūdzētājs.

Šeit ir interesanti, ka 12. pantā ir rakstīts: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam pašam būs dzīvības gaisma.” Jēzus interese ir tāda pati, kad Viņš izvēlējās 12 mācekļus, lai Viņš ir viņu vidū. Jēzus ir iespēja, ka katrs var nākt un dzirdēt, un baroties no dzīvās maizes, katram ir iespēja atvērt individuāli Bībeli un lasīt. Katram ir iespēja lūgt, slavēt un uzņemties žēlastībā kādu pienākumu. Katram ir šī iespēja, kamēr tu esi šeit, virs zemes, dzīvs, tikmēr tev ir iespēja mainīties. Tikmēr Viņš ir tava gaisma, kurā tu nāc un spoguļojies. Vai esi pamanījis, kā ir ar putekļiem? Kad saules gaisma pa logu spēcīgi iespīd, tu gaisā redzi putekļus. Tev visu laiku, īpaši rudenī un ziemā, liekas, ka viss ir normāli, tev ir svaigs gaiss. Tiklīdz iespīd saule, tu redzi, ka ir putekļi. Kad iespīd gaisma, tā izgaismo putekļus. Kad mēs ļaujam sevī iespīdēt Kristus gaismai, tā mūsos izgaismo putekļus. Un jo ir spēcīgāka gaisma, jo tu to labāk redzi. Tāpēc mēs redzam, ka Pāvils evolucionē. Sākumā tikai mazākais no apustuļiem. Pēc tam mazākais no visiem svētajiem. Un pēc tam vispār pirmais grēcinieks. Jo tu vairāk tuvojies Viņam, jo vairāk tu apzinies, ka tev vairs negribas nosodīt citus. Kāpēc? Jo tu pats apzinies savus trūkumus, nevis lai sevi šaustu, bet lai vienkārši augtu, būt ar fokusu uz augšanu – kāds es vēlos būt?

Un Levijs taisīja Viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda. Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” (Lūkas evaņģēlijs 5:29-32)

Levijs taisīja Viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda. Mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Jēzus tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. Es neesmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem taisnus, bet grēciniekus lai viņi atgriežas no grēkiem.” Kādā vaidā Jēzus šeit aicina grēciniekus atgriezties no grēkiem? Kas sēž pie galda? Pie galda sēž Viņa mācekļi un pie galda sēž grēcinieki, un tur ir arī farizeji un Rakstu mācītāji, kuri ir paštaisni un apsūdz Jēzu par to, ko Viņš dara. Farizeji un Rakstu mācītāji dalīja draudzes cilvēkus. Salīdzināja sevi ar citiem cilvēkiem, ja es neesmu tāds kā viņš, ja rīkojos savādāk. Jēzus tajā pašā laikā mīlestībā parāda, ka sēž pie viena un tā paša galda, un kamēr tu sēdi pie galda, tikmēr tu vari no tā baroties, un Viņa gaisma var tevi apspīdēt un tik ilgi tev ir iespēja augt, mainīties Viņā. Arī tie cilvēki, kas ienāk draudzē, viņiem šeit ir jājūtas absolūti pieņemtiem, brīviem, mīlētiem, jo Jēzus ir mūs mīlējis. Aicināšana, atgriešanās no grēkiem būtībā ir sēdēšana pie viena galda, nešķirojot, jo Dievs jau redz mūsu sirdis.

Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” (Lūkas evaņģēlijs 9:54)

“Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mateja evaņģēlijs 13:30)

Dievs redz sirdis un ir tiesnesis. Tas neatceļ draudzes kārtību, bet primāri kārtība nosaka, lai cilvēks varētu baroties no Dieva vārda, lai gaisma varētu viņu apspīdēt. Saproti, piemēram, ja publiski ēterā izskan no viena kalpotāja apsūdzība pret citu draudzi, tieši tas ir lielāks grēks, nekā ja viņš būtu klusībā uzpīpējis. Šis ir būtiskāk, nekā ja kāds kaut kur savā līmenī izglābts, bet vēl cīnās un cīnīsies. Katrs cīnās savā līmenī. Bet ir daudz vairāk šķeltnieku un aprunātāju. Tieši šī parādība ir tā, kas patiešām Dieva acīs ir būtiskāks pārkāpums, kas grauj draudzi. Draudzes uzdevums ir būt pie galda, svētajiem grēciniekiem, žēlsirdībā izglābtiem. Pāvils saka, ka ir pirmais viņu vidū.

“Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 6:33)

Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. [..] Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. (Jāņa evaņģēlijs 6:35;37)

Kā Jēzus skatās uz draudzi? Dievs redz sirdi. Dievs neatstums to, kas nāk uz draudzi, nāk pie Kristus. Dievs gaida, kad mēs pieņemsim, nevis atstumsim. Cilvēks var baudīt Dieva gaismu. Ja tu nezini, par ko mācītājs runā, tā ir kondīcija.

Es tikko biju ciemos pie vecākiem, arī māsa bija. Visi sēž un runājas, un neviens to nepamanīja, bet bija atsevišķs teikums par vienu cilvēku, kas atbilst realitātei. Es pēc tam braucu mājās un teicu Dievam, lai man piedod par to, kas tika izteikts. Priekš manis tas bija grēks, nepareizi. Kāpēc es tā teicu, kāda man daļa? Man nevajadzēja izteikties. Politiķim tas ir normāli, bet Svētais Gars man lika sajuties slikti, jo ne vienmēr mēs zinām pilnīgi visus apstākļus. Nav jākļūst par tādu, kas par katru sīkumu atvainojas, šis nebija tas gadījums. Mēs Bībeli lasām caur Jēzus mācību. Paši padomājam, kā mēs izskatāmies Dieva priekšā, žēlastībā esi izglābts, pašpārliecināts un stiprs. Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst Dieva žēlsirdības.

Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem vēstule 3:23)

Dievs pierāda savu mīlestību caur to, ka nomira par mums, kamēr mēs bijām grēcinieki. Ikviens, kurš piesauc Jēzus vārdu, tiks izglābts. Tev pietiek trūkumu, atmet savu ego. Izej laukā no sava prāta būra un paliec par sevis labāko versiju saskaņā ar Dieva prāta. Lepnība un paštaisnība stāv pie taviem izaugsmes vārtiem. Lepnu cilvēku var atpazīt pēc tā, ka viņam nevajag mācīties.

Tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā – pastarā dienā. (Jāņa evaņģēlijs 6:39)

Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. (Romiešiem vēstule 15:7)

Pats svarīgākais, ka te ir runāts par draudzes kārtību, mīlestību vienam pret otru. Mēs nenosodām viens otru vai citu draudzi. Kristus ir mūs pieņēmis. Neatņemiet cilvēkam baudīt šo Dieva gaismu, neesi cita tiesātājs.

Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. (2. Pētera vēstule 3:9)

Kad tu atver Bībeli, lūdz Dievu, atnāc uz draudzi, uzņemies kādu kalpošanu – tā ir žēlastības vide. Dievs ir pacietīgs, vēlas, lai mēs visi augam. Piemēram, tagad bijām ceļojumā un līdzbraucējs teica, ka bija labi ieraudzīt, ka arī mācītājs ir tikai cilvēks – žēlastības vide.

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” (Lūkas evaņģēlijs 15:1-2)

Tajā laikā šķiroja cilvēkus, bija grēcinieki, kas neievēroja likumus, bet citi ir pareizie. Jēzus sēdēja kopā ar grēciniekiem, kas bija noliegts. Taču Jēzus gribēja, lai viņi bauda Dieva gaismu. Farizeji paši nesaprata, ka ir grēcinieki.

Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?” (Lūkas evaņģēlijs 15:3-4)

“Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas evaņģēlijs 15:7-10)

Dievs nav īpaši priecīgs par tiem, kas paši domā, ka ir taisni un viņiem nav vajadzīga Dieva žēlastība un nosaka, kas ir labs un slikts – ir tikai tā, kā mēs domājam.

Būs līdzība par diviem dēliem, jaunākais un vecākais, kuri abi bija mantkārīgi. Viens teica, lai viņam atdod viņa pienākošo daļu un brauks prom. Otrs kalpoja un nebaudīja neko no kalpošanas, nebija ieguvis tēva sirdi. Abi divi domāja tikai par ārējo tēlu, bet par iekšējo nē. Kad jaunākais tika jau līdz cūku silei, atzina, ka vairs nav cienīgs.

Es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! (Lūkas evaņģēlijs 15:19)

Un tajā brīdi, kad minēja, kad vairs nav cienīgs, tajā brīdī žēlastībā viņš saņēma gredzenu pirkstā, apavus kājās, jaunas drēbes. Līksmība bija tajā namā, savukārt, vecākais dēls jautāja tēva kalpam: “Kas par troksni namā?” Tēvs atbildēja, ka dēls bija pazudis un tagad ir atrasts. Vecākais dēls pārmeta tēvam, ka tas rīko dzīres, bet viņam pat ar draugiem nevar kazlēnu nokaut, bet brālis ar netiklēm nodzīvojis mantu. Taču tēvs atbildēja: ”Viss, kas ir mans, ir tavs, bet tu to neesi lietojis.” Tālāk nav minēts par vecāko dēlu, tikai par jaunāko. Ir dažādi dēli arī draudzē. Ir tie, kas cenšas nopelnīt, un ir tie, kas grib mainīties un būt par kaut ko. Kas apzinās, kurš ir lielākais grēcinieks. Tie, kas apzinās, ka nav cienīgi, bet ir Dieva žēlastība, kas apzinās, ka nav neviena perfekta. Šis nav par augsni, lai sāktu noniecināt sevi, šis sprediķis ierindojas starp citiem, lai būtu veselīga mācība.

Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. (Lūkas evaņģēlijs 15:21)

Mēs ietilpstam šajās divās kategorijās: vieni, kas dara atklātu grēku, kam nekas nav svarīgs un iet pazušanā. Otrs cilvēks, vecākais, ir paštaisnais. Viņš neatzīs Dieva žēlastību, ir paštaisns un reliģiozs. Neatzīst par nepieciešamu mainīties no iekšpuses. Pārvērsties garā, noģērbt veco cilvēku un uzvilkt jauno – viņi to ignorē. Viņi pat var būt draudzes vidū, pat dzirdēt sprediķi un ignorēt to, jo viņiem ir savi kritēriji, pēc kuriem klausās.

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem. (Lūkas evaņģēlijs 18:9)

Ar nicināšanu skatījās uz citiem. Un šeit nevajag sajaukt ar normāliem veselīgiem izteicieniem un tamlīdzīgi, bet skaties pēc sirds satura. Līdzība par diviem cilvēkiem – viens paštaisns, otrs atzīst savu grēcīgumu.

Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! (Lūkas evaņģēlijs 18:10-13)

Lūk, Dieva mīlestības būtība. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, Viņš patiešām neatstum. Tālāk ir teikts, ka mazus bērnus pienesa Jēzum un mācekļi tos nelaida un norāja. Bet Jēzus saka: laidiet bērniņus pie Manis, jo tādiem pieder debesu valstība. Runa ir par to, ka Jēzus nevienu neatstum. Un draudzes uzdevums, pirmkārt, ir apzināties, kurš ir lielākais grēcinieks, un, otrkārt, radīt vidi priekš visiem žēlastībā glābtiem grēciniekiem un tiem, kas vēl nav glābti grēcinieki. Visiem dota iespēja būt Viņa tuvumā, Viņa gaismā, uzņemt dievišķo barību. Mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.

Dāvids saka: “Tev nepatīk kaujamie upuri, ja es tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu.” Viņš to saka laikā, kad tas jau bija kā zaimošana reliģioziem cilvēkiem – neievēro upuri, tempļa kārtību. Dāvids arī ēda no skatāmām maizēm attiecīgā situācijā. Jēzus mācekļi plūca vārpas, ko sabatā nedrīkstēja darīt.

Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi. (Psalms 51:19)

Pats svarīgākais ir būt Viņa žēlastībā, izmantot Viņa žēlastību, un ļaut Svētajam Garam tiešām radīt pārmaiņas mūsos.

Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jāņa evaņģēlijs 7:37-38)

Jēzu kūdīja tuvinieki, lai iet rādīties uz svētkiem, ja esi ietekmīgs, tad jābūt šajos svētkos. Bet Jēzus saka, ka Viņa laiks nav nācis. Un tomēr Viņš paslepus aizgāja uz būdiņu svētkiem. Un te ir šodienai pats interesantākais, šī sprediķa būtība – tie bija būdiņu svētki, viņi dzīvoja būdiņās, pieminot to, ka tuksnesī viņus baroja ar mannu un viņiem bija grūtības, un septiņas dienas priesteri gāja uz Ziloas dīķi, kas skaitījās dzīvais ūdens, acīmredzot, tur bija arī kādi avoti. Un priesteris gāja uz šo dīķi katru dienu, tur skanēja bazūnes un smēla ūdeni septiņas dienas un nesa, un devās uz templi pie altāra, sudraba traukā bija šī dīķa ūdens, bet zelta traukā bija vīns, un šis bija laiks, kad vajadzēja lietu, lai būtu laba raža, vīns simbolizē ražu, ūdens ir kā lietus ūdens. Viņi apgāja apkārt altārim vienu reizi, izlēja šo ūdeni un vīnu no sudraba un zelta kausiem. Izlūdzās labu ražu, labu lietu un ne tikai.

Un ko Jēzus izdarīja? Tas ir fenomenāli. Viņš slepus aizgāja, septītajā dienā bija svētku kulminācija, pilns ar cilvēkiem, visi taurē un dzied, un priesteris apgāja apkārt septiņas reizes altārim un tad izlēja šo ūdeni un vīnu, lai būtu laba raža, būtu lietus un lai viss būtu labi. Un tajā brīdī pēkšņi nez no kurienes izlec Jēzus Kristus un saka: “Ja kam slāpst, pie Manis lai nāk un dzer, un no viņa miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes.” Ja kam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer. Pie Manis ir lietus, auglība, pie Manis ir vīns un raža. Caur Mani, caur jaunpiedzimšanu, caur atjaunošanos Svētajā Garā, caur žēlastību, ko Kristus mums ir devis. Nāciet un dzeriet! Nāciet un uzņemiet dzīvā Dieva vārdu. Viņš ir gaisma šai pasaulē, Viņš ir durvis, kas ved uz ganībām.

Ir svarīgi, kā mēs skatāmies uz sevi, kā skatāmies uz citiem cilvēkiem, vai mēs salīdzinām sevi ar cilvēkiem, vai ar Dievu. Vai mēs izmantojām šos žēlastībā dotos instrumentus, piemēram, draudzi? Draudze neglābj, lūgšana neglābj, pat Dieva vārds pats par sevi neglābj, tikai tad, kad viņš kļuvis daļa no tevis. Kad tu pārstāj raudzīties un salīdzināt sevi ar citiem, kad tu apzinies, ka šī žēlastības vide ir pats būtiskākais, kas jāsargā un jāveido, un nekādi ārējie ierobežojumi neietekmē.

Es zinu, ka vienā konferencē, šķiet, ka Zviedrijā, bija tāds pāris no Rumānijas, mēs runājamies un konferencē uz galda stāvēja alus un vīns. Un es, protams, sāku par to diskutēt. Mēs darām tā, jūs darāt tā, un kāda ir būtība? Kāda ir būtība? Pāvils saka – vēders barībai, barība vēderam. Jēzus saka, ka ne jau tas, kas vēderā ieiet, bet no sirds kas iziet, cilvēku domas, tas ir svarīgi. Ir attiecīga kultūra valstīs, kur tas vīns ir pilnīgi normāli. Kad braucu ekskursijās, noīrēju viesnīcu, istabiņu, un tur ledusskapī būs aliņš vai vīna pudele. Tas nenozīmē, ka viņi dzer, bet tajā pašā laikā ir zīme, kad nedrīkst dzerties tur. Vienā dzīvoklī bija rakstīts, ka nevar dzert, bet ledusskapī stāv sešas alus bundžas. Tā viņam ir atšķirība – dzeršana vai vienkārši aliņu nobaudīt, ne visi ir dzērāji. Mēs zinām, ka no viena aliņa var kļūt par alkoholiķi, tas nav tas būtiskākais. Kāpēc tev vajag aliņu? Kāpēc tev vajag, ja iekšēji esi  piepildīts? Kāpēc tev vajag smēķēt? Paņem un apēd labāk ko garšīgu. Jo vairāk tu tuvojies Viņam žēlastībā, jo vairāk esi gaismā, jo mazāk tev gribas darīt tādas lietas. Ja esi tādā vidē, kur to nelieto, jo vairāk tu pats kļūsti par tādu, kas nelieto. Tas ir tavs iekšējais stāvoklis, man ir citas lietas, kas man interesē, un man šito nevajag. Mēnesi vairs nesmēķēju, nedzeru, gribu kristīties. Arējās prasības nemaina tevi no iekšienes. Arī Bībele saka, kas labs un slikts, arī tas nemaina no iekšienes. Bet pilnā mērā, izmantojot Dieva doto žēlastību, apzinoties, ka tev pašam jāmainās, strādājot pie sevis, ļaujot Svētajam Garam sevi mainīt. Sevi, nevis citus!

Katru svētdienu es runāju svētrunu, un tā ir mana disciplīna, un esmu nolicis, ka visu, ko es daru, daru ar 100% atdevi. Es nekad nenāku nesagatavojies. Un man šobrīd ir vairāk laika sagatavoties, pārdomāt Dieva vārdu, arī vairāk laika kluba darbam. Un, to darot, es pats augu, formēju sevi, studēju Bībeli. Lasot Bībeli, Dieva vārdu man rodas tēma, ko es runāšu, un tad es padziļinu šo tēmu, es domāju, kā cilvēkus iedrošināt, kas ir vajadzīgs cilvēkiem, kas ir svarīgākais šodien, lai cilvēki priecīgāki aizietu prom. Mēs katrs atbildam par sevi. Un mums nav tiesību citus nosodīt.

Pāvils vispirms saka, viņš ir mazākais no apustuļiem, tad viņš ir mazākais no visas draudzes svētajiem un pēc tam viņš ir vislielākais grēcinieks tagadnes formā. Kāpēc? Jo vairāk gaismas, jo tu vairāk apzinies, cik vēl vairāk tev jāaug, cik vairāk vēlies attīstīties tālāk. Kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kurš ir lielākais grēcinieks?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija