Šodienas svētrunas tēma ir „Nepazust skrējienā.” Pirms es gatavojos sprediķa tēmai, es domāju, kas varētu būt tas aktuālais draudzē, tās lietas, kas mums sāp, tās lietas, ko mēs neizdarām. Es meklēju internetā, ko tad biežāk saka kristiešu sociālajos portālos. No tā es gudrāka nepaliku, tāpēc varbūt jāpadomā par savu dzīvi – kas tieši man šķiet aktuāls, kas liekas visgrūtākais. Kas ir tās lietas, kas traucē attiecībām ar Dievu, traucē kalpot cilvēkiem, traucē evaņģelizēt, saprotot arī to, ka tās ir ļoti svarīgas lietas, kas man kā kristietim ir jāatrisina un risinājums ir jāiegūst. Visbriesmīgākais ir tas, ka tas iemesls ir šausmīgi vienkāršs, citreiz liekas, tik ļoti klišejisks – tas ir darbs, ikdienas steiga. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, ka aizņemtība ir kļuvusi par tādu statusa simbolu. Ja tu neesi aizņemts, ja tavs kalendārs nav pārpildīts, nav milzīgs saraksts, kas tev jāizdara, varbūt tev nav tāda kalendāra, tu visu paturi prātā un visu labi atceries, tad tu neesi tāds nopietns cilvēks.
Ja paskatās, ko ziņas visu laiku saka: „Karš Tuvajos Austrumos”, „Degvielas cenas kāps”, „Latvijā pavasarī nolija lietus. Visa rudzu raža ir beigta, par maizi maksāsim dārgāk”, „Saule bija pārāk karsta, dārzeņi būs jāieved no ārzemēm un atkal vajadzēs maksāt dārgāk”. Ziņas par nākotni: „Par apkuri arī būs jāmaksā dārgāk, jo elektroresursus ir iepirkuši pavisam nepareizā laikā.” Tā visu laiku, katra ziņa tev nes kaut ko tādu. Tad karš beidzas, tad sākas. Cenas kāpj strauji, krītas mazliet, lai tu redzi, ka kaut kas nokrita, bet nekas daudz. Visu laiku mēs tādā ritenī dzirdam, ka aizvien vairāk un vairāk tu nedrīksti apstāties, tev ir jāstrādā, jādarbojas, lai tu vispār spētu aizsniegties līdz tai inflācijai. Parasti, kad es sevi redzu, pieceļos es no rīta, un pirmais, ko es daru, uzreiz ķeru pēc tā sava telefona un neesmu vispār pieslēgusi galvu Dieva lietām, lūgšana vispār vēl nav izskanējusi, kad ir jāpaskatās tajā telefonā, vai nav kāda trauksme, varbūt kāds no maniem darbiniekiem vispār netaisās ierasties darbā. Tu skaties, un tur tiešām būs kāda ziņa: „Labdien! Man sāp galva, es šodien darbā nebūšu.” Tu zvani atpakaļ un saki, lai iedzer ibumetīnu un uz darbu atnāk. Kamēr tu esi izcīnījies, tu jau esi sliktā omā. Tad zvana nākamie. Tā ikdiena izskatās tā, ka tikko viens zvans, tu parunā, saki, ka atrisināsi, noskaidrosi un uzzvanīsi. Kad tu jau noliki klausuli, pieraksti, jo nevari jau vairs atcerēties, jo zvana jau nākamais zvans. Nākamajā zvanā jāatrod atslēgas, nākamajā zvanā priekšniekam ir jauns projekts, jāaiziet un man viss jāizstāstīta, kas man būtu jāizdara, lai mēs varētu sekot un iet uz iestādes noliktiem mērķiem.
Mēs tiekam bombardēti ar šādām ziņām, ar šādiem telefonu zvaniem ikdienā. Tev vispār nav laika apstāties, jo jāskrien ātrāk, jāpelna vairāk, jo pasaule ap tevi brūk. Mums šķiet, ka skriet mums vajag, lai mēs izdzīvotu, bet patiesībā mēs skrienam, lai arī aizmirstu kādas lietas, lai par kaut ko nedomātu, jo, ja nopelnīšu vairāk, es būšu drošāks par to, kā sagaidīt nākotni, un, lai cik traki bruktu, man kontā būs nauda. Pazūd šī iespēja sadzirdēt Dievu, sadzirdēt to kluso balsi, kā bija slavēšanas dziesmā, kura ir ļoti būtiska.
Es esmu pati domājusi, kā lai izmēra, cik traki tad ir. Kaut kādu laiciņu iepriekš kaut kur lasīju, ka, ja tu gribi pārbaudīt, tad dienas beigās, kad tu esi atnācis mājās, apsēdies uz mazu mirklīti un padomā, kā tu esi šo dienu nodzīvojis, ko tu varbūt esi iemācījies, ko esi redzējis, dzirdējis un kāds cilvēks tu esi bijis. Vai labs cilvēks, vai visu laiku dusmīgs, uzvilkts? Salīdzinoši ar šausmām man nācās atskārt, ka īstenībā kaut kas bija noticis. Mans konstatējums bija tāds, ka vienkārši trīs mēneši ir pazuduši absolūti nepamanīti. Es neesmu neko ne dzirdējusi, ne ko spilgtu piedzīvojusi, es neko tādu neesmu iemācījusies, bet visu laiku kaut ko risinājusi. Beigās sanāk tā, ka es saprotu, ka tie bijuši trīs mēneši, bet cik vēl iepriekš bijis šis laika posms, kad vienkārši redzi, ka esi nodzīvojis, izdarījis, bet tā īsti nekāda labuma nav bijis. Tajā pašā laikā, vairāk strādājot, tava garīgā dzīvība izdilst, un tu saproti, ka tu esi ļoti tālu no Dieva. Tu varbūt esi kādu lūgšanu ātri noskaitījis, bet tam nav tāda efekta, dziļuma, tu nevari teikt, ka tu esi ļoti garīgs cilvēks. Jā, es esmu vadītājs lielā uzņēmumā, risinu daudz problēmu, bet ļoti garīgs cilvēks – tas ir pavisam kaut kas cits. Es domāju, ka tā ir tāda ļoti bīstama lieta, jo, ja runā par darbu, kāds tev pasaka, ka viņš nebūs uz draudzi, grupiņu darba dēļ. Tu domā – darba dēļ, protams, ka tā ir svēta lieta, un tur neviens neko nevar iebilst, jo tas taču ir ļoti labi, ka tu strādā un pelni savu iztiku. Tas tiešām ir labi, tas ir jādara, bet, no otras puses, nedrīkst aizmirst tās garīgās lietas, ko varbūt apkārtējie cilvēki nedzird, varbūt nezina par to, bet tā ir realitāte, kurai Dievs īstenībā māca, ka to nedrīkst aizmirst.
Es izraudzījos septiņas Rakstu vietas, lai izprastu šo garīgo krīzi un kā tikt atpakaļ uz pareizā ceļa.
1. Likt attiecības ar Dievu augstāk par pārējām lietām.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Jēzus jau neaicina uz tādu bezatbildību. Viņš nesaka, lai mēs nestrādājam un nedomājam par rītdienu. Viņš neaicina mūs kļūt par dīkdieņiem, kas sēž, rokas klēpī salikuši, un gaida, kad debesu manna pār viņiem plūdīs. Viņš aicina apgriezt kājām gaisā mūsu uztraukumu secību – no sākuma Dievs un tad pārējās lietas. Taču mūsu dabiskā tendence ir vispirms nodrošināt visas šīs lietas – samaksāt rēķinus, piepildīt ledusskapi, uzbūvēt karjeru, sakrāt vecumdienām un tikai pēc tam, ja pāri paliks laiks un enerģija, atcerēties par Dievu. Jēzus saka, ka nē, secībai jābūt pilnīgi pretējai. Drošība, ko mēs meklējam šajā skrējienā un finansēs, ir sava veida ilūzija. Mēs strādājam virsstundas, krājam kontā naudu, jo ir bailes par rītdienu. Manta mūs īstenībā nepasargā. Ja padomā par cilvēkiem, kuri strādā divos darbos, viņi strādā, lai atdotu kredītu par milzīgu māju, kurā viņi reāli nepavada laiku, reāli dažas stundas, aiziet mājās tikai pārgulēt. Viņš ir upurējis svētdienas dievkalpojumus, nav redzējis, kā izaug viņa bērni, viņa laulība irst, bet viņš turpina skriet, jo viņam šķiet, ka šis nams sniegs viņam drošību. Taču šis materiālais dzenulis darbojas kā sālsūdens. Ja tu dzer sālsūdeni, lai remdētu slāpes, tu kļūsti tikai un vienīgi izslāpušāks. Jo vairāk tu nopelni, jo lielākas kļūst arī tavas vajadzības. Jo lielākas vajadzības, jo lielākas bailes, ka tu varētu kaut kādā brīdī visu pazaudēt. Vairs nebūs mani ienākumi, mani no darba atlaidīs, jo nāks kāds jaunāks, gudrāks un spējīgāks. Un vēl, darbs jau nekad tev neteiks: “Nu tagad viss, pietiek.” Nē, darbam vienmēr ir kaut kādi mērķi uz priekšu. Tur tiek ļoti plānots un tiek uzlikti jauni mērķi. Mēs savās dzīvēs šos mērķus neuzliekam, bet darbos gan, un kādiem pie šiem mērķiem ir jāstrādā un jācīnās, lai tas ietu uz priekšu. Tad viņi vēršas pie tevis: “Bet tu taču to vari izdarīt, tu esi spējīgs, tu vispār esi neaizstājams darbinieks. Nāc un izdari.” Bet tam visam ir arī kaut kāda sava cena. Ir ļoti svarīgi arī apzināties, ka tavas personīgās attiecības ar Dievu ir tavu panākumu un miera pamats. Ja tev nav laika ar Dievu, patiesībā tev vispār nav laika dzīvei. Šī atziņa norāda, ka ir kaut kāda slēptā joma, kurā noteikti vajadzētu piestrādāt, lai dzīvē viss būtu labi.
Apskatīsim kādu piemēru no dabas un lauksaimniecības. Tātad, gudrs zemnieks neber visus graudus maizes cepšanai. Lai cik viņš būtu izsalcis, vispirms atdala pašu labāko daļu sēklas graudus un tad tos iestāda zemē. Viņš investē nākotnē. Tāpat arī mūsu lūgšana ir investīcija nākotnē. Un es esmu dzirdējusi, ka parasti saka, ja tu atlicini šo te rīta daļu, meklējot Dievu, tas ļoti izmaina tavu ikdienu. Ja tu kaut kur iepriekš esi plēsies un skrējis, un darījis, un pēc tam vienkārši neesi palūdzis no rīta, tad tu zini, ka vispārīgā laika var visam arī nepietikt. Bet, ja tu no rīta atlicini laiku Dievam, ja tu palūdz, palasi, pārdomā to savu ikdienu, tad tavā dzīvē notiks brīnums. Pēkšņi tu sapratīsi, ka tu vari izdarīt visas lietas, pavisam mierīgi arī visu paspēt. Mēs citreiz esam Bībelē redzējuši, ka cilvēkam brīnumi ir ļoti svarīgi. “Dievs, dod man brīnumu, kuru es varētu redzēt un piedzīvot.” Tā ir viena no tādām lietām, kur tas brīnums ir iespējams, ja tu sakārto savu dzīvi pareizi, tad tev visam laiks arī atliks.
2. Darbs, kas ir jāizdara.
Lasīsim Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā pantus:
Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:41-42)
Šo rakstvietu mēs zinām jau gandrīz no galvas. Tāds klasiskais stāsts, kurā mēs varam ieraudzīt sevi, iedomāties šo situāciju vizuāli. Piemēram, mājās pie tevis ir ieradies Jēzus, un tas ir ļoti svarīgi un tas ir jāizdara. Istabas vidū atnāk tā māsa un tagad nosēžas pie Jēzus kājām un klausīsies, ko Viņš saka. Savukārt tev ir jāskrien un jāgatavo, jo tu esi virtuvē un gatavo vakariņas. Katli tur vārās, un viņa mēģina visu paspēt, bet kaut kādā brīdī ir iedomājusies: “Bet kur tā Marija ir palikusi, kāpēc viņa nav pie manis un šeit nepalīdz?” Tas nozīmē, ka viņa visu šo pienākumu nedara tādos mierīgos apstākļos. Tas nav viegli, jo tas prasa no viņas reālu piepūli. Viņa labprāt gribētu iet pie Jēzus un teikt: “Marija, tūlīt pat nāc šurp un kaut ko man palīdzi, jo es netieku viena pati galā.” Tāpat arī ar darbiem. Ja tur redzi, ka tavs darbs, ko tu dari, pavisam nenes tādu gandarījumu un tu kļūsti pavisam īgns un skaties apkārt, ko tie cilvēki dara, kā viņi vispār var būt svētdienas dienā dievkalpojumā, vai ceturtdienas vakarā aizgājuši uz mājas grupu, tad tu zini arī, ka kaut kas nav īsti labi. Tātad, pievērs uzmanību – ja darba vai pienākumu dēļ zaudē tādu iekšējo mieru un dusmojies, tad kaut kas šajā jomā ir pavisam aizgājis greizi. Citreiz mēs tiešām esam nopelnījuši lielu naudu, tajā pašā laikā mēs esam paspējuši sakliegt uz saviem bērniem, mēs esam īgni pret sevi un pret savu laulāto draugu, un mūsu sirdī valda rūgtums. Mēs tiešām ģimenei kalpojam materiāli, bet emocionāli un garīgi citreiz mēs viņiem neesam labākais piemērs, un viņi neko no mums nevarēs iemācīties. Cilvēks var arī strādāt 14 stundas diennaktī, vadīt milzīgu uzņēmumu, būt neticami produktīvs laicīgajā pasaulē, saņemt gada labākā darbinieka balvas, bet Dieva acīs būt pilnīgs neveiksminieks. Daudz vieglāk ir citreiz pazust steigā, e-pastos, sapulcēs, nekā pielikt pūles un garīgo disciplīnu, lai apsēstos klusumā, palasītu Bībeli un palūgtu. Citkārt tas tiešām nemaz nav viegli.
Darbam piemīt tāda iezīme, ka viss ir ļoti steidzams. Tas vienmēr kliedz: “Izdari mani tūlīt!” Jūs droši vien zināt, kāda ir sajūta, ka tu šodien esi kādu darbu neizdarījis? Iet viena diena, divas dienas un jau trīs, un jau reāli tevi gaida nākamā mēneša grafiks, un cilvēki jau jautā: “Kur tas ir?” Jo tu neesi to vēl aizsūtījis. Man, piemēram, iepriekšējā mēneša algas tabeles ir jāpārskaita. Kad tu tās iesniegsi? Un tu saproti: “Ak, Dievs, es nevaru kavēties ne mirkli, man ir tūlīt pat jāceļas no gultas augšā un jāiet meklēt dators, jāsēž pie tā un jāizdara tas garais darbs!” Tev, lai tu iegūtu šo te klusumu, nāksies arī pacīnīties, un tas pavisam nebūs viegli. Šis nepadarītais darbs var radīt tādu milzīgu troksni tavā galvā. Pat ja tu būsi izgājis: “Nē, viss, šodien es to sakārtoju, jo es dzirdēju, ka vajag sakārtot savu ikdienu un es tagad ņemšu un no sākuma palūgšu.” Īstenībā jau ņemsi un apsēdīsies ar to Bībeli klēpī un sapratīsi: “Nē, nu es jau vispār neko nedzirdu, ko tad es tur varu palūgt?” Ir trīs vārdi par to vajadzību, bet pēc tam jau nākamie četri domās ir par to darbu, kas man ir jādara. Šīs te mūsu personīgās attiecības ar Dievu ir tāda milzīga disciplīna. Tas ir smags darbs ar savu miesu, ar savu prātu. Tas nav par tādām sentimentālām jūtām vai kaut kādu iedvesmu. Citreiz liekas, kad Gars mani vadīs, tad es iešu un lūgšu. Bet tas noteikti ir kas tāds, kur jāpieliek savs spēks, sava apņēmība, sava griba un tas prasīs daudz no tevis. Tas nebūs tā viegli. Vienīgais, es ceru, ka ir kādi cilvēki, kā mācītājs saka, ka tas viņam ir iegājis rutīnā, kad tu tiešām vari to izdarīt un tas notiek viegli, jo tā ir tava ikdiena, un tas aiziet bez tādas lielas piepūles. Tā ka cerības ir, bet pie tā ir krietni jāpastrādā.
3. Neapzināts trūkums.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? (Mateja evaņģēlijs 16:26)
Jēzus šeit izmanto tādu tirgotāju un grāmatvežu valodu. Viņš runā par bilancēm, par ieguvumiem, par zaudējumiem, par debetiem un kredītiem. Viņš noliek uz svariem divas tādas lietas – vienā pusē ir visa pasaule. Un ko mēs ar to saprotam? Tie ir īpašumi, kaut kāda slava, amati, nekustamie īpašumi, zelta kalni, jaunākie auto modeļi, sabiedrības atzinība. Viss tas ir ļoti super un uz to mēs visi ejam un par to cīnāmies. Bet otrā pusē Viņš noliek viena cilvēka dvēseli. Svari, īstenībā, momentā nosveras uz leju, jo dvēsele ir vērtīgāka, nekā šīs te daudzās uzskaitītās lietas. Šeit nevar likt vienādības zīmi. Lai cik tu varbūt arī kādreiz esi bagāts, veiksmīgs un tev viss ir izdevies un visas lietas notiek. Varbūt tev kāds nabadziņš ir blakus, un tu skaties uz viņu un domā: “Nu, jā, tam gan tur tā bēdīgi, bet es gan esmu priecīgs par sevi, jo es esmu bagāts.” Beigās tu saproti, ka īstenībā par to dvēseli nekas no šīm tavām iegūtajām lietām nederēs, jo es neko nevaru Dievam piedāvāt par savu dvēseli. To var iedomāties kā stāstu par kuģi okeāna vidū. Uz kuģa klāja notiek greznas svinības, skan mūzika, galdi lūzt no ēdienu un dzērienu pārpilnības. Viesi ir labi ģērbušies, rotājušies ar daudzām rotaslietām. Uz kuģa radusies sūce, ūdens lēnām tek ūdens un ir skaidrs, ka visi aizies bojā. Vai viņi būtu priecājušies par dzīvi, ja zinātu, kādi priekšā ir draudi? Es domāju, ka noteikti nē, tāpat arī mēs ikdienas steigā, mums tiek aizmiglota apziņa. Cilvēki domā, ka ir vajadzīgs daudz mantu, darba, ir jābūt veiksmīgam un tā tālāk. Īstenībā mūžīgajā realitātē tu nomirsti un līdzi neko nevari paņemt, no tā nav lielas jēgas.
Stāsts par Marku Aurēliju, Romas imperatoru, viņš bija ietekmīgs cilvēks savā laikā, viņa ikdiena nebija mierīga. Viņa valdīšanas laikā bija spriedze, kari, valsts krīzes, epidēmijas, politiskie uzbrukumi. Viņam piederēja viss, ko pasaule varēja piedāvāt, bet viņš saprata vienu lielu patiesību. Viņam bija sava dienasgrāmata, kas nebija publikācijai, tajā bija minēts “iekšējais cietoksnis”. Tā ir domāta vieta dvēselē, kur vari patverties un rast mieru pat lielākajā haosā. Ja šī iekšējā cietokšņa tev nav, tas būtu salīdzināms ar mūsdienu cilvēku, kam ir trauksme, izdegšana. Īstenībā, ja tu paskaties uz viņa dzīvi, tad neliekas tik traki, kā viņš paspēja izdegt, kas bija tās grūtības? Ja tev nav attiecību ar Dievu, ja tu nelūdz, nelasi, tev nav iekšējā cietokšņa, tev nav vietas, kur pakāpties malā, kur vari atnākt un mazliet atpūsties. Arī Dievs min, ka Viņš ir patvērums un augstā klints.
Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. (Psalms 46:2)
Es citreiz esmu domājusi, ko man dod augsts kalns? Neko, bet īstenībā tas ir viss saistīts. Tad, kad tev ir ļoti smagi, nesaproti ne rīta, ne vakara. Kādas lietas ir pirmās un kas otrās? Kad draud nepatikšanas? Kur iet? Ir svarīgi, ka tev ir šī vieta, lai varētu veltīt laiku sakārtot savu iekšējo būtību, iegūt mieru, parunāties ar Dievu. Ārējās problēmas mūs nokrauj, un bieži vien mēs neesam spējīgi tikt galā.
4. Vēlme maksāt.
Daudzas lietas cilvēkam ir pieejamas bez lielas piepūles, piemēram, paēst. Mēs varam paēst ļoti dārgi, piemēram, aiziet uz restorānu. Varu iet uz smalku restorānu, jo gribu, lai pavārs mani pārsteidz. Taču varam arī mājās pagatavot maltīti. Ja es aizeju uz restorānu, tas būs dārgi. Es būšu droši vien paēdusi, izbaudījusi skaistu ēdienu, bet pēc pāris stundām man atkal gribēsies ēst. Vai nu tu esi ļoti samaksājis, vai nu esi ticis galā ar mazākām finansēm. Cilvēks pats sevi apgrūtina, nesamierinās ar vienkāršo versiju, viņam vajag vairāk.
Anekdote par šo tēmu, stāsts par veiksmīgu, mūžīgi aizņemtu Rietumu valstu biznesmeni, kurš bija devies īsā atvaļinājumā. Pastaigājies pa mazu zvejnieku ciemata krastu, viņš ierauga vietējo zemnieku laivā, skatās uz jūru, bauda saulrietu. Biznesmenis pieiet klāt un jautā zvejniekam: “Kāpēc tu neesi jūrā un nezvejo?” Zvejnieks pasmaida un saka: “Es šodien savu normu es noķēris, lai pabarotu savu ģimeni. Tagad es varu atpūsties, pasēdēt ar bērniem, satikt draugus un vienkārši pavadīt vakaru.” Biznesmenis kā jau ekonomikas eksperts un liels stratēģis bija sašutis. Kāpēc gan viņš nepaliek jūrā un nenoķer vairāk zivju? Zvejnieks neizpratnē jautā: “Ko tad es ar viņām iesākšu?” “Tu taču tās pārdosi, sakrāsi naudu, nopirksi lielāku laivu, tad varēsi iebraukt dziļākos ūdeņos, vairāk noķert zivju, nopirkt floti, algot strādniekus, uzbūvēt savu pārstrādes rūpnīcu un nopelnīt miljonus,” pats aizraudamies no savas grandiozas idejas, saka biznesmenis. “Un ko tad es darīšu ar tiem miljoniem?” mierīgi atbild zvejnieks. Biznesmenis lepni atbildēja: “Tad tu varēsi pārcelties uz mazu, mierīgu zvejnieku ciematu, nestrādāt, skatīties uz jūru un baudīt dzīvi”. “Vai tad es to nedaru tagad?” sacīja zvejnieks. Citreiz liekas, ka jāapiet šis milzīgais aplis, kur mēs tērējam resursus, lai saņemtu tieši to pašu, ko cits cilvēks tāpat par mazākiem līdzekļiem iegūst.
Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, atmet tādu savu gudrību! Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos. (Salamana pamācības 23:4-5)
Ja mēs atdodam savu labāko laiku lietām, kas vienā mirklī var izgaist. Jāpadomā, cik citreiz ātri mainās ekonomiskās situācijas – viens biržas kritums, un mēs to izjūtam. Visi tavi mūža iekrājumi var zaudēt vispār vērtību. Nav jau svarīgi, lai tu atsakies no savas ticības. Beigās tev nav vietas Dievam, tev ir maz laika, tu nevari par Viņu ne padomāt, ne kalpot. Viņš tev piespēlēs jaunus projektus, darba iespējas, ambīcijas, tikai lai tavs lūgšanu kambaris paliek tukšs. Tev neatliks laiks pašām labākajām lietām, tu skriesi pakaļ bagātībām, kuras ar laiku pazūd.
5. Pūlēm nav rezultāta.
Tavas finanses nonāk caurā makā, tu daudz strādā un pūlies, tam nav liela ieguvuma.
Tavas finanses nonāk kā caurā makā, pūlēm nav liela ieguvuma. Kas notiek, kad mēs uzķeramies uz šādām lamatām? Dieva vietā mēs nolikām šādu materiālo skrējienu. Un te būs rakstvieta:
Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā. (Hagaja grāmatas 1:5-6)
Šis Hagaja vēstījums ir uzrakstīts pirms vairākiem gadu tūkstošiem, bet izklausās tā it, kā būtu publicēts tikko. Pārdomājiet taču savus ceļus, jūs sējat daudz, bet ieguvums ir mazs. Jūs ēdat, bet nepaēdat, jūs dzerat, bet slāpes jūs nedzēšat, jūs ģērbjaties, bet silti netop, un kas pelna naudu, tas to ber caurā makā. Es domāju sajūtas citureiz ir tādas, un ja arī paskatās valsts notikumus, ka tur viss visu laiku mainās. Cenas arī aug, un liekas, ka kādreiz bija nauda, tad tagad ar to vairs nepietiek. Kādreiz māju varēja nopirkt par vienu cenu, bet tagad jau par citu. Šis hroniskais dvēseles bads un neatbilstība starp iegūto enerģiju un iekšējo rezultātu, šī sajūta var būt ļoti grūta. Tu it kā centies, dari, bet rezultāta nav: ka es tagad esmu bagāts un varu visu mest nost un nedarīt nekādas lietas. Ir arī jāatceras, ka mums dvēselē ir tāds kā bezdibenis, kuru ļoti grūti ir aizpildīt ar materiālām lietām. Mums ir šī tukšā vieta, kur vajag Dievu, un to var aizpildīt ar Dievu un garīgām pārdomām, bet mēs tur cenšamies ielikt kaut kādas materiālās vērtības: vairāk darba, vairāk naudas, bet īstenībā tas slāpes nemaz nedzesē un cilvēkam nepalīdz.
Tu jau vari būt kaut kur ierakstīts draudzes sarakstos. Vari katru nedēļu būt dievkalpojumā, glīti saģērbies, ziedojumu traukā iemest naudiņu, bet tev nav personisku un ikdienišķu attiecību ar Dievu, tad garīgā dzīve atrodas kaut kur dziļā dīkstāvē. Svētdienas kristietība bez pirmdienas lūgšanas ir tāda reliģiska fasāde. Bieži vien jau liekas, ka mēs jau esam ļoti laba draudze, mēs arī daudz mācām par to, ka vajag lūgt, vajag lasīt, vajag personīgās attiecības ar Dievu, ka tu pārdomā Dieva vārdu un māci, bet, ja tā nav tava ikdienas realitāte, tad tev tas maz ko dos. Tu nespēsi izsekot līdzi, tu neizdarīsi tās lietas. Šeit kāds varēs norunāt sprediķi, un tu teiksi: “Labi, es paklausījos, es esmu savas lietas izdarījis. Tagad metos atpakaļ darbos.” Svētdienas dievkalpojumi nekad nevar aizstāt šīs personīgās attiecības ar Dievu, kad Viņš runā tieši par tavu konkrēto situāciju. Ja tu pārtiec tikai no tā, ko dzirdi no kanceles reizi nedēļā, tad reāli tas nozīmē, ka tev ir šis garīgais bads. Mēs citreiz tā skrupulozi attiecamies pret savu fizisko ēstgribu: man trīs reizes dienā noteikti ir jāapēd silts ēdiens, vēl pie tam, lai ēdiens izskatās skaisti. Bet tajā pašā laikā pret tādu iekšējo vajadzību mums neko nevajag, mēs par to stipri neiespringstam. Tas ir jāpārdomā un jāmēģina mainīt.
6. Sāc novērtēt savu laiku.
Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Psalms 90:12)
Īpatnēja rakstvieta – skaitīt dienas. Par šo te piemēru pašā sākumā, ka laiks paskrien ātri. Mācītājs arī par to atgādina, ka laiks iet ļoti ātri. Laiks iet jebkurā gadījumā. Es to nevaru apturēt nekādā veidā. Es nevaru apturēt ar savu skrējienu, nevaru apturēt arī, ja es sēžu dīvānā un vienkārši skatos filmas. Laiks pats iet uz priekšu. Pienāks arī brīdis, ka mums ir jāšķiras no šīs zemes un jāiet debesu valstībā. Mēs ceram, ka tas tā notiks. Šeit ir grūti saprast, vai tu tikai esi bijis un šad tad paklausījies kaut kādus dievkalpojumus, varbūt aizgājis uz grupiņu un pateicis, ka tev tur īstenībā dievkalpojumā nekas nepatika. Vai tas būs tas, kas mūs izglābs, kas mūs pacels, kas mūs ievedīs Dieva klātbūtnē? Citreiz es šaubos, ka tas tā darbojas.
7. Klusums un miers.
Pašā nobeigumā gribu pastāstīt stāstiņu, vienu no trakiem periodiem manā darba dzīvē. Visu laiku ir tāds skrējiens, tad no darba, tad vēl ir jāatver jaunas filiāles un jāpaspēj tikt galā ar visām vecajām, un tad vēl atveras jauni objektiņi, un tur viss ir jāiekārto, jāatregulē un jānodrošina, lai tur būtu darbinieks. Viņam tur viss ir jāmāk. Un tur ir daudz visādu nieciņu, kas ir jāizdara arī pašai. Es saprotu: pirmo dienas daļu es pastrādāju, tad nesīšos uz turieni, jo nāks veselības inspekcija un prasīs atrādīt objektu, lai viss tur ir kārtībā. Beigās es aizbraucu uz šo pilsētiņu un saprotu: labi, es ar vienu ausi, piespiedusi telefonu pie pleca, rokos tajos skapjos un visu sakārtoju. Braucu atpakaļ, un vienā brīdī man sevis palika ļoti žēl. Ak, Dievs, kā šeit ir jānesas, visu laiku ir tāds milzīgs skrējiens, dari, dari, dari un tam nekad nav gala un malas, nav miera. Kad liekas – nu viss ir apdarīts, tad paiet maziņš brīsniņš un saproti, ka nē, tev jau ir jārisina jaunas problēmas, un tas ir tādā kā vāveres ritenī. Kā mācītājs saka, ka tu skrien un nekad no tā netiec ārā. Ļoti bīstama lieta, uz kuru tiešām ir jāspēj noreaģēt. Es braucu mājās un domāju: cik traka īstenībā ir tā realitāte, kā tā, Dievs, man nekas nesanāk. Tas nav tas, par ko es sapņoju savā dzīvē. Sapņoju kā šis zvejnieks, jūras krastā sēdēdams un baudīdams šo skaisto skatu no laivas. Un es saprotu, ka tas viss nav ne tuvu un tas netaisās mainīties. Dzīves realitāte ir cita. Es saku: “Kur Tu esi, Dievs, kāpēc Tu nenāc un neieved Savu kārtību, Savas lietas, kuras es gaidu tagad?” Dievs arī uzreiz atbild un saka: “Bet tu nāc pie Manis, Es tev palīdzēšu.” Lai cik lielas ir tās problēmas, 100 e-pasti, kaut kādi neizdarītie darbi. Tas savā veidā ir kā vētra, kas tev brāžas pāri, un tu vispār nevari domāt, ko darīt, kā tikai darbs, darbs, darbs. Kaut ko priekš sevis? Noteikti nē. Un Viņš saka: “Nāc, Es esmu Tas, kas pavēl vētrai būt klusu, mierā.”
Un Dievam ir tāds spēks, ka Viņš var palīdzēt tev atrast to mieru ikdienā, kaut arī apkārt plosās vētras un visi tie grūtumi. Ka tu tiešām spēj atrast to savu mieru Viņā, savādāk strādāt, nesacepties, nesadusmoties, kaut arī liekas, ka tas vispār nav iespējams. Apkārt visi ir muļķi, bet tas nav tā, to noteikti vajag darīt un izmantot, jo mums ir šī privilēģija. Dievs saka: “Nāc atpakaļ pie Manis, noliec to savu smago nastu, un Es varu apturēt to tavu iekšējo vētru. Iedot tev šo iekšējo cietoksni, kur tu vari paslēpties, kur vari atnākt un kaut mazliet vari pabaudīt mieru, lai atgrieztos atpakaļ.” Viņš ir Tas, kas sakārto apstākļus, Viņš dod, ka pazūd tavs nemiers, ka tev tavam pārbiedētajam, trauksmainajam prātam, kas visu laiku kaut ko domā, nemitīgi risina, Viņš var teikt: klusu, mierā! To mums atklāj Bībele, to var pieņemt un tiešām izmantot.
Dievs tiešām nav apsolījis, ka nevajadzēs vairs strādāt, krīzes vairs nebūs, inflācijas vairs nebūs. Dievs var darīt, un to izmanto, pārveido tā, lai tu vari būt priecīgs tajā visā un ka vari strādāt ar prieku. To noteikti mums vajag paņemt priekš sevis, izmainīt. Zinu, ka tam ir vajadzīga ļoti liela piespiešanās, sakoncentrēšanās, lai to visu varētu īstenot savā dzīvē, un, ja tu esi darbaholiķis, tad tas tev būs īpaši grūti. Vajag mācīties apsēsties pie Viņa kājām, sakārtot savas prioritātes un ļaut, lai Viņa miers ienāk mūsu sirdīs un arī mūsu laicīgajos darbos. Tā, mīļie, mācīsimies, kopsim savas personīgās attiecības ar Dievu, lai vairāk esam kristieši, nevis pārguruši darbaholiķi. Paldies, Tev, debesu Tēvs!
Līgas Paņinas sprediķi “Nepazust skrējienā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
