Es katru svētdienu priecājos nākt uz draudzi, satikt lielos un mazos, jo draudze ir mana otra ģimene, kuru es mīlu. Šo vietu kopīgi esam cēluši un radījuši. Dieva valstība ir mūsu vidū, bet redzam šeit vēl diezgan daudz tukšu krēslu. Mēs katrs esam atbildīgi par to, lai Dieva valstība izplatītos, lai draudzes zālē krēsli būtu pilni ar cilvēkiem, kuri iepazinuši Dievu, izglābti no elles, neiet vairs pazušanā un kopā ar Viņu spējuši mainīt savas dzīves. Tie var būt tavi draugi, radinieki, kaimiņi, kolēģi un varbūt arī ienaidnieki, vai vienkārši sastapti cilvēki.

Šodienas tēma ir “Evaņģelizācija – kristietības degviela”. Bībele saka, ka mūsu dienas ir saskaitāmas un laiks ir atvēlēts tikai svarīgākajām lietām. Svarīgākā lieta ir Jēzus Kristus draudze. Cilvēki bieži domā, ka ir daudz laika, daudz darāmo lietu. Mums kā draudzei galvenajai rūpei būtu jābūt – cīnīties ar sātanu un viņa pavadoņiem, lai glābtu dvēseles, papildinātu debesis un iztukšot elli.

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. (Psalms 90:10)

Es esmu draudzē jau astoņpadsmit gadus. Tad, kad atnācu uz draudzi, man bija ap trīsdesmit gadu, tagad man ir ap piecdesmit gadu. Vēl paies tikpat daudz, un man jau būs ap septiņdesmit. Tas paies ātri, un tāpēc Bībele runā par neatliekamību, steidzamību, par to, ka šodien ir glābšanas diena, šodien mums jāsteidzas glābt dvēseles. Man vienmēr ir bijis sirdī glābt pazudušos. Es ļoti gribu, lai elle būtu tukša un debesis ir pilnas ar cilvēkiem. Vienīgais iemesls, kāpēc Jēzus nāca virs zemes, bija, lai glābtu pazudušos, atbrīvotu saistītos, dziedinātu slimos, darītu brīnumus. Viņš nomira pie krusta, lai cilvēki spētu dzīvot pilnvērtīgas, kvalitatīvas dzīves. Ja es skatos uz šiem 20 draudzē pavadītiem gadiem, tad varu teikt, ka tie ir pagājuši kā viens mirklis. Man ir ļoti skaista, brīnišķīga dzīve, esmu ļoti pateicīga Dievam par visu vērtīgo, kas man ir dots. Tomēr tas, kas ir devis galveno dzīves jēgu un piepildījumu, ir tas, ka ir bijusi iespēja strādāt Dieva druvā un glābt cilvēkus, un tieši tā ir pievienotā vērtība manai dzīvei. Esmu gājusi Dieva ceļus ar dažādām kļūdām, piedzīvojusi fiasko, bet esmu gājusi un strādājusi, lai glābtu dvēseles.

Raugieties, lai ikdienas rūpes un pienākumi jūs tik ļoti nenomāc un neizsmeļ, ka pazaudējat laika izjūtu un garīgi iemiegat. Mostieties un esiet nomodā, lai redzētu, ko Dievs dara. Mēs nevaram atļauties izšķiest ne mirkli, nedrīkstam izniekot šīs dārgās dienas. Celieties un apģērbieties, nekavējiet un neatlieciet līdz pēdējam brīdim. Tērpieties Kristū un dodieties darbā! (Romiešiem vēstule 13:11-14) (tulk. no angļu val.)

Šodien ir glābšanas dienas. Mūsu mācītājs kādā dienas citātā rakstīja: “Tikai viena lieta, kuras dēļ ir vērts dzīvot. Viena lieta, kur es jūtos patiešām dzīvs – evaņģēlija sludināšana.” Mums ir dota lielā pavēle.

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)

Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem vēstule 10:14-17)

Mēs esam tie, kuri var iet un pasludināt, jo ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no Kristus pavēles. Kāds sludinātājs reiz teica, ka ir tikai divi iemesli, kādēļ cilvēki nav glābti. Pirmais iemesls, ka viņi nav satikuši dedzīgus, patiesus kristiešus un otrais iemesls – viņi ir satikuši kristiešus. Tātad, mēs varam pievest cilvēkus Kristum ar savu uzvedību, dzīvi, bet mēs varam arī traucēt to izdarīt. Uz mūsu pleciem ir šī atbildība, to mums ir uzticējis pats Dievs. Nesen darba sapulcē mācītājs mums visiem uzdeva jautājumu: “Kāds ir tavs sapnis?” Man tas radīja pārdomas, kas es esmu. Kad vecāka gadagājuma cilvēkiem pajautā, kas viņi ir, bieži var dzirdēt atbildi: “Es esmu pensionārs.” Bet kas esmu es, kas ir mana identitāte, būtība? Uz ko es balstu savu vērtību? Kādu laiku domāju par to, ka vajadzētu ieviest kādu profesionālu hobiju. Man patīk darīt daudzas lietas – lasīt grāmatas, sportot, ceļot, bet man nebija hobija profesionālā līmenī. To pārdomājot, man atnāca atziņa, ka viss ir gaistošs. Senāk biju uzcēlusi dzīvi uz attiecībām, kuras izjuka. Tai brīdī man likās, ka izjūk visa dzīve. Es negribu būvēt savu dzīvi, identitāti, to, kas mani dara laimīgu, uz gaistošām lietām. Pašas par sevi tās ir vajadzīgas un labas, bet tā neesmu es. Es esmu tā, kura dara Dieva gribu, glābj dvēseles, tā ir mana identitāte. Kas esi tu? Uz ko tu balsti savu identitāti? Darba sapulcē, kurā jautāja par sapni, kāds no dalībniekiem teica: “Man ir svarīgi, ka es dzīvoju pa īstam, elpoju, jo man pieder viss.” Kas ir tas, kas dara tevi laimīgu?

Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam. (1. Korintiešiem vēstule 3:21-23)

Grieķu tekstā vārds lielīties nozīmē “paļauties uz kaut ko kā uz savu nopelnu, gūt savu identitāti no kaut kā un balstīt savas vērtības un drošību uz kaut ko”. Uz ko balstīta tava identitāte? Nav gudri veidot savu pievienoto vērtību uz cilvēkiem, sasniegumiem, uz finansēm. Veidojiet savu vērtību Kristū.

Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas. (1. Korintiešiem vēstule 3:20)

Šeit ir runa par to, ka prāts, sirds domas vienmēr būs ar kaut ko piepildīti. Šis saturs nosaka mūsu dzīves virzību, garšas, krāsas. Cilvēka sirds nekad nepaliek tukša. To var uzskatīt par degvielu. Tas, ar ko mēs sevi piepildām, tas nosaka mūsu dzīvību, virzību, ātrumu, ar ko mēs virzāmies. Automašīnā degviela nosaka kustību, bet termostats uztur pareizu temperatūru. Ja degviela nav pareiza vai tās nav, auto nestrādā. Ja termostats nestrādā, tad automašīnas dzinējs paliek auksts un neefektīvs vai arī pārkarst. Tāpat arī cilvēkā svarīgs ir saturs, degviela un arī temperatūra jeb iekšējais līdzsvars. Ja nav pareiza satura, bez tā dzīve būs auksta vai pārslogota un izdegusi. Šo līdzsvaru, jēgu, identitāti palīdz uzturēt evaņģelizācija jeb cilvēku glābšana un vešana pie Kristus. Evaņģelizācija nav svarīga tikai tiem cilvēkiem, kuriem es kalpoju, bet arī man. Tas ir tas, ar ko es piepildu savu dzīvi, domas, ikdienu. Kāds ir mans sirds saturs šodien un mana garīgā temperatūra? Daudzi varbūt domā: “Ko tad es? Es neesmu perfekts, man visādi grēki, grēciņi!” Kādus cilvēkus Dievs lieto? Kādus cilvēkus par mācekļiem izvēlējās Jēzus? Kāda bija viņu kvalifikācija? Pirms Jēzus izvēlējas Savus mācekļus, Viņš lūdza.

Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā. Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem. (Lūkas evaņģēlijs 6:12-13)

Tuvajos Austrumos visa nakts ir divpadsmit stundas, tātad par katru mācekli Jēzus lūdza vienu stundu. Kā Viņš lūdza? “Tēvs parādi man labākos un izcilākos Izraēlā. Man vajag supermenus, kurus Es gribu darīt par apustuļiem, kuri iet un glābj pazudušos!” Vai šādi Viņš lūdza? Vai Jēzus izvēlējās supermenus? Ja mēs paskatāmies ar cilvēciskām acīm, tad tās var likties sliktas izvēles. Viens no izvēlētajiem bija Pēteris – impulsīvs, ar strauju dabu, raupjš cilvēks, kurš nevarēja savaldīt savu mēli, un brīdī, kad Jēzum vajadzēja uzticīgus cilvēkus blakus, viņš noliedza Jēzu. Vēl Viņš izvēlējās Cebedaja dēlus, kuri bija karstgalvji. Kad samarieši liedza Jēzum un Viņa mācekļiem naktsmājas, tad Cebedaja dēli teica, lai uguns krīt un zibens nosit. Tātad viņiem bija tieksme uz pārspīlētu reakciju un nespēja iejusties citu cilvēku ādā, nebija līdzjūtīgi, varbūt nebija nekādas empātijas. Ko vēl Viņš izvēlējās? Jūdu, kuru iecēla par Savas grupiņas kasieri. Sanāk, ka Jēzus lūdza divpadsmit stundas, lai izvēlētos neperfektus, šādus tādus cilvēkus. Viņš nelūdza un neizvēlējās tā, kā to darītu pasaule. Viņš negāja uz Jeruzālemes universitāti un nelūdza spējīgākos studentus. Jēzus gāja uz pludmali un izvēlējās vienkāršus zvejniekus. Visu nakti lūgšanās Viņš pavadīja, lai tiktu galā ar Savu prātu. Arī mums ir jāizcīna cīņa savā prātā, lai saprastu, ka Dievs aicina tevi. Tieši tu, nevis kaimiņš pa labi vai pa kreisi, esi tas, kuram jānes augļi Debesu valstībā. Tās ir cīņas, kuras jāizcīna tev pašam prātā. Kad Jēzus nokāpa no kalna, Viņš izvēlējās parastus cilvēkus, tādus kā es un tu – ar visām nepilnībām un trūkumiem, ar visiem: “es nevaru”, “man nesanāk”, “man nav laika”, “es nezinu, kā”, “man nav neviena drauga vai paziņas”. Viņš izvēlējās pavisam vienkāršus cilvēkus. Ne asākos prātus, ne oratorus. Jēzus neizvēlas tevi tāpēc, ka tu kaut kas esi. Jēzus tevi izvēlas tāpēc, ka zina, par ko Viņš spēj tevi padarīt. Dievam nevajag supermenus vai supersievietes, jo tādi neeksistē. Tu esi kvalificēts darīt to, ko Dievs grib, lai tu dari. Man ir skolotājas kvalifikācija. Esmu studējusi sešus gadus un ieguvusi grādu pedagoģijā. Man ir arī tulka grāds. Man ir pusotra augstākā izglītība. Vai tas man dod labākas spējas glābt cilvēkus? Nē. Es vienkārši eju un sludinu evaņģēliju. Es daru to, kam Dievs mani ir kvalificējis.

Kāda grupiņas vadītāja stāstīja, ka divas vai trīs nedēļas pēc tam, kad viņa atnāca pie Dieva, viņas sirds tik ļoti dega par pārmaiņām, ka viņa gāja uz ielām un sludināja evaņģēliju. Viņa nejautāja, vai viņai ir kvalifikācija, vai viņa zinās, ko atbildēt, vai ir pabeigusi desmit Bībeles skolas un vai viņai nav bail. Viņa vienkārši gāja un darīja, jo tas dega viņas sirdī. Sludināšana un lūgšana iet kopā. Ja visi kristieši Latvijā lūgtu 365 dienas gadā un 24 stundas diennaktī – no rīta līdz vakaram –, Latvija joprojām nebūtu glābta, kamēr kāds neceltos un neietu. Bībele mūs neaicina: “Ejiet pa visu pasauli un lūdziet!” Tā saka: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet. Dariet par mācekļiem!” Lūgšana ir ārkārtīgi svarīga, bet pēc lūgšanas ir jāseko rīcībai. Lūgšana sagatavo ceļu, bet sludināšana aiznes vēsti pie cilvēkiem.

Kāds uzņēmējs reiz nopirka ēku, kas atradās blakus baznīcai, un veica tur renovāciju, lai atvērtu bāru un naktsklubu. Draudze nebija ar to mierā. Viņi sasauca sapulci un lūdza, lai šī iecere nepiepildītos blakus viņu draudzei. Naktī, kad viņi lūdza, ēkā iespēra zibens, un tā nodega līdz pamatiem. Ēkas īpašnieks draudzi iesūdzēja tiesā, jo pēc viņu lūgšanām ēka ir nodegusi. Draudze aizstāvējās, un tiesa lēma, ka lūgšanas ar to nav saistītas. Tiesnesis teica, ka tā ir viena no sarežģītākajām lietām, ko viņam nācies iztiesāt, jo viņa priekšā bija uzņēmējs, kurš ticēja, ka Dievs atbild uz lūgšanām, un draudze, kas tam neticēja.

Reizēm kristieši nav pārliecināti par lūgšanu spēku un to, ko Dievs vēlas darīt caur viņiem. Mēs lūdzam par neglābtajiem, par saviem cilvēku sarakstiem. Mēs lūdzam, lai draudze pildās. Bet vai mēs tam ticam? Vai mēs to pielietojam savā dzīvē? Mēs neesam aicināti tikai lūgt. Mēs esam aicināti darīt. Tikai lūgt ir kā lēkt uz vienas kājas. Ja tu tikai sludini, tu lec uz otras kājas. Kristietība stāv uz abām kājām – tu lūdz un sludini. Tad var redzēt rezultātu. Kad mēs ejam pie cilvēkiem, mēs runājam un stāstām Dieva vārdu – evaņģēliju. Mēs stāstām, ko Jēzus ir izdarījis un ko Dievs var darīt viņu dzīvē.

Mūsu ķermenis sastāv no miljoniem šūnu. Ja tiek bojāta viena šūna, tas var ietekmēt visu organismu. Viens mazs bojājums var izraisīt lielu kaitējumu veselībai. Līdzīgi ir ar Dieva vārdu. Viens tavs cilvēkam izteiktais vārds var sākt pārveidot visu viņa dzīvi. Atceries sievieti, kura Jēzum teica, ka viņai vajag tikai to kripatiņu, kas nokrīt zem galda sunīšiem. Viņa apzinājās, ka pat viens, Dieva iesēts, teikums var pilnībā izmainīt cilvēka dzīvi. Dieva vārdam ir ļoti liels spēks.

Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais. (Ebrejiem vēstule 11:3)

Vārda spēkā šī pasaule ir radīta. Viss redzamais ir radies no neredzamā. Tāpēc ienaidnieks tik ļoti cīnās par cilvēka prātu un sirdi, jo tieši tur sākas tas, kas vēlāk kļūst redzams cilvēka dzīvē. To, ko cilvēks domā savā sirdī, par to viņš kļūst. To var salīdzināt ar dizainera darbu. Kleitas, auskari un gredzeni, ko redzam, vispirms piedzima dizainera prātā. Vispirms bija ideja, kas vēlāk tika uztaisīta. Vispirms ir ideja, pēc tam ir rezultāts. Ir doma, un tad ir vārds. Dievs mums ir atstājis brīnišķīgu lietu, ar kuru sēt cilvēku dzīvēs, izdarot izmaiņas viņu prātos, domās. Kad tu sludini, tu iesēj vārdu cilvēka garā, un tas sāk augt un darboties. Bībelē ir teikts, ka tad, kad tu ej, sludini un cel Dieva valstību, tu Dievam patīc. Vai tu gribi patikt Dievam? Bībelē saka, ka bez ticības mēs nevaram Dievam patikt. Ticība ir darbības vārds. Kad es eju un daru, es Dievam patīku. Es gribu Dievam patikt. Kamēr tu paklausi Dievam un sludini, pārmaiņas sāk notikt arī tevī, jo ticība rodas no sludināšanas. Tāpēc evaņģelizācija nav tikai pienākums, bet vieta, kur Dieva vārds un spēks sāk darboties gan cilvēkā, kuram tu sludini, gan tevī pašā. Dievs mums ir devis autoritāti un spēku ne tikai mūsu pašu vajadzībām, bet arī, lai mēs nestu vaņģēliju, sludinātu citiem un glābtu pazudušos.

Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, [..]. (Romiešiem vēstule 1:16)

Kad tu sludini evaņģēliju, tu darbini šo spēku. Grieķu valodā vārds “spēks” δύναμις (dunamis), ir pārdabisks, darbīgs spēks, kas rada pārmaiņas un glābj. Tas ir iedarbīgs, brīnumdarošs spēks. Dieva spēks, kas rada pārmaiņas. No šī vārda cēlies arī vārds “dinamīts”. Bet Bībelē tas nav iznīcinošs, bet ir augšāmcelšanās spēks. Tāds spēks, kas rada. Caur to, ka tu sludini un stāsti evaņģēliju, cilvēki tiek glābti un Dieva spēks viņos sāk darboties no iekšienes.

[..] darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu [..]. (Efeziešiem vēstule 3:20)

Dievs nemaina tikai ārējo uzvedību. Viņš maina cilvēka sirdi un domāšanu no iekšienes. Dieva spēks atbrīvo, kad tu sludini. Jēzus kalpošanās Dieva spēks atbrīvoja saistītos no tumsas saitēm.

[..] dziedinādams visus velna nomāktos [..]. (Apustuļu darbi 10:38)

Dieva vārds dziedina. Tas stiprina grūtībās. Kad tu sludini, Dievs ne vienmēr noņem grūtības, bet tev parādās spēks turpināt, kalpot un nepadoties. Un tam, kam tu sludini, atnāk ticība un spēks, ka viņš grib izvēlēties šo ceļu.

Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās. (2. Korintiešiem vēstule 12:9)

Kad tu sludini, Dieva spēks tev dod identitāti. Tas tevi piepilda. Arī otram cilvēkam tas parāda, ka dzīvei ir vēl cita jēga un aicinājums. Dieva spēks maina dzīves virzienu tev un tiem, kuriem to stāsti.

Lai es atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku [..]. (Filipiešiem vēstule 3:10)

Mēs paši atzīstam, un tie, kam sludinām, arī mainās. Taču šis spēks nedarbojas pats no sevis. Dievs meklē cilvēkus, kuri ir gatavi iet. Dievs tevi nesūta tāpēc, ka esi perfekts vai tāpēc, ka tev ir diploms. Viņš sūta tieši tevi. Viņš vēlas aizdedzināt tevi pašu, iedot jēgu un saturu tavai dzīvei, lai tevī būtu liesmojošs prieks. Bet par šo uguni un saturu tev pašam ir jāparūpējas.

Aiz šā iemesla es atgādinu tev atkal uzpūst Dieva dāvanas liesmu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies liecināt [..]. (2. Timotejam vēstule 1:6-8)

Mēs esam gaisma pasaulei. Bet, lai gaisma tiešām būtu gaisma, tā ir jāieslēdz. Tevī ir visi resursi. Tev ir dots viss nepieciešamais. Tev ir dota uguns. Mēs esam kā turbo mašīna, jo Dievs ir ar mums. Dievs dzīvo mūsos ar visu spēku. Mums pieder viss, ka varam iet, sludināt un stāstīt, un cilvēki nāks pie Kristus. Dabū no sevis ārā to pērli, uguni, identitāti, jēgu, saturu, ko Dievs grib, un tu aizšausies kā raķete.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam. (Romiešiem vēstule 12:11)

Vārds “dedzīgi” sākumā tika lietots par ūdeni, kurš vārās, tātad – liesmojiet ar entuziasmu, esiet pilni ar dedzību, jo tas jūs pašus uzturēs pie dzīvības. Pētījumi rāda, ka cilvēkam ir vairāk enerģijas tad, kad saprot, kāpēc viņš evaņģelizē, nāk uz dievkalpojumiem, ir kristietis. Lai virzītos uz priekšu, ir jābūt iekšējai motivācijai, kura vēlas kaut ko darīt. Motivācija arī palīdz grūtībās, un tad tu nejūties, ka būtu piespiests, kā arī nerodas vairāki jautājumi, kāpēc kaut ko dari. Iekšēja degsme, jauda nerodas pati no sevis, to rada un notur motivācija – iekšējais dzinējspēks. Pastāv divi motivācijas veidi: ārējā un iekšējā. Ārējā ir tad, kad tevi kāds motivē no malas, paslavē, māca, bet tas nav ilgtermiņā, jo, pazūdot ārējam spiedienam, pazūd dzinulis un cilvēks sāk izdarīt minimumu. Mozus grāmatās var lasīt par šo motivācijas veidu.

Tad Mozus nogāja un izstāstīja tautai visus Tā Kunga vārdus un visus noteikumus; un visa tauta vienā balsī atbildēja un sacīja: “Visus šos vārdus, ko Tas Kungs ir runājis, mēs izpildīsim.” (2. Mozus grāmata 24:3)

Mozus motivēja, un tauta darīja. Šī bija ārēja motivācija, jo līdzko Mozus uzkāpa kalnā, nogāja malā, tauta atkāpās un izveidoja zelta teļu. Viņu paklausība balstījās ārējos apstākļos, jo nebija sapratnes par to, kāpēc ir nepieciešama bauslība, kāpēc jāseko Dievam un jāevaņģelizē. Ārējā motivācija sirdi neizmaina. Israēla tautai nebija izmainīta sirds, jo līdzko motivators aizgāja, tauta sāka darīt to, kas bija viņu sirdīs jeb savu identitāti.

Es pati šajā draudzē kalpoju ļoti ilgus gadus, un man ir nācies cilvēkus dažādi pierunāt, lai viņi atnāktu uz dažādiem mūsu draudzes veidotiem pasākumiem, bet mani personīgi neviens šādi nav bakstījis un lūdzies, lai es apmeklētu draudzes pasākumus. Man vienmēr ir bijusi šī iekšējā degsme, vēlme un apziņa, ka man to vajag. Es draudzē esmu 18 gadus un neesmu izlaidusi nevienu dievkalpojumu vai grupiņu, un ne jau tāpēc, ka mācītājs man kā īpaši zvanītu vai rakstītu, prasot, vai būšu – es zinu, kur man jābūt. Arī iepriekšējā draudzē man neviens neskrēja pakaļ, jo es zināju, ka man tas vajadzīgs un tā ir mana identitāte, tas ir tas, kam es dzīvoju, mana dzīves jēga.

Degsme nerodas nejauši. Degsme balstās uz taviem sapņiem un vērtībām, uz vēlmi augt un darīt priekš Dieva, jo es to gribu un man to vajag. Iekšējais aicinājums un saprašana man vienmēr ir devusi spēku iet cauri grūtībām, jo manā dzīvē ir bijuši dažādi posmi, kuru dēļ ir bijusi pat vēlme ātrāk nonākt debesīs, bet es vienmēr apzinājos, ka tā ir mana dzīves jēga. Es nekad kalpošanā vai Dievam neesmu pateikusi frāzi, ka es sakārtošu savu dzīvi un tad nākšu, jo es vienmēr esmu apzinājusies, ka aicinājums, degsme, motivācija un iekšējā vēlme ir pāri visam, un es vienmēr esmu par to rūpējusies. Tad, kad ir degsme, tas nav tāds mirkļa moments, bet tas paliek arī tad, kad ir nogurums un grūtības. Ne jau apstākļi cilvēku notur uz ceļa, bet gan iekšējā degsme un aicinājums. Tu vari paveikt lielas lietas tikai tad, kad tu apzināti kop savu degsmi un rūpējies par to, ka arī nepastājies, turpinot, iegūstot avotu, kas neizsīkst. Ar šo neizsīkstošo avotu tu vari turpināt iet, lai arī kādi būtu apstākļi. Tā ir tava rīcība, tā nav tikai lūgšana. Lūgšana un darīšana, un, šajā gadījumā, cilvēku glābšana. Mūsu mācītājam ir citāts: “Degsme nav nejaušība, tā ir apzināta izvēle, par kuru jārūpējas katram pašam.” Tev personīgi jārūpējas, un par to neparūpēsies neviens tev apkārt esošais cilvēks. Tu esi tas, kurš var parūpēties par savu sirds saturu un virzienu šajā dzīvē.

Vēlmi kalpot un evaņģelizēt uztur mērķu uzstādīšana, kas palīdz saglabāt fokusu. Uzstādi sev konkrētus mērķus, lai tie būtu redzami ciparos, veic konkrētas darbības katrai dienai.

Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:14)

Nenotika dzīšanās ar startu, bet tika uzstādīti konkrēti mērķi. Kad tu pēdējo reizi esi kādu atvedis uz grupiņu vai pastāstījis par Dievu? Izveido vizuālu atgādinājumu, kas simbolizē tavu mērķi, lai ikdienā tas tev būtu kā iedvesmas avots. Agrāk, kad līderu skola notika Zinātņu akadēmijā, mēs studējām mācītāja grāmatu “Mājas grupu vadītāja rokasgrāmata”, kurā māca, kā vadīt mājas grupu, un ir citas tēmas, tajā arī bija uzskates materiāls – mūsu draudzes vīzija G12. Tajā vidū ir cilvēks, kam apkārt ir 12 cilvēki un tālāk katram ir vēl 12. Agrāk es sevi neredzēju šajā vīzijā, tas šķita kas ļoti tāls, bet tev ir sevi tur jāierauga pašā vidū un apkārt – izglābtie cilvēki.

Ieskaties šajā vīzijā kārtīgi un ieraugi tur sevi, jo Dievs grib lietot tieši tevi. Mācītājs mums ir stāstījis, cik svarīga ir vizualizācija, un man tas šķita kaut kas nereāls, bet es turpināju un nepadevos, jo dzinulis kalpot bija manī. Reizēm es brīnos, kā es vispār tādā manierē varēju evaņģelizēt, bet es darīju to labāko, kā to tajā posmā sapratu, neskatoties un savu apģērbu un citām lietām. Es to darīju par godu Dievam, un Viņš mani veidoja. Mācītājs un draudze to darīja, tāpēc arī es gāju un darīju, neskatoties uz apkārtējiem aspektiem. Laikam ejot, tas viss tika iegūts gan grupas, gan izaugsme, Dievs man ir palīdzējis to visu izdarīt.

Veids, kā sevī noturēt degsmi – esi savā vietā. Tad, kad tu dari to, kas tev patīk un interesē, tad degsme rodas dabiski. Ķēniņš Dāvids bija gans, un tieši tur viņu Dievs sagatavoja kļūt par ķēniņu. Lielākas lietas veidojas no mazām lietiņām. Esi vietā, kur tev patīk darīt un dari kaut vai mazliet, bet iesaisties. Ja tev ir mērķis un vīzija un zini, ko vēlies, tad tu iegūsi virzienu un būs vieglāk darboties, kad šķitīs, ka viss slikti.

Ābrahāmam tika dots apsolījums.

Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. (1. Mozus grāmata 12:2)

Ļoti ilgus gadus neredzēja nevienu svētību, bet viņš turpināja iet, vīzija viņu noturēja. Un mēs zinām, ka Ābrahāms ir mūsu ticības tēvs. Tāpat kā Mozus 40 gadus veda cilvēkus pa tuksnesi un vadīja ne to vieglāko tautu. Mozum bija vēlme un degsme, tāpēc viņš noturējās uz ceļa. Ne teorija, bet Dievam aicinājums un degsme kā tava personīgā atbilde no Dieva.

Varbūt tu esi situācijā, kad ir slinkums, kad negribas neko darīt, varbūt motivācijas trūkums, bet varbūt tu netiec pāri kam, varbūt vīzijas zudums, varbūt mērķu zudums. Varbūt tā kā nolemts: es nevaru saņemties, es zinu, ka varu, bet nevaru, Vīzijas zudums izdzēš cilvēka iekšējo dzīvību, bez vīzijas izdziest degsme. Cilvēks tā kā pazūd pakāpeniski, no vienas lietas atsakās, no otras atsakās, pakāpeniski zaudē vēlmi augt. Labā ziņa ir tā, ka tevī ir visi resursi – tu vari saņemties, vari turpināt, tikai galvenais ir nepadoties. Paskatīsimies uz Kālebu.

Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” (4. Mozus grāmata 13:30)

Viņš saka: “Ieņemsim! Es iešu un es izdarīšu, es ieņemšu šo zemi!” Un “ieņemsim” ebreju valodā nozīmē: mēs spējam to noteikti pārvarēt. Ne tikai spējam, bet noteikti spējam. Es noteikti varu pārvarēt savu “nevaru”, slinkumu, motivācijas trūkumu. Un Kālebs nostājās pret bailēm, viņš nostājās pret “es nevaru”. Es ieiešu šajos Dieva apsolījumos, jo tas ir priekš manis. Apliecini par sevi: “Es būšu tajā vidiņā, es atvedīšu cilvēkus uz grupiņu, es pievedīšu cilvēkus pie Dieva, es evaņģelizēšu, uzrakstīšu kādam Facebook, Instagram, uzrakstīšu kādam kolēģim, es to izdarīšu! Tas ir mans, un es to paņemu!” Un Kālebs negaidīja, ka kļūs vieglāki apstākļi, kad viņš izveseļosies vai atradīs darbu, bērnus izaudzinās vai vēl kaut kādas lietiņas. Viņš to negaidīja. Viņš nostājās pretī bailēm, ja Dievs ir teicis tā, tātad tas ir iespējams. Tu neieņem nostāju pēc rezultāta, tu ieņem nostāju pirms rezultāta. Un tad seko tas, kas seko ticībai – kustība.

Mums katram ir spiedieni, grūtības, situācijas, sarežģītas lietas, kam mēs ejam cauri, katram ir savas asaras, katram ir savas bēdas, un tas spiediens, kas tevi spiež pie zemes, tu to izmanto kā dzinējspēku, tas spiediens ir tas, kas tev palīdz piecelties, kas palīdz izkāpt ārā no komforta zonas. Pārskati savu domāšanu, esi gatavs mainīt domāšanu, pārskati savas prioritātes. Un lieto šo spiedienu kā dzinējspēku, kas tevi dzen uz priekšu. Lai tas spiediens, kas ir tevī, kļūst par spēcīgu dzinējspēku. Līdzīgi kā mūzikas instrumenti, piemēram, vijole, ģitāra, skan tikai tad, kad stīgas ir nospriegotas, atrodas zem spiediena. Ja nav sprieguma, tad sīgas vienkārši karājās. Tikai nostiepta stīga vibrējot rada skaņu, tā radot mūziku. Bez šī nospriegojuma nebūtu ne skaņas, ne harmonijas, nebūtu nekā. Spiediens un laiks dara daudz vērtīgu lietu tavā dzīvē. Grūtības nav patīkamas, tomēr tās tevi dara stiprāku. Spiediena rezultātā rodas jauni lēmumi, jauns dzinulis, tā kā izmanto grūtības, lai ietu uz priekšu. Turpini evaņģelizēt, turpini aicināt cilvēkus pie Kristus. Turpini iesākto. Neuztver spiedienu kā draudu vai problēmas, bet kā iespēju. Ja tev ir mērķi, ja tev ir šī superīgā vide, kurā mēs atrodamies grupiņās, dievkalpojumos, pasākumos, tev vispār nav jābaidās no spiediena. Esot vidē un ļaujot sevi mīcīt kā mālu, tu kļūsi par meistardarbu. Tu jau tā esi ļoti skaists, ļoti īpašs, ļoti unikāls, bet Dievs grib izcelt ārā to pērli vēl vairāk, lai tu būtu vēl skaistāks. Dievs meklē dedzīgus cilvēkus, tādus, kas ies un darīs, kas ir izslāpuši pēc Dieva un darīt Viņa gribu. Kāpēc remdenība ir bīstama? Tāpēc ka tā izskatās normāla, bet Dievs meklē tādus, kas ir gatavi samaksāt kaut kādu cenu. Tie, kuri meklē Dieva gribu, tie paliek iepakaļ, aizmugurē, bet tie, kas dara Dieva gribu, aizšaujas kā raķete.

Un paraugs tādai bezkompromisa dedzībai vēsturē ir tāds priesteris Matatija, tas nav tikai tāds stāstiņš, bet tie ir arī kā fakti. Notika Makabeju sacelšanās, par ko raksta vēsturnieki. Un situācija bija tāda ap 167. gadu pirms Kristus, jūdu tauta atradās Grieķijas impērijas pakļautībā. Un ķēniņš Antiohs IV Epifāns uzspieda ebreju tautai, kas tur dzīvoja tajās robežās, grieķu kultūru, grieķu reliģiju, un tika aizliegta Toras lasīšana, kas ir piecas Mozus grāmatas. Nevarēja lasīt savu Bībeli, tika aizliegta apgraizīšana, sabata ievērošana tika aizliegts. Jeruzālemes  tempļa centrālajā vietā tika uzstādīts altāris ar Zeva tēlu, un tur upurēja cūkas. Cūka ebrejiem bija nešķistais dzīvnieks. Un interesanti, ka šis ķēniņš necentās iznīcināt paša tautu, bet viņš centās iznīcināt identitāti, to, kas viņi ir savās sirdīs, savā būtībā. Liela daļa cilvēku izvēlējās kompromisu baiļu, sabiedrības spiediena dēļ, daļa pieņēma grieķu paražas, bet citi izvēlējās pretošanos. Un tur bija tāds ciemats, kurā dzīvoja šis priesteris Matatija ar savu ģimeni, un arī tur viņi lika upurēt priesterim viņu dieviem. Matatija atteicās, viņš redzēja, ka citi to ir gatavi darīt miera labad. “Mīļā miera labad es atdošu, es pakļaušos savām bailēm, pakļaušos savam komfortam.” Un Matatija bija dedzīgs savā sirdī, un viņš nokāva visus tos elku pielūdzējus, viņš sagrāba elku altāri un teica, lai ikviens, kam ir dedzība par bauslību, kas paliek uzticīgs derībai, lai seko viņam. Ikviens, kas ir dedzīgs par Dieva vārda darīšanu, lai seko viņam. Un tā sākās Makabeju sacelšanās. No vēstures viedokļa šī sacelšanās tiek uzskatīta par vienu no vislabāk dokumentētajiem ebreju sacelšanās faktiem pirms Kristus. Kas ir dedzīgs, lai seko man.

Neatdod savas vērtības, neatdod savu saturu, savu uguni remdenībai, neatdod nevienam. Ir jāsāk ar sevi. Kad es nedaudz saņemos, es spēju iedvesmo citus. Tu spēsi iedvesmot citus, tu spēsi iedvesmot cilvēkus pa labi un pa kreisi. Ja man nav, ja tev nav iekšējas degsmes, tad cilvēki ātri sajūt, kam tu tici un kam nenetici. Cilvēki redz, kurš ir remdens un kurš nav, un viņi grib pavilkties līdzi tam, kas deg. Ja tu dedz par Kristu, tad seko man – teica Matatija. Ja es gribu radīt vilkmi savā dzīvē, es degu par Kristu, es izvēlos to. Un šodien tas spiediens vai tā remdenība, vēlme nolikt kaut kādas savas vērtības, tas nav kā fiziskas vajāšanas, bet tas ir, ka pasaule ienāk mūsu dzīvē, kad cilvēks vēlas pielāgoties pasaules standartiem. Un remdenība rodas tad, kad vēlamies saglabāt gan uzticību Dievam, gan komfortu. Un pasaule apkārt nemitīgi sauc: pielāgojies, esi kā visi, klusē par savu ticību, piekāpies savos standartos. Matatija negaidīja, ka pamodīsies visa tauta, viņš sāka ar sevi. Mums pašiem ir jāaizdegas, man pašam ir jāatbild par savu dedzību.

Ir tāds sludinātājs Reinhards Bonnke, viņš stāstīja kādu notikumu, ka jaunpiedzimusi kristiete iet uz dievkalpojumiem katru svētdienu, viņa ir draudzē un viņa pieiet pie Bonnkes un saka: “Mācītāj, ko lai es daru? Man uz pleciem sēž divi dēmoni, viens pa labo roku, otrs pa kreiso roku, ko man darīt­­?” Un Reinhards Bonnke viņai atbildēja: “Zini, mušas nevar nosēsties uz karsta katla, uz auksta katla tās var atrasties ļoti ilgi.”

Tātad, ja mēs esam piepildījuši savu dzīvi ar mērķi, mēs ejam uz to mērķi, mēs darām to, ko Dievs grib, lai darām. Tad nekādi velni, nekādas lietas mūs nespēs atturēt, nekādas grūtības, jo visiem jau ir grūtības. Ja kāds mums gribēs pieskarties, viņš apdedzināsies. Ja kāds gribēs apstādināt, viņš apdedzināsies. Evaņģēlijs pats par sevi nodrošina dedzinošu spēku, tas ir patiess spēks. Kristietība nav klubs, kur cilvēki ir pierakstījušies, kristietība ir tas, ka tu ej soli pa solītim mērķa virzienā. Kad tu sludini Kristu, dvēseles sāk izjust vibrāciju, viņu garā tiek iededzināta uguns. Tev ir dots spēks, lai tu aizdegtos un lai aizdedzinātu citus.

Lai es mīlētu cilvēkus, lai gribētu viņus izglābt, lai man būtu iežēlošanās, lai es saprastu, ka viņi iet pazušanā, lai es nebūtu vienaldzīga, ka man dienā aizplūst garām tik daudz cilvēku, lai es varētu dabūt to sāli, to vēlmi, man ir jāiemīl cilvēki. Un tas rodas no personīgajām attiecībām ar Dievu. Tad, kad tu lūdz Dievu, kad tu meklē Viņu, tad Viņš maina tavu sirdi. Es agrāk vispār nemīlēju cilvēkus, bija ļoti grūti mīlēt cilvēkus, es biju ļoti augstprātīga un iedomīga, bet Dievs ir izmainījis manu sirdi. Man patīk cilvēki, es mīlu cilvēkus, es gribu viņus glābt no elles un velna nagiem. Tas ir noticis tāpēc, ka es esmu meklējusi Dievu un darījusi. Tas ir darījis manu sirdi cilvēcīgu, tādu, kam patīk cilvēki. Dievs grib, lai mums ir cilvēcīga sirds, kas grib cilvēkiem palīdzēt. Novēlu, lai tev būtu izmainīta sirds, novēlu īstenot to, ko Dievs ir paredzējis. Un visiem kopā mums tas brīnišķīgi izdosies! Lai Dievs tevi svētī!

Sandijas Dukātes sprediķi “Evaņģelizācija – kristietības degviela” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija