Šodien būs tāda tēma, par ko es ļoti gribētu parunāt. Tēmas nosaukums ir “Nost ar vilšanos!”. Parādīšu, ko es esmu atnesusi līdzi. Tagad jau ir tā – ja tev nav uzskates materiālu, sprediķis ir gandrīz nederīgs. Es esmu paņēmusi līdzi telefonus – tādus lielākus un mazākus. Ceru, ka man arī izdevās tiem nogriezt skaņu. Varētu teikt, ka šis laikmets kopumā ir tehnoloģiju laikmets. Ko tikai cilvēks neizdomā, kādas viņam ir iegribas, to visu tūlīt jau kāds ražotājs uztver un jau pie tā strādā. Gadās inženieri un cilvēki, kas visu to panāk un izdara. Kā vienu piemēru es varu minēt telefonu. Diemžēl, man tādi telefoni vairs mājās nav, bet, ja jūs atceraties, sen, sen atpakaļ bija tādi podziņu telefoni – tādi lieli telefoni, ka tad, kad pieliec, tad jūti pie auss. Pēc tam tie sāka sarauties un sarauties, un pēc tam pavisam mazs ekrāniņš, pavisam mazas podziņas arī. Pēc tam jau neko neredz, internetā nevar paskatīties. Izdomāja, ka vajag, lai ir plāns – ražotāji strādā un uztaisa tev plānu. Tad padomā, ka vajag tā, lai tas ir plats, un lai es varu tajā reizē skatīties filmu. Es skatos, ka šie cilvēki ir vienkārši unikāli! Viņi uztaisīs tev pavisam mazu telefoniņu – ja tev neder šādi, tad tu to vari uzreiz uztaisīt šādu te lielāku. Man vajag lielāku manām vajadzībām. Tad ir it kā tikai normāls telefoniņš, bet man vajag kaut ko ātri paskatīties internetā, un es atloku, un man ir gandrīz planšete. Šīs te pārmaiņas man sāka likt mazlietiņ domāt.
Kādu dienu mājas grupiņā mēs meklējām slavēšanas dziesmu, un tur ir arī video fonā. Dziesma bija diezgan paveca, un es tur tajā video kadrā fonā ieraugu sevi. Citreiz slavēšanu liekam bez video, bet citreiz tu pamani un liekas: “Ārprāts, ārprāts, kas tas par cilvēku!” Es uz kādu simtdaļu ieraugu sevi pirms kādiem 15 gadiem. Skatos, ka tiešām izmaiņas ir notikušas. Var redzēt, ka gadi ir pagājuši uz priekšu, un vairs jau tik labi neizskatos. Tad es aizdomājos, vai es arī, esot draudzē, esmu tikpat garīga palikusi, kā es gribētu būt, un ko es no sevis sagaidītu, ka es būtu kārtīgs Bībeles lasītājs, studētājs, garīgo cīņu uzvarētājs, gavētājs, protams, tas pavisam grūti iet. Pēc tam es gribētu, lai es varu par Dievu runāt ar cilvēkiem, lai sludināt evaņģēliju un lai viņu tūlīt pat pieņem Dievu un sāk ticēt – tas būtu augstākais mērķis, uz to es tiešām gribētu iet. Un īstenībā, tā paskatoties, es ticu, ka varbūt kādas arī labas pārmaiņas ir notikušas, bet tāda neliela vilšanās tomēr ienāca.
Un, tā kā mēs esam sākuši ar telefoniem darboties, tad turpināsim arī tālāk. Atvērsim, piemēram, kādus sociālos tīklus un paskatīsimies kaut kādus pāris cilvēkus. Pašlaik man liekas, ka būs septiņi piemēri. Paskatīsimies, kādu lozungu viņš par sevi saka, ko par sevi domā, un kas tad vispār ir realitātē. Paskatīsimies, kāpēc citreiz ir kaut kādas vilšanās, kaut kas nav līdz galam izdarīts.
Pirmais lielais uzraksts: “Es esmu kristietis!” Tu uz viņu tā skaties un domā: “Drosmīgi vārdi, ko viņš tā saka! Vēl skaļi.” Kādam tad vajadzētu būt kristietim? Pirmā doma, kas nāk mums prātā: “Viņam noteikti vajadzētu būt mīlestībai pret Dievu un savu tuvāko.”
Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. [..] Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja evaņģēlijs 22:37; 39)
Un tad, kad šo rakstvietu citreiz nolasa un domā: “Jā, es par maz sevi mīlu.” Bet ja tu pēc kāda brīža ieskatīsies, tad redzēsi, ka tas ir visegocentriskākais cilvēks, kas vispār kādreiz vispār tev kādreiz gadījies ceļā. Viņš vispār ne ar vienu negrib runāt, viņam neinteresē tavas problēmas, viņš ar tevi nesasveicināsies, paskries garām, ka viņš ir ļoti aizņemts un viņam nav laika tev ne druskas. Ja tev gadīsies situācija, kad tev ir jāieiet viņa personīgajā telpā, piemēram, kopīga kalpošana, kopīgs darbs, un tu šo telpu pārkāpsi, redzēsi, ka viņš bez problēmām sadusmosies vai apvainosies. Es pēc sevis to saku – tas varētu būt mans sociālo tīklu profils. Varbūt viņš no kaut kā baidīsies. Ļoti bīstama lieta ir baidīšanās, jo citreiz, gan jau zināt, ka kāds sabijies, viņš uzreiz domā, kā tev uzbrukt, ko es varētu tev nodarīt tādu, lai tu nekad vairs nenāc pie manis klāt. Varbūt cilvēks var samelot, piekrāpt, varbūt viņš ir sadusmojies un grib par tevi kaut kādas tenkas ievākt, jāpaskatās tajā sociālajā portālā, ko tu tur esi ielicis. Un tūlīt tad es gan zināšu, ko tev tādu pateikt, lai tevi varētu pārmācīt un pāraudzināt. Un otrs, iespējams, vēl jo ļaunāks cilvēks, kas saka: “Es esmu kristietis,” tā viņam ir sava veida lepnība, iedomība, viņš ar to domā to, ko viņš ir piedzīvojis ar Jēzu Kristu kopā, uzvarējis kaut kādu savu atkarību, kļuvis brīvs. Tagad viņš domā: “Viņi ir šādi, bet es gan esmu labs. Viņi taču neticīgi cilvēki, bet es gan esmu kristietis.” Un pēkšņi šis teikumiņš var iegūt tādu pavisam ļaunu noskaņu.
Paskatīsimies nākamo profilu. Šis cilvēks saka: “Es lasu Bībeli katru dienu un lūdzu.” Tad, kad tu viņu satiksi, viņš tev vēl rādīs grāmatu acu priekšā, ka viņš lasa, lūdz un uz tā stingri arī pastāv. Kā tam vajadzētu izskatīties?
Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)
Šis cilvēks tiešām ir priecīgs par šo faktu, un viņam ir sajūta, ka ir daudz ko paveicis. Kad tu runā kaut kādas lietas un tev neiet tik viegli ar to lasīšanu, tev laiku ir kaut kas nozadzis līdz beidzamajam, tikai piecelies ātri, skrien kaut ko strādāt, vakarā mājās ātri aizmigt, lai atkal pieceltos. Tu redzi, ka viņa acīs deg tāda neiecietība, tāds ļaunums: “Kā tu to vari nedarīt, kas tev ir vainas?” Bet īstenībā, ja tu pašķirstītu tās bildes, paskatītos realitāti, tad pamanītu, ka šim cilvēkam ir kaut kādi smagi grēki, ar kuriem viņš netiek galā. Kaut arī viņš saka: “Es lasu Bībeli katru dienu, es lūdzu,” viņš tev par tiem nesaka, neatzīst. Un ir lietas, kuras tu saproti. Bet es vēl neesmu ar saviem grēkiem ticis galā, kā lai es kaut ko aizrādu, ka ir jācīnās. Varētu ienākt vilšanās. Redz kā, lasīja Bībeli, un lūdza, bet izmaiņu nekādu. Vai tā ir patiesība? Es noteikti domāju, ka nē. Es nevis tikai domāju, es zinu, ka tas tā nav, jo Dievs strādā. Ja tu esi lasījis Bībeli, ja tu esi bijis dievkalpojumos, mājas grupiņās, tad tu zināsi, ka Dievs uz tevi saka: “Tu esi absolūti brīvs, tu zini patiesību. Tu vari vairs negrēkot.” Atgādina to vienreiz, otrreiz, trešo reizi, varbūt gadiem ilgi, ka tu esi brīvs, vairs negrēko. Bet, ja tu kategoriski atsakies šo dzirdēt, aiztaisi austiņas ciet, nebūs tev to izmaiņu nekādu. Līdz ar to apkārtējie cilvēki skatās un nesaprot, kāpēc tas tā ir.
Pašķirstīsim tālāk. Ir cilvēki, kas saka: “Es klausos regulāri sprediķus, slavēšanu un piedzīvoju Dievu.” Kolosāls cilvēks, viņš tikko ir bijis vienā dievkalpojumā un pēc tam pa kluso aizmucis no tā, bijis ir vēl kaut kādā dievkalpojumā un piedzīvojis Dieva klātbūtni. Vai tas nav brīnišķīgi? Pēc tam tu vēl paskaties tās bildītes, kas realitātē tam cilvēkam notiek. Nepaiet ne minūte, ka šis ļoti apgarotais cilvēks ir iededzies kādā nešķīstā kaislībā un visu to pārsedz un apsedz ar paštaisnumu. “Nu, Līgiņ, tu jau neko nesaproti, nu tas cilvēks tev ir samelojis, tā jau tas, saproti, nebija.” Tas nav tā, kā izskatās, un sevi iztēlojas par tādu kā gaismas eņģeli un vēl grib izmainīt tā otra cilvēka dzīvi ar visiem iespējamiem veidiem. Viņam nebūs par grūtu uzrakstīt kādu iesniegumu policijai, kādai citai instancei, VID vai bāriņtiesai. Lai viss notiek, lai nāk taisnība tā cita cilvēka dzīvē. Bet, kā izrādās, es atradu Jaunajā Derībā, ka Dievs īstenībā negrib, ka kāds cilvēks jaucas citu dzīvē un ka nāks un tūlīt sakārtos otra dzīvi.
Turklāt viņas mācās vēl arī dīkā dzīvot, staigādamas apkārt no mājas uz māju, taču ne tikai dīkā dzīvot, bet arī iznēsāt pļāpas un jaukties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas. (1. Timoteja vēstule 5:13)
Jaukšanās cita cilvēka dzīvē, viņa dzīves kontrolēšana, ieteikumi un tad vēl dusmošanās, ka viņš nedara tā, kā tu saki, jo taču zini labāk, tev ir vairāk pieredzes, bet viņš neklausa. Vēl ir viena rakstvieta:
Jo neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. (1. Pētera vēstule 4:15)
Te ir domāts grēks. “Būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris, vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās.” Arī šis absolūti nav vajadzīgs tavā dzīvē.
Iesim tālāk paskatīsimies vēl kādu citu cilvēku – tā ir kristīga ģimene. Citreiz, kad tu esi kristiešu sabiedrībā un šis termins tiek pieminēts “kristiešu ģimene!” un tāda izsaukuma zīmīte te ir. Īstenībā, vai tas šiem cilvēkiem kaut ko dod? Vai tādēļ viņiem ir vieglāk, ka Dievs viņiem ir pamats? Tā vajadzētu būt vieglāk, bet varbūt ne vienmēr tā sanāk. Vajadzētu būt kā teikts:
“Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.” (Efeziešiem vēstule 5:31)
Tā mēs sagaidām no viņiem, bet kā ir patiesībā? Piemēram, te ir domāts vīrs:
Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu. (1. Timoteja vēstule 5:8)
Savukārt par sievām varētu atrast šādu rakstvietu.
[..] un nesaticīga sieva ir līdzīga jumta notekai, pa kuru nepārtraukti plūst un pil ūdens. (Salamana pamācības 19:13)
Tas varētu būt domāts par kādu konkrētu “zāģi”. Un ko mēs varētu sagaidīt no šādas ģimenes? Pirmais, protams, būtu, ka šī laulība būs uz visu mūžu. Viņi varbūt arī ir laulājušies šeit, draudzē, un tu to esi redzējis un piedzīvojis, bet pēkšņi kaut kas noiet greizi. Vajadzētu būt tā, ka viņiem ir dziļāka izpratne par mīlestību, savstarpēju sapratni, gatavību kalpot. Šādai laulībai būtu jāpastāv pat tad, kad viens otram vairs absolūti jau nepatīk. Jūs teiksiet: kā tas, Līgiņ? Bet tāpat kā mums pašiem ar sevi, citreiz tu domā: ai, tie mati nav tādi, kā es gribētu, gribētu tādus kuplus, biezus, un tas svars, nu kur tik liels svars, un nomest arī nekādi nesanāk. Vajadzētu būt tādai tievai, lai visiem skauž. Skaties: jā, man tā nav, bet vai tādēļ jūs domājat, ka es sevi mazāk mīlu? Vai es sev kaut ko atteikšu? Nekādā ziņā. Tāpat vajadzētu būt arī ģimenē, neskatoties uz to, ka tev jau vairs nav iemīlēšanās emociju vai kaut kas vairs nepatīk otrā cilvēkā, bet tas jau nenozīmē, ka tu tagad par viņu vari nerūpēties, negādāt, nebūt labs pret viņu. Ja mēs to spējam pret sevi, tad pret blakus cilvēku to noteikti vajadzētu. Grāmatas un filmas varbūt mums jauc prātu un māca tā, ja tu atradīsi to pareizo, īsto cilvēku, kas te kaut kur ir, galvenais tikai nepalaid to garām, tad tu apprecēsies un mūžīgi būsi laimīgs. Oponēsi: “Nu šoreiz nesanāca, šis, ko es izvēlējos, laikam nebija tas īstais, nekas, tad ātri šķirsimies un meklēsim to nākamo – īsto cilvēku.” Tāds uzskats var būt arī sabiedrībā, ka tikai tādā veidā darbojas laulība. Ja paskatās šo kristiešu ģimeni, tad citreiz liekas, ka tu tur redzi pat vairāk nejēdzību kā pasaulīgā ģimenē. Pasaulīgas ģimenes nav nekādas ideālās, arī viņiem iet ļoti grūti, un šķiršanās ir nepārtraukti un neapdomīgi, te es padzīvoju ar vienu – ai, viņš man tagad apnika, bet nekas es dzīvošu ar citu, jo te mēs esam izsmēluši savas attiecības. Te varbūt citreiz pietrūkst tādas iecietības, pacietības un lēnprātības. Ja ģimenē ir kaut kādas problēmas, tad patiesībā risinājums ir tikai viens – piedošana.
Iesim tālāk, ņemsim nākošo personāžu. Šis cilvēks saka tā: “Es visu zinu un negribu apmeklēt draudzes rīkotas skolas.” Realitātē vajadzētu tā, kā saka Dieva vārds:
Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties. [..] (Hozejas grāmata 4:6)
Iznīkst aiz atziņas trūkuma un tā negrib neko mācīties – tas jau ir kaut kāds simptoms. Bet vajadzētu būt tā:
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Un vajag iet vēl tālāk:
Manas taisnās tiesas dariet un sargājiet Manus likumus, ka jūs pēc tiem staigājat [..]. (3. Mozus grāmata 18:4)
Un ko saka šis cilvēks? “Es visu zinu, es absolūti zinu visu!” Es pie sevis domāju: “Jā, tu jau 15 gadus esi draudzē un tiešām zini daudz, mācītājs tev to ir sagremojis un stāstījis Dieva vārdu no šī aspekta un no citas puses, jau ir pārlasītas, izkonspektētas visas grāmatas, pats svarīgākais tev ir nodots esences veidā.” Un tev tiešām liekas, ka daudz ko zini. Bet tad ir jautājums, vai to, ko tu zini, arī dari? Un šeit citreiz jau ir kauns vispār kaut ko dzirdēt, jo taču liekas, ka es te vispār neko netaisos darīt. Man ir absolūts kurlums un aklums uznācis, un viss ir ciet. Par šo tēmu es atradu kolosālu rakstvietu, un man liekas, tā ir pavisam ideāla:
Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps! Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis. (Jesajas grāmata 42:19-20)
Manās rokās bija nonākusi kāda ļoti interesanta grāmata par psihosomatizāciju. To nevienam neiesaku lasīt, jo viņi citreiz pieliek arī klāt visādas tur lietas un savu reliģiju, bet par tiem simptomiem gan es mazliet palasīju. Garīgās problēmas atspoguļojas fiziskā veidā. Ir pareizi teikts, ka redze nozīmē izpratni un tādu skatījumu, kā tu skaties uz pasauli. Ja mēs esam akli, kā Dievs par mums saka, tas nozīmē, ka ir pazudusi izpratne par lietām, tas ir, ka man ir izpratnes trūkums. Par dzirdi šajā grāmatā ir teikts, ka tā ir paklausība. Ja es tevi nedzirdu, tad tev nevaru paklausīt, jo es taču nezinu, ko tu man saki. Kurlums atspoguļo cilvēka vēlmi apklusināt ārējo pasauli, nogrimt tur, kur nav skaņu. Varētu teikt, ka cilvēks attālinās, uztaisa aizu starp sevi un, šajā gadījumā – Dieva vārdu, tur bija minēts apkārtējiem, tādā gadījumā padziļinās plaisas. Tāpat arī neatļaut nevienam piedalīties savā iekšējā pasaulē, vēlēšanās būt tur vienam pašam, turēt pa gabalu cilvēkus un pasauli, tāpat arī Dievu, nevēlēšanās nevienu vairs uzklausīt un noslēgties pret svārstībām. Piemēram, negaidīti tu esi dievkalpojumā un tev saka, ka katru dienu jālūdz un jālasa Bībele, tad tu savelcies un centies to mazliet ignorēt, tas nozīmē, ka tu nevēlies padoties svārstībām un izmaiņām. Bet Dievs ir labs, jo devis mums Jēzus Kristu, un šeit nevajadzētu ienākt vilšanai, jo Viņš arī dziedē tādas saslimšanas kā garīgs kurlums vai aklums.
[..] “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” (Marka evaņģēlijs 7:37)
Piektais cilvēks par sevi saka, ka viņš evaņģelizē. Tālāk mēs mēģinām saprast, kam viņš evaņģelizē – savam darbam, radiem, un tikai tas jau notiek kādus 5-6 gadus, jauni cilvēki nav atnākuši. Šajā darbavietā arī nav pārāk daudz cilvēku, bet šis evaņģelizētājs saka, ka viņam nevajag, un neko šādām cilvēkam nevar pateikt, viss notiek un tavas pamācības vairs sen nav aktuālas: es daru visu, ko varu. Evaņģelizācija ir svarīga ne tikai neticīgajiem cilvēkiem, bet arī mums pašiem, jo draudzē mēs dzirdam ļoti daudz motivējošus sprediķus, kuros cilvēki ir sagatavojuši ieteikumus, lai tu dzīvotu labāk Dievam un Viņa slavai par godu. Tu dzirdi visu, ko tev iesaka, bet pieņem lēmumu neko sev nepaņemt, un tev nebūs motivācijas neko no tā visa pieņemt, ja tev nebūs kur to pielietot. Evaņģelizācija ir viena no lietām, kas ir ļoti svarīga draudzei, jo tikai tā tu panāksi, ka tevī rodas vēlme mainīties. Ja es saprotu, ka man ir nepieciešami šie cilvēki, tad es iešu, jo mīlu Dievu. Izejot uz ielas, jāsmaida un izstāsta simts reizes savu liecību par savām izmaiņām, tevī ienāk prieks par to, kā Dievs ir strādājis, vēlāk jau būs nepieciešamība šiem cilvēkiem piezvanīt un klausīties, kā arī es nevaru dusmoties, ja viņš man atsaka. Darbā, domājot par naudu, ja nepatīk kāda cilvēka argumenti, tad var sabļaut, tur nav nekādas mīlestības, viss notiek pēc taisnīguma principa – tāpēc gan mums pašiem, gan citiem evaņģelizācija ir ļoti svarīga.
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? (Romiešiem vēstule 10:13-14)
Kā lai dzird, ja nav, kas sludina – tāpēc mums šis evaņģelizācijas darbs ir jādara, lai mēs varētu mainīties un pieaugt.
Kāds rakstnieks ir aprakstījis savu dzīvesveidu un nosaucis to par dūnu spilvena principu. Tur nebija spilveni vien, tur tevi vilktin ievelk, tur pasaules gals un enkurs (laba dzīve), klusa osta, zemes naba (tu esi pats svarīgākais), tur ir pankūkas, treknas pastētes, vakara patvāru. Grāmata diezgan veca, toreiz bija patvāri. Tur bija klusu nopūtu, siltu jaku un sakurinātu mūrīšu esence, gluži tāpat kā tu būtu nomiris un tajā pašā laikā dzīvs – abi labumi reizē. Tā ir aprakstīta cilvēka dzīve, kurš vairs nekur nesteidzās, viss ir nokārtojies, nekas nesatrauc un neko nevēlas mainīt.
Sestais cilvēks: “Es neeju pareizajā draudzē, man ir nepareizā mājas grupiņa un vadītājs, kā arī nepareizais mācītājs.” Jāatceras, ka draudze ir cilvēku kopums. Es, tu un mēs topam svēti un maināmies ar cerību, un visdrīzāk tas nenotiks vienā dienā. Iespējams, ka, ienākot draudzē, tu gaidi īpašu attieksmi pret sevi. Reizēm, atnākot uz draudzi, galvā nav īstās domas, un tas otrs ir atnācis un gaida, kad kāds atnāks pie manis, sasveicināsies, bet neviens neatnāk, un tad ir tā doma, ka mums draudzē nav mīlestības. Cilvēks, atnākot uz grupiņu, kaut ko sagaida, bet iztirzājuma vietā tiek liktas cilvēku problēmas, citus neuzklausot, tad tu vēlētos, lai tas iztirzājums ir tik labs, ka tu uzreiz zini, kas tev jāmaina, lai pieskaras Svētais Gars un aiziet problēmas. Reizēm ir, kad par tevi lūdz, bet nekas nemainās. Ir arī dzirdēts ļaunāks gadījums, ka grupiņā esot palūgts un viss sabruka, tad cilvēks vairs negrib nākt, lai nemaz neaicina. Grupiņas centrā ir sadraudzība un mācība, lai mēs zinām, ko un kā darīt. Tevi sagaidīs vilšanās, ja tu gaidīsi, ka visas tavas pārmaiņas atnesīs draudze, mājas grupiņa, runātais sprediķis, kurš diemžēl pat neuzrunāja. Ja tu pats neieguldīsies, nemeklēsi Dieva klātbūtni, tad pārmaiņu nebūs. Varbūt pirmās reizes tevi svētrunas uzrunās, bet pēc tam tev liksies, ka tu visu esi jau dzirdējis. Ļoti svarīga ir tava iesaiste. Mācītājs nav cilvēks, kuru tev jāgaida, lai viņš izdara. Bet mācītājs mums tiešām ir stingrs un labs, un tagad ir galvenais saņemties pašiem un izdarīt tās ilgi gaidītās lietas, lai jums nav tā kā man – paskaties, ka 15 gadi ir pagājuši un vajadzēja būt labāk, bet nav.
Un tad vēl ir kāds cilvēks: “Svētais Gars ir aizgājis projām no draudzes.” Un tu dzirdi šos vārdus un domā, kas tas tāds ir. Nezinu, kā jums, bet man visi šie punkti ir bijuši un esmu ar tiem kūlusies, tad jums apsolu – Svētais Gars tiešām vairs jūs nespēs uzrunāt nekādā veidā. Un Viņš te varētu nostāties uguns stabā, un te migla būtu, vēl kāds mākoņu stabs, un tu tāpat pie visa pierastu, nekas tev nemainās un pēc tam bēdīgs un vīlies ietu prom un meklētu citu draudzi. Vienīgais, ko pie sevis domāju, ka Latvijā ir ļoti maz to draudžu, ir aizdomas, ka tu vari ātrumā pārskriet visas un nebūs vairs kur iet.
Iespējams, ka jūs esat daudz vērīgāki. Ja tu paskatīsies savos kontaktos, ko tie cilvēki tev blakus dara, tu noteikti atradīsi vēl kaut kādas nejēdzības, piemēram, par ziedošanu un visādiem sīkumiem, ko es vēl varētu pārmest viņiem, ko nedara pareizi, un tā vilšanās aug, un es redzu – Dievs nedarbojas. Bet gribu vēl atgādināt, ka jāizveido no jauna patiesas attiecības ar Dievu. Nevis tā – pa roku galam, skrējienā kaut kad – divas stundas man nebūs, bet es ātri vienu stundu no rīta palasīt un vakarā vienu stundu palūgt, un beigās es esmu nogurusi un nekā nesanāk beigās palūgt un nekas, es to rītā. Vienīgais, tu beigās skaties, atskaties uz to visu, ka nedēļa un divas jau pagājušas un kaut kā neiet tas. Un atliec: bet nekas, es ar rītdienu sākšu. Taču šīs attiecības ir ļoti svarīgas, kad Dieva klātbūtne ienāk tevī. Kad tu kādreiz apsēdies un padomā, kā ir pagājušas tavas dienas, ko tu esi iemācījies. Varbūt esi redzējis kaut ko vērtīgu, no kā var mācīties, kaut ko labu paņemt priekš sevis. Ko par to saka Dievs? Vai esi izlasījis, kā Viņam tava vērtīgā atziņa vai vērtīgais cilvēks, vai arī tāpat domā par šo te? Un lasi Dieva vārdu, iedziļinies, ko Viņš tev saka. Un visu, ko saka, to dari, jo ja tu nedarīsi, mēs nonāksim tajā punktā, ka būsi vilšanās pilns un domāsi, ka Dievs nedarbojas, Dievs neatbild, mana atkarība ir palikusi. Vai tas nav tā, ka tu saki – es lasu un lūdzu katru dienu –, bet tā nav? Tu paskaties uz cilvēku un domā: nē, tā pavisam nav patiesībā. Cīnies ar saviem netikumiem, neatļauj tiem palikt kaut kur klusiņām fonā. Tad arī tuvākie redzēs, ka īstenībā tu ej uz draudzi, apmeklē mājas grupiņu, varbūt pats vadi mājas grupiņu, bet kādi šausmīgi hroniski grēki, kas iznīcina tavu dzīvi, tavu prātu, tos esi tā kā paslēpis, jau gadiem tie tur stāv un tu ar tiem necīnies. Viņi redzēs un dusmosies uz Dievu, tu it kā ej, it kā saki, ka ej uz dievkalpojumu, tu varbūt esi lepns, ka esi mājas grupas vadītājs, bet varbūt tu esi kārtīgs draudzes apmeklētājs un tāpat kaut kas stāv, ko neesi izmetis ārā, neesi atteicies, tev vēl aizvien ir kādas mīļas lietiņas, ko esi paglabājis tur, skapī. Visiem nerādu, bet tuvākie to redz un viņi teiks: un jūs neredzējāt, ka šim cilvēkam tas un tas? Nē, tiešām neredzējām. Neesam ne lūguši, ne ko darījuši, un pēkšņi problēma. Ir nožēlojami stāstīt, ka Dievs ir palīdzējis mazsvarīgās lietās, bet tu mokies ar kaut ko lielu, piemēram, atkarības, azartspēles, nešķīstība. Var jau izlikties, ka viss ir kārtībā, bet es apsolu, ka agri vai vēlu tas līdīs ārā, par to zinās, par to dzirdēs. Esi regulāri draudzē un grupiņās, tās ir Dieva iedibinātas sapulces. Pat ja tev nekā nevajag, neko nesaņem no tā, tā vismaz tu saki, vismaz tā liec citiem domāt, tad vienkārši tādēļ, ka tas ir kaut kas, ko Dievs ir radījis, iedibinājis, tas ir Viņam kaut kas svēts. Citreiz mēs tik ļoti skrienam uz citiem pasākumiem, piemēram, tur būs koncerts, piemēram, “Prāta Vētra”, to es gribētu redzēt, tas ir svarīgi, bet savukārt, ja tur ir dievkalpojums, es jau tur esmu bijusi, tur vairs neiešu. Bet šīs lietas ir absolūti svarīgas, jo tu nezini, kurā brīdī Dievs tevi ļoti uzrunās.
Un ir šis piemērs no Bībeles par Martu un Mariju – divas māsas –, un viņu mājā atnāk Jēzus. Viena ir ļoti darbīga un strādīga, par visiem parūpējas, un viņa skrien sarkaniem vaigiem, bet kaut kādā brīdī viņa skatās uz šo māsu, tā māsa gan žuļiks, aizgājusi pie Jēzus un klausās. Jēzum viņa arī saka, lai aizrāda viņai – tu redzi, kā viņa dara? Un šeit ir ļoti svarīgi arī tev, tu varbūt kaut kādos momentos atliec to savu skrējienu, atliec savu darbu. Bet iespējams, tu atnāksi pie Jēzus kājām, klausīsies sprediķi, Dievs tevi uzrunās, un varbūt šis viens vārds, viens teikums izmainīs tavu dzīvi. Nenoniecini draudzi, dievkalpojumus, mājas grupiņas – tas tiešām ir ļoti būtiski. Es nesen lasīju 5. Mozus grāmatu, kur saka, ka ir kaut kādas lietas augsti svētas, kurās jābūt pareizai attieksmei, tas nav tā, ka šodien man ir brīvs, tad es aiziešu uz šo dievkalpojumu, bet citreiz man būs kas darāms, tad noteikti neiešu. Dievs saka, ka tās ir augsti svētas lietas, tāpēc nenoniecināsim tās.
Mans pēdējais punkts ir – mīliet cits citu! Mīlestība prasa paklausību. Mums ir Jēzus Kristus, mēs Viņam ticam, mēs ticam Dievam. Un šis ir tas mūsu spēks, kas mums ļauj uzlaboties, mums ir šis spēks, kas mūs uzlabo. Citreiz tu skaties: nu pretīgs tas cilvēks, piemēram, vīrs nokaitinājis, neaprunājās ar mani, nopirka ne to, neko man nepateica un iztērēja to naudu. Un šī ir vienīgā lieta: es mīlu Dievu, es mīlu Jēzu, tāpēc zinu, ka es visu piedošu, būšu gatavs lietas pārskatīt. Lai cik man tas ir grūti piedot, bet es to izdarīšu Dieva dēļ. Kaut arī kļūdas pieļautas vai ar kādām lietām neesam tikuši galā, tad Dievs ir tas, kurš ir devis mums šo mīlestību, lai mēs spētu mainīties. Tad nu mainīsimies un darbosimies!
Līgas Paņinas sprediķi “Nost ar vilšanos!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
