Prieks katru šodien šeit redzēt. Cik labi, ka mums ir draudze, Dieva nams, kur kopā pulcēties, kopā pielūgt Dievu! Tas ir kaut kas līdz galam neaptverams, kas notiek, kad mēs kopā pulcējamies, pielūdzam Dievu. Viņš ir Tas, kurš mūs vieno. Jā, mēs nākam arī satikt draugus, bet centrā ir Dievs, ap kuru pulcējamies. Šodien gribu runāt par mums pašiem. Ar kuru mums visvairāk jāstrādā – vai ar kaimiņu, ar viņa raksturu? Nē, mums jānodarbojas ar sava rakstura veidošanu, mainīšanu, spodrināšanu, jo raksturs ir tāda lieta, kas vienā brīdī neizmainās. Jēzu mēs pieņemam vienā mirklī. Dievs uzreiz atbild uz mūsu lūgšanu par glābšanu, bet raksturs ir mūsu daļa sadarbībā ar Dievu, lai mēs kļūtu līdzīgi Jēzum Kristum. Dieva Vārds saka, mēs esam Viņa vēstule, smarža šai pasaulē. Tātad tev jākļūst arvien līdzīgākam Jēzum Kristum, mūsu Dievam. Tāds arī ir Dieva mērķis. Šādas izmaiņas nenotiek ar vienu knipja sitienu. Nav tā, ka, pieņemot Jēzu, tu izej uz ielas un sāc runāt un domāt kā Viņš – tas ir process dzīves garumā.
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. Korintiešiem vēstule 3:18)
Tātad tas, ka topam pārvērsti, liecina par procesu, kas notiek ilgākā laika posmā. Šis process notika vakar, šodien notiek un notiks rīt. Mūs veido dažādi piedzīvojumi, situācijas, problēmas, kam ejam cauri. Mēs esam piedzimuši no augšienes, bet joprojām esam kā neapstrādāts dārgakmens. Visādi apstākļi, ko Dievs pieļauj mūsu dzīvē, pulē, veido, izkaļ mūs par noderīgu trauku. To var salīdzināt ar podnieka darbu, kurš no māla izgatavo dažādus noderīgus traukus. Viņš uzliek uz virpas mālu un virpo. Ja kaut kas nesanāk, tad samīca un sāk no jauna. Šis trauks, kas ir skaisti izgatavots uz virpas, nav vēl gatavs. Tam seko vēl visādi kaltēšanas, apdedzināšanas, krāsošanas darbi, lai trauks kļūtu lietojams, tas prasa ilgu procesu. Mēs katrs esam īpašs Dieva trauks, ko Viņš grib lietot. Tādēļ arī mums šī dzīve dota, lai kļūtu par labām lietām un lietojamiem traukiem.
Šo sprediķi vēlos nosaukt – “Uzdrīksties mainīties”. Pārmaiņas ir neērta lieta. Citreiz tu zini, ka vajadzētu mainīties, bet zini, ka pārmaiņas tev kaut ko maksās, ka tas būs neērti. Dievs tevi tik ļoti mīl, ka nevar atļaut tev palikt tur, kur esi šobrīd. Vienalga, vai tās būs jaukas vai mazāk jaukas lietas, tu mainīsies, kaut kas tev liks to darīt.
Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis. (Psalms 32:9)
Nesaki – neiešu tai virzienā, kur Dievs ved, jo tad izmaiņas var būt sāpīgs process. Ja tu gribi sadarboties ar Dievu, tad ir labi zināt, kurā sfērā nepieciešamas pārmaiņas. Varbūt ir kāda sāpīga lieta, par kuru zini, ka to nepieciešams mainīt, bet, iespējams, ka tavā raksturā ir daudz dažādu lietu, kuras vajag mainīt. Kā to labāk saprast? Piedāvāju rīku, kuru sauc par dzīves ratu jeb riteni. Ir septiņas sfēras, kurās varam iedalīt savu dzīvi: garīgā, fiziskā, sociālā, intelektuālā, finansiālā, karjera un ģimene. Tu vari katru sfēru savā dzīvē novērtēt no viens līdz desmit – vai esi apmierināts vai nē, kā tu pats gribētu un kā tu domā, kā Dievs gribētu, lai tavā dzīvē būtu. Tu novērtē, ka šobrīd, piemēram, garīga sfērā krīti cauri kādās noteiktās lietās, bet gribētu tikt ar tām galā. Nebūsim, perfekcionisti, bet reālisti, sevi vērtējot. Ieliec sev attiecīgu atzīmi katrā sfērā. Padomā, vai kaut ko dari, lai mainītos, vai visa mācīšanās beidzās līdz ar skolas absolvēšanu? Vai lasi grāmatas, vai klausies izglītojošus ierakstus, vai apmeklē Bībeles skolu? Kādas ir tavas finanses, kādu līmeni vēlies sasniegt šajā sfērā, vai tev jāizvelk līdz algas dienai vai ir labāk? Vari atzīmēt vērtējumu visās sfērās, un izveidosies noteikta līkne, kas veidos tavu ratu. Jo rats ir izlocītāks, jo tas grūtāk ripo, jo līdzenāks, jo visas lietas vairāk balansā, jo vieglāk ripo, jo vieglāk tev klājas ar savu raksturu, jo labāk dzīvot. Šādā veidā varam sevi izmeklēt un saprast, ko tieši nepieciešams sevī mainīt. Citreiz liekas, ka dzīvē ir tāds haoss, bardaks, ka nezini, no kuras vietas sākt. Šis var kalpot ka rīks, kas var palīdzēt. Es runāju par globālākām pārmaiņām, kas prasa patiešām piepūli, lai tiktu galā ar saviem defektiem, nepilnībām, trūkumiem, nepareiziem ieradumiem, atkarībām.
Minēšu četrus iemeslus, kāpēc ir grūti mainīties.
1. Nepareizās lietas ir jau ļoti ilgu laiku. Iespējams, ka daudzas lietas mums nāk jau no bērnības. Tās var būt iegūtas kādu traumu rezultātā, kad esi iebaidīts, ieguvis mazvērtību vai dusmas. Ļoti daudzas šādas lietas nāk līdzi no dziļas bērnības un kļuvušas par normālu ikdienu.
2. Tu identificē sevi ar šo trūkumu un problēmu. Tu pieliec sev birku: “Es esmu dusmīgais,” un jau noskaņo sevi, ka tiklīdz kāds nokaitinās, būsi dusmīgs. Tu esi pieņēmis, ka esi tāds, piemēram, pasīvais vaipāraktīvaisun pravieto sev šīs lietas, pat nepieļaujot domu, ka varētu būt arī savādāks. Slavenais Dieva vīrs Smits Viglsforts dabiski bija ļoti negants cilvēks, un viņš tik ļoti strādāja ar šo trūkumu, ka pateica sievai, lai nelaiž ārā no istabas, kamēr nebūs ticis galā ar dusmu izpausmēm. Lai arī kādas nebūtu tavas nepilnības vai trūkumi, ar tām vari strādāt, tās stipri mazināt un pat mainīt.
3. Ja kādas lietas atkārto vēl un vēl, kaut kāds labums no tāmatlēks, kaut kāds ieguvums būs un negribi no tā atteikties. Tāpēc tev vajag saprast, ka ieguvums nemaz nav tik labs un ka labāk atbrīvoties no šī ieraduma. Piemēram, smēķētājam ir kaut kāda foršas mirkļa izjūtas. Tāpat, ja esi pārlieku aizrāvies ar šokolādes ēšanu, tu zini, ka vajag atturēties, bet tas baudas brīdis ir patīkams un negribi atteikties no tā. Tomēr pēc tam atkaljūties slikti. Piemērs no kādas ģimenes: mamma sauca bērnus uz ēdienreizi, bet bērni nenāca. Sauca otrreiz, bet bērni vēl joprojām nenāca. Tad mamma nobļāvās, lai nāk ēst, tie atnāca un ēda. Tā notika vienu, otru, trešo reizi un bērni iemācījās, ka viņi var atlikt līdz brīdim, kad mamma sāks kliegt. Mamma iemācījās, ka kliegšana nes labumu, jo bērni paklausa. Tā bērni un vecāki ģimenē iemācījās, ka viņu komunikācija notiek caur aurošanu. Manā ģimenē šī lieta arī tika piekopta. Tā nav tā labākā lieta, kad izaudz liels un dzirdi, ka kaut kur kliedz, tad ātrāk gribās aiziet prom. Tev ir svarīgi ieraudzīt negatīvo pusi šiem ieradumiem un atmaskot tos. Dažkārt cilvēkiem nemaz negribas no saviem trūkumiem un defektiem tikt vaļā. Varbūt kādam arī gribas paļauties uz to, ka, lūk, viņam ir tāds raksturs, tāpēc visi skraidelē apkārt un visu izdara viņa vietā. Arī te ir vērts ieskatīties sevī.
4. Velns cīnās pret labajām pārmaiņām. Bībelē viņu sauc par apsūdzētāju. Viņš nāk tavā prātā un saka: “Nekas tev neizdosies. Kāds tu biji vakar, tāds esi šodien. Tavā dzimtā visi ir tādi paši kā tu. Nedomā, ka izrausies. Kāds tu nabags piedzimi, tāds nabags nomirsi. Kāds tu biji —klusiņš, bailīgs zaķītis — tāds arī paliksi.” Viņš pastiprina šo domu tavā galvā, ka tu nekad nespēsi mainīties.
Kas tad ir nepieciešams, lai tavā dzīvē notiktu nopietnas pārmaiņas? Lai tu kļūtu līdzīgs Jēzum Kristum un tavs raksturs mainītos? Minēšu sešus principus, kas aprakstīti ceturtajā nodaļā Vēstulē efeziešiem. Mēs pieskarsimies vairākiem pantiem, ejot tiem cauri.
1. Pirmā atslēga – patiesas izmaiņas sākas ar jaunu domāšanu.
Un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. (Efeziešiem vēstule 4:23-24)
Tā domāšanas lieta ir ārkārtīgi svarīga, jo tas ir mūsu centrs. Galva, smadzenes, domāšana — no turienes mēs vadām savu dzīvi, tur ir mūsu spēks vai nespēks, tur rodas ticība vai neticība. Tāpēc tas, ko tu domā un kā tu domā, ļoti spēcīgi ietekmē tavu dzīvi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Plus — veids, kā tu domā, ietekmē arī to, kā tu jūties. Tu pamosties, un jau ienāk kāda negatīva doma — un tu sāc justies negatīvi. Tev negribas kāpt ārā no gultas, gribas vēl pagulēt, aizmigt, lai nav jāpieslēdzas visām ikdienas lietām. Un, ja tu tā domā, tu arī sāksi justies tā. No tā, kā tu jūties, veidojas arī tava rīcība — un tāds arī ir rezultāts.
Ir arī tāda atziņa: kā tu domā, tāds tu esi. Tu varbūt gribi būt kaut kas cits, bet, ja šobrīd domā citādi, tad tu esi tas, kā tu šobrīd domā — nevis tas, kāds gribētu būt. Tāpēc tas, ko tu domā par sevi, nav mazsvarīgi. To nevajag nolikt uz plauktiņa un aizmirst. Cīņa tiek uzvarēta nevis tavā rīcībā, nevis tavos darbos, bet daudz agrāk — tavā prātā un domās. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi atjaunot savu domāšanu un savas domas. Šeit ir tas, ka mums katru dienu ir jāsatiekas ar Dievu. Tikšanās ar Dievu ir neaizvietojama, jo tieši tas ir laiks, kad atjaunot savas domas.
Telefonos un datoros mums nāk tādi apdeiti. Es pat gribēju nosaukt šodienas svētrunu par apdeitiem — latviski — atjaunināšanās. Telefonam, datoram, planšetei — visam vajag atjaunināšanos. Arī televizoram tagad nāk atjauninājumi. Un ko mēs? Vai mēs varam iztikt bez atjaunināšanās? Nē, mums arī vajag apdeitus, turklāt regulārus. Vislabāk — katru dienu laiku kopā ar Dievu, ar Dieva Vārdu, pārdomām. Vislabāk, lai šīs pārmaiņas notiktu tajā procesā, kad esi kopā ar Dievu, un visu šo procesu vada Svētais Gars. Caur Svēto Garu mūsos izstrādājas Svētā Gara augļi, tādi kā mīlestība, prieks, miers, pacietība, maigums, labestība un paškontrole. Visādas pretējas lietas — dabiski gribas dusmās pateikt kaut ko riebīgu, atmaksāt, atriebties vai izdarīt kaut ko sliktu. Gara auglis ir pilnīgi pretējs tam, bet tos augļus nevar tā vienkārši pagrābt no koka: “O, re kur forši augļi! Es apēdu un tagad esmu garīgs, labs, brīnišķīgs, piedodošs, mīlošs.” Šīs pārmaiņas tādā veidā nenotiek. Tās notiek tad, kad esi ciešā kontaktā ar Dievu, ar Svēto Garu, kad esi pakļāvies Viņam, kad sēdi, lasi, domā un lūdz. Varbūt arī stāvi — nezinu, kā katram patīk darīt. Šajā procesā tu transformējies un mainies no tās domāšanas, kā pasaule domā.
Tad nu es jums piekodinu – Tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā, savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību. (Efeziešiem vēstule 4:17-19)
Neturpini dzīvot kā pasaules cilvēki. Ja tu redzi, ka kaut kas tev reāli ir aizgājis šķērsām un jau dzīvo kā pasaulīgs cilvēks, kurš nepazīst Dievu, tad šī ir tā vieta, kur tev jāatgriežas, jānožēlo un jāmainās. Ja tu gribi, lai tavā dzīvē notiek transformācija ar Dievu, tu nevari palikt tajā pašā domāšanā kā pasaulīgs cilvēks, jo tas ir pilnīgi pretēji tam, kā Dievs grib, lai tu dzīvo.
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)
Sanāk tā — ja tu neatjaunojies, ja tev nav apdeitu, tu aizmirsti, kāda ir Dieva griba. Tu aizmirsti, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tāpēc nemitīgi vajag apdeitoties caur Dieva Vārdu. Tev atkal ir jāņem un jālasa Bībele. Varbūt liekas: “Es taču to Bībeli jau esmu izlasījis. Ko man — atkal un atkal lasīt?” Jā, tieši tā — atkal un atkal lasīt gan to rakstvietu, gan citu. Apdeitoties un atjaunoties, citādi nemaz nav iespējams. Mēs vispār gribam, lai viss notiek viegli: lai nav jāiet uz sporta zāli, nav jāskrien, nav jādomā, ko ēdam. Lai vienkārši viss ir forši — lai esmu super cilvēks, smuks, gudrs, un viss pats no sevis notiek. Mums gribas, lai viss notiek viegli — mēs taču esam tikai cilvēki, un pēc dabas esam slinki. Es pati esmu reāli slinka. Gribētos, lai nav jāskrien uz to sporta zāli un vēl visur kur. Reizēm arī lasīt negribas. Tik viegli ir vienkārši ritināt telefonu uz nākamo īso klipiņu. Mēs esam izlutināti — vairs nevaram ilgi noturēt uzmanību uz vienu lietu. “O, forši, domu graudiņš, pietiek, esmu paēdis,” un tu paliec tā kā vista. Vista arī tikai mazus graudiņus var salasīt. Tad tu saki: “Oi, es TikTok redzēju — viena rakstu vietiņa par Dievu, pietiek, pārdomāšu to.” Bet tad tev arī būs kā vistai — mazas smadzenītes un klukstēsi, rakājoties pa apakšu. Bet Dievs mūs nav aicinājis būt kā vistām, Viņš mūs salīdzina ar ērgļiem. Ērgļi ceļas, lido pret vēju, viņi cīnās, strādā un dara brīnumu lietas. Arī mums ir jāsadarbojas ar Dievu. Jāļauj, lai Svētais Gars maina mūsu domāšanu. Tikai ar savu gribasspēku tu nevari izmainīt savu iekšieni. Jā, tu vari uzlabot kaut ko, vari kļūt par labu cilvēku, bet ne par Kristum līdzīgo. Un tas sākas ar jaunu domāšanu — tādu, kas saskaņota ar Dieva vārdu.
2. Patiesas pārmaiņas prasa patiesības mācīšanos.
Mums ir jāmācās patiesība, lai būtu pārmaiņas. Mēs zinām slavenos Jēzus vārdus, ka patiesība jūs darīs brīvus.
[..] un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
Tas ir zināms un dzirdēts.
Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. (Jāņa evaņģēlijs 17:17)
Arī Jēzus aizlūdz par mums, par saviem mācekļiem. Viņš saka: “Svētī viņus patiesībā, Tavi vārdi ir patiesība.” Tātad — Dieva vārds ir patiesība. Tā ir patiesība, kuru mums jāmācās, nevis kaut kādas “patiesības”, kas klejo apkārt pasaulē. Šobrīd pasaulē ir nenormāli daudz visādu “patiesību”. Katrs nāk ar savu mācību, ar savu kustību, ar savu transformācijas pieeju, un visi cits par citu gudrāki. Ļoti daudz no tā visa ir vienkārši paņemts no Bībeles. Tāpēc labāk ir turēties pie oriģināla — pie tā koncentrāta, kas ir Dieva vārdā.
Tātad — personīgo pārmaiņu noslēpums nav gribasspēks, bet gan tas, ka tu pielieto tās patiesības, ko esi izlasījis Dieva vārdā. Tu tās pielieto, zini un praktizē savā dzīvē. Šeit es varu mūs salīdzināt ar gurķiem. Kā mācītājs mēdz teikt: “Nemarinē gurķus svētdienā.” Bet par gurķiem un marinēšanu ir labs salīdzinājums. Mēs varam būt tādi svaigi gurķīši, bet — svaigi gurķīši ilgi neuzglabājas. Ja gribi, lai tu “uzglabājies” ilgāk un esi lietojams ilgstošā periodā, tad ir labi būt marinētam gurķītim. Kad visus gurķīšus saliek vienā burciņā, uzlej virsū marinādi, tad tie visi ar laiku piesūcas ar tās garšu — kļūst garšīgi un kraukšķīgi. Vai kādam jau siekalas mutē? Tieši tāpat arī mums ir jāmērcējas Dieva Vārdā — gluži kā tiem gurķīšiem marinādē. Un tu nevari tā vienkārši iemērkt un uzreiz izraut ārā. Vai tas jau ir marinēts gurķītis? Nu nav. Viņam tur labu laiku jāpavada — zem spiediena, zem preses, man šķiet. Es gan nekad neesmu pati gurķus marinējusi, bet kaut kas tāds tur notiek. Tāpat arī tev jāatrodas Dieva vārda, lūgšanas, pārdomu “marinādē”, lai tu piepildītos ar Viņa patiesību, un lai no tevis izspiestos ārā pasaulīgā domāšana. Tā mums vienkārši pielīp, jo mēs taču nedzīvojam klosterī — mēs dzīvojam pasaulē. Lai kur tu arī ietu, pat trolejbusā, ja kāds tevi pagrūdīs ar somu, un tev jau gribas kaut ko riebīgu pateikt vai sadot pretī. Varbūt kāds bez maz vai klēpī iesēžas. Tie, kas brauc pārpildītā transportā, zina — tas ir īsts rakstura pārbaudījums. Tāpēc ir svarīgi sevi mērcēt Dieva Vārdā un kļūt par tādu — ar Viņa vārdu piepildītu, marinētu gurķīti.
Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. (Efeziešiem vēstule 4:14-15)
Kas ir raksturīgs mazam bērnam? Viņam kāds kaut ko pasaka, iečukst ausī: “Ej uz turieni, tur ir baigi labās lietas,” — un viņš skrien līdzi. Bet tur nemaz nav nekā labā; tur ir arī sliktas lietas. Mazi bērni diezgan daudz muļķību runā, vai ne? Kaut ko izdomā, kaut ko sadzird no lielākiem bērniem un sāk stāstīt tālāk. Ko tik man bērnībā nestāstīja? Ka bērnus mūrē asfaltā. Bija visādas anekdotes un briesmu stāsti — ka tevi kaut kur ievilks un samals desās. Un tu, mazs bērns būdams, vēl nesaproti, kas ir patiesība un kas nav, un visam tici. Tāpēc ir svarīgi, ka garīgās lietās mēs neesam kā mazi bērni. Ka nav tā: “O, ir kaut kāda jauna kustība! Jaunais vējš! Wow, šī ir tā īstā lieta! Skrienam visi šurp!” Un tā mēs skrienam no vienas vietas uz otru, kā tādi bezūdens mākoņi, ko dzenā vējš. Bībelē ir šāds salīdzinājums — bezūdens mākoņi, vēja dzīti.
[..] vēja dzenāti bezūdens mākoņi [..]. (Jūdas vēstule 12)
Tāpēc ir svarīgi, ka tu iepazīsti Dieva Vārda patiesību, ka tu zini, kas ir kas, un tev nevar vienkārši kāds nākt — kārtējais “guru” — un čukstēt ausī: “Zini, šis nav īstais, nāc ar mani.” Ir svarīgi arī tas, ka tu netici meliem. Ka tu saproti, kur savā dzīvē esi noticējis meliem — gan par sevi, gan par citiem cilvēkiem. Un to tu varēsi saprast tikai tad, ja lasīsi Dieva Vārdu, lūgsi, pārdomāsi, lūgsi arī ar Bībeles vārdiem. Tad tu reāli varēsi izšķirt, kur tavā domāšanā ir ienākuši meli par tevi pašu. Mazvērtības vai lepnības virzienā, vai kad par citiem domā nepareizas lietas, melu lietas. Ja tu uzticies Dieva vārdam, Viņš tev palīdzēs četros veidos, izejot no šīs rakstvietas.
Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. (2. Timotejam vēstule 3:16-17)
Bībele nav mistiska grāmata, bet ir darba rīks jeb tavs mācību līdzeklis, lai tu kļūtu sagatavots jebkuram labam darbam priekš Dieva.
Četras lietas, ko dara Dieva vārds:
1. Dieva vārds ekipē mūs katram labam darbam.
Ko Dievs grib, lai mēs darām? Ko nozīmē vārds “ekipēt”? Tas nozīmē to, ka tev ir iedots viss nepieciešamais aprīkojums, tad, kad tu kāp kalnā, tev ir visas vajadzīgās šņores un citas lietas. Dievs tev dod visas šīs detaļas, lai tu būtu sagatavots darbam.
2. Dievs parāda ceļu, pa kuru tev staigāt.
Psalmos ir ļoti daudz minēts, ka Dieva vārds ir gaisma katram ceļam, un Viņš parāda, kur tev iet vai neiet.
3. Viņš parāda, kādā veidā tu vari noiet nost no ceļa.
Tev ir jāzina, ka, ja tu darīsi tādas un tādas lietas, tu vari noiet nost no ceļa.
4. Dievs parāda, kā tikt atpakaļ uz pareizā ceļa.
Mums dzīvē neiet vienmēr viss taisnā līnijā, gadās arī iebraukt grāvī, un jāzina, kā no tā kļūt laukā un noturēties uz ceļa. Tajā visā liels palīgs tev ir Dieva vārds. Ja tev dzīvē nekas nemainās, tad tu acīmredzot nepavadi pietiekami daudz laika ar Dieva vārdu.
3. Nepieciešama tīrīšana jeb atbrīvošanās no vecā.
Viss vecais, kas nestrādā, kaitīgais ir jāmet ārā, jātiek no tā vaļā.
Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. (Efeziešiem vēstule 4:22-29)
Atmest veco cilvēku nozīmē – beigt melot sev un citiem. Tas nav domāts tā: pateikt, cikos būsi mājās un neatgriezties tajā laikā – ne tādi meli. Bet tie ir meli, kuros tu pats dzīvo. Dieva vārds par tevi saka labas lietas, bet tu par sevi domā sliktas. Atmet dusmas, nedod vietu velnam, nezodz laiku, neizmanto cilvēkus, atmet sliktos vārdus un stulbas runas. Tās jomas, kuras gribi mainīt, ir jāiztīra. Piemēram, ja gribi veselīgu ķermeni, iespējams, ir slikti ēdieni junk food, kas ietekmē tavu ķermeni un kas ir jāmet ārā. Varbūt tu dzer 3 litrus kolas dienā. Ja gribi veselīgu, tīru prātu, tad ir jāizrevidē, ko tu klausies, skaties un liec iekšā prātā. Iespējams, tev ir sociālo tīklu laiks jāsamazina. Ja tu gribi tīru sirdi, tad jāveic pavasara tīrīšana savā sirdī, iespējams, tur ir rūgtumi, nepiedošana un citas lietas. Tāpēc pavadi laiku ar PAD, tas ir laiks, kad tu vari pārlūkot, pārskatīt un izsūdzēt visas lietas Dievam. Svētais Augustīns ir teicis: “Slikto darbu grēksūdze ir labo darbu sākums.” Vajag izmest savu miskasti ārā.
Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas. (Ebrejiem vēstule 12:1)
Tās ir lietas, kas mūs velk lejā, bremzē, neļauj iet uz priekšu, ierobežo, tie ir jebkādi grēki – no tā vajag tikt vaļā.
4. Reālas pārmaiņas pieprasa būšanu draudzē.
Ir jābūt līdzīgi domājošu grupā. Mēs vienatnē netiksim galā, mums ir vajadzīgi cilvēki, jo esam sociālās būtnes, mums ir vajadzīga laba sabiedrība, kas ir – draudze un grupiņas. Svarīgi, ka tajā grupiņā cilvēki ir līdzīgi tev. Līderis nevar atvērtajā grupiņā, kuru vada, pilnīgi visu izstāstīt, ar ko viņš cīnās, kur viņš ir izkritis cauri, tas nav pareizi pēc vadības likumiem, bet viņam ir jābūt tajā grupā, kurā viņš to var izstāstīt. Līdzās ir biedri, apkārt ir draugi, kas palīdz tikt galā. Tā ir droša vide, kur tev palīdzēs, aizstāvēs un par tevi palūgs.
Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. (Efeziešiem vēstule 4:25)
Grupiņās nevajag izlikties par svētajiem, jaunais guru, bet ka tu esi tāds, kāds esi, un pārējie var būt tādi, tad mums ir vieglāk būt līdzās, palīdzēt un stiprināt. Lielākais šķērslis izaugsmei ir tas, ka mēs gribam izskatīties labi citu acīs. Ko mans bars par mani domā? Tas mūs ierobežo. Svarīgi, lai esi grupā, kur tevi pieņem tādu, kāds tu esi, un vari atklāties ar lietām, kur ir vajadzīga palīdzība.
Nosaukšu sešas vadlīnijas, kam būtu jābūt grupiņās:
1) Kas ir teikts grupā, paliek grupā, ir jāievēro konfidencialitāte. Biedri turēs roku, palīdzēs tev uzvarēt.
2) Tu nenoniecini citu sāpes jeb neminimalizē to. Kāds pasaka, ka cīnās ar kādu problēmu, bet tev šī problēma bija viegli uzveicama. Nenoniecini citu, pat ja tev liekas, ka tā nav problēma. Mēs augam Dievā, citam elementāra lieta ir problēma, bet pēc tam viņš izaug un kļūst stiprāks.
3) Nemēģini salabot citus cilvēkus, kad viņi sāk dalīties ar problēmām, aizlāpīt viņa caurumus. Tu ārstē jeb palīdzi šim cilvēkam ar to, ka tu uzklausi un esi līdzās šim konkrētajam cilvēkam. Īpaši sievietēm vajag, lai kāds paklausās, un nemaz nav vajadzīgs nekāds trakais risinājums.
4) Fokusējies uz savām paša izmaiņām, nevis kaimiņa. Kaimiņš arī lai fokusējas uz sevi. Un tā, esot līdzās blakus, mēs saredzam savas problēmas, un negribas domāt, ko tu tur tāds, bet tev jānodarbojas ar savām pārmaiņām.
5) Lai būtu efektīvākas un ātrākas izmaiņas, nepieciešams treneris, vadītājs jeb modernā vārdā – mentors. Kāda persona, kam tu atskaities, ejot uz priekšu skatās, vai ir izmaiņas – check-up. Tu esi kādam treneris un tev ir treneris, kas seko līdzi. Superzvaigznēm un dziedātājiem ir treneri, viņi turpina mācīties. Trenera vārds viņiem ir likums. Un, ja viņi izpilda, tad viņiem ir ļoti labi rezultāti. Tavs treneris jeb vadītājs palīdz tev maksimāli izmantot savus spēkus un mazināt vājības. Tāpēc tas ir svarīgi. Mēs sakām: “Es visu pats, pats!” Paprasi sportistam – vai viņš var visu pats? Vai komanda var tikai pati uzvarēt? Nē.
Arī Bībelē redzam šo principu par māceklību jeb citu iedrošināšanu. Mozus bija treneris Jozua, Elija – Elīsam, Dāvids bija treneris savam dēlam Salamanam, Samuēls – Dāvidam un Jēzum vispār bija divpadsmit mācekļi. Jēzus māceklis Jānis bija treneris Polikarpam, un Polikarps – Irenejam. Pāvilam, kurš vispār nebija divpadsmit mācekļu pulkā, bija garīgais dēls Timotejs. Tas viss rakstīts Bībelē. No paaudzes paaudzē – tu esi kādam vadītājs vai treneris, un šis cilvēks būs vadītājs kādam citam. Ja tu vēlies ātras un spēcīgas pārmaiņas savā dzīvē, tev ir nepieciešams kāds vadītājs vai treneris, kam atskaitīties.
6) Patiesas izmaiņas pieprasa ticību. Bez ticības – nekur. Bībele saka, ka bez ticības Dievam nemaz nevar patikt. Ja netici, nekas nevar notikt. Tev jātic, ka viss var būt savādāk. Dievs prasa, ka tu tici, ka tu vari iziet no sava šī brīža stāvokļa un doties tālāk, ka vari mainīties. Varbūt šis stāvoklis, kas tev nepatīk, ilgst jau gadiem, bet Dievs sagaida no tevis ticību, ka tu redzi sevi izejam no tā, ejam tālāk, kopā ar Svēto Garu, Dieva Vārdu un savām izvēlēm to paveicam.
Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam. (Efeziešiem vēstule 3:20)
Dievs tev grib dot daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties vai sapņot. Bet tas prasa arī tavu ticību, atvērtību, sagaidīšanu. Ja tu tikai sēdi mājās, rokas salicis, skaties kārtējo filmu un neļauj savām domām pacelties tālāk par ikdienību – ko ēst vai vilkt mugurā, Dievam tur nav vietas darboties. Tev ir jāsapņo, jātic, jāiztēlojas, jālasa, jādomā – tā tu ielaid Dievu vietā, lai Viņš var darboties. Ja tu nesāc par kaut ko domāt, tad nav vietas, kur kaut kam notikt. Ja tu neticēsi, ka tu vari tikt izmainīts vai pārveidots ar Dieva spēku, nekas no šī visa nestrādās.
Tad Tas (Dievs) aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” (Mateja evaņģēlijs 9:29)
Bībelē ir vairākas vietas, kur cilvēks ticēja, un notika tas, kam viņš ticēja. Mēs arī dzirdam gadījumus, kad situācija šķiet bezcerīga, bet cilvēks tic pretēji visiem apstākļiem, un notiek tas, kam viņš ticēja. Tas ir ticības spēks, ko Dievs grib, lai mēs to lietojam.
Padomi, kā praktiski pielietot ticību savā dzīvē:
Atrodi stiprinošas rakstvietas, kas runā par dzīves jomu, kur vēlies izmaiņas. Izraksti tās, izkopē, atrodi ierakstus YouTube vai pats ierunā audio savā telefonā. Klausies tās, kad ej gulēt un celies, lai tās ieēdas tavā zemapziņā. Klausies, kādas ir Dieva domas par tevi, kādi ir Dieva ceļi tev, kā Viņš tevi redz – kā tu izaudz un ej uz priekšu. Tās liec pretī dabiskajām domām, kas nāk pamostoties. Mūsu platuma grādos ir daudz pelēkā laika, un arī domas mums tādas: kad no rīta mosties, ir īpaši jāpiestrādā, lai būtu priecīgs. Tāpēc Dieva vārda klausīšanās var ļoti palīdzēt ieslēgt pozitīvo pogu, un nestaigāt visu dienu ar negatīvismu. Tādā veidā tu atjauno savu prātu saskaņā ar Dieva vārdu un iedarbini savu ticību.
Labākās pārmaiņas un transformācija notiek tad, kad cilvēks spēj vizualizēt jeb iztēloties to, uz ko viņš iet – izlaušanos, dziedināšanu, pārveidošanos. Svarīgi ir redzēt vietu, kur vēlies nokļūt. Kā mācītājs savā sprediķī “Jaunākā lūgšanu tehnoloģija” mācīja, ka ir jāiztēlojas, jāsajūt smarža, garša, tas, kā jūties situācijā, kad lieta jau ir notikusi. Tā ir ticība – sevis pārnešana tur, kur tu vēl neesi, it kā tu tur jau būtu. Ticība ir pārliecība par lietām, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu notikušas. Ir jāvizualizē sava dzīve, kuru vēlies sasniegt. Tas ļoti palīdz ticībai. Tas palīdz iet pareizajā virzienā un nokļūt pie mērķa. Kā anekdotē par ezīti – ir mērķis, un tu skrien uz šo mērķi. Ja nevari skriet, ej; ja nevari iet, lien; ja nevari līst – vismaz nogulies mērķa virzienā. Ja dzīvē ir tāda situācija, kad viss ir slikti, ir grūti, nav spēka, nogulies mērķa virzienā un skaties uz turieni. Pat doma par mērķi jau ir solis uz priekšu. Psihologi arī atzīst – domāšana spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi un rīcību, ko mēs izdarīsim vai neizdarīsim.
Bībeles piemēri par vizualizāciju: sieviete ar asiņošanu sev teica: “Ja vien Viņa drēbju vīlei pieskaršos, es tikšu dziedināta.” Viņa to iztēlojās un noticēja, ka būs vesela. Aklais Bartimejs iztēlojās, ka garām ies Jēzus, viņš uz Viņu sauks, un Jēzus viņu aicinās līdzi un darīs veselu. Tā arī notika. Divi aklie sekoja Jēzum un sauca uz Jēzu. Viņi Viņu redzēja. Tāpat sieviete, kurai bija dēmonu apsēsts bērniņš, zināja, ka, ja viņa satiksies ar Jēzu, viņas meitiņa būs dziedināta.
Arī sportisti vispirms redz rezultātu vizualizējot. Bokseri bieži jau pirms cīņas redz, kurš uzvarēs. Tas ir skatienā. Tas, kā mentāli un garīgi sportists ir sagatavojies cīņai, jau nosaka, kurš būs uzvarētājs. Arī izgudrotāji vispirms redz savus izgudrojumus. Rakstnieki vispirms redz savas grāmatas. Skolotāji redz briesmīgā bērnā brīnišķīgu potenciālu – lielisku cilvēku, kas izaugs un ies uz priekšu. Juristi vizualizē veiksmīgu tiesas noslēgumu. Izveido lūgšanu dienasgrāmatu, kur piefiksēt savas lūgšanas un lūgumus Dievam. Pēc laika procesā varēsi secināt, kur kaut kas ir mainījies, noticis. Tā dod slavu Dievam, ka lūgšana darbojas, ka Dievs darbojas tavā dzīvē. Lūgšanu dienasgrāmata ceļ ticību. Ja uzticies Dievam visās dzīves sfērās un jomās, uzticies, ka Viņš vadīs un ies ar tevi līdz galam, neatkarīgi no tā, kā šobrīd jūties, Dievs ir tev līdzās. Viņš ir tavs lielākais līdzjutējs un fans. Ja domā, ka neviens tevi neatbalsta un netic tev – Dievs tic. Viņš saka: “Sarauj, mazais! Sarauj, lielais! Tu vari! Tev izdosies!”
Dievs ir labs. Viņš mums ir sagatavojis vislabāko nākotni. No tevis atkarīgs, cik daudz izmaiņu tu gribi savā dzīvē. Ja vēlies lielas izmaiņas, nāksies arī daudz strādāt un pūlēties. Bet tev būs izmainīts raksturs un dzīve. Ir jātic, ka kopā ar Dievu, Dieva vārdu un savu iesaisti tu vari izmainīt lietas, kuras līdz šim nevarēji. Atjauno savu dzīvi caur domāšanu, sekojot visiem sešiem principiem. Domā pa jaunam – pēc Dieva vārda. Viņš ir tavā pusē, Viņš ir par tevi, aiz tevis, virs tevis. 139. psalmā teikts – nav vietas uz zemes, kur varētu paslēpties no Dieva. Viņa aicinājumi ir neatceļami. Lai cik esi šobrīd tuvu vai tālu no Dieva, Viņa aicinājums deg tevī, Viņš ir pār tavu dzīvi. Dievs ir tevi aicinājis, Viņš ir tevi apzīmogojis. Viņš grib lietu tevī novest līdz galam, lai tu visās jomās esi uzvaras pilns cilvēks. Lai Dievs tevi bagātīgi svētī!
Kungs, mēs Tevi slavējam! Mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, par Tavu mīlestību, par Tavu brīnišķīgo vārdu! Paldies, Kungs, ka Tu esi ieinteresēts mūsos, ka Tu gribi izmaiņas mūsu dzīvēs! Ka Tu turi mūsu roku, Dievs! Ka Tu stāvi mums klāt, ka Tu palīdzi mums spert nākošo soli uz priekšu! Paldies, ka šīs pārmaiņas, kas katram ir nepieciešamas, ka mēs tajās ieejam, ka mēs tās satveram, vizualizējam, pierakstām, ierakstām Tavu vārdu, klausāmies, ka ļaujam tam sevi pārveidot un iemarinēt Tevī, Dievs, Tavā klātbūtnē, Tavā Vārdā, Tavā Patiesībā, Tavās atziņās. Paldies, ka Tu esi uzticams! Paldies, ka esi visdedzīgākais par katru no mums, Dievs! Ka Tu gribi, ka mēs varam piecelties, iet un skriet, un norakt visus kalnus, kas ir mūsu priekšā. Mēs Tevi slavējam! Mēs Tevi pielūdzam! Mēs Tevi godinām! Mēs Tev pateicamies par visu, Jēzus Kristus Vārdā! Āmen!
Indras Kalniņas sprediķi “Uzdrīksties mainīties” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
