Es šodien un arī nākamo svētdien turpināšu mācīt par Svēto Garu. Mācīt ne burtā, bet Garā, jo es ticu, ka Kristus veidojas tevī un ka Kristus veidojas manī. Es ticu, ka tas nav vienreizējs process, bet tā ir ikdiena. Tas ir šaurais ceļš, kas aizejams līdz galam, iemantojot mūžīgo dzīvību, un Bībele saka, ka mēs Viņu skatīsim vaigu vaigā, bet tagad kā miglainā spogulī.
Svētais Gars, es lūdzu, ka tie vārdi, ko es runāju, ir no Tava Gara, krīt sirdīs, krīt garā un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus.
Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī. (Jāņa evaņģēlijs 5:26)
Dzīvība pašam Sevī. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un šī rakstvieta mums atklāj, ka tāpat kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tā arī Dēlam Viņš ir devis dzīvību pašam Sevī. Dēls caur Svēto Garu ir klātesošs un pēc Dieva līdzības rada dzīvību tevī pašā.
Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos. (Galatiešiem vēstule 4:19)
Es no jauna ciešu radību sāpes, Pāvils runā par kalpošanas grūtībām, par iedegšanos par cilvēkiem – ar vienu mērķi, lai Kristus izveidotos jūsos, konkrēti cilvēkā, dzīvība pašam sevī. Kā Kristum, kā Pavilam dzīvība pašam sevī, tā cilvēkiem caur Pāvilu, dzīvība pašiem sevī.
Vai tu esi domājis par jaunpiedzimšanu? Līderu sapulcē mēs šo tēmu attīstījām. Kas ir jaunpiedzimšana?
Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu atver mums acis, atver mūsu ausis, ka mēs dzirdam, ka mēs nemaldāmies, bet, ka mēs patieši pieķeramies Tev, dzīvais Dievs. Tā dzīvība ir no Tevis, tā reāli ir mūsos un tā nes reālus augļus, reālu gaismu, reālas pārmaiņas.
Es ticu, ka katrā cilvēkā slēpjas milzīgs potenciāls, bet to var atklāt tikai, strādājot, lai Viņam līdzinātos. Viņam ir Savi likumi un principi, kurus nevar apiet. Ja spējam pielāgoties, tie palīdz mūsu iekšējam cilvēkam augt. Viņa likumi, Viņa vārds — Viņš pats ir dzīvība. Viņš mājo mūsos, kad kļūst dzīvs caur Savu vārdu. Bībele skaidri saka, ka vārdi, ko Dievs mums runā, ir Gars un dzīvība pašā tevī. Caur ko tas notiek? Caur Svēto Garu. Kādā veidā? Caur Viņa vārdu. Ja mēs runājam par jaunpiedzimšanu, mēs varam minēt dažādus veidus, kā cilvēki to saprot. Pastāv dažādi uzskati par to, ko nozīmē piedzimt no augšas. Citi uzsver kādu īpašu brīdi, kad piedzīvojuši Dievu, un saka: “Šī ir mana jaunpiedzimšana.” Cits šādu konkrētu brīdi nespēs nosaukt, bet pēc augļiem, pēc pārmaiņām viņa sirdī un dzīvē gan viņš pats, gan citi redz, ka viņš ir citāds — viņam ir dzīvība sevī, viņš ir piedzimis no augšienes. Mēs nevaram nošķirt vai apgalvot, ka tikai viens vai kāds noteikts veids ir pareizais, kā cilvēks piedzimst no augšas. Es gribu to izvērst daudz plašāk. Piedzimšana no augšas nav stingri ierobežota ne telpā, ne laikā, jo arī tas ir process. Tas nav nekas tāds, kas nebija pazīstams Vecajā Derībā. Tas nav arī kas tāds, kas nebija pazīstams citām tautu reliģijām vēl pirms Kristus. Tā nav nepazīstama lieta. Tomēr Jēzus saka: jums jāpiedzimst no augšienes. Interesanti vārdi, vai ne?
Nikodēms nāca naktī pie Jēzus un sacīja, ka viņi zina — Viņš ir mācītājs, no Dieva nācis, jo neviens nevar darīt tādus brīnumus, ja Dievs nav ar viņu. Tad rodas jautājums: ko man darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību? Jēzus atbild: tev jāpiedzimst no augšienes. Ko tas nozīmē? Tas nenozīmē, ka tev jāgaida kāds īpašs piedzīvojums. Tev jāpiedzimst no augšienes. Tas nav tikai viens lēmums — tā ir ikdiena, tas ir process. Savā ziņā tas ir darbs un dzīvesveids. Mēs redzam arī cilvēku, kurš kopā ar Jēzu Kristu karājās pie krusta. Viens zaimoja Kristu, bet otrs atzina, ka Viņš ir Dieva Dēls. Jēzus viņam atbildēja, ka viņš jau šodien kopā ar Viņu būs paradīzē. Tajā pašā laikā Bībelē mēs redzam arī to, ka draudzē ir dažādi cilvēki. Pāvils saka, ka namā ir dažādi trauki — sudraba un zelta trauki godam, bet ir arī tādi, kas negodam. Pat draudzē cilvēki var būt dažādi. Te viens pie krusta karājas — noziedznieks, iespējams slepkava — un viņš nokļūst debesīs, bet cits regulāri apmeklē draudzi. Pāvils saka, ka ir dažādi trauki: ir sudraba un zelta trauki Dieva slavai un godībai, bet ir arī tādi, kas ir pazušanai. Arī Jēzus saka, ka visa pasaule ir kā pļaujamais lauks: ir kvieši un nezāles. Un šīs nezāles tiek atstātas līdz pļaujamajam laikam, līdz pasaules galam — līdz brīdim, kad cilvēkam vairs nav iespējas pieņemt lēmumus. Tāpēc mēs nevaram to vienkārši nošķirt vai ierobežot. Es runāju par Svētā Gara teoloģiju. Vai var teikt: “Es esmu jaunpiedzimis, jo šodien pieņēmu lēmumu”? Tas ir daudz plašāk. Vai tikai tāpēc, ka iznāci priekšā, kad aicināja pie Kristus, noskaitīji grēku nožēlas lūgšanu, un tāpēc esi jaunpiedzimis? Tas ir daudz dziļāk un plašāk.
Kad tika izraudzīts Dāvids, Sauls jau bija atmests. Dievs sūtīja Samuēlu uz Isaja namu, bet Dāvids pat netika izskatīts kā iespējamais variants. Viņš bija ganu zēns, un par viņu neviens pat nedomāja. Isajs Samuēla priekšā veda savus dēlus, sākot ar vecāko. Taču Dievs Samuēlam sacīja: šis nav īstais, arī tas nav īstais. Samuēls savā garā juta, ka vēl kādam tur jābūt. Dievs viņu bija sūtījis, un tas vēl nebija viss. Kad Samuēls jautāja, vai nav vēl kāds dēls, Isajs atbildēja, ka ir vēl viens — tas, kurš ganās ar avīm. Tad viņi atveda Dāvidu. Bībelē teikts, ka viņš bija jauneklis ar sārtiem vaigiem, avju gans. Un Gars sacīja Samuēlam: tas ir viņš, svaidi viņu ar eļļu. Samuēls svaidīja Dāvidu ar eļļu un svaidīja viņu par ķēniņu. Taču pagāja ilgs ceļš, līdz viņš patiešām kļuva par ķēniņu — garš ceļš ar cīņām un pārbaudījumiem. Un tomēr viņš kļuva par Izraēla ķēniņu, par sakni, no kuras nāca Kristus un pie kuras pieder arī ticīgā tauta šodien. Kad Dievs izraudzījās Dāvidu, Viņš sacīja Samuēlam, ka Viņš neskatās tā, kā skatās cilvēks. Cilvēks raugās uz ārieni — uz vecāko dēlu, uz stāvokli, uz spēku un izskatu. Bet Dievs neskatās tā, kā cilvēki skatās; Viņš raugās uz sirdi, uz iekšējo cilvēku. Bija kaut kas, ko Viņš redzēja Dāvida sirdī.
Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Samuēla grāmata 16:7)
Arī cilvēkiem bieži ir savi priekšstati par to, kas ir pareizi: kas ir jaunpiedzimšana, kādam jābūt Jēzum Kristum, kas ir Svētais Gars un kā Viņš darbojas. Viens ir tas, kā domā cilvēks, bet pavisam kas cits ir tas, ka Dievs vispirms skatās uz sirdi. Tas ir iemesls, kāpēc arī cilvēkam, kurš mira pie krusta kopā ar Kristu, Jēzus varēja sacīt: vēl šodien tu būsi ar Mani paradīzē. Es nedomāju, ka kāds no tiem, kas stāvēja un skatījās uz krustā sišanu, varēja iedomāties, ka šis cilvēks būs kopā ar Kristu paradīzē. Viņi taču zaimoja pašu Kristu — kur nu vēl šo noziedznieku. Neviens tā nedomāja. Bet Dievs saka: viņš vēl šodien būs ar Mani paradīzē. Dzīvība pašā sevī. Tas ir jāuztver Garā. Tev ir jāpiedzimst no augšienes, un, kad tu esi piedzimis no augšienes, tev jāturpina atjaunoties garā un uzturēt sevī dzīvību. Personīgais Jēzus. Kā Pāvils saka — viņš no jauna cieš radību sāpes, kamēr Kristus izveidojas jūsos.
Pirms dažām dienām notika gadījums. Es vēroju kādu priekšnesumu un skatījos uz cilvēkiem. Dievs runā dažādos veidos. Es skatījos uz vienu ticīgu cilvēku, ko viņš tajā brīdī dara — viņš dziedāja. Un tajā brīdī man bija atklāsme: viņas Kristus, tāds Kristus, kādam viņa tic, viņai ir reāls. Viņai reāls ir tas Jēzus, kam viņa tic — nevis vispārīgs Jēzus, bet tāds, kādam viņa tic. Personīgais Jēzus. Lai tu labāk saprastu — arī šeit sēž cilvēki, kuriem ir savs Jēzus. Ir cilvēki, kuriem dziļi sirdī ir tāds Jēzus, kurš var ar vieglu roku nosūtīt ellē. Tāds Jēzus dzīvo viņu sirdī. Citiem ir citāds Jēzus — tāds, kurš ļoti mīl. Abos gadījumos tas nav pilnīgi nepareizi, bet katram ir savs priekšstats, savs Jēzus. Neviens cilvēks nevar pilnībā aptvert ne garumu, ne platumu, ne augstumu. Bībelē vairākās vietās rakstīts, ka Dievs nedzīvo rokām celtos tempļos. Viņš dzīvo mūsu miesas templī, mūsu garā, mūsu sirdī, draudzes vidū.
Vērojot cilvēkus, mēs redzam, ka neviens nav pilnīgi vienāds. Tāpat arī dažādas konfesijas atšķiras — katrai ir nedaudz citāda izpratne par to, kāds ir Jēzus. Katrai draudzei savā ziņā ir savs personīgais Jēzus. Un cilvēka dzīvē notiek pēc tā, kādam Jēzum viņš tic. Tavā dzīvē notiks pēc tā, kādam Jēzum tu tici. Dievs ir viens, Kristus ir viens, bet izpratne par to, kāds Viņš ir, cilvēka sirdī kļūst par realitāti. Tas Kristus, kas ir tavā sirdī, ir tas, pēc kura veidosies tava dzīve. Pēc tā tu pievilksi savā dzīvē — pēc sava personīgā Jēzus. Vīriešiem ir cits Jēzus. Sievietēm ir savādāks Jēzus. Tas, kā es eju šeit priekšā, pašā pirmajā sprediķī 2002. vai 2003. gadā, Limbažu kultūras namā. To var redzēt video ieraksta kasetē, esmu tāpat uz malas, gandrīz krītu zemē, tas nav mainījies, jo tas ir mans, tā ir daļa no manas paradigmas, no maniem ieradumiem, tas ir daļa no tā. Mīlu pieiet pie pašas skatuves malas, pašūpoties, – es te droši stāvu, esmu jau pieradis. Es tagad vienkārši to pamanīju. Sievietēm bieži ir citāda izpratne par Jēzu nekā vīriešiem. Nereti vīrietis lasa Bībeli un ierauga Jēzu, kurš saka, ka sievām jābūt paklausīgām saviem vīriem. Viņš redz, kādai jābūt sievai. Savukārt sieva lasa to pašu Rakstu vietu un ierauga, ka vīriem jāmīl savas sievas. Viņa redz, kādam jābūt vīram un kādai sievai. Tātad pat vienā un tajā pašā Rakstu vietā var parādīties dažādas izpratnes. Ir daudz šādu atšķirību. Katram notiek pēc viņa ticības, pēc tā Kristus, kas viņā ir kļuvis par realitāti — pēc tā, kā viņš to ir pieņēmis, sapratis un kas ir iesakņojies viņa garā.
Ir liela atšķirība starp vienkāršu apliecināšanu: “Es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, es ticu, ka spēju to vai citu,” un starp to, ka tu patiesi zini, kas tu esi. Ir atšķirība starp to, ka tu saki, ka tici, un starp to, ka tas ir kļuvis par tavu iekšējo pārliecību. Tu esi tas, kas ir tevī. Bībele saka, ka lielāks ir Tas, kas ir mūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tas nozīmē, ka Kristus cilvēkos atklājas dažādos veidos. Šī dzīvība, kas ir tevī, ir dzīvība, enerģija, spēks. Tas ir pārveidojošs spēks — tā Dievs ir iekārtojis. Bet katram notiek pēc viņa ticības. Un šī ticība nav tikai prāta ticība, bet tā, kā ir veidojusies tava sirds. Pāvils saka, ka viņš no jauna cieš radību sāpes, lai Kristus izveidotos mūsos. Tas nozīmē, ka šis process turpinās: kaut kas tiek zaudēts, kaut kas nāk klāt, un dažkārt arī tas, kas patiesībā nav vajadzīgs. Pāvils māca un pulcina draudzi, iedibina kārtību un struktūru. Kāpēc? Lai Kristus izveidotos jūsos. Vārdi, ar kuriem Pāvils runā, ir gars un dzīvība. Gara cilvēkos mājo dzīvība — tas ir Svētais Gars. Arī šī sērija, kuru es turpināšu, ir cieši saistīta ar vārdu.
Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa evaņģēlijs 1:1)
Vecās Derības pirmā grāmata iesākas ar vārdiem, ka zeme bija neiztaisīta un tukša, Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1. Mozus grāmata 1:1-2)
Dievs teica — un tapa. Ebreju valodā var diskutēt par to, kas vispār ir vārds. Tas nenozīmē tikai skaņu. Tā ir Dieva ideja, kaut kas daudz vairāk — vārds, kas ir kļuvis dzīvs tevī. Un te ir kāda svarīga lieta: ja tev nav garīgā pamata, ja tu nerūpējies, lai Viņš būtu dzīvs tevī, tad cilvēka dzīvē sāk dominēt citas tieksmes. Viena no visizplatītākajām ir mantkārība. Ne jau bizness pats par sevi ir slikts, bet problēma sākas tad, ja tu kaut ko noliec augstāk par Dievu. Piemēram, attiecības starp pretējā dzimuma cilvēkiem. Divi cilvēki satiekas, starp viņiem rodas pievilkšanās, notiek spēcīgas emocionālas un fiziskas reakcijas. Tajā brīdī otrs cilvēks var kļūt par vienīgo realitāti. Ja šajā brīdī tiek pārkāptas robežas, procesu bieži vairs nevar apturēt — tas sāk virzīties kā lavīna. Es nesaku, ka tas nozīmē, ka ar cilvēku viss ir beidzies. Bet, ja mēs runājam par garīgo izaugsmi, tad bez stipra garīgā pamata un bez spējas valdīt pār savām emocijām un hormoniem cilvēks var zaudēt līdzsvaru. Tad šī sajūta kļūst par galveno realitāti.
Un tad cilvēks sāk meklēt pamatojumu pat Rakstos. Viņš sāk meklēt vietas Bībelē, kas varētu attaisnot viņa rīcību: kāds ņēma sievu, kāds iegāja teltī, un šķiet, ka viss ir vienkārši. Tad vairs nešķiet svarīgi, ka otram cilvēkam var būt pavisam cita ticība, cita izpratne, cita dzīves virzība. Bet cilvēks pat nezina, kā tas viss beigsies. Iespējams, viņš var pazaudēt savu aicinājumu — vai pārdot savu sapni par zupas šķīvi, kā to izdarīja Ēsavs. Viņš ieraudzīja zupu un lūdza, lai viņam dod to sarkano virumu. Bet par to viņam bija jāatdod sava pirmdzimtība. Viņš domāja: ko gan man dod šī pirmdzimtība? Ja viņam būtu bijis stiprs garīgais pamats, ja viņš par to būtu rūpējies un barojies ar dzīvības maizi, diez vai viņš būtu gatavs pārdot savu aicinājumu par zupas šķīvi. Gara cilvēks nepārdos savu aicinājumu pretējā dzimuma dēļ. Kāpēc? Tāpēc ka viņam ir dzīvība pašā sevī. Un, ja tu šo dzīvību sevī audzē un par to rūpējies, tad tā kļūst spēcīgāka par jebkuriem pārbaudījumiem, kas stājas tavā priekšā. Tā ir stiprāka.
Es vakar to pieminēju. Vakar šeit bija ciemiņš. Viņš nav draudzes cilvēks, bet viņam ir liela vīzija. Viņš grib izveidot veselu impēriju — Latvijā ražotus elektrokartingus, kas būtu pieprasīti visā pasaulē, ar sadarbību ar F1, F2 un F3. Viņam ir ļoti lieli plāni. Viņš pastāstīja kādu gadījumu. Nesen viņa tēvs apsēdās pie viņa uz gultas un jautāja: vai viņš negrib dzīvot kā “normāli cilvēki” — veidot ģimeni, atrast sievu, audzināt bērnus? Viņam ir jau 39 gadi, un tēvs jautāja: kas būs tālāk? Viņš vienkārši paskaidroja savu skatījumu. Viņš to neizteica tādos vārdos, kā es šeit mācu — ka, ja emocijas un hormoni pārņem cilvēku, tad viņš var pazaudēt skaidru redzējumu, ar rozā brillēm vairs nespēt saprast, kas ir pareizi un kas nepareizi. Tad lietas vienkārši notiek pašas no sevis. Bet būtībā viņa doma bija cita: pareizi ir tad, kad tu pats esi savas dzīves kungs, nevis ļauj emocijām noteikt virzienu. Un tu redzi, ka viņš to ar pārliecību saka. Viņš nesteidzas, jo viņam neinteresē tāda lieta. Viņš teica: “Es esmu kā planēta, kas griežas ar lielu enerģiju, ar lielām vibrācijām. Un, ja kāda cita planēta vai kāds pavadonis nonāks manā orbītā, tad tas var notikt.” Saproti? Viņš neizskata variantu, ka viņš varētu pārdot jeb iedragāt, jeb kaut nedaudz kaut kā traucēt viņa aicinājumam. Iedomājies? Gara cilvēki tādus variantus neizskata.
Un, ja mēs runājam par personīgo Kristu, kā katrs Viņu redz, tieši tā jau arī ir. Katram jau notiek pēc viņa ticības. Kādam Kristum viņš tic? Ja cilvēks tic Kristum, kurš nedziedina, tad viņam tas nenotiek. Ja ticīgais tic, ka Kristus dziedina, viņam tas notiek pēc ticības. Ja ticīgais tic, ka Dievs pats visu dara, un mēs gaidām, viņam tā notiek, ka viņš visu mūžu gaida. Ja ticīgais tic, ka viņam vispār nekas nepienākas un viss ir jāpaņem, kam es ticu, piemēram. Es pilnīgi apzinos, ka man nekas nepienākas. Viss, ko es gribu, man ir jāpaņem. Tas nozīmē, Bībelē rakstīts:
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. (Jozuas grāmata 1:3)
Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauvēns avju ganāmā pulkā; kurp vien tas noklīst, viņš visur visu saplosa un ar kājām nomin, tā ka nav nekāda glābiņa. (Mihas grāmata 5:7)
Ikviena vieta, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs, jo Izraēls, Jēkabs, ir kā lauva avju ganāmā pulkā. Visur, kur vien viņš noklīst, viņš visu visur saplosa un ar savām kājām nomin, tā ka no viņa nekur nav nekāda glābiņa. Es precīzi citēju rakstvietu. Nekur no viņa nav nekāda glābiņa. Visas vietas, kur jūs savu pēdu liksiet, jums piederēs. Bija apsolījums par apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Bet kādam ir Kristus, kas baidās no milžiem, vai tāds, kurš kā Kālebs: “Es iešu un ieņemšu šo kalnu zemi.” Vai tāds Kristus, kurš saka: “Oi, mēs viņu acīs bijām kā siseņi.” Viņi apgalvo, ka viņu acīs mēs bijām kā siseņi. Bet tas ir tikai viņu prātos, viņu paradigmā. Viņš pats ir kā mazs sisenis savā ticībā. Un tas nav tas sisenis jeb mazs cinītis, kas gāž lielus vezumus. Tas nav tas ods, kas nogāž zirgu. Tas ir vienkārši sisenis, blakts, nekas īpašs. Kādam Kristum tu piederi? Dievs ir daudzšķautnains. Var teikt, ka pilnīga ir tikai Kristus miesa un arī tai vēl pietrūkst. Bībele saka, ka neviens jau Dievu nav redzējis, ka tikai pēc tam mēs Viņu pilnībā redzēsim. Pēc tam, kad būsim beiguši šo zemes dzīvi.
Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos [..]. (Galatiešiem vēstule 4:17)
Skaties šo rakstvietu: es no jauna ciešu radību sāpes. Šī man ir papildus rakstvieta, ko es tikko pierakstīju. Mēs slavējām Dievu. Es pierakstīju šo, ka katram Jēzus ir dzīvs tajos, kam Kristus ir absolūta realitāte. Tāds Kristus, kādam viņš tic. Man tas bija pierakstīts, ka tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī, tāpat arī Jēzum, Viņš devis dzīvību sevī. Tāpat arī tev ir dzīvība sevī. Šo es pierakstīju. Un tagad padomā, kāpēc es to varēju dabūt? Tā ir mana atklāsme. Papildus tai tēmai jauna rakstvieta klāt. Kāpēc man tā ir? Mākslīgais intelekts uzrakstīja? Nē, mīļie draugi, es to ieraudzīju kā uzplaiksnījumu, kā momentu. Tieši šī rakstvieta. Kāpēc? Tāpēc ka es jau 26 gadus diendienā daudz lasu un studēju Bībeli, sludinu un pārdomāju Bībeli. Un nevis vienkārši kā burtus, bet es meklēju tajā visā dzīvību. Es neieciklējos atšķirībās, ka vieni cilvēki ir tādi, vieni ticīgie ir savādāki. Ja vieni tic, ka viņiem nauda ir slikta, attiecīgi viņiem arī šāda problēma var būt viņu dzīvē, viņi to pievelk. Bet Jēzus nerunā par to, ka nauda ir slikta, Viņš runā, ka nepareiza attieksme pret naudu ir slikta. Par nožēlu jāsaka, ka cilvēki, kuri sāk pelnīt, bieži vien atstāj Dievu. Viņi paši tā neuzskata, bet viņi vairs neparādās dievkalpojumos. Bet ir tādi cilvēki, kas jau ir uzņēmējdarbībā, un viņi tad saprot tā kā no otras puses. Es ļoti daudziem esmu palīdzējis pacelties. Lielākā daļa kaut kur izčab ar laiku, kaut kur pazūd, un tā ir tā mantas kārība. Nu nav tik svarīgs vairs mācītājs, nu nav vairs tik svarīga arī draudze, Kristus miesa. Viņi tā kaut kur izkūp. Bet, ja cilvēks piedzimst no augšienes un ienāk draudzē, kurš jau ir pazīstams ar uzņēmējdarbību, ar šiem cilvēkiem bieži vien ir līdzīgs stāsts, bet bieži vien ir cits stāsts. Kāpēc? Nu viņi jau to visu ir izbaudījuši un sapratuši, ka nu nav jau tā laime naudā. Viņi ir sasnieguši kaut kādus savus līmenīšus un saprot, ka ir kaut kas vairāk. Un es tādus cilvēkus ļoti daudz redzu, kuri ir uzņēmēji un dažādi tādi veiksmīgi cilvēki, kuri ir meklējumos. Ja draudze piedāvā, tad tā piedāvā mūsos tādu Kristu, kurš ir iekārojams, nevis aizliedzošs, un neko vairs nedrīkst un tamlīdzīgi. Tā kā cilvēku prātos bieži vien tas ir. No kurienes tas nāk? No pašas draudzes laikam jau tas arī nāk. No ierobežojošas izpratnes par Svēto Garu. Viņš ir daudz plašāks par to, kā mēs domājam. Tāpēc es saku, ka katram ir savs personīgais Kristus. Bet cilvēks sāk, viņš vēl to nezina, pēkšņi viņam palika kaut kas neatkarīgāks un aiziet tā lieta.
Mīļie draugi, ir lietas, kur Kristus ir pilnīgi dažāds. Svētais Gars darbojas pilnīgi dažādi. Bet ir pamatlietas un pamatprincipi, tas ir kā bumerangs: ir desmit baušļi, ir Viņa principi. Tieši tāpat kā gravitācijas likums nav atceļams, šis nav atceļams. Un, ja mēs šaujam pāri, mēs nevaram teikt: “Ai, man ir tāds Kristus, kas ir tik ļoti žēlastības pilns, ka es varu pārkāpt Viņa principus un seku nebūs.” Tu jau vari tā ticēt, tu vari smaidīgs staigāt, tu vari mēlēs runāt, meditēt un visu kaut ko darīt – tas absolūti neko nepalīdz. Jo, kā ir teikts Bībelē, ka pret Viņu nav iedarbīgi nekādi ieroči. Vēl ir teikts, ka Dievs nav cilvēks, kam kaut ko vajadzētu. Viņš nav cilvēks, kas melotu. Viņš nav kā cilvēks, Viņš ir tāds, kāds Viņš ir. Un mēs nevaram nošķirt Kristu, Svēto Garu no Viņa principiem. No Viņa principiem nevaram nošķirt, ka mēs esam uz ceļa, lai iepazītu Viņu – viss ir ļoti labi. Bet visi tie punkti, kur mēs vēl neesam izauguši un trāpām garām, jo grēks nozīmē netrāpīt mērķī, sekas jebkurā gadījumā būs. Nu jebkurā gadījumā tās būs. Un tad Bībele par to runā, ka Tēvs katru īsto bērnu šauš un pārmāca, kas ir Vecās Derības stilā. Mums nav jāuztver burtiski tā, kā Vecajā Derībā rakstīts, mums nav jāuztver burtiski arī kā Jaunajā Derībā ir rakstīts. Jo katram tas personīgais Kristus ir nedaudz savādāks. Bet mums ir jāuztver pati būtība.
Piemēram, ir ticīgi cilvēki, un viņi dzīvo brīnumos. Ja man cilvēks sāk stāstīt par daudziem brīnumiem savā dzīvē, man ir neinteresanti, jo es tam neticu. Nevis tam, ka nenotiek brīnumi, neticu. Ir pamatlietas, ja cilvēks sāk runāt, ka viņam tik daudz kas pats no sevis ir nokritis no debesīm, tas ir pretrunā ar Dieva vārdu un Dieva vārda kontekstu. Lūk, tev apsolījums, lūk, tev zeme, kur piens un medus tek, bet tu ej un paņem to. Nedomā par sevi, ka tu esi sisenis. Sāc apliecināt, ka tu esi stiprs un drošs. Dievs teica Jozua, kad visa tā neticīgā, šaubīgā paaudze bija izmirusi: “Esi stiprs un drošs, un nebaiļojies, ej un ieņem to zemi.”
Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi. (Jozuas grāmata 1:9)
Kālebs teica: “Toreiz man bija četrdesmit gadi, kad tie visi neticīgie siseņi te apkārt izšaubīja visu mūsu tautu. Es četrdesmit gadus vienīgais dzīvs esmu palicis ar savu ģimeni. Visi viņi nomiruši. Visi vājie siseņi ir apmiruši, bet es? Man ir astoņdesmit pieci gadi šodien.” Tā tur ir teikts. Kālebs nāca pie Jozua un teica: “Man ir astoņdesmit pieci gadi šodien, un es esmu tikpat stiprs kā toreiz.” Viņš grib paņemt šo zemi, viņam vajag atļauju no vadītāja. Ja viņš būs lēmis citādāk, man būs jāpaklausās Jozua, bet es gribu to zemi, kur tie milži dzīvo. Man nav miera. Visus šos četrdesmit gadus es domāju par tiem milžiem. Man ir cits Dievs, cits Kristus nekā visai tai pārējai jūdu tautai. Jozua bija cits Dievs, Mozum bija cits Dievs. Apustulim Pāvilam bija cits Dievs – tas pats, bet cits. Tāpat kā mums, dažādām draudzēm, tas pats, bet cits. Par brīnumiem runājot, salasos Bībeli un tad es sāku stāstīt par daudz, daudz brīnumiem, kas tik nav noticis dzīvē. Man vienmēr iekšā uzreiz ir pretreakcija. Es saprotu, ka tur ir problēma un tur man nekas nav jāskaidro. Es piekrītu teiktajam, bet nav ko tur tērēt laiku. Un kāpēc?
Vai tu esi lasījis Bībelē par Lācaru? Dievs savu draugu Lācaru piecēla no mirušajiem. Man ir jautājums, cik reizes Viņš Lācaru piecēla no mirušajiem? Bet ir cilvēki, kas gaida, ka viņu otrreiz piecels un trešo reizi piecels, un ceturto pārdabiskā veidā. Bet Bībele skaidri saka principu, ka Dievs ir katram cilvēkam nolēmis vienreiz dzīvot, vienreiz mirt, bet pēc tam ir tiesa.
Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa [..]. (Ebrejiem vēstule 9:27)
Viena dzīve, un mūsu dzīves laiks ir saīsināts. Kā psalmos ir teikts? Vienam septiņdesmit vai astoņdesmit gadi, citam sešdesmit gadi. Īss tas mūžs ir. Radošie cilvēki dzīvo ilgāk. Biju Lielā Kristapa ceremonijā, un tur pieminēja dažādus aktierus, kas nomiruši šajā laika posmā. Nu tur nebija zem astoņdesmit. Radošie cilvēki dzīvo ilgāk. Interesanti, vai ne? Tas jau nav saistīts ar ģenētiku, bet ar prāta uzstādījumiem. Katram savs Kristus. Kam viņš tic, kāds Kristus ir viņam, kā viņš tic Viņam, tas arī notiek dzīvē. Bībele saka, ka daudzi tiks tā kā caur uguni izvilkti, ka tā knapi, knapi, bet tā kā caur uguni tomēr tiks debesīs. Bet tas mantojums, ko tu būsi šeit aiz sevis atstājis, vai tu būsi izmantojis šo laiku? Ciemiņš, kurš vakar bija pie manis, teica: “Nu es pēc pilnas programmas strādāju un darbojos.” Un kāpēc? Viņš saka: “Es dzīvošu kādus sešdesmit vai septiņdesmit gadus.” Es saku: “Nē, tu dzīvosi simts!” Viņš izrēķinājis vidējo, cik cilvēks dzīvo. “Tāpēc es dzīvoju tagad un daru tās lietas tagad un savu vīziju realizēju tagad. Un ja būs orbītā kāda, kas der, tad būs arī ģimene.” Viena taisnā. Es nedomāju, ka katram tieši tā ir jāiet. Bet es to stāstu kā piemēru, kā ilustrāciju.
Personīgais Jēzus. Dzīvība manī, Kristus manī, un tā izpausme ir dažāda. Es mīlu Dievu, Viņš ir dzīvs, žēlastības pilns. Nevar nošķirt no Viņa principiem, jo tavā dzīvē notiks tā, kā tu tici. Bet arī tad, ja tu ticēsi, ka tev būs tāds Kristus, kas ir tik žēlastības pilns, ka ignorē tavu rīcību – tā nenotiek. Lācaru piecēla vienu reizi, un tāpēc nevar savu dzīvi, savu ticību un savu kalpošanu bāzēt veiksmē. Pareizi būtu teikt tā: “Es neticu veiksmei.” Vajag ticēt, bet jābūt ir pamatam veiksmei. Kas ir veiksmes pamats? Rīcība, mērķtiecīgs darbs konkrētā virzienā. Tas attiecas uz ticību. Tas attiecas uz gara cilvēkiem. Tāpat kā Tēvam ir sevī dzīvība, tāpat arī Dēlam, Viņš ir devis dzīvību, lai tā būtu pašam sevī.
Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī. (Jāņa evaņģēlijs 5:26)
Un Pāvils saka, ka viņš no jauna cieš radību sāpes, lai Kristus izveidotos jūsos.
Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos [..]. (Galatiešiem vēstule 4:19)
Svētais Gars, es lūdzu, lai caur Tavu Garu, caur Tavu Vārdu, Kristus veidojas mūsos. Tāds Kristus, pēc iespējas ar plašāku izpratni, ar tādu pieņemošu izpratni, ka no citas puses tu vari arī uz citiem cilvēkiem un ticīgajiem paskatīties. Viņi tā tic un viņiem tā arī notiek. Jā, viņi ir glābti, jā, viņi iet uz debesīm, viņiem ir savādāk. Varbūt viņi nepaņem to kumosu no tā visa, ko Dievs ir sagatavojis dzīvei. Bet nu paņem tad tu, jo esi piemērs, ka var arī savādāk. Jāņa evaņģēlija sestajā nodaļā ir tādi diezgan smagi vārdi. Tur daudzi mācekļi pārstāja Viņam sekot. Tie nav smagi, bet tā kā Jēzus skaidroja, viņi galīgi saputrojās, izdomāja sev attaisnojumus un pārstāja sekot Kristum. Te ir teikts:
Es Esmu dzīvības maize [..]. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. (Jāņa evaņģēlijs 5:48; 51)
No katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Atceries:
[..] vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jāņa evaņģēlijs 6:63)
Dzīvība tev pašam sevī, kur automātiski atslēdzas un izslēdzas viss tas, kas priekš tevis nav labi. Tikai tāpēc, ka dzīvība ir tevī. Viņš ir dzīvības maize, un šeit ir tas lielais pārpratums ticīgiem cilvēkiem. “Es ticu Kristus upurim, ka Viņš ir maize. Es baudu vakarēdienu un Viņš ir manī.” Maldi. “Es ticu Kristus upurim, ka visi mani grēki ir piedoti un tas ir galvenais, tas ir evaņģēlijs – pateikt cilvēkam: “Jēzus tevi mīl, Viņš ir miris par taviem grēkiem un augšām cēlies.” Ar to pietiek.” Maldi. Tas ir veids, kā Dievs Savu ideju tev cenšas pienest. Vārdam ir jāmājo tevī. Dzīvībai ir nepieciešams dzīvot tevī – Dieva vārdam. Pretējā gadījumā to paņems dažādas citas iekāres, to paņems dažādi citi virzieni. Tu pat vari labu dzīvi nodzīvot un tomēr, galu galā, tev pasaka: “Nē,” lai iekļūtu tajā vietā, kur tu Dievu redzēsi, ir dažādas opcijas. Šajā pašā rakstvietā, 51. pantā, ir teikts:
“Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” (Jāņa evaņģēlijs 6:51)
Es esmu dzīvības maize, kas nākusi no debesīm. Un tālāk ir tas iemesls, kāpēc visi sāka bēgt no Viņa.
“Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa evaņģēlijs 6:53)
Daudzi ir izdomājuši tagad tādu formu, kā var dzert un ēst – caur vakarēdienu. Tas ir normāli, jo Jēzus to mums ir pavēlējis darīt. Viņš to ir pavēlējis darīt ne tāpēc, ka tādā veidā mēs tagad ticam, ka tādā veidā Viņš sāk dzīvot mūsos. Nē, tev vienkārši tas vīns un tā maize ieiet iekšā un pēc tam ārā. Kā Jēzus saka: tas tevi nepadara ne šķīstāku, ne tīrāku, ne labāku, ne tu labāks ēdis, ne neēdis. Simboliski tas ir atgādinājums tam, ka tev savs gars ir jābaro ar vārdu. Tāpēc es droši varu teikt, ka tu šodien esi pareizā vietā un pareizā laikā. Vēlāk es vēl pieskaršos tēmai par to, ka nav īsti tā, ka es lasu Bībeli un ar to pietiek. Arī tā īsti nav. Tas ir pamatā, jo pirmajiem apustuļiem nekādas Bībeles nebija. Tas bija ļoti ekskluzīvi. Tajā laikā 90% nemācēja lasīt. Tie bija īpaši izglītoti cilvēki, kas to varēja darīt. Nebija nekādas Bībeles. Bija Vecās Derības raksti. Kad Pēteris sludināja, viņš citēja Vecās Derības rakstus. Visi šie te pirmie sprediķi ir balstīti Vecās Derības rakstos. Viņi meklēja rakstos, kur ir liecība par Jēzu Kristu. Viņi balstījās Vecajā Derībā – rakstos. Šie raksti nebija pieejami. Kad Jēzus ienāca sinagogā Nācaretē, Viņam iedeva Vecās Derības grāmatu, tīstokli, un Viņam atvērās Rakstu vieta. Nevis Viņš pats atnāca ar šo Rakstu vietu, bet Viņam atvērās rakstvieta no Jesajas grāmatas. Viņam iedeva grāmatu, lai lasa. Skaitījās, ka Viņš lasīt mācēja, un deva Viņam lasīt: “Nu, brāli, ja ir kaut kas pamācošs tev ko teikt, tad lasi.” Tā bija tā laika Bībele. Cilvēki klausījās ar ausīm klātienē. Viens lasīja un pārējie klausījās. Jēzus teica:
“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18-19)
Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani ir svaidījis pasludināt akliem gaismu, lai klibie iet un lai grēki tiek piedoti, un pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu. Akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un tā tālāk. “Tā Kunga Gars ir uz Manis.” No kā Viņš runāja? No Vecās Derības rakstiem, kas bija sinagogā, kas nebija visiem pieejami. Tas nav tā kā tagad. Tev vajag saprast, ka tad nebija Bībele kā tāda, tad nebija pilnīgas Dieva atklāsmes. Tāpēc jau mums ir tik daudz nesaprotamā. Mums ir tik daudz lietu Vecajā Derībā, ko mēs nesaprotam. Kas tās tur ir par šausmām? Tāpēc ka Vecā Derība ir jālasa caur Jauno Derību, caur Kristus vārdiem. Kāda tā ir privilēģija, ka mums šodien, mīļie draugi, ir pilnīga Dieva atklāsme caur Dieva vārdu. Un tu nedomā, ka ar to viss ir apstājies – atklāsmes aug. Katram personīgais Kristus. Bet Viņš nekad neatkāpjas no Saviem pamata principiem, piemēram, no tāda principa, ka Viņš ir dzīvības maize un ka cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien miesai, bet no vārda. Nekad neatcel šo principu, ka tu nāc uz sinagogu un klausies sprediķi. No cilvēka uz cilvēku.
Kas notika tad, kad tika dziedināts pie tempļa krāšņajām durvīm cilvēks, kurš nekad nebija staigājis? Viņus arestēja un prasīja: “Kādā spēkā un kādā vārdā jūs to darāt?” Tā bija juridiska prasība. Tas nozīmē, ka pēc jūdu likuma, ja tu kaut ko tādu dari, obligāti vajadzēja zināt kāda dieva vārdā vai kādu dievu tu pārstāvi. Vajadzēja zināt, kādu Dievu tu pārstāvi, pie kā tu piederi, kas ir tava draudze, tavs skolotājs un tavs dievs. Ja tu neatbilsti, tev nav šī skolotāja, tad tu esi viltus pravietis. Un viņa prasīja: “Kādā vārdā un kādā spēkā jūs to darāt?” Viņi apjautāja cilvēkus, un ko viņi uzzināja? Ka viņi ir bijuši kopā ar Jēzu, ka viņi ir klausījušies Jēzus vārdos, ka viņi kopā ar Jēzu ir ēduši pie viena galda, ka Jēzus ir viņu skolotājs, ka viņi klausījušies trīs ar pusi gadus Jēzus sprediķus, kad Jēzus tika paņemts projām, augšāmcelts, ka Viņš atnāca ar savu Svēto Garu un tagad mājo apustuļos. Un kas tur ir teikts? Un Svētais Gars jums atgādinās visu, ko Es jums Esmu sacījis.
Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jāņa evaņģēlijs 14:26)
Tu gaidi no Svētā Gara kaut kādu mistiku, bet realitātē – ko Viņš atgādina? To, ko tu esi dzirdējis, ko tu dzirdi. Viņš atgādina tev to, ko tu esi dzirdējis. Tāpēc nevajag, lūdzu, ar mistiku nodarboties. Tās visas ir ļoti elementāras parastas lietas. Šis ir dzīvais Dieva vārds, kas rada tevī dzīvību, kas ir spēcīgāks, kas ir jaudīgāks par visu to, kas tev var traucēt. Un ja mēs nepiepildāmies ar garu caur vārdu? Elementāri, vienkāršs piemērs – atnāks gurķu marinēšana: “Es marinēju gurķus, es neesmu dievkalpojumā.” Nu viss. Un tāpat ir dievkalpojums vienu reizi nedēļā. Vakar Luīze stāstīja piemēru, cilvēks, kam problēmas ar veselību, kad atnāk uz dievkalpojumu, pēc tam paliek labi vienu dienu, divas dienas, trīs dienas, un tad tuvojas nākamais dievkalpojums, paliek sliktāk. Atnāk uz dievkalpojumu un atkal ir labi. Un es domāju tā, ka jāpavada laiks kopā ar Dievu, ar Svēto Garu. Viņš nevienam nav identisks kādās niansēs, bet viņš ir identisks pamatnostādnēs. Viņam ir jābūt mūsos, ne tikai prātos. Gars dara dzīvu, miesa neder ne nieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Ja kāds ir bijis Kiprā, tur ir Svētā Lācara baznīca, tiek uzskatīts, un tā ir ļoti iespējama teorija, ka Lācars tika jūdu vajāts pēc augšāmcelšanās, viņš devās uz Kipru un vēlāk kļuva tur pa bīskapu, un tajā vietā tika uzcelta baznīca. Vēlāk šīs baznīcas vietā tika uzcelta Svētā Lācara baznīca, un arheoloģiskos izrakumos it kā atrastas viņa atliekas. Tas ir iespējams.
Ir gadījums kad Elīsa, kurš bija Elijas māceklis, kurš šo Svētā Gara spēka pārņēma no viņa, Elīsa staigāja pakaļ Elijam – pakaļ savam skolotājam. Viņš saņēma visu to, kas bija viņam, jo staigāja pakaļ. Skolotājs teica: “Pietiek man staigāt pakaļ, ko tu gribi?” “Es gribu divkārtīgu garu, kas ir tev.” “Nu labi, tu esi lūdzis ļoti grūti izpildāmu lietu, ja tu redzēsi mani paņemam debesīs, tad tev būs, ja nē – tev nebūs.” Viņš tika paņemts debesīs, un bija arī ugunīgie rati un jātnieki. Un tad viņš paņēma Elijas apmetni, kas bija nokritis. Elīsa atdarināja Eliju, jo Elija bija darījis tā, ka viņš sita ar apmetni ūdeni un ūdens pašķīrās. Elīsa pēkšņi paņem to apmetni, pieiet pie upes, uzsit, un ūdens pašķiras, mācekļi skatās: Elijas gars dus uz Elīsu. Ir notikums Vecajā Derībā, kad bija juku laiki, sirotāji klaiņoja, cilvēki bēga, un bija Elīsas kaps alā. Kāds cilvēks bija nomiris, viņu iemeta šajā alā. Un tiklīdz tas mirušais cilvēks pieskārās Elīsas kauliem, viņš atdzīvojās.
Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās. (2. Ķēniņu grāmata 13:21)
Pat mirušam esot, kaut kādā veidā gara spēks, kas ir bijis viņā, joprojām darbojas. Mēs to nevaram izskaidrot, bet ir piemēri, kur sviedrautu no Pāvila miesām uzlika cilvēkiem, un tie tika dziedināti. Tas būtu kā ar zeķēm vai t-kreklu tagad, uzliec un būs dziedināts. Un Pāvilam teica neiet uz Jeruzālemi, kam tev iet, bet to jau Svētais Gars teica caur praviešiem, viņu tur gaida cietums, gaida važas, bet ko Pāvils dara? Viņš vienkārši iet, jo viņam ir vienalga. Viņu arestēja, bet, kā mēs zinām, viņš nonāca līdz Spānijai, izturēja to Romas tiesu. Mēs zinām, kādu galu viņš ņēma, bet tā ir labprātība, ja mēs domātu, ja man būtu Kristus dēļ jācieš un izvēles jāveic. Bet Bībele saka: jūs nedomājiet par tādām lietām, kāpēc domāt negatīvas lietas? Tad, kad jūs vedīs kādas tiesas priekšā, nedomājiet, ko jūs teiksiet. Jo Svētais Gars jums atgādinās, ko teikt, Svētais Gars jūs vadīs. Tādiem kā Pāvils, gara pilniem cilvēkiem, viņiem tās ciešanas, zemes grūtības kļūst tik mazas, salīdzinot ar to godību, kas ir viņā un viņam priekšā. Gara cilvēkiem godība, kas gaida viņus priekšā.
Kad Stefans tika ar akmeņiem nomētāts, pirms tam viņš teica: “Es redzu debesis atvērtas, es redzu eņģeļus un redzu Jēzu godībā Tēvam pa labo roku.” Jūdi grieza zobus un apmētāja ar akmeņiem Stefanu. Bet viņš teica: “Tēvs, piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara.” Kad Jēzus pie krusta karājās, Viņu izsmēja, sakot, ja tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē. Bet Jēzus lūdza, lai Tēvs piedod viņiem. Ar gara spēku Viņš spēj ne tikai ar prātu, bet spēj būt tāds, kuram ir šīs cilvēka nepilnības, Viņš saprot viņus. Viņš ir pāri tam un spēj piedot visu. Tas nenozīmē, ka nav šaubu, ka nav smagu brīžu, bet stiprāks ir tas, kas ir tevī. Lielāks ir tas, kas ir jūsos, nevis tas, kas ir pasaulē. Vai nu jūs staigājat garā un izmantojat visus tos mehānismus, ko Dievs ir paredzējis, jeb šo vietu piepildīs kāds cits – pasaules gars. Un tas notiek lēnām, tādas pārmaiņas notiek lēnām. Tāpat kā garīgās pārmaiņas notiek visas dzīves garumā. Ja paskatos uz sevi pirms kādiem gadiem, man nepatīk, kāds es biju. Un, skatoties uz šodienu pēc gadiem, man arī liksies, ka kaut kas nav, bet tas ir tāpēc, ka visu laiku es augu. Šobrīd to, ko esmu saņēmis no Dieva, to es mācu, bet arī pats izrunāju un dzirdu. Tie, kas vada grupiņas un šo vārdu iztirzā, vēl vienreiz dzirdat. Dieva vārds, kuram ir dzīvība. Vārdam un Viņa principiem. Nevis konkrētai rakstvietai no Bībeles, nevis pantiņam, bet tai idejai principam. Viņā ir dzīvība. Tu nevar to nošķirt no Viņa likumiem. Viņš tā ir iekārtojis. Ja esi ar Jēzu laiviņā, Viņš tevi nes. Un Lācaru otrreiz nepamodināja, jo viņa kaps ir Kiprā, Svētā Lācara baznīcā Larnakā. Un tur arī katram savs Jēzus, savs Lācars, ir vai nav, kā kurš tic tam. Kiprieši noteikti tic, katrs velk uz savu pusi relikvijas.
Olevistes baznīcā, kur notika Tallinas atmoda, varens spēks darbojas šajā vietā tad. Es biju tik daudz lasījis par to visu, pārdomājis, kad iegāju baznīcā, mani pārņēma Svētais Gars. Tas ir mans Jēzus, citam nav, bet man ir. Tas ir saistīts ar to, kas jau ir manī. Saistīts ar to vārdu un izpratni, Dievu kā tādu, tas, kas man ir svarīgākas lietas, un tas ir manī. Es ieeju, un man notiek tas, un caur to pat notiek kaut kādas pārvērtības. Tāda sajūta, ka biju pabijis tajā atmodā, man bija tāda sajūta. Vai tagad tā būtu? Nezinu, jo viss ir mainīgs, un es augu.
Cik ļoti svarīga ir draudze, ka mēs apzināmies, ka esam daļa no draudzes, ka varam kaut ko mācīties un būt sadraudzībā. Un kopā ar savām dāvanām, ar savu virzienu mēs Jēzu pilnīgāku rādām. Ja pilsētā starp draudzēm nav vienotības, tad mēs nerādām labu Kristu cilvēkiem savā valstī. Amerikā par Trampu visas kristiešu konfesijas lūdz Dievu, viņš nekautrējas, viņš to liek internetā, mēs redzam, no kurienes šīs pārmaiņas pasaulē ir. Es nerunāju par karu, ka tās ir labas pārmaiņas kā tādas, bet karš notiek jebkurā gadījumā, un kas pēc tam notiek, arī ir svarīgi, un caur to, kas tagad notiek, tur jautājumu nav. Dievs, svētī Ameriku! Karš nav nekas labs, bet Dievs visas lietas vērš par labu, kas galu galā notiek caur to visu un kas tur apakšā stāv. Mums nav jānostājas nevienā pusē, bet katram ir savs Kristus, kurš spēj tālāk skatīties, kurš varbūt šaurāk.
Soģu grāmatā ir stāstīts par spēkavīru Simsonu. Tad, kad izraēliešiem draudēja dažādas briesmas, Dievs lika celties soģiem, gara svaidītiem cilvēkiem, kuri spēja vest tautu, darīt varoņdarbus un atbrīvot.
Un reiz Simsons nogāja lejā uz Timnu, un viņš ieraudzīja kādu jaunu meitu Timnā no filistiešu meitām. Atgriezies atpakaļ kalnos, viņš to stāstīja savam tēvam un savai mātei, teikdams: “Es redzēju kādu jaunu meitu Timnā, no filistiešu meitām; nu tagad ņemiet viņu man par sievu!” Tad viņa tēvs un viņa māte viņam teica: “Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu un visas mūsu tautas vidū sievu, ka tu ej, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?” Bet Simsons atbildēja savam tēvam: “Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm tīkama.” (Soģu grāmata 14:1-3)
Bet Dievs jau neskatās, kā cilvēki redz. Uz ko tu skaties, uz ko koncentrējies, tas arī nonāk tavā sirdī. Tas, kā tu Kristu redzi, kādā vidē atrodies, tas nonāk tavā sirdī. Un tu nevari pārliecināt cilvēkus, kam ir cits gars, tas pats Svētais Gars varbūt būs, bet tu nevari to cilvēku pārliecināt, jo viņam ir cita izpratne.
Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja. (Soģu grāmata 16:1)
Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla. (Soģu grāmata 16:4)
Un Delīla viņu nodeva, viņš zaudēja savu spēku, savu svaidījumu, tika sagūstīts, viņam izdūra acis, pazaudēja visu. Aizgāja pats bojā, aizgāja filistieši bojā. Viņš pārdeva savu aicinājumu, jo izvēlējās to, kas viņa acīm tīkams. Es izvēlos, kas Dievam patīk. Tu esi draudzē, tu iepazīsti Dievu, tas maina tevi un tavu sirdi.
Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. “Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!” (Raudu dziesmas 1:11)
Viņi atdeva visus savus dārgumus par ēdamo. Bet vajadzēja ēst garīgo maizi, citādi nonāksi tādā stāvoklī, lai uzturētu sevi pie dzīvības. Tā kā pazudušais dēls, kad pārtika no ēdiena, ko cūkām deva. Izvēlies šodien garīgo maizi, Viņš ir maize, no debesīm nākusi, Viņa vārds ir gars un dzīvība, ja mēs nerūpējamies par garīgo dzīvību sevī, tad piespiedu kārtā pēc tam ir jārisina eksistenciālās problēmas. Un tam seko dažādas citas dzīves krīzes, ne obligāti tai jābūt veselībai. Bībelē teikts: jūs lūdzat Dievu, bet jums nav? Pat lūgšana var būt grēks, tāpēc, ka jūs lūdzat to, kas jums acīm patīkams, lai savās kārībās to šķiestu, nevis to lūdzat, kas Dievam tīkams. Mēs brīžiem kaut kur ieciklējamies un turamies pie tā nevajadzīgā. Un kā Dievs uz to skatās? Tas ir acīm tīkama lūgšana. Mēs gribam kādu vīrieti vai sievieti, tieši konkrēti to un ne citu, vai ja izšķiras ar kādu cilvēku, mēs lūdzam lai viņš nāk atpakaļ. Un tas nav pareizi, es gribu, kā es gribu, bet Dievam ir labākais plāns. Un katram ir savas sāpes un neviens nevar tajās iejusties, bet Dievs zina to visu, viss ir ļoti individuāli. Arī Lielais Getsbijs gribēja atgriezt pagātni, ticēja tam, taču tas nav iespējams. Jūs lūdzat tādas lietas, ko Dievs var dot, bet savādākā veidā, Viņam ir labāks plāns.
Mācekļu skaitam pieaugot, radās problēmas kalpošanā, tehniskā kalpošanā bija jāgādā par atraitnēm, kas ir kalpojušas Dievam un kurām vīru vairs nebija. Bija jāgādā arī finansiāli, tā bija vesela sistēma. Un tad tur bija strīdi jūdu starpā. To visu noteica apustuļi.
Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: “Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu.” (Apustuļu darbi 6:2)
Pareizā izpratne jeb izjūta, ka kaut kas nav labi. Tad, kad tev ir Svētais Gars, tu jūti, kad ir jābūt stop, jābeidz steigties un jāatrod laiks Dievam. Tāpat arī viņi aizdomājās, ka kaut kas nav pareizi, saprotot, ka, kalpojot Dievam, tomēr ir atstājuši Dieva vārdu.
“Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:3-4)
Atslēga šajā visā ir tāda, ka šie apustuļi apzinājās, kas ir vissvarīgākais – gars un dzīvība tevī. Mums ikdienā ir jāuzņem dzīvības maize, lai to uzturētu.
Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos. (Galatiešiem vēstule 4:19)
Tevī veidojas Kristus. Tas nav vienreizējs notikums, nebūs visu laiku brīnumi. Lācars ir apglabāts Larnakā, un Dievs viņu otrreiz nepiecēla, tāpēc nepaļausimies uz brīnumiem vai mistiku, atstāsim to Dieva ziņā. Dievs var Savā žēlastībā darīt dažādas lietas, bet necerēsim, jo mums nekas nepienākas, tikai tās vietas, kur mēs savu kāju liksim. Tev ir visa pasaule kabatā, tas visu spēj, kas tic. Apzinies, kam tu tici un, kādas ir tavas robežas, cik tālu tu tici, kāds ir tavs Kristus.
“Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.” (Apustuļu darbi 6:3-4)
Tika izredzēti vairāki cilvēki, kuriem uzlika rokas.
Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi. (Apustuļu darbi 6:7)
Viss šis notika sirds izmaiņu dēļ, caur kalpošanu vārdā un lūgšanā, caur dzīvības uzturēšanu, gara pilnumu.
Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. (Efeziešiem vēstule 5:18-19)
Gars ir saistīts ar dzīvības vārdu. Vārds nav tikai skaņa, tā ir Dieva ideja, Dieva gars un dzīvība tevī. Ja tu rūpējies par savu sirdi, tad tu esi drošībā. Ja tu Dievam tici, tad visi apsolījumi notiks tavā dzīvē. Tici, ka esi laimīgs, tad arī būsi laimīgs, tāpat kā, ja tici, ka dzīvosi ciešanās, tad arī tajās dzīvosi. Jebkurā gadījumā, kā tu uzskati, tev ir taisnība, jo tā arī notiks. Es ticu, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Tu arī vari būt laimīgākais cilvēks pasaulē. Bieži vien Dievam nav nekāda sakara ar dažādiem aizspriedumiem, jo tu pats tādus esi izdomājis. Nevajag lasīt tikai rakstvietas labākās vai sliktākās vietas un salīdzināt uzreiz ar sevi. Dievkalpojumi ir kas īpašs, Dieva izdomāts, kārtība netiek mainīta. Saiešanas templī no pirmsākumiem centrā ir bijis vārds, tikai Vecās Derības laikos Svētais Gars bija pieejams tikai dažiem, bet, atnākot Jēzum, tas tika dots ikkatram. Visi, kas tic Jēzus vārdam, jaunam radījumam, arī būs jauns radījums. Ticot mistikai, iespējams, tu piedzīvosi kādu brīnumu, bet nekas jau nemainīsies.
Jaunpiedzimšana ir reālas pārmaiņas mūsos. Piedzīvojumi ir labi, bet tas ir sekundāri. Es atgādināšu, ar ko mēs sākām svētrunu, ka es skatījos uz cilvēku, kurš skaisti dzied, un viņā ir tas Kristus, kas ir viņā. Tas pats, kas man, tomēr savādāks, priekš viņa tā ir iekšējā realitāte. Tas, ko tu šobrīd lasi, ir gars un dzīvība. Es ticu, un priekš manis tā ir realitāte. Tas nav vecs notikums, kad es piedzīvoju Dievu, tā ir šodienas realitāte, ka es esmu jauns radījums. Es nevaru savādāk dzīvot, kā tikai kā jauns radījums. Bet man ir jāiet tālāk. Vairāk Kristus nenozīmē tikai vairāk piedzīvojumu, tev būs piedzīvojumi un emocijas, bet tas tikai seko. Mēs lasām Bībelē, ka Dievs no mūsu krūtīm izņems akmens sirdi un ieliks miesas sirdi jeb – kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tas nav tikai noskaitīt lūgšanu, tas nozīmē izmaiņas sirdī, kuras ir jāuztur, kā arī jāvirzās tālāk, pārmaiņas no iekšas uz āru, lai nav kā farizejiem, kuri staigāja pāri nobalsinātiem kapiem. No ārpuses labi, bet iekšā nekādi, un agri vai vēlu tas, kas ir iekšā, parādīsies uz āru. Tas tevī ir vai nav. Pirms kaut ko sāc, rūpējies, lai tu pieaugtu līdz tam līmenim, uz kuru esi notēmējis. Pašam ir jāizaug. Tu vari sākt, bet pašam ir jāaug līdz tai latiņai, ko esi uzlicis. Nevis cilvēki jāaudzē un jāmāca, bet pašam jāaug.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tu zini, ka esi jauns radījums, un tu esi jauns! Tu iekšēji esi tāds, kas bijis, ir pagājis. Vai tu ar prātu domā, ka viss ir pagājis? Ja tikai ar prātu, tad viss ir normāli, bet rūpējies tā, lai tas nonāk sirdī. Tev notiks tas, kam tu tici. Jauns radījums jeb jaunpiedzimšanai jākļūst par tavu paradigmu jeb par garīgo realitāti cilvēkā. Es nedomāju, ka man ir ideālā ticība, bet man ir, es apzinos, ka esmu diezgan traks cilvēks, kā arī, saskaroties ar mani, var apdedzināties, bet es apzinos, ka esmu vajadzīgs cilvēkiem, un ar to, ka es degu, pie manis var pasildīties. Es neiegrimstu visās detaļās, jo zinu, ka ir labāki cilvēki par mani. Tomēr es zinu, ka esmu jauns radījums un visu laiku augu. Es zinu, ka tas, ko es radu, ir gara darbība caur mani cilvēkos. Tev šobrīd notiek izmaiņas, jo tu zini, ka šādā veidā var iegūt izmaiņas. Atceries, kad tu pirmo reizi lūdzi grēku nožēlas lūgšanu, tev viss bija jauns, bet tagad tas viss vairs tev nav jauns. Vai tevī pēc šīs lūgšanas ir izmaiņas, vai tomēr tas jaunais vēl aizvien ir tas pats jaunais? Visam jaunajam ir jākļūst vecajam, tad jāvelk atkal jauns. Atjaunojieties garā, novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno. Visu problēmu risinājums ir būt jaunam cilvēkam ik dienas.
Man atnāca atziņa, ir dažādi kolekcionāri, un es kolekcionēju to, ka man nav miera. Es visam ļoti cītīgi gatavojos, piepūle un nemiers. Es nerunāju veco, man vajag jaunu atklāsmi, kas nav pa tukšo. Vecā ir, lai būtu jauna un progress. Reizēm es tik daudz izdomāju, ka jārunā divas stundas. Lai es nāktu uz skatuves runāt, man vajag personīgu piedzīvojumu, atklāsmi, lai manī notiktu wow efekts. Es gribēju runāt par Svētā Gara vadību, bet pārdomāju. Tici, kam gribi, kaut vai stabam. Tas visu spēj, kas tic, un ne tikai Dievam, bet vispārīga ticība. Tu nevari apiet Dievu un Viņa principus. Par Jēzu ir teikts, ka Viņš ir kā stūrakmens un Viņa priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles atzīs, ka Jēzus ir Kungs. Viņš ir mans glābējs un klātesošs manī caur Svēto Garu. Viņš mani atjauno, un es atjaunojos, tas ir process. Un tāpēc man vienmēr vajag, lai vārds ir manī, tad es esmu priecīgs. Vārdu vajag sirdī, jo es ticu, ka Jēzus runāja kā tāds, kam ir vara.
Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē. (1. Korintiešiem vēstule 2:4)
Lūk, kā varēja tapt šīs draudzes un izmaiņas. Labāk, ka viss ir gara spēkā, un ir labi, ka tu šo garu vari saņemt gan draudzē, gan grupiņā. Vadi savu grupiņu un kalpošanu gara spēkā.
Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. (Atklāsmes grāmata 12:7)
Cietuma kameru apspīdēja gaisma. Hērods gribēja cilvēku priekšā sodīt Pēteri, 16 kareivji viņu sargāja, bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Es negribu tiešā, bet alegoriskā nozīmē, jo tas mani pašu uzrunāja, ka mūsu sirdi apspīd Dieva gaisma, važas krīt. Dieva un baušļu robežas paliek nemainīgas, bet mūsu pašu personīgās robežas izplūst un neiespējamais kļūst iespējams. Tas, par ko tu baidījies sapņot, kļūst iespējams. Es ticu, ka ar Dievu visas lietas iespējamas. Dieva cilvēki dara neiespējamas lietas, bet bieži vien mainās dzīves virziens. Ar Dievu visas lietas ir iespējams! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Personīgais Jēzus” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
