Šodien ir Vasarsvētku dievkalpojums. Es domāju, ka lielākajai daļai šeit nav nekādu ilūziju, kā darbojas Svētais Gars. Ja tādas ir, tad es mēģināšu šodien tās izkliedēt.
Es šajā brīdī labi jūtos, bet nav svarīgi, kā es jūtos, tomēr es labi jūtos. Labāk ir labi justies, nekā slikti justies. Es arī emocionāli un fiziski sajūtu Svētā Gara klātbūtni šeit, bet patiesībā nav jau svarīgi, ko tu sajūti, jo pietiek ar to, ka tu tici, zini un apzinies, bet tomēr ir labi, ka mēs varam sajust un piedzīvot. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies, tur Dievs ir viņu vidū. Svētais Gars ir mūsu vidū. Mums ir viena tāda dziesma ar vārdiem, ka – jūtu vai nejūtu, bet Dievs ir mūsu vidū, jūtu vai nejūtu, bet Dievs strādā.
Šis ir Vasarsvētku sprediķis, jo šodien ir Vasarsvētki. Šodien mēs pabeidzam sēriju par Svēto Garu. Sākot ar nākamo svētdienu, būs citas, dažādas tēmas, kas, protams, bez Svētā Gara nav iedomājamas. Šo sēriju par Svēto Garu mēs šodien pabeidzam – tieši Vasarsvētkos. Šodien būs tāds kopsavilkums. Es neatkārtošu to, ko mēs mācījāmies, ko es sludināju, bet tas būs kulminācijas punkts, tomēr ne tas, ko kāds varētu gaidīt. Es neesmu plānojis šodien lūgt par cilvēkiem, es to nevaru arī plānot. Šīs lietas – aizlūgšanu – es varu plānot, bet, ko Dievs dara, to es tā īsti plānot nevaru. Viss šis garais posms, vairākas svētdienas pēc kārtas, ir viena un tā pati tēma – visām Gara dāvanām esam izgājuši cauri. Par Svētā Gara darbību, kā Viņš darbojas, daudz ko esam mācījušies. Šī būs odziņa pāri visam, kā odziņa uz tortes – ļausim Svētajam Garam darboties. Tu vēlies, lai Svētais Gars tevi lieto, lai Viņš darbojas tavā dzīvē? Es nezinu, kāpēc tā ir, bet šajā laikā draudzes atzīmē un arī runā par Svēto Garu vairāk, tieši par šo Vasarsvētku notikumu. Es neatceros tādu reizi, kad ir bijis Vasarsvētku dievkalpojums, kad nebūtu tāda īpašāka Dieva klātbūtne – es to izjūtu.
Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz? (Lūkas evaņģēlijs 11:9-13)
Lūdziet, tad jums taps dots. Lūdziet pēc Svētā Gara, tad jums taps dots, meklējiet Svēto Garu – atradīsiet, klauvējiet – jums taps atvērts, precīzi to, ko tu lūdz. Jēzus salīdzina ar ģimeni, ar tēvu, kas zina, kā rūpēties par saviem bērniem, dod daudz labu dāvanu, un precīzi – ja tu lūdz olu, tu dabūsi olu, tu lūdz zivi, tu dabūsi zivi, ja tu lūdz pēc Svētā Gara, tu dabūsi Svēto Garu.
Es iesāku kā politiķis. Politiķi tā rīkojas – viņi ļoti labi pārzina komunikācijas mākslu: vispirms pasaka tās lietas, kas visus vieno, iedrošina, un tad pasaka kādas lietas, kuras būtu jāpamaina. Cik daudz vairāk dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, un mēs visi gribam, lai ir tā – mēs palūdzam, un Viņš iedod. Mēs palūdzam, un mums iedod, mēs piedzīvojam, sajūtam, Dievs mūs svētī, viss notiek, kalpošanā ir dzīvība, mūsu kalpošanai pievienojas cilvēki, mainās dzīves, mūsu biznesā viss ir labi, ģimenes ir apgādātas, ir finansiāla pārticība, izglītība, kāpšana pa karjeras kāpnēm izdodas, viss veicas, Dievs visu svētī, labi jūtos, ir veselība.
Tikko skanēja dziesma, kurā es dzirdēju vārdus: “Lai tie mūri brūk.” Mums pirms tam bija arī lūgšana, kurā izskanēja vārds “nastas”. Tas nav nekas nepareizs, tā var lūgt, un arī šeit ir vārdi “lai tie mūri brūk”. Es sevī iekšēji padomāju, ka man nav nekādu mūru un man nav nekādu nastu. Visi mūri un nastas ir tikai tavā prātā, jo Dievam nekā nav neiespējama. Ja tu ar mani kopā padzīvotu, tad redzētu, ka kaut kādas nastas tomēr ir – ikdienā staigājot pakaļ, tu saprastu. Tā kā tas žurnālists ar to Purva Intu – aizbrauca pie viņas un gandrīz vai kopā dzīvoja. Viņa viņu lamāja, bet viņš mēģināja saprast un uztaisīja filmu par viņu. Viņam bija jābūt kopā ar viņu. Ja tu gribi kaut ko saprast, tad tev vajag ilgāku laiku kopā ar pašu cilvēku. Jēzus saka, lai metam visas nastas uz Viņu, bet tie, kas ir grūtsirdīgi, lai iet pie Viņa, jo Jēzus atvieglinās. Ja kāds ar noskumis vai grūtsirdīgs, tad ejiet pie Jēzus, jo Viņš jūs atvieglinās. Jēzus nasta ir viegla un jūgs patīkams.
“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. [..] Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:28; 30)
Ir liela atšķirība, ka cilvēkam ir kaut kādas situācijas, kuras viņš nes, mūri, kurus viņš brucina, bet Dāvids saka, ka viņš kāpj pāri vaļņiem – ar Dievu viņš sagrauj mūrus un kopā ar Dievu lec pāri vaļņiem. Bībele saka, ka man pa priekšu iet šķēršļu salauzējs. Šeit runa ir par militāru ierīci, kas bija tajā laikā. “Lecu pāri vaļņiem” – es domāju, ka tur tulkojums nebūs īsti precīzs. Precīzāk būtu – es pārvaru vaļņus. Tas iespējams arī ir saistīts ar militārām ierīcēm, aplenkuma torņiem tajā laikā. Nastas un mūri ir visiem. Lietas, kuras ir jārisina, ir katram, lietas, kas traucē, arī ir katram, bet es nejūtos, ka man tas būtu. Protams, ka ir dažādi brīži. Vienas un tās pašas lietas, bet dažādi cilvēki uz to skatās savādāk. Dieva nasta ir viegla un jūgs patīkams, bet citam jūgs ir ļoti smags un nasta smaga, bet kalpot Dievam ir prieks. Iemesls, kāpēc šādi notiek, ir šajā Rakstu vietā, kur teikts, lai mēs lūdzam un mums taps dots Svētais Gars. Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs īsti līdz galam neizprotam šo Rakstu vietu – cik daudz vairāk mans Tēvs, kas ir debesīs, dos Svēto Garu tiem, kas lūdz.
Ja mēs saprastu labāk (es arī mēģināšu labāk paskaidrot), kas vispār ir lūgšana. Jēzus gāja vientuļās vietās un pavadīja laiku ar Dievu. Tas nozīmē personīgu laiku, kuru tu pavadi ar Dievu. Ko tu dari, izsaki, domā šajā lūgšanā, ir svarīgi, jo bez personiskā kambara, skaidrs, ka tu nevari ikdienā būt normālā sadraudzībā ar Svēto Garu – palaidīsi garām dažādas lietas. Bet lūgšana ir daudz plašāka nekā dievkalpojums, plašāka nekā šodien slavēšana. Slavēšana, pielūgsme ir tikai daļa. Arī, protams, tas, kādas ir dziesmas, kādi ir dziesmu vārdi – arī tas viss ir būtiski un svarīgi. Lūgšana – tā ir tava ikdiena. Svētais Gars tulkojumā nozīmē palīgs – Parakletus (no grieķu valodas). Mēs lasām, ka Aizstāvis nāks.
Kad Jēzus bija virs zemes, mēs citreiz domājam – ja mēs dzīvotu Jēzus laikā, mēs uzdotu Jēzum jautājumus, būtu savādāk. Jēzus saka, ka tas mums ir labāk, ka Viņš aiziet un sūta Savu Svēto Garu. Toreiz Jēzus bija ierobežots Savā telpā un laikā, bija konkrēts mācekļu skaits. Šodien Svētais Gars ir visiem. Viņš izlies no Sava Gara pār visu miesu. Viņš ir iedibinājis Savu draudzi, iedvesmojis, radījis Savu draudzi. Iekārtojis, ka Svētais Gars var būt visā pasaulē, ikvienā zemeslodes vietā. Katram var būt skolotājs, palīgs, virziena devējs. Kādi ir mehānismi? Bībele saka, lai mēs vēršam savas domas uz augšu, ne uz zemes lietām. Personīgais kambaris, dievkalpojums – tie ir brīži, kuros tu pats sev uzdod uzdevumu. Tu koncentrējies uz lietām, kāds vēlies būt, saskaņā ar to, kā Dievs tev ir paredzējis būt. Tu lasi Dieva vārdu, atklāj to no jauna, ieraugi kādas lietas, kas ir jāmaina, kādus mūrus, kas ir jābrucina. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Vakardiena ir pagājusi, un šodien ir cita diena. Tev ir šodiena.
Dievkalpojums, personīgais kambaris – tas ir laiks, kurā tu vari uzdot uzdevumu, koncentrēties uz tām pārmaiņām, kuras tu gribi sevī redzēt. Ikdienā tu vari tikai vērst savas domas uz augšu. Tev izdosies tās vērst uz augšu tādā mērā, cik daudz tu iesaisties pašā dievkalpojumā, cik daudz tu un Dievs esat savā kambarī, cik daudz tu lasi Rakstu vietas, cik daudz tu izproti Bībeles pamatus, cik daudz mācies, cik daudz pavadi Dieva klātbūtnē. Ikdienas gaitās vērsiet savas domas uz augšu. Vēl ir rakstīts – par to, kas labs, par to, kas šķīsts, tīkams, par to domājiet. Lūgšana – tā ir tava katra doma. Lūgšana būtībā nav tikai, lai Svētais Gars izlietos, lai tikai Svētais Gars dotu, lai Jēzus dotu. „Tēvs debesīs, lai nāk Tava valstība” – tās nav tikai šīs frāzes, un tā nav tikai viena lūgšana. Arī kad Jēzus iegāja Savā kambarī, tuksnesī, un mācīja arī Savus mācekļus to darīt, tas nav tikai tas – tā ir arī ikdiena. Tas, uz ko tu skaties, tas, par ko tu domā, ko tu izsaki ar savu mēli – vienalga, pret ko tu to izsaki, vienalga, pret ko tu to padomāji, tu to padomāji par sevi. Vienalga, kam tu to izteici, tu to izteici sev. Tas, ko tu domā, ko tu izsaki, formē tevi pirmkārt, nevis citus. Katrs vārds no mūsu mutes – lai iziet tikai krietnas runas, kas ceļ klausītāju. Tā ir rakstīts. Kāpēc? Rūpējieties par dāvanām, ar kurām varat celt draudzi. Katrs vārds, kuru tu izrunāji, katra doma, ko tu domā, katrs tēls tavā iztēlē ir lūgšana.
Tavā dzīvē notiek tas, kāds tu esi iekšēji. Tavā dzīvē šodien notiek tas, kāds tu esi iekšēji – ne vairāk un ne mazāk. Šodien tu pievelc tādus cilvēkus, kāds esi tu pats. Tu nevari (tas nav iespējams) apprecēties ar normālu cilvēku, ja tu pats iekšēji neesi normāls. Skaidrs, ka tas, ko nozīmē būt normālam, ir diezgan subjektīvi un cilvēciski, un tomēr – ja mēs skatāmies Dieva vārdā, tad mēs saprotam, kāds ir Svētais Gars un kādus Viņš mūs vēlas redzēt. Svētais Gars mūsos apgaismo mūsu garu, mēs esam jaunpiedzimuši, svēti kļuvuši, žēlastībā izglābti. Svētais Gars ir mūsos, apgaismo mūsu garu. No mūsu gara iziet šis impulss dvēselei – emocijām, prātam. Ar mūsu gribu un prātu – emocijas nebūs pirmās. Svētais Gars apgaismo mūsu garu, mēs ar prātu un gribu pieņemam lēmumu pavadīt laiku kambarī, redzēt sevi tādu, kādu mūs redz Dievs. Iegūt spēku dievkalpojumā, mācībās, skolās. Iegūt spēku tam, lai es ikdienā varu lūgt.
Ir rakstīts, lai mēs staigājam Garā, un tad mēs miesas kārības savaldīsim. Staigāt Garā nozīmē kontrolēt to, ko tu domā, kontrolēt to, ko runā. To, ko runā, tu nevari kontrolēt, ja nekontrolē savu galvu, jo no sirds pilnības mute runā. Katrs negatīvs vārds, ko tu izsaki pret savu tuvāko, ir par tevi – tā ir tava lūgšana, un tev tas notiks. Katrs pozitīvs vārds, kad tu redzi cilvēkā labo, tu pasaki to viņam, tu pasaki to sev – tā ir tava lūgšana. Katra kritika, ko tu izsaki citiem – tā ir tava lūgšana. Es šeit nerunāju (nevajag pārspīlēt), ka nevajag saprast, redzēt mūrus un šķēršļus, lietas, kas ir jānosauc vārdā, bet runa ir par tavu dzīves stilu – uz ko tu vērs fokusu: uz jauno vai uz veco cilvēku. Bībele skaidri saka, ka ar savu prātu un gribu novelciet veco cilvēku un apģērbiet jauno cilvēku. Jauns ir tavs gars. Emocijas nav atjaunotas, tu tās atjauno. Kādā veidā? Svētā Gara vadībā, iepazīstot Viņu, staigājot sadraudzībā ar Viņu. Tu ar savu prātu, gribu, dvēseli (dvēsele ir prāts, griba un emocijas) vari rūpēties par to, kas pēc tam notiek tavā iekšējā pasaulē, tavā iekšējā cilvēkā. Tavs iekšējais saturs. Tas, kas ir tavs iekšējais saturs, pievelk konkrētus cilvēkus – tādus, kāds esi tu. Bandīti ar bandītiem un tā tālāk. Kāds esi, tādus tu viņus pievelc. Nav iespējams citādi, tas nav iespējams matemātiski. Brīnumi notiek, slotas kāts reizēm izšauj, bet tie ir brīnumi – atsevišķi gadījumi, kas neatbilst tam, kā Dievs ir iekārtojis šo pasauli. Tavs domāšanas, runāšanas veids – viss ir lūgšana. Tas, kā ar sevi strādā lūgšanās, parāda, kā veidojas iekšējais cilvēks, vai nu sadraudzībā ar Svēto Garu, vai tu dod pretiniekam vietu.
Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis! (Jēkaba vēstule 4:7-8)
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mateja evaņģēlijs 7:7)
Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? (Mateja evaņģēlijs 7:9)
Tavā dzīvē Svētais Gars darbojas tādā mērā, kā tu pats pārģērbies – kā tu domā, lūdz. Lūgt pēc Svētā Gara nozīmē ļaut vairāk Viņam darboties, pašam sevi un savu domāšanu saskaņot ar Viņa gribu, prātu, kāds tu esi Kristū, ar jauno identitāti. Tas, kā tu domā, ir arī tas, kā tu komunicē ar cilvēkiem vai pats ar sevi. Tas veido tavu iekšējo cilvēku, pievelk apstākļus, tāda ir šī garīgā darbība. Ja es savā sirdī esmu saskaņojies ar Svēto Garu, es pievelku apstākļus un mana nasta ir viegla, un jūgs ir patīkams, jo man ir pavisam cita dzīves un apstākļu uztvere kopā ar Svēto Garu. Tā nav vienkārši mistika, bet izskaidrojama lieta. Viss šis mehānisms nav ļoti sarežģīts. Visa tava dzīve ir lūgšana, atkārtotās darbības ir lūgšana.
Ja tu centies iegūt augstāko izglītību, ja šajā iestādē ir ideoloģijas piejaukums un ja tu mācies pārāk ilgi, tu kļūsti par to, ko tur māca, par vidējo aritmētisko tam, kādā vidē tu atrodies – un tā ir tava lūgšana. Tu sāc domāt un runāt kā viņi. Ja tev nemāca universālus principus, uz Bībeles pamatiem, tu esi tikai šajos principos, profesijā, tas nekur neved – tas nostiprinās tevī. Daudz bija PSRS laikā izglītības iestāžu, un ko viņi dara tagad? Pat sētnieka darbu nevar izdarīt. Tāds ir iekšējais cilvēks, neko nespēj labu pievilkt. Ja tavā dzīvē ir tikai meliorācija un izglītība šajā virzienā, bet kur ir tavs Bībeles pamats, Svētais Gars? Tu esi tas, kas tu esi, un tava dzīve jūk. Ja divi cilvēki paši nav pašpietiekami, kas notiek tajā brīdī? Mēs lasām šad tad, par to. Cilvēki saka: “Es bez tevis nevaru.” Vakar tas cilvēks vēl bija dzīvē, un šodien tā cilvēka nav. Ko darīt? Gudrs cilvēks ir tas, kurš namu ceļ uz klints. Un ne tik gudrs, kas namu ceļ uz smiltīm jeb uz cita pamata, kas nav Bībele. Visas tavas domas un darbības ir lūgšana. Ja tu lūdz saskaņā ar Svēto Garu, ja redzi sevi, citus saskaņā ar Svēto Garu un runā uz to, tā ir tava lūgšana un tas notiks dzīvē tev. Tas ir tas, kas veido tavu iekšējo cilvēku. Nav iespējams to apiet.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena (1. Mozus grāmata 1:1-5)
Svētais Gars ir radošs, rada caur Dieva vārdu. Dievs baudīja radīšanas procesu. Viņš radīja radības kroni. Dievam ir labklājības, labas domas par katru cilvēku, bet tas, kas esam, paši nosakām, kā par sevi domājam. Arī tas, ko tu domā par citiem. Es biju ļoti samaitāts, arī tagad esmu, bet daudz labāks, kā biju toreiz. Bībele min, ka visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Tu jau vari pat domās sagrēkot. Labā ziņa, ka esam žēlastībā glābti, tas ir brīnums, tajā pašā laikā mums ir iespēja pilnveidoties, līdzināties Viņam, būt sadraudzībā, izmantot visu mehānismu, ko Dievs ir devis.
Manā gadījumā lūgšanu kambaris ir nospēlējis būtisku lomu, bet tas nav varējis būt pilnīgs bez pareizajiem cilvēkiem, palīdzības, pareizām domām, ko tad tur darīt. Es atceros pirmo laiku, kad es lasīju daudz grāmatu. Es sapratu, caur mācītājiem, ka man ir jāmācās no citu cilvēku pieredzes. Pirmā biogrāfija bija “Dieva ģenerāļi”, par iepriekšējo gadsimtu līderiem, cilvēkiem, caur ko notikušas lielas pārmaiņas sabiedrībā. Bez šo cilvēku domām man lūgšanu kambarī nebūtu pareizos domu, par ko runāt un lūgt. Lūk, cik svarīgi ir būt veselīgā mācībā, nav jau nekā jauna virs zemes, viss, kas ir bijis, atkal būs, un tas, kas tagad būs, ir jau bijis. Bībele ir unikāla grāmata. Es neeju lūgšanā tāpat, tik parunāt mēlēs, man ir saraksts. Mani iekšēji formē, ka es esmu spējīgs domāt labas domas. Ar gribu un prātu sāc domāt labas domas. Viņš ir tronī. Vērs savas domas uz augšu. Man ir lūgšanu sadaļa “Es”. Man ir svarīgi, kādu mani redz Dievs. Teiksi: es nevaru ne ar vienu sadzīvot, bet ir lūgšana, apliecinājums, ka esi absolūti empātisks cilvēks. Tu pats apzinies, ka tas, kas tev ir svarīgs, man tas nav – un otrādi. Katrs pats sevi redz tajā situācijā, izaugsmes stadijā, raksturā, kāds ir šobrīd. Pats novērtē, kāds ir vecais cilvēks. Nekoncentrējies uz mūriem, nastām, bet gan uz to, kāds tu būsi. Viss, ko tu lūgsi, tiks darīts. Ja jūs teiksiet šim kokam vai kalnam, celties no šejienes un mesties jūrā, un notiks tas, ko viņš saka. Svētais Gars runā tēlos – debesu doma, ko pieņemam, un tas notiek. Svētais Gars mūsos rada – atļauj tam sevi pārradīt. Tu nekad nevari beigt pilnveidoties. Kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Garīgā izaugsme nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Cilvēks nav neitrāls, bez Dieva mēs neesam pašpietiekami. Apkārtējā vide ietekmē, tas, ko cilvēks izlemj, tas viņu ietekmē. Man bija vajadzīgas pārmaiņas, pamatīgi jāpārģērbjas, tāpēc pavadīju pa sešām stundām ar Dievu katru dienu. Man ir jāaug tālāk, un es darīšu to. Tu pats audz tālāk.
Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem, Viņš teica un tapa. Un tev notiek tas, kas ir tevī, un cik lielā mērā esi pieņēmis Svēto Garu. Kad Pāvils pastaigājās un satika mācekļus, viņš jautāja, vai tie dabūja Svēto Garu, kad kļuva ticīgi? Viņi nav zinājuši, ka tāds ir. Bet vai jūs pieņēmāt Svēto Garu? Būtībā Svētais Gars Vasarsvētkos, kas ir 50 dienas pēc Lieldienām, pēc Kristus nāves augšāmcelšanās, kad visi bija sapulcējušies vienā vietā, un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, kā stiprs vējš, un visiem parādījās uguns mēles, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un runāja mēlēs.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Sākās misija līdz pasaules malai, arī līdz Latvijai. Pastāv leģenda, ka apustulis Andrejs atnācis līdz Latgalei. Pastāv tādas liecības. Lūk, tā, līdz pasaules malai. Dievs izlēja no Sava Gara. Mums šodien nav vairs jāgaida liesmas no debesīm vai lai zeme šūpotos. Mēs uzņemam Svēto Garu tādā mērā, kādā mēs spējam domāt Viņā, būt sadraudzībā ar Svēto Garu. Krieviski ir vārds общаться – komunicēt. Tu runā ar Viņu. Tā ir tava ikdiena, domāšana, tās ir tavas sarunas ar Svēto Garu. Ja tu runā Svētajā Garā, saskaņā ar Viņu, kontrolē savu mēli, kontrolē savu prātu, tu lūgšanu kambarī lūdz par to, kāds tu vēlies būt. Tas jau ļoti forši: “Maini to, maini šo, maini mūsu valsti, maini manu kaimiņu, maini manu grupiņu.” Tava grupiņa mainās tā, kā tu pats mainies. Arī viņiem pašiem atbildība sava ir. To ļoti labi redzēt var arī frakcijās – Saeimā ir frakcijas, arī draudzē frakcijas ir – kāds ir tos vadītājs, tāda arī viņa grupiņa ir. Viņiem tur nekāds Svētais Gars ļoti neinteresē, viņi tam cilvēkam līdzinās. Un ja šajā cilvēkā ir daudz Svētā Gara, ja viņš paklausa Svētajam Garam, tad viņi arī līdzinās viņam un saņem to visu, kas ir tā cilvēka. Bet katrs pats ir lūdzējs, katrs pats ir meklētājs. Lūdziet, tad jums taps dots.
Dieva Gars lidinājās par ūdeņiem. Dievs ir radošs. Un baudīja no tā, ko Pats ir radījis. Radības kronis ir cilvēks. Es tikko citēju Apustuļu darbus, ka Svētais Gars tika izliets pār zemi. Svētā Gara izliešana Vasarsvētkos ir starts Jaunās Derības draudzei. Radošs svaidījums darināt. Dievs radīja kārtējo reizi – radīšanas process. Radīja zemi, radīja cilvēkus, Ādamu un Ievu, – viss bija perfekti. Novirzījās no Svētā Gara, atstāja to, un sākās atpakaļceļš caur Jēzu Kristu pie Dieva, pie Tēva. Svētais Gars katram, Viņš iemājoja cilvēkos. Draudze ir Dieva radošais spēks un svaidījums.
Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki [..]. (Apustuļu darbi 1:8)
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (1. Pētera vēstule 2:5)
Ko nozīmē Svētais Gars draudzē, ko tas nozīmē tev šodien? Spēks radīt. Ko? No sevis radīt arī un no citiem radīt. Celt draudzi, kā no dzīviem akmeņiem celt draudzi. Spēks, svaidījums celt draudzi. Radošā enerģija.
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus grāmata 1:27)
Jo Bībelē ļoti skaidri teikts, ka cilvēku Dievs radīja pēc Sava tēla un pēc Savas līdzības. Vīrieti un sievieti Viņš radīja. Tātad Dievs radīja cilvēku kādu? Radošu. Un šeit nav runa tikai par māksliniekiem, režisoriem, gleznotājiem un komponistiem. Šeit ir runa par katru cilvēku. Jo Bībelē skaidri ir teikts, ka katram jums ir kāda dāvana, lai nestu svētību.
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)
Tu vari būt radošs tikai savā, tajā, kas ir tavs. Vai arī tajā, ko tu izvēlies, lai tas kļūtu tavs veids. Vai zini, kas ir radošums? Izdarīt uz 100% to, ko tu dari šodien.
Samērā nesenā pagātnē tika atrasts nepublicēts, nezināms Bēthovena darbs – sašvīkāts, ar caurumiem. Tas liecina par to, ka cilvēks bija daudzreiz to pārrakstījis, kamēr papīrā jau bija caurumi. Perfekcionists. Kāpēc mēs visi zinām Bēthovenu? Kāpēc viņa mūzika ir baudāma? Kāpēc viņa mūzika dzīvo? Viņa personība dzīvo caur gadsimtiem. Vienkārši to, ko viņš prata, viņš izdarīja uz 100%. Kas ir komponists? Kas ir radošums? Kas ir slava un godība? Kā nāk Dieva godība? To, kas ir tavs, šodien vienkārši tu izdari uz 100%. Nav iespējams baudīt no tā, ko tu neizdari uz 100%, jo tam nav augļu, nevar būt prieka no tā. Par sevi noteikti zinu, ka mani dara laimīgu un piepildītu, un nes augļus tas, ka konkrētos brīžos noteiktas lietas es daru uz 100%, es eju līdz galam. Tas ir gandarījums, tas ir process. Es esmu tāds cilvēks, ka nevaru ilgi dzīvot bez izaicinājumiem. Šobrīd arī ir izaicinājumi, bet tie nav ļoti lieli, un es saprotu, ka ilgi nevarēšu bez lieliem izaicinājumiem. Kaut kas atkal trāpīsies manā ceļā, atkal būs kaut kāda doma, atkal būs kādi cilvēki, jo tas mans iekšējais cilvēks jau pievelk šos apstākļus, pievelk šādas domas un kaut kādas vajadzības. Būs atkal kaut kas liels, ko es darīšu, jo kustība jau nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Neviens nevar būt līdz galam piepildīts, neviens nevar izbaudīt pilnību. Es nesaku, ka vispār nevar neko baudīt. Var baudīt vienkārši slinkumu, tas ir patīkams.
Tu gribi drusku gulēt un vēl drusku pasnaust, un drusku salikt rokas, lai atpūstos! Bet tad tev tava nabadzība pienāks ātriem soļiem kā ceļiniece un tavs trūkums kā bruņots vīrs. (Salamana pamācības 24:33-34)
Ieej labāk paskaties, atver vaļā savu pensijas līmeni, cik tev tur ir. Varēsi maizes kukuli nopirkt? Varēsi samaksāt par siltumu vispār? Paskaties! Es netīšām ieskatījos savā un sapratu, ka man būs jāstāv zupas virtuvē. Jā, jā, kaut arī skaties uz mani: “Mācītājs!” Pensijas uzkrājums – zupas virtuve. Man ir jāatvadās no visas savas dzīves tādas, kāda tā ir tagad, ja es domātu dzīvot pensijā. Es neplānoju dzīvot pensijā, protams, es plānoju kalpot un strādāt līdz mūža galam. Un tomēr, ja kāds cer uz pensiju, paskaties, cik tev ir un cik tu saņemsi. Cik vēl inflācija to vēl “noēdīs”. Vienkārši ieskaties. Tā arī ir laba motivācija beidzot kaut ko sākt. Sākt darīt to, kas ir tavs uz 100%. Un tavs varbūt jebkas, ko tu pats izlem, lai tas būtu tavs. Kāpēc nepatīk cilvēkam kaut kas? Vienmēr svešā dārziņā rozes skaistākas. Kāpēc? Kārtīgi neizdarīts darbiņš nevar nest apmierinājumu. Un no vadītāja tu dabūsi tikai kritiku.
Celt draudzi ir estētisks baudījums. Smags darbs, bet estētisks baudījums, ja tu dari to uz 100%. Šobrīd es to nedaru uz simts. Un man tas nav 100% estētiskais baudījums. Tajos brīžos, kad es koncentrējos konkrēti, tad – jā. Es šobrīd esmu dalīts, es nevaru pilnībā sakoncentrēties. Un es arī nevaru nekad vairs sakoncentrēties pilnībā. Kāpēc? Jo mana daļa ir pagājusi. Es varu tikai celt pašā draudzē personības, kurām ir jāiet, jāceļas Svētajā Garā un jādara apustuļu darbi. Ja es turpināšu, tas ir līdzīgi kā piemērā par kaķi, ko esmu redzējis. Es domāju, kāpēc tā kaķene tik slikti izturas pret savu bērnu. Tas bērns tāds pusaugu kaķītis. Viņa šņāc, kož, dzen projām. Dzīvnieku pasaulē tā ir iekārtots, ka nevar ilgi uzturēt pieaugušu bērnu. Tāpat arī tajā video, ko ieliku vakar. No rīta es gāju uz savu peldi un savu sportu arī. Skatos, gauru mātīte, tā, ko, izrādās, sauc ne par pīli, bet par gauru. Tur kādi 15-20 mazulīši. Tā ienirst un iznirst, un tie jaunie mazuļi cīnās par vietu uz muguras. Tie mēdz ne tikai uz muguras sēdēt, bet uz galvas arī mammai. Tā ienirst un pazūd. Kur palika tā mamma? Mamma iznirst, un tad tie visi sacenšas, kurš pirmais tiks uz tās muguras. Mamma visu mūžu nevarēs nest viņus. Ja tā to darīs, viņa pati nobeigsies un visam beigas, ar visai tai dzimtai. Tas pats notiek jebkurā organizācijā un jebkurā draudzē. Pienāk laiks, kad tie cilvēki, kas ir komanda, uzņemas pilnu atbildību. Par izaugsmi, par Svētā Gara darbiem, par apustuļu darbiem, ka paši uzņemas pilnu atbildību. Es varu strādāt un sludināt, ko es daru un arī darīšu, es varu skolas veidot, es varu strādāt ar savu komandu, bet es nevaru piespiest nevienam neko. To dara cilvēks pats tikai tad, kad viņš pats ir sadraudzībā un tuvojas Svētajam Garam. Tad, kad viņš iet.
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, [..] Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Kādā veidā? Caur Svēto Garu Jēzus darbosies caur jums. Atšķīru 2014. gada Vasarsvētku sprediķi, tur bija teksts “ko darīt, lai Svētais Gars varētu darboties ticīgā cilvēka dzīvē?” – Iet. “Ejiet un dariet.” Svētais Gars darbojas. Ej un domā, apliecini, Viņš sāk darboties tevī. Ej, dari soļus evaņģelizācijas virzienā, un Viņš strādā. Viņš ir devis spēku. Vasarsvētku dienā viņš radīja Savu draudzi – radoši. Tev piemīt radošs spēks ar to, kas ir tavs, jo katram no jums ir savas dāvanas. Skatos, ka slavēšanas laikā Artūrs stāv pie saviem pedāļiem – kas viņam tur tik nav! Viena, divas .. 19 kastītes! Un vēl trīs monitori – sava valstība! Bet viņš šeit, uz skatuves, stāv priecīgs. Kāpēc? Viņš ar savu dāvanu 100% ir izdarījis. Man patīk, kad viņš savu solo pievieno. Tas ir viņa. Komandas darbā, kalpošanā viņš ienes savu artavu, un mēs visi varam vērst savus skatus uz Dievu dievkalpojuma laikā. Tā ir dāvana. Bet dāvana jau nav, ka mēs vienkārši redzam slavētājus šeit priekšā. Tas ir uzskatāms piemērs. Dāvanas ir visdažādākās. Tas nav tikai par draudzi – tas darbojas jebkur un jebkuros cilvēkos.
Vai visi zina Mārtiņu Rītiņu? Kāpēc mēs viņu zinām? Tāpēc ka viņš savā dāvanā darbojās uz 100%. Tāpēc viņš ir atpazīstams. Vēlāk pēc dievkalpojuma, kad viss šeit būs pabeigts, došos uz savu grupiņu. Tur būs arī vakariņas. Es zinu, ka būs garšīgas. Kāpēc? Jo Edīte tās gatavo. Un es zinu, ka viņai ir dāvana. Es nezinu, kā, bet uzskatu, ka ir dāvana. Kas tad tā par dāvanu? Tā arī ir dāvana. Ne tikai atziņas vārds, pravieša vārds – tas jau nav viss. Ir neticami daudz dažādu dāvanu. Dažādas stiprās puses cilvēkiem. Un tieši koncentrējoties uz to vienu savu stipro pusi, tas var izvērsties visās sfērās, lai tev nestu apmierinājumu, gandarījumu, un citiem lai nestu, un vēl lai vēl draudze augtu. Pilnīgi visam der tikai viena pati dāvana, es tā uzskatu. Jēzus salīdzina debesu valstību ar cilvēkiem ar talentiem.
Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. (Mateja evaņģēlijs 25:14-29)
Pats kungs aizceļoja, vienam iedeva piecus talentus, vienam – divus, vienam – vienu, un teica: “Piepelnieties!” Vienam piecas dāvanas, vienam – divas, vienam tikai viena. “Piepelnieties, kamēr es nākšu!” Tad viņš nāca un prasīja norēķinu. Tas, kam bija pieci talenti: “Es vēl piecus esmu nopelnījis.” “Ieej priekā!” Tur tā ir rakstīts. Viss kārtībā, viss labi ir. Otrs: “Man tikai divi bija.” “Nav svarīgi, cik tev bija, svarīgi, ka tu tos lietoji.” “Man ir vēl divi, man četri tagad.” “Malacis.” Tas, kam bija tikai viens talents teica, ka viņam tikai viena dāvana, ka viņš ir neapdāvināts, tam citam viss labi sanāk, ko tad es te. “Es aizgāju, apraku. Tu esi bargs kungs. Tu pļauj, kur neesi kaisījis.” “Ak, tu, viens! Tu zināji, ka es esmu bargs kungs, tu zināji, ka šie dievišķie principi ir nemainīgi, un tu neko tur nevari ietekmēt. Kaut ar galvu sienā skrien, nekas nemainīsies. Ir tikai tā un ne savādāk.” Sarkanā gaisma – stāvi, zaļā – brauc. Nav savādāk, ja pārkāpsi, būs problēma. Visās sfērās, lietās ir tikai tā, kā nolikts. Kā Dievs ir radījis. Gravitācija ir gravitācija. Var domāt visādi, kā apiet, bet pats princips – tā ir. “Tu kaisīji, un man bija bail.” Dievs saka: “Atņemiet viņam to vienu, kas viņam ir, un atdodiet tam, kam ir. Jo tam, kam ir, dos vēl, kam nav – atņems to, kas viņam ir. Un viņu pašu metiet galējā tumsībā.” Ļoti bargi, ļoti radikāli, bet tie ir Jēzus vārdi. Un tas ir par talentiem. Katram ir dāvanas, katram ir iespējas, katram ir šodien savs laiks, ko tu vari lietot, lai pats pilnveidotos, lai pats meklētu Svēto Garu, lai izmantotu visas iespējas, ko sniedz draudze, un lai vienkārši ļautu Svētajam Garam darboties. Vai zini, kuri cilvēki ir veiksmīgi, domā, ka gudrie ir veiksmīgi cilvēki? Domā, ka apustuļi bija ļoti gudri? Par viņiem ir teikts, ka viņi bija nemācīti, tikai Pāvils bija izglītots. Domā, ka kāds, kurš mācās augstskolā, ir īpaši gudrs? Savā sfērā viņam ir zināšanas, tas arī viss. Bet, ja zināšanas neliec lietā, tās ir tikai zināšanas. Cilvēkus atšķir vienkārša drosme iet.
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis [..] Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas grāmata 1:9)
To Dievs teica Jozua. Visas vietas, kur tu savas kāju pēdas liksi, tev piederēs, jo Dievs ir ar tevi. Tā Viņš ir nolicis. Ja tu lūgsi, tev dos. Daudz vairāk Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.
Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz? (Lūkas evaņģēlijs 11:13)
Tiem, kas meklē, kas iet un dara. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas! Vasarsvētku dienā Dievs radīja kaut ko brīnišķīgu – Jaunās Derības draudzi. Ar apdāvinātiem cilvēkiem, ar tik daudz dāvanām, ka Pāvilam bija jāievieš skaidrība korintiešos. Tur bija tik daudz apdāvinātu, ka vairs neko nevarēja saprast. Tad tika sakārots, ko vajadzētu draudzē un ko tik ļoti nevajadzētu. Ir ļoti daudz dažādu dāvanu un stipro pušu katram. Tieši tad, kad tu izdari uz 100% šajās savās stiprajās pusēs, tas arī ir radošums. Jo māksla, kā es teicu, nav tikai dzeja. Tu lasi psalmus – jauki, dzeja. Tu tos baudi, jo tie ir tā uzrakstīti un pienesti. Tu nāc un klausies mani, to nenormālo. Kāpēc? Acīmredzot, pasniedzu kaut kā tā no iekšienes tā, kāds ir. Un tev tas kaut dod, laikam. Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Tiklīdz tu sāksi pieņemt Viņa domas, tiklīdz ar lūgšanām, pārdomām, rīcību tu iesi, Viņš darbosies tavā dzīvē. Tas, kas tu esi, cik daudz tu esi ļāvis Dievam sevi pārveidot. Ir ļoti grūti saprast, kamēr tu saki: “Ļauj Dievam mani pārveidot!” Grūti saprast, ka mēs paši esam tie, kas iet. Jā, tā ir Dieva žēlastība, tā ir Dieva darbība, un tomēr ir mehānisms, kad mēs paši ejam, lūdzam, paši domājam.
Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu darbi 2:42-47)
Būt lieciniekam nozīmē būt grupās un lauzt maizi. Pievienošana nav jāsaprot tā, ka pats Kungs tos pievainoja, bet draudzes cilvēki gāja un radoši aicināja, tāpēc arī cilvēki vēlējās to, kas ir viņiem. Ja tev ir, tad tev ir, ja nē – tev atņem to, kas ir, un sākās degradācija. Cilvēkiem ir nepieciešami radoši un Svētā Gara pilni cilvēki. Vasarsvētku mērķis ir ne tikai, ka mēs sludinām, bet arī ceļam draudzi ar savām dāvanām.
Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. (Jāņa evaņģēlijs 15:26)
Viņš tev palīdz un ir ar tevi ik brīdi. Mums ir jādara sekojošas lietas.
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-20)
Svētais Gars sāka darboties, kad cilvēki gāja un darīja. Ir laiks iet!
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? (Romiešiem vēstule 10:13-14)
Nevajag gaidīt Vasarsvētkus nr. 2 vai Svēto Garu, kad tas nāks. Mēs iesim, un tad Svētais Gars sāks darboties. Vasarsvētku notikums ir jāuztver kā vienreizējs, tas nenozīmē, ka mums šobrīd nav jālūdz par Svētā Gara kristībām, bet tas nav izšķirošs. Tu meklē, lūdz, un tev dod.
“Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lūkas evaņģēlijs 11:13)
Nevis emocijas dod, bet Svēto Garu. Kad tu sāc pārveidoties jaunajā identitātē. Pirms Vasarsvētkiem Jēzus tika minējis:
Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)
Mācekļiem augšistabā jau bija Svētais Gars, tāpat kā mēs zinām, ka Vecajā Derībā bija cilvēki, kuriem bija Svētais Gars. Tiek uzskatīts, ka tad, kad Jēzus mācekļiem teica, lai tie ņem Svēto Garu, tas tika dots jaunpiedzimšanai, jaunai identitātei. Svētā Gara kristības un Vasarsvētki nozīmē spēku un svaidījumu kalpošanai visiem, visai Kristus miesai. Visu šo mēs jau esam mācījušies, un tagad ir laiks pašiem iet.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)
Cilvēkiem patīk baudīt skaistas vietas, tūristi brauc uz Rīgu, lai apskatītu jūgendstilu, kas ir apskatāms klusajā centrā. Kad es braucu ceļojumos, es gribu apskatīt gan dabu, gan konkrētos vēsturiskos centrus, tāpēc man labāk patīk mazākas pilsētas, kur visu var izstaigāt ar kājām. Cilvēkiem patīk baudīt senus darbus. Es neesmu bijis Spānijā, bet tieši Barselonā ir nepabeigta baznīca, “Svētās ģimenes baznīca”, bet es to vēlētos redzēt. Arhitektūra ir mākslas darbs. Iepriekšējā rakstvietā teikts, ka Dievs pamudināja Pēteri, lai tas pamudina pārējos no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem uzcelt garīgu namu, pieiet radoši ar izdomu. Dariet to, kas ir jūsu, nevis tikai standartizēti, lai visiem vienādi. To, ko dari izdari uz 100%, lai pēc tam var baudīt. Ūdens vārās 100 grādu temperatūrā.
Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem vēstule 3:23)
Nedari tikai tāpēc, ka mācītājs tā lika, jo tas vairs nebūs Dievam, bet gan mācītājam. Dievs tādu nevar svētīt, bet tikai uzturēt. Svētība būs, kad darīsi uz 100% Tam Kungam. Visu, ko darāt, dariet no sirds. Savas pārvērtības arī veiciet no sirds. Es agrāk Dievu lūdzu sešas stundas dienā, tas ir nenormāli, bet man bija vēlme, un, ja es to nedarītu, tad es nepārvērstos. Es lasīju dažādas grāmatas, un viena no tām bija Dāvida Jongi Čo, kurā viņš stāstīja, ka lūgšana ir atslēga atmodai. Atmoda sākās ar mums pašiem. Pastāvēs, kurš pārvērtīsies un augs.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)
Uzticēties Svētajam Garam un būt sadraudzībā ar to. Es to paskaidroju tā, kā pats māku. Mēs katru sestdienu mācāmies maksimāli daudz stundu “50 panākumu principos uz Bībeles pamatiem”. Dieva vārds tiek dots maksimāli, lai mēs varētu būt sadraudzībā ar Svēto Garu un dot Viņam vietu savā dzīvē, kā arī lai Viņš darbotos mūsu kalpošanā.
Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. (1. Korintiešiem vēstule 12:7)
Katram ir dota šāda izpausme, lai nestu svētību, izdarot uz 100%. Šādā svētībā Svētais Gars var reāli darboties, ka notiek lietas, kuras ar prātu nevar izskaidrot. Svētā Gara darbību nevar imitēt. Ir tik daudz, cik tu esi Viņam nodevies.
Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību. (Efeziešiem vēstule 3:8)
Pāvils saka, ka tā ir privilēģija būt Viņa bagātībā un dalīties ar to. Mums ir jādzird, ko saka Dievs un Svētais Gars. Mēs nekad pilnībā nevaram Viņu zināt, jo tikai pēc tam mēs Viņu skatīsim vaigu vaigā. Šodien mēs visu redzam mīklaini, kā tā laika miglainajā spogulī, bet mums ir Viņa tēls, Dieva vārds, atklāsme, pēc kā mēs tiecamies. Mums ir dots aizstāvis, padomdevējs – Svētais Gars. Jēzus ir mūsu vidū caur Svēto Garu: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Trīs personas, kā ūdens, tvaiks, ledus – viens un tomēr dažādi. Tas, kas darbojas virs zemes un dod mums padomus, ir Svētais Gars, tajā pašā laikā Viņam ir savi mehānismi sadraudzībā. Templī ik dienas sanāca kopā, lauza maizi, mācība, evaņģelizācija – visas lietas. Katrai draudzei ir sava misija kopējā Kristus miesā. Žēlastība pagāniem sludināt Kristus neizdibināmo bagātību. Man vienmēr ir iekšēja vēlme izdarīt vairāk, jo nav ilūzijas par to, ko es izdarīšu vai ko izdarīs Dievs. Es gribu vairāk, un zinu, ka varu vairāk, kad pārmainos Svētajā Garā. Tad, kad mācu, sludinu, uzlieku mērķus konkrētām mācībām, es mainos. Reizēm, man ir jāmokās kā dzemdību mokās, paldies Dievam, es to neesmu pieredzējis, bet Bēthovens arī mocījās, līdz tika pie kā īpaša.
Mocarta biogrāfijas grāmata stāvēja manas mammas plauktā, jo viņa ir mūziķis, un es pat to sāku lasīt pusaudžu gados, jo tās nosaukums bija “Dievišķais un pasaulīgais”. Radošumam un mākslai ir ārkārtīgi liels spēks. Tā ir Dieva dota dāvana cilvēkiem, un tas nav tikai komponists, bet tas ir viss, ko tu dari, kur tu vari izpausties radoši. Dievs lidinājās pār ūdeni, tukšu un neiztaisītu zemi, apkārt bija haoss. Dievs no manis, no šī māla, ir kaut ko izveidojis.
Es nesaprotu, kā var taisīt apaviem tādas šņores, kas taisās vaļā, bet problēma ir tajā, ka es tās neesmu nomainījis. Cilvēki visur taisa brāķus, bet tā vairs nav viņu problēma, bet gan kļūst par manu. Man ir slīdīgas šņores, kuras ļoti bieži nāk vaļā. Protams, tas ir mārketings, jo labāk izskatās, bet tās neturas.
Kristus neizdibināmā bagātība. Dievišķais un pasaulīgais – tās ir dāvanas cilvēkiem, ar kurām viņi ir izdarījuši savu uz 100%. Te pat nerodas jautājums, vai cilvēks bija baigi ticīgs, bet ka mēs savas dāvanas nododam Dieva rokās. Mēs ļaujam Viņam mainīt sevi. Kristus neizdibināmā bagātība. Šo rakstvietu es jau esmu nolasījis kādā no posmiem, kad mācīju par Svēto Garu.
Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas – sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. (2. Laiku grāmata 5:1-2)
Manuprāt, viņu sauca Oholiābs, kurš pirmo reizi saņēma Svētā Gara dāvanu radīt Tā Kunga namam dažādus mākslas priekšmetus. Dāvids bija mākslinieks, un viņš radīja slavēšanu. Arī Dāvids ir teicis, ka ar viņa muti runā Svētais Gars.
“Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus.” (Apustuļu darbi 1:16)
Dāvida psalmos ir aprakstīts, kā templī radīja pielūgsmi.
Un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: “Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni. (2. Laiku grāmata 5:12-13)
Šajā rakstvietā ir aprakstīta līderības māksla noorganizēt, lai visi ir kā viena balss. Tā ir līderības māksla – saturēt draudzi vienprātībā, vienā vīzijā, lai būtu sinerģija un Svētais Gars varētu darboties.
Un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: “Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni. (2. Laiku grāmata 5:13)
Kaut kas līdzīgs kā Vasarsvētkos.
Tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu. (2. Laiku grāmata 5:14)
Kad tika izpildīti visi priekšdarbi. Tad, kad katrs grupas vadītājs izdara uz 100% to, kam viņš ir aicināts. Tad, kad katrs izdara uz 100% to, kas ir viņa un kļūst finansiāli neatkarīgs, lai varētu darīt ko grib.
Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm. (Salamana pamācības 22:29)
Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas noslīpē savu amatu, izdara uz 100%, nestāvēs šādu tādu cilvēku priekšā, kā arī, ja viņš grib mainīties, tad viss uzlabosies. Visa slava Dievam! Viss, kas vajadzīgs, ir rīkoties ar to savu talentu uz 100%. Izdari kārtīgi, sāc iet, sāc strādāt!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cel, radi, dari!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
