Pāri plūstošas svētības

Dievs ir sagatavojos pāri plūstošas svētības. Vai tu esi gatavs tās pieņemt, un vai esi gatavs Svētā Gara darbībai, lai tavā sirdī veiktu izmaiņas, kas nodrošina šīs pāri plūstošās svētības?

Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz  ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. (Efeziešiem vēstule 2:5-7)

Dievs mūs darījis dzīvus caur Jēzu Kristu, caur mazgāšanos un atdzimšanu Svētajā Garā. Kristus mira un augšāmcēlās, lai mēs līdz ar Viņu celtos augšā jau šajā laikā un arī mūžīgai dzīvei. Ikvienam, kurš tic un dzīvo Kristum, ir mūžīgā dzīvība. Mēs apzināmies mūžīgās reālijas – debesis un elli. Tikai žēlastībā caur Kristus upuri pie krusta, pieņemot un paaugstinot Viņu savā dzīvē, ļaujot notikt izmaiņām sirdī un redzamā veidā, mēs varam aiziet līdz galam un iemantot pestīšanu. 

Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams. (2. Korintiešiem vēstule 9:26-27)

Tas ir process, ceļš mūža garumā, nevis īslaicīgs emocionāls piedzīvojums. Jēzus saka, ka ļoti daudzi izvēlas plato ceļu. 

Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)

Dieva vārds saka, ka pienāks diena, kad visi stāvēs Dieva priekšā un tiks šķiroti kā avis un āži – vieni ieies mūžīgā dzīvībā, otri mūžīgā pazušanā. Pēc tā laika lopkopju paražām šī līdzība bija visiem labi saprotama. Centrā ir Kristus krusts. Vai mēs esam to pieņēmuši ne tikai vārdos, bet arī darbos, kas izriet no pārmaiņām mūsu sirdīs?

Pāri plūstošo svētību iemantošanai atslēga ir vēlme. Tādēļ arī svētrunas nosaukums ir “Pāri plūstošas svētības”. Kristīgā vidē daudz runā par uguni. Patiesībā tā ir iekšēja vēlme. Jebkurā jomā, kurā tu darbojies, ne tikai tajās, kas saistītas ar kristīgo vidi, ir nepieciešama iekšējā vēlme. Tas ir Dieva iedibināts universāls princips, bez kura nav sasniedzami reāli panākumi. Ir liela māka saglabāt savu entuziasmu. Lasot Bībelē par uguni, mēs bieži iztēlojamies to savādāku, nekā tas patiesībā ir, jo tā laika vārdi, Bībeles teksti vienkārši skaidro svarīgas lietas, ko mēs bieži mēdzam sarežģīt. Viss potenciāls ir apslēpts mūsos. Jēzus ir spēris pirmo soli – Viņš mūs ir mīlējis, miris pie krusta, augšāmcēlies. Nākamais solis ir jāsper mums, un mēs bieži gaidām, ka vēlme rīkoties nāks kā emocionāla uguns. Tā var gaidīt visu mūžu un vēlme nekad nepienāks. Par vēlmi ir jāparūpējas pašam. Cilvēks dabiski grib rīkoties tad, kad ir emocionāla vēlme strādāt. Tieši tāpat cilvēki sevi sauc par laimīgiem tad, kad jūtas emocionāli laimīgi. Tomēr laime ir plašāks jēdziens, lai gan emocijām šeit ir liela nozīme. Realitātē tas, par ko runā Bībele kā par Dieva uguni, ir stipra vēlme rīkoties, par ko parūpējas pats cilvēks. Šo stipro vēlmi mēs iegūstam caur savām darbībām, kad lietojam savu gribu, disciplīnu, lai uzturētu sevī entuziasmu, uguni jeb vēlmi. Ja mums ir šī iekšējā vēlme rīkoties pēc Dieva gribas, tas nodrošina Viņa klātbūtni.

Es ticu, ka Dievs ir klātesošs manā dzīvē. Otrdien, agri no rīta braucot uz Rīgu posmā Līgatne–Sigulda, atgadījās kāds notikums. Šajā posmā tumšā diennakts laikā dzīvnieki bieži šķērso ceļu. Esmu redzējis pat baru līdz piecdesmit dzīvniekiem. Tur nav ieteicams pārsniegt ātrumu. Otrdien braucot pamanīju, ka spidometrs rāda 100 km/h. Uzreiz samazināju ātrumu līdz 90 km/h, uzstādīju kruīza kontroli, lai nejauši nepalielinātu braukšanas ātrumu. Burtiski pēc dažām minūtēm pēkšņi iznāca priekšā milzīga stirna. Es spiedu pa bremzēm. Prāts bija mierīgs, domāšana bija pilnīgi skaidra, bez panikas, un es skaidri zināju, kā būs, ja es rīkošos vienā vai citā veidā. Zināju, ka varbūt mašīna paspēs nobremzēt. Sapratu, kur būs sadursmes punkts un griezu stūri tā, lai neiebrauktu pretējā braukšanas joslā. Mans prāts visu kontrolēja, un, neskatoties uz to, ka dzīvnieks reāli varēja ietriekties stiklā, biju pilnīgi mierīgs. Ja godīgi, es pats par to mieru brīnījos. Notēmēju sadursmi uz dzīvnieka aizmuguri. Pēkšņi notika kā anekdotē par alni. Makšķernieks bļitkoja, un pēkšņi no āliņģa izleca alnis, un makšķernieks jautāja: “Ko ta tu te dari?” Alnis atbildēja: “Jā, ko ta es te?” un ieleca atpakaļ āliņģī. Dzīvnieks uz ceļa pēkšņi apstājās, mierīgi pagriezās un lēni gāja atpakaļ. Līdz ar to līdz manis plānotam sadursmes punktam dzīvnieks neaizgāja un mašīna apstājās dažus desmit centimetrus no tā. Pēc tam sieva teica: “Dievs ir labs!” Kopīgi pielūdzām, pateicāmies un slavējām Dievu. Bībele saka:

Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. (Psalms 127:2)

Tāda ir nemanāmā Svētā Gara klātbūtne, un tavā dzīvē notiek tikai labākais, jo tu esi Svētā Gara vadīts cilvēks. Lūk, no kurienes šis miers – es zinu, ka ar mani nekas nevar notikt. Galu galā man ir mūžīgā dzīvība. 

Līdzīga situācija bija pirms kādiem 15 gadiem. Toreiz vēl dzīvojām Limbažos. Pirms Limbažiem ir nepatīkams pagrieziens ar dziļu grāvi, par kuru zina visi vietējie traktoristi, jo viņiem bieži nākas kādu mašīnu vilkt no tā ārā. Mēs vēlu vakarā braucām mājās no dievkalpojuma. Stipri sniga, un viss bija aizputināts tā, ka ceļu nevarēja redzēt. Kādā brīdī pēkšņi jutu, ka mašīna vienkārši lido. Toreiz sieva izteica vienkāršu lūgšanu: “Jēzu, palīdzi!” Mašīna ieslīdēja tieši grāvī. Mēģināju iztaisnot stūri, bremzēt, bet mašīna vienkārši neklausīja. Grāvis ir dziļš –  cilvēka augumā. Piezemējāmies, mašīnā turpināja skanēt mūzika. Sapratām, ka pašiem viss kārtībā. Puteņoja, bija liels sals un zinājām, ka tiklīdz degviela beigsies, mēs ļoti nosalsim. Zvanījām uz policiju pēc palīdzības. Viņi atbildēja, ka tikai no rīta, kad brauks greideris, varēs sūtīt mašīnu, jo tajā brīdī nevarēja atbraukt puteņa dēļ. Tajā naktī vairākas mašīnas iekļuva līdzīgos negadījumos, daži bija apsegušies un pārgulējuši mašīnā. Tādēļ ir svarīgi mašīnā vienmēr turēt segu vai siltu jaku. Toreiz mums segas nebija līdzi, mašīnas pa aizputinātu ceļu vēlu naktī nemēdz braukt. Mēs izgājām uz ceļa, un brīnumainā kārtā brauca viena mašīna. Nebija lielu cerību, ka tā apstāsies, jo mūsu mašīna nebija redzama, un kurš gribēs ņemt kaut kādus pa ceļu klaiņojošus cilvēkus. Tomēr šī mašīna apstājās un aizveda mūs līdz mājām. Arī šādās lietās es redzu Dieva vadību un svētību. Ticīgam visas lietas nāk par labu. Pat tad, ja notiek ļoti sliktas lietas, tiem, kas Dievu mīl, viss tiek vērsts par labu, ja vien pareizi izprotam mehānismu, kādā veidā Viņš to dara. Šajā mehānismā ārkārtīgi liela nozīme ir iekšējai vēlmei. Slavēšanā mēs dziedājām: “Paaugstināts, Jēzu, Tu paaugstināts.” Šai paaugstināšanai jānotiek ne tikai ar prātu, bet sirds līmenī. Izmantojot prātu, iztēli, gribu, praktizējot garīgo disciplīnu (Bībeles lasīšanu, lūgšanu, dievkalpojumu apmeklēšanu un kalpošanu draudzē), – tas izraisa vēlmi. Jāsper ikdienas mazus soļus, vērstus uz rezultātu, nevis jāmāna sevi, slinki atdarinot kalpošanu vai virspusēji imitējot pārmaiņas. Ar nenopietnu attieksmi pret Dieva lietām piedzīvo vilšanos, ka Dievs nedarbojas un tamlīdzīgi. Bet, ja mēs kalpojam, izejot no iekšējās vēlmes, kuru mēs paši radām sevī, sasniegsi mazos mērķus un parādīsies jauna vēlme.

Kad Izraēlā pēc Bābeles trimdas tika atjaunots Jeruzālemes mūris, rakstīts: jo vairāk viņi cēla, jo vairāk redzēja atjaunotās mūra daļas, jo vairāk radās jauna rosme un drosme. Kad? Liela māksla ir uzturēt entuziasmu jeb uguni. Svēto Garu Dievs ir izlējis pirms 2000 gadiem. Jeruzālemē vienā vietā bija sapulcējušies 120 cilvēki, kuri kopīgi lūdza Dievu. Dievs bija apsolījis, ka pēc augšāmcelšanās Viņš izlies Garu pār visu miesu. Svētais Gars ir klātesošs, mums Viņš ir jāpieņem. Nav jākoncentrējas uz runāšanu mēlēs vai uz kādu īpašu piedzīvojumu, bet gan jārūpējas par Svētā Gara darbību savās sirdīs, savās dzīvēs un caur mums – uz citiem cilvēkiem. Mums pašiem jāiedegas un jādedzina citus. 

Lūk, vienkāršs evaņģēlijs – “Tavas žēlastības un laipnības pāri plūstošā bagātība”. Apliecini par sevi: “Dievs grib man dot pāri plūstošu bagātību!” Pirmkārt te tiek runāts ne par materiālām lietām, bet par iekšējo bagātību. Kad mēs strādājam ar sevi, mēs augam un savās sirdīs paaugstinām Dievu – tas nostiprinās mūsu garā. Dieva Vārds ir rakstīts mūsu sirdīs. Mums ir jauni ieradumi. Mēs velkam nost veco cilvēku un velkam virsū jauno cilvēku. Tas ir process visas dzīves garumā. Kad mēs to darām, tad iekšējā vēlme, kas rodas, ka mēs varam vēl vairāk to darīt, izraisa šīs pāri plūstošās svētības un bagātina mūsu iekšējo cilvēku.

Tu nevari citiem dot to, kā tev pašam nav. Nelaimīgs cilvēks nevar dot laimi citiem. Es esmu laimīgs cilvēks. Man ir cerība, un es varu dot cerību citiem. Man ir degsme un uguns, un es varu dot citiem šo uguni. Šī uguns ir saistīta arī ar emocijām. Dieva klātbūtne nav mērāma tikai emocijās, bet tā ir ar tām saistīta. Dieva uguns ir emocionāla vēlme jeb entuziasms kaut ko darīt. Būt dedzīgam nozīmē gribēt un vēlēties darīt to, par ko esi iededzies Par ko tu dedz šodien – par Dieva lietām vai tikai savām? Vai esi gatavs no Viņa pieņemt pāri plūstošas bagātības?

Dāvida dziesma. Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli. (Psalms 25:1)

Kad pirmo reizi lasi Bībeli un šo psalmu, var rasties jautājums: kā to izdarīt? Kā lai paceļu savu dvēseli? Kas ir mana dvēsele? Vai paņemt to un iedot Dievam? Ir jāizprot, kas ir dvēsele.

Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. (Psalms 25:3)

Atstāj tie, kuriem vairs nav vēlmes dzīvot pēc Dieva prāta un paaugstināt Dievu. Viņi nav rūpējušies par savas sirds augsni. Izlaist dievkalpojumu nozīmē nerūpēties par savas sirds augsni. Jau pēc viena dievkalpojuma izlaišanas esi cits cilvēks. Pārmaiņas sākas jau no viena dievkalpojuma un pirmajām neregulārajām lūgšanām. Un kaut kur ir kritiskais punkts, izaugsme vairs nenotiek un sākas platais ceļš uz pazušanu.

Kādreiz braucu uz skolām un stāstīju skolēniem savu liecību un to, kā izvairīties no narkotiku atkarības. Stāstīju viņiem, ka cilvēks, kurš piedāvās narkotikas nebūs netīrs, smirdīgs narkomāns kā briesmīgs velns, kurš iedūris sev adatu. Nē! Tie sākumā būs labi ģērbti cilvēki – klases biedri, tuvākie draugi. Viņi būs smaidīgi, laimīgi un emocionāli dedzīgi par savu lietu, par savu tabletīti. Viņi būs savādāki – laimīgāki. Un jaunietis var nodomāt: “Es arī to gribu.” Velns neatnāk un remdenība nepiezogas briesmīgā paskatā kā nelabais ar ragiem. Viss notiek nemanāmi. Tas sākas ar to, ka zūd vēlme jeb iekšējā uguns, kalpot Viņam un meklēt Viņu. Remdenu kristiešu vidū pieņemts gaidīt, ka Dievs ko dos. Bet ir jāparūpējas, lai pats iekšēji vēlētos, degtu un varētu iededzināt citus. Tev ir jāparūpējas, lai iekšēji vēlētos un iekšēji degtu!

Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. (1.Tesaloniķiešiem vēstule 5:23)

Tā ir formula, ka cilvēks ir trīsdaļīgs – gars, dvēsele un miesa. Gars ir vieta, kur mājo Kungs. Psiholoģijā to sauc par zemapziņu. Mūsu garā nonāk tas, kas ir dvēselē, kura sastāv no prāta, emocijām un gribas. Ar gribas palīdzību iedarbināt prātu – tā ir disciplīna. Ar prātu mēs iztēlojamies to, ko vēlamies, un dodam pavēles un komandas, kas tālāk izraisa emocijas. Nevis otrādi – vispirms emocijas, tad emocijām pieskaņots prāts.

Novilkt veco cilvēku nozīmē pieskaņot savu prātu Dieva prātam. Tas ir būt vidē, kur cilvēki dzīvo pēc Dieva prāta, kur veselīgi māca Dieva vārdu, pašam studēt Bībeli, mācīties, praktizēt un kalpot. Ar gribas palīdzību iedarbinām prātu un iztēli, kas izraisa emocijas jeb uguni. Tas viss nostiprinās sirdī un zemapziņā, kur īpašos procesos kā kodolreaktorā rodas kritiskā masa. Un tālāk darbības notiek miesā – mēs vēlamies un darām. Tad miesa dara pareizas lietas. Bet pirmā ir garīgā disciplīna – parūpēties par savas sirds saturu, pareizām emocijām, degsmi Dieva lietās, ne iekāri vai dzīšanos ar tukšām acīm pēc tukšām lietām. Daudzi cer, ka jaunais gads būs citādāks. Lamā valdību, kritizē politiķus, bet valdība nav vainīga. Katram cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība par to, kā viņš attiecas pret savām problēmām. Bībelē teikts, ka ticīgajam visas lietas nāk par labu – viņš spēj augt, pilnvērtīgi dzīvot un būt laimīgs jebkādos apstākļos. Un Latvijā ir ļoti labi apstākļi.

Es šodienai gatavojos. Gatavošanās ir atslēgas vārds – tā ir mana griba un paškontrole. Agri no rītiem man parasti ir 50 minūtes sporta ārā. Arī šorīt, lai gan negribējās. Bet sapratu, ka man to vajag, lai prāts labi strādātu, lai varētu sakoncentrēties uz sakāmo un saņemt vēl vajadzīgās detaļas. Šorīt pulksten sešos centrā, Kronvalda parkā, sportošanas laikā redzēju vienu nodevušos cilvēku, kurš Rīgas kanālā, pilnā makšķernieka ekipējumā, gaidīja savu zivi. Viņš bija nodevies dabūt savu zivi netīrā kanālā. Viņā bija vēlme un uguns to darīt – viņš nevar bez tā dzīvot. Tā ir arī narkomānam, kad viņam vajag kādu vielu. Bet Dievs nav narkotika, Dieva klātbūtne ir normāls process, kam jābūt katra cilvēka dzīvē.

Kādā slavena cilvēka grāmatā lasīju, ka viņš nekad nav gribējis sekotājus. Es arī nevēlos sekotājus. Mana vēlme ir pārmaiņas tavā dzīvē, lai tu ticības ceļu noietu līdz galam. Mana vēlme ir ietekmēt valsti, lai tiktu pārstāvētas kristīgās vērtības, kas atver ceļu cilvēkiem iepazīt Dievu. Svētais Gars var darboties katra cilvēka, draudzes un arī valsts dzīvē. Man svarīgi, lai cilvēki ir turīgi, finansiāli neatkarīgi un laimīgi, lai viņiem ir Kristus; lai mēs esam arī politikā; lai ir uzņēmēji, kas var atbalstīt projektus. Un nepazaudēt tajā visā dvēseli. Es nekandidēšu nākamajās vēlēšanās, jo visam ir savs laiks un vieta, politika nav mans dievs. Tagad ir laiks parūpēties par draudzes lietām un attīstīt citus novirzienus. Man ir vīzija, redzējums, degsme par cilvēkiem, nevis sekotājiem – par pārmaiņām cilvēku dzīvēs. Tā ir mīlestība.

Gars, dvēsele un miesa – cilvēks ir trīsdaļīgs. Dvēselei arī ir trīs daļas: prāts, griba un emocijas. Ar gribu iedarbinām prātu, un iedarbināts prāts un tēli izsauc vēlmi. Lūk, kāpēc svarīgi lasīt Dieva vārdu – lai būtu vēlme to lasīt. Svarīgi spert solīšus uz rezultātu kalpošanā, lai rastos jauna vēlme pēc sasniegumiem. Šie principi darbojas jebkura cilvēka dzīvē. Dievs svētī tad, kad mēs ar gribu parūpējamies par prātu, emocijām, garu un miesu. Tad Dievs var piešķirt pāri plūstošas svētības. Bībelē rakstīts, ka Dievs svētī savus mīļos miegā. Viņš ir klātesošs pat tad, kad nemanām. Atslēga tam ir – vēlēties paaugstināt Dievu savā sirdī un dzīvē.

[..] Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. (Psalms 127:1-2)

Ir pamatdisciplīnas – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana –, kas ir atslēgas, lai būtu kaut minimāla vēlme rīkoties, pirmkārt jāstrādā pie tā, lai šī vēlme būtu. Katram kristietim ir jābūt kā kurinātājam, kas rūpējas par uguni, lai iededzinātu arī citus. Es zinu, ko nozīmē iededzināt cilvēkus. Man pašam ir daudz jāsaņem un jāstrādā, jāpilnveidojas, lai varētu dot tālāk. Tas maksā daudz, lai šo kuģi pagrieztu kaut minimāli citā virzienā, lai cilvēki iepazītu Dievu un virzītos uz priekšu. Mācītāja darbs nav viegls, to katrs nevar darīt. Un stūrēt tādu kuģi kā draudze nav iespējams, ja nav iekšējās uguns. Par to es pats rūpējos. Lūk, kāpēc es sportoju – lai smadzenes strādātu un lai varu pilnvērtīgi pabarot savu draudzi.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, [..] neatlaidīgi savās lūgšanās. (Romiešiem vēstule 12:11-12)

Šeit netiek runāts par laicīgo darbu, bet garīgo kalpošanu. Degsme ir saistīta ar emocijām, kuras rodas no garīgas disciplīnas. Esiet dedzīgi! Te nav teikts, lai gaidām uguni, bet lai esam ugunīgi. Pāri plūstoša svētība ir tavās rokās – ne Dieva, bet tavās rokās.

Lasīju stāstu par cilvēku, kurš ierīkoja dārzu tuksnešainā vietā. Kāds cits apstrīdēja, ka pirmais to būtu izdarījis pats. Līdzīgi arī kristīgajā vidē bieži dzirdam – kaut ko ir vai nav izdarījis Dievs. Kāds nāca pie šī cilvēka un apstrīdēja: “Tu to nevarēji viens pats izdarīt, tev palīdzēja kāds.” Un šis cilvēks atbildēja: “Jā, mēs to izdarījām kopā ar Dievu, bet, ja tu redzētu, kāda bija šī vieta, kad mēs kopā ar Dievu te atnācām!” Dievs to neizdarīja, to izdarīja cilvēks, kas deg par Dievu. Dieva labvēlīgums un svētība ir uz visa, ko viņš dara. Lai paaugstinātu Dievu, mēs sakām: “Dievs, tas ir tavs darbs,” bet realitātē tu esi šo darbu Dievā darījis. Esiet dedzīgi garā, sirdī, emocionāli, rūpējieties par savu integritāti, veselību, kalpošanu, miegu. Rūpējieties ar gribu, ka Bībele ir svēta grāmata, to nevar ar putekļiem apklāt, neizlaid sapulces, kalpošanas, pastāvīgi rūpējies, lai tu degtu priekš Dieva. Kustība ir atslēga, kas rada jaunu drosmi, rosmi, jaunu uguni. Sanāk tāds noslēgts aplis, kam ir neierobežotas iespējas. Tu esi gatavs pāri plūstošai svētībai savā dzīvē? “Esiet priecīgi savā cerībā.” Mehānismi ir saistīti, kad tu smaidi, tas ietekmē tavu iekšējo stāvokli, bet par to ir jārūpējas. Cerība, pacietīgi bēdās un neatlaidība lūgšanās. Garīgā disciplīna izraisa pārmaiņas, kad paaugstinām Dievu savās sirdīs, kad Viņš pilnā mērā ir klātesošs mūsu kalpošanā un dzīvē.

Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku? (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

To visu var izmērīt elementāros skaitļos, katra dzīvē viss ir izmērāms rezultātos: slikts koks nevar nest labus augļus, un labs koks nevar nest sliktus augļus. Kāds ir tavs sirds saturs? Ja tu rīkojies, tev ir rezultāti – visur tad ir izaugsme.

Tātad, mani mīļie, [..] gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. (Filipiešiem vēstule 2:12)

Teiksi: “Dievs, es žēlastībā esmu darīts svēts,” bet Pāvils saka: “Nē, tu vēl neesi pārģērbies pilnībā, nekad to neizdarīsi. Debesīs tikai tiksi, jo žēlastībā tiec glābts.” Tavs uzdevums virs zemes ir gādāt, lai tev ir šī iekšējā uguns, lai pieskaņo savu prātu, caur prātu savu sirdi, darbības Dieva prātam, atjaunojoties līdzībā pēc Viņa tēla. Kad Jēzus runāja kā tāds, kam vara, formālie reliģiskie cilvēki teica – kas Tas tāds? Nenovērtēja, bet atzina, ka Viņš ir citāds. Tā nav vienkārši ticības forma, tam ir sirds, gara saturs, tur ir savienība ar Svēto Garu. Jā, viņu atstāja un noliedza, bet 12 apustuļi pieņēma Viņa mācību, dedzīgi garā līdz pat nāvei, katrs savā veidā aizgāja bojā, bet gāja pa visu pasauli un sludināja evaņģēliju.

Līgatnē man ir 300-400 metri līdz pludmalītei, kur agrā rītā nav neviena cilvēka, un man ir rituāls – es ielienu ūdenī, pasportoju, es vienmēr ņemu līdzi fotoaparātu, kā minimums telefonu, ja gadījumā kaut kas neparasts un gribas nofotografēt, un šajā pirmdienas rītā es nepaņēmu telefonu. Apmācies un tumšs, es gāju ar mazu gaismiņu, kaut ko varēja saredzēt, bet ko es tur varēšu nofotografēt? Aizeju, sāku vingrot un dzirdu baigo skaņu, tā kā valis ņemtos pa ūdeni, es skatos, daudz stirnu rindā, lec un peld pāri Gaujai. Es nekad nebiju ko tādu redzējis. Man nebija līdzi telefona to nofilmēt, lai parādītu to cilvēkiem. Izpeld krastā un pastāv, ieiet mežā. Es nebiju tam gatavs, ja sirdi nesagatavo, tu iespējas neredzi. Pat ja miglaini saredzi, tu nespēj izmantot un nevari vairāk kalpošanā piesaistīt. Tu nevari vairāk augt, kā esi iekšēji izaudzis. Esi gatavs!

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum. (Kolosiešiem vēstule 3:23-24)

Tev jābūt gatavam dažādām situācijām. Trakās situācijās mums darbojas instinkti, tu jau pēkšņi vairs daudz neko nevari izdomāt, kā tajā braukšanas brīdī, kad stirna uz ceļa iznāca. Bībelē ir varoņi, kas kaut ko ļoti vēlējās. Tu lasi par aklo Bartimeju, sievu ar asiņošanu, kānaāniešu sievu, kuras meita bija apsēsta. Mēs lasām Bībeli un lasām par brīnumiem, bet mēs palaižam garām to, kāpēc Jēzus to darīja un kā mums tas būtu jāsaprot. Nav jāsaprot tas, ka tikai un vienīgi šādā veidā, Bībelē ir par manu kaiti, man jāvēlas un tā tālāk. Jēzus šos brīnumus darīja, lai mēs saprastu vispārīgus principus, lai pagodinātu Dievu. Būtība ir tāda, ka šie cilvēki ļoti vēlējās to.

Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” (Mateja evaņģēlijs 15:22)

Un mēs lasām un ieciklējamies, un prasām, lai Dievs apžēlojas, piemēram, par dēlu, kas 55 gadus lieto alkoholu un dzīvo pie mammas. Ieciklējies tā vietā, lai būtiskāko saprastu, kad tev vairāk jāvēlas sirds pārmaiņas.

[..] Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”  Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. (Mateja evaņģēlijs 15:23-28)

Vēlme un uguns – viņa ticēja, ka Jēzus to var. Es ticu, ja es pirmkārt rūpējos par savu personīgo izaugsmi Dievā, par Svētā Gara klātbūtni, es ticu, ka Viņš to dara. Ir kopdarbs, ko es daru, ko dara arī Dievs, ka Viņš saviem mīļajiem visu dod miegā. Es esmu gatavs uzņemt Viņa svētības. Es pagājušo reizi sludināju sprediķi par jaunām lietām dzīvē, es turpinu tīrīt vecās, man būs jaunas, bet tev arī jāparūpējas, lai būtu jaunas lietas, pāri plūstošas svētības. Mēs piesaistām lietas tikai tad, kad līdzināmies Dieva tēlam, kad rūpējies par iekšējo uguni, vēlmi un ar disciplīnu veic konkrētas darbības.

Caķejs uzkāpa kokā, jo ļoti gribēja Jēzu redzēt, viņš bija daudzus apkrāpis, bija neieredzēts tautā, visticamāk viņš bija reģionāls muitnieks. Tajā laikā jūdi uzskatīja šādus cilvēkus par grēciniekiem, lai arī tie bija ietekmīgi cilvēki. Viņam bija tik ļoti apnicis, kā viņš izturas pret savu tautu, dzīvi, bija no saviem grēkiem noguris. Viņš bija izdzirdējis, ka Jēzus ies cauri pilsētai, tāpēc uzkāpa vīģes kokā. Jēzus gāja garām un teica, lai kāpj lejā no koka, jo Jēzus tieši meklēja viņu. Caķejs neticēja, ka būs tāds brīnums. Viņš uzņēma Dievu savā namā, un tad notika pārvērtības. Jūdi tajā laikā nesagājās ar šādiem cilvēkiem un kopā neēda, bet Viņš nāca ciemos tieši pie viņa. Jēzu arī aicināja farizeji ciemos, dažādi reliģiskie līderi. Bet te pie grēcinieka muitnieka iet. Caķejs bija gatavs, paņēma to sev. Mēs skatāmies uz brīnumiem un sakām – man vajag šo brīnumu. Nē, tev vajag sirds pārvērtības, jāgatavina sava sirds.

Aklais Bartimejs Lūkas evaņģēlijā – Jēzus gāja garām viņam. Aklais ziedojumus vāca, lai pārtiktu. Viņš jūt, kaut kas iet garām. “Jēzu, Dāvida dēls! Palīdzi man!” Tie, kas stāvēja blakus, centās viņu apklusināt, bet aklais vēl skaļāk bļāva, lai par Viņu apžēlojas. Jēzus sadzirdēja un lika ataicināt, prasot, ko viņš vēlas. Viņš vēlējās redzēt, un tapa redzīgs. Tā bija vēlme, bet mēs saredzam tikai pašu brīnumu. Tev būs pāri plūstoši brīnumi, un lielākais brīnums esi tu pats un tavas pārvērtības, kas sākas no sirds, no šī sprediķa. Dieva vārds ir dzīvs un asāks par abpusgriezīgu zobenu. Tas ir jauda! Sieva ar asiņošanu teica: “Kaut tikai Viņa drēbes vīli varētu aizskart, tad es taptu dziedināta!” Padomā, kā Anna vēlējās dēlu, ka pat priesteris templī viņu noturēja par piedzērušos. Rakstu vietas māca vēlēties Dieva godību savā dzīvē, kopumā sirds pārmaiņas, ne tikai brīnumu.

Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla. (Atklāsmes grāmata 3:14-21)

Pēc darbiem, cipariem tiek mērīts, vai esat auksti vai karsti – pēc augļiem jūsu dzīvē. Jo labs koks nes labus augļus — to var redzēt cilvēka dzīvē. Nav tā, ka cilvēkam nav nekādu pārbaudījumu vai problēmu, bet parasti var redzēt Dieva godību un svētības viņu dzīvēs. Es ticu Dieva darbībai — Viņš darbojas manā dzīvē un arī darbosies tavējā; Viņš darbojas mūsu draudzē. Šī ir labākā vieta, kur būt svētdienā – draudze!

“Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts.” Dievs saka tā: “Es zinu — pēc darbiem tu neesi ne auksts, ne karsts; tu esi remdens.” Tāds nomināls kristietis atnāk svētdienā: jā, foršs dievkalpojums, par Dievu sludināja. Kā mācītājs sludināja? Tev nebūtu jādomā, par ko mācītājs sludina, bet jādomā par sevi, par savas sirds saturu — kas tev tur notiek. Nevis jādomā, kā viņš sludināja. Tev jādomā par savām pārmaiņām un par to, ko tu vari radīt sev apkārt caur šo sprediķi — par to tev būtu jādomā.

Un tad ir sarunas: “Nu, kā bija? Kas tur bija? Par ko bija?” Nāc, paklausies pats, klausies atkārtoti — kaut piecas reizes — bet iedziļinies un saproti. Saņem to garu, ko es nododu — nevis tikai vārdu, bet arī garu. Jo es nerunāju vienkārši ar prātu, bet garā. Vārds, kas tiek runāts, ir precīzi no Dieva vārda. “Es zinu tavus darbus” — ir rakstīts.

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)

Dīvaini saprotams, kāpēc tajā laikā izspļaus — neesmu tik dziļi izpētījis. Kāpēc izspļaus, atgrūdīs, izmetīs. Tur vēl ir teikts: ja tu raksti draudzes eņģelim. Simboliskā nozīme — tā nav mistiska debesu būtne, tas ir mācītājs. Ja tu neatgriezīsies un nesāksi sludināt patiesību, iedvesmot un darīt; ja tava draudze to neizdarīs, vai otrādi — tu dari, bet draudze neklausa, tad Viņš nostums tavu lukturi no tās vietas. Tā ir teikts. Es domāju, ka daudzi ir pārliecināti, ka šis lukturis ir vietā, bet patiesībā tas vairs nav vietā. Es nedomāju par mums, bet arī mums būtu jāpadomā, vai mums lukturis ir vietā. Vai mēs esam pietiekami? Angļu valodā “satisfaction” nozīmē: “satis” ir “pietiekami”, “faction” ir darbība. Un pats vārds nozīmē “apmierinātību”. Apmierinātība nāk tikai no pietiekamas darbības, jo tikai pietiekama darbība nes rezultātu — nekā savādāk.

Un Dieva darbā pirmkārt jābūt uzticamiem. Ja mēs Viņa lietās būsim uzticami, tad arī Viņš dos mums pašiem savas lietas. Piemēram, ja naudas vai mazās lietās neesam uzticami, kurš tad dos mums garīgās lietas, ja mēs darbos pat neprotam elementāri paklausīt Dieva vārdam, elementāri izdarīt to, ko mēs no savas puses varam izdarīt. Tu saki: “Es esmu bagāts, un man ir pārpilnība.” Ļoti daudzi cilvēki, kurus esmu pacēlis, kļuvuši bagāti, turīgi. Bet tad viņi saka: “Es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un vispār uz mani neattiecas tas, kas uz visiem. Es esmu pāri tam visam, man nav vairs vajadzīga draudze.” Visiem ir vajadzīga draudze. Es neticu kristietībai bez draudzes. Katram ir vajadzīga draudze!

Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. (Atklāsmes grāmata 3:17)

Kur kails? Dvēselē un sirdī. Es tik ļoti redzu arī politikā cilvēkus, arī jaudīgus cilvēkus, kuri man interesē un man patīk ar viņiem kopā pavadīt laiku, arī kaut ko mācīties. Bet es saredzu arī garīgo tukšumu — nav garīgā kompasa. Kāpēc es to daru? Kāpēc tu to dari? Tāpēc lai būtu kaut kas nedaudz vairāk nekā citiem — kāds ir motīvs? To var redzēt — nav šī piepildījuma. Tik vērtīgi, ka tu vari pazīt Dievu, tas ir brīnišķīgi, ka mēs varam pazīt Viņu personīgi.

Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes. (Atklāsmes grāmata 3:16)

Bet ir recepte:

[..] pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu [..]. (Atklāsmes grāmata 3:18)

Pērc no manis zeltu — tas nozīmē maksāt cenu, iedarbinot gribu, prātu, strādājot pie tā. Pirmkārt garīgā disciplīna un konkrētiem mērķiem garīgais virziens. Un, protams, visās pārējās dzīves sfērās, kur šis garīgais kompass noder, lai Dieva klātbūtne būtu. Es jau varu tā teikt katru reizi: “Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā. Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs. Tas Kungs, lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!” Kāds miers var būt tikai no maniem vārdiem vien? Ja tu uzņem šo vārdu sevī un sper solīšus, tad tev ir Dieva miers. Un nevis tev tagad ir miers, mēģinot pašam nomierināties, kad lidmašīna krīt vai Titāniks grimst. Mums bija tāds teātris ļoti sen atpakaļ. Es atceros aktierus, kas tēloja biznesmeņus lidmašīnā, kuri meditēja, – ne par šādu mieru ir runa. Pirmkārt es gribu mieru ar Dievu, kas dod reālu, arī emocionālu, arī garīgu mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu.

Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:19)

Nevis gaidi, kad karsti paliks, bet iekarsies — tas nozīmē sākt pašam strādāt pie sevis. Izmantot tās iespējas, kas ir pieejamas, un pašam kļūt karstam. Tālāk – par vakarēdiena baudīšanu:

Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. (1. Korintiešiem vēstule 11:27)

Šeit ir rakstīts par problēmu Korintiešu draudzē. Par ko ir runa? Vai par to, ka tu ne tā paņēmi glāzīti, vai ne tā apēdi maizīti? Tā nav īstā maize — mums vajag to oriģinālu, tieši tādu, kā Jēzus ēda. Arī tādu var dabūt, kaut ko līdzīgu, bet mums vajag tieši to pašu. Šeit nav runa par ārēju formu, bet par sirds saturu. Necienīga baudīšana — tieši sirds saturs parāda ārējās darbībās, kad vakarēdiens tiek pārvērsts par farsu. Bet ir viena lieta 28. pantā.

Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. (1. Korintiešiem vēstule 11:28-29)

Var baudīt vakarēdienu sev par sodu. Kādā veidā? Tādā, ka tu baudi vakarēdienu formas pēc, bet nerūpējies par savu izaugsmi. Tu neiekarsies un neatgriezies. Un atceries — darbos tas ir redzams. Tu pats sevi vari mērīt darbos. Kad neizšķir Tā Kunga miesu, Pāvils saka, ka tieši šī iemesla dēļ jūsu vidū ir daudz neveselu un daudzi miruši.

Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu, un diezgan daudz ir mirušu. (1. Korintiešiem vēstule 11:30)

Tā kā šeit uz nestuvēm nevienu nenes, tas nozīmē, ka nav runa par fizisko nāvi, bet par garīgo. Ir cilvēki mūsu vidū, kas ir atkāpušies no dzīva Dieva, bet ārēji bauda vakarēdienu. Es sēžu šeit svētdien dievkalpojumā — jā, tas ir labi, jo tā ir tava pēdējā cerība. Ja tu nenāc un nedzirdi Dieva vārdu, tad nebūs laimīgu beigu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.

Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. (1. Korintiešiem vēstule 11:32)

To vārdu “sods” es cenšos nerunāt, bet Bībelē tas ir. Tas nozīmē, ka mums tā dēļ pašiem attiecīgi dzīvē ir problēmas — mentālas, fiziskas un arī finansiālas. Kad iemetās kaut kāds “kukainis” arī finansēs, tā arī var būt. Te nav svarīgi, cik tu pelni — esi miljonārs, pašnodarbinātais vai apkopējs — tam nav nekādas nozīmes. Ir runa par to, kas tev uzticēts. Dieva priekšā visi ir vienādi, bet kam vairāk uzticēts, protams, no tā arī prasīs. Bet tādēļ jums ir finansēs, veselībā un mentālas problēmas tieši tāpēc, ka neizšķirat Tā Kunga miesu. Ko nozīmē “neizšķir Tā Kunga miesu”? Tas nozīmē nesaprast Kristus upura nozīmi — ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa. Un neizšķirt, ka mums ar drebēšanu jāgādā par to, lai mēs pilnveidotos. Ar drebēšanu, ar bailēm gādājiet par to, lai taptu svēti. Ir jāmaksā cena un jāsāk ar sirds pārveidošanu, nevis otrādi — “es tagad būšu cits”. Tu nevari būt cits, ja iekšēji neesi pārveidots. Sprediķa tēma taču ir pāri plūstoša svētība. Dievam ir daudz ko dot. Tagad tev paliek pāri pat labiem darbiem.

Tā kā ir rakstīts: Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi. (2. Korintiešiem vēstule 9:9)

Kam dod sēklu? Sējējam. Kam Dievs dod? Miegā, tas kurš sēj, un kurš apzinās savu piederību pie draudzes, un apzinās, ka viņam ir jārūpējas par savu draudzi. Un, rūpējoties par savu draudzi, tu rūpējies par sevi. Ja vecāki rūpējas par sevi, tad attiecīgi viņi var parūpēties par saviem bērniem, un arī bērni vēlāk par saviem vecākiem – tas viss ir saistīts. Ja mēs rūpējamies par draudzi, draudze parūpējas par tevi. Šeit pamatā ir runa par garīgu izaugsmi, lai pāri plūstoša svētība varētu būt tavā dzīvē. Un es negribu nekādus sekotājus. Es patiešām gribu mainīt tavu dzīvi, es gribu pāri plūstošu svētību katra viena cilvēka dzīvē. Bet te ir teikts, ka slimība var būt par iemeslu. Pirms tam mums ir jāpārbauda, ar kādu attieksmi mēs esam piederīgi Kristum. Un, ja mēs jūtam, ka kaut kur novirzāmies, kļūstam remdeni, tad – pērc zeltu no Viņa. “Iekarsies un atgriezies, un dari pirmos darbus.” Dieva vārds saka: 

Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. (Atklāsmes grāmata 2:4)

Iekarsies — nevis gaidi, ka tevi iededzinās kāds, bet pats iekarsies, sāc rīkoties.

Tas bija ceturtdienas vēls vakars. Braucot uz Līgatni pēc Saeimas sēdes, piebraucu pie “Rimi” veikala, jo tā bija vienīgā vieta, kas tik vēlu strādā, līdz vienpadsmitiem. Es parasti tur nebraucu. Es gribēju paņemt gatavo ēdienu. Daži darbinieki bija — es saprotu, nostrādājušies par vidējo algu. Vēls vakars. Pieeju pie stenda: kartupelīši, kotletes, un skatos salātiņi. Tur tādi mazi burtiņi, nevar tur neko saprast. Un jautāju pārdevējai, cik svaigi, un kāds termiņš? Viņa nocērt: “Nezinu.” Nu labi, pagāju malā, diezgan agresīvi man atbildēja. Nodomāju, ka neko neprasīšu, paņemšu kaut ko citu. Tad pēkšņi ieslēdzās mana zemapziņa. Kamēr man aizgāja: “Klausieties, kā tad jūs šeit strādājat un nezināt?” Atbildēja: “Man tas nav jāzina, es šeit esmu viena pati, šeit ir rakstīts.” Es tā kā mazs puika pienācu klāt — mazi burti, es nevaru salasīt. “Neko nezinu!” Prasu: “Pasauciet savu priekšnieci.” “Es esmu viena pati, nav neviena priekšnieka.” Pilnīga bezizeja, bet labi, nekasīsimies. Kad paņēmu ko citu, tad viņa no tālienes sauca “Derīgs līdz 5. decembrim.” Paņēmu kaut ko un aizgāju.

Kāpēc šādas lietas ir iespējamas? Ja šis pārdevējs būtu šī “Rimi” veikala īpašnieks, viņš būtu laipns pret mani, jo viņš zinātu, ko nozīmē laipns klients. Varētu pamainīt veikalu, kurā iepērkos. Šāda attieksme nav pieļaujama. Latvijā, diemžēl, ir ļoti daudz šāda veida attieksmes veikalos. Es vienkārši brīnos, kā cilvēks nevar uzcelt savu biznesu — ka viņi grib un nevar. Ja tu nevari uzcelt biznesu ar šo apkalpošanas līmeni, kas ir Latvijā, tad tiešām ir jādomā. Dari visu to pašu, bet daudz labāk. Pret klientu vajag attiekties normāli. Tas nav viņu veikals — vainīgi ir visi, kas tur iepērkas, kaitina, vēl viens pircējs man te kaut ko prasa. Viņa noteikti gribēja visu novākt. Nostrādājies cilvēks, bet es jau neesmu vainīgs. Un tāpat arī ir mums.

Ja mēs apzināmies sevi kā daļu no Kristus, ja mēs apzināmies, ka vietējā, konkrētā draudze ir tā, kur tu barību saņem, tu atbildīgi arī izturēsies pret savu draudzi un Dievu. Viņš ir galva, mēs – miesa. Attieksme pret cilvēkiem, piemēram, ja tu nepiedod cilvēkam, Dievs saka: tad Es tev arī nevaru piedot. Tas viss ir ļoti saistīts. Un runa nav vispārīgi par cilvēkiem, bet pirmkārt jau par pašu draudzes uzbūvi un attiecībām tajā.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Pāri plūstošas svētības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija