Šodien ir brīnišķīga diena, ko Tas Kungs mums ir devis, tāpēc priecāsimies un līksmosimies šinī dienā. Tā saka Dieva vārds. Kā tu šodien jūties?

Vasara ir laba — daudziem šajā laikā ir atvaļinājums. Skolotājiem, skolēniem, mammām ir vairāk darba, jo skolēni ir mājās, protams, kā kuram, tīri subjektīvi. Atpūsties ir labi. Atpūta ietilpst Dieva gribā, lai mēs varētu pilnvērtīgi kalpot Viņam, lai Dievs mūs svētītu, lai mēs veltītu pietiekami daudz laika garīgai izaugsmei un pietiekami atpūstos, lai mūsu domāšana būtu skaidra un iekšējās enerģijas rezerves atjaunotos.

Enerģija nerodas tikai tāpēc, ka tu atpūties — tā ir tikai daļa no tās. Enerģija rodas tad, kad ir pieprasījums pēc tās, kad tu veic kādas aktivitātes. Tas nozīmē, ka tu smadzenēm uzliec uzstādījumu: tev ir vajadzīga enerģija. Piemēram, vasarā bija tā pagrūtāk. Es cauru gadu no rīta eju peldēt. Kad esmu laukos, arī eju peldēt, daru fiziskās aktivitātes, kā arī kādas pastaigas. Taču karstajās dienās bija tik daudz dunduru un odu, ka bija nereāli to darīt. Man bija jādomā, vai staigāt sapampušam kādu nedēļu vai nepeldēties. To var just, tāpēc centos kompensēt citādāk. Varēja iet gar jūru, bet mežā nebija iespējams. Var jau teikt, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, bet ir nepiemērots apģērbs. Piemēram, braukt ar motociklu man vasarā nepatīk — tu esi kaskā, bruņās, drēbēs. Tiklīdz nebrauc, neesi kustībā un jau svīsti, nevari normāli pastaigāties. Tas nav ērti: gribi paskatīties, nofotografēt, bet tad jānovelk ķivere, cimdi un jaka. Es sapratu, ka tas galīgi nav mans. Kam patīk ar motociklu braukt, lai brauc. Man patīk braukt, bet nepatīk neērtības. Ne tikai braukšana kā tāda — tu brauc kaut kur kaut ko redzēt. Braukšana pati par sevi nav slikta, bet tai ir savi mīnusi.

Vasarā, ja no rīta neaizeju uz peldi (ūdens ir silts, nav kā ziemā, kad auksts ūdens), tad krītas organismā enerģija. Gaujā tagad ūdens temperatūra ir tuvu ziemas temperatūrai — pēc izjūtām lielas atšķirības vairs nav. Vienu rītu jau bija kādi pieci grādi, un tas ir diezgan auksts. Agrā rītā viss miglā tīts, ielienot ūdenī, sajūtas tādas pašas kā ziemā. Atšķirība tikai tā, ka nav jāvelk čības, izkāpjot ārā, jo ārā vēl nav tik auksts. Sajūta ir līdzīga, un pēc aukstās peldes esi visu izdarījis — atstiepies, pietupies, kārtīgi izstaipījies. Pēc tam ir laba sajūta — stundiņu vai divas esmu mierīgs, bet pēc tam jūtu, ka ceļas enerģijas līmenis. Nav vajadzīga kafija, tā sajūta ir līdzīga. Kafija ir kā aizvietotājs: ar kafiju tu nevari izdzīvot, tā dod tikai īslaicīgu efektu. Ja veselu nedēļu diendienā dzer kafiju, efekta nav. To izdzer tikai, lai neaizmigtu. Šīs kustības liek pieplūst enerģijai. Protams, svarīga ir arī pārtika, pareizs dzīvesveids, pozitīvas domas un dažādi faktori, bet es runāju tieši par kustību. Tu izdari kustību, it kā atdod enerģiju, un pēc tam tā tev atgriežas. Kad atdod enerģiju, tev arī rodas enerģija.

Šodienas svētrunas tēma ir „Kustība nav izvēle, kustība ir vitāla nepieciešamība.” “Vitāla” nozīmē dzīvībai svarīga. Ir cilvēki, kas pamanās darīt kustības, kas nav vērstas uz rezultātu, tādu, kas patiešām ir rezultāts un reālas pārmaiņas. Ir cilvēki, kas dara kaut kādas lietas, un viņu mērķis ir tāds, kas nenes kopīgu rezultātu, bet kaut kādu. Viņš kaut ko ir izdarījis, kaut ko tā kā sasniedzis priekš sevis, tam nav lielas jēgas. Reizēm pat nejēdzīga kustība, tā gan nav ilgspējīga, tāpēc ka nerezultatīvas kustības ātri vien beidzas. Cilvēks ilgi nevar darīt vienas un tās pašas darbības, ja neredz tam visam augļus un neredz rezultātu. Ja cilvēks nav pietiekami ieguldījis savu laiku, savu enerģiju, ejot uz saviem mērķiem tā, lai būtu rezultāts, arī tāda kustība nav ilgtspējīga. Bet pamanās arī tādā veidā vismaz kustēties, bet, protams, ka tas nav labākais veids. Kustība nozīmē dzīvību, dzīvības enerģiju – kustība ir vitāli svarīga.

Tas, ko es tev tagad pastāstīšu, protams, es runāšu Dieva vārdu. Kāds var noskumt, bet mērķis nav, lai tu būtu noskumis. Kā Pāvils saka, viņš noskumdināja, bet tagad priecājas, jo daudzi ir sapratuši un sākuši rīkoties tā, kā Dievs grib. Mērķis nav kādu skumdināt, bet, lai tu saprastu, cik svarīga ir kustība, kaut vai gada griezumā tavā garīgajā dzīvē. Mēs šodien nerunājam par sasniegumiem finanšu jomā vai profesijā, šodien runājam vairāk par savu garīgo izaugsmi. Protams, caur garīgo izaugsmi nāk arī citas lietas. Šī tēma nav domāta cilvēkiem, kas vispār neko nesaprot. Lai kā tu gribētu, lai es skaisti runātu tikai no Bībeles evaņģēliju, man neinteresē tikai atkārtot: Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Mēs to visi zinām. Tas ir svarīgi, un es par to esmu pateicīgs, bet uz tā bāzes mums jābūt kustībai uz priekšu. Tāpēc šeit nebūs vienkāršas lietas. Mērķis ir, lai tu saprastu — un ja patiešām sapratīsi, ko es runāju, tad būs nereāli nedarīt kustību uz priekšu, kaut gada griezumā. Skaidrs, ka kustībai jābūt arī dienas, nedēļas un mēneša griezumā.

Nāk jaunais gads. Mēs tikko Ziemassvētkos skatījāmies teātri, rudens nāk, atkal drīz jau būs Ziemassvētki un Jaunais gads. Parasti cilvēki ap Jauno gadu pārskata, ko ir sasnieguši. Viņi mēra, ko sasnieguši, ja vispār ir kaut ko pierakstījuši, kur bijuši un kur ir tagad. Apņemas ko jaunu, novēl viens otram laimīgu Jauno gadu. Jaunais gads pats par sevi nevar palīdzēt — palīdzība ir tajos ikdienas solīšos, kas tiek veikti mērķa virzienā. Kad Jaunais gads pienāk, ir nepieciešams, lai tavā garīgajā kalpošanā, tajās lietās, kurās tu virzies, būtu minimāla izaugsme — vismaz par 0,0001%. Tas ir ļoti maz, bet tas ir minimālais, kas nepieciešams, lai būtu kaut minimāla izaugsme. Tas attiecas uz garīgo kalpošanu, piemēram, grupiņā bija desmit cilvēki — pēc gada vismaz vienpadsmit vai pēc trīs gadiem vienpadsmit. Minimāli, bet ir jābūt kaut kādai izaugsmei. Tas attiecas uz visām lietām: rakstura pārmaiņas, darbs ar sevi, attiecības, personīgā dzīve. Izaugsme nes pārmaiņas.

Kustība nav tikai tāpēc, lai notiktu pārmaiņas, bet tā ir nepieciešama, lai tu saprastu, cik svarīgi un kāda privilēģija ir būt šeit. Šeit katrs var uzņemties kādu atbildību. Turklāt, lai veicinātu garīgumu, lai Kristus vārds izplatītos Latvijā, pilsētās, uz cilvēkiem, no cilvēka uz cilvēku. Mums šeit ir vieta — kā draudzei Kristus miesā — un tu vari piedalīties, lai Dieva valstība nāktu mūsu valstī.

Es daudz domāju par šīm lietām. Nākamo gadu es plānoju nevis vecā gada nogalē vai jaunajā gadā, bet es to daru šodien. Mums bija starpsesiju pārtraukums — man bija mazāk darāmo, jo nebija jābūt visur. Viss, kas saistīts ar politiku, bija daudz mazāk, pārējās lietas — draudzes darbs, kluba lietas — palika. Man vairāk bija brīva laika, un es vairāk varēju domāt. Tāds bija mērķis. Es sakārtoju un uzrakstīju, ko es vēlos politikā, klubā, draudzes lietās. Uzrakstīju sev, ko es vēlos. Es apvienoju, izkristalizēju, pārkārtoju un sakārtoju jau esošos mērķus un vīziju — kā es tālāk dzīvošu. Es par to domāju. Viena lieta man šobrīd ir visaktuālākā. Tu vari sapņot lielas lietas, vari sapņot par augstām vai zemām lietām, bet pūles, ko ieguldi, ir vienādas. Tas, ko sagaidi, atbilst ieguldījumam. Es gribu ņemt labāko, jo man būs tikpat daudz jāstrādā. Kā vadītājam, līderim darbs ir ar cilvēkiem — jāiegulda, jāizvēlas, kuros cilvēkos. Es varu izvēlēties, turpināt kā līdz šim vai pacelt latiņu. Es sapratu, ko vēlos, un izvēlos labāko — es uzdrīkstos iet tālāk.

Šī niansīte ir būtiska, bet atslēgas vārds ir kustība. Kustība katru dienu. Izdari solīti katru dienu šī mērķa virzienā. Ja tavs mērķis ir iepazīt Dievu, ja tavs mērķis ir mūžīgā dzīvība, tad atdarini Jēzu Kristu. Viņš kāpa kalnos, gāja vientuļās vietās, pavadīja laiku divvientulībā ar Dievu. Viņš rādīja piemēru. Viņš mācīja lūgt Dievu, lai nekrītam kārdināšanā, jo gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Solītis katru dienu mērķa virzienā. Man ir šie mērķi, viss ir sakārtots. Man ir struktūra, un es pats to esmu radījis.

Šodien no rīta es biju apaudzis ar bārdu — labi, ka jūs mani neredzējāt. Bārda bija tuvu tam, ka varēja teikt – bārdainais. Tā ātri izauga. Kāpēc? Tāpēc ka slinkums. Nākamnedēļ man jau sākas darbi, ir sēdes, viena pieņemšana. Tieši visās šajās lietās, kad tu neesi bijis aktīvā kustībā, tu vari vairāk pagulēt, mazāk pakustēties — un bārda izaug. Bārdu pēc tam nav tik vienkārši nodzīt; ja tu laid pāri, un tā normāli nedzenas, vajag šķēres. Priekš manis tas jau bija traki. Es nodzinu bārdu un pie sevis domāju: cik labi, ka man šodien ir ieplānots dievkalpojums. Tas nav vienkārši ieplānots, kur es varu atnākt un kur nevaru — es nevaru neatnākt, jo es esmu šīs draudzes vadītājs. Tāpat arī grupu līderiem un visiem tiem, kuriem ir kāda kalpošana, ir atbildība cilvēku priekšā. Viņiem ir saistības ar cilvēkiem, viņi nevar neatnākt. Es pie sevis domāju: cik labi, ka tas ir ieplānots. Kas zina, ja tas nebūtu ieplānots, es varētu arī nenākt. Visi cilvēki ir vienādi. Visiem vajag motivāciju un kaut kādu pamudinājumu. Visiem vajag mērķi un spert solīšus. Katru dienu, kaut vienu solīti uz priekšu. Tu nevari atlikt, atlikšana saucas – prokrastinācija. Tu nevari to vienmēr atlikt. Tu atliec un atliec, un tas kļūst tev par dzīves veidu – atlikt. Kustība nav izvēle, tā ir vitāla nepieciešamība.

Bet kāds Viņam jautāja: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Uz to Viņš atbildēja: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. Jo, ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums,- Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!” (Lūkas evaņģēlijs 13:23-25)

Jēzus saka:

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. (Lūkas evaņģēlijs 12:35-36)

Ja tikai pēc tam vēlēsieties, kad durvis jau būs aizslēgtas, un nostāsieties ārā un klauvēsiet pie durvīm un teiksiet: “Kungs, Kungs, atver mums, Viņš jums teiks: “Es jūs nepazīstu, Es nezinu, no kurienes jūs esat.”

Tad jūs sāksit stāstīt: mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās. Tad Viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji! (Lūkas evaņģēlijs 13:26-27)

Viņš teiks: ”Es jūs nepazīstu, jums bija laiks, durvis ir ciet, nu ir par vēlu.” Katra cilvēka dzīvē pienāk tas brīdis, kad viņš stājas Dieva priekšā. Bet es gribu runāt par citu aspektu. Cilvēka dzīvē, dzīvam esot, var pienākt brīdis, kad viņš vairs nevar. Es nerunāju par kaut kādām slimībām un katastrofām, vai prātā sajukšanu. Kad cilvēks sajūk prātā, viņš tiešām vairs nevar.

Klausies uzmanīgi, ja šis tavu dzīvi nemainīs, ja tas, ko es tagad runāju, tu neņemsi vērā, tad nezinu vispār, ko vēl var darīt un kas būs ar tevi. Es runāju par garīgām un arī par laicīgām lietām. Es runāju par kalpošanu, par Dieva meklēšanu, un protams, arī pārējās lietas. Kas notiks? Skaties! Tu atnāc uz dievkalpojumu, pieņemsim, tu esi jauns kristietis. Mācītājs šeit lēkā pa skatuvi: “Ar Dievu viss ir iespējams!” Tu izej inkaunteru, viss būs tīrs un viss būs forši, viss būs labi. Protams, tu tam tici, un tas nav nepareizi. Tev pravieto un saka, ka viss būs labi, bet realitātē tev jādomā: “Man var būt labi.” Es saku: “Tev būs labi,” bet vispār tev var būt labi, ja tu ausis un acis atdarīsi, redzēsi, klausīsies un darīsi to, ko tev māca. “Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – viss būs kārtībā!” Jā, tie ir mehānismi, veids vai instrumenti, caur kuriem mēs turamies pie Dieva, meklējam Viņu un augam Viņā, caur kuriem Viņš var mūs svētīt. Bet ir jautājums, ja cilvēks iet pie psihoterapeita, teorētiski, gudrs psihoterapeits var viņam palīdzēt. Bet, ja šis cilvēks iet vienu, divus gadus, desmit gadus, bet viņš nedara to, ko viņam šis psihoterapeits saka, vai viņam var palīdzēt? Tad ir jautājums, vai viņam ir cerība? Teorētiski ir, bet praktiski – nav. Vairs nav cerības. Tieši tāpat ir ar garīgo izaugsmi. Mēs to varam salīdzināt ar psihoterapijas grupu, jo mēs bieži vien atnākam pie Dieva ar ļoti nopietnām problēmām, un tās tiek atrisinātas, un tiek sakārtota dzīve. Draudze nav kaut kāds psihoterapijas seanss. Mēs šeit esam dažādi cilvēki, ar un bez problēmām. Problēmas ir visiem, bet kam vairāk un kam mazāk. Dažāda sociālā statusa cilvēki kopā, vīrieši un sievietes kopā, viss ir kārtībā Dieva valstībā un draudzē. Tu apmeklē draudzi un klausies Dieva Vārdu, un ej lūgšanu grupā. Tie, kas ir kalpotāji un vadītāji, tiem ir lielāka atbildība. Jēzus saka, ka tādi nāk grūtākā tiesā.

Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā [..]. (Jēkaba vēstule 3:1)

Tā būs cita tēma, ko es runāšu. Es jau nevaru sagaidīt. To es runāšu kopējā dievkalpojumā jeb līderu sapulcē. Es šo tēmu gribu tieši līderiem, tāpēc par līderiem nerunāsim, jo viņi nāk grūtākā tiesā. Tas, kas ir labi tev, līderim vairs nav labi, jo viņam ir cita atbildība. Tu apmeklē grupiņu, dzirdi, iespējams, tu pat Bībeli palasi. Mācītājs saka: “Nu tev galvenais būt draudzē un galvenais pašam lūgt Dievu.” Tas ir labi, ja tu to dari, tā jau ir kustība. Bet, ja no tā neizriet tava paša kustība, ja tu katru reizi neizdari kustību, tu dzirdi un redzi, kas būtu jādara, bet to neizdari, tad jautājums – kas notiek ar šādiem cilvēkiem? Un tagad es tev pateikšu, kas notiek, un tas ir nopietni. Lasi uzmanīgi, kas notiek. Sākumā ir: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Es nesaku, ka tas ir tieši par tevi. Ļoti iespējams, ka tu esi tas, kurš šobrīd to lasīja. Varbūt tu skaties YouTube vai kādā citā platformā šo te sprediķi, ko es runāju, varbūt tu arī teici šos vārdus, un tu pareizi darīji. Pozitīvs apliecinājums, pateicība Dievam par to, kas vēl nav, viss ir pareizi un tas viss ir ļoti labi. Tu pasaki: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru,” bet ļoti iespējams, ka realitātē, tu vairs nespēj. Bija laiks, kad tu vēl varēji, bet vairs nespēj. Kāpēc? Teorētiski arī tev ir cerība, bet praktiski arvien mazāka šī cerība paliek, jo mēs zinām, ka mūsu dzīvi nosaka mūsu iekšējais garīgais saturs, mūsu iekšējais cilvēks jeb ieradumi. Ja cilvēks zina, kādi solīši ir jāsper, lai savu dzīvi sakārtotu, kādi solīši ir jāsper, lai ietu uz kaut kādiem mērķiem, bet viņš tos atliek – kas notiek? Labi, sākumā viņš tic visam un saka: “Es visu spēju.” Tu apmeklē draudzi un iet laiks un tu saproti: “Eu, klausies, bet es nemaz visu tā nespēju nemaz.” Tāpat pie ārsta jāiet, tāpat nemaz nav viss tik smuki, kā mēs te gribam, ka visu dziedinās, visu atbrīvos.

Īsti tā nemaz nav, jo tomēr kaut kāda cena pašam jāmaksā. Man pašam ir jāmācās un tomēr pašam ir jāstrādā. Man pašam ir jādabū sirdī tie dievišķie principi tā, lai tie ir mana paradigma. Pašam pie visa ir jāpiestrādā. Dievkalpojumus arī nevar izlaist, ja tu garīgajā jomā vēlies saglabāt savu ticību. Tomēr kaut kas nav tā, kā vajag. Es to visu tomēr nevaru. “Nē! Bet es visu spēju Tā spēkā, ar Dievu viss ir iespējams!” Nu ir tie cilvēki, kas arī paliek tajā. Viņi vienmēr teiks, ka viss ir iespējams. Realitātē, viņu dzīvē nav augļu, nav pārmaiņu, bet viņi saka, ka viss ir iespējams. Un tā ir problēma, ka tu domā, ka viss ir kārtībā, ka joprojām tev viss ir iespējams, kaut gan tava dzīve paiet. Dzīve jau paiet, jo katram ir kaut kāds laiks, un iespējas paiet. Ja tev ir kaut cik saprašana, iekšēji jau šie cilvēki kaut kur dziļi būtībā saprot, ka kaut kas nav kārtībā un nav pareizi. Un kas nav kārtībā? Nav kustības pareizajā virzienā. Nav kustības uz rezultātu, nevis tikai pati kustība. Dažiem pietiek tikai ar kustību, bet tas ir ļoti bīstami. Skaties, kas notiek tālāk. Tu kaut ko dari savā kalpošanā, kaut ko centies, tu zini, ka ir jāmācās un kas ir jāmācās, kas ir jālasa. Tu pat citreiz zini, bet tu nesper šos solīšus. Tie ir mazi, bet izdarāmi solīši, lai tu varētu augt. Ne jau vienā dienā, bet gads, divi vai trīs un tu izaugsi līdz tam. Tu tos nesper vai arī dari tāpēc, lai izdarītu skata pēc. Rezultātā – nav augļu. Nav rezultāta.

Veiksmīgs cilvēks neteiks, ka viņam ir problēma. Rezultātā viņš vai nu izaug, vai nu degradējas, vai nu nekas – nulle. Vai nu ir, vai nu nav. Kaut kur tu vari izgāzties, vari kļūdīties un tamlīdzīgi, bet kopumā tu virzies, audz un virzies uz priekšu. Ja kaut cik ar galvu viss ir kārtībā, ja tu esi normāls, tad sāc saprast, ka nekas tev nenotiek. Es nerunāju par mēnesi. Tas turpinās vienu gadu, kaut gan šādas lietas ir jādara gada laikā, pusgada laikā, mēneša laikā var daudz ko uztaisīt un uzcelt jau. Ļoti ātri un daudz ko var izdarīt, bet ir pagājis gads, divi, trīs, četri, pieci gadi. Ņemot vērā to, ka mūsu dzīve sastāv no tā, kas ir mūsu iekšējā cilvēkā, zemapziņā un sirdī – ieradumi jeb paradigma arī nosaka mūsu domāšanas veidu un likteni. Tas kļūst par iekšēju paradigmu – nespert solīšus uz rezultātu. Iekšēji tu apzinies: “Es taču vairs nevaru.” Teorētiski vēl joprojām tu vari. Katram cilvēkam ir punkts, no kura viņš var sākt, vienalga, kur atrodas. Praktiski, vari jau teikt: “Nu jā, es jau vispār varu, bet tomēr nevaru, nesanāk.”

Galu galā, kas var palīdzēt? Kaut kāds satricinājums, auto katastrofa, kaut kāda tuvinieku vai tava slimība, vai kaut kas tamlīdzīgs. Varbūt kaut kāds eņģelis no debesīm atnāk, un tu nobīsties pēkšņi. Varbūt tas bija kaut kāds naktī piedzēries kaimiņš. Es nezinu, bet kaut kas tāds ekstrēms, kas notiek ar tevi, kas satricina tādā veidā. Varbūt tā ir kāda epifānija, patiešām Dieva atklāsme. Arī tā gadās. Man tāda bija. Bet es tev teikšu tā, tas jau mani neizmainīja. Mani izmainīja solīši, kurus es spēru katru dienu. Ja man Dievs teica: “Mārci, lasi Bībeli katru dienu,” tad es arī sekoju un katru dienu daru šos solīšus. Ja Viņš saka: “Tu būsi Mans kalps,” es esmu Viņa kalps. Katru dienu man ir mērķi un struktūra, un es tiem mērķiem sekoju. Es katru dienu kaut ko izdaru šo mērķu virzienā. Es nevaru tā pilnīgi atslēgties arī atpūtā. Pilnīgi atslēdzies tad, kad tu esi pirtī simts grādu temperatūrā vai, piemēram, kāp kalnā. Latvijā jau te nav tādu kalnu. Bet tu tā jau kāp, ka ne par ko vairs nevari domāt, kā tikai par to, ka nekā vairs nav, tu tikai kāp – pilnībā relaksējies šādā veidā. Tie ir kaut kādi brīži, bet tu jau joprojām esi virzienā. Tajā laikā, kamēr tu atpūties, tavs iekšējais dators visu apstrādā. Pēc tam tev nāk jaunas idejas, jaunie virzieni, tu atkal ej uz priekšu. Es pieņemu, ka var notikt šādi, ka pat tad, kad notiek kaut kāds satricinājums, uz īsu brīdi tu saņemies, bet šī iekšējā paradigma izrādās spēcīgāka. Un realitātē: “Tagad es sākšu jaunu dzīvi!” Bet līdzīgi, kā es teicu kristīgajā radio, kad man jautājumu uzdeva par Latvijas atmodu un tamlīdzīgi, es teicu tā: “Vilciens, mīļie draugi, ir aizgājis.” Tas vairs nav atrisināms ne vienas dienas, ne desmit gadu griezumā. Tas nav atrisināms. Jā, var sākt šodien, bet es nekur neredzu, ka kāds kaut ko sāktu. Ir daži atsevišķi cilvēki, bet ar to ir nepietiekami, ja mēs runājam par visu Latviju kopumā. Tāpat arī katra cilvēka individuālā dzīvē, katrā kalpošanā, katrā grupiņā, katra ģimenē var pienākt brīdis, kad tu saki: “Es varu,” bet realitātē praktiski tu vairs nevari. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc vitāli svarīgi ir regulāri izmantot visus šos instrumentus un spert mazos solīšus. Jēzus saka:

Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem [..]. (Lūkas evaņģēlijs 13:24)

Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, tie nav platie vārti: tas nav slinkums. Tu čiliņā katru dienu mierīgi vari kaut ko izdarīt, ja vien tu izdari tos solīšus. Kustība ir vitāli svarīga. Tā laika farizeji, tā laika ticīgie uzdeva šos jautājumus Jēzum, ka nepietiek tikai ar dievkalpojumu apmeklēšanu. Tas jau ir liels sasniegums, ka cilvēks ir sapratis, ka nepietiek tikai ar Bībeles lasīšanu, nepietiek tikai ar lūgšanām, nepietiek tikai ar kaut kādu kalpošanu, kuru iesācis. Tev nepietiek tikai ar to, ka tev ir labs darbs, tev ir nepieciešams regulāri spert solīšus. Tas ir vitāli svarīgi. Pretējā gadījumā, līdzīgi kā pravietis Zviedrijā man pravietoja, ir lietas, kuras tev ir pravietotas un kuras esi piedzīvojis, un tikai pēc gadiem saproti to patieso, dziļāko nozīmi. Tie nebija tikai vārdi: “Ja tu disciplinēti nesāksi studēt Dieva Vārdu [..].” Es esmu stāstījis to gadījumu. Viņš man teica: “Kāp uz Bībeles.” Es uzkāpu uz Bībeles, un viņš man pravietoja: “Ja tu nesāksi disciplinēti studēt Dieva vārdu [..].” Un es sāku disciplinēti studēt, nevis tikai lasīt. Ja tu disciplinēti nesper kaut kādus konkrētus solīšus, tev jau tiek atņemta šī pati vēlme. Ne jau Dievs tev speciāli kaut ko atņem. Tāds man bija šis pravietojums. Viņš teica: “Es atņemšu tavu vēlēšanos kalpot.”

Ja tu esi tikai klausītājs vai skatītājs un tev nav regulāru soļu virzienā, ko vēlies sasniegt, tā vēlme noplok, un rezultāts nav pozitīvs. Nav izaugsmes, jo nav pietiekamu darbību, turklāt lēmumi tiek atlikti. Var nonākt līdz situācijai, kad tu vēlētos rīkoties, bet vairs nevari — un jāatceras, ka dzīves ilgums nav visiem vienāds. Tāpēc jābūt kustībā. Šodien es labāk izprotu šo vārdu kombināciju: esi kustībā! Tūlīt sāksies daudz darbu, jo nāk skolas laiks. Jau kādā brīdī sāku gaidīt 1. novembri, jo mans nākamais cēliens būs nākamā gada novembrī. Man nebūs vasaras, jo būs vēlēšanu laiks. Mans nākamais darba cēliens ir 1 gads un 2 mēneši, kas man jāiztur. Es zinu, kā jutīšos, un man būs nepieciešami 1–2 mēneši atpūtai no politikas, bet es būšu izdarījis konkrētus soļus, kam sekos rezultāts. Ne viss izdosies tā, kā gribēs, bet caur to visu būs izaugsme. Tikai pēc kāda laika mēs saprotam dažādas lietas. Jau ir pagājis daudz laika, kopš man bija slimība (25 gadus), bet joprojām ir dažādi saasinājumi. Tomēr jebkādos apstākļos ir jākustas. Es esmu nepārtrauktā kustībā — turklāt kustībā saskaņā ar Dievu, meklējot Viņu nepārtrauktā darbībā. Kustība ir dzīvība.

Pašā sākumā man bija problēmas ar kustēšanos — nespēju normāli aiziet līdz labierīcībām. Taču es nevienu reizi nenospiedu pogu, kas izsauc mediķi. Vienīgās reizes, kad es to darīju, bija tad, kad man apnika turēt termometru pēc temperatūras mērīšanas. Viņi nāca tikai savākt termometru, nevis tāpēc, ka man bija problēmas ar kustēšanos. Vai tas bija pareizi? Nē. Bet man tas bija pareizi. Es pats gāju — tie daži mazie solīši līdz labierīcībām man šķita kā varoņdarbs. Pirmo reizi ieiet dušā prasīja lielas pūles — tāda sajūta, it kā būtu pavadījis divas stundas sporta zālē, cīnoties ar svaru stieni. Tiklīdz es spēju spert soļus, sāku staigāt pa koridoru, istabu, un pēc tam jau izgāju ārā. Kad mani izrakstīja no slimnīcas (paldies Dievam, ka es dzīvoju laukos), katru dienu gāju pa takām — bez variantiem, bez izņēmumiem. Es biju pieradis atspiesties, pievilkties, bet pēdējā laikā tas nebija iespējams. Bet ir doma, ka man ir jākustas. Es atspiedos — varēju tikai 1–2 reizes izdarīt, pēc tam viss sāpēja nedēļu. Pietupties arī nevarēju, bet es vienkārši to darīju. Tava iekšējā vēlme ir lielāka par sāpēm. Tad rodas jautājums: vai sevi vajadzēja tā spīdzināt? Jā, vajadzēja. Kādu reizi tumšā ziemas naktī, apmēram 1–2 km no mājas, (es biju pie pilna prāta un nelietoju medikamentus) pēkšņi redzu gaismu sev priekšā. Domāju, ka brauc mašīna, bet atskatos un – neviena nav. Gāju vēl 15–20 minūtes, priekšā gaisma turpina spīdēt, aizmugurē gaismas nav. Tā bija spēcīgākā parādība kopš jaunpiedzimšanas brīža. Es nevaru to izskaidrot — kā tas var būt? Bet es zinu šodien tās nozīmi. Tas ir ceļš uz priekšu, ne atpakaļ. To es saprotu ar galvu, bet ir jāizjūt arī ar sirdi. Ja katru dienu tu nespersi soli uz priekšu, tu sāksi iet atpakaļ. Šī vīzija man nozīmē tikai vienu — tikai uz priekšu. Man ir vairāki kalendāri telefonā, kur uzrāda draugu un paziņu dzimšanas dienas. Es izdzēsu lielu daļu, atstāju tikai kādus 20 cilvēkus, jo man nevajag atgādinājumus par to, kas bijis pagātnē. Man ir tie cilvēki, kas ir šodien.

Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts.” (1. Mozus grāmata 19:17)

Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. (1. Mozus grāmata 19:26)

Bībele mums māca: kas ir bijis, tas ir pagājis. Viss ir tapis jauns. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums. Neskaties atpakaļ — skaties uz Viņu. Tev ir jauna dzīve, un šīs dzīves pamatā ir kustība. Viena ģimene, bet viens izgāja, otrs – kļuva par sāls stabu.

Vakar biju pludmalē peldēties, dunduru vairs nav, varu doties. Tur vienmēr ir meža pīles, un tās parasti bēg no manis. Viena pīle guļ, nereaģē. Nodomāju, ka slima. Viņa vairs nevar kustēties, tāpēc viņai vienalga, vai tur kāds peldas vai nē. Varbūt tā bija izdomājusi tur nomirt. Bet tieši tāpat ir ar cilvēku — kad viņš nekustas, tad pārvēršas par šo pīli. Otrdien nogāju gabalu gar jūru, un man iekoda trīs odi — tajā brīdī, kad apstājos. Tā ir bijis vienmēr: tu skrien, tev neviens nekož, tūlīt kā apstājies — viss, esi sakosts. Tāpat ir garīgajā dzīvē: tiklīdz tu apstājies, tevi sāk ēst parazīti. Kustība uz priekšu! Tiklīdz tu nebūsi kustībā, tā nāk parazīti jeb sliktas domas. Tev gribēsies skatīties filmas vai seriālus. Es nebiju gadu skatījies televizoru, bet ieslēdzu “Tet” latviešu seriālu. Viss labi uzfilmēts, labi aktieri, sižets, bet ļoti daudz lamājas un tiek parādītas lietas, par ko nemaz negribētu domāt. Tas bija dienas laikā, mans aktīvais laiks, un es nodomāju — nu labi, varu paskatīties seriālu. Bet man priekšā, kur es Dievu lūdzu un lasu, izņemtas bija ārā piecas grāmatas. Viena iesākta, četras tādas, kuras es potenciāli varu lasīt. Es kādreiz lasu vienlaicīgi divas grāmatas. Tagad man ir izvēle – vai skatīties seriālu, nezinu, kas tur būs tālāk, vai lasīt, bet tad es padomāju tās sajūtas, kas ir pēc tam. Labi, paņemšu vienu grāmatu, kas man tur ir priekšā, un tur bija Tonijs Robins (Tony Robbins), daudzi mani pazīstamie ar šo autoru aizraujas, dara kā viņš, tūkstošiem maksā par viņa semināriem. Un es domāju, ka jāpalasa, kas tad tas Tonijs Robins tāds ir. Es atveru grāmatu, izlasu vispirms liecības. Tonijs Robins jau 25 gadu vecumā pacēlās pasakainos augstumos kā koučs. Un es šo grāmatu sāku lasīt vairāk, un pirmā nodaļa ir kontekstā ar to, ko es stāstu, es jau domāju par kustību, es domāju spert soli un ir tik svarīgi izdarīt šo kustību, vienkārši izdarīt. Es izlasīšu, kā uzrakstīju:

“Šodien bija pārsteidzoša diena. Es uzrakstīju tēmu par kustību, sāku par to domāt vairāk, un vakarā man bija izvēle – skatīties seriālu vai lasīt grāmatu. No daudzām grāmatām, kas man bija, atlasīju piecas, no kurām viena jau bija iesākta. Izvēlējos dāvinātu grāmatu, kuras autors ir Tonijs Robins, kuru bieži piemin mani jaunie paziņas. Atverot grāmatu un izlasot dažas liecības par Tonija ietekmi cilvēka dzīvē, pirmā nodaļa sākās ar citātu: “Augstākais mērķis dzīvē nav zināšanas vai atziņa, bet gan darbība.” Tomass Henrijs Hakslijs.”

Augstākais mērķis nav zināšanas, nav vide, bet darbība. Kāda ir tā Dieva vadība? Lūk, tāda tā ir. To var arī psiholoģiski izskaidrot, kāpēc tā notika, es par to domāju, piesaistīja attiecīgo grāmatu, ieraudzīju, sirds jau zina Dieva vadību, mana sirds ir saistīta pie Dieva. Man šo vajadzēja, tieši par to domāju. Es nezināju, par ko Tonijs māca, pirmā nodaļā tieši precīzi bija pateikts tas, ko es no rīta jau sprediķa tēmā bija uzrakstījis – kustība nav izvēle, bet tā ir vitāla nepieciešamība. Tēma jau ir uzrakstīta. Es atveru pirmo nodaļu, un tur ir rakstīts, ka kustība ir svarīgākais. Es domāju, varbūt Robins ko nepareizi raksta, bet gan jau viss būs tas, ko es jau zinu. Jā, pēc tam bija viss tas pats, kas vienmēr, nekas nav mainījies. Visiem tas viss ir vienādi – Bībeles principi ir nemainīgi. Ticība un Dievs arī tika pieminēti grāmatā. Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem. Un sanāk tā, ka ne tikai pēc tam, kad stājamies Dieva priekšā pēc zemes dzīves, bet ātrāk šis brīdis var tā praktiski pienākt, kad tu tiešām vairs nevari. Teorētiski vari un katram ir iespēja sākt no jauna jebkurā brīdī, bet praktiski viņam ir tik dziļi tās neirona ķēdes tajās smadzenēs un tajā apziņā tik dziļi iesēdies tas neauglīgais dzīves veids, ka diemžēl tu vairs nesāksi. Nenonāksi līdz tam brīdim. Vitāli svarīgi ir kustēties!

Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem. (Efeziešiem vēstule 5:1-7)

Biedroties var dažādi, bet šeit vairāk tiek runāts par tukšām runām, par maldu mācībām, jo visas šīs vēstules ir kontekstā rakstītas kristiešiem, kurus apdraudēja maldu mācības. Šīs maldu mācības bija tādas, kas ļāva miesai vaļu un tajā pašā laikā ļāva uzskatīt sevi par svētu un garīgu. Tukšas filozofiskas runas: kā tur tas velns tajos cilvēkos, kad nāks Jēzus otrreiz; kad būs tā tūkstošgade; kad būs tās zīmes, un kur ir antikrists; kad būs tā čipošana, kur to čipos; vai zeme ir apaļa? Viņi tagad cīnās par to, vai zeme ir apaļa vai plakana. Es ticu, ka zeme ir apaļa, to nav grūti saprast. Caur fotoaparāta objektīvu paskatos uz mēnesi – apaļš. Un kāpēc lai zeme būtu kantaina? Man ir savs viedoklis, bet es uz to nekoncentrējos, es koncentrējos uz darbību. Topiet svēti, kā es esmu svēts – lūk, par ko ir jādomā. Jādomā, kā dzīvot piedošanā, kā dzīvot efektīvu dzīvi, kā efektīvi kalpot, kā cilvēkiem palīdzēt, nevis tukšas runas runāt. Un skaties tālāk.

Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā. Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. (Efeziešiem vēstule 5:11-13)

Tas nozīmē, lai tu sasniegtu pilnību, lai tu būtu šajā kustībā, tev vispirms ir jānes gaismā, un tad to apspīd gaisma un tas ir gaisma. Jo bieži vien mēs nodarbojamies ar tukšām runām. Nav rezultātu dzīvē, nav rezultātu kalpošanā, tas ir tāpēc ka bieži sakām: es nevaru šo un nevaru to, un tad vēl dažādas viltus mācības. Dievs jau visus pieņem pie sevis, bet mūžīgo dzīvi iemanto tikai tie, kas nes rezultātu, jo kā sacīts – tevi pazīs pēc augļiem. Ja tev ir ticība, tā parādās augļos. Tu neesi perfekts, bet cīnies pēc pilnības, tu tiecies pēc tās un esi kustībā. Tu esi kustībā uz pilnību. Tu cīnies ieiet pa šaurajiem vārtiem. Visas tās lietas, kuras tu atzīsti, nevis tukši runā filozofējot, arī tad, kad cilvēks dara kaut kādu izteiktu grēku, piemēram, ārpuslaulības attiecības vai zagšana, slepkavība, varbūt ļoti slikts raksturs, kad vienmēr apvainojies, kamēr nenesīsi gaismā, ka tā ir tava atbildība un attieksme pret sevi, cilvēkiem un Dievu, kamēr nenosauksi lietas īstajos vārdos un nenesīsi gaismā, tevi gaisma neapspīdēs. Sāc spert mazos solīšus ikdienā, tas nenozīmē, ka tev jābūt grafikam, bet jābūt kādam pamatmērķim, ko tu vēlies.

Savā brīvajā laikā pagrabā kārtību ieviesu, tur bija sakrājies viss kaut kas. Kad mēs pārvācāmies no Limbažiem uz Siguldu, tad no Siguldas uz Līgatni, un kastes man nebija izpakotas, apsveikuma kartiņu vien bija tonna. Ļoti daudz viss kaut kas: sprediķu arī vairākas kastes, dažādi papīri. Bet man tagad viss ir telefonā un datorā, tagad rakstu sprediķus elektroniski. Pirmie sprediķi man ir ar roku rakstīti, pēc tam drukāti un tad apkopoti programmā. Cik daudz mazos solīšu ir sperts tajā virzienā, kurā dodos! Tu esi kustībā, un neskaties atpakaļ. Kustība ir vitāli nepieciešama. Ja tu stāvi uz vietas, tad sāk rasties parazīti: garīgie, emocionālie, intelektuālie, un tie ir tie, kad sāc gaismā nenest lietas, bet tās norakt, pamatojot, ka tas ir normāli un nekas nenotiks. Ir Dieva vārds un ir Viņa standarti. Tiecies pēc ideāla!

Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā. Un esiet paklausīgi cits citam [..]. (Efeziešiem vēstule 5:18-21)

Esiet paklausīgi draudzes kārtībai, jo visur, kur ir kustība, ir kāda struktūra, visur, kur redz izaugsmi, ir struktūra. Tā kā – esiet paklausīgi cits citam! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kustība nav izvēle, kustība ir vitāla nepieciešamība.” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija