Šodien ir brīnišķīga diena, un es ar nepacietību gaidīju šo brīdi, kad varēšu dalīties ar Dieva vārdu. No sirds pilnības mute runā. Ja es esmu no Dieva saņēmis, tad man gribas ar to dalīties, jo es zinu, ka Dieva vārds ir transformējošs. Viņš mūs transformē – mūsu prātu, emocijas, ieradumus. Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par abpusgriezīgu zobenu, kas dziļi spiežas iekšā un sakārto galvu un sirdi. Man šodien ir diezgan daudz ko runāt. Man ir pilnīga pārliecība un ticība, man ir pamatota ticība. Tā nav fatālismā balstīta – gan jau Dievs darīs –, jo es zinu, ka tas, ko es šodien mācīšu, tas transformē, tas rada pārmaiņas. Tas rada eksplozīvas pārmaiņas. Tāpēc šodien tu esi pareizā laikā un vietā, lai uzņemtu Dieva vārdu, jo cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien, bet no ikkatra vārds, kas iziet no Dieva mutes. Katrs, kurš sauc sevi par ticīgo, svētdienas dienā uzņem Dieva vārdu kopībā ar Kristu miesu. Šodien ir arī vakarēdiens, kas simbolizē kopību ar Kristu, vienam ar otru un ar draudzi.
Šodienas svētrunas tēma ir ļoti intriģējoša, noderīga un ļoti spēcīga. Kāpēc daudzi atkāpjas? Es ieliku divus nosaukumus, jo viens no iemesliem ir kristīgais okultisms. Šāda tēma “Kristīgais okultisms” liks daudziem YouTube uzklikšķināt un paskatīties, kas tad ir kristīgais okultisms. Būs stingri no Bībeles, lai tu varētu uzreiz pievilkt klāt visu pārējo un saprast. Vienā teikumā – kristīgais okultisms jeb maģija ir tad, kad ticīgais cilvēks, pat jaunpiedzimušais, vēlas būt Dieva svētīts, vēlas saņemt Dieva apsolījumus, kas ir apsolīti Dieva vārdā, apejot Dieva likumus. Kristīgā maģija. Dieva vārds skaidri saka, ka Viņš ir nācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība. Tas nozīmē – emocionāla stabilitāte, miers, finansiāla svētība, labas attiecības, izaugsme. Visas tās svētības, ko Viņš vēlas saņemt, ja viņš vēlas to saņemt, apejot Dieva likumus. Ignorējot Dieva iecelto kārtību, Viņa principus. Es uzreiz gribu brīdināt, ka kristīgā maģija jeb kristīgais okultisms ir pilnīgā pretrunā ar teoloģiju un pretrunā ar zinātni jeb vienā vārdā – ar veselo saprātu. Mērķis tam, ko es mācīšu, ir, lai tu būtu svētīts. Maksimāli saņemt, eksplozīvi saņemt, lai Dieva vārds patiešām ir dzīvs tevī un darbotos, lai tu sasniegtu visu, ko vēlies, lai tu dzīvotu tā, kā vēlies, saskaņā ar Dieva prātu, Dieva gribu un izbaudītu visas tās svētības, ko Dievs ir paredzējis.
Es tikko atgriezos no konferences Londonā, kurā biju trīs dienas. Bija iespaidīgi būt tik milzīgā draudzē, kas pulcējās O2 arēnā, kas ir pasaulē slavena arēna. Ne pašā arēnā, kur ir tūkstošiem vietu, bet attiecīgā arēnas daļā. Draudzē bija apmēram virs trīs tūkstošiem cilvēku, visa šī lielā zāle bija pārpildīta. Man bija tas gods tur kalpot, bija gods izbaudīt uzņemšanu, kaut ko mācīties, klausīties, dzirdēt. Es gribu izstāstīt vienu niansi, kas kā piedzīvojums un kuriozs sanāk. Es dzeru kafiju. Man bija viesnīcas luksus numurs, ja pašam tas būtu jāapmaksā, tas būtu diezgan dārgi, jo tā ir Londona. Turklāt mēs dzīvojām rajonā, kā mūsu Rīgas Bolderājā, viesnīca nebija kā Bolderājā. Tā ir viena no labākām viesnīcām, kādā esmu dzīvojis. Kopā visu vērtējot, ir dažādās būts, visur esmu aicināts. Esmu gulējis arī Ukrainas vecā vienstāva mājiņā, kur pats guli uz krāsniņas un aiz aizkariņa guļ vēl simtgadīga vecmāmiņa. Arī tādā esmu gulējis. Kā Pāvils saka, ka protu dzīvot pilnībā un protu dzīvot arī tādos apstākļos, jo mans mērķis ir sludināt Dieva vārdu. Ar Dievu viss ir iespējams. Mans uzdevums ir cilvēkiem dot cerību, dot tev cerību, motivēt. Šajā viesnīcas numuriņā bija kafijas automāts ar kafijas kapsulām. Es automātu nekad nelietoju, es pats mājās uzleju tādu kafiju, kādu vēlos. Priekš sliņķiem ir automāti, vienkārši kādiem patīk likt iekšā tās kapsulas. Tur bija divu veidu kafija. Bija kartiņa, kur varēja izlasīt kafijas veidu, tur bija arabikas kafija. Ieliku divas kapsulas, jo ar vienu man tur nav ko sākt, jo es dzeru stipru kafiju, bet tikai vienreiz dienā. Uztaisu kafiju, rīta periods, rīta sesija sākās, mani pavadoņi, kas bija kopā ar mani atbraukuši, aizgāja uz rīta sesiju. Es paliku Dievu palūgt, kafiju iedzert ir manējais rituāls. Es uztaisīju kafiju, bija garšīga, bet tās divas kapsulas likās par maz. Tā pagāja divas dienas, es no rītiem dzēru kafiju, kas bija taisīta automātā, bet līdz galam kaut kas nebija. Pēkšņi cilvēks, kas man bija līdzi, saka, ka es esot tāds nerunīgs, bet es nezināju, kāpēc tā. Pēc tam mēs pusdienojām ķīniešu restorānā, pasūtīju kafiju, iedzēru un opā, savādāka sajūta. Tur bija labāka kafija, jo viesnīcā bija decaf, tas nozīmē, ka tā ir bezkofeīna, ir tikai garša. Tas nozīmē, ka es divas dienas dzēru imitāciju. Man šķita, ka es esmu iedzēris kafiju, ka es no viņas kaut ko jūtu. Kā to sauc? Placebo efekts. Tad, kad tu iedzer īstu kafiju, tu patiešām jūti. Protams, ir dažādas dienas, kad tu vairāk vari just vai nejust. Tās divas dienas, īsti nebija līdz galam kaut kas, kafija tā kā bija iedzerta, kā kaut kas jāsajūt. Kafija ir iedzerta, tagad es saņemu Dieva vārdu, kafija darbojas labi, smadzenes labāk darbojas, labāk var saņemt. Viss tā kā normāli, bet tā nedaudz piebremzēti, jo es jau esmu pieradis katru rītu iedzert kafiju. Placebo efekts. Tad, kad īsto baudi, tad tu jūti, ka tā ir īstā. Tad, kad tu atbrauc mājās, tad nevis kapsulas, vai kā pagatavo oficiants, bet tu uztaisi americano, samaļ dzirnaviņās kafiju. Es ieberu pupiņu tik daudz, lai nosegtu balto punktu kafijas dzirnaviņās, tās ir pus dzirnaviņas, es tādu mājās dzeru kafiju, vienu reizi dienā. Tad, kad tu atbrauc mājās un uztaisi kafiju pēc savas gaumes, tad tu vēl labāk izjūti un vēl labāk sludini, vēl labāk vari sagatavoties. Es tagad laikam stāstu par kafijas atkarību.
Armijā mēs, karavīri, slimojām. Reizi man bija piemetusies angīna, nokļuvu ārstēšanā ar antibiotikām, bet sākotnējais etaps bija tāds: tu aizej pie bataljona ārsta, viņš tev iedod tabletīti. Vēlāk es uzzināju, ka tās ir vienkārši zāles, kas nav saistītas ar ārstēšanu, es nezinu, kas tās bija par zālēm. Tie karavīri, kas bija ārsta palīgi, zināja, ko dod ārsts, viņš pastāstīja, kas tās par zālēm, kam nav nekāda sakara ar slimību. Ārsts deva zāles, lai būtu placebo efekts, uz ticības pamata, lai mēs būtu veselāki. Ja galīgi bija slikti, tad sūtīja uz kara hospitāli, kur ārstēja ar antibiotikām. Placebo – cik viegli ir sajaukt īstu ar imitāciju jeb ar pakaļdarinājumu. Kaut kas īsts, un ir pakaļdarinājums.
Nosaukums šodien – kāpēc daudzi atkāpjas un kristīgais okultisms jeb kristīgā maģija. Tieši tāpēc jau arī ir, ka ir ļoti viegli sajaukt, kur sākās šī maģija un kur ir patiesa transformācija, patiesa ticība, patiesi balstīta Viņā un Viņa gribā, principos, Viņa vārdā. Kur sākās ne tikai Dieva vārda zināšanas prāta līmenī, bet sirds līmenī. Ka mēs izmantojam visus tos instrumentus svētdienas dienā, šodien, lai būtu šeit un lai klausītos. Es sākumā teicu, ka es šodien varētu daudz runāt, kas nav slikti, piesātināt ne tikai prātu, bet arī sirdi. Ka Dieva vārda principi nokļūst mūsu sirdī, mūsu ieradumos, ka mēs vairs nespējam citādi, jo tieši pāri visam sargi savu sirdi, no turienes rodas tava dzīvība. Dieva vārdā ir teikts, lai mēs Dieva likumus uzrakstām uz savām sirds plāksnēm. Tempļa vissvētākajā vietā Izraēlā, Vecajā Derībā, kur priesteri tikai vienu reizi gadā iegāja, šķirstā atradās vārds, akmens plāksnes ar Dieva likumiem. Vecajā Derībā ar likumu palīdzību tika uzspiests cilvēkiem. Uzspiests cilvēkiem, kas to patiesībā nevēlējās. Kas viņiem bija labāk, bet viņi to nevēlējās. Jaunās Derības mērķis ir, lai mēs šķīstam kausa iekšpusi, nevis ārpusi. Ka mēs savā domāšanā, un ne tikai domāšanā, savā sirdī, savā garā. Par gara līmeni mēs nerunāsim, tas ir daudz dziļāk un smalkāk, kā vispār var izprast. Dvēseles līmenī, kas ir prāts, griba, emocijas, mūsu ieradumi, mūsu zemapziņa. Ka tā strādā pati no sevis tajā virzienā, kādā tu esi ar prātu atļāvis sevī ielikt. Cik svarīgi ir, kā tu lūdz, ko tu atkārto ikdienas lūgšanās. Tas viss atstāj iespaidu uz to, kas nosēžas tavos ieradumos, tavā sirdī. Cik svarīga ir tā vide, kur tu atrodies. Arī nedēļas laikā, kad tu atnāc uz dievkalpojumu, tu šeit atsvaidzinies, kad tu atnāc uz mājas grupiņu, tu saņem Dieva vārdu un atsvaidzinies. Ja grupiņā nav labas atmosfēras, tad atspirdzinājuma vietā sanāk tieši otrādi. Tas viss ir ļoti svarīgi. Šīs zināšanas un vide, kas mūs formē, ir pamatu pamats. Cik vienkārši ir sajaukt, tā kā ar kafiju, es iedzēru, un man ir placebo efekts. Man baigi normāli, Dievs tā kā svētī.
Bet ar laiku nāk vilšanās, jo, ja Dieva vārds nav tevī, ja tas ir tikai prāta līmenī, vai ja tu gribi apiet Viņa principus, bet gaidi svētības. Kas seko? Vilšanās – Dievs man nepalīdz, nesvētī, bet visbiežāk vainīgs būs mācītājs. Tas pats mācītājs, kurš vienmēr šeit, no kanceles, māca Dieva likumus, Dieva prātu. Mācītājs, kurš pašu pamatu atgādina – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Tas ir pamatu pamats. Dievs neprasa no mums to, ko mēs nespējam šodien, katram savā līmenī, bet, ja mēs atstājam pašu pamatu pamatu, tad mums nav cerību, ka Dieva vārds būs vissvētākajā vietā un ka Dieva godība šo templi piepildīs. Mūsu miesas templi Dieva godība nevar piepildīt, ja mēs neieliekam vārdu vissvētākajā vietā, ja mēs nepavadām divvientulībā ar Dievu laiku pie Bībeles, ja mēs ignorējam draudzi, mācītāju. Ja mēs saraujam saites, piemēram, ar apvainošanos, ar kādām citām manipulācijām saraujam saiti ar mācību, draudzi, mācītāju. Ka mēs sākam apsūdzēt, izdomāt vainu grupiņā, vainu mācītājā tā vietā, lai paši uzņemtos pilnu atbildību. Bībele saka, lai mēs neatstājam savas sapulces, neatstājam kristīgo sadraudzību un šo vidi.
Zelta zivtiņas dīķī aug lielākas nekā akvārijā, tas ir pierādīts. Kāpēc? Vide. Cilvēks nevar dzīvot bez skābekļa, tā ir vide. Cilvēks bez skābekļa, ūdens, ēdiena nevar eksistēt, nevar dzīvot. Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes.
ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:9-10)
Jēzus ir durvis. Zaglis nāk, pirmkārt, lai nozagtu tev pašu pamatu – tavu saikni ar Dievu, ar veselīgu mācību. Lai nozagtu tavu atbildību pār savu dzīvi, uzveltu atbildību Dievam un citiem cilvēkiem, apstākļiem, politikai valstī. Tas ir beigu sākums garīgai izaugsmei. Bībele saka, tā kā caur uguni daudzi iemantos mūžīgo dzīvību, tiks izvilkti. Tā kā mani, vidusskolu beidzot, eksāmenos izvilka. Tajā laikā skolai vajadzēja labu statistiku, un mani vienkārši izvilka. Skolotāja eksāmena laikā atnāca un nolika priekšā norakstīt atbildes. Skolai vajadzēja labu statistiku, man bija laba skolotāja, jo es pats to nevarētu izdarīt, man būtu vieninieks vai nulle. Algebru es vispār nesapratu, arī tagad es algebru nezinu, un man nav arī jāzina. Ir citi, kas zina algebru, un galu galā šodien ir mākslīgais intelekts. Tas, katrā ziņā, nav pats svarīgākais man. Citam tas būtu svarīgāks, kam ir tāda profesija, kas ļoti ir saistīti ar rēķināšanu.
Cilvēks tiek izglābts, bet tālāk ir teikts, ka Dievs ir durvis, tu tiksi izglābts, tu ieiesi, iziesi un atradīsi ganības. Notiek kristīgais okultisms jeb maģija nostājas ceļā, tu tiec izglābts, bet neizej un neatrodi ganības. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izglābts, ir ticīgais, tu pat vari sēdēt dievkalpojumā, bet laist visu gar ausīm, tu vari būt apvainots uz mācītāju. Tu vari izdomāt savā galvā visu kaut ko, vari attaisnot savu bezdarbību, to, ka tev ir pašam sava galva, tu domā savādāk. Tu jau vari tā domāt, tev ir tādas tiesības. Galu galā nedarbojas tavā dzīvē Dieva apsolījumi, tie nevar darboties, un ir vilšanās. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc kristietis atkāpjas – Dievs viņu nesvētī. Tu skaties uz cilvēkiem ārpus draudzes, ka viņi labāk dzīvo nekā tu. Protams, jo viņi lieto tos principus, bet tu nē. Viņi lieto tos pašus principus, bet tu nelieto. Kristīgais okultisms. Es tūliņ to pierādīšu no Bībeles. Tas ir ļoti nopietni. Iesim cauri baušļiem.
Un Dievs sacīja visus šos vārdus: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus grāmata 20:1-3)
Baušļi ir salikti prioritārā secībā. Pirmais bauslis: Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Netaisi sev elka tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. (2. Mozus grāmata 20:4)
Otrais bauslis: nedarini elka tēlu. Dievu neviens nav redzējis, un nevajag pielūgt elkus. Šiem baušļiem arī ir plašāks traktējums, te ir tāds vienkāršots.
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. (2. Mozus grāmata 20:7)
Trešais bauslis: tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt.
Vidusmēra cilvēks, kas nedaudz sapinies okultismā, teiks, ka šis bauslis ir par to, lai nepieminētu, piemēram, Jesus vārdu kaut kur. Kā mācītājs drīkst nepiemērotā vietā pieminēt Jēzus vārdu, kaut kur vēl piedauzīties? Vai, piemēram, Jēzus Marija. Tie, kas nezina, kurš īstais, tie saka “Jēzus, Marija” drošības pēc abus.
Skatījos video, kur Saulkrastos bija tā trakā krusa, es arī iekļuvu tajā. Cits bija ielicis video, ka bija dabūjis pa muguru ar krusu, liels zilums, un viņš teica šos vārdus: “Jēzus! Marija!” Trešais bauslis: tev nebūs sava Dieva, Tā Kunga, Vārdu nelietīgi valkāt. Tieša nozīme bija kontekstā ar vajadzību, kāpēc šis likums tika dots. Tas tika dots tāpēc, ka visas pagānu tautas, mēs varam skaitīt pēc kārtas visas Bābeles impērijas, arī Roma, līdz šodienai, visi New Age, visa ezotērika – visi lieto šo principu – viņi zina Dieva Vārdus un izmanto tos saviem mērķiem. Tas notiek dažādos okultos rituālos, pat valsts oficiālos līmeņos, pat likumdošanā tas var būt iestrādāts. Pirms tūkstoš vai simts gadiem tā bija normāla parasta prakse.
Kāpēc pret Pāvilu sacēlās visa Efeza? Viņš mazināja nozīmi šai Efezas varenajai Artemīdai. Sudrabkalis darināja šīs dievietes statujiņas. Jo, ja tev statuja ir mājās, tad viss ir kārtībā. Kad Jēkabs bēga no Lābana prom ar visu savu ganāmpulku un sievām. Ko nozaga viņa sieva? Terafimu. Ja ir mājās terafims, tad viss ir kārtībā. “Ja man kaklā ir krustiņš, tad man Dievs svētīts. Ja es izsvaidīšu ar eļļu stūrus, tad viss būs kārtībā. Ja mani svaidīs ar eļļu, tad viss man būs baigi labi. Ja es pirms brauciena nepalūgšu Dievu, tad sazin kas var gadīties.” Tik dažādas formas un tik niansēts tas viss ir, ka tu sāc ticēt māņiem. Tas ir līdzīgi, kā melns kaķis pārskrēja pāri ceļam, man vēl tagad ir jāpiedomā, jāgriež domas nost, jo kādreiz, tas tā bija iesēdies, vēl tagad jāpiedomā, lai neielaistu nepareizas domas. Tie ticējumi no pagātnes kaut kur ir iesakņojušies. Es tajos brīžos apzinos, ka ne jau šis kaķis, ne šis krustiņš, ne kāds cits rituāls, vai – ja tu sajuti Dieva klātbūtni, viss būs labi, ja nesajuti, tad nebūs labi.
Kad biju jauns kristietis, atnācu uz Vasarsvētku draudzes dievkalpojumu, kas bija Limbažos. Viens brālis nosēdās man blakus, viņš bija sludinātājs, viņš kaut kur darbojās, desmit minūtes pasēdēja un pateica, ka šeit nekas nebūšot, jo nav šeit svaidījuma. Es kopā ar viņu izgāju ārā no dievkalpojuma, un tur bija vēl viens “aleluja”, mēs bijām trīs “alelujas”. Es vēl nebiju “aleluja”, bet izgāju ārā līdzi. Tur bija divi “alelujas” ārpus dievkalpojuma, koridorā. Tā bija teātra māja, tur nebija tāds koridors, kur varētu izpausties, tas bija ārā, parciņā, pie pašas telpas. Tie garīgie cilvēki man sāka stāstīt kāds “aleluja” un kā visam jābūt. Vēlāk mēs braucām uz konferenci Berlīnē. Es biju jauns kristietis, es biju tajā vidē, Bībeli lasīju, bet ne jau visu es sapratu, arī tagad es visu nesaprotu, bet noteikti labāk nekā toreiz, varu arī tev kaut ko pamācīt. Toreiz autobusā braucām, bija cilvēks, kas tā kā kaut ko dara, un teica, ka viņš ir labāk izmācīts nekā visi viņa skolotāji. Ko mācītājs māca, tas ir viens, bet viņš zina labāk. Jo Bībelē tā un šitā ir rakstīts, bet tā ir tikai viena rakstvietiņa uz vairāku tūkstošu gadu laikā savāktās, uzrakstītās grāmatas. Tā nav pretrunā ar visu pārējo Bībeli. Tu vari būt labāk izmācīts, bet ir arī piektais bauslis, ka tev būs godāt savu tēvu un māti. Ne tikai savus miesīgos, bet arī garīgos, ja mēs runājam par garīgo izaugsmi.
Ko Bībele saka par tiem, kas darbojas sludināšanā, kas darbojas kā draudzes gani? Kāda goda cienīgi viņi ir? Divkārša goda cienīgi.
Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā. (1. Timotejam vēstule 5:17)
Vienkārši principi, un tu tos nevari apiet. Bet tev tā parodija, ne kafija, kas ir bez kofeīna. Tā bija garšīga, un man likās, ka man bija iedarbība, bet, kad tu patiešām iedzer īstu kafiju, tu paliec runīgāks, paliec normālāks. Vai kādam ir atkarība no kafijas? Puse zāles pacēla rokas. Šī nav sliktākā atkarība. Es varu dzert un varu nedzert, bet ir savādāk, kad iedzer kafiju. Kad tu iedzer vai neiedzer, ir savādāka tā diena. Ja tu gribi, lai ir savādāk bez kafijas, tad vajag pāris nedēļas bez kafijas, tev jātic, lai tu vairs nejustu, ka tu neesi iedzēris kafiju. Es kādreiz visiem teicu, ka kafija ir grēks. Tagad es saku, ka kafija ir laba. Es varu iedot tikai to, kas man ir. Es vienmēr runāju pēc savas pārliecības. Es nezinu, cik laba ir kafija, bet man ir labi. Es nezinu, kā ar tevi, priekš manis tā ir laba, vismaz pagaidām, tad redzēs tālāk.
Šie cilvēki izveda mani ārā, un man viņi likās tik garīgi. Tas ir pirmais solis, kāpēc cilvēki nebauda ganības, viņi bauda kaut kādu ilūziju. Savā starpā čupošanos, oksiticīna un serotonīna baudīšanu savā starpā, kaut kādas izpausmes, kaut kādus piedzīvojumus bauda. Piedzīvojums ir pēc tam, bet vispirms ir Dieva vārds. Vissvētākajā vietā ir Dieva vārds – piedzīvojums un sajūta pēc tam. Bībele skaidri saka, lai mēs neatstājam savas sapulces. Kā šis cilvēks varēja pateikt desmit minūtēs, ka dievkalpojumā nekā nebūs, turklāt sludināja tajā reizē viņa paša mācītājs, kurš ļāva viņam kalpot? Šeit es daudziem ļauju kalpot, zinot, kas ir jūsu sirdīs, ar cerību, ka jūs mainīsieties, jo es visus mīlu, es visus dumpiniekus mīlu, man viņi mīļi ir, bet viņi ir dumpinieki, viņi ir kristīgie okultisti. Viņiem nebūs labu augļu. Viss notiks pēc Dieva vārda, jo Dieva vārdu nevar apiet. Ieejot ganībās, izglābtais cilvēks var baudīt Dieva svētības tikai tad, kad viņš pats ievēro to principu, kura svētību viņš grib saņemt.
Piemēram, ļoti vienkārša lieta, vakar Izaugsmes klubā mēs uzdevām jautājumus. Kāds uzņēmējs uzdeva jautājumu, ka viņš būvējot māju, bet klientam pietrūkst naudas, tāpēc lai uztaisot uz parāda. Ko darīt? Divi cilvēki, kam ir pieredze šajos jautājumos, pateica, ka kategoriski nevajagot darīt. Ja tu samaksā algu pirms tam, tad šis cilvēks nestrādās. Ja tu savam draugam uzdāvināsi mašīnu, tu vari viņu ļoti ātri pazaudēt. Tie cilvēki, kam es esmu uzdāvinājis savas mašīnas, precīzāk pārdevis, par ļoti zemāku cenu, ignorējot šo principu. Tu ignorē principu, kurš vienkārši ir. Cilvēks domā, ka viņš nopērk kaut kādu vecu mašīnu, kuru iepriekšējais cilvēks ir uzturējis, tur jau ir miljons nobraukums, un domā, ka viņam tagad viss būs baigi labi. Vecās mašīnās plīst vienmēr, tās visu laiku ir jātaisa. Ja viņš ar prātu cīnīsies pret šīm domām, iekšēji viņš katru reizi: tas mācītājs man viņu atdeva. Neviens cilvēks, kuram es esmu atdevis savas mašīnas, nav vairs draudzē. Neviens cilvēks, kuram es iedodu algu uz priekšu, nestrādā tā, kā būtu jāstrādā. Neviens nenes augļus tā, kā viņam būtu jānes. Tas ir elementārs princips. Tādu ir daudz. Daļu no principiem var atrast manā grāmatā, tie ir Bībeles principi. Došanas princips ir ārkārtīgi svarīgs. Pats pamatu pamats ir tas, ka tu esi vidē. Pozitīvā, kristīgā vidē draudzē tu atrodies un respektē savu mācītāju. Tu neaprunā un nekurni pret savu mācītāju. Tā jau ir garīgā vēža stadija – okultisma stadija. Ja tu kādreiz dzirdi, ka kāds saka, lai tikai nesaka mācītājam, tad es tev iesaku labāk ar šo cilvēku nesaieties. Vienkārša frāze: „Tikai nesaki mācītājam.” Nevajag jau arī pārspīlēt, reizēm ir kaut kas tāds, ko man nevajag teikt, jo es reizēm saku, lai man to nesaka. Bet ir arī otrs grāvis – tikai nesaki viņam – tas ir kaut kas tāds, ko mācītājam nevajag zināt, jo mēs labāk zinām, jo mēs esam labāk mācīti nekā visi mūsu skolotāji. Tu skaties subjektīvi no savas puses ar savu aprobežoto domāšanu. Es nesaku, ka man ir ļoti plaša domāšana, bet plašāka tā ir, tāpēc jau es esmu draudzes gans. Ja mēs runājam par garīgām lietām, tāpēc Dievs ir iecēlis konkrētus cilvēkus ganīt avis. Es nesen uzzināju, ka avis esot ļoti stulbas, ka pašas pakaroties drātīs, pašas ieskrien kaut kur, pārējās skrien atkal pakaļ viņām. Aitas bez gana nevar.
Jēzus saka tā, ka Viņš sitīšot ganu un avis izklīdīs. Jēzus tika piesists krustā, un visi izklīda. Pēteris aizgāja zvejot. Pārējie, aitas, teica, ka viņi ies līdzi zvejot. Neviens no viņiem vairs negribēja kalpot Dievam, jo skolotāja vairs nebija viņu vidū. Iedomājies, cik ātri viss notiek. Mums ir vajadzīgs gans, mums ir vajadzīga šī vide. Tev nebūs Dieva Vārdu nepatiesi valkāt. Dieva Vārda maģiska lietošana nedarbojas. Tāpat arī Dieva radītu principu zināšana un neievērošana nedarbojas, bet ievērošana darbojas. Tāpēc Jēzus saka, ka Viņš ir durvis un, kas caur Viņu ieies, izies un taps izglābts. Viņš ieies, izies un atradīs ganības. Cilvēks tiek izglābts, viņš pieņem Jēzu kā savu Glābēju, bet viņš neseko tālāk norādījumiem, kā rīkoties, kā vilkt nost veco cilvēku, kā vilkt virsū jauno cilvēku. Atceries, ka neviens cilvēks, ja viņam ir izdevība, kurš var mācīties draudzes Bībeles skolā, bet to nedara, tad viņš ir viens no tiem, kas atkāpjas. Tad, kad draudze rīko vienu pasākumu, bet viņi rīko citu pasākumu, tie ir tie, kas atkāpjas. Elementāri, ļoti vienkārši principi.
Es biju konferencē, un tur bija viena tēma – par uzticību un neuzticību. Es domāju, kāpēc viņi māca vienu tēmu? Kaut kādas citas tēmas ir bijušas, bet es netrāpīju ne uz vienu. Kāpēc uzticība ir tik svarīga? Tāpēc bieži vien labāk ir paklausīt, mēs neizprotam visu, tāpēc ir gani. Bīskaps Erī, kurš ir ļoti ietekmīgs kalpotājs un pārrauga tūkstošiem cilvēku, par Dāgu Hevardu-Millu teica: “Mans bīskaps mani vienmēr piemin. Ja viņš mani vairs nepieminēs, kaut kas nav kārtībā.” Tāpat, ja es tev vairs neko neaizrādu, tad kaut kas nav kārtībā. Kas tas ir? Tev vairs nevajag korekcijas. Tu pats visu zini. Tu esi labāk izglītots garīgajās lietās nekā tavs skolotājs. Esmu tev vienu reizi kaut ko teicis, otru reizi, bet tu vienmēr esi runājis pretī. Man kļūst slikti, kad esmu runājis ar šādiem cilvēkiem, kaut arī es viņus mīlu. Vēl nedēļu pēc tam jūtos kā apdullis. Vakar, braucot ar mašīnu, zibens spēriens mani gandrīz izsita no sēdekļa, ausīs džinkstēja. Tā bija īsta stihija. Līdzīgi ir tad, kad mēģinu tev kaut ko maigi aizrādīt. Tad ir kā sitiens. Ja es tev vairs neko neaizrādu un nemācu, tas nozīmē, ka tu vairs neesi mācāms. Tu esi tas, kurš atkāpjas.
Mēs nevaram redzēt to, ko nezinām. Ja es šīs lietas nemācu, mēs tās sevī neredzam. Esmu pamanījis, ka tad, ja cilvēkiem neiet laulībā, kaut esmu brīdinājis pirms laulībām, ka nebūs labi, cilvēki apvainojas. Esmu vainīgs es. Bet Dieva principi ir manā sirdī. Ir lietas, kas man ir skaidras kā diena, un es redzu, kā viss tālāk notiks. Kad vēlāk, pēc laulībām, viņi nāk pie manis un sūdzas viens par otru, un es mēģinu kaut ko koriģēt, atkal izrādās, ka vainīgs esmu es. Mācītājs ir vainīgs. Esmu jau pieradis būt vainīgais. Esmu arī politiķis, un politiķi vienmēr ir vainīgi. Piemēram, esmu vainīgs arī pie tā, ka Senču ielā ir uzlikti stabiņi un ierīkota gājēju pāreja. Ar to, ka esmu vainīgais, mani nevar nogalināt.
Trešais bauslis pēc svarīguma ir ļoti augstu. Pat augstāk par bausli: “Tev būs savu tēvu un māti godāt.” Pat augstāk par dievkalpojumu apmeklējumu (sabata dienu turēt) un kristīgu vidi. Trešais bauslis ir par to, ka tev nebūs manipulēt ar Dieva Vārdu. Tev nebūs gaidīt svētības un mācīt muļķības, ka cilvēks atnāk uz draudzi un viņam birst svētības bez paša līdzdalības. Ir pilns ar burvjiem un okultismiem, kam samaksā naudu, lai tie kaut ko pieburtu. Tas ir pretēji Bībeles principiem. Izraēla tautai tas bija stingri aizliegts. Viņi pat Dieva Vārdu nedrīkstēja skaļi izrunāt, lai nesāktu ar to manipulēt. Nesāc domāt, ka esi svētīts, jo kabatā nēsā līdzi Dieva Vārdus. Nedomā, ka Tevi ir Dieva svētība, jo esi laulāts baznīcā. Ja tev kādā jomā ir svētība, tad tāpēc, ka dzīvo pēc Viņa principiem. Tas ir arī viss. Žēlastībā esi izglābts un garā esi jaunpiedzimis. Bet dvēselē esi pārģērbies? Vai domā: “Gan Dievs pārģērbs. Man nekādas pūles nav jāpieliek.”? Konferencē Dāgs Hevards-Mills teica, ka visiem mācītājiem ir skaistas sievas. Skaistās sievietes grib mācītājus, bet mācītāji šīs skaistās sievas. Bet šīs skaistās sievas apprecoties uzzina, ka mācītājs nemaz nelasa Bībeli un Dievu nelūdz, bet kalpo Dievam. Un sievas viņi izvēlas tikai pēc tā, kā viņas izskatās.
Trešais bauslis: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt.” Varbūt tu domā, ka tev notiks pārvērtības tāpēc, ka esi baudījis vakarēdienu, nevis tāpēc, ka esi bijis draudzē, lasi Dieva vārdu un centies to paturēt prātā un sirdī, apliecini mērķus un kalpo. Tā domāt ir kristīgais okultisms. Tā ir cilvēku grupa, kas atkrīt un ar laiku atkāpjas. Cilvēks var būt arī draudzē un būt atkāpies. Var nopirkt krustiņu un domāt, ka tāpēc ir Dieva svētība. Ir cilvēki, kuri tam tic. Citi mašīnā pakarina lūgšanu krelles, it īpaši tie, kas ir pareizticīgi. Kāpēc vajag “popu”, lai iesvētītu mašīnu? Vajag zināt noteikumus un godīgi braukt, nevis iesvētīt mašīnu. Pirmkārt, pirms pirkt mašīnu, vajag izpētīt tirgu, nevis to iesvētīt. Iesvētīt ir labi, un vakarēdiens ir jābauda, bet, ja tā ir tikai kaila forma, tā ir slimība, kas piemita arī farizejiem. Tie bija mācekļi, kuri atkāpās no Kristus.
Ir anekdote par ezīti. Ezītis stāv uz celma un meža iemītniekiem rāda muskuļus, jo grib nodemonstrēt, ka ir stiprs. Nāk garām lācis un ar vienu pūtienu nopūš ezīti tā, ka tas aizripo. Ezītis iztaisno savas adatas un saka: “Es esmu stiprs, bet viegls.”
Jēzus Pēterim un mācekļiem teica: “Lūdziet Dievu, lai nekrītat kārdināšanā.” Jaunpiedzimušais gars ir labprātīgs, bet dvēsele vēl nav pārģērbta un miesa ir vāja, tāpēc tev ir jālūdz Dievs. Tā ir disciplīna garīgajās lietās. Pats Jēzus viņiem teica lūgt Dievu. Bet Pēteris un mācekļi gulēja. Pat vienu stundu viņi nespēja būt nomodā kopā ar Jēzu. Esiet modri un lūdziet Dievu, jo gars ir labprātīgs – tu daudz ko gribi, bet nāk garām lācis un tevi nopūš. Tu saki, ka daudz ko vari un gribi, bet reālā situācijā viss izšķīst pa šuvēm. Pateicies Dievam, ka mācītājs te māca patiesību, nevis kristīgo sviestu, ka tev vajag tikai stāvēt un gaidīt pieskārienu, un viss tavā dzīvē mainīsies. Man nepatīk sapulces, kurās māca gaidīt, kad Dievs darīs, būs garīgā atmoda un politikā būs kristieši, kuri visu saregulēs. Viņi lūdz, bet es eju. Es gāju politikā atbildības dēļ, jo neviens negāja. Jēzus saka, ka cilvēki sauc: “Kungs, Kungs!”, bet nedara to, ko Viņš saka. “Jūs ejiet un pārstāviet, dariet, un mēs tikai lūgsim Dievu,” tā ir kristīgā maģija. Tev nebūs manipulēt ar Dievu! Tev nebūs uzlikt Dievam to, kas tev pašam ir jāizdara. Tev jādzīvo svēta dzīve. Un to, ko tu nevari, Dievs pieliks klāt no Sava upura. Dievs redz tavu sirdi – cik tu centies, cik meklē, cik izmanto pamatprincipus.
Konferencē bija atziņas vārds, ka kādam ir bijusi depresija un lai šis cilvēks tagad nāk un pateicībā ziedo. Man nekad nav bijusi depresija, bet es vienmēr arī esmu ievērojis garīgo disciplīnu. Es esmu kļūdījies, bet neesmu gulējis tad, kad jālūdz Dievs. Es nekad neesmu dievkalpojuma laikā marinējis gurķus. Es tikko no ceļojuma atgriezos ātrāk, lai būtu ar jums te, draudzē. Savādāk nemaz vairs nevaru. Dieva vārds man ir sirdī. Tas ir dzīvesveids. Tas ir svētību garants. Es esmu laimīgs cilvēks. Ir vēl jau kādi, kas saka, ka ir laimīgākie cilvēki pasaulē. Cilvēki kļūst pilnīgāki, laimīgāki, bagātāki, labāki attiecībās, izturīgāki. Dievs ir brīnišķīgs.
Tev nebūs Tā Kunga vārdu nelietīgi valkāt un manipulēt ar Dievu. Ko saka Dieva vārds par cilvēku, kurš cēla namu uz klints, un ko par to, kurš cēla uz smiltīm? Lietus nāk, un viss izšķīst. Atkāpjas tie, kuru nams ir celts uz sajūtu pamata: “Es nejūtu te mīlestību, nejūtu svaidījumu, te nekā nebūs.” Tas nams, kurš ir celts uz Dieva vārda pamata un kurš rūpējas par Dieva vārdu vissvētākajā vietā – pastāvēja. Teikts, ka tas pastāvēja, kad nāca vētras un plūdi. Bet tas, kas celts uz smiltīm, nepastāvēja, un posts bija liels. Es varu garantēt, ka posts būs liels. Ja kāds iedomājas: “Kā viņš var mani tā nolādēt?” – viņam tas piepildīsies. Kā tu pats uztver, tā notiek, un tas nav lāsts.
Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. (Efeziešiem vēstule 5:6)
Lai nepieviļ ar emociju sludināšanu un otršķirīgām lietām, lai nepieviļ ar īstermiņa risinājumiem. Jēzus ir nācis, lai būtu dzīvība, pārpilnība un mūžīgā dzīvība.
Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, [..]. (Jesajas grāmata 1:15)
Ko tas nozīmē? Jūs paceļat rokas lūgšanā un lūdzat, lai Dievs dara, apejot Viņa gribu. Kristiešiem ir krusts un dziļi iesakņojusies ideja, ka gan jau Dievs darīs. Bet Bībelē teikts: “Pavēli Tam Kungam savu ceļu” jeb nododies Dievam. Tad gan jau Tas Kungs darīs. Brīnums, kad Jēzus vienā reizē paēdināja piecus tūkstošus ar divām maizēm, nebija tāpēc, lai tu sekotu Dievam brīnumu dēļ. Tā bija zīme, ka Viņš ir maize. Jēzus saka, ka mēs esam nākuši pie Viņa, jo Viņš ir maize. Bet Viņš dos maizi mūžīgai dzīvībai, ka mums būs dzīvība pašiem sevī un mēs vairs nebūsim izsalkuši. Viņš runāja par Sevi. Viņš ir Vārds. Iesākumā bija vārds. Vārds bija pie Dieva. Un vārds kļuva miesa un mājoja mūsu vidū. Jēzus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” Mums nav nekā cita, kā Viņa ideja un Viņš pats ar Saviem principiem. Viņš un Viņa vārdi nav šķirami. Bībele nav patvaļīgi tulkojama.
Čenstohovas Melnās Madonnas kapelā gar sienām ir salikti kruķi. Tur notikušas reālas, ārstu dokumentētas dziedināšanas. Cilvēki nāk pie Dieva būtībā, nevis pie Jēzus vai Marijas. Miljoniem cilvēku katru gadu. Arī šeit tiek izmainītas dzīves. Ne miljoniem, bet tas notiek regulāri.
Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība. (Salamana pamācības 28:9)
Mēs runājam tikai par pamatprincipiem. Un pamatu pamats ir lūgšana, draudze un veselīga mācība.
Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. Kungs, Tu izglāb cilvēkus un lopus un Tu palīdzi viņiem. (Psalms 36:7)
Dieva likumi stāv kā Dieva kalni. Tu nevari tos apiet. Šeit nevaram lietot Dieva vārdus: “Es pavēlēšu šiem kalniem, un tie pārcelsies.” Nē, Viņa taisnība nepārcelsies. Viņa taisnība, žēlastība un likumi ir nemainīgi. Uzticības–neuzticības princips ir nemainīgs.
Esmu pamanījis, ka ir cilvēki, kuri, kļūstot vecākiem, kļūst niķīgi. Bet ir arī tādi, kuriem ir skaidra galva līdz 100 gadiem. Savai vecmammai, kura nodzīvoja gandrīz līdz simts gadiem, es biju mīļais mazdēls. Biju viņas luteklītis. Pie viņas varēju darīt visu, ko gribēju. Viņa vienmēr mani samīļoja, iedeva paēst, pieņēma. Un vienā reizē, kad pie viņas aizbraucu, kad jau bija vecāka un slimoja, viņa nelaida mani iekšā. Teica, ka negrib, lai sveši vīrieši čurā viņas podā. Tas bija viņas niķītis. Es jaunos cilvēkos redzu tādus garīgus niķīšus. Bet, ja tu garīgi kustēsies un nebūsi tas, kurš atkāpjas, ja nenodarbosies ar mistiku, bet ievērosi garīgo disciplīnu un virzīsies uz priekšu, tu nekad neslimosi ar šo vecuma slimību – ne tagad, ne simts gados. Tas viss ir rakstīts Bībelē. Es vienmēr sludināšu šīs lietas, ja redzēšu kaut ko draudzē. Ja es vairs personīgi tev neko nesaku, tad es vairs negribu ar tevi runāt, jo tu esi slims ar vecuma demenci. Es tevi vairs nevaru koriģēt. Londonā pavadīju dienu ar cilvēku, kurš ļoti vēlējās ar mani satikties. Viņš mani bagātīgi svētīja. Tas bija brīnišķīgs laiks. Viņš ir kristīgs uzņēmējs. Mēs izstaigājām Londonā 17 km ar kājām. Viņam bija daudz jautājumu. Viņš novērtēja to, ka esmu Anglijā un ir kam tos pajautāt. Tu esi kā koks, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes regulāri un pareizā laikā. Tu esi vienmēr zaļš un sulīgs.
Konference, kurā biju, saucās “Noķer svaidījumu”. Bet bīskaps Erī konferencē visu laiku mācīja par uzticību un neuzticību – par Jēzu un divpadsmit mācekļiem, par Eliju un Elīsu. Mani konferencē sagaidīja divi bīskapi un trīs mācītāji. Viņi man palīdzēja ar visu, kas bija vajadzīgs. Nosēdināja pirmajā rindā. Pēc dievkalpojuma neviens negāja prom, kamēr ciemiņi nebija aizgājuši. Katru dienu, kad gāju ārā, visi aplaudēja. Tur godā kalpotājus, kuri nes Dieva vārdu. To sagaida ar cieņu. Bīskaps teica, ja nemāca šīs lietas savā draudzē, draudze nepastāvēs. Kādreiz mēs to ļoti mācījām, un tajā laikā draudze auga. Kad iesākās brīvais režīms, kur katrs pats skolots, draudze stāv uz vietas. Parādās familiaritāte. Jēzus teica, ka pravieši savā mājā netiek cienīti. Sākas runāšana pretī. Klausījos un domāju, ka man pusei komandas ir tādas pazīmes. Maziņas pazīmītes, bet viss sākas ar mazām lietām, jo tās ir daļa no lielāka aisberga. Kur velns slēpjas? Detaļās. Es konferencē saņēmu – esmu gandarīts un piepildīts. Cilvēki, kuri bija ar mani, ir priecīgi, laimīgi, piepildīti un koriģēti. Tev ir vajadzīgs gans. Un man ir vajadzīgi cilvēki, pie kuriem es varu aizbraukt un parunāt.
“Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. (Jāņa evaņģēlijs 6:64)
Kā Jēzus to varēja zināt? Tās ir zināšanas un pazīmes, kas nāk pirms krišanas. Lepnība nāk pirms krišanas. Līdz ar lepnību nāk nepaklausība un citas vienkāršas pazīmes. Piemēram, ja līderis nav dievkalpojumā. Bet to visu var labot un mainīt jau šodien. Bībelē teikts, ka šodien ir tā diena, ko Tas Kungs mums devis: šodien priecāsimies un līksmosimies, šodien pieņemsim iedēstīto vārdu. Apliecini sev: “Es šodien pieņemu iedēstīto vārdu!” Un savā laikā tas nesīs augļus tavā dzīvē. Tas ir fenomenāli, ko dara Dievs un Dieva vārds tajos, kuri ir uzticami Viņam, savai draudzei un savam mācītājam.
Jēzus pabaroja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm. Bībelē teikts, ka Viņam sekoja liels ļaužu pulks tāpēc, ka tie redzēja tās zīmes (Jāņa evaņģēlijs 6:2). Tā ir pazīme kristīgajai maģijai un trešā baušļa neievērošanai, pārnestai uz Jauno Derību. Ja Vecajā Derībā lasi par galvu griešanu, cilvēku nosišanu un karošanu, tas viss caur Jēzus vārdiem ir jāattiecina uz iekšējo garīgo cīņu. Tiek runāts par iekšējo, nevis ārējo cīņu. Bībele nav asiņainā grāmata.
Sekošana Jēzum zīmju un brīnumu dēļ nozīmē kaut ko sagaidīt no Dieva bez rūpēm par savām iekšējām pārmaiņām un ar visu citu vainošanu. Latvijā daudzi vaino valdību. Valdībā nav viss kārtībā, bet tas nav labākais veids, kā uzņemties atbildību par savu dzīvi – visu laiku domāt, ko kāds priekš tevis nav izdarījis. Kāpēc tu nevari sākt kaut ko darīt priekš sevis un citiem? Es ņēmu un aizgāju politikā – izdarīju kaut ko priekš cilvēkiem, lai politikā būtu arī kristīga ievirze.
Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. (Jāņa evaņģēlijs 6:5-6)
Jēzus zināja, ko gribēja darīt. Vai esi Bībelē lasījis Dieva apsolījumus – svētīgas attiecības, svētīgas finanses, laba veselība, skaidra domāšana, mūžīgā dzīvība? Vai tev tie patīk? Ka tad, kad tev blakus krīt tūkstoši, bet tevi tas neskars? Jēzus pārbaudīja, vai tu pats zini, ka Viņš tev var to dot, ja tu pats iesi un to ņemsi? Jo visas vietas, kur tu savu kāju pēdas liksi, tev piederēs.
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. (Jozuas grāmata 1:3)
Tāda šaura un neveselīga domāšana, ka tiku izglābts, Jēzus ir durvis un man tagad nāk ganības pašas no sevis. Es tieku ielaists, un man pats no sevis viss tiek piedāvāts, dots, un es to varu lietot. Tu vari to lietot, taču kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Vakar Izaugsmes klubā runājām ar tiem, kas nodarbojas ar savu biznesu un ņem darbā cilvēkus. Tas tagad nebūs rasisms, bet ir dažādas tautības. Vienkārši, ko stāsta uzņēmējs, kad viņš ņem darbā cilvēkus. Uzbeki esot okay. Latvijā ir uzbeki, un viņi tīri labi strādā celtniecībā, ļoti labi visu saprot. Indieši ir nekādi. Viņus vispār nevar ņemt, jo pat nezina, kā ar ķelli ir jāmūrē. Viņi to dara ar rokām. Viņi vispār nezina, kas ir elektriskais instruments. Tos kategoriski nevar algot, jo viņi visu sabojā. Trešā kategorija ir latvieši.
Un kāds Latvijā ir latvietis? Tā ir reāla uzņēmēja pieredze. Viņš saka, ka latvietim neko nevajag. Tas viens tūkstotis eiro viņam ir okay, un viņš nestrādās vairāk. Viņš neko vairāk nedarīs, jo viņam neinteresē. Viņš to vienu tūkstoti un trīs simtus eiro saņem un viņam pietiek. Kā var pietikt vīrietim ar vienu tūkstoti eiro? Šaura domāšana. “Kāpēc ar mani negrib precēties?” Tāpēc ka tu vienu tūkstoti eiro pelni. Man patika, kad vakar runājām, ka viens cilvēks, kurš vispār savā mūžā nav normāli strādājis, viņš teica: “Es tagad strādāju.” Viņš nāk klubā un saka: “Es tagad strādāju, un mans priekšnieks mani pat slavē.” Tas ir reāls panākums. Otrs cilvēks saka: “Es arī strādāju pēc labākās sirdsapziņas.” Es viņam jautāju: “Tevi priekšnieks slavē?” Viņš saka: “Nē, es pats sevi uzslavēju.” Abos gadījumos ir pareizi un labi. Abos gadījumos tās ir pārmaiņas, un tā jau ir tāda plašāka domāšana, ka nu man vajag būt vecim, man nedaudz vairāk tomēr vajag pacelties. Nu es nevaru samierināties tikai ar kaut kādu pabalstu. Es gribu būt uz savām kājām, es gribu būt finansiāli neatkarīgs. Tas ir kalpošanā un visās lietās, ka tev tā domāšana ir plašāka. Tu neredzi tikai to, ka nu es varu varbūt kaut kur dabūt to darbu un man varbūt kaut ko samaksās. Nu varbūt kaut kādas ambīcijas tomēr ir nepieciešamas? Šaura domāšana. Un pēc tam arī šī ir vilšanās: “Kāpēc Dievs nedarbojas?” Tu domā šauri. Mācītājs tev saka: “Domā plašāk,” bet tu esi samācījies un salasījies kaut kādas maģiskās formulas un kristīgo okultistu grāmatas, ka Dievs nāks un darīs.
Viņš reiz nāks. Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti, un pēc tam dzīvoja laimīgi. Tu pasakas esi salasījies, ka būs tā kā pasakā un pēc tam dzīvosi laimīgi. Pasakās, starp citu, arī ir ļoti daudz gudrības. Vakar līderskolā runāja par balodi, kurš teica: “Protu, protu.” Kad bija jāgatavo mājiņa, teica: “Protu, protu.” Kas tur nāca? Citi putni, kas mācēja vīt ligzdas. Atnāca aukstums un viss. Mājiņas nav. Protu, protu, es visu pats protu. Tas, ko es jums mācu, vārdi, ko es jums runāju ir Gars un dzīvība. Dieva vārds – Gars un dzīvība.
Jēzus, zinādams, ka Viņš grib pabarot piecus tūkstošus cilvēkus ar piecām maizēm un divām zivīm, teica: “Filip, kur maizi ņemsi?” Bet Viņš zina, ko grib darīt. “Un kur ņemsim?” Pats zina, ko dara. Kāpēc prasa? Vai tu zini, ko Dievs tavā dzīvē var darīt, ja tu darīsi, ja tu beigsi ticēt muļķībām, ja tu neļausi sevi pievilt ar tukšām runām. Kurš ir vislielākais tukšais runātājs? Tu pats un tavs prāts, kad tu palaidi to brīvsolī. “Mans prāts šodien atpūšas – omm…omm…” un tad tev pa galvu iet visādi mēsli. Vai tev prāts vienmēr ir tendēts uz pozitīvo? Vienmēr, kad tu tā brīvāk palaid savu prātu, tas tev vienmēr domās tikai labas domas? Mans prāts, kad es to palaižu vaļā, domā kaut kādu sviestu. Man pat uznāk nelabas sajūtas. Pat sapņi var būt slikti. Tu citreiz esi noguris un pārguris, ej gulēt un varbūt uzreiz neaizmiedz. Palaid vēl galvu vaļā, bet tur aiziet domas. Kāds kaut kādu vārdu ir pateicis, un tu esi dzirdējis kaut ko sliktu, un tu domā par to, kas vēl dēļ tā var notikt. Tas var beigties ar to, ka nevari aizmigt. Pirms gulētiešanas labāk vajadzētu kādu apliecinājumu noskaitīt, vai vēl varbūt vajadzētu kādu pozitīvu Bībeles rakstvietu nolasīt. Bērniem pirms gulētiešanas lasa pasaciņas ar laimīgām beigām, nevis tādas, kur viss beidzas slikti un visi bija nelaimīgi. Un bērns katru reizi grib, lai mamma vai tētis palasa pasaciņu. Es nedomāju, ka pasaciņa par Sarkangalvīti ir labākā, vai ne? Vilks viņu aprija, bet mednieks atgrieza vaļā vēderu un izņēma Sarkangalvīti ārā. Es domāju, ka tā nav foršākā pasaciņa bērniem, bet beigas kopumā ir laimīgas. Kad Jēzus pabaroja šos piecus tūkstošus, ko šie cilvēki izdomāja savā prātā?
Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. (Jāņa evaņģēlijs 6:15)
Ar varu ņemt un dot viņam vienpersonisku politisku varu. Cilvēki gribēja Viņu kronēt par ķēniņu, kaut arī ķēniņš bija Romas vara un vietējie vietvalži. Tā bija politiska sacelšanās. Tās būtu beigas. Jēzus šajā brīdī nerunāja par politisku varu, bet runāja par garīgu varu. Nāca ar varu un gribēja Viņu celt par ķēniņu. Un tie, kas atkāpjas, ir tie cilvēki, kas gaida to ārējo risinājumu, pašiem neuzņemoties atbildību. Viņi cer uz valdības maiņu. Visi tie nostalģiskie cilvēki: “Ak, Ulmaņa laikos viss bija labi.” Tu pats biji tajos Ulmaņa laikos? “PSRS laikos tur viss bija baigi labi.” Saprotiet, ka mums nav vakardienas un rītdiena nav pienākusi, bet mums ir šodiena. Un šodien ir brīnišķīga diena. Paldies Dievam, ka tev ir normāls mācītājs, kas normāli, veselīgi tieši tev māca normālu Dieva vārdu tādu, kāds Viņš ir, nevis tā, kā pasniedz cilvēki, kuri iekrituši reliģiskos maldos. Vēl to sauc par fatālismu – viss jau ir nolemts manā vietā. Dievs visu jau ir izrēķinājis, un es tur neko nevaru mainīt. Tāds ir mans liktenis. Tā teica zīlniece. Es neesmu zīlnieks, es tev mācu veselīgu Dieva vārdu, ka tu pats esi savas laimes kalējs. Un tad, kad tu sper soļus un kad uzklāj galdu Dievam, tad Viņš uzklāj un liek sēsties pie galda tev. Kad tu tiec izglābts žēlastībā un tev rodas vēlme augt, tad tu velc nost veco cilvēku un velc virsū jauno cilvēku. Tavā dzīvē tu pievelc attiecīgi pēc tā, cik tu esi izaudzis. Tu pievelc brīnišķīgas, labas lietas un labus, brīnišķīgus cilvēkus. Jēzus žēlastībā tu esi izglābts, jo kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Bet prātiņš ir jāpārģērbj. Saproti? Tev nepārtraukti sava dvēsele ir jābaro ar Dieva vārdu. Nepārtraukti. Pretējā gadījumā mēs kļūstam par tiem, kas atkāpjas, iekrītot tādos kristīgā okultisma tīklos, kas izskatās tādi nevainīgi. Tāda decaf kafija bez kofeīna. Jēzus uzkāpa kalnā. Tātad, lai uzturētu dzīvību, Jēzum esot virs zemes, Viņam bija nepieciešamība būt vientulībā, vienam pašam attiecībās ar Dievu. Tas nozīmē, ka tev ir savs laiks, kuru tu pavadi Bībeles lasīšanā un lūgšanā. Ja tev šī laika nav un tu to nepraktizē, tā ir riska grupa.
Tad tie sacīja Viņam: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi?” (Jāņa evaņģēlijs 6:30)
Iedomājies, tikko Jēzus pabaroja piecus tūkstošus. Tikko es tev pateicu, kā viss ir. Es tikko pateicu, kur tev laulībā ir problēma. Vienu reizi – cik man reizes jāsaka? Es tikko pateicu, kur tavā kalpošanā ir problēma. Es tikko pateicu, kāpēc tu nevari izrauties un kaut kur pacelties. Es tikko mierīgi pateicu vienkāršu lietiņu tikai tev. Piecus tūkstošus pabaroja ar piecām maizēm un divām zivīm, 12 grozi pāri palika. Viņi atnāk pie Jēzus un saka: “Kādu zīmi Tu mums rādīsi, lai mēs, to redzēdami, tev ticam? Ko Tu darīsi?” Nebeidzamo pierādījumu prasīšana un zīmju neizprašana. Jēzus pats par Sevi saka: “Es jau Esmu tā zīme. Mana miesa, Manas asinis, Dzīvības maize, Es Esmu durvis, miesā nācis dzīvais vārds, kas nav šķirams no Dieva.” Dievs un Viņa vārdi nav šķirami. Mēs, cilvēki, mēdzam runāt vienu, darīt citu. Dievs tā nedara. Bībele saka, ka Dievs nav cilvēks, kas melotu vai viņam kaut kas būtu nepieciešams.
Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība? (4. Mozus grāmata 23:19)
Viņš nav cilvēks, kas melo. Viņš nevar melot. Viņš ir Dievs, perfekts un ideāls. Mēs neesam ideāli. Mēs žēlastībā esam ideāli. Mēs tiecamies pēc ideāla. Mēs augam. Un kamēr mēs augam, kamēr mēs kustamies garīgi un fiziski, tikmēr mēs nekļūstam niķīgi. Nepārtraukta skaidrojumu saņemšana. Nepārtraukta kurlība un aklība. Jēzus saka: “Jums acis ir un jūs neredzat.”
Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? (Marka evaņģēlijs 18:18)
Elementāras lietas. Vai es pasaku katrā dievkalpojumā šos vārdus – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana? Nav jābūt īpaši aprobežotam, lai ticētu, ka tu to neievērosi un tu vari garīgi augt? Tev nav jābūt īpaši degradētam, īpaši nedzirdēt elementāras lietas? Nē, mums vajag smalku risinājumu. Vienreiz atceros, tas bija sen, kad pie manis pienāca tāda liela auguma džeks. Es viņam saku: “Bībele, lūgšana, draudze.” Viņš saka: “Nevar būt viss tik vienkārši. Man vajag kaut ko īpaši redzēt, kaut kādu skaidrojumu.” “Kādu zīmi tu rādīsi, ka tu to dari? Kādu zīmi tu, mācītāj, rādīsi, ka tu drīksti darīt to, ko tu dari?” “A kādu zīmi tu rādīsi, ka tu drīksti strādāt? Piemēram, kāpēc tu drīksti nākt uz dievkalpojumu un vienlaicīgi pasniegt klavierstundas un saņemt algu? “Kādu zīmi tu rādīsi?” Man tā notiek te citreiz. “Kādu zīmi tu rādīsi, ka tu to vari darīt, ka tu vari taisīt Izaugsmes klubu, ka tu vari iet politikā?” Tu savā galvā esi izdomājis, kādam jābūt ir mācītājam. Kā tev trūkst? Tevi nebaro ar veselīgu Dieva vārdu? “Kādu zīmi tu rādīsi?” Jēzus saka tā:
“ES ESMU dzīvības maize. [..]” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)
Super, vai ne? Supervārdi: “Es Esmu dzīvības maize.” Pasaki Dievam: “Tu Esi dzīvības maize.” Paņem rokās Bībeli un saki: “Tu esi dzīvības maize.” Šajos vārdos tu vari atklāt Dievu, kāds Viņš ir. Caur Savu vārdu Viņš atklājas. Tā ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Tā ir my first love, my favourite book (angliski – mana pirmā mīlestība un mana mīļākā grāmata). Es tā jūtu, ka runāšu angliski. Es mācīšos, ņemšu ar mākslīgo intelektu un runāšu. Tagad es publiski pateicu un tagad man tas būs jādara, bet es māku ieliet benzīntankā benzīnu. Es māku pateikt kafejnīcā check please, cash or card. Tik traki nav. I love christian music. Es pavadīju trīs dienas tajā R. Erī draudzes atmosfērā, un pats tāds palieku. Iedomājies, tu atnāc šeit, un tu tāds pats paliec. Kas var būt labāks? Tas ir spēks. Draudze, tas ir kaut kas super. Kaut kas tāds neizskaidrojams. Tas nav tikai zinātnisks izskaidrojums. Tas ir vispār kaut kas īpašs, Viņš ir mūsu galva, un mēs esam Viņa miesa. Un Jēzus saka:
“ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Bet Es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat.” (Jāņa evaņģēlijs 6:35-36)
Iedomājies? Jūs to esat redzējuši, bet jūs neticat. Tālāk notiek diskusija, jo jūdi sāka kurnēt.
Tad jūdi sāka kurnēt, ka Viņš bija sacījis: Es esmu maize, kas no debesīm nākusi, – un sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm.” (Jāņa evaņģēlijs 6:41-42)
Kas tas ir? Familiaritāte, ka mēs sākam skatīties uz garīgiem kalpotājiem, uz Dieva iecelto kārtību tā familiāri. Atļaujamies familiāri izturēties pret mācītāju, citreiz pat arī bļaut. Tas jau nav tā, ka tu ieraugi, ka kāds galīgi sacepies, galīgi dusmīgs cilvēks. Bet nu ir jau slēptās fāzes. Tie radziņi jau nāk ārā. Bet tāpēc jau es “pūšu to dihlofosu” šajā brīdī, lai tu pats to saredzētu, un pats tiktu galā lūgšanā.
Es pieminēšu vienu mūsu draudzes kalpotāju. Viņa ir ļoti uzticama, kustīga un ātra. Sandija nekad neapvainosies uz mani? Kā jūs domājat? To nekad nevar redzēt, bet es to redzu. Es to redzu, ja es kaut ko esmu pateicis, kas viņai nepatīk. Es pasaku kaut kādas pareizas lietas. Viņa normāli pieņem kritiku. Es varu viņai normāli pateikt, bet es redzu, ka nepatīk. Tas ir uz tādas robežas, ka var arī aizvainoties. Es redzu, Sandija tā sakniebj lūpas un sēž. Tad viņa aiziet mājās un lūgšanā tiek galā. Un viss ir forši. Ļoti sen tas bija, es atceros, ka es dalīju cilvēkus pa grupām – šie cilvēki pie manas sievas, šie cilvēki būs pie manis. Bet Sandija teica: “Man jau ir savs Mozus, un es nekur neiešu.” Viņa negribēja neko tajā mainīt. Tur nācās dalīt, neko nevarēja darīt, bet viņai jau ir savs Mozus. Es vakar no šejienes aizgāju prom tikai divpadsmitos naktī. Sandija un vēl daži cilvēki, un divi filmētāji bija palikuši. Mēs te parunājāmies, bet es aizgāju pēdējais. Sandija man teica: “Kāda es kādreiz biju, es nevaru saprast, kā es varēju tāda būt, pat normālā ģimenē augot? Kā es varēju tāda būt, ka esmu tikai es un pārējie apkārt ir nekas?” Kā vispār tāds cilvēks var mainīties? Viņai ir savs Mozus, tā arī var mainīties. Elijam bija savs sekotājs Elīsa.
Pastāstīšu stāstu par bīskapu Endrjū. Viņš pārrauga vairāk nekā tūkstoti cilvēku. Viņš ir piedzimis draudzē. Vecāki ir kalpotāji. Viņš sēdēja ar telefoniņu un vienkārši spēlēja spēlītes, tā, kā te daži bērniņi kādreiz sēž. Spēlēja spēlītes un visu dzirdēja. Sāka mācītājam koferīti nest. Sāka mācītājam vienkārši visur pa pēdām staigāt. Sāka kā ašers kalpot un caur viņu neviens nevarēja tā kā izlauzties. Galu galā, viņš šodien ir bīskaps. Viņu iecēla pārraudzīt milzīgu draudzi. Tā ir milzīga draudze. Tur vairāk kā tūkstotis. Viņš pārrauga šo draudzi. Es viņam saku: “Klausies, bet es trīsdesmit gados tikai no augšas piedzimu.”
Kāda tā ir privilēģija – izaugt draudzē. Bet iespējams tas ir tikai tad, kad tu respektē Dievu un respektē savu mācītāju. Tikai tad, ja cilvēks nekļūst viens no tiem, kas šeit ar Jēzu sarunājās: “Kādu zīmi tu mums rādīsi? Ko tu man vari teikt vispār? Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī.” Jā, demokrātiskā valstī. Šeit arī tevi neviens nespiež nākt, ja tev nepatīk mana mācība, tur ir durvis. Drausmīgi, vai ne? Es to iemācījos Londonā. Tur daudzas reizes mācītājs teica: “Nepatīk mana mācība – tur ir durvis.” Tā jau arī ir, te neviens nav spiests, pareizi? Bet ir garīgie principi, un, ja mēs tos respektējam, Dievs eksplozīvi darbojas mūsu dzīvēs. Tad var teikt par tevi, kad tu iesi, Dievs pavadīs tavu kalpošanu ar brīnumiem un zīmēm. Tad var teikt – jā, tavi lielākie brīnumi ir tavas personīgās pārmaiņas un pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvē, ka tu iepazīstini viņus ar Kristu un cilvēku dzīves mainās. Šī ir vieta, kur mainās dzīves. Šis ir brīnišķīgs sprediķis. Es pats sevi uzslavēju. Ja mani neslavē, es pats sevi uzslavēju. Jēzus saka:
[..] “Nekurniet savā starpā!” (Jāņa evaņģēlijs 6:43)
Iedomājies? Viņi sāka kurnēt par tiem vārdiem, ka Jēzus teica “Es Esmu dzīvības maize.” Viņi sāka kurnēt par to, ka mācītājs pateica, ka jāsāk ar sevi, ka Dievs visu neizdarīs un jāsāk ar sevi. Vai viņi sāka tikai sevī kurnēt? Savā starpā. Kur parasti notiek kurnēšana savā starpā? Tur, koridorā. Tagad mazāk, jo tur ir kārtības kalpotāji atnāk un jautā: “Ko tu te dari, ej dievkalpojumā.” Bet tie, kas uz tevi apvainojas, tie ir tie, kas atkāpjas ar laiku. Ja tu nemāki labi runāt ar cilvēkiem, tad arī tāda lieta jāmācās. Bet vispār, ja cilvēks ir mācītāja deleģēts, tad viņam ir jāpaklausa, pareizi? Kurnēšana, aprunāšana un kritizēšana. Jēzus vēlreiz saka:
“ES ESMU dzīvības maize. [..]” (Jāņa evaņģēlijs 6:48)
Viņš ir dzīvības maize.
“Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.” (Jāņa evaņģēlijs 6:49-50)
Iegaumē – ārēji risinājumi nepastāv. Vai nu tu uzņemies atbildību, sāc ar sevi, vai turpini vainot citus un meklēt maģiskās formulas. Burvju nūjiņas nepastāv. Cik labi, ka man to šodien iemācīja. Ārēji risinājumi nepastāv. Jēzus saka: “Tēvi ir ēduši mannu.”
Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. (Jāņa evaņģēlijs 6:31)
Tas ir ārējs risinājums. “Bet tā barība, ko Es jums došu, nes dzīvību, pārpilnību un mūžīgo dzīvību.”
“ES ESMU dzīvības maize. [..]” (Jāņa evaņģēlijs 6:35)
Tu vari mainīt draudzi, valsti, tu vari mainīt sievas, vīrus. Maini, ko tu gribi. Cūka arī Āfrikā ir cūka. Maini, ko tu gribi, ja tu savu problēmu šeit nevari atrisināt, tu to nekur nevari atrisināt. Tas ir mans paša skatījums, mans lēmums, kā es skatos uz situācijām, cilvēkiem, notikumiem. Mana atbildība – par to Jēzus runā, ka mēs sākam ar sevi. Kas bijis, ir pagājis, viss ir jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tātad – sāc ar sevi, kā jauns cilvēks pilnveidoties. Tāpēc ir ļoti vienkāršas lietas, kas norāda uz to, ka cilvēks nevēlas pilnveidoties un viņš, kā likums, nonāk tajā sfērā, tajā grupā, kas sāk skatīties uz kaut kādām maģiskām formulām: “Varbūt man tur palīdzēs?” Man nākuši tik daudz cilvēku un prasījuši: “Izdari to, izdari šito.” Tas ir līdzīgi tā, kā tu tam ubagam iedod to kapeiciņu. Tu redzi, ka dzērājs vai narkomāns, bet iedod. Tu jau vari iedot viņam, bet tas jau nav risinājums. Pareizi? Tas jau nav risinājums. Viņš tāpat drīz nomirs, jo netīrs, piesmirdējis, viss slims. Viņš tāpat nomirs. Dod vai nedod, ja viņš nesāks ar sevi, nekas nemainīsies. Ja tu nepateiksi tam cilvēkam: “Tev ar sevi jāsāk, ar attiecībām ar Dievu.” Tie cilvēki, kas man bija piestiprināti, uzdeva jautājumu: “Mācītāj, kas ir tavas galvenās lietas?” Arī cilvēks, ar kuru es pavadīju laiku Londonā jautāja: “Kas tev ir galvenais?” Es ļoti īsi padomāju: “Personīgas attiecības ar Dievu, disciplinēts un stingrs darbs ar sevi un pilnīga atbildības uzņemšanās par to, kas notiek manā dzīvē, un kā es pret visu attiecos.” Tas ir pats pamatu pamats.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs [..]. (Psalms 37:5)
Ārējais risinājums nepastāv. Jēzus turpina:
“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa evaņģēlijs 6:53)
Paldies Dievam, ka tur nav asiņu. Mēs ēdām restorānā asins desu, un kāds jautāja: “Tu ēd asins desu?” Es teicu: “Es neēdu, bet ne tāpēc, ka tas ir Bībelē rakstīts.” Es domāju, ka var ēst asins desu, bet man kaut kā tas ir iesēdies, ka nevajag to ēst, un es neēdu. Kas to zina, tur varbūt kaut kāda dvēsele ir iekšā. Kas zina, varbūt vēl ir uzlikta virsū kāda maģiskā formula tām asinīm, un tad es apēdīšu. Tad tas viss ienāks manī, un paliks mati čirkaini. Labi, ka man nav matu. Palikšu jocīgs tikai tāpēc, ka apēdu asins desu. Asinīs ir dvēsele, tad pasargi, Dievs. Bet ko saka Jēzus? Nekas no tā, ko tu apēd, nevar tevi sagānīt. Bet tas, kas no sirds iziet, tas var tevi sagānīt.
Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. (Mateja evaņģēlijs 15:18)
Tas, kas iznāk no sirds, no domām, tas, ko tu domās ielaid, tas tevi var sagānīt. Tas, ko tu apēd, sagremo un izspied ārā. Piemēram, ja apēdīsi indīgas sēnes, nomirsi. Tas viss ir saprotams, bet tas neattiecas uz garīgo pusi. Un Viņš saka tā:
“[..] Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa evaņģēlijs 6:53)
Jums nav dzīvības sevī. Tajā pašā laikā Viņš saka: “Es Esmu dzīvības maize.” Tas nav vienreizējs virtuāls. Atnāci, pieņēmi Jēzu, aleluja, Jēzus ir Glābējs. Pa svētkiem atnāci – kristīts, laulāts, svētīts baznīcā. Maģistrā formula – krusts kaklā, reģistrēts baznīcas ruļļos, atnāci uz vakarēdienu, paņēmi vakarēdienu. Kaut kāda mistika, svētais, mistiskais vakarēdiens. Tur nav nekā mistiska. Tas simbolizē Kristus miesu un asinis – vārds un draudze, un Kristus upuris. Pirmkārt, caur Kristus upuri tu esi jauns radījums garā. Viņš ir Durvis, tu ieej, izej, atrodi ganības. Draudze ir instruments. Lūgšana ir instruments, bet tāda, kas ir saskaņā ar vārdu. Nē, es lūgšu ne tikai par kaimiņu, bet lūgšu arī par sevi. Pirmkārt, par sevi, nevis tikai, lai cits mainās. Un tad viņš mainās caur tevi, kad tu mainies, kad tavi vārdi ir ar svaru. Reizēm ir jāpasaka, ka mēs esam labi, jo mēs to aizmirstam. Aizmirstam, ka mīlam. Es runāju tāpēc, ka es mīlu Dievu, mīlu tevi, mīlu sevi, tāpēc es to runāju. Pāvils saka:
Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! (1. Korintiešiem vēstule 9:16)
Man tas ir uzticēts. Jēzus teica:
Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. (Jāņa evaņģēlijs 6:55)
Šie ir smagi vārdi. Ārprāts. Kaut kāda cilvēku ēšana, asins dzeršana, šausmas. Un kas notiek?
Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa evaņģēlijs 6:60)
Es no zinātnes esmu sapratis, ja tu tādas lietas dari, tev tur tās smadzenes baigi nešķiro – vai tu par citiem domā sliktu vai par sevi. Domas pieņem to, ka tas atstāj negatīvo iespaidu uz pašu cilvēku. Un tas cilvēks, par ko tu domā, nemaz to nejūt, jo viņam tas viss vienalga. Tevi nevar ne nolādēt, ne noburt. Tev neko nevar padarīt. Tu esi nenoburamais, neapturamais. Mācekļi kurnēja, un ko Viņš teica? Vai tas jums ir par piedauzību, ka pašiem jāuzņemas atbildība?
Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: “Vai tas jums ir par piedauzību?” (Jāņa evaņģēlijs 6:61)
Vai tas jums ir par piedauzību, ka Dievs jālūdz, par piedauzību, ka mācītājs jārespektē, draudzes mācība ir par piedauzību? To, ka Jēzus par sevi saka, ka es atdošu par upuri sevi. Tas viss jums ir par piedauzību? Tad Jēzus skaidri pasaka:
Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)
Vārdi, ko es jums runāju ir gars un dzīvība. Caur Kristus upuri, lai šī dzīvība manī darbotos, man ir nepārtraukti jāuzņem garīgā barība. Pirmkārt, šī garīgā barība ir jāattiecina uz sevi, nevis uz citiem. Pirmkārt, nevis sajūtas, bet vārds, Viņa principi manī. Dieva vārds ir dzīvs. Viņa likumos ir spēks pašos sevī. Trešais bauslis.
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. (2. Mozus grāmata 20:7)
Šī principa pārkāpums atņem tev jebkāda veida svētību. Tu vairs nevari uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tu nevari uzņemties atbildību, ja tu pārkāpi šos trīs baušļus, ar tevi ir beigas. Fatālisms, cerības, ka Dievs darīs, vilšanās, un kurš beigās vienmēr ir vainīgs? Kurš vienmēr ir vainīgs visās laulībās un tā tālāk? Kaut kam kaut kas nesanāk? Mārcis Jencītis. Man jau vēl daudz ir sekotāju. Mums ir “Dieva lauvas” kustība. Arī tur ir dažādi cilvēki. “Kā tu, mācītājs būdams, vari vēl politikā būt?” Tagad es vēl tajā stihijā nokļuvu, krusā, tie krusas graudi riktīgi dauzīja. Nofilmēju, ieliku un viens bija iekomentējis: “Tu, jefiņ, tas tev Dieva sods.” Cilvēks pats sev soda kvīti tikko izrakstīja. Man, nē, es izspruku no tās krusas. Viss ir labi.
Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa evaņģēlijs 6:60)
“Mācītāj, tu nerunā no Bībeles. Es nākšu tad, kad tu sludināsi evaņģēliju. Tad, kad tu no Bībeles runāsi, tad es nākšu, jā.” Tu vari izstiepties un sarauties, tu vari pārcelt mājas grupiņas laikus. Kurš ir šajā kategorijā, viņam nekas nebūs labi, lai kaut ko normālu darītu, jo viņš ir pozīcijā, kurā neredz sevi, ka jāsāk ir ar sevi. Un Jēzus tā saka, šis pants, ko es sākumā minēju.
“Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. (Jāņa evaņģēlijs 6:64)
Jēzus jau no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Reizēm šķiet – ko tas mācītājs runā, kā viņš tā var teikt? Tā ir vienkārša elementāra ābecīte, kaut kādas lietas, kaut kādas niansītes. Man nevajag pārdabiskas atklāsmes, tā ir skaidra matemātika, kas notiks tavā dzīvē, kas notiks tavās attiecībās, kas tavā kalpošanā notiks. Tādas skaidras lietiņas. “Kā viņš tā varēja? Ko viņš man tur nolādēja? Neviens neko nav ne lādējis, neko darījis. Vienkārši pateicu, kas notiks un kas ir rakstīts Bībelē. Tas, kas ir rakstīts, tas arī notiks. Viss notiek pēc Dieva vārda.
Jēzus zināja, kurš atkāpsies. Atkāpties un nodot ir divas dažādas lietas. Ir tādi, kuri atkāpjas un kaut kur pazūd, bet ir arī tādi, kuri atkāpjas ar lielu troksni un visu dzīvi dzīvo ar rūgtām domām. Draudzē bija kāds negants cilvēks, kurš savu mājas grupas vadītāju terorizēja, bet ar mani runāja kā eņģelis. Es zināju, ko par šādu situāciju saka Bībele un dievišķie principi. Ja slikti izturas pret manis iecelto vadītāju, tad ilgstoši nevarēs labi izturēties pret mani. Tā ir Dieva iecelta kārtība, ka Viņa aicinātos vadītājus apstiprina draudzes mācītājs. Ilgu laiku es biju labais, un sāku jau domāt, ka pastāv izņēmumi. Tomēr pienāca laiks, kad “slūžas nāca vaļā” un tad man maz nelikās. Vēl tagad, kad pagājuši gadi, viss, ko daru es un darām draudzē, ir slikti. Nezinu, kā cilvēks var dzīvot ar šādu naidu – visticamāk, ka no šī rūgtuma ir radušās visādas kaites. Atceros liecību, ka kādai dusmīgai sievietei bija problēmas ar žulti. Pēc tam, kad viņa piedeva un tika galā ar visiem aizvainojumiem, beidzās arī viņas slimības. Arī medicīna un zinātne apstiprina to, ka no rūgtuma, aizvainojuma rodas dažādas slimības. Kā gan cilvēks var nemitīgi dzīvot un cīnīties par pašizdomātu taisnību!? Jēzus redzēja šīs pazīmes un zināja, kurš Viņam neticēja un kurš nodos.
No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jāņa evaņģēlijs 6:66-69)
Kas tie bija – tie, kuri negribēja redzēt un dzirdēt. Jēzus teica – sāc ar sevi. Neesi tajā kategorijā, kas guļ un neievēro pamatprincipus. Neizdomā maģiskās formulas, ka Dievs visu darīs tavā vietā un nemāci to cilvēkiem.
Jēzus saviem divpadsmit mācekļiem arī piedāvāja iet prom, ja viņi grib. Mācekļu atbilde: “Kur lai mēs ejam?” nebija laba, tā arī bija neuzticības pazīme. Arī manā komandā reizēm ir teikuši: “Nav jau citur, kur iet.” Jēzus aresta laikā Marku tvarstītāji noķēra aiz drēbēm, viņš tās novilka un bez drēbēm bēga pa olīvu dārzu. Pēteris ar zobenu nocirta ausi. Kad Jēzu arestēja, visa mācība izkūpēja un Pēteris aizgāja zvejot, nebija nekāda iekšējā kodola. Pēc Jēzus augšāmcelšanās un parādīšanās mācekļiem un Svētā Gara saņemšanas viss mainījās. Mēs lasām, ka Pēteris augšistabā lūdza Dievu. Viņš vairs negulēja lūgšanu laikā! Savā dzīves noslēgumā aizgāja un nomira pie krusta. Viņš teica, ka nav cienīgs mirt, kā viņa Pestītājs, un tādēļ Pēteri piesita krustā ar galvu uz leju. Cilvēks, kuru “nopūta”, saprata, ka ir jauns radījums un ka ir jāsāk ar sevi, pirmkārt, meklēja Dievu.
[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)
Caur šiem vārdiem svētības plūst, apsolījumi piepildās, emocijas tiek dziedinātas, un tu esi laimīgākais cilvēks pasaulē. Ja tu esi glābts, respektē savu draudzi, ievēro Bībeles pamatprincipus, kaut vai lēnām kusties uz priekšu, tu droši vari teikt, ka esi laimīgākais cilvēks pasaulē. Es esmu laimīgs cilvēks, un man apkārt rodas aizvien vairāk laimīgie cilvēki.
Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī. (Jāņa evaņģēlijs 5:26)
Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. (Efeziešiem vēstule 5:6)
Šodienas svētrunu beigšu ar stāstu par stihiju, kurā mēs ar sievu iekļuvām pirms pāris dienām. Es atgriezos no Londonas, lidostā rādīja 32 grādu karstumu un uzreiz braucu uz Saulkrastu pludmali. Kādu stundiņu tur pasauļojos un paskatījos, ka drīzumā prognozē lietusgāzi. No jūras puses tuvojās mākonītis. Iegājām kafejnīcā paēst, sāka nedaudz pilināt lietus, un tad pēkšņi sacēlās ļoti spēcīgs vējš un sāka purināt jumtu. Devāmies uz mašīnu, lai paspētu normāli aizbraukt mājās. Pabraucu dažus kilometrus, un sākās krusa. Tā bija īsta dabas stihija, tādu krusu nebiju redzējis. Pēc tam ziņās lasīju, ka tieši tur tika nodarīti postījumi, nolauzti arī koki. Es redzēju tikai nolauztus zarus. Lietus un krusa bira no visām pusēm. Mašīnas bija apstājušās, arī es apstājos zem koka tā, lai tas kaut cik aizsargātu mašīnu no krusas graudiem, bet pēkšņi vējš mainījās un krusa bira no otras puses. Es izvēlējos lēnām kustēties uz priekšu, kad krusa nedaudz pierimās. Kad tā sāka birt ar jaunu jaudu, tad atkal apstājos. Debesis bija melnas, ceļš pludoja, lietus gāza kā no spaiņiem, priekšā neko nevarēja redzēt, braucu ar ātrumu 20-30 km/h. To visu piedzīvojot, domāju, kā tad bija Noasa laikos plūdos. Tur pazuda visa cilvēku lepnība. Tā kā tikko biju atgriezies no Londonas, tad domāju, kas notiktu ar šo pilsētu, ja tādas lietavas un krusa būtu veselu mēnesi. Tādās situācijās pazūd visa cilvēku lepnība. Mums šķiet, ka mēs varam visu, bet esam atkarīgi no Viņa žēlastības.
Es pateicos Dievam par šo žēlastības dienu, ka mums ir pieejams Dieva vārds, varam augt, mainīties, dzīvot laimīgi un palīdzēt citiem. Varam pieaugt savā profesionālajā jomā, kalpošanā, palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu, jo Dieva valstība ir mūsu vidū. Mums ir brīnišķīga draudze, un tu esi brīnišķīgs cilvēks. Es mīlu visus, arī dumpiniekus, nevienu nemetu ārā no draudzes un vienmēr līdz pēdējam ceru, ka cilvēks tomēr mainīsies un būs laimīgs. Es ticu, ka arī tie, kuri nekad nemainās, tomēr izmainīsies, vismaz viens no simts šāda tipa cilvēkiem. Ir cilvēki, par kuriem saka, ka zeme viņus nenes, viņi paši sevi nevar panest. Kad mēs sākām draudzi, tad gāja uz ielām evaņģelizēt cilvēkus. Uz kurieni gāja? Uz Origo, un no turienes bieži atveda atbilstošu kontingentu. Sākumā mums dievkalpojumi notika Maritim viesnīcā. Bieži bijām skaļi, mūs brīdināja, ka tā nedrīkst. Tad kādu dienu man no viesnīcas zvanīja un teica: “Jencīša kungs, jūs mūsu viesnīcā ievedāt bomžus!” Protams, uzreiz arī atteica telpas. Tāda līmeņa cilvēki pie mums nāca, mēs ticējām un cerējām, ka viņi mainīsies. Nē, šādi cilvēki parasti nemainās, bez tam viņiem ir nepieciešami speciāli rehabilitācijas centri, jāģērbj, jāmazgā, speciāli jākalpo un, visticamāk, tāpat kādā brīdī viņi “uzmetīs”. Tikai daži tiek izmainīti. Zinu šeit vienu cilvēku, kurš bija bezpajumtnieks, tagad ir izmainījies un uzticami kalpo Dievam. Es pazinu arī vienu bijušo policistu, kurš kļuva pat bomzi, pieķērās Dieva, nāca draudzē, mainījās, varēja nopirkt pat BMW, saveda to kārtībā. Viņam dzīvē viss sakārtojās, kārtīgi strādāja, tika dziedināts, bet tad izdomāja, ka draudzē viss nav kārtībā, arī ar mācītāju viss nav tā kā vajadzētu būt un kaut kur pazuda. Es par viņu tālāk neko nezinu, visticamāk atgriezās apmēram turpat, kur bijis. Nepateicība ir pasaules alga. Ja tu atstāj savas saknes, kā tu vari turpināt augt, uzņemt Dieva vārdu un strādāt ar sevi? Šāds cilvēks ar atbilstošiem ieradumiem un viens bez draudzes nevar pastāvēt. Šāda draudze ir liela Dieva žēlastība. Viegli ir saukt: “Kungs, Kungs!” bet nedarīt to, ko Viņš saka. Dieva dusmība nāk pār šādu cilvēku. Kas ir Dieva dusmība? Vienkārši nepiepildās Viņa apsolījumi. Nav tā, ka Dievs sapnī parādās ar siksnu rokās un noper tevi. Tu nepildi noteikumus un tam ir atbilstošas sekas. Nav tā, ka visa dzīve uzreiz jūk un brūk – nē, problēmas ir tajā jomā, kurā tu pārkāp noteikumus. Ir jāiemācās noteikti principi, kamēr to neizdarīsi, konkrētā joma tavā dzīvē buksēs. Tas pats notiek darba vietā. Tevi nepaaugstinās, ja nebūsi uzticams priekšniekam.
Nesen biju kalnos. Parasti nesāk kāpt no jūras līmeņa, bet labu gabalu jau uzbrauc ar mašīnu. Augstajos Tatros kāpšanu sākām apmēram no 2000 m virs jūras līmeņa, bija jāuzkāpj tikai daži simti metru. Izvēlējos virsotni, kurā kāpu viens pats. Kad bija palikuši mazāk par 100 m uzkāpt, pēkšņi sākās lietus, vējš un tāda migla, ka trīs metrus priekšā nevarēja redzēt. Domāju, ka vajadzētu uzkāpt līdz augšai, bet atcerējos, ka ir noteikumi un principi, kuri jāievēro, lai būtu drošībā. Tādēļ izvēlējos to nedarīt, kas bija pareizais lēmums, jo, lejā kāpjot, pa taciņu tecēja straumītes, akmeņi bija slideni. Aizvakar, piedzīvojot dabas stihiju Saulkrastos, un padomāju, ka, ja tādi laika apstākļi būtu bijuši kalnos, kur es biju, varēja būt letāls iznākums. Tad, kad izdevās tikt līdz Siguldai, tur bija sauss, spīdēja saule, ne miņas no stihijas. Tā bija ļoti spēcīga, bet lokāla. Pēc tam redzēju video, ka kāds cilvēks bija uzfilmējis ļoti lielu krusas gabalu, arī zilumus bija dabūjis. Man šāda izmēra krusas graudi negadījās, bet visu laiku dauzīja mašīnu. Tad es arī padomāju, ka nevar kāpt kalnos, īpaši augstajos, neskatoties laika prognozes. Visos kalnos ir kraujas, bet augstajos ir daudz mainīgāki laika apstākļi. Tādos kā Everests es nekad netaisos kāpt, man pietiek ar zemākajiem, kur ir ūdenskritumi, kaut kas zaļš un drošība. Alpīnisti, protams, ir ļoti sagatavoti, ievēro principus, ir apmācīti. Tie, kas nekur nedodas, neiekļūst stihijā, bet tiem, kas virzās uz priekšu, ir stihijas. Es šo stihiju izbaidīju, ir jāiemācās arī šādas lietas izbaudīt. Kaut kur ļoti tuvu iespēra pērkons, visa mašīna nodrebēja, no trokšņa sāka džinkstēt ausīs. Tādu nebiju piedzīvojis. Kāpjot kalnos, ir vajadzīgas zināšanas. Tev nepalīdzēs maģija, krusts, zināšanas par eksorcismu. Jeb tu domā, ka staigāsi pa ūdens virsmu kā Jēzus? Bet Bībelē tas ir rakstīts! Es uz to skatos šādi: ja es lasu Bībeli, strādāju ar sevi, es staigāšu pāri slimībām, arī tad, ja būs grūti, ja būs problēmas, es staigāšu virs tām, būšu laimīgs. Tā es saprotu staigāšanu pa ūdens virsmu. Jēzus kāpa kalnā un pēc tam staigāja pa ūdens virsmu. Viņš pabaroja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm un pēc tam pateica, ka Viņš ir dzīvības maize. Viņš teica: “Es esmu durvis, Es esmu dzīvība.” Vispirms Viņš, Viņa vārds, bet tas neizslēdz reizēm kādus brīnumus. Notiek finansiāli brīnumi, dziedināšanas, bet tā nav sistēma, uz to nevar balstīties, tas nevar būt pastāvīgi, ja mēs nemeklējam Viņa vaigu un no iekšienes nepārveidojamies. Iekšēja transformācija.
Kristīgais okultisms briesmīgi skan, bet tas ir trešā baušļa pārkāpums. Nelieto Dieva vārdu maģiskos rituālos un neceri, ka tu vari dzīvot bez savas atbildības un ar savām lūgšanām kontrolēt Dievu. Atceros kādu precētu pāri. Vīrs bija tāds mierīgs, ieturēts, bet kādā situācija viņš sievai tā spēcīgi, sev neierastā stingrībā, pateica: “Tu mani nekontrolēsi!” Dievs saka to pašu.
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis [..]. (Jozuas grāmata 1:3)
[..] Tas visu spēj, kas tic. (Marka evaņģēlijs 9:23)
Tici darbībai, nevis tam, ka Dievs visu darīs. Primāri šķīsti bļodas iekšpusi, un tad Viņš arī darīs. Viņš arī dara to, ka mums ir miers, dzīvojam Viņa klātbūtnē, attiecīgos cilvēkus mūsu dzīves, svētī, dod veiksmi, saliek apstākļus. Jēzus ir brīnišķīgs!
Tu iesi caur stihijām, bet tevi tās neskars, tu izbaudīsi šīs stihijas, bet neaizmirsti palūgt Dievu. Varbūt es neesmu normāls, bet es ļoti izbaudīju šo stihiju, bet šī bija viena no retajām reizēm, kad es kaut kādos apstākļos spontāni lūdzu Dievu. Šoreiz es lūdzu par to, lai krusas graudi netrāpa priekšējos stiklos, bet es lūdzu arī par to, lai manas acis un prāts ir skaidri, lai neskrienu pa priekšu un rīkojos gudri, pareizi redzu kā labāk rīkoties. Es esmu arī braucis vētrā peldēt, bet tagad es vairs to nedarītu, labāk pastāvētu jūras krastā. Pēdējo reizi, kad vētrā peldēju, es pēkšņi konstatēju, ka peldu, bet patiesībā stāvu uz vietas. Biju iekļuvis pretstraumē. Nebiju to mācījies, bet prāts bija skaidrs un padomāju, ka varbūt sāniski pret straumi izpeldēšu, un tā arī notika. Tomēr tas prasīja lielas pūles.
Pirms pāris nedēļām ceļojumā gāju pa taku “Life on Mars”. Galapunktā nonācu vientuļā pludmalē, ļoti skaistā, kur nav neviena cilvēka. Metos peldēt un pēkšņi sajutu, ka straume nes. Ātri peldēju krastā, jo sapratu, ka peldēt drīkst tikai pie paša krasta. Seklumā peldot, pēkšņi pamanīju šņurkulētāju. Izbrīnījos, jo neredzēju ne laivu, ne somu, neko – mēs tur bijām vieni paši. Galvā pazibēja doma, ka, varbūt, tā ir haizivs un ātri metos krastā. Vēroju – parādās, pazūd “šņurkulētājs”. Pajautāju AI – haizivis tur pēdējo reizi manītas tikai 2008. gadā. Tas bija delfīns, un tas, ko redzēju, bija delfīna spura. Ļoti skaisti, bet tomēr bīstami. Tu nevari baudīt skaistumu, neievērojot elementārus Dieva radītus principus. Pats svarīgākais ir – sāc ar sevi. Kad tu rādi uz citu ar pirkstu, cik pirksti rāda uz tevi pašu? Jēzus ir brīnišķīgs, Viņš ir dzīvības maize, Viņš ir durvis. Tu tiksi izglābts, ieiesi un iziesi, un atradīsi ganības.
ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. (Jāņa evaņģēlijs 10:9)
Tu iemantosi zemi, kur piens un medus tek.
[..] Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. (4. Mozus grāmata 14:8)
Tu neēdīsi no maizes, ko ēda tēvi un nomira tuksnesī, bet gan no maizes, kas no debesīm nākusi. Nav nekā labāka un brīnišķīgāka! Mana sieva sen, sen strādāja par auklīti mazai meitenītei Alisei. Viņa bija rādījusi bērnu Bībeli, stāstījusi par Jēzu, un meitenīte rādīja, kā no Bībeles ir jāņem un jāēd no Dieva vārda. Tikko bija draudzes bērnu nometne, kuru organizēja Ieva ar savu komandu. Biju uzdevis, ka nometnē jābūt 70 bērniem, un tieši tā arī notika. To var izdarīt cilvēks ar ticību un pareizu domāšanu. Viena trešdaļa no bērniem bija draudzes bērni, viena trešdaļa tādi, kuri kaut kādā veidā saistīti ar draudzi, bet viena trešdaļa pavisam no malas, sveši bērni, un visi tagad staigā priecīgi un laimīgi. Arī kalpotāji ir noguruši, bet priecīgi. Nometnē bērniem iedeva maizīti, kas nākusi no debesīm. Vecāki, kuru bērni bija šai nometnē, vismaz kādu laiku redzēs izmaiņas, jo Dieva vārds ir transformējošs. Nenodarbojies ar kristīgo okultismu un misticismu, neesi tai kategorijā, kuri atkāpjas. Paturi savu sirdi pozīcijā: “Es esmu glābts, pestīts un man vajag no Tevis, Dievs, ikdienā! Tu esi mana barība, Tu esi ceļš, dzīvība. Tu esi nācis atnest dzīvību un pārpilnību!”
Mēs slavējam Tevi, Svētais Gars, Tu esi brīnišķīgs, Tava debesu manna ir labāka, gardāka par jebkāda veida fizisko barību, tā ir numur viens – pats svarīgākais! Mēs mīlam Tevi, Svētais Gars, mīlam Tevi, Jēzu, mīlam dzirdēt un darīt Tavu vārdu. Pateicamies par žēlastību, ka tu pieliec klāt no Sevis tur, kur mēs nespējam, ka Tu pieņem mūs tādus, kādi esam. Tu darbojies mūsos ar Savu vārdu, ar Savu Garu. Tu esi brīnišķīgs! Es lūdzu, lai Tu svētī katru, kurš dzird Tavu vārdu, katru šai vietā! Es novēlu un lūdzu, lai katrs maksimāli pieņem visu no Tevis! Dod plašu vīziju mazākās un lielākās lietās, dod katram pieņemt, iet pareizā virzienā, būt disciplinētam mazās lietās un mazos solīšos un baudīt no augļiem! Palīdzi nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi un būt sulīgam arī vecumdienās, un nest svētību citiem! Lai aiziet viss, kas nepilnīgs, miesas kaites, atkarības, rakstura problēmas, kas mums traucē! Lai aiziet jebkurš rakstura bloķētājs, lai nāk Tavs miers un svētības! Lai katra dzīvē ienāk Tava piedošana, Jēzus Kristus vārdā!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kristīgais okultisms” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
